TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2010. gada 22. decembrī (*)
Sociālā politika – Direktīva 1999/70/EK – UNICE, CEEP un EAK noslēgtā pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 4. klauzula – Nediskriminācijas princips – Pamatnolīguma piemērošana autonomā novada pagaidu darbiniekiem – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru, pamatojoties tikai uz darba tiesisko attiecību pagaidu raksturu, ir paredzēta atšķirīga attieksme saistībā ar piemaksas par darba stāžu piešķiršanu – Pienākums atzīt tiesības uz piemaksu par darba stāžu ar atpakaļejošu spēku
Apvienotās lietas C‑444/09 un C‑456/09
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Juzgado de lo Contencioso-Administrativo n° 3 de A Coruña (Spānija) un Juzgado de lo Contencioso-Administrativo n° 3 de Pontevedra (Spānija) iesniedza ar lēmumiem, kas pieņemti 2009. gada 30. oktobrī un 12. novembrī un kas Tiesā reģistrēti attiecīgi 2009. gada 16. un 23. novembrī, tiesvedībās
Rosa María Gavieiro Gavieiro (C‑444/09) un
Ana María Iglesias Torres (C‑456/09)
pret
Consellería de Educación e Ordenación Universitaria de la Xunta de Galicia.
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], tiesneši A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], A. Ross [A. Rosas], U. Lehmuss [U. Lõhmus] un A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh] (referents),
ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– A. M. Iglesiasas Torresas [Iglesias Torres] vārdā – M. Kostasa Otero [M. Costas Otero], abogada,
– Consellería de Educación e Ordenación Universitaria de la Xunta de Galicia vārdā – A. Lopess Minjo [A. López Miño], pārstāvis,
– Spānijas valdības vārdā – H. Rodrigess Karkamo [J. Rodríguez Cárcamo], pārstāvis,
– Eiropas Komisijas vārdā – M. van Bēks [M. van Beek] un G. Valero Hordana [G. Valero Jordana], pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 4. klauzulu 1999. gada 18. martā noslēgtajā Pamatnolīgumā par darbu uz noteiktu laiku (turpmāk tekstā – “pamatnolīgums”), kurš ir ietverts Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvas 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (OV L 175, 43. lpp.) pielikumā.
2 Šie lūgumi ir iesniegti saistībā ar divām tiesvedībām starp R. M. Gavjeiro Gavjeiro [Gavieiro Gavieiro], kā arī A. M. Iglesiasu Torresu un Consellería de Educación e Ordenación de la Xunta de Galicia (Galisijas autonomā novada valdības Izglītības un augstskolu lietu ministrija, turpmāk tekstā – “Consellería”) par tās atteikumu piešķirt piemaksas par trīsgadu darba stāžu ar atpakaļejošu spēku.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesiskais regulējums
3 Saskaņā ar Direktīvas 1999/70 1. pantu tās mērķis ir “ieviest pielikumā pievienoto Pamatnolīgumu [..], ko [..] savā starpā noslēdza vispārējās starpprofesionālās organizācijas (UNICE, CEEP un EAK)”.
4 Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 2. panta pirmo un trešo daļu:
“Dalībvalstis pieņem normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi šīs direktīvas izpildei, līdz 1999. [2001] gada 10. jūlijam vai nodrošina, ka ne vēlāk par minēto dienu darba devēji un darba ņēmēji ar līgumu ir ieviesuši vajadzīgos pasākumus; dalībvalstu pienākums ir veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai tās vienmēr varētu garantēt iznākumus, ko paredz šī direktīva. Par to dalībvalstis nekavējoties informē Komisiju.
[..]
Pieņemot šā panta pirmajā daļā minētos pasākumus [aktus], dalībvalstis tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka šādu atsauču izdarīšanas kārtību.”
5 Saskaņā ar tās 3. pantu Direktīva 1999/70 stājās spēkā 1999. gada 10. jūlijā, dienā, kad tā tika publicēta Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī.
6 Saskaņā ar pamatnolīguma 1. klauzulu tā:
“[..] mērķis ir:
a) uzlabot noteikta darba laika darba kvalitāti, nodrošinot diskriminācijas aizlieguma principa ievērošanu;
b) radīt kārtību, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, piemērojot uz noteiktu laiku slēgtu darba līgumu vai attiecību tiesisko pārmantojamību”.
7 Pamatnolīguma 2. klauzulas 1. punkts ir izteikts šādā redakcijā:
“Šo nolīgumu piemēro noteikta laika darba ņēmējiem [uz noteiktu laiku], kuriem ir darba līgums vai darba attiecības saskaņā ar likumiem, kolektīvajiem līgumiem vai praksi katrā dalībvalstī.”
8 Pamatnolīguma 3. klauzulas 1. punktā darba ņēmējs uz noteiktu laiku ir definēts kā “persona, kurai ir darba līgums vai darba attiecības, ko savā starpā tieši noslēdzis darba devējs un darba ņēmējs, kur darba līguma vai darba attiecību izbeigšanu nosaka tādi objektīvi apstākļi kā noteikta termiņa iestāšanās, konkrēta uzdevuma izpilde vai konkrēta gadījuma iestāšanās”.
9 Pamatnolīguma 4. klauzulas ar nosaukumu “Diskriminācijas aizlieguma princips” 1. un 4. punktā ir noteikts:
“1. Darba nosacījumi, ko piemēro noteikta laika darba ņēmējiem [uz noteiktu laiku], neskatoties uz to, ka ar viņiem slēgts līgums vai darba attiecības uz noteiktu termiņu, nav mazāk izdevīgi par tiem, ko piemēro salīdzināmiem pastāvīgajiem darba ņēmējiem, ja vien atšķirīgiem nosacījumiem nav objektīva pamata.
[..]
4. Darba stāža kritēriji attiecībā uz īpašiem darba nosacījumiem ir vienādi gan noteikta laika darba ņēmējiem [uz noteiktu laiku], gan pastāvīgiem darba ņēmējiem, ja vien atšķirīgi darba stāža kritēriji nav objektīvi pamatoti.”
Valsts tiesiskais regulējums
10 Spānijas Konstitūcijas (turpmāk tekstā – “Konstitūcija”) 149. panta 1. punkta 18) apakšpunktā Spānijas valstij ir piešķirta ekskluzīva kompetence attiecībā uz valsts iestāžu tiesiskā regulējuma pamatu un to ierēdņu civildienesta noteikumiem.
11 Saskaņā ar 1964. gada 7. februāra Likuma par valsts civildienesta ierēdņiem, kas pieņemts ar Dekrētu 315/1964 (Decreto 315/1964, por el que se aprueba la Ley articulada de funcionarios civiles del Estado, 1964. gada 15. februāra BOE Nr. 40, 2045. lpp.; turpmāk tekstā – “LFCE”), 4. pantu civildienesta ierēdņi ir personas, kuras ir ieceltas amatā likumā noteiktajā kārtībā un ieņem pastāvīgu amatu, ir iekļautas attiecīgā personālā un saņem valsts vispārējā budžetā personālam noteikto atlīdzību vai pabalstus.
12 LFCE 5. panta 2. punktā bija noteikts, ka pagaidu ierēdņi ir personas, kuras vajadzības vai steidzamības dēļ ieņem civildienesta amatus līdz brīdim, kad tos ieņem civildienesta ierēdņi.
