Lieta C‑104/16 P
Eiropas Savienības Padome
pret
Front populaire pour la libération de la saguia‑el‑hamra et du rio de oro (Front Polisario)
Apelācija – Starptautiskās attiecības – Eiropas Savienības un Marokas Karalistes nolīgums par liberalizācijas pasākumiem lauksaimniecības un zivsaimniecības jomā – Lēmums, ar ko apstiprināta starptautiska nolīguma noslēgšana – Prasība atcelt tiesību aktu – Pieņemamība – Locus standi – Nolīguma teritoriālā piemērojamība – Nolīguma interpretācija – Pašnoteikšanās princips – Līgumu relatīvās iedarbības princips
Kopsavilkums – Tiesas spriedums (virspalāta) 2016. gada 21. decembrī
1. Tiesvedība – Mutvārdu process – Atkārtota sākšana – Pienākums atkārtoti sākt mutvārdu procesu, lai ļautu lietas dalībniekiem sniegt apsvērumus par ģenerāladvokāta secinājumos izvirzītiem tiesību jautājumiem – Neesamība
(LESD 252. panta otrā daļa; Tiesas statūtu 23. pants; Tiesas Reglamenta 83. pants)
2. Apelācija – Interese celt prasību – Privileģēta prasītāja celta apelācijas sūdzība
(Tiesas statūtu 56. panta otrā un trešā daļa)
3. Starptautiskie nolīgumi – Savienības nolīgumi – Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgums par asociāciju starp EK un Maroku – Interpretācija – Atbilstošo starptautisko tiesību normu piemērošana – Pašnoteikšanās princips
(Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgums par asociāciju starp EK un Maroku)
4. Starptautiskie nolīgumi – Savienības nolīgumi – Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgums par asociāciju starp EK un Maroku – Teritoriālā piemērojamība – Rietumsahāras teritorija, kurai nav savas pārvaldes un kura atrodas ārpus Pušu suverenitātes robežām – Izslēgšana
(Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgums par asociāciju starp EK un Maroku)
5. Starptautiskie nolīgumi – Savienības nolīgumi – Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgums par asociāciju starp EK un Maroku – Teritoriālā piemērojamība – Nolīguma īstenošana attiecībā uz Sahāras tautu bez tās piekrišanas – Izslēgšana
(Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgums par asociāciju starp EK un Maroku)
6. Starptautiskie nolīgumi – Savienības nolīgumi – ES un Marokas liberalizācijas nolīgums – Interpretācija – Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgums par asociāciju starp EK un Maroku normu, kas nav grozītas ar liberalizācijas nolīgumu, pārākums
(Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīguma par asociāciju starp EK un Maroku 94. pants, ES un Marokas liberalizācijas nolīgums)
7. Starptautiskie nolīgumi – Savienības nolīgumi – Interpretācija – Nolīguma piemērošanas vēlākas prakses ņemšana vērā – Piemērošanas joma – Nolīguma teritoriālās piemērojamības paplašināšana Savienības tiesā, nepierādot tādas prakses pastāvēšanu, kas nozīmē vienošanos pušu starpā šajā ziņā – Nepieļaujamība – Nesaderība ar līgumu godprātīgas izpildes principu
8. Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas vai juridiskas personas – Tiesību akti, kas šīs personas skar tieši un individuāli – Padomes lēmums par nolīguma noslēgšanu ar trešo valsti, kuram nav juridisku seku šīs valsts kontrolētā teritorijā, jo tai minētajā teritorijā nav starptautiski atzītas suverēnās varas – Neatkarības kustības, kas atzīta par šīs teritorijas iedzīvotāju pārstāvi un kura piedalās Apvienoto Nāciju Organizācijas rīkotajās sarunās par minētās teritorijas statusa noteikšanu, celta prasība – Nepieņemamība
(LESD 263. panta ceturtā daļa; ES un Marokas liberalizācijas nolīgums)
1. Skat. nolēmuma tekstu.
(skat. 60.–65. punktu)
2. Skat. nolēmuma tekstu.
(skat. 68. un 69. punktu)
3. Lai varētu konstatēt pareizās juridiskās sekas, kādas, interpretējot Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumu, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Marokas Karalisti, no otras puses, izriet no tiesību normas, kas izslēdz Rietumsahāru no minētā nolīguma piemērošanas jomas, Savienības tiesai ir pienākums ievērot ne tikai Vīnes 1969. gada 23. maija Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 31. panta 1. punktā paredzētos godprātīgas interpretācijas noteikumus, bet arī tos, kuri paredzēti šī panta 3. punkta c) apakšpunktā un saskaņā ar kuriem līgums ir jāinterpretē, ņemot vērā jebkuras atbilstošās starptautisko tiesību normas, kas piemērojamas attiecībās starp šī līguma līgumslēdzējām pusēm.
