Lieta T‑680/13
Dr. K. Chrysostomides & Co. LLC
pret
Eiropas Savienības Padomi u.c.
Ārpuslīgumiskā atbildība – Ekonomikas un monetārā politika – Programma Kipras stabilitātes atbalstam – ECB padomes lēmums par ārkārtas likviditātes palīdzības sniegšanu pēc Kipras Centrālās bankas pieprasījuma – 2013. gada 25. marta, 12. aprīļa, 13. maija un 13. septembra Eurogrupas paziņojumi par Kipru – Lēmums 2013/236/ES – 2013. gada 26. aprīlī starp Kipru un Eiropas Stabilizācijas mehānismu noslēgtais saprašanās memorands par īpašiem ekonomikas politikas nosacījumiem – Vispārējās tiesas kompetence – Pieņemamība – Formas prasības – Iekšēju tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšana – Pietiekami būtisks tiesību normas, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības, pārkāpums – Tiesības uz īpašumu – Tiesiskā paļāvība – Vienlīdzīga attieksme
Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā) 2018. gada 13. jūlija spriedums
1. Prasība par zaudējumu atlīdzību – Priekšmets – Prasība atlīdzināt zaudējumus, kuru nodarīšanā vainojama Savienība – Savienības tiesas kompetence – Prasība atlīdzināt zaudējumus, kuras pamatā ir valsts iestāžu nodarīti zaudējumi – Valsts tiesu kompetence
(LES 13. panta 1. punkts; LESD 268. pants un 340. panta otrā un trešā daļa)
2. Prasība par zaudējumu atlīdzību – Priekšmets – Prasība atlīdzināt zaudējumus, kurus ir nodarījusi Komisija vai Eiropas Centrālā banka, īstenojot ar Līgumu par Eiropas Stabilitātes mehānisma dibināšanu piešķirtos uzdevumus – Pieņemamība
(LESD 268. pants un 340. panta otrā daļa)
3. Prasība par zaudējumu atlīdzību – Patstāvīgs raksturs – Atšķirība no prasības atcelt tiesību aktu – Atbildētāja statuss – Noteikšanas kritēriji
(LESD 263. pants, 268. pants un 340. panta otrā daļa)
4. Prasība par zaudējumu atlīdzību – Priekšmets – Prasība atlīdzināt zaudējumus, kurus ir nodarījusi Eurogrupa, īstenojot ar Savienības tiesībām piešķirto kompetenci – Pieņemamība
(LES 3. pants; LESD 119. panta 2. punkts, LESD 137. un 268. pants; Protokola Nr. 14 LES un LESD pielikumā 1. pants)
5. Ekonomikas un monetārā politika – Monetārā politika – Monetārās politikas koordinācija – Dalībvalstu, kuru valūta ir euro, neformāla sanāksme Eurogrupā – Priekšmets – Sastāvs
(LESD 137. pants; Protokola Nr. 14 LES un LESD pielikumā 1. pants; Līguma par Eiropas Stabilitātes mehānisma dibināšanu 5. panta 1. punkts)
6. Ekonomikas un monetārā politika – Ekonomikas politika – Ekonomikas politikas koordinācija – Eiropas Stabilitātes mehānisms – Kompetences piešķiršana finansiālās palīdzības piešķiršanas jomā – Iekļaušana starptautisko publisko tiesību piemērošanas jomā – Komisijas un Eiropas Centrālās bankas vainojamība par aktiem, ko tās ir veikušas atbilstoši ar Līgumu par Stabilitātes mehānismu piešķirtajām funkcijām – Izslēgšana
(Līguma par Eiropas Stabilitātes mehānisma dibināšanu 13. panta 4. punkts)
7. Ekonomikas un monetārā politika – Monetārā politika – Īstenošana – Īpaši pasākumi Kipras finanšu stabilitātes un ilgtspējīgas izaugsmes atjaunošanai – Valsts bankas darbības iekļaušana valsts Centrālajā bankā un noguldījumu pārvēršana akcijās pēdējā minētajā bankā – Attiecīgās dalībvalsts rīcības brīvības neesamība
(LESD 136. panta 1. punkts; Padomes Lēmuma 2013/236 2. panta 6. punkta b) un d) apakšpunkts)
8. Ekonomikas un monetārā politika – Ekonomikas politika – Ekonomikas politikas koordinācija – Eiropas Stabilitātes mehānisms – Jaunu uzdevumu piešķiršana Komisijai un Eiropas Centrālajai bankai – Ietekmes neesamība uz pilnvarām, kas šīm iestādēm piešķirtas ar LES un LESD – Iespēja prasības par zaudējumu atlīdzību ietvaros atsaukties uz šo uzdevumu izpildes prettiesiskumu
(LES 17. panta 1. punkts; LESD 282. panta 2. punkts; Līguma par Eiropas Stabilitātes mehānisma dibināšanu 13. panta 3., 4. un 7. punkts)
9. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Tiesiskās paļāvības aizsardzība – Nosacījumi – Administrācijas sniegti konkrēti solījumi – Jēdziens – Eurogrupas sniegti solījumi – Iekļaušana
10. Tiesvedība – Pieteikums par lietas ierosināšanu – Formas prasības – Strīda priekšmeta noteikšana – Kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem – Prasības pieteikums, ar kuru tiek lūgts atlīdzināt kaitējumu, ko esot radījusi Savienības iestāde – Elementi, kas ļauj identificēt iestādei pārmesto rīcību, cēloņsakarību un nodarītā kaitējuma reālo un droši zināmo raksturu
(Tiesas statūtu 21. panta pirmā daļa; Vispārējās tiesas (1991. gada) Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkts)
11. Prasība par zaudējumu atlīdzību – Patstāvīgs raksturs – Iekšēju tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšana – Izņēmums – Savienības tiesas iespēja identificēt apgalvotā kaitējuma raksturu un apjomu
(LESD 268. pants un 340. panta otrā un trešā daļa; Vispārējās tiesas (1991. gada) Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkts)
12. Ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Prettiesiskums – Kaitējums – Cēloņsakarība – Viena no nosacījumiem neesamība – Prasības par zaudējumu atlīdzību noraidīšana pilnībā
(LESD 340. panta otrā daļa)
