Language of document : ECLI:EU:T:2021:716

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)

2021. gada 20. oktobrī (*)

Civildienests – Ierēdņi – Disciplinārlieta – LESD 266. pants – Administratīvās izmeklēšanas – Labas pārvaldības princips – Objektivitātes princips – Atcelšanas prasība un prasība atlīdzināt zaudējumus

Lietā T‑220/20

Petrus Kerstens, ar dzīvesvietu Laforklā [La Forclaz] (Šveice), ko pārstāv C. Mourato, advokāts,

prasītājs,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv B. Mongin un A.C. Simon, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību, kas ir pamatota ar LESD 270. pantu un ar ko tiek lūgts, pirmkārt, atcelt Komisijas 2017. gada 27. marta paziņojumu, ar kuru prasītājs tiek informēts par disciplinārlietas atsākšanu, un 2019. gada 11. jūlija lēmumu, ar kuru viņam tika izteikts brīdinājums, un, otrkārt, atlīdzināt kaitējumu, kas viņam esot nodarīts trīs disciplinārlietu norises un ilguma dēļ,

VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs R. da Silva Pasošs [R. da Silva Passos], tiesneši V. Valančus [V. Valančius] (referents) un L. Trišo [L. Truchot],

sekretārs: L. Ramete [L. Ramette], administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2021. gada 22. aprīļa tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Prasītājs Petrus Kerstens ir bijušais Eiropas Komisijas ierēdnis. Viņš strādāja Atalgojuma un individuālo tiesību birojā (PMO), kur viņš no 2003. līdz 2011. gadam bija nodaļas vadītājs, pēc tam – Cilvēkresursu un drošības ģenerāldirektorāta (ĢD) padomnieks. No 2016. gada 1. aprīļa viņš ir pensijā.

2        Pirmām kārtām, 2012. gada 20. jūlijā, risinot strīdu starp prasītāju un Komisiju, prasītājs sagatavoja iekšēju paziņojumu, pēc kura Komisija nolēma uzsākt disciplinārlietu ar numuru CMS 12/063, pamatojoties uz to, ka šajā paziņojumā bija ietverti komentāri, kas tika uzskatīti par aizvainojošiem. Šīs procedūras rezultātā tika pieņemts 2014. gada 15. aprīļa lēmums, ar kuru prasītājam tika izteikts rājiens (turpmāk tekstā – “2014. gada 15. aprīļa lēmums”).

3        Ar 2016. gada 18. marta spriedumu Kerstens/Komisija (F‑23/15, EU:F:2016:65) Eiropas Savienības Civildienesta tiesa noraidīja prasību par 2014. gada 15. aprīļa lēmumu.

4        Prasītājs par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību, kuru Vispārējā tiesa apmierināja ar 2017. gada 14. februāra spriedumu Kerstens/Komisija (T‑270/16 P, nav publicēts, EU:T:2017:74).

5        Šajā ziņā Vispārējā tiesa 2017. gada 14. februāra sprieduma Kerstens/Komisija (T‑270/16 P, nav publicēts, EU:T:2017:74) 62.–70. punktā norādīja, ka disciplinārlieta CMS 12/063 tika uzsākta, neveicot iepriekšēju administratīvu izmeklēšanu, iepriekš neuzklausot prasītāju un pēc šādas izmeklēšanas pabeigšanas pienācīgi nesagatavojot izmeklēšanas ziņojumu, tādējādi pārkāpjot Komisijai noteiktos pienākumus. Minētā sprieduma 88. un 89. punktā no tā tika secināts, ka šī pienākumu neizpilde ir būtiski ietekmējusi disciplinārlietu, kas iecēlējinstitūcijai (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”) bija jāizskata, pamatojoties uz šādu izmeklēšanu un nobeiguma ziņojumu pēc prasītāja uzklausīšanas, un līdz ar to nevar izslēgt, ka šīs procedūras iznākums varētu būt citāds, ja būtu ievēroti tai piemērojamie noteikumi un ja prasītājs būtu ticis uzklausīts. Līdz ar to Vispārējā tiesa atcēla 2014. gada 15. aprīļa lēmumu.