Šajā ziņā paražu tiesību pašnoteikšanās princips, kas it īpaši ir atgādināts ANO Statūtu 1. pantā, kā to Starptautiskā Tiesa ir noteikusi konsultatīvajā atzinumā par Rietumsahāru, ir starptautisko tiesību princips, kas piemērojams visām teritorijām, kurām nav savas pārvaldes, un visām tautām, kas vēl nav ieguvušas neatkarību. Turklāt tās ir erga omnes piemērojamas tiesības, kā arī viens no starptautisko tiesību galvenajiem principiem. Tādējādi šis princips ietilpst starptautisko tiesību normās, kuras piemērojamas attiecībās starp Savienību un Marokas Karalisti, kas Savienības tiesai ir jāņem vērā.
Ņemot vērā Rietumsahāras teritorijas atzīto patstāvīgo un atšķirīgo statusu atbilstoši pašnoteikšanās principam salīdzinājumā ar jebkuru citu valsti, minēto nolīgumu nevar interpretēt tādējādi, ka tas ir piemērojams šai teritorijai.
(skat. 86., 88., 89. un 92. punktu)
4. 1969. gada 23. maija Vīnes Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 29. pantā kodificētā paražu tiesību norma nosaka, ka, ja no līguma neizriet un nav noteikts citādi, šis līgums ir saistošs katram tā dalībniekam visā tā teritorijā.
Tādējādi no minētās tiesību normas izriet, ka līgums parasti valsti – ņemot vērā jēdziena “teritorija” un pirms tam lietotā piederības vietniekvārda “tā” parasto nozīmi – saista ar ģeogrāfisko telpu, kurā šī valsts īsteno visas savas pilnvaras, kas starptautiskajās tiesībās atzītas suverenām vienībām, izslēdzot jebkuru citu tādu teritoriju, kura varētu būt vienīgi minētās valsts jurisdikcijā vai starptautiskajā atbildībā. Šajā ziņā no starptautiskās prakses izriet, ka, ja līgums ir piemērojams ne tikai valsts teritorijā, bet arī ārpus tās, šajā līguma ir īpaši paredzēts, ka tā ir teritorija, kas ir šīs valsts jurisdikcijā, kā tas paredzēts, piemēram, 1984. gada 10. decembra Konvencijas pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem 2. panta 1. punktā, vai teritorija par kuras starptautiskajām attiecībām minētā valsts ir atbildīga, kā tas ir noteikts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 56. panta 1. punktā.
Tādēļ attiecībā uz Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumu, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Marokas Karalisti, no otras puses, 94. panta interpretāciju, atbilstoši kuram minētais nolīgums “ir piemērojams Marokas Karalistei”, Vīnes konvencijas 29. pantā kodificētajai paražu tiesību normai a priori ir pretrunā uzskatīt, ka minētais asociācijas nolīgums ir teritoriāli piemērojams Rietumsahārai.
(skat. 94.–97. punktu)
5. Saskaņā ar starptautisko tiesību principu par līgumu relatīvo iedarbību, kurš ir īpaši izteikts 1969. gada 23. maija Vīnes Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 34. pantā, līgumi nedrīkst ne uzlikt pienākumus, ne piešķirt tiesības attiecībā uz trešajām valstīm.
Šis princips ir jāņem vērā, interpretējot Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumu, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Marokas Karalisti, no otras puses, jo šī nolīguma piemērošana Rietumsahārai nozīmētu, ka šis nolīgums skar “trešo” valsti. Faktiski konsultatīvajā atzinumā par Rietumsahāru Starptautiskā tiesa uzskatīja, ka, pirmkārt, Rietumsahāra nebija bezsaimnieka teritorija (terra nullius), kad to kolonizēja Spānijas Karaliste, un, otrkārt, ka ne fakti, ne informācija, kas tikuši tai darīti zināmi, neļauj konstatēt nekādu teritoriālās suverenitātes saikni starp šo teritoriju un Marokas Karalisti.
