VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (apelācijas palāta)
2015. gada 16. septembrī (*)
Apelācija – Civildienests – Pagaidu darbinieki – Uz noteiktu laiku noslēgts darba līgums – Lēmums nepagarināt darba līgumu – Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 8. panta pirmā daļa – Uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma pārkvalificēšana par darba līgumu uz nenoteiktu laiku – Neierobežota kompetence
Lieta T‑231/14 P
par apelācijas sūdzību par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (trešā palāta) 2014. gada 5. februāra spriedumu Drakeford/EMA (F‑29/13, Krājums‑CDL, EU:F:2014:10), ar ko tiek lūgts šo spriedumu atcelt,
Eiropas Zāļu aģentūra (EMA), ko pārstāv T. Jabłoński un N. Rampal Olmedo, pārstāvji, kuriem palīdz D. Waelbroeck un A. Duron, advokāti,
apelācijas sūdzības iesniedzēja,
ko atbalsta
Eiropas Komisija, ko pārstāv J. Currall un G. Gattinara, pārstāvji,
Eiropas Ķimikāliju aģentūra (ECHA), ko pārstāv M. Heikkilä un E. Maurage, pārstāvji,
Eiropas Aģentūra operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (Frontex), ko pārstāv H. Caniard un V. Peres de Almeida, pārstāvji,
Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA), ko pārstāv D. Detken, S. Gabbi un C. Pintado, pārstāvji,
un
Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs (ECDC), ko pārstāv J. Mannheim un A. Daume, pārstāves,
personas, kas iestājušās lietā,
otrs lietas dalībnieks –
David Drakeford, ar dzīvesvietu Dublinā (Īrija), ko pārstāv S. Orlandi un T. Martin, advokāti,
prasītājs pirmajā instancē.
VISPĀRĒJĀ TIESA (apelācijas palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Jēgers [M. Jaeger] (referents), tiesneši S. Papasavs [S. Papasavvas] un G. Berardis [G. Berardis],
sekretārs L. Gžegorčiks [L. Grzegorczyk], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2015. gada 14. aprīļa tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums (1)
1 Ar savu apelācijas sūdzību Eiropas Zāļu aģentūra (EMA) lūdz atcelt Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (trešā palāta) 2014. gada 5. februāra spriedumu Drakeford/EMA (F‑29/13, Krājums‑CDL, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:F:2014:10), ar ko Civildienesta tiesa atcēla lēmumu nepagarināt David Drakeford darba līgumu.
Lietas rašanās fakti, tiesvedība pirmajā instancē un pārsūdzētais spriedums
2 Lietas rašanās fakti, kas izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 4.–19. punktā, ir šādi:
“4 1996. gada 30. oktobrī prasītāju, sākot ar 1996. gada 16. novembri, pieņēma darbā EMA kā palīgdarbinieku uz vienu gadu koordinatora uzdevumu veikšanai informācijas tehnoloģiju jomā šāda paša nosaukuma daļā (turpmāk tekstā – “IT daļa”) un iekļāva viņu “tehniskās koordinācijas” nodaļā.
5 Būdams pagaidu darbinieku atlases procedūras sekmīgs dalībnieks, viņš vēlāk ar EMA noslēdza darba līgumu, atbilstoši kuram, sākot ar 1997. gada 1. februāri, viņam saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 2. panta a) punktu tika piešķirts A 5 pakāpes pagaidu darbinieka statuss, tika uzdots veikt galvenā administratora funkcijas, un līgums bija uz pieciem gadiem ar iespēju to pagarināt. Savus uzdevumus viņš turpināja pildīt IT daļā.
6 1998. gada 15. novembrī prasītāju iecēla par IT daļas vadītāja vietnieku. IT daļas vadītāja ad interim funkcijas viņš veica arī laika posmā no 2001. līdz 2003. gadam.
7 Prasītāja pagaidu darbinieka līgums tika pagarināts, tam beidzoties 2002. gada 1. februārī, uz vēl vienu piecus gadus ilgu laikposmu.
8 Ar 2002. gada 6. augusta papildu vienošanos pie prasītāja līguma viņš tika paaugstināts amatā A 4 pakāpē.
9 Būdams ārējās atlases IT daļas vadītāja amatam sekmīgais kandidāts, prasītājs ar EMA 2003. gada 15. aprīlī saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 2. panta a) punktu noslēdza A 4 pakāpes pagaidu darbinieka līgumu. Šis uz pieciem gadiem ar iespēju pagarināt noslēgtais līgums stājās spēkā 2003. gada 1. maijā.
10 2004. gada 1. maijā pēc civildienesta reformas prasītāja pakāpe tika pārkvalificēta par A 12.