6        Ar 2017. gada 6. aprīļa paziņojumu iecēlējinstitūcija informēja prasītāju, ka, izpildot 2017. gada 14. februāra spriedumu Kerstens/Komisija (T‑270/16 P, nav publicēts, EU:T:2017:74), tā ir devusi norādījumus Komisijas Izmeklēšanas un disciplinārlietu birojam (IDOC), pirmkārt, atsākt disciplinārlietu CMS 12/063 ab initio un ar jaunu CMS numuru un, otrkārt, izņemt no prasītāja personas lietas materiāliem norādes par sodu – rājienu, kas viņam piemērots ar 2014. gada 15. aprīļa lēmumu.

7        2017. gada 18. aprīlī prasītājs iesniedza sūdzību par iecēlējinstitūcijas 2017. gada 6. aprīļa lēmumu.

8        2017. gada 25. jūlijā iecēlējinstitūcija minēto sūdzību noraidīja.

9        Otrām kārtām, 2015. gada 7. septembrī, ņemot vērā aizdomas par konfidenciālas informācijas izpaušanu adresātam ārpus iestādes, iecēlējinstitūcija nolēma pret prasītāju uzsākt citu disciplinārlietu ar numuru CMS 15/017. Disciplinārlietu kolēģija 2016. gada 7. aprīlī izdeva argumentētu atzinumu, kurā tā uzskatīja, ka prasītājs nav ievērojis savu lojalitātes pienākumu un ka disciplinārsods, kas rada finansiālas sekas, ir pamatots. Tomēr, ņemot vērā apelācijas sūdzību, ko prasītājs bija iesniedzis par 2016. gada 18. marta spriedumu Kerstens/Komisija (F‑23/15, EU:F:2016:65), iecēlējinstitūcija nolēma apturēt šo disciplinārlietu, gaidot šīs apelācijas sūdzības iznākumu, un 2016. gada 19. septembra paziņojumā par to informēja prasītāju.

10      Ar 2017. gada 27. marta paziņojumu Komisija informēja prasītāju, ka pēc 2017. gada 14. februāra sprieduma Kerstens/Komisija (T‑270/16 P, nav publicēts, EU:T:2017:74) tika atsākta disciplinārlieta CMS 15/017 un ka, ņemot vērā to, ka IDOC nav veicis administratīvo izmeklēšanu pirms prasītāja uzklausīšanas saskaņā ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) IX pielikuma 3. pantu, tā izdeva instrukciju IDOC atsākt šo disciplinārlietu tajā posmā, kurā ticis pieļauts šis pārkāpums – tādā pašā veidā, kā Vispārējā tiesa konstatējusi attiecībā uz lietu CMS 12/063. 2017. gada 25. jūlijā iecēlējinstitūcija noraidīja prasītāja 2017. gada 18. aprīlī iesniegto sūdzību par šo paziņojumu.

11      2017. gada 10. novembrī prasītājs cēla prasību atcelt minēto 2017. gada 27. marta paziņojumu, kā arī šī sprieduma 6. punktā minēto 2017. gada 6. aprīļa paziņojumu. 2018. gada 26. jūnija rīkojumā Kerstens/Komisija (T‑757/17, nav publicēts, EU:T:2018:391) Vispārējā tiesa nosprieda, ka apstrīdētie paziņojumi nav nelabvēlīgi akti, jo tie ir jākvalificē kā sagatavojoši akti izskatāmo disciplinārlietu ietvaros. Šis rīkojums apelācijas tiesvedībā tika apstiprināts ar 2019. gada 22. janvāra rīkojumu Kerstens/Komisija (C‑577/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:129).

12      Trešām kārtām, 2016. gada 27. septembrī iecēlējinstitūcija uzsāka atsevišķu disciplinārlietu pret prasītāju ar numuru CMS 16/009 par “rīcību, kas neatbilst Civildienesta noteikumiem”, ko viņš pieļāvis attiecībā uz administrācijas locekļiem disciplinārlietā CMS 15/017.

