Apelācijas sūdzība, ko 2021. gada 5. maijā Universität Koblenz-Landau iesniedza par Vispārējās tiesas (desmitā palāta paplašinātā sastāvā) 2021. gada 24. februāra spriedumu lietā T-108/18 Universität Koblenz-Landau/Eiropas Izglītības un kultūras izpildaģentūra

(Lieta C-288/21 P)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Universität Koblenz-Landau (pārstāvji: C. von der Lühe un R. Di Prato, advokāti)

Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Izglītības un kultūras izpildaģentūra

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi

atcelt Vispārējās tiesas spriedumu 2021. gada 24. februāra spriedumu lietā T-108/18 un konstatēt, ka nepastāv pret apelācijas sūdzības iesniedzēju ar atbildētājas apelācijas tiesvedībā 2017. gada 21. decembra lēmumu Nr. OF/2016/0720 un 2018. gada 7. februāra lēmumu Nr. OF/2016/0720 izvirzītie prasījumi par naudas līdzekļu atmaksu,

bet pakārtoti – atcelt minēto Vispārējās tiesas spriedumu un lietu nodot atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā,

piespriest atbildētājai apelācijas tiesvedībā atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Pārsūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza trīs pamatus.

Pirmais pamats: procesuāls iebildums pret tiesvedības mutvārdu daļas neatsākšanu

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka līdz ar prasītājas jauno izklāstu par lietas faktiskajiem apstākļiem, kurš tai esot kļuvis zināms tikai pēc tiesvedības mutvārdu daļas pabeigšanas un kuru tā līdz šim neesot varējusi iekļaut tiesvedībā, apstrīdētā lēmuma būtiskiem punktiem esot zudis argumentācijas priekšmets, jo šis lēmums esot balstīts uz lietas faktiskajiem apstākļiem, kuri nav apstiprināti ar valsts kriminālizmeklēšanas iestādes konstatējumu.

Turklāt prasītājas pieteikums par tiesvedības mutvārdu daļas atsākšanu – tādu līdz šim nezināmu jaunu faktu dēļ, kuri būtu juridiski nozīmīgi strīda atrisināšanai tādā ziņā, ka ar to palīdzību esot iespējams risinājumu ietekmēt konkrētajai pusei labvēlīgā veidā – esot noraidīts kļūdainas novērtējuma brīvības izmantošanas dēļ.

Otrais pamats: nepareiza izpratne par principa par tiesībām tikt uzklausītam tvērumu

Vispārējā tiesa esot nepareizi izpratusi to, ka tā fakta dēļ, ka, objektīvi vērtējot, prasītājai – ne savas vainas dēļ – apstrīdētā atbildētājas lēmuma pieņemšanas laikā neesot bijis iespējams iesniegt dokumentus, kas pierādītu naudas līdzekļu atbilstīgu izlietojumu, atbildētāja esot izdarījusi prasītājai nelabvēlīgu konstatējumu par naudas līdzekļu atbilstīgu izlietojumu.

Trešais pamats: tiesiskās paļāvības aizsardzības principa neievērošana un nepareiza izpratne par samērīguma principa tvērumu

Vispārējā tiesa neesot izvērtējusi vai juridiski kļūdaini esot izvērtējusi prasītājas tiesisko paļāvību, kas esot izveidojusies līdz ar atbildētājas rakstveida apstiprinājumiem par strīdīgo atbalstīto projektu pienācīgu izskatīšanu.

Vispārējā tiesa neesot konstatējusi tikai vēlāk atklājušos faktisku atsķirību no lietas faktisko apstākļu izklāsta, uz ko balstīts atbildētājas apliecinājums par naudas līdzekļu atbilstīgu izlietojumu, kura vienīgā būtu pietiekama, lai apšaubītu sākotnējo pozitīvo novērtējumu par izskatīšanas procesiem un to lietderīgumu.

Visbeidzot – samērīguma principam neatbilstot tas, ka pirms atbildētājai iespējami radikālākā pasākuma (šajā gadījumā – visu apstiprināto un izmaksāto atbalsta līdzekļu atgūšana pilnā apmērā) veikšanas šādas norādes par eventuālu atšķirību no lietas faktisko apstākļu izklāsta neesot tikušas izskatītas pilnīgi un izmantojot visus atbildētājai un tiesai pieejamos informācijas avotus.

____________