VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS (pirmā palāta)
2017. gada 13. janvārī (*)
Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumu noteikšana
Lieta T‑88/09 DEP
Idromacchine Srl, Portomargera [Porto Marghera] (Itālija),
Alessandro Capuzzo, ar dzīvesvietu Mirāno [Mirano] (Itālija),
Roberto Capuzzo, ar dzīvesvietu Spinejā [Spinea] (Itālija),
ko pārstāv W. Viscardini un G. Donà, advokāti,
prasītāji,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv É. Gippini Fournier un D. Grespan, pārstāvji,
atbildētāja,
par lūgumu noteikt tiesāšanās izdevumus, kas iesniegts pēc 2011. gada 8. novembra sprieduma Idromacchine u.c./Komisija (T‑88/09, EU:T:2011:641).
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová] (referente), tiesneši V. Valančus [V. Valančius] un U. Ēbergs [U. Öberg],
sekretārs E. Kulons [E. Coulon],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Fakti, tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
1 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2009. gada 27. februārī, Idromacchine Srl, kā arī Alessandro un Roberto Capuzzo, sabiedrības dalībnieki, kuriem katram attiecīgi pieder 50 % Idromacchine pamatkapitāla, prasītāji, cēla prasību par zaudējumu atlīdzību, kurā viņi lūdz piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt mantisko un nemantisko kaitējumu, kas, iespējams, nodarīts pēc tam, kad Komisijas 2004. gada 30. decembra Lēmumā C(2004) 5426, galīgā redakcija, “Valsts atbalsts – Itālija – Valsts atbalsts N 586/2003, N 587/2003, N 589/2003 un C 48/2004 (ex N 595/2003) – Ķimikāliju tankkuģa 3 gadu piegādes termiņa pagarināšana – Uzaicinājums iesniegt apsvērumus saskaņā ar [EKL] 88. panta 2. punktu” (OV 2005, C 42, 15. lpp.) tika publicēts apsvērums, ka Idromacchine veiktā tvertņu, kuras neatbilst kvalitātes un drošības standartiem, piegāde esot izraisījusi kuģu, uz kuriem šīs tvertnes bija jāierīko, piegādes kavējumus.
2 Ar 2011. gada 8. novembra spriedumu Idromacchine u.c./Komisija (T‑88/09, EU:T:2011:641) Vispārējā tiesa kā nepamatotu noraidīja prasību par zaudējumu atlīdzību, ciktāl tā attiecās uz visu iespējamo mantisko kaitējumu, un apmierināja prasītāju prasību, ciktāl tā attiecās uz Idromacchine nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu. Tā arī piesprieda Komisijai segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt divas trešdaļas no prasītāju tiesāšanās izdevumiem, bet pēdējiem minētajiem – segt atlikušo vienu trešdaļu no saviem izdevumiem.
3 Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā tika iesniegts 2012. gada 24. janvārī, prasītāji iesniedza apelācijas sūdzību par 2011. gada 8. novembra spriedumu Idromacchine u.c./Komisija (T‑88/09, EU:T:2011:641), kura tika noraidīta ar 2013. gada 3. septembra rīkojumu Idromacchine u.c./Komisija (C‑34/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:552). Tiesa arī piesprieda prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kuri saistīti ar apelācijas tiesvedību.
4 Ar 2014. gada 13. februāra elektroniskā pasta vēstuli prasītāji norādīja Komisijai, ka summa, kas tai ir jāsamaksā prasītājiem kā “atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi” saistībā ar lietu, sasniedz EUR 98 598,33.
5 Pēc dažādās sarakstes starp lietas dalībniekiem Komisija 2015. gada 9. marta vēstulē piedāvāja pārskaitīt EUR 25 000, bet pēc tam 2015. gada 19. maija telefonsarunas laikā ar prasītāju advokātiem – summu EUR 29 000 apmērā.
6 Ar 2015. gada 9. jūnija elektroniskā pasta vēstuli prasītāji noraidīja Komisijas piedāvājumu.
7 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2015. gada 26. novembrī, prasītāji iesniedza šo pieteikumu par tiesāšanās izdevumu noteikšanu, kurā viņi lūdz Vispārējo tiesu:
– atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu summu lietā T‑88/09 noteikt EUR 102 264,99 apmērā, ietverot šo tiesvedību par tiesāšanās izdevumu noteikšanu;
– minētajai summai vai tai, kuru noteiks Vispārējā tiesa, piemērot kavējuma procentus, sākot no dienas, kad rīkojums ir pasludināts vai vismaz paziņots, līdz faktiskās samaksas dienai, kuri ir aprēķināmi, pamatojoties uz Eiropas Centrālās bankas (ECB) galvenajiem refinansēšanas darījumiem piemērojamo likmi, kas ir spēkā samaksas termiņa mēneša pirmajā dienā, šo likmi palielinot par trīsarpus procentu punktiem vai – pakārtoti – par diviem procentu punktiem.