13      Ar 2017. gada 21. jūnija paziņojumu IDOC prasītājam darīja zināmas izmeklēšanas pilnvaras lietās CMS 15/017 (tagad – CMS 17/009) un CMS 12/063 (tagad – CMS 17/010). Pēc prasītāja lūguma viņa uzklausīšana šajās lietās un lietā CMS 16/009 vairākkārt tika atlikta. 2018. gada 4. aprīlī IDOC nosūtīja prasītājam paziņojumu par pārmestajiem faktiem, aicinot viņu desmit dienu laikā iesniegt savus apsvērumus. 2018. gada 1. augustā administratīvās izmeklēšanas ziņojums tika nosūtīts Cilvēkresursu un drošības ĢD. Prasītāja uzklausīšana notika 2019. gada 28. janvārī.

14      Ar 2019. gada 11. jūlija lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ar ko tika pabeigtas lietas CMS 16/009, CMS 17/009 un CMS 17/010, iecēlējinstitūcija konstatēja, ka prasītāja rīcība ir uzskatāma par Civildienesta noteikumu 11., 12. un 17. panta pārkāpumu. Tomēr tā nolēma nesākt pret viņu disciplinārlietu un saskaņā ar Civildienesta noteikumu IX pielikuma 3. panta 1. punkta b) apakšpunktu izteikt viņam brīdinājumu.

15      Prasītājs 2019. gada 29. augustā iesniedza sūdzību par minēto lēmumu. Ar iecēlējinstitūcijas 2019. gada 19. decembra lēmumu šī sūdzība tika noraidīta.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

16      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 16. aprīlī, prasītājs cēla šo prasību.

17      Rakstveida process tika pabeigts 2020. gada 4. novembrī.

18      2020. gada 30. novembrī prasītājs saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 106. pantu lūdza organizēt tiesas sēdi.

19      Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (septītā palāta) prasītāja pieteikumu apmierināja un uzsāka mutvārdu procedūru.

20      Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, kurus Vispārējā tiesa uzdeva 2021. gada 22. aprīļa tiesas sēdē.

21      Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu, kā arī iecēlējinstitūcijas 2017. gada 27. marta paziņojumu, ar kuru tas tika informēts par lietas CMS 15/017 (tagad – CMS 17/009) atsākšanu;

–        piespriest Komisijai viņam samaksāt summu 30 000 EUR apmērā kā atlīdzību par nodarīto morālo kaitējumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

22      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:

–        noraidīt prasību pilnībā;

–        piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

 Par atcelšanas prasījumiem

23      Vispirms jāatgādina, ka ar 2018. gada 26. jūnija rīkojumu Kerstens/Komisija (T‑757/17, nav publicēts, EU:T:2018:391) Vispārējā tiesa jau tika nospriedusi, ka 2017. gada 27. marta paziņojums nav nelabvēlīgs akts. Līdz ar to ir jākonstatē, ka prasība atcelt šo paziņojumu ir nepieņemama.

24      Prasītājs, pamatojot savus atcelšanas prasījumus, izvirza trīs pamatus. Pirmajā pamatā tas norāda uz LESD 266. panta pārkāpumu, jo Komisija esot veikusi nepiemērotus pasākumus 2017. gada 14. februāra sprieduma Kerstens/Komisija (T‑270/16 P, nav publicēts, EU:T:2017:74) izpildei attiecībā uz 2014. gada 15. aprīļa lēmumu, ar kuru tam tika piemērots rājiens disciplinārlietā CMS 12/063 (tagad – CMS 17/010), un esot pārkāpusi non bis in idem principu. Otrajā pamatā tas norāda uz LESD 266. panta pārkāpumu, labas pārvaldības principa pārkāpumu, tostarp pienākuma lietas izskatīt objektīvi un taisnīgi neizpildi, nevainīguma prezumpcijas principa un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu. Visbeidzot, trešajā pamatā tas norāda uz LESD 266. panta pārkāpumu, administratīvajām izmeklēšanām un disciplinārlietām piemērojamo procesuālo normu pārkāpumu, tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.