11 Ar papildu vienošanos, kuru institūcija, kas pilnvarota noslēgt darba līgumus, un prasītājs attiecīgi parakstījuši 2007. gada 14. un 15. augustā, prasītāja līgums, sākot ar 2008. gada 1. maiju, tika pagarināts uz pieciem gadiem.
12 Ar 2009. gada 5. jūnija paziņojumu prasītājs tika informēts par to, ka Aģentūras pārstrukturēšanas ietvaros viņš tiek iecelts par informācijas tehnoloģiju un komunikāciju daļas vadītāju tāda paša nosaukuma nodaļā (turpmāk tekstā – “ITK nodaļa”).
13 2011. gada 15. septembrī nodaļas “Administrācija” “Personāldaļas” daļas vadītājs prasītāju informēja, ka viņš ir ietverts līdz 2012. gada 31. decembrim derīgajā “ITK” nodaļas vadītāja vietas sekmīgo kandidātu sarakstā.
14 2012. gada 30. jūlijā, proti, deviņus mēnešus pirms prasītāja līguma beigām, EMA “Personāldaļas” dienesti prasītāja nodaļas vadītājam nosūtīja formulāru par viņa līguma iespējamo pagarināšanu. 2012. gada 17. augustā prasītāja nodaļas vadītājs bija darījis zināmu savu nostāju, ka attiecībā uz prasītāja “līguma pagarināšanu nav nepieciešams veikt nekādas darbības”.
15 Izpilddirektors kā institūcija, kas pilnvarota noslēgt darba līgumus, ņemot vērā šo nostāju, ar 2012. gada 30. augusta vēstuli apstiprināja prasītājam, ka viņa līgums beigsies 2013. gada 30. aprīlī (turpmāk tekstā – “2012. gada 30. augusta lēmums”) un ka “Aģentūras interesēs sākot ar 2012. gada 1. septembri līdz līguma beigām [viņš tiks] atvaļināts [pēc Aģentūras ierosmes] līdz viņa līguma beigām”.
16 Ar 2012. gada 31. augusta vēstuli prasītājs viņa [pēc Aģentūras ierosmes piešķirto] neatliekamo atvaļinājumu pārsūdzēja, atsaucoties uz piemērojamo regulējumu, norādot, ka pēc gandrīz sešpadsmit gadiem darbā EMA viņš būtu uzskatāms par “pastāvīgo darbinieku”. Tajā pašā dienā institūcija, kas pilnvarota noslēgt darba līgumus, prasītājam atbildēja, ka viņa darba līgums, kas 2003. gada 15. aprīlī bija noslēgts, lai stātos spēkā 2003. gada 1. maijā, tika pagarināts 2008. gada 1. maijā uz pieciem gadiem. Ar 3. septembra vēstuli prasītājs tika informēts par administratīvajām procedūrām saistībā ar EMA ieņemtā amata atstāšanu.
17 2012. gada 12. septembrī prasītājs EMA nosūtīja sūdzību saskaņā ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 90. panta 2. punktu par 2012. gada 30. augusta lēmumu, atsaucoties uz pieciem kopš 1997. gada secīgi noslēgtiem pagaidu darbinieka līgumiem vai to pagarinājumiem, ar kuriem viņš tādējādi esot darba attiecībās uz nenoteiktu laiku. Šādas pārkvalificēšanas pamatojumam prasītājs izvirzīja argumentu par nevainojamu un ievērojamu darbu, kuru viņš bija paveicis Aģentūras dienestā. 2012. gada 15. oktobrī viņš iesniedza papildinošu sūdzību, kurā, pirmkārt, bija ietverts prasījums atbilstoši Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 8. pantam pilnībā pārkvalificēt viņa pēdējo darba līgumu par līgumu uz nenoteiktu laiku, sākot no datuma, kad viņa otrais uz pieciem gadiem noslēgtais pagaidu darbinieka līgums tika aizstāts ar jauno darba līgumu, kas noslēgts 2003. gada 15. aprīlī, otrkārt, prasījums pārkvalificēt otro palīgdarbinieka līgumu, kurš stājās spēkā 1996. gada 16. novembrī, par pagaidu darbinieka līgumu, kā rezultātā otrā pagarināšana faktiski būtu notikusi “2001. gada 9. maijā”, un, treškārt, prasījums izmaksāt viņam EUR 10 000 saistībā ar zaudējumiem, kas viņam radušies piespiedu atvaļinājuma dēļ, kurš esot prettiesisks.
