VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2010. gada 9. septembrī (*)
Dempings – Tērauda stiepļu trošu un kabeļu, kuru izcelsme tostarp ir Indijā, imports – Saistību neizpilde – Samērīguma princips – Regulas (EK) Nr. 384/96 8. panta 1., 7. un 9. punkts (tagad – Regulas (EK) Nr. 1225/2009 8. panta 1., 7. un 9. punkts)
Lieta T‑119/06
Usha Martin Ltd, Kolkata (Indija), ko pārstāv K. Adamantopuls [K. Adamantopoulos], advokāts, Dž. Brentons [J. Branton], solicitor, V. Akritidis [V. Akritidis] un Ī. Melins [Y. Melin], advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv J. P. Hikss [J.‑P. Hix] un B. Drīsens [B. Driessen], pārstāvji, kam palīdz G. Berišs [G. Berrisch], advokāts,
un
Eiropas Komisiju, ko pārstāv P. Stankanelli [P. Stancanelli] un T. Šarfs [T. Scharf], pārstāvji,
atbildētājas,
par prasību atcelt, pirmkārt, Komisijas 2005. gada 22. decembra Lēmumu 2006/38/EK, ar kuru groza Lēmumu 1999/572/EK, ar ko pieņem piedāvātās saistības sakarā ar antidempinga procedūrām attiecībā uz tādu tērauda stiepļu trošu un kabeļu importu, kuru izcelsme, cita starpā, ir Indijā (OV 2006, L 22, 54. lpp.), kā arī, otrkārt, Padomes 2006. gada 23. janvāra Regulu (EK) Nr. 121/2006, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1858/2005, ar ko nosaka galīgu antidempinga maksājumu par Indijas izcelsmes tērauda trošu un tauvu importu (OV L 22, 1. lpp.).
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Vilars [M. Vilaras], tiesneši M. Preks [M. Prek] un V. M. Čuke [V. M. Ciucă] (referents),
sekretāre K. Poheca [K. Pocheć], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 25. marta tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Atbilstošās tiesību normas
1 Antidempinga pamata tiesisko regulējumu veido grozītā Padomes 1995. gada 22. decembra Regula (EK) Nr. 384/96 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 1996, L 56, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “pamatregula”) (aizstāta ar Padomes 2009. gada 30. novembra Regulu (EK) Nr. 1225/2009 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV L 343, 51. lpp., labojums – OV 2010, L 7, 22. lpp.)). Pamatregulas 8. panta 1., 7. un 9. punktā (tagad – Regulas (EK) Nr. 1225/2009 8. panta 1., 7. un 9. punkts) ir noteikts:
“1. Gadījumā, ja provizoriski ir konstatēts, ka dempings pastāv un ka tas ir radījis zaudējumus, Komisija var piekrist, ka eksportētāji brīvprātīgi uzņemas pietiekamas saistības pārskatīt savas cenas vai pārtraukt eksportu par dempinga cenām, ja pēc īpašām konsultācijām ar Padomdevēju komiteju tā ir pārliecināta, ka tādējādi tiek novērsta dempinga zaudējumus radošā ietekme. Šādā gadījumā un tikmēr, kamēr saistības ir spēkā, attiecīgi vai nu pagaidu maksājumi, kurus Komisija piemērojusi saskaņā ar 7. panta 1. punktu, vai galīgie maksājumi, kurus Padome piemērojusi saskaņā ar 9. panta 4. punktu, neattiecas uz tādu attiecīgo produktu importu, kurus ražojis uzņēmums, kas minēts Komisijas lēmumā, ar kuru tā piekrīt uzņemtajām saistībām, ar vēlākiem grozījumiem. Saskaņā ar šādām saistībām cenu paaugstinājums nav lielāks kā nepieciešams, lai likvidētu dempinga starpību, bet tam vajadzētu būt mazākam par dempinga starpību, ja šāds paaugstinājums ir pietiekams, lai novērstu zaudējumus Kopienas ražošanas nozarei.
[..]
7. Komisija pieprasa, lai katrs eksportētājs, kura cenu labojumi ir pieņemti, regulāri sniedz informāciju par savu cenu labojumu izpildīšanu un atļauj pārbaudīt attiecīgos datus. Šādas prasības neievērošanu uzskata par cenu labojumu laušanu.
[..]
9. Gadījumā, ja kāda puse neizpilda vai atsauc saistības, vai gadījumā, ja Komisija atsauc savu piekrišanu saistībām, tad pēc konsultēšanās šo piekrišanu pēc vajadzības atsauc vai nu ar Komisijas lēmumu, vai ar Komisijas regulu, un automātiski uzliek vai nu pagaidu maksājumu, kuru Komisija piemērojusi saskaņā ar 7. pantu, vai galīgo maksājumu, kuru Padome piemērojusi saskaņā ar 9. panta 4. punktu, ar noteikumu, ka attiecīgajam eksportētājam ir bijusi iespēja sniegt komentārus, izņemot, ja viņš pats ir atsaucis saistības.