13. Ekonomikas un monetārā politika – Ekonomikas politika – Ekonomikas politikas koordinācija – Eiropas Stabilitātes mehānisms – Saprašanās memoranda noslēgšana, kurā ir paredzēta kādas valsts bankas nenodrošināto noguldījumu pārvēršana akcijās un citu šīs bankas nenodrošināto noguldījumu pagaidu iesaldēšana – Saderība ar noguldītāju tiesībām uz īpašumu – Mazāk ierobežojošu pasākumu esamības vērtējums – Situācijas steidzamības ņemšana vērā
Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. panta 1. punkts un 52. panta 1. punkts; Līguma par Eiropas Stabilitātes mehānisma dibināšanu 12. pants)
14. Pamattiesības – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – Hartā nostiprināto tiesību un brīvību īstenošanas ierobežošana – Nosacījumi – Prasība, ka ierobežojumam ir jābūt paredzētam likumā – Apjoms
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 52. panta 1. un 3. punkts)
15. Ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Normatīvs akts, kas ietver tehniskas izvēles un sarežģītus vērtējumus – Pietiekami būtisks augstāka juridiska spēka tiesību normas, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības, pārkāpums – Prasība par Savienības likumdevēja plašās rīcības brīvības robežu acīmredzamu un būtisku neievērošanu
(LESD 340. pants)
16. Ekonomikas un monetārā politika – Ekonomikas politika – Ekonomikas politikas koordinācija – Eiropas Stabilitātes mehānisms – Saprašanās memoranda noslēgšana, kurā ir paredzēta kādas valsts bankas nenodrošināto noguldījumu pārvēršana akcijās un citu šīs bankas nenodrošināto noguldījumu pagaidu iesaldēšana – Saderība ar noguldītāju tiesībām uz īpašumu – Salīdzināmu situāciju esamība – Atšķirīga attieksme pret citām Eurozonas dalībvalstīm, kuras saņem finansiālo palīdzību – Pārkāpums – Nosacījumi
Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. panta 1. punkts; Līguma par Eiropas Stabilitātes mehānisma dibināšanu 12. pants)
17. Prasība atcelt tiesību aktu – Pamati – Būtisku procedūras noteikumu pārkāpums – Pamatojuma neesamība vai tā nepietiekamība – Pārbaude pēc tiesas ierosmes
(LESD 263. un 296. pants)
18. Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Apjoms – Pienākuma norādīt pamatojumu novērtējums atkarībā no lietas apstākļiem – Nepieciešamība izklāstīt visus atbilstošus faktiskus un tiesiskus apstākļus – Neesamība
(LESD 296. pants)
19. Eiropas Centrālā banka – Eiropas Centrālo banku sistēmas pilnvaras – Finanšu iestāžu rekapitalizācijas un noregulējuma nosacījumu noteikšana – Izslēgšana
(LESD 282. panta 1. punkts; Protokola Nr. 4 LES un LESD pielikumā 14.4. pants)
20. Iestāžu akti – Juridiskā būtība – Noteikšana, ņemot vērā akta saturu – Paziņojums par nodomu, kas nav publicēts Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša L vai C sērijā – Juridiskā spēka neesamība
21. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Tiesiskās paļāvības aizsardzība – Nosacījumi – Finanšu palīdzības grūtībās nonākušai dalībvalstij piešķiršana, kas ir pakārtota noteiktu pasākumu pieņemšanai, ko veic šī dalībvalsts, lai atjaunotu finansiālo stabilitāti – Šādu pasākumu nenoteikšana, piešķirot finansiālo palīdzību citām dalībvalstīm – Pārkāpums – Neesamība
(Padomes Lēmums 2013/236)
22. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Vienlīdzīga attieksme – Jēdziens – Pierādīšanas pienākums
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. un 21. pants)
23. Ekonomikas un monetārā politika – Monetārā politika – Īstenošana – Īpaši pasākumi Kipras finanšu stabilitātes un ilgtspējīgas izaugsmes atjaunošanai – Grūtībās nonākušas bankas likvidācija un citas grūtībās nonākušas bankas rekapitalizācija, pārvēršot pirmās minētās bankas nenodrošinātos noguldījumus pašu kapitālā – Pirmās bankas parāda, kas izriet no finansiālās palīdzības, pārņemšana, ko veic otrā banka – Atšķirīga attieksme pret divu banku nenodrošināto noguldījumu turētājiem attiecībā pret kreditoriem, kuru prasījumi izriet no finansiālās palīdzības – Vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums – Neesamība
(Padomes Lēmums 2013/236; 2013. gada 26. aprīļa saprašanās memorands)
24. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Vienlīdzīga attieksme – Diskriminācija pilsonības dēļ – Aizliegums – Nepiemērojamība dalībvalsts pilnībā iekšējā situācijā – Robežas – Savienības iestādes dalība šādas attieksmes uzturēšanā vai īstenošanā – Nepieļaujamība
(LESD 18. pants)
25. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Vienlīdzīga attieksme – Pārkāpums – Jēdziens
26. Ekonomikas un monetārā politika – Monetārā politika – Īstenošana – Īpaši pasākumi Kipras finanšu stabilitātes un ilgtspējīgas izaugsmes atjaunošanai – Grūtībās nonākušas bankas likvidācija un citas grūtībās nonākušas bankas rekapitalizācija, pārvēršot pirmās minētās bankas nenodrošinātos noguldījumus pašu kapitālā – Atšķirīga attieksme pret divu banku nenodrošināto noguldījumu turētājiem, salīdzinot ar šo banku filiālēs Grieķijā veikto noguldījumu turētājiem – Vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums – Neesamība
(Padomes Lēmums 2013/236; 2013. gada 26. aprīļa saprašanās memorands)
27. Ekonomikas un monetārā politika – Monetārā politika – Īstenošana – Īpaši pasākumi Kipras finanšu stabilitātes un ilgtspējīgas izaugsmes atjaunošanai – Grūtībās nonākušas bankas likvidācija un citas grūtībās nonākušas bankas rekapitalizācija, pārvēršot pirmās minētās bankas nenodrošinātos noguldījumus pašu kapitālā – Noguldījumu pārvešana uz otru banku, piemērojot maksimālo apmēru 100 000 EUR apmērā katram noguldītājam – Vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums – Neesamība
