TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)
2012. gada 8. martā (*)
Sociālā politika – Direktīva 1999/70/EK – UNICE, CEEP un EAK noslēgtais pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku – 5. klauzulas 1. punkts – Secīgi uz noteiktu laiku noslēgti darba līgumi – Pasākumi šādu līgumu ļaunprātīgas izmantošanas novēršanai – Pēdējā līguma uz noteiktu laiku pārveidošana par līgumu uz nenoteiktu laiku – Pienākums bez izmaiņām pārņemt pēdējā līguma uz noteiktu laiku galvenos noteikumus
Lieta C‑251/11
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Tribunal administratif de Rennes (Francija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2011. gada 5. maijā un kas Tiesā reģistrēts 2011. gada 23. maijā, tiesvedībā
Martial Huet
pret
Université de Bretagne occidentale.
TIESA (sestā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs U. Lehmuss [U. Lõhmus], tiesneši A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh] (referents) un A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev],
ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– M. Huet vārdā – M. Faguer un V. Lahalle, avocats,
– Francijas valdības vārdā – G. de Bergues un J. Rossi, pārstāvji,
– Polijas valdības vārdā – M. Szpunar, pārstāvis,
– Eiropas Komisijas vārdā – M. Van Hoof un M. van Beek, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 1999. gada 18. martā noslēgto Pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (turpmāk tekstā – “Pamatnolīgums”), kas ietverts Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvas 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku pielikumā (OV L 175, 43. lpp.).
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp M. Huet un viņa darba devēju Université de Bretagne occidentale (turpmāk tekstā – “UBO”) par tā darba līguma noteikumiem un nosacījumiem, ko viņš noslēdza ar šo universitāti pēc viņa pēdējā darba līguma uz noteiktu laiku pārveidošanas par līgumu uz nenoteiktu laiku.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesiskais regulējums
3 Saskaņā ar Direktīvas 1999/70 preambulas 14. apsvērumu parakstītājas puses vēlējās noslēgt pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku, izvirzot vispārējos principus un obligātās prasības uz noteiktu laiku slēgtiem darba līgumiem un darba attiecībām.
4 Saskaņā ar Direktīvas 1999/70 1. pantu tās mērķis ir “ieviest pielikumā pievienoto Pamatnolīgumu [..], ko [..] savā starpā noslēdza vispārējās starpprofesionālās organizācijas (UNICE, CEEP un EAK)”.
5 Pamatnolīguma preambulas otrā un trešā daļa ir formulētas šādi:
“Šā nolīguma puses atzīst, ka uz nenoteiktu laiku slēgti līgumi ir un joprojām būs vispārpieņemta darba attiecību forma starp darba devējiem un darba ņēmējiem. Tās tāpat atzīst, ka uz noteiktu laiku slēgti darba līgumi attiecīgos apstākļos atbilst gan darba devēju, gan darba ņēmēju vajadzībām.
Šis nolīgums nosaka vispārīgos principus un obligātās prasības darbam uz noteiktu laiku, atzīstot, ka pilnīgai to piemērošanai ir jāņem vērā īpaši nacionāli, sektoru un sezonas apstākļi. Tas ataino darba devēju un darba ņēmēju vēlmi radīt vispārēju kārtību, kas nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi noteikta laika darba ņēmējiem, aizsargājot viņus pret diskrimināciju, un to, ka darba līgumus, kas slēgti uz noteiktu laiku, izmanto, pamatojoties uz noteikumiem, kas būtu pieņemami darba devējiem un darba ņēmējiem.”
6 Pamatnolīguma vispārīgo apsvērumu 6.–8. un 10. punkts ir formulēti šādi:
“6. Tā kā uz nenoteiktu laiku slēgtie darba līgumi ir nodarbinātības attiecību vispārējā forma un sekmē iesaistīto darba ņēmēju dzīves kvalitāti, kā arī uzlabo darba izpildi;
7. Tā kā objektīvi pamatotu uz noteiktu laiku slēgtu darba līgumu pielietošana ir veids, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu;
8. Tā kā noteiktos sektoros, specialitātēs un darbības sfērās uz noteiktu laiku slēgti darba līgumi ir nodarbinātības iezīme, kas var būt noderīga tiklab darba devējiem, kā darba ņēmējiem;
[..]