18 2012. gada 19. decembrī institūcija, kas pilnvarota noslēgt darba līgumus, 2012. gada 12. septembra sūdzību, kas bija papildināta ar šī paša gada 15. oktobra vēstuli, noraidīja, norādot, ka uz noteiktu laiku noslēgtais darba līgums, kas stājās spēkā 2003. gada 1. maijā, bija pagarināts tikai vienu reizi un ka tādējādi, tā kā tas nebija pagarināts otrreiz, saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 8. pantu, tas nav uzskatāms par darba līgumu uz nenoteiktu laiku.
19 2012. gada 24. decembrī prasītājs iesniedza jaunu sūdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, šoreiz par 2012. gada 19. decembra lēmumu, ciktāl ar to bija noraidīti viņa lūgumi viņa sākotnējo palīgdarbinieka līgumu un spēkā esošo pagaidu darbinieka līgumu uz noteiktu laiku pārkvalificēt par pagaidu darbinieka līgumu uz nenoteiktu laiku, un aicināja Aģentūru konkrēti izvērtēt iespējas pēdējo minēto līgumu pagarināt. Šo sūdzību, kurai pievienots lūgums pagarināt līgumu, institūcija, kas pilnvarota noslēgt darba līgumus, noraidīja ar 2013. gada 26. februāra vēstuli (turpmāk tekstā – “2013. gada 26. februāra lēmums”).”
3 Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 28. martā, D. Drakeford cēla prasību ar mērķi atcelt 2012. gada 30. augusta un 2013. gada 26. februāra lēmumus un piespriest EMA viņam izmaksāt EUR 25 000 kā atlīdzinājumu par ciesto morālo kaitējumu. EMA savukārt primāri lūdza prasību noraidīt kā daļēji nepieņemamu un katrā ziņā nepamatotu un, pakārtoti, noraidīt prasījumus atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un izmaksāt D. Drakeford EUR 25 000, kā arī jebkādus atlīdzinājuma prasījumus saistībā ar vēl nepierādītiem materiāliem zaudējumiem, un lūdza piespriest D. Drakeford atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
4 Civildienesta tiesa vispirms par nepieņemamiem atzina prasījumus atcelt 2013. gada 26. februāra lēmumu, jo tas attiecās uz lūgumu pagarināt D. Drakeford līgumu noraidīšanu, viņa sākotnējā palīgdarbinieka līguma pārkvalificēšanu par pagaidu darbinieka līgumu un pagaidu darbinieka līguma uz noteiktu laiku pārkvalificēšanu par līgumu uz nenoteiktu laiku.
5 Turpinājumā Civildienesta tiesa pārsūdzētā sprieduma 47. punktā atzina par pamatotu D. Drakeford prasījumu atcelt 2012. gada 30. augusta lēmumu, Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (turpmāk tekstā – “PDNK”) 8. panta pirmās daļas trešajā teikumā ietverto frāzi “jebkura nākamā pagarināšana” interpretējot tādējādi, ka ar to ir saprotama jebkāda darbība, kuras rezultātā pagaidu darbinieks PDNK 2. panta a) punkta izpratnē, beidzoties viņa darba attiecībām uz noteiktu laiku, šajā statusā turpina darba attiecības ar savu darba devēju, pat ja šī pagarināšana nesniedz paaugstināšanu amatā vai veikto darba pienākumu paplašināšanos. Civildienesta tiesa piebilda, ka citādi būtu tikai tad, ja jaunais darba līgums ietilptu citā juridiskā regulējumā vai radītu pārrāvumu karjerā, kā, piemēram, būtiskas izmaiņas attiecīgā darbinieka veiktajos pienākumos.
6 Civildienesta tiesa savu argumentāciju pamatoja ar PDNK 8. panta pirmās daļas mērķi nodrošināt zināmu nodarbinātības stabilitāti un ar vienlīdzīgas attieksmes principu, tādējādi secinot, ka 2012. gada 30. augusta lēmumā, tā kā tas bija pieņemts saistībā ar darba attiecībām uz noteiktu laiku, nav ņemta vērā PDNK 8. panta pirmā daļa.
7 Visbeidzot, attiecībā uz materiālajiem zaudējumiem par laiku no D. Drakeford pagaidu darbinieka līguma uz noteiktu laiku izbeigšanās līdz pārsūdzētā sprieduma pasludināšanai Civildienesta tiesa piesprieda EMA izmaksāt D. Drakeford starpību starp summu, kuru viņš būtu saņēmis, ja būtu palicis amatā, un atlīdzībām, honorāriem bezdarbnieka pabalstu vai jebkādiem citiem pabalstiem vai tādām pašām atlīdzībām, kuras tas faktiski bija saņēmis kopš 2013. gada 1. maija. Attiecībā uz laikposmu pēc pārsūdzētā sprieduma pasludināšanas, izmantodama savu neierobežoto kompetenci, Civildienesta tiesa aicināja EMA vai nu atjaunot D. Drakeford dienestā, vai arī panākt vienošanos par atbilstīgu finansiālu kompensāciju un uzdeva lietas dalībniekiem informēt to par šai ziņā kopīgas vienošanās ceļā panākto risinājumu vai arī, ja šāda vienošanās netiktu panākta, iesniegt tai savus prasījumus aprēķinu veidā.
