Lieta C‑301/15

Marc SoulierunSara Doke

pret

Premier ministreunMinistre de la Culture et de la Communication

(Conseil d’État (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Intelektuālais un rūpnieciskais īpašums – Direktīva 2001/29/EK – Autortiesības un blakustiesības – 2. un 3. pants – Reproducēšanas un izziņošanas sabiedrībai tiesības – Apjoms – “Nepieejamās” grāmatas, kas netiek vai vairs netiek publicētas – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru kolektīvā pārvaldījuma organizācijai tiek uzticēts komerciālos nolūkos īstenot nepieejamo grāmatu digitālās izmantošanas tiesības – Autoru piekrišanas likumiskā prezumpcija – Mehānisma, kas nodrošina autoru faktisku un individuālu informēšanu, neesamība

Kopsavilkums – Tiesas (trešā palāta) 2016. gada 16. novembra spriedums

1.        Tiesību aktu tuvināšana – Autortiesības un blakustiesības – Direktīva 2001/29 – Dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošana informācijas sabiedrībā – Reproducēšanas un izziņošanas sabiedrībai tiesības – Apjoms

2.        (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29 2. panta a) punkts un 3. panta 1. punkts)

3.        Tiesību aktu tuvināšana – Autortiesības un blakustiesības – Direktīva 2001/29 – Dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošana informācijas sabiedrībā – Reproducēšanas un izziņošanas sabiedrībai tiesības – Autora iepriekšējas piekrišanas nepieciešamība – Netieša piekrišana – Pieļaujamība – Nosacījumi

4.        (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29 preambulas 9. apsvērums, 2. panta a) punkts, 3. panta 1. punkts un 5. pants)

5.        Tiesību aktu tuvināšana – Autortiesības un blakustiesības – Direktīva 2001/29 – Dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošana informācijas sabiedrībā – Reproducēšanas un izziņošanas sabiedrībai tiesības – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru kolektīvā pārvaldījuma organizācijai tiek uzticēts komerciālos nolūkos īstenot nepieejamo grāmatu digitālās izmantošanas tiesības – Mehānisma, kas nodrošina attiecīgo autoru faktisku un individuālu informēšanu, neesamība – Nepieļaujamība

6.        (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29 2. panta a) punkts un 3. panta 1. punkts)

7.        Tiesību aktu tuvināšana – Autortiesības un blakustiesības – Direktīva 2001/29 – Dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošana informācijas sabiedrībā – Reproducēšanas un izziņošanas sabiedrībai tiesības – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru kolektīvā pārvaldījuma organizācijai tiek uzticēts komerciālos nolūkos īstenot nepieejamo grāmatu digitālās izmantošanas tiesības un ar kuru autoru atsaukšanas tiesības ir pakārtotas formalitātēm – Nepieļaujamība

8.        (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29 2. panta a) punkts un 3. panta 1. punkts)

1.      Aizsardzībai, kas ar Direktīvas 2001/29 par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā 2. panta a) punktu un 3. panta 1. punktu ir piešķirta autoriem, ir atzīstama plaša piemērošanas joma un tā nav ierobežota ar tiesību, kas ir garantētas ar šīm tiesību normām, baudīšanu, bet ir attiecināma arī uz minēto tiesību izmantošanu.

(skat. 30. un 31. punktu)

2.      Tiesībām, kas autoriem tiek garantētas ar Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā 2. panta a) punktu un 3. panta 1. punktu, ir preventīvs raksturs tādā ziņā, ka ikvienai darba reproducēšanas vai izziņošanas sabiedrībai darbībai, ko veic trešā persona, ir vajadzīga tā autora iepriekšēja piekrišana. No tā izriet, ka, neskarot Direktīvas 2001/29 5. pantā izsmeļoši paredzētos izņēmumus un ierobežojumus, ikviena darba izmantošana, ko trešā persona veic, nesaņemot šādu iepriekšējo piekrišanu, ir uzskatāma par tādu, kas apdraud šī darba autora tiesības.

Tomēr Direktīvas 2001/29 2. panta a) punktā un 3. panta 1. punktā nav precizēts veids, kā jāizpaužas autora iepriekšējai piekrišanai, no kā izriet, ka šīs tiesību normas nevar interpretēt kā tādas, ar kurām ir uzdots, lai šāda piekrišana tiktu obligāti izteikta tiešā veidā. Gluži pretēji, ir jākonstatē, ka ar minētajām tiesību normām ir ļauts to izteikt arī netieši. Tomēr autoru augstas aizsardzības mērķis, uz kuru ir norādīts Direktīvas 2001/29 preambulas 9. apsvērumā, nozīmē, ka nosacījumiem, kādos var tikt pieļauta netieša piekrišana, ir jābūt definētiem strikti, lai netiktu liegta piemērošanas joma pašam autora iepriekšējas piekrišanas principam. It īpaši ikvienam autoram ir jābūt faktiski informētam par viņa darba turpmāko izmantošanu, ko veic trešā persona, un viņa rīcībā esošajiem līdzekļiem, lai, ja viņš to vēlētos, aizliegtu šādu izmantošanu

(skat. 33.–35., 37. un 38. punktu)