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/19, kurā grozījumi ir izdarīti ar Direktīvām 2005/1 un 2009/14, 16. apsvērums un 7. panta 1.a punkts; Padomes Lēmums 2013/236; 2013. gada 26. aprīlis saprašanās memorands)
28. Tiesvedība – Pierādījums – Pierādīšanas pienākums
(Vispārējās tiesas Reglamenta (2015) 85. pants)
29. Ekonomikas un monetārā politika – Monetārā politika – Īstenošana – Īpaši pasākumi Kipras finanšu stabilitātes un ilgtspējīgas izaugsmes atjaunošanai – Grūtībās nonākušas bankas likvidācija un citas grūtībās nonākušas bankas rekapitalizācija, pārvēršot pirmās minētās bankas nenodrošinātos noguldījumus pašu kapitālā – Atšķirīga attieksme pret divu banku nenodrošināto noguldījumu turētājiem, salīdzinot ar banku nozares kooperatīvajām sabiedrībām, kurām netika piemērota iekšēja rekapitalizācija – Vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums – Neesamība
(Padomes Lēmums 2013/236)
1. Saskaņā ar LESD 268. pantu un 340. panta otro un trešo daļu ārpuslīgumiskās atbildības jomā Vispārējās tiesas kompetencē ir lietu izskatīšana vienīgi par tāda kaitējuma novēršanu, ko radījušas Savienības iestādes, struktūras vai to darbinieki, pildot savus pienākumus. LESD 340. panta otrajā daļā izmantotais termins “iestāde” nav jāsaprot kā tāds, kas aptver vienīgi LES 13. panta 1. punktā uzskaitītās Savienības iestādes. Šis termins, ievērojot ar LESD izveidoto ārpuslīgumiskās atbildības sistēmu, aptver arī visas pārējās ar Līgumiem izveidotās Savienības struktūras, kuru uzdevums ir sekmēt Savienības mērķu īstenošanu. Līdz ar to saskaņā ar LESD 340. panta otrajā daļā minētajiem vispārējiem principiem, kas kopīgi visu dalībvalstu tiesību sistēmām, Savienība ir atbildīga par aktiem, kurus šīs struktūras ir pieņēmušas, īstenojot savu Savienības tiesībās piešķirto kompetenci.
No tā izriet, ka Vispārējā tiesa nevar izskatīt pret Savienību vērstu prasību par zaudējumu atlīdzību, kas ir pamatota ar tāda tiesību akta vai rīcības prettiesiskumu, kuru nav pieņēmusi vai veikusi ne Savienības iestāde vai struktūra, ne tās darbinieki, pildot savus pienākumus. Tādējādi kaitējums, ko nodarījušas valsts iestādes, pildot savus pienākumus, var izraisīt tikai šo iestāžu atbildību, un tikai valsts tiesām ir ekskluzīva kompetence nolemt, ka ir jānovērš šāds kaitējums. Turpretī nav izslēgts, ka Savienības tiesa var izskatīt prasību, ar ko lūdz atlīdzināt zaudējumus, kurus ir radījis valsts iestādes akts vai rīcība, ar kuru valsts iestāde nodrošina Savienības tiesiskā regulējuma izpildi. Šādā gadījumā, lai pamatotu Savienības tiesas kompetenci, ir jāpārbauda, vai prasības pamatojumam minētais iespējamais pārkāpumus izriet no Savienības iestādes vai struktūras vai kāda to darbinieka rīcības, pildot savus pienākumus, un ko nevar uzskatīt par tādu, par ko faktiski ir atbildīga konkrētā valsts iestāde. Tā tas ir gadījumā, kad valsts iestādēm nav rīcības brīvības, ieviešot tādējādi prettiesisku Savienības tiesisko regulējumu.
(skat. 81.–84. punktu)
2. Skat. nolēmuma tekstu.
(skat. 85. punktu)
3. Savienības tiesas kompetence tiesvedībās saistībā ar tiesiskuma kontroli, pamatojoties uz LESD 263. pantu, gan tās priekšmeta, gan iebildumu, kurus var izvirzīt, ziņā atšķiras no tās kompetences tiesvedībās saistībā ar ārpuslīgumisko atbildību, pamatojoties uz LESD 268. un 340. pantu. Proti, prasība par zaudējumu atlīdzību, kas saistīta ar Savienības ārpuslīgumisko atbildību par tās iestāžu darbību vai bezdarbību, ir izveidota kā autonoms līdzeklis salīdzinājumā ar citām prasībām tiesā, kuram tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā ir īpaša funkcija un uz kuru attiecas tā īpašajam mērķim paredzētie izmantošanas nosacījumi. Ja LESD 263. pantā paredzētās prasības atcelt tiesību aktu mērķis ir panākt noteikta pasākuma atcelšanu, tad prasības par zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz LESD 340. pantu, mērķis ir iestādes nodarītā kaitējumu novēršana.
Tādējādi neatkarīgi no tā, vai tas ir apstrīdams tiesību akts, par kuru var celt prasību par tiesību akta atcelšanu saskaņā ar LESD 263. pantu, par ikvienu Savienības iestādes, struktūras vai to darbinieku, pildot savus pienākumus, pieņemtu aktu principā var celt prasību par zaudējumu atlīdzību saskaņā ar LESD 268. pantu. Tāpat uz bezlēmuma rīcību, kas var izraisīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību, var balstīt prasību par zaudējumu atlīdzību, lai gan par to nevar celt prasību par tiesību akta atcelšanu. No tā izriet, ka ar LES izveidotajā tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā prasībai saistībā ar ārpuslīgumisko atbildību ir kompensējošs raksturs, kura mērķis it īpaši ir nodrošināt efektīvu privātpersonu tiesisko aizsardzību pret Savienības iestāžu, struktūru vai to darbinieku, pildot savus pienākumus, pieņemtiem aktiem un rīcību, par ko nevar celt prasību par tiesību akta atcelšanu, pamatojoties uz LESD 263. pantu. Tādējādi, ņemot vērā abu šo prasību veidu atšķirīgos un papildinošos mērķus, nevar uzskatīt, ka jēdziena “iestāde” saturs LESD 340. panta otrās daļas izpratnē noteikti ir ierobežots tikai ar LESD 263. panta pirmajā daļā paredzētajām Savienības iestādēm un struktūrām.