Ikviena ieinteresētā puse var iesniegt informāciju, kas sniedz prima facie pierādījumus par saistību neizpildi. Turpmāku izmeklēšanu, lai konstatētu, vai saistības ir vai nav izpildītas, parasti pabeidz sešu mēnešu laikā, bet ne vēlāk kā deviņus mēnešus pēc tam, kad iesniegts attiecīgi pamatots pieprasījums. Saistību izpildes novērošanai Komisija var pieprasīt dalībvalstu kompetento iestāžu palīdzību.”
Tievedības rašanās fakti
2 Prasītāja, Usha Martin Ltd, ir Indijas tiesību sabiedrība, kas ražo tērauda stiepļu troses un kabeļus un tos eksportē tostarp uz Eiropas Savienību. Prasītāja un sabiedrība Wolf ir radījušas kopīgu uzņēmumu Brunton Wolf Wire & Ropes, kas atrodas Dubajā (Apvienotie Arābu Emirāti). Arī Brunton Wolf Wire & Ropes ražo tērauda stiepļu troses un kabeļus, kurus tas eksportē uz Savienību.
3 1999. gada 12. augustā Eiropas Savienības Padome pieņēma Regulu (EEK) Nr. 1796/1999, ar ko attiecībā uz tērauda trošu un tauvu importu ar izcelsmi Ķīnas Tautas Republikā, Ungārijā, Indijā, Meksikā, Polijā, Dienvidāfrikā un Ukrainā piemēro galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasē uzlikto pagaidu maksājumu, kā arī izbeidz antidempinga procedūru attiecībā uz importu ar izcelsmi Korejas Republikā (OV L 217, 1. lpp.).
4 Preces, uz ko attiecas Regula Nr. 1796/1999, ir jebkādas tērauda stiepļu troses un kabeļi, ieskaitot slēgtas konstrukcijas troses no nerūsējoša tērauda, kuru maksimālais šķērsgriezums pārsniedz 3 mm. Ņemot vērā, ka visām tērauda stiepļu trosēm un kabeļiem ir vienādas fizikālās un tehniskās īpašības un izmantojums, pat ja pastāv atšķirības starp spektra augšējā un apakšējā galējā līmeņa precēm, iestādes ir secinājušas, ka visi ražojumi spektrā ir viens ražojums, jo kaimiņgrupu tērauda stiepļu troses un kabeļi konkurē savā starpā.
5 Individuālā antidempinga maksājuma likme, kas tika noteikta prasītājai Regulas Nr. 1796/1999 preambulas 86. apsvērumā, kā arī tās 1. panta 2. punktā, bija 23,8 %. Saskaņā ar Regulas Nr. 1796/1999 2. pantu attiecīgo antidempinga maksājumu nepiemēro tērauda stiepļu trosēm un kabeļiem, ko ir eksportējušas sabiedrības, kuru cenu saistības ir apstiprinājusi Eiropas Komisija, tostarp prasītāja.
6 Ar šīm saskaņā ar pamatregulas 8. panta 1. punktu piedāvātajām saistībām prasītāja tostarp ir apņēmusies ievērot noteiktās minimālās cenas tērauda stiepļu trošu un kabeļu eksportēšanai uz Savienību, lai nodrošinātu dempinga radīto kaitīgo seku novēršanu.
7 Tāpat prasītāja ir apņēmusies nodrošināt, ka par katru attiecīgo preču pārdošanas gadījumu tiks izrakstīts saistībām atbilstošs uzņēmuma rēķins (turpmāk tekstā – “uzņēmuma rēķins”), proti, tāds rēķins, kurā ir ietverta saistību VI pielikumā norādītā informācija (saistību 4.1. punkts). Saskaņā ar saistību 4.2. punktu prasītāja ir apņēmusies neizsniegt uzņēmuma rēķinus “precēm, uz kurām neattiecas saistības”. Saskaņā ar saistību 4.3. punktu prasītāja “apzinās, ka, ja izrādīsies, ka tā ir izsniegusi uzņēmuma rēķinus, kas neatbilst [minēto] saistību noteikumiem, Komisija ir tiesīga paziņot, ka [tās] attiecīgā rēķina atzīšana par atbilstošu nav spēkā, un tā rezultātā par to informēt kompetentās dalībvalstu muitas iestādes, neskarot iespēju Kopienu iestādēm veikt jebkādu minēto saistību 8. [punktā] paredzēto pasākumu”.