25      Vispārējā tiesa uzskata, ka vispirms ir jāizvērtē otrais pamats.

26      Šajā pamatā prasītājs būtībā apgalvo, ka jebkurai jaunai disciplinārlietai ir jāsniedz objektivitātes un taisnīguma garantijas, kā to prasa Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. pantā nostiprinātais labas pārvaldības princips. Viņš uzsver, ka objektivitātes principam ir divkārša – gan subjektīva, gan objektīva – dimensija, kas uzliek disciplināriestādei pienākumu, pirmkārt, savā rīcībā neizrādīt ieņemto nostāju vai personīgus aizspriedumus un, otrkārt, būt objektīvi objektīvai, sniedzot visas garantijas, kas ir pietiekamas, lai šajā jautājumā izslēgtu jebkādas leģitīmas šaubas.

27      Prasītājs uzskata, ka disciplinārlietu atsākšana šajā lietā ir izraisījusi to, ka, pārkāpjot šī sprieduma 26. punktā minētos principus, šīm pašām administratīvajām iestādēm un tiem pašiem atbildīgajiem bija no jauna jāizskata lietas, kuras viņi jau bija izskatījuši.

28      Turklāt prasītājs apgalvo, ka, vienā izmeklēšanā apvienojot trīs disciplinārlietas CMS 12/063 (tagad – CMS 17/010), CMS 15/017 (tagad – CMS 17/009) un CMS 16/009, iecēlējinstitūcija nav izpildījusi savu objektīvās objektivitātes pienākumu. Šī grupēšana atspoguļojot iecēlējinstitūcijas vēlmi apgrūtināt prasītāju ar papildu izdevumiem un panākt, lai disciplinārlietu kolēģija izskata lietu CMS 12/063 (tagad – CMS 17/010). Prasītājs uzskata, ka trīs administratīvās izmeklēšanas tika veiktas atsevišķi un tikai šo izmeklēšanu noslēguma stadijā trīs ziņojumi tika pievienoti kā pielikumi IDOC vienotajam galīgajam ziņojumam.

29      Visbeidzot prasītājs norāda, ka IDOC par izmeklēšanu atbildīgā persona divās disciplinārlietās – CMS 12/063 (tagad – CMS 17/010) un CMS 15/017 (tagad – CMS 17/009) – ir bijusi ziņotāja par faktiem, kas tiek pārbaudīti šajā pēdējā minētajā procedūrā. Viņš apstrīd [šīs personas], kā arī Cilvēkresursu un drošības ĢD ģenerāldirektores, kas bija iesaistīta vairākās pret viņu vērstās procedūrās, subjektīvo objektivitāti. Viņš arī apšauba vienotās izmeklēšanas procedūras objektīvo objektivitāti sakarā ar to, ka šajā izmeklēšanā kā atbildīgā par izmeklēšanas norisi piedalījās minētā ziņotāja.

30      Komisija apgalvo, ka trīs disciplinārlietas, kas attiecas uz prasītāju, tika sagrupētas, rūpējoties par procesuālo ekonomiju. Komisija uzskata, ka, šādi rīkojoties, IDOC un iecēlējinstitūcija nav centušās pasliktināt prasītāja situāciju vai rīkoties viņam par sliktu, bet, gluži pretēji, ir piemērojušas viņam vienu brīdinājumu par visiem šo trīs procedūru pamatā esošajiem faktiem.

31      Kas attiecas uz personas, kura atbildīga par izmeklēšanu, kā arī Cilvēkresursu un drošības ĢD ģenerāldirektores objektivitātes apšaubīšanu, Komisija apgalvo, ka prasītājs tikai norādot nepārbaudāmus mājienus vai bailes. Pēc Komisijas domām, tas pats attiecas uz izmeklēšanas procedūras objektivitātes apšaubīšanu sakarā ar to, ka izmeklēšanā kā atbildīgā persona ir piedalījusies lietas CMS 15/017 (tagad – CMS 17/009) pamatā esošo faktu ziņotāja.