8 Savos apsvērumos, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2016. gada 19. janvārī, Komisija lūdz Vispārējo tiesu:
– prasītājiem nepieciešamo tiesāšanās izdevumu kopējo summu lietā T‑88/09 noteikt apmērā, kas nepārsniedz EUR 36 000;
– uz Komisiju attiecināt divas trešdaļas no kopējā atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēra.
Juridiskais pamatojums
9 Atbilstoši tās Reglamenta 170. panta 3. punktam, ja pastāv domstarpības par atlīdzināmajiem tiesāšanās izdevumiem, pēc tam, kad lietas dalībniekam, uz kuru attiecas pieteikums, ir tikusi dota iespēja iesniegt savus apsvērumus, Vispārējā tiesa lemj, izdodot rīkojumu, kurš nav pārsūdzams.
Par tiesāšanās izdevumu, kas radušies prasītājiem, atlīdzināmību
10 Saskaņā ar Reglamenta 140. panta b) punktu par atlīdzināmiem tiesāšanās izdevumiem uzskata nepieciešamos izdevumus, kas lietas dalībniekiem radušies saistībā ar lietu, it īpaši ceļa un uzturēšanās izdevumus, kā arī atlīdzību pārstāvjiem, padomdevējiem vai advokātiem.
11 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru attiecībā uz 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 91. panta b) punktu, kura saturs ir identisks Reglamenta 140. panta b) punktam, no šīs tiesību normas izriet, ka atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi ir ierobežoti, pirmkārt, ar tiesāšanās izdevumiem, kas radušies saistībā ar tiesvedību Vispārējā tiesā, un, otrkārt, ar izdevumiem, kas bija nepieciešami šādam mērķim (skat. rīkojumu, 2014. gada 25. marts, Marcuccio/Komisija, T‑126/11 P‑DEP, nav publicēts, EU:T:2014:171, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).
12 Nosakot atlīdzināmos tiesāšanās izdevumus, Vispārējā tiesa ņem vērā visus lietas apstākļus līdz rīkojuma par tiesāšanās izdevumu noteikšanu izdošanas brīdim, tajā skaitā nepieciešamos izdevumus, kas radušies saistībā ar tiesvedību par tiesāšanās izdevumu noteikšanu (rīkojums, 2014. gada 25. marts, Marcuccio/Komisija, T‑126/11 P‑DEP, nav publicēts, EU:T:2014:171, 27. punkts).
13 Šajā lietā prasītāji atsaucas uz dažādiem izdevumiem un honorāriem, proti, advokātu honorāriem, kas apmaksājami saskaņā ar stundu likmēm un likmēm, kas nav stundu likmes, izdevumiem, kuri ir saistīti ar telefonsarunām un telefonkonferencēm, elektroniskā pasta vēstulēm, faksiem, vēstulēm un kserokopijām, izdevumiem par tehnisko un grāmatvedības ekspertīzi (turpmāk tekstā – “ekspertīze”), ceļa izdevumiem un atlīdzību saistībā ar 2011. gada 8. februāra tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, kā arī iepriekš noteiktu summu 5 % apmērā no honorāriem kā “vispārējo izdevumu atlīdzību”.
14 Komisija apstrīd izdevumu saistībā ar ekspertīzi, kā arī honorāru, kuri saistīti ar saziņu, un iepriekš noteiktas summas attiecībā uz vispārējiem izdevumiem atlīdzināmību.
15 Pirmkārt, attiecībā uz advokātu honorāriem nav apstrīdēts, ka honorāri, kuri ir saistīti ar juridisko darbu tiešā nozīmē, ir atlīdzināmi tiesāšanās izdevumi. Tomēr šajā lietā prasītāji lūdz atlīdzināt arī advokātu honorārus saistībā ar īpašiem pakalpojumiem, kas apmaksājami par vienību, proti, telefonsarunām un telefonkonferencēm, elektroniskā pasta vēstulēm, faksiem un vēstulēm.
16 Šajā ziņā ir jāuzskata, ka, tā kā atsevišķi īpašie pakalpojumi, kuri minēti iepriekš 15. punktā, attiecas uz juridiskajiem darbiem tiešā nozīmē, ar tiem saistītā samaksa jau ir iekļauta to honorāru apmērā, kas ir apmaksājami par stundu, un par tiem nevar tikt izrakstīti papildu rēķini, izņemot, ja tiktu atzīta honorāru divkāršošana, kā to pamatoti norāda Komisija. Turklāt, tā kā citi pakalpojumi starp iepriekš 15. punktā minētajiem attiecas uz administratīva rakstura papildu darbiem, kuri tādējādi nevar tikt atlīdzināti, izmantojot honorārus, ar tiem saistītie izdevumi veido vispārējos izdevumus, kuri principā ir atlīdzināmi. Tomēr, kā to pamatoti uzsver Komisija, tā kā prasītāji lūdz arī iepriekš noteiktas summas atlīdzību saistībā ar vispārējiem izdevumiem, ir jāizvairās no tā, ka attiecībā uz šiem izdevumiem tiek īstenota divkārša atmaksa.