Par apelācijas sūdzību
Tiesvedība Vispārējā tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
8 Ar Vispārējā tiesā 2014. gada 15. aprīlī iesniegto procesuālo rakstu EMA, pamatodamās uz Eiropas Savienības Tiesas statūtu I pielikuma 9. pantu, cēla šo apelācijas sūdzību. 2014. gada 25. jūlijā D. Drakeford iesniedza atbildes rakstu uz apelācijas sūdzību.
9 Ar procesuālajiem dokumentiem, kas Vispārējā tiesā iesniegti 2014. gada 14., 25. un 28. jūlijā, Eiropas Komisija, Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (turpmāk tekstā – “EFSA”), Eiropas Ķimikāliju aģentūra (turpmāk tekstā – “ECHA”), Eiropas Aģentūra operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (turpmāk tekstā – “Frontex”) un Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs (turpmāk tekstā – “ECDC”) lūdza atļauju iestāties lietā EMA prasījumu atbalstam. Ar apelācijas palātas priekšsēdētāja 2014. gada 2. un 24. septembra rīkojumiem visi pieci pieteikumi par iestāšanos lietā EMA prasījumu atbalstam tika pieņemti.
10 Komisija, ECHA, Frontex, EFSA un ECDC lūgumus ļaut iestāties lietā iesniedza termiņā.
11 EMA un D. Drakeford tika aicināti iesniegt apsvērumus par lūgumiem ļaut iestāties lietā, un to tie izdarīja noteiktajā termiņā.
12 EMA, kuru atbalsta Komisija, ECHA, Frontex, EFSA un ECDC, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– līdz ar to noraidīt pirmajā instancē iesniegto prasību;
– piespriest D. Drakeford atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.
13 D. Drakeford prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt apelācijas sūdzību;
– piespriest EMA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
14 2015. gada 9. februāra vēstulē EMA saskaņā ar Vispārējās tiesas 1991. gada 2. maija Reglamenta 146. pantu iesniedza motivētu pieteikumu, lai tā tiktu uzklausīta tiesvedības mutvārdu stadijā.
15 Vispārējā tiesa apelācijas sūdzības iesniedzējas pieteikumu apmierināja un uzsāka mutvārdu procedūru.
16 Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2015. gada 14. aprīļa tiesas sēdē.
Juridiskais pamatojums
[..]
Par pirmo pamatu, kas saistīts ar Civildienesta tiesas pieļauto kļūdu, interpretējot PDNK 8. panta pirmajā daļā ietverto frāzi “jebkura nākamā pagarināšana”
[..]
22 Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar vispārīgo interpretēšanas principu, ja Savienības tiesību akta dažādu valodu redakcijas atšķiras, attiecīgā tiesību norma ir jāinterpretē atbilstoši tā tiesiskā regulējuma kontekstam un mērķim, kura sastāvdaļa tā ir, kā arī tā attīstības stāvoklim laikā, kad aplūkojamā norma jāpiemēro (šajā ziņā skat. spriedumu, 2010. gada 2. septembris, Kirin Amgen, C‑66/09, Krājums, EU:C:2010:484, 41. punkts).
23 Turklāt ir jāatgādina, ka PDNK 8. panta pirmās daļas mērķis nav nedz nodarbinātības stabilitāte, nedz pagaidu darbinieku, ar kuriem noslēgts līgums uz noteiktu laiku, līgumu zināma turpinātība, bet gan līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīgas izmantošanas novēršana (spriedums, 2014. gada 21. maijs, Komisija/Macchia, T‑368/12 P, Krājums‑CDL, EU:T:2014:266, 60. punkts). Darba attiecību nestabilitāti turklāt apliecina fakts, ka pagaidu darbinieka uz laiku noslēgtā līguma pagarināšana ir tikai iespēja, izņemot PDNK 8. panta pirmās daļas pēdējā teikumā minēto, kura mērķis konkrēti ir izvairīties no līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīgas izmantošanas, paredzot līgumu uz noteiktu laiku pilnībā pārkvalificēt par līgumu uz nenoteiktu laiku. Katrā ziņā tāda pagaidu darbinieka darba attiecības, ar kuru, pateicoties PDNK 8. panta pirmās daļas pēdējā teikumā noteiktajam, tiek noslēgts līgums uz nenoteiktu laiku, nav stabilas. Faktiski šādā gadījumā administrācija jebkurā brīdī pamatotu iemeslu dēļ šo līgumu var izbeigt, ievērojot PDNK 47. panta c) punkta i) apakšpunkta nosacījumus.