32      Jāatgādina, ka Hartas, kurai saskaņā ar LES 6. panta 1. punktu ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem, 41. pantā ir nostiprinātas tiesības uz labu pārvaldību. Šīs tiesības atbilstoši Hartas 41. panta 1. punktam tostarp nozīmē, ka ikvienai personai ir tiesības uz jautājumu objektīvu izskatīšanu Savienības iestādēs, struktūrās un organizācijās.

33      Saskaņā ar judikatūru administrācijai saskaņā ar labas pārvaldības principu ir rūpīgi un objektīvi jāpārbauda visa tās izskatāmās lietas informācija un jāapkopo visi tās novērtējuma brīvības izmantošanai nepieciešamie faktiskie un tiesiskie apstākļi, kā arī jānodrošina tās īstenoto procedūru pareiza norise un efektivitāte (skat. spriedumu, 2014. gada 26. septembris, B&S Europe/Komisija, T‑222/13, nav publicēts, EU:T:2014:837, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

34      Tāpat jāatgādina, ka objektivitātes prasība ietver, no vienas puses, subjektīvo objektivitāti tādā nozīmē, ka nevienam attiecīgās iestādes loceklim, kas ir atbildīgs par lietu, nedrīkst pastāvēt personīgs pieņēmums vai aizspriedumi, un, no otras puses, objektīvo objektivitāti, tādā nozīmē, ka iestādei ir jāsniedz pietiekamas garantijas, lai varētu tikt izslēgtas jebkādas leģitīmas šaubas (skat. spriedumu, 2019. gada 7. novembris, ADDE/Parlaments, T‑48/17, EU:T:2019:780, 43. punkts un tajā minētā judikatūra). Koleģiālās procedūras objektivitātes pārbaudē apstāklis, ka šaubas par objektivitātes tēlu skar tikai vienu personu koleģiālajā struktūrvienībā, nav obligāti noteicošs, ņemot vērā, ka šī persona varētu īstenot izšķirošu ietekmi apspriedes laikā (spriedums, 2019. gada 7. novembris, ADDE/Parlaments, T‑48/17, EU:T:2019:780, 58. punkts).

35      Attiecībā uz subjektīvo objektivitāti no judikatūras izriet, ka šī objektivitāte tiek prezumēta, ja netiek pierādīts pretējais (skat. spriedumu, 2018. gada 27. novembris, Mouvement pour une Europe des nations et des libertés/Parlaments, T‑829/16, EU:T:2018:840, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

36      Šai sakarā jānorāda, ka šajā lietā prasītājs nav iesniedzis nevienu pierādījumu, kas liktu šaubīties par izmeklēšanas procedūras subjektīvo objektivitāti.

37      Kas attiecas uz izmeklēšanas objektīvo objektivitāti – Vispārējā tiesa jau ir atzinusi tās trūkumu, jo ir pierādīts, ka pirms izmeklēšanas uzsākšanas viens izmeklētājs zināja faktus, par kuriem tā tika veikta, jo tas bija personīgi konsultējies ar sūdzības iesniedzēju, lai gan attiecīgā iestāde būtu varējusi iecelt par izmeklētāju personu, kurai iepriekš nebija zināmi fakti, un tādējādi neradīt nekādas leģitīmas šaubas par tās objektivitāti attiecībā pret pretējo pusi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 20. septembris, UZ/Parlaments, T‑47/18, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2019:650, 51.–56. punkts).

38      Šajā lietā nav strīda par to, ka par trīs lietās – CMS 16/009, CMS 15/017 (tagad – CMS 17/009) un CMS 12/063 (tagad – CMS 17/010) – uzsāktās vienotās izmeklēšanas veikšanu atbildīgā persona ir tā pati persona, kura bija paziņojusi par lietas CMS 15/017 (tagad – CMS 17/009) pamatā esošajiem faktiem, proti, nodaļas “HR IDOC 1” vadītāja.