10. Tā kā šis nolīgums vēršas pie dalībvalstīm un darba devējiem, un darba ņēmējiem ar aicinājumu veikt attiecīgus pasākumus šo vispārējo principu, obligāto prasību un noteikumu piemērošanai, ņemot vērā stāvokli katrā dalībvalstī un īpašu sektoru un profesiju apstākļus, arī sezonas rakstura nodarbinātību.”
7 Saskaņā ar Pamatnolīguma 1. klauzulu tās mērķis ir:
“a) uzlabot noteikta darba laika darba kvalitāti, nodrošinot diskriminācijas aizlieguma principa ievērošanu;
b) radīt kārtību, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, piemērojot uz noteiktu laiku slēgtu darba līgumu vai attiecību tiesisko pārmantojamību.”
8 Pamatnolīguma 2. klauzulas 1. punkts ir izteikts šādā redakcijā:
“Šo nolīgumu piemēro noteikta laika darba ņēmējiem, kuriem ir darba līgums vai darba attiecības saskaņā ar likumiem, kolektīvajiem līgumiem vai praksi katrā dalībvalstī.”
9 Pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktā ir noteikts:
“Darba nosacījumi, ko piemēro noteikta laika darba ņēmējiem, neskatoties uz to, ka ar viņiem slēgts līgums vai darba attiecības uz noteiktu termiņu, nav mazāk izdevīgi par tiem, ko piemēro salīdzināmiem pastāvīgajiem darba ņēmējiem, ja vien atšķirīgiem nosacījumiem nav objektīva pamata.”
10 Pamatnolīguma 5. klauzulā ar nosaukumu “Pasākumi, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu” ir noteikts:
“1. Lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, pielietojot secīgus uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības, dalībvalstis pēc apspriešanās ar darba devējiem un darba ņēmējiem atbilstīgi valsts tiesību aktiem, kolektīvajiem līgumiem vai praksei un/vai darba devēji un darba ņēmēji, ja nav attiecīgu tiesisku pasākumu, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, tā, lai ņemtu vērā konkrētu sektoru un/vai darba ņēmēju vajadzības, ievieš vienu vai vairākus no šādiem pasākumiem:
a) objektīvus iemeslus, kas attaisno šādu līgumu vai darba attiecību atjaunošanu;
b) secīgu uz noteiktu laiku slēgtu darba līgumu vai darba attiecību kopējo maksimālo ilgumu;
c) šādu līgumu vai darba attiecību atjaunojumu skaitu.
2. Dalībvalstis pēc apspriešanās ar darba devējiem un darba ņēmējiem un/vai darba devēji un darba ņēmēji, vajadzības gadījumā, nosaka, kādos apstākļos uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības:
a) uzskata par “secīgām”;
b) uzskata par uz nenoteiktu laiku slēgtiem darba līgumiem vai darba attiecībām.”
11 Pamatnolīguma 8. klauzulas 3. punkts ir formulēts šādi:
“Šā nolīguma ieviešana nerada tiesisku pamatu, lai pazeminātu darba ņēmēju vispārējo aizsardzības līmeni šā nolīguma jomā.”
Valsts tiesiskais regulējums
12 2005. gada 26. jūlija Likuma Nr. 2005‑843 par dažādiem pasākumiem Kopienu tiesību transponēšanai civildienesta jomā 13. panta 1. punktā ir noteikts:
“Ja darbinieks, kas ir pieņemts pastāvīgā darbā, šī likuma publicēšanas dienā ir nodarbināts vai ja viņš šajā datumā atrodas brīvdienās saskaņā ar dekrētu, kas minēts 1984. gada 11. janvāra Likuma Nr. 84‑16 par valsts civildienesta noteikumiem 7. pantā, viņa līguma pagarināšanai piemēro šī paša likuma 4. panta ceturtajā, piektajā un sestajā daļā paredzētos nosacījumus. Ja šī likuma publicēšanas dienā darbinieks ir bez pārtraukuma nodarbināts vismaz sešus gadus, viņa darba līgumu, tam izbeidzoties, var pagarināt tikai ar tieši pieņemtu lēmumu un uz nenoteiktu laiku. [..]”