8 Turklāt prasītāja ir apņēmusies saskaņā ar prasītajām tehniskajām specifikācijām katru ceturksni detalizētā atskaitē paziņot Komisijai par visiem saviem tērauda stiepļu trošu un kabeļu pārdošanas gadījumiem Savienībā, tai skaitā par tērauda stiepļu trošu un kabeļu, uz kuriem neattiecas saistības, pārdošanu, un sadarboties ar Komisiju, tai sniedzot jebkādu informāciju, ko tā uzskata par vajadzīgu, lai nodrošinātu saistību izpildi (saistību 5. punkts un II, III, IV un V pielikums).
9 Turklāt saskaņā ar saistību 6. punktu prasītāja uzņemas pienākumu neapiet saistību noteikumus, piemēram, tieši vai netieši nenoslēdzot vienošanos par kompensāciju ar klientiem Savienībā.
10 Visbeidzot, saistību 8. punktā ar nosaukumu “Pārkāpumi vai atsaukšana” ir paredzēts:
“[Prasītāja] apzinās, ka, neskarot 8.3. [punktu]:
– šo saistību neievērošana vai nesadarbošanās ar Komisiju [..], izpildot šīs saistības, ir uzskatāma par to pārkāpumu; tajā ietilpst 5. [punktā] paredzēto atskaišu neiesniegšana paredzētajos termiņos, izņemot force majeure gadījumu;
– ja Komisijai ir iemesls uzskatīt, ka saistības ir pārkāptas, tā [..] ir tiesīga, pamatojoties uz labāko pieejamo informāciju, nekavējoties uzlikt pagaidu antidempinga maksājumu saskaņā ar pamatregulas 8. panta 10. punktu;
– piemērojot pamatregulas 8. panta 9. punktu: ja saistības ir pārkāptas vai Komisija vai [prasītāja] tās ir atsaukusi [..], pamatojoties uz faktiem, kas konstatēti kontekstā ar izmeklēšanu, kuras beigās tika parakstītas saistības, var tikt uzlikts galīgs antidempinga maksājums – ar nosacījumu, ka [prasītājai] ir bijusi iespēja iesniegt savus komentārus, ja vien tā pati nav atsaukusi saistības.”
11 Saskaņā ar saistību 1. punkta trešo ievilkumu saistību noteikumi un klauzulas ir piemērojamas ne tikai prasītājai, bet arī jebkurai ar to saistītajai sabiedrībai visā pasaulē.
12 Ar savu 1999. gada 13. augusta Lēmumu 1999/572/EK, ar ko pieņem saistības, kuras piedāvātas saistībā ar antidempinga procedūrām attiecībā uz Ķīnas Tautas Republikas, Ungārijas, Indijas, Korejas Republikas, Meksikas, Polijas, Dienvidāfrikas un Ukrainas izcelsmes tērauda stiepļu trošu un tauvu importu (OV L 217, 63. lpp.), Komisija tostarp ir apstiprinājusi prasītājas piedāvātās saistības.
13 Saskaņā ar saistību 5.1. un 5.4. punktu veicot izmeklēšanu, lai pārbaudītu, vai ir ievērotas saistības, Komisija 2005. gada janvārī un februārī apmeklēja prasītājas ēkas Indijā un Apvienotajos Arābu Emirātos.
14 2005. gada 12. maija vēstulē Komisija informēja prasītāju, ka pēc izmeklēšanas veikšanas tā uzskata, ka prasītāja ir trīs reizes pārkāpusi saistības, un ka tādēļ Komisija plāno atsaukt piekrišanu saistībām.
15 2005. gada 20. maija, 29. augusta un 6. septembra vēstulēs prasītāja iesniedza savus apsvērumus par saistību pārkāpuma konstatējumu un Komisijas plānoto atsaukšanu.
16 2005. gada 8. novembrī Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 1858/2005, ar ko nosaka galīgu antidempinga maksājumu par Ķīnas Tautas Republikas, Indijas, Dienvidāfrikas un Ukrainas izcelsmes tērauda trošu un tauvu importu pēc termiņa beigu pārskata saskaņā ar [pamatregulas] 11. panta 2. punktu (OV L 299, 1. lpp.). Regulā Nr. 1858/2005 Padome nolēma, ka uz pieciem gadiem ir jāpagarina ar Regulu Nr. 1796/1999 ieviestie antidempinga pasākumi, kas piemērojami attiecīgā ražojuma, kura izcelsme tostarp ir Indijā, importam.