17 Turklāt ir jāatgādina, ka tiesai principā ir jāņem vērā kopējais darba stundu skaits, kas var tikt uzskatīts par objektīvi nepieciešamu lietas vešanai Vispārējā tiesā, neatkarīgi no advokātu skaita, starp kuriem varēja tikt sadalīti sniegtie pakalpojumi (rīkojumi, 1998. gada 30. oktobris, Kaysersberg/Komisija, T‑290/94 (92), EU:T:1998:255, 20. punkts; 2000. gada 15. marts, Enso‑Gutzeit/Komisija, T‑337/94 (92), EU:T:2000:76, 20. punkts, un 2004. gada 28. jūnijs, Airtours/Komisija, T‑342/99 DEP, EU:T:2004:192, 30. punkts). Šajā ziņā ir jānorāda, ka to stundu skaits, kuras ir ietvēruši rēķinos paralēli divi prasītāju pārstāvji it īpaši attiecībā uz apspriedēm ar klientiem viņu birojos, lietas izpēti, iebildumu raksta un atbildes uz repliku izskatīšanu, tiesas sēdes ziņojuma izskatīšanu, sagatavošanos tiesas sēdei un piedalīšanos tajā, acīmredzami ir pārmērīgs un kopumā nevar tikt kvalificēts kā nepieciešams tiesvedībai Vispārējā tiesā.
18 Otrkārt, runājot par izdevumiem saistībā ar ekspertīzi, no judikatūras izriet, ka lietās, kuras ietver galvenokārt ekonomiska rakstura vērtējumus, ekonomikas padomnieku vai ekspertu iesaistīšana, papildinot juridisko padomdevēju darbu, var dažreiz izrādīties nepieciešama un tādējādi radīt tiesāšanās izdevumus, kurus var atgūt atbilstoši Reglamenta 140. panta b) punktam (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2006. gada 19. decembris, WestLB/Komisija, T‑228/99 DEP, nav publicēts, EU:T:2006:405, 78. punkts un tajā minētā judikatūra).
19 Lai tas tā būtu, šādai iesaistīšanai ir jābūt objektīvi nepieciešamai tiesvedības mērķiem. Tāds it īpaši var būt gadījums, ja ekspertīze izrādās izšķiroša lietas iznākumam tādējādi, ka tās iesniegšana, ko veic lietas dalībnieks, ir aiztaupījusi Vispārējai tiesai nepieciešamību uzdot veikt ekspertīzi pierādījumu savākšanas pilnvaru ietvaros, kas tai ir atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 25. pantam un Reglamenta 91. pantam (rīkojums, 2006. gada 19. decembris, WestLB/Komisija, T‑228/99 DEP, nav publicēts, EU:T:2006:405, 79. punkts).
20 Tomēr šis nav tas gadījums. Proti, pēc prasītāju domām, ekspertīze bija vērsta uz to, lai ārēja, kvalificēta un neatkarīga persona radītu lielāku uzticamību komerciālajiem un ekonomiskajiem datiem, kurus viņi ir ņēmuši vērā, lai pierādītu kaitējumu un cēloņsakarību ar Komisijai pārmesto rīcību. Šajā ziņā ir jānorāda, ka, pirmkārt, saskaņā ar paša eksperta sniegto ekspertīzes priekšmeta aprakstu ekspertīze patiesībā ietvēra auditoru un grāmatvežu biroja veiktu “tehniskā un grāmatvedības” ziņojuma par metāla izstrādājumu ražošanas nozari, kuru sagatavojuši prasītāji, 1., 2. un 3. sadaļā ietverto datu vienkāršu atbilstības pārbaudi komerciālajā sarakstē un citos avotos, kas ir norādīti minētajā ziņojumā, ietvertajiem grāmatvedības dokumentiem, gada pārskatiem, datiem un informācijai. Tādējādi patiesībā runa drīzāk bija par pareizības apliecinājumu, nevis ekspertīzi.
21 Otrkārt, apliecinātais ziņojums vispirms attiecās uz mantiskā kaitējuma, ko prasītāji norādījuši Vispārējā tiesā, detaļām. Savukārt, runājot par nemantisko kaitējumu, tajā ir tikai piedāvāts to novērtēt līdzvērtīgu summai 30 %–50 % apmērā no izvirzītā mantiskā kaitējuma, kas pats ir novērtēts EUR 5 459 641,28 apmērā, nenorādot apsvērumus, lai pamatotu šo amplitūdu. Ņemot vērā, ka Vispārējā tiesa, pirmkārt, kā nepamatotus ir noraidījusi visus prasītāju prasījumus saistībā ar mantisko kaitējumu un, otrkārt, tieši ir noraidījusi prasītāju piedāvāto nemantiskā kaitējuma aprēķina veidu un summu, lai galu galā to noteiktu EUR 20 000 apmērā (spriedums, 2011. gada 8. novembris, Idromacchine u.c./Komisija, T‑88/09, EU:T:2011:641, 74. un 76. punkts), ir jāsecina, ka apliecinātais ziņojums nav bijis ne nepieciešams, ne lietderīgs tiesvedības mērķiem.