13 Likuma Nr. 84‑16 4. pantā ir noteikts:
“Atkāpjoties no Vispārējo noteikumu I sadaļas 3. pantā noteiktā principa, līgumdarbiniekus var pieņemt darbā šādos gadījumos:
1° ja nav ierēdņu, kuri varētu nodrošināt attiecīgo funkciju izpildi;
2° A kategorijas un – valsts pārstāvniecībās ārvalstīs – citu kategoriju amatos, ja to pamato funkciju raksturs vai dienesta vajadzības.
Ar šādi darbā pieņemtajiem darbiniekiem tiek noslēgti darba līgumi uz noteiktu laiku – maksimāli uz trim gadiem. Šos līgumus var pagarināt, pieņemot tiešu lēmumu. Secīgos līgumus noslēdz uz laiku, kas nav ilgāks kā seši gadi.
Ja pēc maksimālā sešu gadu perioda beigām, kas ir minēts iepriekšējā daļā, šie līgumi tiek pagarināti, par to ir jāpieņem tiešs lēmums un tie ir jāslēdz uz nenoteiktu laiku. [..]”
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
14 Prasītājs pamatlietā sešus gadus pēc kārtas bija nodarbināts UBO kā pētnieks. Viņš tika pieņemts darbā, noslēdzot vairākus secīgus darba līgumus uz noteiktu laiku, kas bez pārtraukuma tika pagarināti no 2002. gada 1. marta līdz 2008. gada 15. martam un kuros visos ir minētas viņa pētnieka funkcijas.
15 Saskaņā ar Likuma Nr. 2005‑843 13. pantu un atbilstoši prasītāja pamatlietā lūgumam, kad pēdējais līgums uz noteiktu laiku bija beidzies, UBO viņam piedāvāja noslēgt darba līgumu uz nenoteiktu laiku. Pēdējā minētajā, kas tika parakstīts 2008. gada 26. martā, bija paredzēts, pirmkārt, ka prasītājs pamatlietā ir nodarbināts kā projektu inženieris, proti, viņam ir kvalifikācija, kas atšķīrās no pētnieka kvalifikācijas, un, otrkārt, ka viņa darba samaksa ir mazāka nekā tā, ko viņš saņēma iepriekš, pamatojoties uz līgumiem uz noteiktu laiku.
16 Prasītājs pamatlietā uzskata, ka, lai gan viņa līgumā uz nenoteiktu laiku ir minētas funkcijas, kas atšķiras no tām, kuras viņš veica iepriekš, faktiski iepriekš veiktās funkcijas tomēr saglabājās nemainīgas.
17 2008. gada 26. maijā prasītājs pamatlietā iesniedza UBO lūgumu grozīt viņa darba līgumu uz nenoteiktu laiku tāpēc, ka tajā bija veikta viņa funkciju pazemināšana un bija paredzēta viņa darba samaksas samazināšana.
18 Par šo lūgumu UBO pieņēma netiešu noraidošu lēmumu.
19 Tāpēc prasītājs pamatlietā vērsās Tribunal administratif de Rennes [Rennas Administratīvajā tiesā] ar prasību par pilnvaru pārsniegšanu, lai panāktu, pirmkārt, ka tiek atcelts netiešais lēmums, ar ko tika noraidīts lūgums grozīt darba līgumu uz nenoteiktu laiku, un, otrkārt, ka tiek grozīts šis pēdējais minētais līgums, ciktāl tas attiecas uz darba samaksas apmēru un funkciju raksturu.
20 Prasītājs pamatlietā uzskata, ka Likuma Nr. 2005‑843 13. pants noteikti nozīmē, ka, pēdējo darba līgumu uz noteiktu laiku pārveidojot par līgumu uz nenoteiktu laiku, bez izmaiņām ir jāpārņem galvenie noteikumi, kas ir ietverti šajā pēdējā darba līgumā uz noteiktu laiku.