13 Saskaņā ar LFCE 104. panta 3. punktu pagaidu ierēdņi saņem kategorijai, kurā ietilpst vakantais amats, atbilstošu darba samaksu.
14 LFCE 105. pantā bija paredzēts, ka attiecībā uz šiem pagaidu ierēdņiem pēc analoģijas un tiktāl, ciktāl tas atbilst viņu darba tiesisko attiecību raksturam, piemēro vispārīgos civildienesta noteikumus, izņemot tiesības palikt amatā, atsevišķus atalgojuma līmeņus un civildienesta pensiju sistēmu.
15 LFCE noteikumi tika pārņemti likumos par Galisijas autonomā novada budžetu 2003.–2007. gadam, kuros tika noteikts, ka atšķirībā no civildienesta ierēdņiem pagaidu ierēdņiem nav tiesību saņemt trīsgadu piemaksas. Šīs piemaksas tiek piešķirtas par katru dienestā nostrādāto trīs gadu laika posmu.
16 Saskaņā ar ekskluzīvo kompetenci, kas tai ir piešķirta ar Konstitūcijas 149. panta 1. punkta 18) apakšpunktu, Spānijas valsts pieņēma 2007. gada 12. aprīļa Likumu Nr. 7/2007 par valsts un pašvaldību iestāžu darbinieku pamatnoteikumiem (Ley 7/2007 del Estatuto básico del empleado público, 2007. gada 13. aprīļa BOE Nr. 89, 16270. lpp.; turpmāk tekstā – “LEBEP”).
17 Saskaņā ar tā 2. panta 1. punktu LEBEP ir piemērojams civildienesta personālam un vajadzības gadījumā – līgumdarbiniekiem, kuri tostarp strādā autonomo novadu iestādēs.
18 LEBEP 8. pants ir izteikts šādi:
“1. Valsts vai pašvaldību iestāžu darbinieki ir personas, kuras strādā algotu darbu valsts vai pašvaldību iestādēs vispārējo interešu labā.
2. Valsts vai pašvaldību iestāžu darbinieki tiek iedalīti:
a) civildienesta ierēdņos;
b) pagaidu ierēdņos;
c) līgumdarbiniekos, proti, pastāvīgi, uz nenoteiktu laiku vai noteiktu laiku strādājošos darbiniekos;
d) palīgdarbiniekos.”
19 Civildienesta ierēdņi un pagaidu ierēdņi LEBEP 9. un 10. pantā ir uzskaitīti tāpat kā LFCE.
20 Ar LEBEP 25. pantu ar nosaukumu “Pagaidu ierēdņu atalgojums” tiek grozīta līdz attiecīgajam brīdim spēkā esošā trīsgadu piemaksu sistēma, tā 2. punktā norādot, ka “par laiku, kas nostrādāts līdz [minētā likuma] spēkā stāšanās brīdim, piešķir piemaksas par trīsgadu darba stāžu, ko atalgojumā ņem vērā tikai pēc [šī likuma] stāšanās spēkā”.
21 LEBEP, ar kuru tika atcelts LFCE 5. panta 2. punkts, 104. un 105. pants stājās spēkā 2007. gada 13. maijā.
22 Piemērojot LEBEP 25. panta 2. punktu, Consellería pieņēma tiesību normas par piemaksu par trīsgadu darba stāžu atzīšanu pēc savas ierosmes pagaidu ierēdņiem, kuri Galisijas autonomajā novadā strādā par skolotājiem.
23 1999. gada 7. oktobra Likuma par Galisijas finanšu un budžeta noteikumiem konsolidētās redakcijas, kas pieņemta ar Dekrētlikumu Nr. 1/1999 (Decreto legislativo 1/1999, por el que se aprueba el texto refundido de la Ley de Régimen Financiero y presupuestario de Galicia; 1999. gada 8. decembra BOE Nr. 293, 42303. lpp.), 27. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka tiesībām, kas rada finansiālu pienākumu, ir piecu gadu noilgums.
Pamata lietas un prejudiciālie jautājumi
Lieta C‑444/09
24 R. M. Gavjeiro Gavjeiro, kura savas pamata lietā izskatāmās prasības iesniegšanas brīdī kā pārbaudāmais ierēdnis bija nodarbināta Consellería, laikā no 1994. gada līdz 2007. gadam kā pagaidu skolotāja strādāja dažādās Galisijas mācību iestādēs, kopā nostrādājot 9 gadus, 2 mēnešus un 17 dienas.
25 Pēc LEBEP stāšanās spēkā Consellería atzina tiesības R. M. Gavjeiro Gavjeiro saņemt piemaksas par trīsgadu darba stāžu, sākot no 2007. gada 13. maija, jo viņa Galisijas autonomajā novadā bija nostrādājusi deviņus gadus.
26 2008. gada 14. novembrī prasītāja pamata lietā lūdza Consellería atzīt viņas tiesības uz piemaksām par trīsgadu darba stāžu, kurām nebija iestājies noilgums, proti, tās, kas pienācās par laiku no 2003. gada novembra līdz 2007. gada 12. maijam, un izmaksāt viņai attiecīgās trīsgadu piemaksas. Šī lūguma pamatā bija viņas tiesības uz pamatnolīguma 4. klauzulā paredzēto vienlīdzīgo attieksmi atbilstoši Tiesas sniegtajai interpretācijai 2007. gada 13. septembra spriedumā lietā C‑307/05 Del Cerro Alonso (Krājums, I‑7109. lpp.).
27 Ar 2009. gada 5. marta lēmumu Consellería minēto lūgumu noraidīja, jo uzskatīja, ka LEBEP [piemaksas par] trīsgadu darba stāžu pagaidu ierēdņiem piešķir tikai sākot no 2007. gada 13. maija – datuma, kad šis likums stājās spēkā.
28 Par šo lēmumu R. M. Gavjeiro Gavjeiro cēla prasību iesniedzējtiesā, lūdzot šo lēmumu atcelt un atzīt viņasprāt iegūtās tiesības uz [piemaksu par] trīsgadu darba stāžu ar atpakaļejošu spēku.
29 Uzskatot, ka tai izskatīšanai nodotā strīda atrisināšanai ir vajadzīga pamatnolīguma interpretācija, Juzgado de lo Contencioso-Administrativo n° 3 de A Coruña [Akoruņas Administratīvā tiesa Nr. 3] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Ko nozīmē Direktīvas 1999/70/EK [pielikumā esošā] pamatnolīguma 4. klauzulas 4. punktā ietvertā frāze “atšķirīgi darba stāža kritēriji”, un vai atsevišķu valsts vai pašvaldību iestāžu darbinieku darba tiesisko attiecību pagaidu raksturs vien var būt “objektīvs pamats” atšķirīgai attieksmei saistībā ar piemaksu par darba stāža saņemšanu?”
Lieta C‑456/09
30 A. M. Iglesiasa Torresa, kura Consellería pašlaik ir nodarbināta kā Galisijas autonomā novada oficiālo valodu skolu pasniedzēju kategorijas civildienesta ierēdne, laikā no 1994. gada līdz 2007. gada 13. maijam, kopā deviņus gadus, strādāja Consellería kā pagaidu skolotāja dažādās Galisijas mācību iestādēs.
31 Pēc LEBEP stāšanās spēkā A. M. Iglesiasa Torresa 2009. gada 23. aprīlī lūdza, lai tai tiktu atzītas tiesības saņemt atlīdzību, kas atbilst starpībai starp saņemto atlīdzību un atlīdzību, kas tai būtu jāsaņem, ievērojot [piemaksas par] trīsgadu darba stāžu, kas tai pienācās par laikposmu pirms [LEBEP] stāšanās spēkā.