22 Ir taisnība, ka pierādījuma, kas iesniegts Vispārējā tiesā, nepieciešamības un lietderīguma neesamība tiesvedības mērķiem nevar tikt izsecināta tikai no tā vien, ka prasītājam noteiktā daļā spriedums nav labvēlīgs vai ka Vispārējā tiesa nav izmantojusi faktus, ko ar šo pierādījumu bija paredzēts pierādīt, lai nesodītu lietas dalībnieku par to, ka viņš ir centies pilnībā ievērot pienākumu pierādīt savus izvirzītos faktus. Tomēr šajā lietā prasītāju iesniegtā “tehniskā un grāmatvedības” ziņojuma apliecināšana nav aiztaupījusi Vispārējai tiesai iepriekš 19. punktā minētās judikatūras izpratnē nepieciešamību uzdot veikt ekspertīzi pierādījumu savākšanas pilnvaru ietvaros, kuras tai ir atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 25. pantam un Reglamenta 91. pantam. Proti, no 2011. gada 8. novembra sprieduma Idromacchine u.c./Komisija (T‑88/09, EU:T:2011:641) 104.–115. punkta izriet, ka prasītāju prasījumus attiecībā uz mantisko kaitējumu, ko bija paredzēts pierādīt ar apliecināto ziņojumu, Vispārējā tiesa ir noraidījusi tāpēc, ka prasītāji nebija pierādījuši, ka pastāv cēloņsakarība starp Komisijas prettiesisko rīcību un norādīto kaitējumu. Tādējādi, nepastāvot prasītāju iesniegtajam apliecinājumam, Vispārējai tiesai nebūtu bijusi vajadzība uzdot veikt ekspertīzi, lai pārbaudītu prasītāju iesniegtos datus.
23 Līdz ar to izdevumi, kuri ir saistīti ar ekspertīzi, nav atlīdzināmi.
24 Turklāt attiecībā uz prasītāju argumentu, ka pati Vispārējā tiesa, kam viņi bija lūguši ekspertīzes izmaksu atgūšanu saistībā ar nodarītā mantiskā kaitējuma atlīdzību, ir apgalvojusi, ka izmaksas, kas lietas dalībniekiem radušās sakarā ar tiesvedību, nevar uzskatīt par tādām, kas veido kaitējumu, kurš atšķiras no tiesāšanās izdevumiem (spriedums, 2011. gada 8. novembris, Idromacchine u.c./Komisija, T‑88/09, EU:T:2011:641, 98. punkts), pietiek norādīt, ka, lai gan tādējādi Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka ekspertīzes izdevumi ir tiesāšanās izdevumu daļa, tā nekādi nav paudusi nostāju par to atlīdzināmo raksturu Reglamenta 140. panta b) punkta izpratnē.
25 Treškārt, izdevumi saistībā ar saziņu principā ir atlīdzināmi izdevumi, izņemot tos, kuri attiecas uz iekšējo saziņu starp prasītāju advokātiem no viņu birojiem Briselē (Beļģija) un Padujā (Itālija). Proti, ir jāatgādina, ka izdevumi, kas saistīti ar saziņu starp diviem vienas puses advokātiem, nevar tikt attaisnoti kā nepieciešamie izdevumi (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2012. gads 20. novembris, Al Shanfari/Padome un Komisija, T‑121/09 DEP, nav publicēts, EU:T:2012:607, 43. punkts un tajā minētā judikatūra). Tā kā šī saziņa nav identificēta prasītāju norādītajā saziņas kopumā, priekšroka būtu dodama tam, ka saziņas izdevumu atlīdzināšana tiktu veikta, pamatojoties uz iepriekš noteiktu summu saistībā ar vispārējiem izdevumiem.
26 Ceturtkārt, kserokopiju izdevumi, kurus šajā lietā ir norādījuši prasītāji, ir atlīdzināmi tiesāšanās izdevumi, ko Komisija neapstrīd.
27 Piektkārt, runājot par izdevumiem, kuri ir saistīti ar tiesas sēdi, ir jānorāda, ka, no vienas puses, “ceļa izdevumu atlīdzināšana” nešķiet nepieciešama, jo atlīdzība par piedalīšanos tiesas sēdē ir ņemta vērā saistībā ar honorāriem. No otras puses, pretēji Komisijas viedoklim, divu advokātu klātbūtne tiesas sēdē nešķiet pārmērīga, ņemot vērā lietas problēmas, kas nozīmē, ka ceļa un uzturēšanās izdevumi saistībā ar piedalīšanos tiesas sēdē ir atlīdzināmi.
28 Sestkārt, lai gan vispārējie izdevumi, protams, ir atlīdzināmi atbilstoši Reglamenta 140. panta b) punktam, šajā lietā proporcionālā daļa 5 % apmērā no prasītāju advokātu honorāriem ir pārmērīga. Šīs lietas apstākļos likme 2 % apmērā no minētajiem honorāriem šķiet piemērota, lai noteiktu citu atlīdzināmo vispārējo izdevumu, kas nav kserokopiju izdevumi, apmēru.