39      Turklāt ir pierādīts, ka minētai ziņotājai vēlāk varēja būt aktīva loma lietas CMS 15/017 (tagad – CMS 17/009) izmeklēšanā kā personai, kas ir atbildīga par vienotas izmeklēšanas vadīšanu trīs disciplinārlietās. Proti, pirmkārt, ar 2017. gada 21. jūnija paziņojumu šī persona norādīja prasītājam, ka 2017. gada 1. jūnijā viņa ir saņēmusi pilnvaras minētās izmeklēšanas vadīšanai un šajā nolūkā tā ir iecēlusi divus izmeklētājus. Otrkārt, viņa parakstīja izmeklēšanas galīgo ziņojumu, kas pierāda viņas faktisko dalību izmeklēšanā.

40      Šajā ziņā Komisija tiesas sēdē atzina, ka, pat ja šīs personas aktīvā loma – atbildīgā par attiecīgās izmeklēšanas veikšanu un tās kvalitāti un pilnīgumu – nebija precīzi pierādīta, tai bija iespēja iejaukties izmeklēšanas projekta saņemšanas brīdī.

41      Tādā pat nozīmē jau ir ticis nospriests, ka izmeklētājs pilda savas izmeklēšanas pilnvaras personas, kas ir atbildīga par administratīvo izmeklēšanu, uzraudzībā un tā var viņam sniegt instrukcijas (spriedums, 2020. gada 5. oktobrī, Broughton/Eurojust, T‑87/19, nav publicēts, EU:T:2020:464, 70. punkts). No tā izriet, ka par administratīvo izmeklēšanu atbildīgās personas uzdevums neietver tikai pasīvu lomu un vienmēr atstāj tai iespēju iesaistīties notiekošajā izmeklēšanā.

42      Tādējādi ir jāuzskata, ka aplūkojamā situācija, ko raksturo iepriekš 38. punktā konstatētā personu identitāte, rada objektīvu risku, ka par vienotās izmeklēšanas veikšanu atbildīgajai personai varētu būt bijusi iepriekš radusies ideja vai aizspriedumi par prasītāja iesaistīšanos viņam pārmestajos faktos lietā CMS 15/017 (tagad – CMS 17/009) vēl pirms izmeklēšanas veikšanas. It īpaši, ņemot vērā minētās personas lomu izmeklēšanas norisē un ietekmi, kāda tai varēja būt uz tās galīgā ziņojuma saturu, ir jāuzskata, ka šāda situācija prasītājam var radīt pamatotas šaubas par šīs izmeklēšanas objektīvo objektivitāti. Šajā ziņā saskaņā ar Tiesas judikatūru Vispārējai tiesai nav jāpārbauda, vai personai, kas ir atbildīga par vienotās izmeklēšanas veikšanu, ir faktiski bijuši aizspriedumi pret prasītāju, jo pietiek ar to, ka pastāv leģitīmas šaubas un tās nevar kliedēt (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 27. marts, August Wolff un Remedia/Komisija, C‑680/16 P, EU:C:2019:257, 37. punkts).

43      Šādos apstākļos prasītājam ir pamats apgalvot, ka Komisija izmeklēšanas procedūru, kas tika veikta, atsākot trīs disciplinārlietas, nav organizējusi tādā veidā, lai viņam tiktu sniegtas pietiekamas garantijas attiecībā uz šīs procedūras objektīvo objektivitāti. Šis apstāklis var būt pamatā disciplinārlietas atcelšanai kopumā.

44      Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai procesuāla pārkāpuma rezultātā varētu atcelt tiesību aktu, ir nepieciešams, lai šī pārkāpuma neesamības gadījumā procedūras iznākums varētu būt bijis citāds (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 14. februāris, Kerstens/Komisija, T‑270/16 P, nav publicēts, EU:T:2017:74, 74. punkts un tajā minētā judikatūra).

45      Veicot šādu pārbaudi, ir jāņem vērā visi lietas apstākļi, it īpaši iebildumu raksturs un to procesuālo pārkāpumu apjoms, kas pieļauti attiecībā uz garantijām, kuras darbinieks varēja izmantot (spriedums, 2015. gada 15. aprīlis, Pipiliagkas/Komisija, F‑96/13, EU:F:2015:29, 65. punkts).