32 Ar 2009. gada 13. maija lēmumu, kas tika pieņemts saskaņā ar Conselleiro [ministra] deleģētām pilnvarām, Lugo izglītības un augstskolu lietu teritoriālā departamenta direktors minēto lūgumu noraidīja.
33 A. M. Iglesiasa Torresa par šo lēmumu cēla prasību iesniedzējtiesā, lūdzot atcelt šo lēmumu un atzīt viņasprāt iegūtās tiesības uz [piemaksu par] trīsgadu darba stāžu ar atpakaļejošu spēku. A. M. Iglesiasa Torresa šajā saistībā pamatojas uz Tiesas sniegto pamatnolīguma 4. klauzulas interpretāciju iepriekš minētajā spriedumā lietā Del Cerro Alonso.
34 Pastāvot šaubām par pamatnolīguma interpretāciju, ievērojot Tiesas judikatūru, Juzgado de lo Contencioso-Administrativo n° 3 de Pontevedra [Pontevedras Administratīvā tiesa Nr. 3] nolēma apturēt tiesvedību lietā un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Direktīva 1999/70/EK ir piemērojama Galisijas autonomā novada pagaidu darbiniekiem?
2) Vai [LEBEP] 25. panta 2. punktu ir iespējams uzskatīt par valsts pasākumu, ar kuru transponē šo direktīvu, ja šajā likumā nav nevienas norādes uz Kopienu tiesisko regulējumu?
3) Vai gadījumā, ja uz otro jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši, LEBEP 25. panta 2. punkts noteikti ir jāuzskata par transponējošu valsts pasākumu Tiesas 2008. gada 15. aprīļa sprieduma lietā C‑268/06 Impact (Krājums, I‑2483. lpp.) rezolutīvās daļas 4. punkta izpratnē, vai arī Spānijas valstij ir jāpiešķir atpakaļejošs spēks tikai tām [tiesību uz] darba samaksu sekām, kas izriet no trīsgadu darba stāža un kuras tā atzīst, piemērojot direktīvu?
4) Vai gadījumā, ja uz otro jautājumu tiek atbildēts noliedzoši, šajā lietā Direktīvu 1999/70/EK var piemērot tieši atbilstoši [iepriekš minētajā] spriedumā lietā [..] Del Cerro [Alonso] [..] noteiktajam?”
35 Ņemot vērā saistību starp šīm abām pamata lietām, tās šī sprieduma pasludināšanas nolūkā ir jāapvieno.
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu lietā C‑456/09
36 Uzdodot savu pirmo jautājumu lietā C‑456/09, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 1999/70 un pamatnolīguma piemērošanas joma attiecas uz Galisijas autonomā novada pagaidu personāla locekli, kāda ir prasītāja pamata lietā.
37 Visi ieinteresētie lietas dalībnieki ir iesnieguši apsvērumus Tiesā, uzskatot, ka uz šo jautājumu ir jāsniedz apstiprinoša atbilde.
38 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir atzinusi, ka gan no Direktīvas 1999/70 teksta, gan no pamatnolīguma teksta, gan no to struktūras un mērķa izriet, ka tajos minētās prasības ir paredzētas piemērošanai arī ar pārvaldes iestādēm un citām publiskā sektora struktūrām noslēgtiem darba līgumiem un darba tiesiskajām attiecībām uz noteiktu laiku (2006. gada 4. jūlija spriedums lietā C‑212/04 Adeneler u.c., Krājums, I‑6057. lpp., 54.–57. punkts; 2006. gada 7. septembra spriedumi lietā C‑53/04 Marrosu un Sardino, Krājums, I‑7213. lpp., 40.–43. punkts, un lietā C‑180/04 Vassallo, Krājums, I‑7251. lpp., 32.–35. punkts, kā arī iepriekš minētais spriedums lietā Del Cerro Alonso, 25. punkts).
39 Kā izriet no pamatnolīguma 2. klauzulas 1. punkta, tā piemērošanas joma ir jāsaprot plaši, to vispārējā veidā attiecinot uz “noteikta laika darba ņēmējiem [darba ņēmējiem uz noteiktu laiku], kuriem ir darba līgums vai darba attiecības saskaņā ar spēkā esošiem likumiem, kolektīvajiem līgumiem vai praksi katrā dalībvalstī” (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Adeneler u.c., 56. punkts; 2009. gada 23. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no C‑378/07 līdz C‑380/07 Angelidaki u.c., Krājums, I‑3071. lpp., 114. punkts, kā arī 2010. gada 24. jūnija spriedumu lietā C‑98/09 Sorge, Krājums, I‑5837. lpp., 30. punkts).
40 “Noteikta laika darba ņēmēji [darba ņēmēji uz noteiktu laiku]” pamatnolīguma 3. klauzulas 1. punkta nozīmē ietver visus darba ņēmējus, nenodalot tos atkarībā no tā, vai tie strādā pie valsts vai privāta darba devēja (iepriekš minētais spriedums lietā Adeneler u.c., 56. punkts).
41 Turklāt, ņemot vērā vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principu, kas ir daļa no Savienības tiesību vispārējiem principiem, nozīmi, Direktīvas 1999/70 un pamatnolīguma noteikumi, kas paredzēti, lai darba ņēmējiem uz noteiktu laiku nodrošinātu tādas pašas priekšrocības, kādas ir paredzētas salīdzināmiem pastāvīgajiem darba ņēmējiem, izņemot gadījumus, kad atšķirīgu attieksmi pamato objektīvi iemesli, ir jāatzīst par vispārpiemērojamiem, jo tie ir Savienības sociālo tiesību normas ar īpašu nozīmi, kas ir jāpiemēro katram darba ņēmējam kā minimālās aizsardzības prasības (iepriekš minētais spriedums lietā Del Cerro Alonso, 27. punkts).
42 Līdz ar to Direktīva 1999/70 un pamatnolīgums ir piemērojami visiem darba ņēmējiem, kas sniedz pakalpojumus pret atlīdzību, pamatojoties uz darba attiecībām uz noteiktu laiku, kas tās saista ar viņu darba devēju (iepriekš minētais spriedums lietā Del Cerro Alonso, 28. punkts).
43 Vienīgajam apstāklim, ka amats ir kvalificējams par “civildienesta” [amatu] atbilstoši valsts tiesību normām un ka tam ir raksturīgas atsevišķas attiecīgās dalībvalsts civildienesta pazīmes, šajā gadījumā nav nozīmes, pretējā gadījumā būtiski tiktu apdraudēta Direktīvas 1999/70 un pamatnolīguma lietderīgā iedarbība un to vienveidīga piemērošana dalībvalstīs, tām paredzot iespēju pēc savas iniciatīvas atsevišķām personu kategorijām nepiemērot šajos Savienības tiesību aktos paredzēto aizsardzību (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Del Cerro Alonso, 29. punkts).
44 Tā kā nav šaubu, ka A. M. Iglesiasa Torresa vairāk nekā deviņus gadus dažādās Galisijas autonomā novada mācību iestādēs strādāja kā pagaidu ierēdne un ka turklāt pamata lieta attiecas uz civildienesta ierēdņu situācijas salīdzinājumu ar pagaidu ierēdņu situāciju, viņa ietilpst Direktīvas 1999/70 un pamatnolīguma piemērojamības personām jomā.