Turpretī tādu Savienības vienību identificēšana, kuras var kvalificēt kā “iestādes” LESD 340. panta otrās daļas izpratnē, ir jāveic atbilstoši tieši šīs normas kritērijiem, kuri atšķiras no tiem, kas reglamentē LESD 263. panta pirmajā daļā minēto struktūru identificēšanu. LESD 263. panta vajadzībām atbilstošais kritērijs ir saistīts ar vienības, kas ir atbildētāja, spēju izdot aktus, kas ir paredzēti, lai radītu juridiskas sekas trešajām personām. Savukārt LESD 340. panta otrās daļas vajadzībām ir jānosaka, vai Savienības vienība, uz kuru tiek attiecināts inkriminētais akts vai rīcība, ir izveidota ar Līgumiem un ir paredzēta, lai sekmētu Savienības mērķu sasniegšanu.
(skat. 109.–112. punktu)
4. Savienība var būt atbildīga par Eurogrupas aktiem un rīcību saistībā ar tai Savienības tiesībās noteikto pilnvaru īstenošanu. LESD pievienotā protokola Nr. 14 par Eurogrupu 1. pantā ir noteikts, ka Eurogrupa sanāk, lai pārrunātu jautājumus, kas saistīti ar konkrētiem pienākumiem, kādus tās sastāvā esošie ministri kopīgi uzņemas saistībā ar vienoto valūtu. Saskaņā ar LESD 119. panta 2. punktu šie jautājumi ir saistīti ar Savienības darbību, īstenojot LES 3. pantā noteiktos mērķus, tostarp ekonomikas un monetārās savienības, kuras valūta ir euro, izveidošanu. No tā izriet, ka Eurogrupa ir Savienības vienība, kas formāli ir izveidota ar Līgumiem un paredzēta, lai sekmētu Savienības mērķu īstenošanu.
(skat. 113. punktu)
5. Skat. nolēmuma tekstu.
(skat. 123.–125. punktu)
6. Izveidojot Eiropas Stabilitātes mehānismu, dalībvalstis, kuru valūta ir euro, izvēlējās piešķirt šai starptautiskajai organizācijai, kurai ir juridiskas personas statuss, konkrētus un ekskluzīvus pienākumus jautājumos par finanšu palīdzības piešķiršanu grūtībās nonākušām minētajām dalībvalstīm. Šie pienākumi tiek pildīti atbilstoši starptautisko publisko tiesību normām, kuras attiecas uz starpvaldību sadarbības organizāciju, Savienības tiesības piemērojot vienīgi tiktāl, ciktāl tas ir īpaši paredzēts Līgumā par Eiropas Stabilitātes mehānisma dibināšanu. Dalībvalstis, kuru valūta ir euro, tātad ir skaidri definējušas, ka finanšu palīdzība tiek piešķirta ārpus Savienības darbības jomas un ārpus tās normatīvā ietvara.
Dalībvalstis, kuru valūta ir euro, protams, vērsās pie Savienības iestādēm, proti, pie Komisijas un Eiropas Centrālās bankas, lai Eiropas Stabilitātes mehānisma labā tiktu izpildīti konkrēti uzdevumi. Tomēr šīm iestādēm ar Līgumu par Eiropas Stabilitātes mehānisma dibināšanu uzticētajos uzdevumos nav paredzētas nekāda veida pilnvaras pašām pieņemt lēmums, un abu šo iestāžu darbības, kas veiktas šī līguma ietvaros, ir saistošas vienīgi Eiropas Stabilitātes mehānismam. Tādējādi, runājot par saprašanās memorandu, kas ir noslēgts starp Stabilitātes mehānismu un dalībvalsti, kuru valūta ir euro, šādā protokolā paredzētas prasības ir attiecināmas vienīgi uz Eiropas Stabilitātes mehānismu, nevis uz Komisiju.
(skat. 128., 129. un 167. punktu)
7. Skat. nolēmuma tekstu.
(skat. 178.–181., 186. un 191. punktu)
8. Ar Līguma par Eiropas Stabilitātes mehānisma dibināšanu ietvaros Komisijai un Eiropas Centrālajai bankai uzticētajiem uzdevumiem netiek sagrozītas pilnvaras, kas šīm iestādēm ir piešķirtas ar LES un LESD. Konkrēti runājot par Komisiju, ar Līguma par Eiropas Stabilitātes mehānisma dibināšanu 13. panta 3. un 4. punktu tai ir noteikts pienākums nodrošināt Eiropas Stabilitātes mehānisma noslēgto saprašanās memorandu atbilstību Savienības tiesībām, tādējādi Līguma par Eiropas Stabilitātes mehānisma dibināšanu ietvaros tā saglabā savu Līgumu izpildes uzraudzītājas lomu, kas izriet no LES 17. panta 1. punkta. Tādējādi tai ir pienākums atturēties parakstīt saprašanās memorandu, par kura saderību ar Savienības tiesībām tai ir šaubas.
Līdz ar to prasītājai prasībā par zaudējumu atlīdzību pret Komisiju ir tiesības atsaukties uz tās prettiesisku rīcību saistībā ar saprašanās memoranda pieņemšanu Eiropas Stabilitātes mehānisma vārdā. Šajā ziņā, Komisijas prettiesiska rīcība saistībā ar saprašanās memoranda pieņemšanu nav vienīgā Savienības iestādes prettiesiskā rīcība Līguma par Eiropas Stabilitātes mehānisma dibināšanu ietvaros, kas var būt Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās pamats. Prasībā par zaudējumu atlīdzību var atsaukties uz prettiesisku rīcību, pārraugot Eiropas Centrālās bankas un Komisijas saprašanās memorandā paredzēto pasākumu piemērošanu. Komisijas sarunu vešana par saprašanās memorandu un tā parakstīšana, kā arī Eiropas Centrālās bankas un Komisijas pārraudzība pār tajā paredzēto pasākumu veikšanu saskaņā ar Līguma par Eiropas Stabilitātes mehānisma dibināšanu 13. panta 7. punktu tātad var būt Savienības atbildības rašanās pamats.