17 Komisijas 2005. gada 22. decembra Lēmumā 2006/38/EK, ar kuru groza Lēmumu 1999/572/EK, ar ko pieņem piedāvātās saistības sakarā ar antidempinga procedūrām attiecībā uz tādu tērauda stiepļu trošu un kabeļu importu, kuru izcelsme, cita starpā, ir Indijā (OV 2006, L 22, 54. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), Komisija nolēma atsaukt prasītājas piedāvāto saistību attiecībā uz tērauda stiepļu trošu un kabeļu importu pieņemšanu un tādēļ grozīt Lēmumu 1999/572, ar ko pieņem šīs saistības. Vienlaikus 2005. gada 23. decembrī Komisija iesniedza priekšlikumu Padomes regulai, kas vērsta uz to, lai atsauktu piekrišanu saistībām un noteiktu prasītājai galīgus antidempinga maksājumus (dokuments COM(2005) 541, galīgā redakcija).
18 Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir konstatējusi trīs saistību pārkāpumus. Pirmkārt, prasītājas grāmatvedības dokumentu pārbaudes laikā tika atklāts, ka pretēji saistību 5.2. punktā un IV pielikuma pirmajā daļā paredzētajam liels attiecīgo preču, uz kurām neattiecas saistības, apjoms nebija iekļauts ceturkšņa pārdošanas atskaitēs, ko prasītāja iesniedza Komisijai. Otrkārt, Komisija ir konstatējusi, ka prasītāja, pārkāpjot saistību 4.2. un 4.3. punktu, attiecīgās preces ir pārdevusi saistītajiem importētājiem Apvienotajā Karalistē un Dānijā un iekļāvusi uzņēmuma rēķinos. Treškārt, Dubajā esošo Brunton Wolf Wire & Ropes telpu pārbaudes laikā tika konstatēts, ka noteiktas tērauda stiepļu troses un kabeļi ir eksportēti no Apvienotajiem Arābu Emirātiem uz Savienību un deklarēti kā Apvienoto Arābu Emirātu izcelsmes preces, lai gan patiesībā tās bija Indijas izcelsmes preces.
19 Tādējādi 2006. gada 23. janvārī Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 121/2006, ar kuru groza Regulu Nr. 1858/2005, ar ko nosaka galīgu antidempinga maksājumu par Indijas izcelsmes tērauda trošu un tauvu importu (OV L 22, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”). Saskaņā ar apstrīdētās regulas 1. pantu prasītāja tika svītrota no to sabiedrību saraksta, kuras ir atbrīvotas no galīgiem antidempinga maksājumiem. Līdz ar to saskaņā ar Regulas Nr. 1796/1999 preambulas 86. apsvērumu un 1. panta 2. punktu attiecīgo preču, ko prasītāja ražoja un eksportēja uz Savienību, importam tika noteikts galīgs antidempinga maksājums ar likmi 23,8 %, tas tika pagarināts ar Regulas Nr. 1858/2005 1. panta 2. punktu.
Process un lietas dalībnieku prasījumi
20 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2006. gada 19. aprīlī, prasītāja cēla šo prasību.
21 Tā kā Pirmās instances tiesas [tagad – Vispārējā tiesa] palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas piektajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.
22 Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Vispārējā tiesa (piektā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu. Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un viņu atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2010. gada 25. marta tiesas sēdē.
23 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītāju un ciktāl ar to ir atsaukta piekrišana saistībām attiecībā uz iepriekš spēkā esošajām minimālajām cenām;
– atcelt apstrīdēto regulu tiktāl, ciktāl tā attiecas uz prasītāju un ciktāl ar to tiek īstenots apstrīdētais lēmums;
– piespriest Padomei un Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
24 Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
25 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
26 Prasības pamatojumam prasītāja izvirza divus pamatus, kas attiecas, pirmkārt, uz samērīguma principa pārkāpumu un, otrkārt, uz kļūdu tiesību piemērošanā, pamatojuma trūkumu un pilnvaru nepareizu izmantošanu saistībā ar attiecīgo preču izcelsmi.
Par pirmo pamatu, kurš attiecas uz samērīguma principa pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
27 Savā pirmajā pamatā prasītāja būtībā apgalvo, ka saskaņā ar samērīguma principu divi pārkāpumi, ko ir atklājusi Komisija, – pirmkārt, atskaites neiesniegšana par pārdošanas gadījumiem, uz kuriem neattiecas saistības, un, otrkārt, uzņēmuma rēķinu izmantošana, – nav būtiski saistību pārkāpumi, kas Komisijai ļautu piemērot prasītājai tik būtisku sodu kā piekrišanas saistībām atsaukšana. Komisija esot varējusi piemērot prasītājai maigākus sodus, piemēram, likt tai vairs neatkārtot šo pašu kļūdu nākotnē.