46      Taču Civildienesta noteikumu IX pielikumā minētajai disciplinārlietai ir paredzēti divi atšķirīgi posmi. Pirmo posmu veido objektīva administratīvā izmeklēšana, kura tiek uzsākta ar iecēlējinstitūcijas lēmumu, tam seko izmeklēšanas ziņojuma sagatavošana, un to noslēdz – pēc ieinteresētās personas uzklausīšanas par viņai pārmestajiem faktiem – ar secinājumiem, kas izdarīti uz minētā ziņojuma pamata. Otro posmu veido disciplinārlieta vārda tiešā nozīmē, ko uzsāk iecēlējinstitūcija, pamatojoties uz šo izmeklēšanas ziņojumu, un ko veido vai nu disciplinārlietas uzsākšana bez apspriedes ar disciplinārlietu kolēģiju, vai arī vēršanās minētajā kolēģijā, pamatojoties uz iecēlējinstitūcijas sagatavotu ziņojumu atkarībā no izmeklēšanas secinājumiem un apsvērumiem, kurus attiecībā uz to ir iesniegusi attiecīgā persona.

47      No tā izriet, ka administratīvajai izmeklēšanai ir būtiska loma un tā var ietekmēt disciplinārlietu. Pamatojoties uz šo izmeklēšanu un uzklausot attiecīgo darbinieku, iecēlējinstitūcija novērtē, pirmkārt, vai ir jāuzsāk disciplinārlieta, otrkārt, vai saistībā ar to attiecīgā gadījumā ir jāvēršas disciplinārlietu kolēģijā un, treškārt, – ja tā uzsāk procedūru disciplinārlietu kolēģijā – tā novērtē faktus, kas ir nodoti minētajai kolēģijai.

48      Līdz ar to nevar izslēgt, ka gadījumā, ja administratīvā izmeklēšana būtu tikusi veikta ar visām objektivitātes garantijām, tā būtu varējusi novest pie cita faktu vērtējuma un tādējādi radīt citādas sekas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 14. februāris, Kerstens/Komisija, T‑270/16 P, nav publicēts, EU:T:2017:74, 82. punkts).

49      Šādos apstākļos prasītājam varēja rasties pamatotas šaubas par izmeklēšanas un, līdz ar to, pret viņu vērstās disciplinārlietas objektīvo objektivitāti.

50      Ievērojot iepriekš minēto, otrais pamats ir jāapmierina un līdz ar to apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, turklāt nav jāizvērtē citi prasītāja norādītie pamati.

 Par prasījumiem par kaitējuma atlīdzību

51      Prasītājs lūdz Vispārējo tiesu piespriest Komisijai izmaksāt viņam kopējo summu 30 000 EUR apmērā kā atlīdzību par morālo kaitējumu, kas viņam esot nodarīts. Viņš apgalvo, ka trīs attiecīgās disciplinārlietas, kas ilga gandrīz astoņus, sešus un četrus gadus, viņam esot radījušas stresu, kā arī veselības problēmas. Turklāt viņš apgalvo, ka ar šīm lietām tikusi aizskarta viņa reputācija un gods, lai gan viņa karjera bija nevainojama līdz to uzsākšanas brīdim.

52      Savukārt Komisija apstrīd prasītāja argumentus un lūdz noraidīt prasību par kaitējuma atlīdzību.

53      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras civildienesta jomā izriet, ka, lai iestātos Savienības ārpuslīgumiskā atbildība, ir jāizpildās vairākiem nosacījumiem, proti, attiecīgai iestādei pārmestās rīcības prettiesiskumam, zaudējumu esamībai un cēloņsakarībai starp apgalvoto rīcību un norādīto kaitējumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1994. gada 1. jūnijs, Komisija/Brazzelli Lualdi u.c., C‑136/92 P, EU:C:1994:211, 42. punkts, un 2010. gada 16. decembris, Komisija/Petrilli, T‑143/09 P, EU:T:2010:531, 45. punkts un tajā minētā judikatūra). Šie trīs atbildības iestāšanās nosacījumi ir kumulatīvi, kas nozīmē, ka gadījumā, kad viens no tiem nav izpildīts, Savienības iestādes atbildība nevar iestāties (skat. spriedumu, 2017. gada 26. oktobris, Paraskevaidis/Cedefop, T‑601/16, EU:T:2017:757, 78. punkts un tajā minētā judikatūra).