24 Šajā lietā vispirms Civildienesta tiesa ir atzinusi, ka PDNK 8. panta pirmās daļas valodu redakciju atšķirību dēļ šo normu nav iespējams interpretēt viennozīmīgi. Šī secinājuma pamatojumam Civildienesta tiesa atsaucas, no vienas puses, uz holandiešu un itāļu valodu redakcijām, kuras ir labvēlīgas EMA nostājai, un, no otras puses, uz franču, vācu, angļu un spāņu valodu redakcijām. Attiecībā uz pēdējām minētajām Civildienesta tiesa pārsūdzētā sprieduma 42. punktā ir atzinusi, ka atšķirībā no itāļu un holandiešu valodu redakcijām franču un vācu valodu redakcijas, kurās ir vispārīgāk formulēta saistību un darba attiecību pagarināšana, un angļu un spāņu valodu redakcijas, kurās ir paredzēta jebkāda vēlāka pagarināšana, konkrētāk neprecizējot, neļauj secināt, ka frāze “jebkura nākamā pagarināšana” attiecas uz vienu un to pašu līgumu. Tādējādi Civildienesta tiesa konstatēja, ka pastāv divas PDNK 8. panta pirmās daļas valodu redakciju kategorijas: viena, no kuras skaidri izriet, ka frāze “jebkura nākamā pagarināšana” attiecas uz līgumu, un otra, no kuras to nav iespējams secināt. Ņemot vērā šo tekstu atšķirību, kuri nesniedz viennozīmīgu norādi par tādas pagarināšanas priekšmetu, kuras rezultātā līgums uz noteiktu laiku tiek pārkvalificēts par līgumu uz nenoteiktu laiku, Civildienesta tiesa pieņēma, ka ir jāizveido vienveidīga minētās normas interpretācija.
25 Šajā Civildienesta tiesas secinājumā nav kļūdas tiesību piemērošanā. Protams, kā norāda EMA, Civildienesta tiesa nav ņēmusi vērā, ka angļu un spāņu valodu redakcijās, atšķirībā no franču un vācu redakcijām, frāze “jebkura nākamā pagarināšana” var attiekties vienīgi uz vārdu “līgums”. Tomēr šī kļūda neietekmē Civildienesta tiesas vērtējumu, ciktāl tā ir pareizi konstatējusi, ka savukārt no franču un vācu valodu redakcijām nav iespējams secināt viennozīmīgu PDNK 8. panta pirmās daļas interpretāciju. Minētajās redakcijās terminu “saistības” [engagement], “līgums” [contrat] un “šo saistību jebkura nākamā pagarināšana” alternatīvais lietojums padara šo normu neskaidru. Šai ziņā ir jānorāda, ka, kamēr termins “saistības” attiecas vispārīgi uz darba attiecībām starp darbinieku, no vienas puses, un iestādi vai aģentūru, no otras puses, termins “līgums” atbilst juridiskam instrumentam, ar ko šīs attiecības tiek konkretizētas. Tā kā franču un vācu valodu redakcijas ir piemērotas, lai tās interpretētu tādējādi, ka darbinieka saistības var tikt īstenotas, noslēdzot dažādus līgumus vienu un to pašu darba attiecību ietvaros, Civildienesta tiesa ir pareizi atzinusi, ka no minētajām redakcijām nav iespējams secināt, vai frāze “jebkura nākamā pagarināšana” viennozīmīgi attiecas uz saistībām vai līgumu. Līdz ar to EMA sākotnējais arguments, ka termini “saistības” un “līgums” ir savstarpēji aizstājami, nav atbalstāms.
26 Tāpat arī EMA piedāvātā teksta interpretācija, atbilstoši kurai, lai varētu piemērot PDNK 8. panta pēdējo teikumu, pagarināšanai ir jāattiecas uz to pašu līgumu uz noteiktu laiku, nav skaidra, jo valodu redakcijas, kurās lietots vienīgi vārds “līgums”, var tikt interpretētas citādāk, nekā minēts. Galu galā var izrādīties, ka tad, kad ar pagaidu darbinieku, ar kuru noslēgts līgums uz noteiktu laiku, tiek noslēgts jauns, lai arī formāli atšķirīgs, līgums uz noteiktu laiku, būtībā tiek turpināts viņa sākotnējais līgums. No tā izriet, ka nav šķēršļu uzskatīt, ka attiecībā uz pagarināšanu, kuras rezultātā līgums uz noteiktu laiku tiek pārveidots par līgumu uz nenoteiktu laiku, PDNK 8. panta pirmās daļas pēdējais teikums var tikt interpretēts tādējādi, ka tas drīzāk attiecas uz tāda paša veida līgumu, proti, līgumu uz noteiktu laiku, nevis uz sākotnējam līgumam identisku līgumu. Šī konstrukcija pierāda, ka principā starp darbinieku un administrāciju noslēgti secīgi līgumi uz noteiktu laiku, ciktāl tie ir uzskatāmi par pirmā līguma uz noteiktu laiku turpinājumu, var tikt ņemti vērā PDNK 8. panta pirmās daļas pēdējā teikuma piemērošanas nolūkos.