28 Saskaņā ar EKL 5. pantu Kopienas rīcība nedrīkstot pārsniegt to, kas ir atbilstošs un nepieciešams, lai sasniegtu Līguma mērķus. Līdz ar to EK līgumā paredzētais samērīguma princips paredzot, ka iestāžu veiktajiem pasākumiem ir jābūt samērīgiem ar iecerēto mērķi. Turklāt saskaņā ar [pastāvīgo] judikatūru samērīguma princips, kas ir viens no Savienības tiesību vispārīgajiem principiem, paredzot, ka iestāžu akti nedrīkst pārsniegt leģitīmu mērķu, kas noteikti attiecīgajā tiesiskajā regulējumā, sasniegšanai piemēroto un vajadzīgo pasākumu robežas, ņemot vērā, ka, ja ir jāizvēlas starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas mazāk ierobežojošais un ka radītās neērtības nedrīkst būt nesamērīgas ar paredzētajiem mērķiem.
29 Prasītāja uzskata, ka šajā gadījumā samērīguma principa ievērošana vēl jo vairāk ir būtiska, jo Komisijai, lemjot par piekrišanas saistībām atsaukšanu saskaņā ar pamatregulas 8. pantu, ir liela rīcības brīvība, kuru īstenojot, ir jāievēro samērīguma princips.
30 Šajā ziņā esot acīmredzami, ka piekrišanas saistībām atsaukšana ir būtisks pasākums, kas dziļi ietekmē attiecīgās sabiedrības darbību, un ka runa tātad ir par acīmredzami pārmērīgu aktu, jo neesot konstatēts neviens būtisks saistību pārkāpums.
31 Tomēr šajā gadījumā attiecībā uz Komisijas pirmo konstatēto pārkāpumu neesot ticis apstrīdēts, ka eksportēšana, par kuru netika iesniegta ceturkšņa atskaite, neietilpst saistību piemērošanas jomā. Līdz ar to šīs atskaites neiesniegšana neesot radījusi nekādu būtisku kaitējumu Kopienas ražošanas interesēm. Ņemot vērā, ka saistību mērķis ir sniegt iespējamas priekšrocības eksportētājam, vienlaikus garantējot minimālo aizsardzību Kopienas ražošanas nozarei, attiecīgais pārkāpums neesot kvalificējams kā būtisks pārkāpums.
32 Šajā ziņā prasītāja tostarp apgalvo, ka tādēļ, ka pārkāpts pienākums iesniegt atskaiti par pārdošanas aktiem, uz kuriem neattiecas saistības, nav jāapšauba saistību galvenā mērķa ievērošana, proti, importēšanas minimālo cenu ievērošana. Prasītāja vienmēr esot izpildījusi šo galveno pienākumu. Tā tas esot vēl jo vairāk tādēļ, ka no ceturkšņa atskaitēm ņemtā informācija par visām pārdotajām precēm – neatkarīgi no tā, vai tā ir paredzēta saistībās, – ilustrējot, ka attiecīgais uzņēmums apgalvo, ka ir eksportējis, nevis patiesi eksportēto. Līdz ar to no ceturkšņa atskaitēm ņemtajai informācijai esot tikai norādošs raksturs. Turklāt cilvēciska kļūda, kas pieļauta, attiecībā uz preču, uz kurām neattiecas saistības, pārdošanu neizstrādājot atskaiti par īsu laika posmu, neietekmējot “saistību pienācīgu izpildi”.
33 Tiesas sēdē prasītāja precizēja, ka saistības tika piemērotas sešus gadus un ka Komisija, veikdama izmeklēšanu, ir ņēmusi vērā 24 mēnešu laika posmu. Tomēr attiecībā uz 24 mēnešu laika posmu Komisija esot vienīgi konstatējusi, ka ceturkšņa atskaitē nav tikusi iekļauta informācija tikai par apmēram 150 tonnu apjomu. Tādējādi pirmais pārkāpums esot ticis konstatēts tikai attiecībā uz vienu ceturksni sešu gadu laikā.
34 Par otro Komisijas konstatēto pārkāpumu – attiecīgo preču, uz kurām neattiecas saistības, nepareizu iekļaušanu uzņēmuma rēķinos – prasītāja tāpat uzskata, ka tam ir neliela nozīme. Šajā ziņā tas, ka attiecībā uz uzņēmuma rēķinu izrakstīšanu vai neizrakstīšanu precēm, uz kurām neattiecas saistības, varēja rasties neizpratne, neliekot apšaubīt saistību izpildi.
