Lieta T‑466/20
LF
pret
Eiropas Komisiju
Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2021. gada 15. septembra spriedums
Civildienests – Līgumdarbinieki – Atalgojums – Ekspatriācijas pabalsts – Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts – Atteikums piešķirt ekspatriācijas pabalstu – Pastāvīgā dzīvesvieta – Darba pienākumu pildīšana starptautiskajā organizācijā, kas atrodas dienesta valstī
1. Ierēdņi – Atalgojums – Ekspatriācijas pabalsts – Piešķiršanas nosacījumi – Ierēdņi vai darbinieki ar dienesta vietas valsts pilsonību – Pastāvīgā dzīvesvieta ārpus dienesta vietas dalībvalsts atsauces laikposmā – Laikposma aprēķināšana – Nodarbinātības laikposmu, kas nostrādāti valsts vai starptautiskās organizācijas labā, neieskaitīšana – Atbilstība – Nosacījumi – Pakalpojumi, kas sniegti ārpus dienesta vietas valsts
(Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts; Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 20. panta 2. punkts, 21. un 92. pants)
(skat. 34., 39., 40., 48., 49., 53., 64., 65. punktu)
2. Ierēdņi – Atalgojums – Ekspatriācijas pabalsts – Piešķiršanas nosacījumi – Ierēdņi vai darbinieki ar dienesta vietas valsts pilsonību – Pastāvīgā dzīvesvieta ārpus dienesta vietas dalībvalsts atsauces laikposmā – Jēdziens “pastāvīgā dzīvesvieta” – Pakalpojumu, kuri veikti starptautiskās organizācijas, kas atrodas dienesta vietas valstī, labā ņemšana vērā – Atbilstība
(Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts; Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 20. panta 2. punkts, 21. un 92. pants)
(skat. 66.–72. punktu)
3. Ierēdņi – Atalgojums – Ekspatriācijas pabalsts – Piešķiršanas nosacījumi – Pastāvīgā dzīvesvieta ārpus dienesta vietas dalībvalsts atsauces laikposmā – Jēdziens “pastāvīgā dzīvesvieta” – Apstākļi, kas ļauj prezumēt pastāvīgo dzīvesvietu dienesta vietas valstī– Apstākļi, kas nevar likt apšaubīt šīs dzīvesvietas atrašanās vietas faktu
(Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts)
(skat. 78., 79., 85.–92. un 102. punktu)
4. Ierēdņi – Atalgojums – Ekspatriācijas pabalsts – Piešķiršanas nosacījumi – Dažādi līgumi, kas nav secīgi un kas noslēgti starp darbinieku un iestādēm – Ekspatriācijas pabalsta saņemšanas noteikšana katrreiz, stājoties amatā – Iepriekšējo lēmumu, ar kuriem ir piešķirts ekspatriācijas pabalsts, ņemšana vērā – Izslēgšana
(Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts)
(skat. 93. un 113. punktu)
Rezumējums
Prasītājs LF ir Beļģijas pilsonis, kurš dzīvoja Francijā no 1982. līdz 2013. gadam. 2013. gada 1. maijā viņš uzsāka darbu Eiropas Komisijā Briselē saskaņā ar līgumdarbinieka līgumu uz noteiktu laiku, kurš beidzās 2019. gada 30. aprīlī. Pēc tam viņš tika reģistrēts kā darba meklētājs Beļģijā līdz 2019. gada 1. septembrim – datumam, kurā viņš uzsāka darbu Eiropas Pētniecības izpildaģentūrā (REA).
Ar 2019. gada 11. septembra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Komisijas Atalgojuma un individuālo tiesību birojs atteica prasītājam piešķirt ekspatriācijas pabalstu, pamatojoties uz to, ka viņš nebija pierādījis, ka viņa pastāvīgā dzīvesvieta bija ārpus dienesta vietas valsts, proti, Beļģijas, desmit gadu laikposmā, kas beidzas brīdī, kad viņš stājās amatā REA, pretēji prasībai, kas izvirzīta Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) VII pielikuma 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā (1) ierēdņiem, kuriem ir vai ir bijusi dienesta vietas valsts pilsonība.
Uzskatot, ka viņa klātbūtne Beļģijā ir saistīta tikai ar darbu, ko viņš veica Komisijā, kas liedz izveidot ilgstošas saiknes starp viņu un šo valsti un līdz ar to viņa pastāvīgās dzīvesvietas pārcelšanu no Francijas uz Beļģiju, prasītājs vērsās Vispārējā tiesā ar prasību atcelt apstrīdēto lēmumu.
Vispārējā tiesa šo prasību noraida ar spriedumu, sniedzot tajā precizējumus par nosacījumiem, kas jāievēro ierēdnim vai darbiniekam, kuram ir dienesta vietas valsts pilsonība, lai saņemtu ekspatriācijas pabalstu pēc tam, kad viņš ir pildījis darba pienākumus starptautiskajā organizācijā, kas atrodas šajā dienesta vietas valstī.