27 Ņemot vērā šos apsvērumus un konstatējot, ka tekstuālās atšķirības var radīt atšķirības jēgā, Civildienesta tiesa, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, pirmkārt, varēja atzīt, ka tā nevar aprobežoties ar vienkārši tekstuālu pieeju, un, otrkārt, PDNK 8. panta pirmās daļas vienveidīgas piemērošanas nolūkā tā pārsūdzētā sprieduma 45. punktā varēja atsaukties uz vispārīgo principu, atbilstoši kuram norma ir jāinterpretē, ņemot vērā Savienības tiesisko regulējumu kopumā, tā mērķus un tā attīstību konkrētajā brīdī.
28 Līdz ar to pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.
29 Turpinot Civildienesta tiesa savu PDNK 8. panta pirmās daļas interpretāciju ir pamatojusi, pirmkārt, ar tā mērķi un, otrkārt, tā kontekstu. Attiecībā uz minētās normas mērķi Civildienesta tiesa pārsūdzētā sprieduma 43., 44. un 46. punktā būtībā ir atzinusi, ka tas ir nodrošināt zināmu nodarbinātības stabilitāti darba attiecību jomā. Par tā kontekstu Civildienesta tiesa pārsūdzētā sprieduma 47. punktā ir atzinusi, ka interpretēt PDNK 8. panta pirmo daļu, izslēdzot pagaidu darbinieka uz noteiktu laiku noslēgta līguma pārkvalificēšanu par līgumu uz nenoteiktu laiku tikai tādēļ, ka darbinieks karjeras virzībā ar administrāciju ir noslēdzis dažādus līgumus, būtu pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam, kā arī likumdevēja gribai, kas skaidri pausta PDNK 12. panta 1. punktā, nodrošināt, lai ar pagaidu darbiniekiem iestādēm tiktu piedāvāti pakalpojumi, ko sniedz visspējīgākie, visefektīvākie un visgodprātīgākie cilvēki.
30 Attiecībā uz otrā pamata pirmo daļu ir jākonstatē, ka, atzīdama, ka PDNK 8. panta pirmās daļas mērķis ir nodrošināt zināmu nodarbinātības stabilitāti, Civildienesta tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Pretēji tās nospriestajam, kā norādīts iepriekš 23. punktā, PDNK 8. panta pirmās daļas mērķis ir secīgu līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīgas izmantošanas novēršana. Turklāt, kā jau atgādināts šā sprieduma 19. punktā, minētā panta ierobežoto mērķi apstiprina administrācijai piešķirtās pilnvaras jebkurā brīdī izbeigt darba attiecības ar darbinieku, kam ir līgums uz nenoteiktu laiku, ievērojot PDNK 47. pantā noteiktās procedūras.
31 Katrā ziņā ir jānorāda, ka Savienības tiesa var noraidīt pamatu vai iebildumu kā neefektīvu, ja tā konstatē, ka gadījumā, ja šis pamats būtu pamatots, tas nevarētu izraisīt pieprasīto atcelšanu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2009. gada 19. novembris, Michail/Komisija, T‑50/08 P, Krājums‑CDL, EU:T:2009:457, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).
32 No vienas puses, kaut gan Civildienesta tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atzīstot, ka PDNK 8. panta pirmās daļas mērķis ir nodrošināt zināmu nodarbinātības stabilitāti, no otras puses, tā tomēr ir pareizi atzinusi, ka minētajam pantam ir pretrunā uzskatīt, ka pagaidu darbinieka līgums uz noteiktu laiku pilnībā var tikt pārkvalificēts par līgumu uz nenoteiktu laiku tikai tad, ja secīgie pagarinājumi attiecas uz vienu un to pašu līgumu. Civildienesta tiesa pārsūdzētā sprieduma 47. punktā faktiski ir pareizi norādījusi, ka, pagaidu darbiniekam, ar ko noslēgts līgums uz noteiktu laiku un kurš karjerā ir virzījies ar dažādu līgumu palīdzību viņa labo profesionālo rezultātu dēļ, liedzot PDNK 8. panta pirmās daļas pēdējā teikumā paredzēto aizsardzību, salīdzinot ar pagaidu darbinieku, ar kuru noslēgts līgums uz noteiktu laiku, bet kura līgums ir ticis pagarināts bez īpašiem sasniegumiem karjeras virzībā, pirmais minētais darbinieks tiktu sodīts. Tātad šis EMA arguments ir jānoraida kā neefektīvs.
