Apelācijas sūdzība, ko 2023. gada 17. augustā Eiropas Parlaments iesniedza par Vispārējās tiesas (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā) 2023. gada 7. jūnija spriedumu lietā T-309/21, TC/Eiropas Parlaments
(Lieta C-529/23 P)
Tiesvedības valoda – lietuviešu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Eiropas Parlaments (pārstāvji: N. Görlitz, M. Ecker, J.-C. Puffer un S. Toliušio)
Otrs lietas dalībnieks: TC
Prasījumi
Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi Tiesai ir šādi:
atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2023. gada 7. jūnija spriedumu TC/Eiropas Parlaments (T-309/21, EU:T:2023:315);
taisīt galīgo nolēmumu Vispārējā tiesā izskatītajā lietā, apmierinot Parlamenta pirmajā instancē izvirzītos prasījumus;
piespriest prasītājam pirmajā instancē atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies pirmajā instancē un apelācijas instancē.
Apelācijas sūdzības pamati un galvenie argumenti
Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā tiesvedības pirmajā instancē priekšmetu, 2021. gada 8. janvāra Finanšu ģenerāldirektora vēstules sagatavojošo raksturu un pastāvīgo judikatūru par procesuālā dokumentā pieļautu pārkāpumu sekām; lai konstatētu, ka Parlaments ir pārkāpis prasītāja tiesības tikt uzklausītam un ka šo tiesību pārkāpums ir pamats apstrīdēto lēmumu atcelšanai, Vispārējā tiesa pārbaudīt tikai ar šajā vēstulē norādīto iemeslu pamatotību un pietiekamību (pārsūdzētā sprieduma 91.–132. punkts).
Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa, konstatējot, ka Parlaments ir pārkāpis prasītāja tiesības tikt uzklausītam pirmajā instancē saistībā ar viņa 2015., 2016. un 2019. gada e-pastiem un saraksti ar Parlamenta dienestiem, ir pārkāpusi tiesības tikt uzklausītam, nav ņēmusi vērā noteikumus un judikatūru, kas attiecas uz deputāta parlamentārās palīdzības piemaksas atgūšanas procedūru, ir pārkāpusi principu, ka Parlamenta deputāta mandāts tiek īstenots brīvi Vēlēšanu akta 1 6. panta 1. punkta un Eiropas Parlamenta deputātu nolikuma 2 2. panta izpratnē, ir pārkāpusi Regulas (ES) 2018/1725 3 4. panta 1. punkta c) apakšpunktu un turklāt ir nepareizi konstatējusi lietas faktus, tos sīkāk neizvērtējot (pārsūdzētā sprieduma 92.–104., 130. un 131. punkts).
Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka, konstatējot, ka Parlaments pirmajā instancē ir pārkāpis prasītāja tiesības tikt uzklausītam saistībā ar attiecīgā reģistrētā palīga personas lietu, datiem par reģistrēta palīga piekļuves kartes izmantošanu un informāciju par to, cik reižu Parlamentam ir prasīta reģistrētā palīga aizsardzība, Vispārējā tiesa neesot izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, ir pārkāpusi Regulas (ES) 2018/1725 4. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 9. panta 1. punktu, Civildienesta noteikumu 26. panta pēdējo ievilkumu, LESD 266. pantu un tiesības tikt uzklausītam (pārsūdzētā sprieduma 105.–124., 130. un 131. punkts).
Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa, atzīstot, ka Parlaments pirmajā instancē ir pārkāpis prasītāja tiesības tikt uzklausītam saistībā ar lietu T-59/17, nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, ir pārkāpusi Regulas (ES) 2018/1725 9. pantu, LESD 266. pantu un tiesības tikt uzklausītam (pārsūdzētā sprieduma 125.–131. punkts).
Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa, par vienīgo tiesību tikt uzklausītam pamatu atzīstot prasītāja tiesības pieprasīt Parlamentam izpaust datus, kas nepieciešami, lai prasītājs varētu paust apsvērumus, esot pārkāpusi Hartas 41. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu (pārsūdzētā sprieduma 90. un 91. punkts).
____________
1 Akts par Eiropas Parlamenta locekļu ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās (OV 1976, L 278, 5. lpp.), kas pievienots Padomes Lēmumam 76/787/EOTK, EEK,
Euratom (1976. gada 20. septembris) (OV 1976, L 278, 1. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas ir izdarīti ar Padomes 2002. gada 25. jūnija un 2002. gada 23. septembra Lēmumu 2002/772/EK,
Euratom (OV 2002, L 283, 1. lpp.).
1 Eiropas Parlamenta Lēmums 2005/684/EK,
Euratom (2005. gada 28. septembris), ar ko pieņem Eiropas Parlamenta deputātu nolikumu (OV 2005, L 262, 1. lpp.).
1 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/1725 (2018. gada 23. oktobris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās un par šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 45/2001 un Lēmumu Nr. 1247/2002/EK (OV 2018, L 295, 39. lpp.).