45 Tādējādi uz pirmo uzdoto jautājumu lietā C‑456/09 ir jāatbild, ka tāds Galisijas autonomā novada pagaidu personāla loceklis, kāds ir prasītāja pamata lietā, ietilpst Direktīvas 1999/70 un šīs direktīvas pielikumā ietvertā pamatnolīguma piemērojamības personām jomā.
Par vienīgo lietā C‑444/09 uzdoto jautājumu
46 Uzdodot savu vienīgo jautājumu lietā C‑444/09, iesniedzējtiesa vaicā, kā ir jāinterpretē pamatnolīguma 4. klauzulas 4. punktā ietvertā frāze “atšķirīgi darba stāža kritēriji” un vai atsevišķu valsts vai pašvaldību iestāžu darbinieku darba tiesisko attiecību pagaidu raksturs pats par sevi var būt “objektīvs pamats” šī noteikuma izpratnē, kas var pamatot atšķirīgu attieksmi saistībā ar piemaksu par darba stāža saņemšanu.
47 Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka atbilstoši pamatnolīguma 1. klauzulas a) punktam viens no tā mērķiem ir uzlabot darba uz noteiktu laiku kvalitāti, nodrošinot diskriminācijas aizlieguma principa ievērošanu. Šī pamatnolīguma preambulas trešajā daļā tāpat ir norādīts, ka tas “ataino darba devēju un darba ņēmēju vēlmi radīt vispārēju kārtību, kas nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret noteikta laika darba ņēmējiem [pret darba ņēmējiem uz noteiktu laiku], aizsargājot viņus pret diskrimināciju”. Direktīvas 1999/70 preambulas četrpadsmitajā apsvērumā saistībā ar to ir precizēts, ka šī pamatnolīguma mērķis ir uzlabot darba uz noteiktu laiku kvalitāti, izvirzot obligātās prasības, lai nodrošinātu, ka tiek piemērots nediskriminācijas princips.
48 Pamatnolīguma, īpaši tā 4. klauzulas, mērķis ir piemērot minēto principu darba ņēmējiem uz noteiktu laiku, lai šāda veida darba attiecības darba devējs neizmantotu nolūkā šādiem darba ņēmējiem liegt pastāvīgiem darba ņēmējiem paredzētās tiesības (iepriekš minētais spriedums lietā Del Cerro Alonso, 37. punkts).
49 Tiesa uzskata, ka, ievērojot divos iepriekšējos punktos atgādinātos pamatnolīguma mērķus, tā 4. klauzula ir jāizprot tādējādi, ka tajā ir izteikts Savienības sociālo tiesību princips, ko nevar interpretēt sašaurināti (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Del Cerro Alonso, 38. punkts, un lietā Impact, 114. punkts).
50 Ciktāl iesniedzējtiesa tiesvedības par pagaidu ierēdņu tiesībām saņemt piemaksu par darba stāžu ietvaros lūdz sniegt pamatnolīguma 4. klauzulas 4. punktā ietvertās frāzes “atšķirīgi darba stāža kritēriji” interpretāciju, ir jānorāda, ka Tiesa jau ir noteikusi, ka pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktā paredzētais “objektīva pamata” jēdziens attiecas uz pamata lietā minētajai līdzīgu piemaksu par darba stāžu, kuras saņemšana valsts tiesībās bija rezervēta noteiktam uz nenoteiktu laiku strādājošam veselības pakalpojumu personālam, no tā izslēdzot pagaidu personālu (iepriekš minētais spriedums lietā Del Cerro Alonso, 47. un 48. punkts).
51 Kā izriet no iesniedzējtiesas lēmumiem, līdz LEBEP spēkā stāšanās dienai 2007. gada 13. maijā personālam, kas strādā Galisijas autonomā novada valsts administrācijas dienestos, piemērojamajā tiesiskajā regulējumā, kas tika pieņemts atbilstoši LFCE noteikumiem, bija paredzēta atšķirīga attieksme pret šī autonomā novada personāla locekļiem jautājumā par trīsgadu prēmiju izmaksu. Šī atšķirīgā attieksme tika noteikta, nevis ņemot vērā personāla darba stāžu, bet gan pamatojoties uz darba tiesisko attiecību, kas tos saista ar darba devēju, ilgumu. Atšķirībā no civildienesta ierēdņiem pagaidu ierēdņiem nepienācās ar trīsgadu darba stāžu saistītās piemaksas neatkarīgi no to dienesta laika posma ilguma.
52 Šādos apstākļos, kā to pamatoti ir norādījusi Komisija, tāda atšķirīga attieksme, kāda ir ieviesta ar pamata lietā aplūkoto Spānijas tiesisko regulējumu, ir jāanalizē, ņemot vērā pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktu.
53 Kā izriet no Tiesas judikatūras attiecībā uz tādām piemaksām par darba stāžu, kādas tiek aplūkotas pamata lietā, pret darba ņēmējiem uz noteiktu laiku nevar izturēties mazāk labvēlīgi kā pret darba ņēmējiem uz nenoteiktu laiku, kuri atrodas salīdzināmā situācijā, ja nav objektīva pamata (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Del Cerro Alonso, 42. un 47. punkts, kā arī lietā Impact, 126. punkts).
54 Attiecībā uz jautājumu, vai atsevišķu darbinieku dienesta īslaicīgais raksturs pats par sevi var radīt pamatotu iemeslu pamatnolīguma 4. klauzulas izpratnē, ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka šīs klauzulas 1. punktā ietvertais objektīva pamata jēdziens ir jāsaprot kā tāds, kas neļauj pamatot atšķirīgu attieksmi pret darba ņēmējiem uz noteiktu laiku un pastāvīgiem darba ņēmējiem tikai ar to, ka tas ir paredzēts tādā vispārīgā un abstraktā valsts tiesību normā kā likums vai kolektīvais darba līgums (iepriekš minētais spriedums lietā Del Cerro Alonso, 57. punkts).
55 Minētais jēdziens liek attiecīgo nevienlīdzīgo attieksmi pamatot ar precīziem un konkrētiem apstākļiem, kas raksturo attiecīgo darba nosacījumu īpašā kontekstā, kurā šis nosacījums tiek aplūkots, pamatojoties uz objektīviem un pārskatāmiem kritērijiem, lai pārliecinātos, vai šī nevienlīdzība atbilst reālajai vajadzībai, tā ir piemērota izvirzītā mērķa sasniegšanai un saistībā ar to ir nepieciešama (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Del Cerro Alonso, 58. punkts). Minētos apstākļus rada to uzdevumu īpašais raksturs, kuru izpildei ir noslēgti līgumi uz noteiktu laiku, un to raksturīgās iezīmes vai, attiecīgos gadījumos, likumīgais mērķis, ko dalībvalsts tiecas sasniegt sociālās politikas jomā (attiecībā uz šī paša pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktu skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Del Cerro Alonso, 53. un 58. punkts; attiecībā uz šī paša pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunktā ietverto “objektīva pamata” jēdzienu skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Adeneler u.c., 69. un 70. punkts, kā arī 2009. gada 24. aprīļa rīkojumu lietā C‑519/08 Koukou, 45. punkts).
56 Turpretī atsauce tikai uz valsts administrācijas personāla darba īslaicīgo raksturu neatbilst šīm prasībām un tādējādi nevar būt objektīvs pamats pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkta izpratnē.