(skat. 201.–204. punktu)
9. Tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir augstākā ranga Savienības tiesību vispārējs princips privātpersonu aizsardzībai, kura pārkāpums ar Savienības iestādes rīcību var būt Savienības atbildības rašanās pamats. Tiesības atsaukties uz šo principu nozīmē, ka Savienības kompetentās iestādes ieinteresētajai personai ir devušas konkrētus, beznosacījuma un saskanīgus solījumus no pilnvarotiem un ticamiem avotiem. Proti, šādas tiesības ir ikvienai personai, kurai kāda Savienības iestāde vai struktūra, sniedzot tai precīzus solījumus, ir radījusi pamatotas cerības.
Līdz ar to Eurogrupas paziņojums par konkrētām garantijām attiecībā uz pasākumiem, kas ir paredzēti starp Eiropas Stabilitātes mehānismu un dalībvalsti, kuras valūta ir euro, noslēgtā saprašanās memorandā, var būt Savienības atbildības rašanās pamats. Tomēr, runājot par apsolījumiem attiecībā uz finansiālās palīdzības instrumentu piešķiršanu šādai dalībvalstij, – tā kā šādu instrumentu piešķiršana ir Eiropas Stabilitātes mehānisma, nevis Eurogrupas kompetencē, tos nav sniegusi kompetentā iestāde.
(skat. 205., 206., 404. un 427. punktu)
10. Skat. nolēmuma tekstu.
(skat. 215. un 216. punktu)
11. Prasība par zaudējumu atlīdzību atbilstoši LESD 268. pantam un 340. panta otrajai un trešajai daļai ir jāvērtē, ņemot vērā indivīdiem paredzēto tiesu aizsardzības sistēmu kopumā, un līdz ar to prasības pieņemamība atsevišķos gadījumos var būt atkarīga no tā, vai ir izmantoti tie pieejamie iekšējie tiesību aizsardzības līdzekļi, kas ir paredzēti valsts iestādes lēmuma atcelšanai, pieņemot, ka šādiem valsts iekšējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem jāspēj efektīvi nodrošināt attiecīgo indivīdu tiesību aizsardzību un jāpastāv iespējai, ka šāda tiesību aizsardzības līdzekļa izmantošanas rezultātā tiek saņemta atlīdzība par, iespējams, radītajiem zaudējumiem.
Prasība var būt nepieņemama iekšēju tiesību aizsardzības līdzekļu neizsmelšanas dēļ tikai tādā gadījumā, kad šo tiesību aizsardzības līdzekļu neizsmelšana liegtu Savienības tiesai identificēt prasībā apgalvoto zaudējumu raksturu un apjomu un tādējādi nebūtu izpildītas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta prasības. Ja Savienības tiesa var identificēt apgalvoto zaudējumu raksturu un apjomu, prasību nevar uzskatīt par nepieņemamu tikai tādēļ, ka prasītājs nav izsmēlis iekšējos tiesību aizsardzības līdzekļus, un nav pat nepieciešamības noteikt, vai par attiecīgajiem aktiem un rīcību varēja celt prasību valsts tiesās.
Labākajā gadījumā šādā situācijā varētu uzskatīt, ka viena vai vairāku prasītāju valsts tiesā uzsākta tiesvedība par to pašu zaudējumu atlīdzināšanu, par ko ir celta prasība Savienības tiesā, var ietekmēt šīs prasības pamatotības pārbaudi. Šajā ziņā, pirmkārt, ja viena persona ceļ divas prasības par vienu un to pašu zaudējumu atlīdzību, kur viena prasība ir celta valsts tiesā pret valsts iestādi un otra – Savienības tiesā pret Savienības iestādi, un, otrkārt, ja pastāv risks, ka abu šo tiesu atšķirīgā vērtējuma par zaudējumiem dēļ minētā persona saņemtu nepietiekamu vai pārmērīgu atlīdzību, tad Savienības tiesai, pirms tā lemj par zaudējumiem, ir jānogaida, kamēr valsts tiesa ar galīgu nolēmumu izspriež tajā celto prasību. Šādā gadījumā Savienības tiesai ir jānogaida, kamēr valsts tiesa pieņems lēmumu, pirms tā var lemt par zaudējumu pastāvēšanu un apmēru. Turpretī tā pirms valsts tiesas nolēmuma pieņemšanas var noteikt, vai iestādei atbildētājai pārmestā rīcība ir tāda, kuras dēļ var iestāties Savienības ārpuslīgumiskā atbildība.
(skat. 238.–241. punktu)
12. Skat. nolēmuma tekstu.
(skat. 245. punktu)
13. Īpašuma tiesību ierobežojums nedrīkst būt pārmērīgs. Pirmkārt, ierobežojumam ir jāatbilst sasniedzamajam vispārējo interešu mērķim un attiecībā pret to ir jābūt nepieciešamam un samērīgam. Otrkārt, būtiskais saturs, proti tiesību uz īpašumu būtība, nedrīkst tikt skarts.
Runājot par saprašanās memorandu, kas ir noslēgts starp Eiropas Stabilitātes mehānismu un dalībvalsti, kurai ir finansiālās grūtības, no Līguma par Eiropas Stabilitātes mehānisma dibināšanu 12. panta izriet, ka šāda saprašanās memoranda pieņemšana atbilst Savienības izvirzītam vispārējo interešu mērķim, proti, nodrošināt banku sistēmas un visas eurozonas stabilitāti. Proti, finanšu pakalpojumiem Savienības ekonomikā ir centrālā loma. Tā kā bankas, kas ir būtisks finansējuma avots uzņēmumiem, bieži vien ir savstarpēji cieši saistītas, vienas vai vairāku banku maksātnespēja rada risku, ka tā ātri izplatīsies uz citām bankām – gan attiecīgajā dalībvalstī, gan citās dalībvalstīs, kas savukārt rada negatīvas ietekmes risku citās tautsaimniecības nozarēs.