35 Prasītāja arī apgalvo, ka antidempinga maksājumi par attiecīgo importēšanu esot pilnībā veikti un ka tā nav mēģinājusi izvairīties no to maksāšanas. Tiesas sēdē prasītāja saistībā ar to piebilda, ka ar 2005. gada 14. un 30. marta faksiem tā ir iesniegusi Komisijai pierādījumus par attiecīgo antidempinga maksājumu samaksu. Administratīvā procesa gaitā neesot ticis apstrīdēts, ka šie antidempinga maksājumi ir veikti, bet pirmo reizi Komisija un Padome to esot apstrīdējušas savos atbildes rakstos uz repliku.
36 Līdz ar to prasītāja uzskata, ka, ņemot vērā, ka attiecībā uz precēm, uz kurām attiecas saistības, tika ievērotas minimālās cenas un ka antidempinga maksājumi par precēm, kuri neietilpst saistību piemērošanas jomā, tika veikti, galvenie saistību aspekti tika izpildīti.
37 Pēc prasītājas domām, Komisijas konstatētie pārkāpumi attiecībā uz ceturkšņa atskaitēm un tās atzītajiem uzņēmuma rēķiniem ir tikai nebūtiski tehniski pārkāpumi. Turklāt prasītāja apgalvo, ka tā nav atzinusi, ka šie pārkāpumi būtu būtiski pārkāpumi, un piebilst, ka, nosakot sodu, ir jāņem vērā pārkāpuma būtiskuma pakāpe.
38 Līdz ar to prasītāja uzskata, ka šajā gadījumā tik nenozīmīgas administratīva rakstura cilvēciskas kļūdas dēļ piemērotais būtiskais piekrišanas saistībām atsaukšanas pasākums ar visām tā radītajam sekām nav samērīgs un ir acīmredzami pārmērīga reakcija, ar kuru tiek pārkāpts samērīguma princips. Mazāk radikāls pasākums būtu ļāvis sasniegt visus noteiktos mērķus.
39 Turklāt, pēc prasītājas domām, piekrišanas saistībām atsaukšanas pārmērīgais raksturs tāpat esot pretrunā 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību VI panta īstenošanu (OV L 336, 103. lpp.; turpmāk tekstā – “Antidempinga vienošanās”) 15. pantam, kurā attīstītajām valstīm, tostarp Savienības sastāvā esošajām valstīm, ir paredzēts pienākums, “plānojot saskaņā ar šo vienošanos veikt antidempinga pasākumus, it īpaši ņemt vērā līgumslēdzēju jaunattīstības valstu konkrēto stāvokli”. Antidempinga vienošanās 15. pants nozīmējot, ka it īpaši ir jāņem vērā saistību slēgšana ar līgumslēdzējām jaunattīstības valstīm. Tomēr šis pienākums, kurš izriet no Antidempinga vienošanās 15. panta, esot piemērojams plašāk par saistību noslēgšanu, proti, arī attiecībā uz šo saistību izpildes uzraudzību.
40 Uzskatīdama, ka šajā gadījumā runa ir par daudznacionālu sabiedrību grupu, Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 34. un 35. apsvērumā esot kļūdaini noliegusi, ka būtu piemērojams Antidempinga vienošanās 15. pants. Sabiedrības struktūra nemainot to, ka Indija ir jaunattīstības valsts minētās tiesību normas izpratnē, un Antidempinga vienošanās 15. pants esot piemērojams tostarp tādēļ, ka prasītājas juridiskā adrese ir Indijā.
41 Prasītāja apgalvo, ka šajā gadījumā saistību atsaukšana, pamatojoties uz nenozīmīgu administratīvu kļūdu, pilnībā ir pretrunā Antidempinga vienošanās 15. panta būtībai. Pietiekot izlasīt saistību tekstu, lai saprastu, ka tās ir grūti ievērot visās detaļās. Lai arī prasītāja var saprast, ka saistības varētu atsaukt būtiska saistību pārkāpuma dēļ, tā nesaprot, kā vienkāršai administratīvai kļūdai var būt tādas pašas sekas. Ņemot vērā, ka nav ticis pieļauts būtisks saistību pārkāpums, ka tā daudzus gadus ir ilgstoši pierādījusi labo ticību attiecībā uz Komisiju un ka tā vienmēr ir bijusi pieejama pārbaudēm, prasītāja neredz pamatojumu piekrišanas saistībām atsaukšanai. Prasītāja uzskata, ka šādā situācijā, kurā jaunattīstības valsts eksportētājam rodas liels risks, tādēļ ka Komisija īsteno savu rīcības brīvību, nav samērīgi izbeigt saistības tādu pārkāpumu dēļ, kurus tā uzskata par nenozīmīgiem.