57 Atšķirīgu attieksmi darba nosacījumu ziņā pret darba ņēmējiem uz noteiktu laiku un darba ņēmējiem uz nenoteiktu laiku nevar pamatot ar kritēriju, ar kuru vispārēji un abstrakti tiek veikta atsauce uz pašu darba ilgumu. Ja tiktu atzīts, ka pats darba tiesisko attiecību īslaicīgais raksturs ir pietiekams, lai pamatotu šādu atšķirību, tiktu atņemts saturs šī sprieduma 47. un 48. punktā atgādinātajiem Direktīvas 1999/70 un pamatnolīguma mērķiem. Tā vietā, lai uzlabotu darba kvalitāti un veicinātu vienlīdzīgu attieksmi, kas ir gan Direktīvas 1999/70, gan pamatnolīguma mērķis, atsaukšanās uz šādu kritēriju nostiprinātu nelabvēlīgas darba ņēmēju uz noteiktu laiku situācijas atstāšanu spēkā.
58 Šādos apstākļos uz vienīgo lietā C‑444/09 uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka tādai piemaksai par darba stāžu, kāda tiek aplūkota pamata lietā, ciktāl tā ir uzskatāma par darba nosacījumu, ir piemērojams pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkts, līdz ar to darba ņēmēji uz noteiktu laiku var iebilst pret attieksmi, kas saistībā ar šīs piemaksas izmaksu bez objektīva pamata ir mazāk labvēlīga nekā attieksme, kāda ir pret darba ņēmējiem uz nenoteiktu laiku, kuri atrodas salīdzināmā situācijā. Atsevišķu valsts darbinieku darba tiesisko attiecību īslaicīgais raksturs pats par sevi nevar radīt objektīvu pamatu šīs pamatnolīguma klauzulas izpratnē.
Par otro jautājumu lietā C‑456/09
59 Uzdodot savu otro jautājumu lietā C‑456/09, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai tikai apstāklis, ka tādā valsts pasākumā kā LEBEP 25. panta 2. punkts nav nekādas atsauces uz Direktīvu 1999/70, izslēdz, ka šo pasākumu varētu uzskatīt par šīs direktīvas transponēšanas pasākumu.
60 Consellería, Spānijas valdība un Eiropas Komisija, pretēji A. M. Iglesiasai Torresai, uzskata, ka ir pamats uzskatīt LEBEP 25. panta 2. punktu par valsts pasākumu Direktīvas 1999/70 transponēšanai, pat ja šī likuma pamatojuma izklāstā nav atsauces ne uz šo, ne uz kādu citu Savienības tiesisko regulējumu.
61 Šajā saistībā ir jāatgādina, ka Direktīvas 1999/70 2. panta trešajā daļā ir noteikts, ka, pieņemot normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi šīs direktīvas izpildei, dalībvalstis tajos ietver atsauci uz minēto direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai.
62 Ja direktīvā ir tieši paredzēts, ka šīs direktīvas transponēšanas noteikumos ir jāietver atsauce uz to vai arī šāda atsauce ir jāpievieno to oficiālajai publikācijai, katrā ziņā ir jāpieņem pozitīvs transponēšanas akts (skat. 1997. gada 18. decembra spriedumu lietā C‑361/95 Komisija/Spānija, Recueil, I‑7351. lpp., 15. punkts, un 2009. gada 29. oktobra spriedumu lietā C‑551/08 Komisija/Polija, 23. punkts).
63 Lai gan, protams, ir taisnība, ka dalībvalstīm saskaņā ar LESD 258. pantu ierosinātās prasības par valsts pienākumu neizpildi procesa ietvaros var noteikt sodu par Direktīvas 1999/70 2. panta trešajā daļā noteikto saistību neizpildi, no tā obligāti neizriet, kā to pamatoti norāda Komisija, ka valsts pasākums, kura pamatojuma izklāstā nav sniegta atsauce uz attiecīgo direktīvu, nevar tikt uzskatīts par derīgu tās transponēšanas pasākumu.
64 Tā kā dalībvalstīm ne tikai ir formāli jātransponē Savienības direktīvas to tiesību sistēmā, bet arī jānodrošina, lai atbilstoši šīm direktīvām tām noteiktie pienākumi tiktu pilnībā un vienmēr ievēroti, nevar izslēgt, ka dalībvalsts, kura vispirms ir vēlējusies transponēt direktīvu un panākt savu pienākumu izpildi atbilstoši Savienības tiesībām, īpaši pēc valsts tiesās uzsāktām tiesvedībām vai prasības, kuru Komisija ir cēlusi saskaņā ar LESD 258. pantu, saprot, ka ar tās valsts tiesību normām Savienības tiesības ir transponētas nepareizi vai nepilnīgi un šādos apstākļos tās ir jāgroza.
65 Šajā gadījumā ir skaidrs, ka ar LEBEP veiktie grozījumi valsts tiesiskajā regulējumā tika veikti pēc tam, kad ar spriedumu iepriekš minētajā lietā Del Cerro Alonso, kuras priekšmets bija tāda pati piemaksa par trīsgadu darba stāžu, kāda tiek aplūkota pamata lietā, tika aplūkota saistībā ar tiesībām saņemt šādu piemaksu piemērota atšķirīga attieksme starp personālu un pagaidu personālu, ko nodarbināja kāda Spānijas autonomā novada valsts administrācijas iestāde.
66 Lai gan tikai valsts tiesa, kas vienīgā ir kompetenta interpretēt valsts tiesības, šajā gadījumā ņemot vērā LEBEP 25. panta 2. punkta tekstu, tā mērķi un tā pieņemšanas apstākļus, var pārbaudīt, vai šis noteikums ir uzskatāms par Direktīvas 1999/70 transponēšanas pasākumu, apstāklis pats par sevi, ka tajā nav nekādas atsauces uz šo direktīvu, neizslēdz, ka to var uzskatīt par [transponēšanas pasākumu].
67 Šādos apstākļos uz otro jautājumu lietā C‑456/09 ir jāatbild, ka apstāklis pats par sevi, ka tādā valsts tiesību normā, kāds ir LEBEP 25. panta 2. punkts, nav ietverta nekāda atsauce uz Direktīvu 1999/70, neizslēdz, ka šo tiesību normu var uzskatīt par valsts pasākumu šīs direktīvas transponēšanai.
Par ceturto jautājumu lietā C‑456/09
68 Tā kā pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkts, kā tas izriet no atbildes uz lietā C‑444/09 uzdoto jautājumu, attiecas uz tādu piemaksu par darba stāžu, kāda tiek aplūkota pamata lietā, tiktāl, ciktāl tā ir uzskatāma par darba nosacījumu, ceturtais jautājums lietā C‑456/09, lai iesniedzējtiesai sniegtu lietderīgu atbildi, ir jāpārformulē.
69 Uzdodot šo jautājumu, minētā iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai tādā strīdā, kāds tiek izskatīts pamata lietā, indivīdi valsts tiesā var atsaukties uz pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktu, lai panāktu, ka tiek atzītas viņu priekšrocības saņemt piemaksas par trīsgadu darba stāžu par laika posmu, sākot no brīža, kad beidzās dalībvalstīm noteiktais termiņš Direktīvas 1999/70 transponēšanai, līdz brīdim, kad stājās spēkā valsts tiesību akts, ar kuru šī direktīva tika transponēta attiecīgās dalībvalsts tiesībās.