Šajā ziņā, runājot par saprašanās memorandu, kurā tostarp ir paredzēta bankas rekapitalizācija, aizstājot negarantētos noguldījumus ar pašu kapitālu, – lai novērtētu tiesības uz īpašumu mazāk ierobežojošu pasākumu esamību, ir jāņem vērā valsts iestāžu nepieciešamība rīkoties ātri, pieņemot saprašanās memorandā paredzētos pasākumus. Ātrums, ar kādu šie pasākumi tika veikti, nepavisam neliecina par to, ka ir pārkāptas prasītāju tiesības uz labu pārvaldību, bet liecina par situācijas, kurā atrodas attiecīgā dalībvalsts, neatliekamo raksturu. Proti, runa ir par to, ka ir jānovērš konkrēto banku sabrukuma neizbēgamais risks, lai saglabātu valsts finanšu sistēmas stabilitāti un tātad – izvairītos no kaitējuma izplatīšanos uz citām eurozonas dalībvalstīm. Šādā situācijā diferencētās diskonta programmas izstrādāšana prasītu valsts iestādēm spert īpaši uzmanīgus un nedrošus soļus, lai panāktu, ka izvēlētās likmes un sliekšņi ļauj rekapitalizētajai bankai sasniegt saprašanās memorandā minēto pašu kapitāla minimālo līmeni, tādējādi pakļaujot šīs bankas rekapitalizāciju būtiskam riskam.
Turklāt, runājot par prasību sniegt attiecīgām personām pienācīgu iespēju aizstāvēt savas intereses kompetentajās iestādēs, šo prasību nevar interpretēt tādējādi, ka ieinteresētajām personām ir jāvar visos gadījumos aizstāvēt kompetentajās iestādēs savas intereses, pirms tiek veikti pasākumi, ar ko tiek aizskartas to tiesības uz īpašumu. Tas tā ir it īpaši, ja konkrētajiem pasākumiem nav sankcijas rakstura un tie tiek veikti īpašos ārkārtas apstākļos. Šajā sakarā, iepriekšējas apspriešanas procedūras īstenošana, kuras ietvaros banku noguldītāji un akcionāri būtu varējuši lietderīgi aizstāvēt savas intereses attiecīgās dalībvalsts Centrālajā bankā, pirms tiek pieņemtas valsts tiesību normas, ar kurām tiek piemēroti saprašanās memorandā paredzētie pasākumi, nenovēršami novilcinātu pasākumus, kuru mērķis ir novērst šādu sabrukumu. Tādējādi tiktu būtiski apdraudēts mērķis saglabāt valsts finanšu sistēmas stabilitāti un izvairīties no kaitējuma pārējām eurozonas dalībvalstīm.
(skat. 255., 282., 290. un 310. punktu)
14. Skat. nolēmuma tekstu.
(skat. 272. punktu)
15. Tad, kad Savienības iestādēm sarežģītos un mainīgos apstākļos ir jāveic tehniska rakstura izvēle un sarežģītas prognozes un vērtējumi, minētajām iestādēm ir jāatzīst plaša rīcības brīvība attiecībā uz pasākumu raksturu un apjomu, kuriem tās sniedz savu atbalstu vai kurus tās prasa saglabāt spēkā vai turpināt īstenot. Šādos apstākļos saskaņā ar nosacījumu par pārmestas darbības prettiesiskumu ir jāpierāda, ka attiecīgā iestāde acīmredzami un būtiski nav ievērojusi savas rīcības brīvības robežas.
(skat. 291. punktu)
16. Pasākumi, no kuriem var būt atkarīga Eiropas Stabilitātes mehānisma (vai citu starptautisko organizāciju, Savienības vai valstu struktūru un institūciju) sniegtās finansiālās palīdzības piešķiršana, lai atrisinātu valsts finansiālās grūtības, kurai ir jāīsteno sava banku sektora rekapitalizācija, var būtiski atšķirties atkarībā no iegūtās pieredzes un īpašo apstākļu kopuma katrā konkrētajā gadījumā. Tostarp tie var būt palīdzības saņēmējas valsts ekonomiskā situācija, palīdzības apmērs, salīdzinot ar tās tautsaimniecību, konkrēto banku izredzes atkal kļūt ekonomiski dzīvotspējīgām un iemesli, kādēļ tās nonāca konkrētajās grūtībās, tostarp attiecīgajā gadījumā – pārmērīgi liels banku sektors palīdzības saņēmējas valsts tautsaimniecībā, starptautiskās ekonomikas konjunktūras attīstība un paaugstināta Eiropas Stabilitātes mehānisma (vai citu starptautisko organizāciju, Savienības vai valstu struktūru vai institūciju) pasākumu iespējamība citu grūtībās esošu valstu atbalstam, kas var prasīt katram pasākumam paredzēto līdzekļu preventīvu ierobežošanu.
Tādējādi, runājot par saprašanās memoranda, kas ir noslēgts starp Eiropas Stabilitātes mehānismu un valsti – finansiālās palīdzības saņēmēju, saderību ar tiesībām uz īpašumu, salīdzinājums starp finansiālās palīdzības apjomu (absolūto un relatīvo), ko ir saņēmusi minētā saņēmējā valsts, no vienas puses, un citas valstis – finansiālās palīdzības saņēmējas, no otras puses, nevar likumīgi tikt veikts, nepierādot, ka citu valstu, kuru valūta ir euro, kas ir saņēmušas finansiālo palīdzību, attiecīgos finanšu sektorus raksturotu pārmērīgais apjoms pret šo valstu attiecīgo tautsaimniecību apjomu. Turklāt ir jāpierāda, ka iegūtā pieredze un atšķirības attiecīgo valstu, kuru valūta ir euro, ekonomiskajās situācijās vai attiecīgo banku izredzēs atgūt dzīvotspēju, starptautiskās ekonomikas konjunktūras attīstība vai arī palielinātā iespējamība, ka Eiropas Stabilitātes mehānisms nākotnē veiks pasākumus citu grūtībās esošu valstu atbalstam, kas var prasīt preventīvi ierobežot katram pasākumam paredzētos līdzekļus, nevar pamatot atšķirīgu attieksmi starp valsti – saņēmēju un citām valstīm – finansiālās palīdzības saņēmējām.