42 Replikā prasītāja apstrīd Komisijas un Padomes nostāju, atbilstoši kurai, pirmkārt, jebkura saistību teksta neievērošana ir pietiekams pamats piekrišanas atsaukšanai un, otrkārt, nav jāveic iedalījums atkarībā no pārkāpumu smaguma. Judikatūra, uz kuru iestādes balsta šo apgalvojumu, attiecoties uz pilnīgi atšķirīgiem no šā gadījuma apstākļiem. Prasītāja uzskata, ka, tieši otrādi: jautājums, kas rodas saistībā ar pirmo pamatu, ir par to, cik smags ir pārkāpums, kas pamato saistību pieņemšanas atsaukšanu.
43 Komisija un Padome apstrīd prasītājas argumentus.
Vispārējās tiesas vērtējums
44 Ir jāatgādina, ka saskaņā ar samērīguma principu, kam ir veltīta EKL 5. panta trešā daļa, Kopienu tiesiskā regulējuma tiesiskums ir pakļauts nosacījumam, ka pasākumi, kas ar to tiek īstenoti, ir piemēroti attiecīgajā tiesiskajā regulējumā leģitīmi noteikto mērķu īstenošanai un nepārsniedz to, kas vajadzīgs to sasniegšanai, ņemot vērā, ka, ja ir jāizvēlas starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, principā ir jāizmanto mazāk ierobežojošais (Pirmās instances tiesas 1996. gada 5. jūnija spriedums lietā T‑162/94 NMB France u.c./Komisija, Recueil, II‑427. lpp., 69. punkts; 2000. gada 29. septembra spriedums lietā T‑87/98 International Potash Company/Padome, Recueil, II‑3179. lpp., 39. punkts, un 2002. gada 4. jūlija spriedums lietā T‑340/99 Arne Mathisen/Padome, Recueil, II‑2905. lpp., 112. punkts).
45 Tomēr attiecībā uz tādu jomu kā kopējā tirdzniecības politika, kurā Kopienu likumdevējam ir liela rīcības brīvība, kas atbilst tai Līgumā piešķirtajām politiskās atbildības jomām, tikai mērķim, ko kompetentā iestāde ir pilnvarota sasniegt, acīmredzami neatbilstošs pasākums var ietekmēt šāda pasākuma tiesiskumu (skat. iepriekš 44. punktā minēto spriedumu lietā NMB France u.c./Komisija, 70. un 71. punkts un tajos minētā judikatūra).
46 Šī Kopienu likumdevēja lielā rīcības brīvība šajā jomā atbilst lielajai rīcības brīvībai, kas Kopienu iestādēm atzīta pastāvīgajā judikatūrā, tām piemērojot pamatregulas, veicot konkrētus antidempinga aizsardzības pasākumus (iepriekš 44. punktā minētais Pirmās instances tiesas spriedums lietā NMB France u.c./Komisija, 72. punkts; šajā ziņā skat. arī Tiesas 1983. gada 4. oktobra spriedumu lietā 191/82 Fediol/Komisija, Recueil, 2913. lpp., 30. punkts, un Pirmās instances tiesas 1995. gada 2. maija spriedumu apvienotajās lietās T‑163/94 un T‑165/94 NTN Corporation un Koyo Seiko/Padome, Recueil, II‑1381. lpp., 70. un 113. punkts).
47 Līdz ar to, veicot pārbaudi tiesā aizsardzības pret dempinga pasākumiem jomā, vienīgi ir jāizskata jautājums par to, vai Kopienu likumdevēja paredzētie pasākumi nav acīmredzami nepiemēroti sasniedzamajam mērķim (iepriekš 44. punktā minētie spriedumi lietā NMB France u.c./Komisija, 73. punkts, un lietā Arne Mathisen/Padome, 115. punkts).
48 Šajā gadījumā netiek apstrīdēts, ka prasītāja divas reizes nav ievērojusi attiecīgās saistības, pirmkārt, neizpildot savu pienākumu iesniegt ceturkšņa atskaites par attiecīgo preču, uz kurām neattiecas saistības, pārdošanu (saistību 5.2. punkts un IV pielikuma pirmā daļa) un, otrkārt, neizpildot savu pienākumu neizsniegt uzņēmuma rēķinus precēm, uz kurām neattiecas saistības (saistību 4.1. un 4.2. punkts).
49 Šajā ziņā savā pirmajā pamatā prasītāja būtībā apgalvo, ka divas Komisijas atklātās nelikumības nav būtiski saistību pārkāpumi, kas Komisijai ļautu uzlikt prasītājai tik lielu sodu kā piekrišanas pieņemt saistības atsaukšana. Saskaņā ar samērīguma principu Komisija esot varējusi piemērot prasītājai mazāku sodu, piemēram, likt nākotnē no jauna nepieļaut tādu pašu kļūdu, ko prasītāja turklāt esot apsolījusi Komisijai.