Ņemot vērā visus šos elementus, Rietumsahāras tauta ir jāuzskata par “trešo valsti” līgumu relatīvas iedarbības principa izpratnē. Kā tādu šo trešo valsti var ietekmēt Asociācijas nolīguma īstenošana gadījumā, ja Rietumsahāras teritorija tiek iekļauta minētā nolīguma piemērošanas jomā, un nav nepieciešams noteikt, vai šāda īstenošana tai kaitētu vai, gluži pretēji, būtu labvēlīga. Šādos apstākļos līguma relatīvas iedarbības principam, kas ir piemērojams attiecībās starp Savienību un Marokas Karalisti, būtu pretrunā uzskatīt, ka Rietumsahāras teritorija ietilpst Asociācijas nolīguma piemērošanas jomā.
(skat. 100., 103., 104., 106. un 107. punktu)
6. 1969. gada 23. maija Vīnes Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 30. panta 2. punktā ir kodificēts noteikums, saskaņā ar kuru, ja līgumā ir paredzēts, ka tas ir pakļauts agrākam vai sekojošam līgumam, vai ja nav uzskatāms par nesaderīgu ar šo citu līgumu, tad noteicošie ir šī līguma noteikumi.
Eiropas Savienības un Marokas Karalistes nolīgums vēstuļu apmaiņas veidā par savstarpējiem liberalizācijas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības produktiem, pārstrādātiem lauksaimniecības produktiem, zivīm un zivsaimniecības produktiem, 1., 2. un 3. protokola un šo protokolu pielikumu aizstāšanu un grozījumiem Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumā, ar kuru izveido asociāciju starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Marokas Karalisti, no otras puses, ir nolīgums, kura mērķis ir grozīt agrāko nolīgumu starp Savienību un Marokas Karalisti, proti, minēto asociācijas nolīgumu, un konkrētāk, šajā agrākajā nolīgumā ietvertās normas par lauksaimniecības un zivsaimniecības produktu tirdzniecības liberalizāciju. Šajā ziņā ar Liberalizācijas nolīgumu tika grozīti četri no Asociācijas nolīguma 96. pantiem, starp kuriem nav tā 94. pants, un aizstāti trīs no tā pieciem papildinošajiem protokoliem. Šiem grozījumiem ir visaptverošs raksturs, kā to apstiprina Liberalizācijas nolīgums vēstuļu starp Savienību un Marokas Karalisti apmaiņas veidā.
No tā izriet, ka Asociācijas nolīgums un Liberalizācijas nolīgums ir secīgi līgumi, kas noslēgti starp tām pašām pusēm, un ka Liberalizācijas nolīgums kā vēlāks nolīgums, kas attiecas uz precīziem un ierobežotiem aspektiem, kuri jau tikuši plaši regulēti agrākā nolīgumā, ir jāuzskata par pakārtotu Asociācijas nolīgumam. Ņemot vērā šādu īpašo saikni ir jāuzskata, ka saskaņā ar Vīnes konvencijas 30. panta 2. punktā kodificēto noteikumu Asociācijas nolīguma tiesību normām, kas tieši nav tikušas grozītas Liberalizācijas nolīgumā, ir jāprevalē, interpretējot Liberalizācijas nolīgumu, lai novērstu jebkādu nesaderību starp tiem abiem.
(skat. 110.–113. punktu)
7. Saskaņā ar 1969. gada 23. maija Vīnes Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 31. panta 3. punkta b) apakšpunktu, interpretējot līgumu, it īpaši ir jāņem vērā gan tā konteksts, gan šī līguma turpmākā piemērošanas prakse, kuru ieviesusi dalībnieku vienošanās attiecībā uz tā interpretāciju. Šajā ziņā Savienības tiesai ir jānoskaidro, vai šāda piemērošana noteiktos gadījumos nozīmēja, ka starp pusēm pastāv nolīgums, kura mērķis ir grozīt Asociācijas nolīguma interpretāciju.
Šajā ziņā apgalvotā Savienības vēlme, ko raksturo turpmākā prakse un saskaņā ar kuru turpmāk nolīgums tiek uzskatīts par piemērojamu autonomai teritorijai, katrā ziņā nozīmēt atzīt to, ka Savienība šo nolīgumu vēlas izpildīt pretēji pašnoteikšanās un līgumu relatīvas iedarbības principiem, lai gan pēdējā minētajā vairākkārt ir atkārtota nepieciešamība ievērot šos principus. Šāda izpilde noteikti nav saderīga ar līgumu godprātīgas izpildes principu, kas turklāt ir vispārējo starptautisko tiesību obligāts princips, kurš ir piemērojams šo tiesību subjektiem, kuri ir līguma līgumslēdzējas puses.
(skat. 120., 122.–124. punktu)
8. Skat. nolēmuma tekstu.
(skat. 130., 132. un 133. punktu)