Vispārējās tiesas vērtējums
Pirmkārt, Vispārējā tiesa nosaka desmit gadu ilgo atsauces laikposmu, kas jāņem vērā, lai piemērotu Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Tā konstatē, ka šajā lietā tas ir no 2006. gada 1. februāra līdz 2019. gada 31. augustam. Lai nonāktu pie šī secinājuma, Vispārējā tiesa ir atskaitījusi trīs gadu un septiņu mēnešu ilgu laikposmu, kurā prasītājs strādāja Francijas ministrijā, atbilstoši Civildienesta noteikumu tiesību normām, ar kurām tiek izslēgta tādu laikposmu ņemšana vērā, kuros ierēdnis ir pildījis darba pienākumus kādas [citas] valsts vai starptautiskās organizācijas labā ārpus dienesta vietas valsts (2). Taču laikposms, kurā viņš strādāja Komisijā, nav atskaitīts, jo atskaitīšana Civildienesta noteikumos nav paredzēta attiecībā uz laikposmiem, kas pavadīti, strādājot starptautiskajā organizācijā, kas atrodas pašā dienesta vietas valstī.
Ņemot to vērā, Vispārējā tiesa, otrkārt, apstiprina, ka darbības veikšana starptautiskajā organizācijā, kas atrodas dienesta vietas valstī, var tikt ņemta vērā, lai noteiktu ierēdņa vai darbinieka, kuram ir vai ir bijusi minētās valsts pilsonība, pastāvīgo dzīvesvietu desmit gadu ilgajā atsauces laikposmā. Šajā ziņā, lai gan darba pienākumu pildīšana šādā organizācijā var kavēt stabilu saikņu rašanos starp ierēdni vai darbinieku un dienesta vietas valsti (3), prezumpcija, ka pastāv vairākas un ciešas saiknes starp personu un tās pilsonības valsti, ir nozīmīgāka tās pastāvīgās dzīvesvietas atrašanās vietas noteikšanā (4), un tas nozīmē, ka ir jāizvērtē personiskās un profesionālās saites, ko persona ir izveidojusi šajā valstī.
Tādējādi Vispārējā tiesa, treškārt, izvērtē faktiskos apstākļus, kas saistīti ar prasītāja privāto un profesionālo dzīvi, lai noteiktu, vai prasītājs visu atsauces laikposmu ir saglabājis savu pastāvīgo dzīvesvietu Francijā, neraugoties uz viņa pārcelšanos uz Beļģiju, un vai viņam tādējādi būtu jāsaņem ekspatriācijas pabalsts.
Tā secina, pirmkārt, ka pretēji prasītāja apgalvojumiem viņa pastāvīgā dzīvesvieta nevar tikt noteikta Francijā tikai tādēļ, ka viņš tur ir dzīvojis, studējis un strādājis pirms atskaites laikposma sākuma. Otrkārt, tas pats attiecas uz apstākli, ka viņa tuvinieki dzīvo Francijā. Proti, nenoliedzot ģimenes attiecību nozīmīgumu, tam, ka ierēdnis vai darbinieks ir nodibinājis pats savu ģimeni, dzīvo ar to kopā noteiktā valstī un tam, ka šie ģimenes locekļi ir iesaistīti darbībās, kas atbilst viņu dzīves stadijai, ir nozīme, lai noteiktu viņa pastāvīgo dzīvesvietu. Savukārt subjektīvie iemesli, kas bija pamatā tam, ka viņš kopā ar ģimeni iekārtojās uz dzīvi kādā konkrētā valstī, vai arī viņa laulātās pilsonība nav noteicoši telpā, kur Savienības pilsoņi var brīvi pārvietoties, nebūdami pakļauti diskriminācijai pilsonības dēļ.
Treškārt, tas, ka viņš ir saglabājis nekustamo īpašumu, mobilā tālruņa numuru un bankas kontu Francijā, arī nepierāda prasītāja nodomu tur izveidot savu pastāvīgo vai parasto interešu centru. Tāpat tas, ka prasītājs ir strādājis Komisijā tikai saskaņā ar līgumu, kas noslēgts uz noteiktu laiku, neizslēdz, ka viņš ir apmeties uz dzīvi Beļģijā ar nodomu tur palikt. To pierāda fakts, ka pēc minētā līguma termiņa beigām prasītājs ar savu ģimeni palika Beļģijā un četrus mēnešus bija tur reģistrējies kā darba meklētājs, un tas pierāda, ka viņa pastāvīgā dzīvesvieta bija šajā valstī vismaz vienā atsauces laikposma daļā. Šajā ziņā Vispārējā tiesa atgādina, ka ar to, ka viņa dzīvesvieta dienesta vietas valstī, kuras pilsonis viņš ir, tiek saglabāta, lai arī tikai uz ļoti īsu laikposmu desmit gadu ilgā atsauces laikposmā, pietiek, lai ekspatriācijas pabalsts tiktu atteikts vai tiktu zaudēts. Visbeidzot, apstāklis, ka viņš šo pabalstu saņēma laikā, kamēr strādāja Komisijā, nevar atspēkot šo secinājumu, jo viņa tiesības uz šo pabalstu bija jāpārskata brīdī, kad viņš stājās darbā REA.
Tā kā prasītājs nav pierādījis, ka ir izveidojis savu pastāvīgo dzīvesvietu ārpus savas dienesta vietas valsts visā desmit gadu ilgajā atsauces laikposmā, Vispārējā tiesa nolemj prasību noraidīt.