54      No tā izriet, ka pat gadījumā, ja ir konstatēts Savienības iestādes, struktūras vai organizācijas pārkāpums, Savienības atbildība var iestāties tikai tad, ja prasītājam tostarp ir izdevies pierādīt sava kaitējuma esamību (skat. spriedumu, 2017. gada 26. oktobris, Paraskevaidis/Cedefop, T‑601/16, EU:T:2017:757, 79. punkts un tajā minētā judikatūra).

55      Šajā nozīmē arī jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prettiesiska akta atcelšana pati par sevi var tikt uzskatīta par atbilstošu atlīdzinājumu un principā par pietiekamu par visu morālo kaitējumu, kas varēja būt radīts ar šo aktu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1987. gada 9. jūlijs, Hochbaum un Rawes/Komisija, 44/85, 77/85, 294/85 un 295/85, EU:C:1987:348, 22. punkts, un 2004. gada 9. novembris, Montalto/Padome, T‑116/03, EU:T:2004:325, 127. punkts un tajā minētā judikatūra).

56      Tomēr prettiesiska akta atcelšanu pašu par sevi nevar uzskatīt par atbilstošu atlīdzinājumu tad, ja prasītājs pierāda, ka tas ir cietis tādu morālo kaitējumu, kas ir nodalāms no atcelšanas pamatā esošā prettiesiskuma un ko nevar pilnībā atlīdzināt, atceļot šo aktu (spriedums, 2009. gada 19. novembris, Michail/Komisija, T‑49/08 P, EU:T:2009:456, 88. punkts un tajā minētā judikatūra).

57      Šajā lietā ir jākonstatē, ka prasītāja apgalvotais morālais kaitējums izriet tieši no izmeklēšanas procedūras prettiesiskuma, kas veikta, atsākot trīs attiecīgās disciplinārlietas.

58      Tomēr, lai gan prasītājs apgalvo, ka minētās disciplinārlietas sava ilguma dēļ viņam ir radījušas stresu, kā arī veselības problēmas un ka ar tām ir aizskarta viņa reputācija un gods, viņš savu apgalvojumu pamatojumam nav iesniedzis nekādus konkrētus elementus, kas varētu pierādīt šāda kaitējuma esamību.

59      Līdz ar to Vispārējā tiesa uzskata, ka jebkurš morālais kaitējums, kas varētu būt nodarīts prasītājam, tiks atbilstoši un pietiekami atlīdzināts ar apstrīdētā lēmuma atcelšanu.

60      Tādēļ prasījumi par kaitējuma atlīdzību ir jānoraida.

61      No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasība ir jāapmierina daļā par apstrīdētā lēmuma atcelšanu un ka pārējā daļā tā jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

62      Atbilstoši Reglamenta 134. panta 3. punktam, ja lietas dalībniekiem nolēmums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Tomēr Vispārējā tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem.

63      Tā kā prasība ir daļēji apmierināta, Vispārējā tiesa, taisnīgi izvērtējot lietas apstākļus, nolemj, ka prasītājs sedz vienu trešdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem un pārējos viņa tiesāšanās izdevumus atlīdzina Komisija, turklāt Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)

nospriež:

1)      Atcelt Eiropas Komisijas 2019. gada 11. jūlija lēmumu, ar kuru Petrus Kerstens tiek izteikts brīdinājums.

2)      Prasību pārējā daļā noraidīt.

3)      Komisija sedz savus un atlīdzina divas trešdaļas no Petrus Kerstens tiesāšanās izdevumiem.

da Silva Passos

Valančius

Truchot

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2021. gada 20. oktobrī.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – franču.