Par atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēru
29 Saistībā ar atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēru ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, nepastāvot Eiropas Savienības tiesību normām attiecībā uz tarifiem, Vispārējai tiesai ir brīvi jānovērtē lietas fakti, ņemot vērā strīda priekšmetu un raksturu, tā nozīmīgumu no Savienības tiesību viedokļa, kā arī lietas sarežģītību, darba apjomu, ko tiesvedība varēja radīt iesaistītajiem pārstāvjiem vai padomdevējiem, un strīda pamatā esošās lietas dalībnieku ekonomiskās intereses (rīkojums, 2006. gada 19. decembris, WestLB/Komisija, T‑228/99 DEP, nav publicēts, EU:T:2006:405, 61. punkts).
30 Pirmkārt, saistībā ar skartajām ekonomiskajām interesēm to nozīmīgums nevar tikt noteikts ar zaudējumu atlīdzības, ko pamatlietā lūguši prasītāji, kopējo summu tādas prasības par zaudējumu atlīdzību ietvaros kā šajā lietā. Proti, kā to uzsver Komisija, šāda pieeja varētu rosināt prasītājus iesniegt pārmērīgus prasījumus. Šajā lietā, ņemot vērā lietas apstākļus, ir jāuzskata, ka skarto ekonomisko interešu nozīmīgums bija ierobežots.
31 Otrkārt, saistībā ar strīda nozīmīgumu, kas izvērtēts no Savienības tiesību viedokļa, un lietas sarežģītību ir jānorāda, ka lieta attiecās uz prasību par zaudējumu atlīdzību, kuri, iespējams, nodarīti ar Komisijas prettiesisko rīcību, proti, jautājumu, uz kuru attiecas plaša judikatūra saistībā ar nosacījumiem, kas tiek prasīti, lai iestātos Savienības ārpuslīgumiskā atbildība, un ar kaitējuma apmēra noteikšanu. Turklāt ir jānorāda, ka Komisijas rīcība netika apstrīdēta attiecībā uz faktiem, un tādējādi strīds aprobežojās ar šīs rīcības juridisko kvalifikāciju, cēloņsakarības noteikšanu un zaudējumu apmēra noteikšanu. Šādos apstākļos strīda nozīmīgums un tā sarežģītība ir jākvalificē kā vidēja.
32 Treškārt, runājot par ieguldītā darba apjomu, skarto ekonomisko interešu ierobežotais nozīmīgums un strīda juridiskās nozīmes un sarežģītības vidējā pakāpe neattaisno 486 darba stundas, ko prasītāju advokāti norādījuši kā tādas, kuras viņi ir veltījuši pamatlietai, un neļauj Vispārējai tiesai uzskatīt par objektīvi nepieciešamo Reglamenta 140. panta b) punkta izpratnē visu honorāru summu EUR 118 700, kuri apmaksājami saskaņā ar stundu likmēm, ko prasītāji norādījuši, it īpaši ievērojot, ka dažādu prasītāju padomdevēju darba koordinēšanas izdevumus nevar uzskatīt par nepieciešamajiem izdevumiem, kas ir jāņem vērā, lai aprēķinātu atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēru (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2012. gada 20. novembris, Al Shanfari/Padome un Komisija, T‑121/09 DEP, nav publicēts, EU:T:2012:607, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).
33 Proti, ir jānorāda, ka, pirmkārt, kopējā 241 darba stunda pamatlietas izpētei, kā arī pilnvarojuma un prasības pieteikuma sagatavošanai šķiet pārmērīga. Ņemot vērā iepriekš 30. un 31. punktā norādītos apstākļus, kopējās 85 darba stundas šķiet piemērotas kā vērtējums attiecībā uz laiku, kas nepieciešams attiecīgajā jomā pieredzējušam advokātam, lai izpildītu minētos pakalpojumus.
34 Otrkārt, prasītāji norāda četras darba stundas, lai sagatavotu pieteikumu pārskatīt Vispārējās tiesas lēmumu attiecībā uz prasījumu par datu anonimitāti un atsevišķu datu nepublicēšanu. Ņemot vērā, ka šajā pieteikumā, kuru Vispārējā tiesa ir noraidījusi, bija vienīgi pārņemti elementi un argumenti, kas jau bija ietverti sākotnējā lūgumā par datu anonimitāti, kurš izteikts prasības pieteikumā un kuru Vispārējā tiesa bija noraidījusi, tam veltītās darba stundas nevar tikt uzskatītas par nepieciešamām tiesvedībai Vispārējā tiesā.
35 Treškārt, prasītāju uzskaitītās 148 darba stundas attiecībā uz iebildumu raksta izskatīšanu un replikas sagatavošanu šķiet pārmērīgas. Ņemot vērā iepriekš 30. un 31. punktā norādītos apstākļus, kā arī laiku, kas tiek uzskatīts par piemērotu pamatlietas izpētei, pilnvarojuma un prasības pieteikuma sagatavošanai un kas minēts iepriekš 33. punktā, kopējās 35 darba stundas šķiet piemērotas kā vērtējums attiecībā uz laiku, kas nepieciešams attiecīgajā jomā pieredzējušam advokātam, lai izpildītu šos pakalpojumus.