21 Šādos apstākļos Tribunal administratif de Rennes nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai gadījumā, kad valsts nolemj pagarināt darba līgumu ar darbinieku, kurš iepriekš bijis nodarbināts sešus gadus saskaņā ar darba līgumu uz noteiktu laiku, pienākums noslēgt darba līgumu uz nenoteiktu laiku, kas ir paredzēts 2005. gada 26. jūlija likuma 13. pantā, noteikti nozīmē to, ka, ņemot vērā [Direktīvas Nr. 1999/70] mērķus, jaunajā līgumā bez izmaiņām ir jāpārņem galvenie iepriekš noslēgtā darba līguma noteikumi, it īpaši tie, kuri attiecas uz amata nosaukumu un darba samaksu?”
Par pieņemamību
22 Prasītājs pamatlietā apgalvo, ka Tiesai nebūtu jāuzdod prejudiciāls jautājums, jo neviens no lietas dalībniekiem iesniedzējtiesā nav atsaucies uz Direktīvas 1999/70 vai citas Savienības tiesību normas pārkāpumu.
23 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tas, ka pamatlietas dalībnieki iesniedzējtiesā nav norādījuši ar Savienības tiesībām saistītu problēmu, neliedz šai tiesai iespēju vērsties Tiesā. Paredzot vēršanos Tiesā ar prejudiciāliem jautājumiem, ja “šādu jautājumu ierosina valsts tiesā”, LESD 267. panta otrās un trešās daļas mērķis nav attiecināt šo iespēju vērsties Tiesā tikai uz gadījumiem, kad kāds pamatlietas dalībnieks pēc savas ierosmes ir ierosinājis jautājumu par Savienības tiesību interpretāciju vai spēkā esamību, bet minētās normas attiecas arī uz gadījumiem, kad šādu jautājumu ir ierosinājusi pati valsts tiesa, uzskatot, ka Tiesas nolēmums šajā jautājumā tai ir “vajadzīgs sprieduma taisīšanai” (1981. gada 16. jūnija spriedums lietā 126/80 Salonia, Recueil, 1563. lpp., 7. punkts).
24 LESD 267. pantā valsts tiesām ir piešķirta iespēja un vajadzības gadījumā noteikts pienākums uzdot prejudiciālu jautājumu, ja tiesnesis pēc savas iniciatīvas vai pēc lietas dalībnieku lūguma konstatē, ka strīda pamatā ir panta pirmajā daļā paredzēts jautājums. Valsts tiesām ir visplašākās tiesības vērsties Tiesā, ja tās uzskata, ka tajās izskatāmā lieta rada jautājumus par Savienības tiesību normu interpretāciju vai to spēkā esamības vērtējumu, par kuriem tām ir jāpieņem nolēmums (1974. gada 16. janvāra spriedums lietā 166/73 Rheinmühlen‑Düsseldorf, Recueil, 33. lpp., 3. punkts, un 1997. gada 10. jūlija spriedums lietā C‑261/95 Palmisani, Recueil, I‑4025. lpp., 20. punkts).
25 Šajā gadījumā pietiek konstatēt, ka iesniedzējtiesa uzskatīja par nepieciešamu lūgt Tiesu interpretēt Direktīvu 1999/70 un Pamatnolīgumu, kas ir ietverts tās pielikumā, lai novērtētu tāda valsts tiesiskā regulējuma saderību ar šo Pamatnolīgumu, kurā ir paredzēts darba līgumu uz noteiktu laiku pārveidot par darba līgumu uz nenoteiktu laiku, un apstākļus, kādos šī pārveidošana notiek.
26 Līdz ar to prasītāja pamatlietā celtais iebildums attiecībā uz vēršanos Tiesā nevar tikt apmierināts, un tādējādi uz uzdoto jautājumu ir jāatbild.
Par prejudiciālo jautājumu
27 Vispirms ir jānorāda, ka uzdotajā jautājumā nav minēta neviena konkrēta Direktīvas 1999/70 vai tās pielikumā ietvertā Pamatnolīguma tiesību norma, kuras interpretācija būtu nepieciešama iesniedzējtiesai, lai tā varētu taisīt spriedumu pamatlietā. Minētajā jautājumā ir vienīgi vispārīga atsauce uz Direktīvu 1999/70.