50 Šai argumentācijai nevar piekrist.
51 Proti, pirmkārt, ir jāatgādina, ka no pamatregulas 8. panta 7. un 9. punkta izriet, ka jebkurš saistību pārkāpums vai sadarbības pienākuma neievērošana, īstenojot un uzraugot minēto saistību izpildi, ir pietiekams, lai Komisijai ļautu atsaukt piekrišanu pieņemt saistības un, pamatojoties uz izmeklēšanas laikā atklātajiem faktiem, kuru dēļ tika noslēgtas saistības, piemērot galīgu antidempinga maksājumu ar nosacījumu, ka šīs izmeklēšanas beigās galīgi ticis noteikts dempings un kaitējums un ka attiecīgais eksportētājs pats ir varējis iesniegt savus komentārus (šajā ziņā skat. iepriekš 44. punktā minēto spriedumu lietā Arne Mathisen/Padome, 118. punkts). Šajā ziņā ir jāteic, ka prasītāja neapstrīd, ka šajā gadījumā šie nosacījumi ir izpildīti.
52 Turklāt ir jāuzsver, ka saskaņā ar [pastāvīgo] judikatūru saistību pārkāpums kā tāds ir pietiekams, lai saistības tiktu atsauktas (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2000. gada 30. marta spriedumu lietā T‑51/96 Miwon/Padome, Recueil, II‑1841. lpp., 52. punkts, un iepriekš 44. punktā minēto spriedumu lietā Arne Mathisen/Padome, 57. punkts).
53 Otrkārt, ir jāatgādina, ka, lai arī samērīguma princips ir piemērojams, izvērtējot, vai piemērotā antidempinga maksājuma summa ir atbilstoša, ņemot vērā Kopienu ražošanas nozarei radīto kaitējumu (šajā ziņā skat. Tiesas 1993. gada 1. aprīļa spriedumu lietā C‑136/91 Findling Wälzlager, Recueil, I‑1793. lpp., 13. punkts), tomēr tas nav piemērojams, izvērtējot jautājumu par minēto maksājumu piemērošanu kā tādu (iepriekš 44. punktā minētais spriedums lietā Arne Mathisen/Padome, 121. punkts).
54 Tomēr piekrišanas pieņemt saistības atsaukšana izraisa galīga antidempinga maksājuma noteikšanu attiecībā uz minēto prasītājas importu. Tādējādi šajā gadījumā ar apstrīdēto regulu, pirmkārt, grozot Regulu Nr. 1858/2005, tika īstenota apstrīdētajā lēmumā paredzētā saistību atsaukšana un, otrkārt, prasītāja tika svītrota no to sabiedrību saraksta, kuras ir atbrīvotas no galīgiem antidempinga maksājumiem. Līdz ar to saskaņā ar pamatregulas 8. panta 9. punktu attiecīgajam prasītājas importam ir piemērojams galīgais antidempinga maksājums 23,8 % apmērā, kas noteikts, pamatojoties uz faktiem, kuri konstatēti, veicot izmeklēšanu, kuras rezultātā tika parakstītas saistības, un tādēļ tas ir pielīdzināms šo maksājumu noteikšanai kā tādai.
55 Līdz ar to piekrišanas pieņemt saistības atsaukšanas tiesiskums kā tāds nevar tikt apstrīdēts, pamatojoties uz samērīguma principu (šajā ziņā skat. iepriekš 44. punktā minēto spriedumu lietā Arne Mathisen/Padome, 122. punkts).
56 Ņemot vērā visus šos apsvērumus, pirmais pamats, kas balstīts uz samērīguma principa pārkāpumu, ir jānoraida.
Par otro pamatu, kas attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā, pamatojuma trūkumu un pilnvaru nepareizu izmantošanu saistībā ar attiecīgo preču izcelsmi
57 Pēc prasītājas domām, otrais pamats attiecas uz trešo iestādes konstatēto saistību pārkāpumu, kurš ir saistīts ar Dubajā ražoto preču izcelsmi, nevis uz pirmajā pamatā minētajiem pārkāpumiem. Tomēr no pirmā pamata vērtējuma izriet, ka Komisija drīkstēja, nepārkāpjot samērīguma principu, atsaukt savu piekrišanu pieņemt saistības.
58 Līdz ar to, tā kā otrais pamats ir neefektīvs, prasība ir jānoraida kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
59 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Padomes un Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Usha Martin Ltd atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2010. gada 9. septembrī.
[Paraksti]