36 Ceturtkārt, prasītāji norāda 20 darba stundas atbildes uz repliku izskatīšanai, sešas darba stundas diskusijām ar klientiem, divas darba stundas, lai sagatavotu pieteikumu par papildu izteikšanās laiku tiesas sēdē, četrpadsmit darba stundas tiesas ziņojuma izskatīšanai un apsvērumu sagatavošanai saistībā ar to, kā arī 47 darba stundas, lai sagatavotos tiesas sēdei. Kā to pamatoti norāda Komisija, šis darba laiks, kura kopējais ilgums ir 89 stundas, šķiet ļoti pārmērīgs. Proti, konkrētāk, atbildes uz repliku un tiesas sēdēs ziņojuma izskatīšana ir sagatavošanās tiesas sēdei neatņemama sastāvdaļa, tiesas sēdes ziņojumā bija tikai trīspadsmit lappuses un tajā kopsavilkuma veidā bija sniegti lietas dalībnieku pamati un argumenti, kuri jau bija labi zināmi prasītāju advokātiem, un pati tiesas sēde ir bijusi vienkārša, un tās ilgums bija tikai divas stundas, nepiešķirot papildu izteikšanās laiku lietas dalībniekiem. Šādos apstākļos kopējās 24 darba stundas šķiet piemērotas kā vērtējums attiecībā uz laiku, kas nepieciešams pieredzējušam advokātam, lai izpildītu šos pakalpojumus. Tāpat ir jāatzīst par nepieciešamām četras darba stundas, lai piedalītos pašā tiesas sēdē (divas darba stundas katram no diviem prasītāju advokātiem).
37 Piektkārt, ir jāuzsver, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Vispārējā tiesa nav tiesīga noteikt honorāru, kas lietas dalībniekiem ir jāmaksā to advokātiem, bet ir tiesīga noteikt to atlīdzības apmēru, ko var atgūt no lietas dalībnieka, kuram ir piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tādējādi, pieņemot lēmumu attiecībā uz pieteikumu noteikt tiesāšanās izdevumus, Vispārējai tiesai nav jāņem vērā ne valsts noteiktā advokātu atlīdzības likme, ne arī iespējamā vienošanās, kas šajā ziņā noslēgta starp ieinteresēto lietas dalībnieku un tā pārstāvjiem vai padomdevējiem (rīkojumi, 1996. gada 8. novembris, Stahlwerke Peine‑Salzgitter/Komisija, T‑120/89 (92), EU:T:1996:161, 27. punkts, un 2002. gada 10. janvāris, Starway/Padome, T‑80/97 DEP, EU:T:2002:1, 26. punkts).
38 Šajā lietā šķiet, ka prasītāju advokātu piemērotie honorāri atbilst strīda sarežģītības pakāpei. Tādējādi likme, kāda ir apmaksājama par W. Viscardini paveikto darbu, proti, EUR 300 stundā, tiešām ir atbilstoša profesionāļa, kuram ir būtiska pieredze attiecīgajā jomā, likmei. Izdevumi, kas apmaksājami par G. Donà darbu, proti, EUR 200 stundā, arī atbilst honorāriem, kas parasti tiek piemēroti advokāta līdzstrādniekam, kuram tomēr ir zināma pieredze. Tādējādi, ņemot vērā iepriekš 17. punktā minēto judikatūru, šajā lietā ir jāpiemēro vienota likme EUR 250 stundā attiecībā uz darba stundām, kas ir atzītas par nepieciešamām tiesvedībai Vispārējā tiesā.
39 No tā izriet, ka tiesāšanās izdevumi, kas prasītājiem atgūstami no Komisijas kā advokātu honorāri, sasniedz kopējo summu EUR 37 000 apmērā, proti, EUR 21 250 pamatlietas izpētei, kā arī pilnvarojuma un prasības pieteikuma sagatavošanai, EUR 8750 iebildumu raksta izskatīšanai un replikas sagatavošanai, EUR 6000, lai sagatavotos tiesas sēdei, un EUR 1000, lai piedalītos pašā tiesas sēdē.
40 Ceturtkārt, kserokopiju izdevumi EUR 411 apmērā nešķiet pārmērīgi, un tos turklāt nav apstrīdējusi Komisija, kas nozīmē, ka tie ir jāatzīst par nepieciešamiem tiesvedībai Vispārējā tiesā.
41 Piektkārt, attiecībā uz izdevumiem, kuri ir saistīti ar tiesas sēdi, kā to norāda Komisija, ņemot vērā faktu, ka uz citiem vispārējiem izdevumiem, kas nav kserokopiju izdevumi, attiecas iepriekš noteikta atlīdzība, kas aprēķināta, piemērojot procentu likmi saistībā ar prasītāju advokātu honorāriem, turklāt nav jāatlīdzina “tiesas sēdes papildu izdevumi”, kā to ir lūguši prasītāji, neprecizējot minēto izdevumu būtību. Ņemot vērā šos apstākļus, atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu summa kā izdevumi, kuri ir saistīti ar tiesas sēdi, ir jānosaka EUR 1082 apmērā, šajā summā ietverot divu prasītāju advokātu ceļa un uzturēšanās izdevumus.