28 Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai gadījumā, ja jautājumi nav formulēti precīzi, Tiesa no valsts tiesas iesniegtās informācijas un pamatlietas materiāliem drīkst izkristalizēt Savienības tiesību elementus, kuri ir jāinterpretē, ņemot vērā lietas priekšmetu (2011. gada 10. februāra spriedums apvienotajās lietās C‑436/08 un C‑437/08 Haribo Lakritzen Hans Riegel un Österreichische Salinen, Krājums, I‑305. lpp., 32. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
29 Savā rīkojumā iesniedzējtiesa atsaucas uz Pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktu, 5. klauzulu un 8. klauzulas 3. punktu.
30 Attiecībā uz Pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktu, kurā ir aizliegta mazāk labvēlīga attieksme pret noteikta laika darba ņēmējiem nekā pret salīdzināmiem pastāvīgajiem darba ņēmējiem, ja vien atšķirīgai attieksmei nav objektīva pamata, ir jānorāda, ka šai tiesību normai šajā gadījumā nav nozīmes. Kā to norādīja Francijas valdība, prasītājs pamatlietā neapšauba atšķirīgu attieksmi salīdzinājumā ar pastāvīgajiem darba ņēmējiem, kas ir nodarbināti UBO.
31 Tāpat arī, ņemot vērā pamatlietas priekšmetu, arī Pamatnolīguma 8. klauzulas 3. punktā paredzētajai aizsardzības līmeņa nepazemināšanas klauzulai šajā gadījumā nav nozīmes. Kā izriet no Tiesas judikatūras, lai uz minēto aizsardzības līmeņa pazemināšanu attiektos šajā klauzulā paredzētais aizliegums, tai, pirmkārt, ir jābūt saistītai ar Pamatnolīguma “ieviešanu” un, otrkārt, jāattiecas uz noteikta laika darba ņēmēju “vispārējo aizsardzības līmeni” (2009. gada 23. aprīļa spriedums apvienotajās lietās no C‑378/07 līdz C‑380/07 Angelidaki u.c., Krājums, I‑3071. lpp., 126. punkts, kā arī šajā ziņā 2005. gada 22. novembra spriedums lietā C‑144/04 Mangold, Krājums, I‑9981. lpp. 52. punkts).
32 Šajā gadījumā prasītājs pamatlietā nav apgalvojis, ka tas, ka viņa jaunajā līgumā uz nenoteiktu laiku bez izmaiņām nav pārņemti viņa pēdējā līguma uz noteiktu laiku galvenie noteikumi, izraisīja šajā klauzulā paredzētā vispārējā darba ņēmēju aizsardzības līmeņa pazemināšanu.
33 Ņemot vērā lēmumā uzdot prejudiciālu jautājumu ietvertās norādes un to, ka Likuma Nr. 2005‑843 13. panta 1. punkts veido pasākumu ļaunprātīgas izmantošanas novēršanai Pamatnolīguma 5. klauzulas nozīmē, ir jāuzskata, ka iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai pēdējā minētā klauzula ir interpretējama tādējādi, ka dalībvalstij, kas savā valsts tiesiskajā regulējumā paredz darba līgumu uz noteiktu laiku pārveidošanu par darba līgumu uz nenoteiktu laiku, ja darba līgumi uz noteiktu laiku ir bijuši noslēgti zināmu laiku, ir pienākums noteikt, ka darba līgumā uz nenoteiktu laiku bez izmaiņām ir jāpārņem iepriekšējā līgumā ietvertie galvenie noteikumi.
34 Kā izriet no Tiesas judikatūras, Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta uzdevums ir īstenot vienu no šī pamatnolīguma mērķiem, proti, ierobežot secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību izmantošanu, kas ir uzskatāma par iespējamu ļaunprātīgas izmantošanas līdzekli par ļaunu darba ņēmējiem, paredzot noteiktu skaitu minimālo aizsardzības noteikumu, lai novērstu, ka tiek padarīta nedroša darbinieku situācija (skat. 2006. gada 4. jūlija spriedumu lietā C‑212/04 Adeneler u.c., Krājums, I‑6057. lpp., 63. punkts; iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Angelidaki u.c., 73. punkts, kā arī 2012. gada 26. janvāra spriedumu lietā C‑586/10 Kücük, 25. punkts).