70 Gan Consellería, gan Spānijas valdība savos apsvērumos, kuri tika iesniegti lietās C‑444/09 un C‑456/09, ir vērsušas uzmanību uz to, ka indivīds nevar pamatoties uz direktīvas normas tiešu iedarbību, ja tā ir valsts pasākuma, ar kuru [direktīva] ir transponēta attiecīgās dalībvalsts tiesību sistēmā, priekšmets. Spānijas valdība norāda, ka brīdī, kad prasītājas pamata lietā iesniedza savu sūdzību, Direktīva 1999/70 jau bija transponēta Spānijas tiesībās attiecībā uz trīsgadu piemaksu saņemšanu, tādējādi prasītāju tiesību avots ir LEBEP 25. pants, nevis šī direktīva. Šī noteikuma tiešās iedarbības atstāšana spēkā tādos apstākļos, kādi ir pamata lietās, līdzinātos to dalībvalstu tiesību normu efektivitātes apstrīdēšanai bez jebkāda ierobežojuma laikā, kuras, lai gan ar tām direktīvas saturs ir pareizi transponēts valsts tiesību sistēmā, tikušas pieņemtas pēc transponēšanas termiņa.
71 Tomēr šķiet, ka ar šiem argumentiem tiek ignorēts prasību, kuras prasītājas pamata lietās ir iesniegušas iesniedzējtiesā, raksturs un tādējādi saistībā ar pamata strīdiem nav ievērota lietā C‑456/09 iesniedzējtiesas uzdotā jautājuma par pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkta tiešo iedarbību nozīme.
72 No kādas direktīvas izrietošs dalībvalstu pienākums sasniegt tajā paredzēto rezultātu, kā arī dalībvalstu pienākums atbilstoši LES 4. panta 3. punktam veikt visus vispārīgos vai īpašos pasākumus, kas ir piemēroti šī pienākuma izpildes nodrošināšanai, attiecas uz visām dalībvalstu iestādēm, tostarp tiesu iestādēm, atbilstoši to kompetencei. Šīm iestādēm šādi pienākumi ir tostarp attiecīgā gadījumā kā publiskiem darba devējiem (iepriekš minētais spriedums lietā Impact, 41., kā arī 85. punkts un tajos minētā judikatūra).
73 Ja valsts tiesību normas nevar interpretēt un piemērot saskaņā ar Savienības tiesību prasībām, valsts tiesām un pārvaldes iestādēm ir pienākums pilnībā tās piemērot un aizsargāt tiesības, kas ar tām piešķirtas indivīdiem, vajadzības gadījumā nepiemērojot jebkādu tādu valsts tiesību normu, kas ir tām pretrunā (šajā ziņā skat. 1989. gada 22. jūnija spriedumu lietā 103/88 Costanzo, Recueil, 1839. lpp., 33. punkts, un 2010. gada 14. oktobra spriedumu lietā C‑243/09 Fuß, Krājums, I‑0000. lpp., 63. punkts).
74 Šajā gadījumā iesniedzējtiesa vēlas noteikt, vai pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktam ir tieša iedarbība divos strīdos par Galisijas autonomajā novadā nodarbinātiem pagaidu skolotājiem, kuriem līdz LEBEP un ar to LFCE izdarīto grozījumu stāšanās spēkā dienai nebija piešķirtas tiesības uz šajā autonomajā novadā izmaksājamām trīsgadu piemaksām un kuri ar atpakaļejošu spēku vēlas panākt šo tiesību atzīšanu laika posmā no dienas, kad beidzās dalībvalstīm noteiktais termiņš Direktīvas 1999/70 transponēšanai, līdz LEBEP stāšanās spēkā dienai, ievērojot attiecīgos valsts tiesību noteikumus par noilgumu.
75 Tā kā efektīvas tiesiskās aizsardzības princips ir vispārējs Savienības tiesību princips, kurš, starp citu, ir atzīts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā, gadījumā, ja nav pasākuma Direktīvas 1999/70 pareizai transponēšanai Spānijas tiesībās minētajā laikposmā, valsts tiesām ir jānodrošina tiesiskā aizsardzība, kas lietas dalībniekiem izriet no Savienības tiesību normām, un jāgarantē to pilnīga piemērošana (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Impact, 42., kā arī 43. punkts un tajos minētā judikatūra).
76 No pastāvīgās judikatūras izriet, ka visos gadījumos, kad direktīvas normas no to satura viedokļa šķiet esam beznosacījuma un pietiekoši precīzas, privātpersonas var uz tām atsaukties pret valsti, it īpaši tās kā darba devēja statusā (šajā ziņā it īpaši skat. 1986. gada 26. februāra spriedumu lietā 152/84 Marshall, Recueil, 723. lpp., 46. un 49. punkts; 2003. gada 20. marta spriedumu lietā C‑187/00 Kutz‑Bauer, Recueil, I‑2741. lpp., 69. un 71. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Impact, 57. punkts).
77 Tiesa jau ir noteikusi, ka šo judikatūru ir pieļaujams attiecināt uz pamatnolīgumiem, kuri ir izstrādāti, pamatojoties uz LESD 155. panta 1. punktu, dialoga starp sociālajiem partneriem Savienības līmenī rezultātā un kas atbilstoši šī paša panta 2. punktam īstenoti ar Eiropas Savienības Padomes direktīvu, kuras neatņemama sastāvdaļa tie ir (iepriekš minētais spriedums lietā Impact, 58. punkts).
78 Pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkts vispārīgi un nepārprotami aizliedz jebkādas atšķirības attieksmē, kas nav objektīvi pamatotas, attiecībā uz darba ņēmējiem uz noteiktu laiku tiktāl, ciktāl tas skar darba nosacījumus. Tā saturs tādējādi šķiet pietiekoši precīzs, lai uz to varētu atsaukties privātpersona un to varētu piemērot tiesa (iepriekš minētais spriedums lietā Impact, 60. punkts, un 2010. gada 22. aprīļa spriedums lietā C‑486/08 Zentralbetriebsrat der Landeskrankenhäuser Tirols, Krājums, I‑3527. lpp., 24. punkts).
79 Turklāt precīzais aizliegums, kas noteikts ar pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktu, neprasa nekādu Savienības iestāžu aktu pieņemšanu un nekādi nepiešķir dalībvalstīm tiesības sašaurināt piemērošanas apjomu aizliegumam, ko tā paredz attiecībā uz darba nosacījumiem, transponējot šo normu valsts tiesībās (iepriekš minētais spriedums lietā Impact, 62. punkts).
80 Protams, minētajā normā attiecībā uz tajā paredzēto diskriminācijas aizlieguma principu ir paredzēta atruna par attaisnojumu objektīvu iemeslu dēļ.
81 Tomēr šīs atrunas piemērošana ir pakļauta kontrolei tiesā, lai gan iespēja atsaukties neliedz uzskatīt, ka apskatāmā norma privātpersonām piešķir tiesības, ko tās var izvirzīt tiesā, un ka valsts tiesām tās ir jāaizsargā (iepriekš minētais spriedums lietā Impact, 64. punkts).