(skat. 311.–313. punktu)
17. Skat. nolēmuma tekstu.
(skat. 390. punktu)
18. Skat. nolēmuma tekstu.
(skat. 392.–395. punktu)
19. Valstu centrālajām bankām ir divu veidu uzdevumi, proti, pirmām kārtām, tie, kas ir paredzēti Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas statūtos, un, otrām kārtām, tie, kas tur nav paredzēti. Par šiem pēdējiem Eiropas Centrālo banku sistēma un Eurosistēma nevar atbildēt. Proti, saskaņā ar Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas statūtu 14.4. pantu valstu centrālās bankas var veikt arī uzdevumus, kas nav norādīti minētajos statūtos, ja vien Eiropas Centrālās bankas padome ar divu trešdaļu balsu vairākumu nenolemj, ka tie ir pretrunā Eiropas Centrālo banku sistēmas mērķiem un uzdevumiem. Uzdevumus, ko valstu centrālās bankas veic savas atbildības un savu risku robežās, nevar uzskatīt par daļu no Eiropas Centrālo banku sistēmas uzdevumiem.
Šajā ziņā Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas statūtos finanšu iestāžu rekapitalizācijas vai noregulējuma nosacījumu noteikšana nav minēta kā Eiropas Centrālās bankas vai Eiropas Centrālo banku sistēmas uzdevums. Tātad tie ir valstu centrālo banku uzdevumi, kurus tās veic savas atbildības robežās, pašas uzņemoties riskus. Šādos apstākļos uzmanīgs un apdomīgs lasītājs nevarētu saprātīgi uzskatīt, ka valsts Centrālās bankas apstiprinājums attiecībā uz finanšu iestāžu rekapitalizācijas vai noregulējuma nosacījumu noteikšanu būtu attiecināms uz Eurosistēmu un būtu tai saistošs. Šāds secinājums netiek atspēkots ne ar LESD 282. panta 1. punktu, ne ar Eurosistēmas misijas paziņojumu. No LESD 282. panta 1. punkta tātad nevar pamatoti secināt, ka Eurosistēma nodrošina valsts bankām uzticēto noguldījumu vērtības saglabāšanu šo banku rekapitalizācijas vai noregulējuma gadījumā.
(skat. 415.–417. un 419. punktu)
20. Eiropas Centrālās bankas un Eurosistēmas misijas paziņojums līdzinās tikai nodoma izteikšanai, kam nav nekāda juridiska spēka un kas kā tāds nav publicēts ne Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša L sērijā, kurā tiek publicēti juridiski saistoši tiesību akti, ne C sērijā, kurā tiek publicēta ar Savienību saistītā informācija, ieteikumi un paziņojumi. Proti, šim paziņojumam pēc tā būtības ir tikai vēlējuma raksturs un ar to netiek noteiktas saistības tā autoriem, ne arī izsmeļoši uzskaitīti visi Eurosistēmas dalībnieku uzdevumi un pilnvaras.
(skat. 420. punktu)
21. Vienīgi apstākli, ka starptautiskās finanšu krīzes iepriekšējos posmos valstij saņēmējai uzdotajiem pasākumiem līdzīgu pasākumu veikšana nebija nosacījums Eiropas Stabilitātes mehānisma finansiālās palīdzības piešķiršanai, pašu par sevi nevar uzskatīt par konkrētu, beznosacījuma un saskanīgu solījumu, kas banku, uz ko ir vēsti šie pasākumi, akcionāriem un noguldītājiem radītu tiesisku paļāvību, ka minētajai valstij šāds nosacījums netiks izvirzīts.
Šajā ziņā pasākumi, no kuriem var būt atkarīga Eiropas Stabilitātes mehānisma (vai citu starptautisko organizāciju, Savienības vai valstu struktūru un institūciju) sniegtās finansiālās palīdzības piešķiršana, lai atrisinātu finansiālas grūtības, ar kurām sastopas valsts, kurai ir jāīsteno sava banku sektora rekapitalizācija, var būtiski atšķirties atkarībā no iegūtās pieredzes un no īpašo apstākļu kopuma katrā konkrētajā gadījumā. Šādos apstākļos bez kompetento iestāžu skaidras un konkrētas apņemšanās nav iespējams uzskatīt, ka banku, uz ko ir vēsti attiecīgie pasākumi, akcionāri un noguldītāji varētu tiesiski pamatoti rēķināties ar to, ka finansiālās palīdzības instrumentu piešķiršana būs pakārtota tādiem pašiem vai līdzīgiem nosacījumiem, ar kādiem finansiālā palīdzība tika piešķirta citām dalībvalstīm, kuru valūta ir euro.
(skat. 432. un 433. punktu)
22. Skat. nolēmuma tekstu.
(skat. 440.–442. punktu)
23. Vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošanas vajadzībām atšķirīgos apstākļos atrodas, pirmkārt, privāts uzņēmējs – kādi ir valsts banku, uz kurām ir vērsti pasākumi, kas ir paredzēti Eiropas Stabilitātes mehānisma noslēgtajā saprašanās memorandā, nenodrošināto noguldījumu īpašnieki un citas valsts bankas, kas ir rekapitalizēta, izmantojot minētos nenodrošinātos noguldījumus, akcionāri, – kurš rīkojas tikai savās privātās mantiskās interesēs, un, otrkārt, Eurosistēmas centrālā banka, kura lēmumu pieņemšanā ir vadījusies tikai pēc vispārējo interešu mērķiem. Šo secinājumu neļauj atspēkot vienīgi apstāklis, ka noguldītājiem un Eurosistēmas centrālajai bankai, kuras lēmumi tiek pieņemti, vadoties no šādiem mērķiem, pieder viena veida parādzīmes vienā bankā, tādējādi, ka vienlīdzīgas attieksmes princips neprasa, lai šīm abām personu grupām tiktu piemērota vienlīdzīga attieksme.
(skat. 449. punktu)
24. Savienības tiesībās nav liegts, ka situācijās, kurām nav nekāda sasaistes faktora ar jebkādu no šajās tiesībās paredzētajiem gadījumiem un tādējādi atbilstīgo faktu kopums ir saistīts tikai ar vienas dalībvalsts teritoriju, šīs dalībvalsts attieksme pret saviem iedzīvotājiem ir nelabvēlīgāka nekā pret citas dalībvalsts iedzīvotājiem. Tomēr šo risinājumu nevar piemērot aktiem vai bezdarbībai, ar ko viena vai vairākas Savienības iestādes veicina šādu attieksmi vai prasa to saglabāt spēkā vai nepārtraukti īstenot.