35 No Pamatnolīguma preambulas otrās daļas, minētā pamatnolīguma vispārīgo apsvērumu 6. un 8. punkta un Tiesas judikatūras izriet, ka darba stabilitāte tiek uzskatīta par būtisku apstākli darba ņēmēju aizsardzībā, kamēr uz noteiktu laiku noslēgtie darba līgumi var atbilst gan darba devēju, gan darba ņēmēju vajadzībām tikai noteiktos apstākļos (iepriekš minētie spriedumi lietā Mangold, 64. punkts, kā arī lietā Adeneler u.c., 62. punkts).
36 Ar Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktu dalībvalstīm ir uzlikts pienākums efektīvi un saistoši ieviest vismaz vienu no šajā normā uzskaitītajiem pasākumiem, lai novērstu secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību ļaunprātīgu izmantošanu, ja vien līdzvērtīgi tiesiski pasākumi valsts tiesībās jau nepastāv. Minētās klauzulas 1. punkta a)–c) apakšpunktā tādējādi uzskaitītie pasākumi, kas pēc skaita ir trīs, skar attiecīgi objektīvus iemeslus, kas attaisno šādu darba līgumu vai attiecību atjaunošanu, secīgu darba līgumu vai darba attiecību maksimālo ilgumu un to atjaunošanas gadījumu skaitu (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Angelidaki u.c., 74. un 151. punkts, kā arī 2010. gada 1. oktobra rīkojumu lietā C‑3/10 Affatato, 43. un 44. punkts un tajos minētā judikatūra).
37 Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 33. punkta, un pretēji tam, ko apgalvo Komisija, līguma uz noteiktu laiku pārveidošanu par līgumu uz nenoteiktu laiku nevar uzskatīt par tādu, kas neietilpst Pamatnolīguma piemērošanas jomā (šajā ziņā skat. 2011. gada 8. septembra spriedumu lietā C‑177/10 Rosado Santana, Krājums, I‑7907. lpp., 41.–44. punkts). Šajā gadījumā valsts likums, kas lika UBO pēdējo prasītāja pamatlietā līgumu uz noteiktu laiku pārveidot par līgumu uz nenoteiktu laiku, faktiski ir viens no Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta b) apakšpunktā uzskaitītajiem preventīvajiem pasākumiem.
38 Ņemot vērā iepriekš minēto, Tiesa arī vairākkārt ir norādījusi, ka Pamatnolīgumā nav noteikts vispārējs dalībvalstu pienākums paredzēt uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu pārveidošanu par līgumu uz nenoteiktu laiku (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Adeneler u.c., 91. punkts).
39 Saskaņā ar Pamatnolīguma 5. klauzulas 2. punktu dalībvalstīm principā paliek iespēja noteikt, kādos apstākļos uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības uzskata par noslēgtām uz nenoteiktu laiku (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Adeneler u.c., 81. punkts).
40 No iepriekš minētā izriet, ka Pamatnolīgumā nav paredzēti apstākļi, kādos var izmantot līgumus uz nenoteiktu laiku.
41 Turklāt ir jāatgādina, kā izriet no Direktīvas 1999/70 preambulas 14. apsvēruma, Pamatnolīguma preambulas trešās daļas un Pamatnolīguma vispārīgo apsvērumu 7.–10. punkta un 1. klauzulas, ka Pamatnolīguma mērķis nav saskaņot visus valsts tiesību aktus par darba līgumiem uz noteiktu laiku, bet tikai, paredzot vispārējus principus un minimālās prasības, radīt vispārēju kārtību, kas nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi noteikta laika darba ņēmējiem, aizsargājot viņus pret diskrimināciju, un novērst ļaunprātīgu rīcību saistībā ar to, ka tiek izmantotas secīgas darba attiecības vai darba līgumi, kas slēgti uz noteiktu laiku (šajā ziņā skat. 2007. gada 13. septembra spriedumu lietā C‑307/05 Del Cerro Alonso, Krājums, I‑7109. lpp., 26. un 36. punkts; 2008. gada 15. aprīļa spriedumu lietā C‑268/06 Impact, Krājums, I‑2483. lpp., 111. punkts, kā arī 2010. gada 11. novembra rīkojumu lietā C‑20/10 Vino, 54. punkts).