42 Sestkārt, saistībā ar citiem vispārējiem izdevumiem, kas nav kserokopiju izdevumi, kā tas ir izklāstīts iepriekš 28. punktā, tie ir jāatlīdzina kā iepriekš noteikts maksājums EUR 740, proti, 2 % apmērā no prasītāju advokātu honorāriem, kuri tiek uzskatīti par nepieciešamiem tiesvedībai Vispārējā tiesā un kuri ir konstatēti iepriekš 39. punktā.
43 Septītkārt, saistībā ar izdevumiem, kuri radušies šīs tiesvedības par tiesāšanās izdevumu noteikšanu ietvaros un kurus prasītāji novērtē EUR 5000 apmērā (20 darba stundas, kuras ir apmaksājamas saskaņā ar likmi EUR 250 stundā), pietiek norādīt, ka tie nebija nepieciešami tiesvedībai Vispārējā tiesā, jo pirmstiesas stadijā Komisija bija piedāvājusi samaksāt summu, kas pārsniedz to, kuru Vispārējā tiesa uzskata par nepieciešamu (skat. iepriekš 5. punktu).
44 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, būtu taisnīgi novērtēt visus prasītāju atlīdzināmos tiesāšanās izdevumus pamatlietā EUR 39 233 apmērā, proti, EUR 37 000 saistībā ar viņu advokātu honorāriem tiesvedībā pamatlietā, EUR 411 kā kserokopiju izdevumus, EUR 1082 kā izdevumus saistībā ar tiesas sēdi un EUR 740 kā citus vispārējos izdevumus, kas nav kserokopiju izdevumi.
45 No šīs kopējās summas EUR 39 233 apmērā EUR 26 155, proti, divas trešdaļas, sedz Komisija atbilstoši 2011. gada 8. novembra spriedumam Idromacchine u.c./Komisija (T‑88/09, EU:T:2011:641).
Par argumentu, kurš ir saistīts ar tiesību vērsties tiesā pārkāpumu
46 Prasītāji norāda, ka tad, ja Vispārējā tiesa neatzītu to tiesāšanās izdevumu atlīdzināmību, kuri saskaņā ar prasītāju apgalvojumu viņiem tiešām ir radušies, tas izraisītu to, ka tiktu pārkāptas tiesības vērsties tiesā, kuras ir aizsargātas ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu un 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. pantu. Pēc prasītāju domām, ja šajā lietā summa EUR 20 000 apmērā, kuru viņiem ir piešķīrusi Vispārējā tiesa kā atlīdzību par viņiem nodarīto morālo kaitējumu, tiktu “neitralizēta” ar tiesāšanās izdevumu summu, ko sedz viņi paši, tiktu noliegts taisnīgums.
47 Komisija nepiekrīt šiem argumentiem.
48 Vispirms ir jāatgādina, ka efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips ir Savienības tiesību vispārējs princips, kas pašlaik ir izteikts Pamattiesību hartas 47. pantā, kura pirmajā daļā ir paredzēts, ka ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā, un tā otrajā daļā, kas atbilst ECPAK 6. panta 1. punktam, ir noteikts, ka ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā (spriedums, 2013. gada 28. februāris, Arango Jaramillo u.c./EIB, C‑334/12 RX II, pārskatīšana, EU:C:2013:134, 40.–42. punkts).
49 Taču šajā lietā prasītāji neapgalvo, ka viņu tiesību vērsties tiesā īstenošana ir tikusi ierobežota, bet būtībā norāda, ka šīm tiesībām tiktu atņemta to būtība, ja daļa viņu tiesāšanās izdevumu lietā T‑88/09, kas ir jāsedz pašiem, pārsniegtu tās atlīdzības apmēru, kuru šajā lietā viņiem ir piešķīrusi Vispārējā tiesa, jo tā rezultātā viņiem tiktu atņemta minētā atlīdzība.