Līdz ar to, runājot par Eiropas Stabilitātes mehānisma noslēgto saprašanās memorandu, kurā ir paredzēta tostarp valsts bankas rekapitalizācija, izmantojot citas valsts bankas nenodrošinātos noguldījumus, – pat pieņemot, ka apgalvojumus par diskrimināciju starp attiecīgās dalībvalsts banku noguldījumu turētājiem un noguldījumu turētājiem šo pašu banku filiālēs citā dalībvalstī varētu uzskatīt par tādiem, kas attiecas uz situāciju, kuras visi atbilstīgie apstākļi ir saistīti tikai ar vienas dalībvalsts teritoriju, nevar pamatoti norādīt, ka visa veida diskriminācija pret attiecīgo banku akcionāriem un noguldītājiem būtu jāuzskata par “apgriezto diskrimināciju”, kas nav aizliegta Savienības tiesībās.
(skat. 461.–463. punktu)
25. Skat. nolēmuma tekstu.
(skat. 465. punktu)
26. Atšķirīga attieksme ir pamatota, ja, pirmkārt, tā ir balstīta uz objektīvu un saprātīgu kritēriju, proti, ja tā atbilst leģitīmi pieņemamam mērķim, ko izvirza aplūkojamie tiesību akti, un, otrkārt, ja šī atšķirība ir samērīga ar mērķi, ko ar šo attiecīgo attieksmi ir paredzēts sasniegt.
Runājot par to, vai ar Eiropas Stabilitātes mehānisma noslēgto saprašanās memorandu paredzēto atšķirīgo attieksmi starp noguldījumu valsts bankās, uz kurām attiecas minētajā memorandā noteiktie pasākumi, turētājiem un noguldījumu turētājiem šo banku filiālēs citā dalībvalstī pamato objektīvs un saprātīgs kritērijs, – mērķis novērst otrās dalībvalsts finanšu sistēmas vispārēju nestabilitāti pirmās valsts banku sistēmas radīta kaitējuma izplatīšanās dēļ ir uzskatāms par objektīvu un saprātīgu. Runājot par šīs atšķirīgās attieksmes samērīgumu, ir jākonstatē, tā ir piemērota, lai sasniegtu paredzētos mērķus, un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai tos sasniegtu.
Līdz ar to apstāklis, ka finansiālās palīdzības iespēja, pirmkārt, ar saprašanās memorandu bija pakļauta tam, ka otrās dalībvalsts iestādes veic pasākumu, saskaņā ar kuru tiek diskontēti noguldījumi konkrētajās bankās šajā dalībvalstī un, otrkārt, līdzīgs nosacījums netika izvirzīts attiecībā uz noguldījumiem pirmajā dalībvalstī, ir objektīvi pamatots, un tātad tas nav vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums.
(skat. 469.–473. punktu)
27. Runājot par Eiropas Stabilitātes mehānisma noslēgtajā saprašanās memorandā paredzēto pasākumu, ar kuru tika paredzēts, ka valsts bankai, kura ir nonākusi grūtībās, tiek nodoti citas valsts bankas parādi attiecība uz katru tās noguldītāju 100 000 EUR robežās, savukārt noguldījumu summas, kas pārsniedz šo summu, tiek atstātas otrajā bankā, sagaidot tās likvidāciju, ir jākonstatē, ka šis pasākums tiek attiecināts bez izšķirības uz visiem otrās bankas noguldītājiem, tā ka nav nekādas atšķirīgas attieksmes starp šiem noguldītājiem atkarībā no noguldījumu summas, kādu tie ir uzticējuši šai bankai.
Šo secinājumu nevar atspēkot vienīgi ar apstākli, ka pirmajai bankai tiek nodoti otrajai bankai uzticētie noguldījumi, kas nepārsniedz 100 000 EUR robežu katram noguldītājam, kas tādējādi var atšķirīgi ietekmēt noguldītājus atkarībā no viņu noguldījumu summas. Šāda rakstura atšķirības pamatā būtībā ir garantijas griestu piemērošana 100 000 EUR apmērā saskaņā ar Direktīvas 94/19 par noguldījumu garantiju sistēmām, kurā grozījumi ir izdarīti ar Direktīvām 2005/1 un 2009/14, 7. panta 1.a punktu. Runa ir par kritēriju, kas ir gan objektīvs, gan Savienības banku sistēmas darbības vajadzībām atbilstošs.
Runājot par saprašanās memorandā paredzēto pirmās bankas akciju pārvēršanas pasākumu, saskaņā ar kuru šīs bankas nenodrošināto noguldījumu diskonts attiecas tikai uz tās noguldītājiem, kuras noguldījumi pārsniedz 100 000 EUR, no tā izriet atšķirīga attieksme pret minētās bankas noguldītājiem atkarībā no tā, vai noguldījumu summa, kuru viņi tai ir uzticējuši, pārsniedz 100 000 EUR. Tomēr šāda atšķirīga attieksme nekādā veidā nav Savienības tiesībās aizliegtā atšķirīgā attieksme, jo noguldītāji, kuru noguldījumi konkrētajās bankās pārsniedz 100 000 EUR, atrodas juridiski atšķirīgā situācijā no tās, kādā ir noguldītāji, kuru noguldījumi konkrētajās bankās nepārsniedz šo summu. Proti, atbilstoši Direktīvas 94/19 7. panta 1.a punktam pēdējo minēto noguldītāju noguldījumus, ja nepietiek līdzekļu, pilnībā sedza valsts noguldījumu garantiju sistēma, savukārt pirmos minētos noguldījumus sedza tikai daļā līdz 100 000 EUR.
(skat. 482.–485. punktu)
28. Principā personai, kura apgalvo faktus sava prasījuma pamatojumam, ir jāsniedz pierādījumi par to īstumu.
(skat. 501. punktu)
29. Skat. nolēmuma tekstu.
(skat. 504.–508. punktu)