82 Tāpat ir jāatgādina, ka, ja privātpersonas var atsaukties uz direktīvu pret valsti, tās var to darīt neatkarīgi no tā, kādā statusā valsts rīkojas – kā darba devējs vai kā publiska persona. Abos gadījumos ir jāizvairās, lai valsts nevarētu gūt priekšrocības no Savienības tiesību neievērošanas (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Marshall, 49. punkts, kā arī 1990. gada 12. jūlija spriedumu lietā C‑188/89 Foster u.c., Recueil, I‑3313. lpp., 17. punkts).
83 No tā izriet, ka pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkts ir beznosacījuma un pietiekoši precīzs, lai indivīdi valsts tiesā uz to varētu atsaukties pret valsti.
84 Pamata lietā Consellería arī norāda, ka nav pamata tai piemērot minētās klauzulas tiešo iedarbību, jo tai esot pienākums ievērot LFCE un LEBEP noteikumus, proti, valsts likumus, kuri ir tikai valsts kompetencē. Attiecībā uz iespējamu valsts mantisko atbildību par Direktīvas 1999/70 neievērošanu Consellería norāda, ka Konstitūcijā paredzētā pārdale starp valsts pamata tiesību aktiem un autonomo novadu pieņemtu īstenošanas tiesisko regulējumu [autonomajiem novadiem] neļauj apturēt vai pārtraukt cēloņsakarību starp valsts veiktu šīs direktīvas nepietiekamu transponēšanu un indivīdiem nodarītu kaitējumu.
85 Spānijas valdība arī konstatē, ka Galisijas autonomajam novadam nav kompetences ne grozīt LEBEP, ne izvairīties no tā piemērošanas. Ja šis novads kā darba devējs būtu izlēmis atzīt tiesības uz trīsgadu piemaksu izmaksu ar atpakaļejošu spēku, pamatojoties uz Direktīvas 1999/70 tiešo iedarbību, tas nepārprotami pārkāptu valsts tiesību normu [direktīvas] transponēšanai. Attiecībā uz iespējamu valsts atbildību par Direktīvas 1999/70 neievērošanu šī dalībvalsts lietā C‑444/09 iesniegtajos apsvērumos norāda, ka nav izpildīti Tiesas judikatūrā paredzētie nosacījumi, lai novērtētu, vai minētā direktīva ir pietiekami būtiski pārkāpta.
86 Ņemot vērā šos argumentus, ir jāatgādina, ka no iesniedzējtiesas lēmumiem un pašas iesniedzējtiesu uzdoto jautājumu redakcijas izriet, ka tām ir iesniegtas prasības nevis atzīt dalībvalsts atbildību par Direktīvas 1999/70 neievērošanu, bet gan ar šo pašu direktīvu pamatoti lūgumi izmaksāt piemaksas par trīsgadu darba stāžu par laika posmu, kad direktīva valsts tiesību sistēmā nebija pareizi transponēta.
87 Tā kā pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkts ir beznosacījuma un pietiekoši precīzs, lai indivīdi valsts tiesā uz to varētu atsaukties pret valsti, prasītājām pamata lietā ir pamats iesniegt savus lūgumus par piemaksu par trīsgadu darba stāžu izmaksu, kuras tām ir tiesības saņemt ar atpakaļejošu spēku, pamatojoties tieši uz šīs klauzulas noteikumiem. Tādējādi sākotnēji nešķiet, ka būtu nepieciešama prasība par zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz Tiesas judikatūru par dalībvalstu atbildību par Savienības tiesību neievērošanu (šajā ziņā skat. 2001. gada 18. janvāra spriedumu lietā C‑150/99 Stockholm Lindöpark, Recueil, I‑493. lpp., 35. punkts).
88 Turklāt, kā to Spānijas valdība pati ir atzinusi savos apsvērumos lietā C‑444/09, iesniedzējtiesa minētajā lietā nevienā brīdī nav uzdevusi jautājumu par valsts atbildību par Savienības tiesību neievērošanu. Tā tas ir arī lietā C‑456/09, kurā iesniedzējtiesa savu argumentāciju pamatoja ar sekām, kas izriet no iespējamas attiecīgās pamatnolīguma klauzulas tiešas iedarbības. Attiecībā uz jautājumiem par valsts atbildību, šķiet, ka no iesniedzējtiesas lēmuma lietā C‑456/09, kā arī no Tiesai iesniegtajiem apsvērumiem izriet, ka iesniedzējtiesa par to nav kompetenta lemt.
89 Pamata lietā, kas, kā tas izriet no šī sprieduma 86. un 87. punkta, attiecas uz direktīvas noteikuma ar tiešu iedarbību piemērošanu ar atpakaļejošu spēku, sekas, kas izriet no Konstitūcijā noteikta sadalījuma starp valsts pamata tiesisko regulējumu saistībā ar ierēdņu statusu un īstenošanas regulējumu, kuru pieņem autonomie novadi, ir valsts tiesību jautājums.
90 Ņemot vērā iepriekš minēto, uz ceturto jautājumu lietā C‑456/09 ir jāatbild, ka pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkts ir beznosacījumu un pietiekoši precīzs, lai pagaidu ierēdņi uz to valsts tiesā varētu atsaukties pret valsti, lai tiem tiktu atzītas tiesības saņemt tādas piemaksas par darba stāžu, kādas ir pamata lietā aplūkotās trīsgadu piemaksas, laika posmā no brīža, kad beidzās dalībvalstīm noteiktais termiņš Direktīvas 1999/70 transponēšanai, līdz brīdim, kad stājās spēkā valsts tiesību akts, ar kuru šī direktīva tika transponēta attiecīgās dalībvalsts tiesību sistēmā, ievērojot attiecīgos valsts tiesību noteikumus par noilgumu.
Par trešo jautājumu lietā C‑456/09
91 Uzdodot savu trešo jautājumu lietā C‑456/09, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai, ņemot vērā faktu, ka pamata lietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā ir atzītas tiesības pagaidu ierēdņiem saņemt ar trīsgadu darba stāžu saistītas piemaksas, bet ir ietverta klauzula, ar kuru tiek izslēgta šo tiesību piemērošana ar atpakaļejošu spēku, kompetentās Spānijas iestādes var atteikties piešķirt šādas tiesības vai arī tām gluži pretēji saskaņā ar Savienības tiesībām ir pienākums piešķirt šīm tiesībām saņemt piemaksas atpakaļejošu spēku, sākot no dienas, kad beidzās dalībvalstīm noteiktais termiņš šīs direktīvas transponēšanai.
92 Vispirms ir jāatgādina, ka LEBEP 25. panta 2. punktā izmantotais formulējums skaidri izslēdz iespēju šim noteikumam piešķirt atpakaļejošu spēku.
93 Šādos apstākļos iesniedzējtiesa, ņemot vērā pamata lietu, uzdod jautājumu par iepriekš minētā sprieduma lietā Impact rezolutīvās daļas ceturtā punkta sekām, kurā Tiesa nosprieda, ka tiktāl, ciktāl piemērojamajās valsts tiesībās ir ietverta norma, kas izslēdz likuma piemērošanu ar atpakaļejošu spēku, ja nav skaidras un nepārprotamas norādes par pretējo, valsts tiesai, kura izskata lietu, kas pamatota ar valsts tiesību normas, ar kuru transponēta Direktīva 1999/70, pārkāpumu, saskaņā ar Savienības tiesībām šai normai atpakaļejošs spēks līdz datumam, kad ir iestājies šīs direktīvas transponēšanas termiņš, ir jāpiešķir vienīgi tad, ja šajās valsts tiesībās ir norma, kas var šai normai piešķirt šādu atpakaļejošu spēku.