33 Visbeidzot, attiecībā uz trešo daļu atliek atzīt, ka, pretēji EMA apgalvotajam, Civildienesta tiesa pagaidu darbiniekus nav pielīdzinājusi ierēdņiem. Protams, kā konstatēts iepriekš šī sprieduma 29. punktā, Civildienesta tiesa nav ņēmusi vērā PDNK 8. panta pirmās daļas mērķi. Tomēr jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 50. punktā Civildienesta tiesa ir atzinusi, ka administrācija jebkurā brīdī var izbeigt darbinieka līgumu uz nenoteiktu laiku, ievērojot PDNK 47. panta a) punkta i) apakšpunktā noteikto termiņu. Tas pierāda, ka Civildienesta tiesa nekādi nav apšaubījusi atšķirību ierēdņu un [pārējo] darbinieku starpā un plašo rīcības brīvību, kāda administrācijai ir attiecībās ar tiem (spriedums, 2013. gada 4. decembris, ETF/Schuerings, T‑107/11 P, Krājums‑CDL, EU:T:2013:624, 76. punkts).
34 No iepriekš minētā izriet, ka EMA pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par otro pamatu, kas saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz paziņojumu par izņēmumu no PDNK 8. panta pirmās daļas interpretācijas
[..]
37 Attiecībā uz argumentu, ka atsauce uz citu tiesisko režīmu ir neskaidra, pat neatbilstoša, ir jākonstatē, ka Civildienesta tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Faktiski, kā to pareizi norādījusi EMA, kuru atbalsta Komisija, ECHA, Frontex, EFSA un ECDC, PDNK ir vienīgais tiesiskais regulējums, kas piemērojams visiem pagaidu darbiniekiem. Tādējādi Civildienesta tiesas atsauce uz citu tiesisko regulējumi ir kļūdaina.
38 Katrā ziņā, kā norādīts iepriekš šī sprieduma 31. punktā, Savienības tiesa var noraidīt pamatu vai iebildumu kā neefektīvu, ja tā konstatē, ka gadījumā, ja šis pamats būtu pamatots, tas nevarētu izraisīt pieprasīto atcelšanu (šajā ziņā skat. spriedumu Michail/Komisija, minēts 31. punktā, EU:T:2009:457, 59. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā lietā jākonstatē, ka, kaut arī atsauce uz jebkāda cita tiesiskā regulējuma piemērošanu ir kļūdaina, pārsūdzētajā spriedumā Civildienesta tiesa savu argumentāciju ir balstījusi uz gadījumu, kad rodas pārrāvums karjerā. No tā izriet, ka arguments par to, ka atsauce uz citu tiesisko režīmu ir neskaidra, pat neatbilstoša, ir jānoraida kā neefektīvs.
39 Attiecībā uz argumentu, ka šis jaunais līgums radīs pārrāvumu pagaidu darbinieka karjerā, vispirms ir jānorāda, ka Civildienesta tiesas noteiktais izņēmums no PDNK 8. panta pirmajā daļā paredzētās pārkvalificēšanas piemērošanas gadījumā, kad rodas karjeras pārrāvums, ir loģiskas minētā panta interpretācijas sekas. PDNK 8. panta pirmās daļas mērķis ir novērst, ka gadījumā, kad pagaidu darbinieks, ar ko noslēgts līgums uz noteiktu laiku, virzās karjerā vai tiek paplašinātas viņa funkcijas, administrācija varētu ļaunprātīgi izmantot formāli atšķirīgus līgumus, lai izvairītos no minētajā pantā paredzētās pārkvalificēšanas.
40 Katrā ziņā pārkvalificēšanas priekšnoteikums ir tāds, ka pagaidu darbiniekam, kurš virzās savā karjerā vai kura funkcijas paplašinās, ar savu darba devēju saglabājas turpinātas darba attiecības. Ja izrādās, ka darbinieks noslēdz līgumu, kurā paredzētas būtiskas – nevis formālas – viņa funkciju izmaiņas, PDNK 8. panta pirmās daļas piemērošanas priekšnoteikums vairs nav spēkā. Patiesībā PDNK 8. panta pirmās daļas garam būtu pretrunā, ja tiktu pieņemts, ka tajā paredzētā noteikuma piemērošana varētu attiekties uz jebkuru pagarināšanu. Tādēļ, pretēji EMA nostājai, Civildienesta tiesa pārsūdzētā sprieduma 48. un 49. punktā ir juridiski pietiekami pamatoti izskaidrojusi pārrāvuma jēdzienu, atzīstot, ka tam ir nepieciešamas būtiskas izmaiņas attiecīgā darbinieka uzdevumos, kas var apdraudēt viņa darba attiecību ar administrāciju funkcionalitāti. Tāpēc šis EMA arguments ir jānoraida.