50 Šajā ziņā ir jānorāda, ka, izņemot juridiskās palīdzības gadījumu, kam šajā lietā nav nozīmes, izmaksas par pārstāvību ar advokāta palīdzību rodas ikvienai personai, kas ceļ prasību tiesā, kura nosaka šādu pārstāvību, tāpat kā citas izmaksas, kuras ir saistītas ar šīs personas tiesību īstenošanu, piemēram, izmaksas, kas saistītas ar sertifikātu iegūšanu vai ekspertīžu īstenošanu, kuri ir paredzēti, lai pierādītu savu prasījumu tiesā pamatotību. Tas, ka tad, ja prasība tiek apmierināta tikai daļēji, daļa šo izmaksu var būt jāsedz prasītājam, ir raksturīgs vispārīgajam noteikumam par tiesāšanās izdevumu, kas materializējušies, atlīdzināšanu, kurš it īpaši noteikts 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 3. punktā, saskaņā ar kuru šādos gadījumos tiesāšanās izdevumi var tikt sadalīti. Tāpat tas, ka noteikti izdevumi, kas radušies kādam lietas dalībniekam, var netikt atzīti par atlīdzināmiem un tādējādi tie ir jāsedz minētajam lietas dalībniekam, ir raksturīgs Reglamenta 170. pantam, kurā noteikts, ka Vispārējai tiesai tiek lūgts noteikt atlīdzināmos tiesāšanās izdevumus lietas dalībnieku domstarpību gadījumos. Šo tiesību normu piemērošana nevar veidot tiesību vērsties tiesā pārkāpumu, ietverot gadījumus, kad, kā šajā lietā, tiesāšanās izdevumu apmērs, ko sedz prasītājs, pārsniedz summu, kuru pamatlietā tam ir piešķīrusi Vispārējā tiesa. Proti, jautājums par tiesāšanās izdevumu apmēru, ko sedz prasītājs, ir atšķirīgs un neatkarīgs no jautājuma par to, kādu apmēru atbildētājai iestādei ir piespriests samaksāt pamatlietā.
51 Šis secinājums nevar tikt atspēkots ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu, kuru norādījuši prasītāji un kurā būtībā ir konstatēts, ka tādu noteikumu par tiesas izdevumiem piemērošana, kuru rezultātā prasītājam tiktu atņemta gandrīz visa atlīdzība, ko valstij bija piespriests viņam izmaksāt saistībā ar prettiesisku pirmstiesas apcietinājumu, veidoja prasītāja tiesību vērsties tiesā pārkāpumu. Šajā ziņā pietiek norādīt, ka šajā lietā tika aplūkoti tiesas izdevumi, kurus iekasējusi valsts, kam bija piespriests izmaksāt atlīdzību prasītājam, kas varēja radīt iespaidu, ka valsts ar vienu roku atņem to, ko ar otru roku tā bija iedevusi, lai atlīdzinātu kaitējumu, kurš izriet no ECPAK pārkāpuma (ECT, 2007. gada 12. jūlijs, Stankov pret Bulgāriju, CE:ECHR:2007:0712JUD006849001, 51.–67. punkts). Taču šajā lietā, tā kā tiesvedība Savienības tiesās principā ir bez maksas, prasītāji sedz tikai daļu no viņu pašu advokātu honorāriem un izdevumiem, proti, summas, kuru apmēru pēc to būtības nekādi nevar ietekmēt Komisija.
52 Līdz ar to arguments saistībā ar tiesību vērsties tiesā pārkāpumu ir jānoraida.
Par prasījumu saistībā ar kavējuma procentiem
53 Prasītāji lūdz, lai atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu summai tiktu pievienoti kavējuma procenti, sākot no rīkojuma pasludināšanas vai vismaz no tā paziņošanas līdz minēto tiesāšanās izdevumu faktiskas samaksas dienai.
54 Šajā ziņā ir jānorāda, ka iespējamā pienākuma samaksāt kavējuma procentus konstatēšana un tiem piemērojamās likmes noteikšana ietilpst Vispārējās tiesas kompetencē saskaņā ar Reglamenta 170. panta 1. un 3. punktu (rīkojums, 2014. gada 23. maijs, Marcuccio/Komisija, T‑286/11 P‑DEP, nav publicēts, EU:T:2014:312, 25. punkts).
55 Saskaņā ar iedibināto judikatūru prasījums palielināt maksājamo summu, pievienojot kavējuma procentus, saistībā ar tiesvedību par tiesāšanās izdevumu noteikšanu ir jāapmierina attiecībā uz laikposmu no dienas, kad ir paziņots rīkojums par tiesāšanās izdevumu noteikšanu, līdz dienai, kad faktiski ir atlīdzināti tiesāšanās izdevumi (skat. rīkojumu, 2011. gada 24. oktobris, Marcuccio/Komisija, T‑176/04 DEP II, nav publicēts, EU:T:2011:616, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).
56 Ņemot vērā šīs lietas apstākļus, Vispārējā tiesa uzskata par piemērotu aprēķināt piemērojamo procentu likmi, pamatojoties uz ECB galvenajiem refinansēšanas darījumiem piemērojamo likmi, kas ir spēkā samaksas termiņa mēneša pirmajā kalendārajā dienā, šo likmi palielinot par 3,5 punktiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
izdod rīkojumu:
1) kopējā tiesāšanās izdevumu summa, kas Eiropas Komisijai jāatlīdzina Idromacchine Srl, kā arī Alessandro un RobertoCapuzzo, tiek noteikta EUR 26 155 apmērā;
2) šai summai tiek piemēroti kavējuma procenti, sākot no šī rīkojuma paziņošanas dienas līdz kopējās summas, kas jāmaksā, samaksai, saskaņā ar Eiropas Centrālās bankas galvenajiem refinansēšanas darījumiem piemērojamo likmi, kas ir spēkā samaksas termiņa mēneša pirmajā kalendārajā dienā, šo likmi palielinot par 3,5 punktiem.
Luksemburgā, 2017. gada 13. janvārī