42 Izvirzot noteikumu, ka ir efektīvi un saistoši jāievieš vismaz viens no šajā normā uzskaitītajiem pasākumiem, lai novērstu secīgu līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu, ja vien līdzvērtīgi pasākumi valsts tiesībās jau nepastāv, Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktā dalībvalstīm ir paredzēts vispārējs pienākums novērst šādu ļaunprātīgu izmantošanu, atstājot to ziņā izvēli attiecībā uz šī mērķa sasniegšanas veidu (iepriekš minētais spriedums lietā Impact, 70. punkts).
43 Protams, dalībvalstīm ar Pamatnolīgumu piešķirtā rīcības brīvība nav neierobežota, jo tā nekādā veidā nevar kavēt Pamatnolīguma mērķi vai lietderīgo iedarbību (iepriekš minētie spriedumi lietā Adeneler u.c., 82. punkts, kā arī apvienotajās lietās Angelidaki u.c., 155. punkts).
44 Kā to šajā ziņā ir norādījusi Francijas valdība, ja dalībvalsts atļauj, darba līgumu uz noteiktu laiku pārveidojot par darba līgumu uz nenoteiktu laiku, būtiski grozīt iepriekšējā līguma galvenos noteikumus līgumdarbiniekam kopumā nelabvēlīgā veidā, bet viņa darba pienākumu priekšmets un viņa funkciju raksturs paliek nemainīgs, nevar izslēgt, ka pēdējais minētais varētu atturēties noslēgt viņam piedāvātu jaunu līgumu, tādējādi zaudējot darba stabilitāti, kas tiek uzskatīta par būtisku apstākli darba ņēmēju aizsardzībā.
45 Tomēr kompetentajām iestādēm atbilstoši tiesību aktiem, koplīgumiem un/vai valsts praksei ir jāpārbauda, vai pamatlietā aplūkojamā darba līguma galvenajos noteikumos izdarītie grozījumi var tikt atzīti par būtiskiem to grozījumiem.
46 Ņemot vērā iepriekš minēto, uz prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Pamatnolīguma 5. klauzula ir interpretējama tādējādi, ka dalībvalstij, kas savā valsts tiesiskajā regulējumā paredz darba līgumu uz noteiktu laiku pārveidošanu par darba līgumu uz nenoteiktu laiku, ja darba līgumi uz noteiktu laiku ir bijuši noslēgti uz zināmu laiku, nav pienākuma paredzēt, ka darba līgumā uz nenoteiktu laiku bez izmaiņām ir jāpārņem iepriekšējā līgumā ietvertie galvenie noteikumi. Tomēr, lai neapdraudētu Direktīvas 1999/70 izvirzītos mērķus un tās lietderīgo iedarbību, šai dalībvalstij ir jāparūpējas, lai, darba līgumus uz noteiktu laiku pārveidojot par darba līgumu uz nenoteiktu laiku, iepriekšējā līguma noteikumi netiktu būtiski grozīti attiecīgajai personai kopumā nelabvēlīgā veidā, ja viņas darba pienākumu priekšmets un viņas funkciju raksturs ir palicis nemainīgs.
Par tiesāšanās izdevumiem
47 Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:
1999. gada 18. martā noslēgtā Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas ietverts Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvas 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku pielikumā, 5. klauzula ir interpretējama tādējādi, ka dalībvalstij, kas savā valsts tiesiskajā regulējumā paredz darba līgumu uz noteiktu laiku pārveidošanu par darba līgumu uz nenoteiktu laiku, ja darba līgumi uz noteiktu laiku ir bijuši noslēgti uz zināmu laiku, nav pienākuma paredzēt, ka darba līgumā uz nenoteiktu laiku bez izmaiņām ir jāpārņem iepriekšējā līgumā ietvertie galvenie noteikumi. Tomēr, lai neapdraudētu Direktīvas 1999/70 izvirzītos mērķus un tās lietderīgo iedarbību, šai dalībvalstij ir jāparūpējas, lai, darba līgumus uz noteiktu laiku pārveidojot par darba līgumu uz nenoteiktu laiku, iepriekšējā līguma noteikumi netiktu būtiski grozīti attiecīgajai personai kopumā nelabvēlīgā veidā, ja viņas darba pienākumu priekšmets un viņas funkciju raksturs ir palicis nemainīgs.
[Paraksti]