41 Šo secinājumu neatspēko nedz EMA arguments, ka Civildienesta tiesa, piemērodama neskaidru pārrāvuma jēdzienu, ir kļūdaini secinājusi, ka D. Drakeford karjerā nav bijis pārrāvuma, neraugoties uz viņa atbildības līmeņa palielināšanos un formālām izmaiņām viņa funkcijās, nedz arī arguments, ka D. Drakeford pieņemšana darbā notika pēc ārējās atlases procedūras. Tā kā darba attiecību pārrāvums nav neskaidrs jēdziens, kā tas noskaidrots iepriekš šī sprieduma 39. punktā, arguments, ka Civildienesta tiesa šajā lietā ir pieļāvusi kļūdu, piemērojot šo jēdzienu, ir jānoraida. Turklāt ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 49. punktā Civildienesta tiesa ir pareizi pārbaudījusi lietai raksturīgos apstākļus, ņemot vērā pārsūdzētā sprieduma 48. punktā noskaidroto pārrāvuma jēdzienu. Tiesa, ņemot vērā veicamo uzdevumu iespējamo salīdzinājumu, sektora vadītāja amats, uz kuru D. Drakeford pretendēja pēc ārējās atlases procedūras, ir būtiskas izmaiņas salīdzinājumā ar vadītāja vietnieka amatu, kas rada pārrāvumu, kurš atbilst Civildienesta tiesas noskaidrotajam pārrāvuma jēdzienam. Faktiski, ja palikšana tajā pašā darbības jomā automātiski nerada veikto funkciju turpinātību, šī turpinātība principā ir jāizslēdz gadījumā, kad pretendēt uz sektora vadītāja amatu var tikai pēc ārējās atlases procedūras. Katrā ziņā šajā lietā izrādās, ka pirms D. Drakeford iecelšanas amatā par sektora vadītāju 2003. gadā viņš laika posmā no 2001. līdz 2003. gadam pildīja sektora vadītāja ad intérim uzdevumus. Tādēļ nevar gluži tikt secināts, ka viņa iecelšana amatā par sektora vadītāju, pat ja tas notika pēc ārējās atlases procedūras, patiešām radīja pārrāvumu uzdevumos, kurus viņš pildīja iepriekš. Turklāt arī no pirmās instances tiesvedības materiāliem izriet, ka D. Drakeford 2003. gada aprīlī tika klasificēts A 4 pakāpes 3. līmenī ar desmit mēnešu stāžu un ka, sākot ar 2003. gada 1. maiju, datumu, kad stājā spēkā viņa IT daļas vadītāja līgums, viņš tika klasificēts A 4 pakāpes 3. līmenī ar vienpadsmit mēnešu stāžu. Šī situācija vēlreiz apstiprina, ka darba attiecības starp D. Drakeford un EMA turpinājās. No tā izriet, ka, konstatējusi, ka D. Drakeford ir nepārtraukti pildījis savus pienākumus informācijas tehnoloģiju jomā, tostarp būdams sektora vadītāja vietnieks, sektora vadītājs ad intérim un sektora vadītājs, Civildienesta tiesa ir pamatoti izslēgusi, ka EMA un D. Drakeford starpā esošo darba tiesisko attiecību turpinātība būtībā būtu bijusi pārrauta.
[..]
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (apelācijas palāta)
nospriež:
1) atcelt Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (trešā palāta) 2014. gada 5. februāra spriedumu Drakeford/EMA (F‑29/13, EU:F:2014:10), ciktāl Civildienesta tiesa minētajā spriedumā ir īstenojusi savu neierobežoto kompetenci finanšu jomā attiecībā uz laikposmu pēc tā pasludināšanas;
2) apelācijas sūdzību pārējā daļā noraidīt;
3) nodot lietu atpakaļ Civildienesta tiesai;
4) atlikt lēmuma par David Drakeford un Eiropas Zāļu aģentūrai (EMA) sedzamajiem tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu;
5) Eiropas Komisija, Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA), Eiropas Ķimikāliju aģentūra (ECHA), Eiropas Aģentūra operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (Frontex) un Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs (ECDC) sedz savus tiesāšanās izdevumus šajā instancē paši.
Jaeger | Papasavvas | Berardis |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 16. septembrī.
[Paraksti]