3.      Direktīvas 2001/29 par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā 2. panta a) punkts un 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts, ka ar valsts tiesisko regulējumu pilnvarotai autortiesību pārņēmējai un tālāknodevējai sabiedrībai tiek piešķirta tiesību atļaut tā saucamo “nepieejamo grāmatu”, tas ir, grāmatu, kuras ir publicētas attiecīgajā dalībvalstī, kuras vairs komerciāli neizplata un kuras netiek publicētas ne drukātā, ne digitālā formā, reproducēšanu un izziņošanu sabiedrībai digitālā formā īstenošana, vienlaikus ļaujot šo grāmatu autoriem un to tiesību pārņēmējiem iebilst vai panākt šādas izmantošanas izbeigšanu saskaņā ar šajā regulējumā paredzētajiem nosacījumiem.

Tā kā šādā regulējumā nav iekļauts mehānisms, kas garantē autoru faktisku un individuālu informēšanu, nav izslēgts tas, ka daži no attiecīgajiem autoriem patiesībā pat nezinātu par viņu darbu paredzēto izmantošanu un tātad tas, ka viņi nevarētu par to ieņemt nostāju vienā vai otrā ziņā. Šajos apstākļos viņu iebildumu vienkāršu neesamību nevar uzskatīt par viņu netiešas piekrišanas šai izmantošanai izpausmi. Tas tā ir it īpaši tad, ja šāds regulējums attiecas uz grāmatām, kuras, lai gan tās pagātnē ir tikušas publicētas un komerciāli izplatītas, vairs nav šādas publicēšanas un komerciālas izplatīšanas priekšmets. Ar šo īpašo kontekstu netiek pieļauts, ka varētu saprātīgi pieņemt, ka visi šo “aizmirsto” darbu autori, ja viņi nav izteikuši iebildumus, tomēr piekristu savu darbu “atdzimšanai”, lai tās komerciāli izmantotu digitālā formā. Protams, ar Direktīvu 2001/29 netiek liegts, ka ar valsts regulējumu tiek izvirzīts tāds mērķis kā nepieejamo grāmatu digitālā izmantošana, lai apmierinātu patērētāju un sabiedrības kopumā kultūras intereses. Tomēr šī mērķa nospraušana un šī interese nevar attaisnot Savienības likumdevēja neparedzētu atkāpi no aizsardzības, kas autoriem ir nodrošināta ar šo direktīvu.

(skat. 43.–45. un 52. punktu un rezolutīvo daļu)

4.      No reproducēšanas un izziņošanas sabiedrībai tiesību, kas ir paredzētas Direktīvas 2001/29 par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā 2. panta a) punktā un 3. panta 1. punktā, ekskluzīvā rakstura izriet, ka autori ir vienīgās personas, kurām ar šo direktīvu ir sākotnēji piešķirtas tiesības uz savu darbu izmantošanu. No tā izriet, ka, lai gan ar Direktīvu 2001/29 dalībvalstīm nav aizliegts piešķirt noteiktas tiesības vai labumu arī trešajām personām, tādām kā izdevēji, tas ir pieļaujams ar nosacījumu, ka ar šīm tiesībām un labumu netiek apdraudētas tiesības, kas ar minēto direktīvu ir ekskluzīvā kārtā piešķirtas autoriem. Tādējādi ir jāsecina, ka, ja, piemērojot regulējumu, ar kuru kolektīvā pārvaldījuma organizācijai tiek uzticēts komerciālos nolūkos īstenot nepieejamo grāmatu digitālās izmantošanas tiesības, darba autors nolemj attiecībā uz nākotni izbeigt šī darba izmantošanu digitālā formā, tam ir jābūt iespējai izmantot šīs tiesības, neesot noteiktos gadījumos atkarīgam no tādu citu personu gribas, kas nav personas, kuras šis autors ir iepriekš pilnvarojis veikt šādu digitālo izmantošanu, un tātad no izdevēja piekrišanas, kuram turklāt ir tikai minētā darba izmantošanas drukātā formā tiesības.

Turklāt no Bernes konvencijas par literatūras un mākslas darbu aizsardzību 5. panta 2. punkta izriet, ka tiesību uz reproducēšanu un izziņošanu sabiedrībai, kas autoriem ir piešķirtas ar šo konvenciju un kas atbilst ar Direktīvas 2001/29 2. panta a) punktu un 3. panta 1. punktu piešķirtajām tiesībām, baudīšana un izmantošana nevar tikt pakļauta nekādām formalitātēm. No tā it īpaši izriet, ka darba autoram ir jābūt iespējai izbeigt izmantošanas digitālā formā tiesību, kuras viņam ir uz šo darbu, īstenošanu, ko veic trešā persona, un šādi aizliegt tai jebkādu šādu tiesību īstenošanu šādā formā, nepastāvot pienākumam noteiktos gadījumos iepriekš izpildīt formalitāti, kura prasa, lai viņš pierādītu, ka citām personām turklāt nepieder citas tiesības uz minēto darbu, tādas kā tiesības attiecībā uz darba izmantošanu drukātā formā.

(skat. 47.–51. punktu)