94 Tomēr ir jāatgādina, ka spriedumā, kurš tika pasludināts iepriekš minētajā lietā Impact, tika uzdots jautājums, vai iesniedzējtiesai, proti, specializētai tiesai, kurai ar valsts likumu, ar kuru tiek nodrošināta Direktīvas 1999/70 transponēšana, ir piešķirta nepieciešamā kompetence izskatīt uz šo likumu balstītas prasības, atbilstoši Savienības tiesībām ir jālemj, ka tai ir arī kompetence izskatīt prasības, kas pamatotas ar pašu šo direktīvu, ja šādas prasības attiecas uz laika posmu pēc šīs direktīvas transponēšanas termiņa beigām, taču pirms datuma, kad stājās spēkā transponējošais valsts tiesību akts.
95 Tiesas atbildes uz ceturto jautājumu spriedumā, kurš tika pasludināts minētajā lietā Impact, pamatā bija gadījums, kad iesniedzējtiesa ir kompetenta lemt par prasībām pamata lietā vienīgi tiktāl, ciktāl tās ir pamatotas ar valsts likuma, ar kuru tiek nodrošināta Direktīvas 1999/70 transponēšana, pārkāpumu (iepriekš minētais spriedums lietā Impact, 96. punkts). Vienīgi šādā gadījumā un tiktāl, ciktāl ar transponēšanas valsts likumu ir izslēgts, ka šiem noteikumiem varētu piešķirt atpakaļejošu spēku, Tiesa ir norādījusi, kā tas arī izriet no šī sprieduma 93. punkta, ka Savienības tiesības, īpaši vienveidīgas interpretācijas prasību, nevar interpretēt tādējādi, ka šai tiesai būtu pienākums attiecīgajam transponēšanas valsts likumam piešķirt atpakaļejošu piemērojamību no datuma, kad beidzās minētās direktīvas transponēšanas termiņš, pretējā gadījumā iesniedzējtiesa tiktu piespiesta veikt valsts tiesību piemērošanu contra legem.
96 Tomēr citādāk nekā spriedumā, kurš tika pasludināts iepriekš minētajā lietā Impact, no iesniedzējtiesas iesniegtās informācijas izriet, ka pamata lietā nerodas nekādas grūtības attiecībā uz šīs tiesas kompetenci izskatīt prasītājas pamata lietā pretenzijas par piemaksu par trīsgadu darba stāžu saņemšanu, jo prasītājas lūgums ir balstīts tieši uz Direktīvas 1999/70 noteikumiem.
97 Tā kā pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktam ir tieša iedarbība, prasītāja pamata lietā var pamatoti norādīt Consellería kā darba devējai uz savu prasību izmaksāt tai pienākošās piemaksas par darba stāžu ar atpakaļejošu spēku, pamatojoties tieši uz šīs klauzulas noteikumiem.
98 Šajā gadījumā prasītājai pamata lietā laika posmā no dalībvalstīm noteiktā termiņa Direktīvas 1999/70 transponēšanai līdz LEBEP 25. panta 2. punkta pieņemšanai diskriminējoši tika liegtas piemaksas par darba stāžu atbilstoši darba nosacījumiem pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkta izpratnē. Prasītāja šādos apstākļos pamatojas uz noteikumu ar tiešu iedarbību, lai novērstu robus, kādus Spānijas valsts tiesībās ir atstājusi nepareiza Direktīvas 1999/70 transponēšana.
99 Šādos apstākļos uz trešo jautājumu lietā C‑456/09 ir jāatbild, ka, neraugoties uz to, ka valsts tiesiskajā regulējumā, ar kuru ir transponēta Direktīva 1999/70, ir noteikums, ar kuru pagaidu ierēdņiem tiek atzītas tiesības saņemt ar trīsgadu darba stāžu saistītas piemaksas, bet ir izslēgta šo tiesību piemērošana ar atpakaļejošu spēku, attiecīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm saskaņā ar Savienības tiesībām un atbilstoši pamatnolīguma noteikumam ar tiešu iedarbību ir pienākums minētajām tiesībām piešķirt atpakaļejošu spēku, sākot no dienas, kad beidzās dalībvalstīm noteiktais termiņš šīs direktīvas transponēšanai.
Par tiesāšanās izdevumiem
100 Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
1) tāds Galisijas autonomā novada pagaidu personāla loceklis, kāda ir prasītāja pamata lietā, ietilpst Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvas 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku un šīs direktīvas pielikumā ietvertā 1999. gada 18. martā noslēgtā pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku piemērojamības personām jomā;
2) tādai piemaksai par darba stāžu, kāda tiek aplūkota pamata lietā, ciktāl tā ir uzskatāma par darba nosacījumu, ir piemērojams Direktīvas 1999/70 pielikumā ietvertā pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 4. klauzulas 1. punkts, līdz ar to darba ņēmēji uz noteiktu laiku var iebilst pret attieksmi, kas saistībā ar šīs piemaksas izmaksu bez objektīva pamata ir mazāk labvēlīga nekā attieksme, kāda ir pret darba ņēmējiem uz nenoteiktu laiku, kuri atrodas salīdzināmā situācijā. Atsevišķu valsts darbinieku darba tiesisko attiecību īslaicīgais raksturs pats par sevi nevar radīt objektīvu pamatu šīs pamatnolīguma klauzulas izpratnē;
3) apstāklis pats par sevi, ka tādā valsts tiesību normā, kāds ir 2007. gada 12. aprīļa Likuma Nr. 7/2007 par valsts un pašvaldību iestāžu darbinieku pamatnoteikumiem (Ley 7/2007 del Estatuto básico del empleado público) 25. panta 2. punkts, nav ietverta nekāda atsauce uz Direktīvu 1999/70, neizslēdz, ka šo tiesību normu var uzskatīt par valsts pasākumu šīs direktīvas transponēšanai;
4) Direktīvas 1999/70 pielikumā ietvertā pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 4. klauzulas 1. punkts ir beznosacījumu un pietiekoši precīzs, lai pagaidu ierēdņi uz to valsts tiesā varētu atsaukties pret valsti, lai tiem tiktu atzītas tiesības saņemt tādas piemaksas par darba stāžu, kādas ir pamata lietā aplūkotās trīsgadu piemaksas, laika posmā no brīža, kad beidzās dalībvalstīm noteiktais termiņš Direktīvas 1999/70 transponēšanai, līdz datumam, kad stājās spēkā valsts tiesību akts, ar kuru šī direktīva tika transponēta attiecīgās dalībvalsts tiesību sistēmā, ievērojot attiecīgos valsts tiesību noteikumus par noilgumu;
5) neraugoties uz to, ka valsts tiesiskajā regulējumā, ar kuru ir transponēta Direktīva 1999/70, ir noteikums, ar kuru pagaidu ierēdņiem tiek atzītas tiesības saņemt ar trīsgadu darba stāžu saistītas piemaksas, bet ir izslēgta šo tiesību piemērošana ar atpakaļejošu spēku, attiecīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm saskaņā ar Savienības tiesībām un atbilstoši Direktīvas 1999/70 pielikumā ietvertā pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku noteikumam ar tiešu iedarbību ir pienākums šīm tiesībām saņemt piemaksas piešķirt atpakaļejošu spēku, sākot no dienas, kad beidzās dalībvalstīm noteiktais termiņš šīs direktīvas transponēšanai.
[Paraksti]