ĢENERĀLADVOKĀTA HENRIKA SAUGMANDSGORA ĒES [HENRIK SAUGMANDSGAARD ØE]
SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 18. maijā (1)
Lieta C‑64/16
Associação Sindical dos Juízes Portugueses
pret
Tribunal de Contas
(Supremo Tribunal Administrativo (Augstākā administratīvā tiesa, Portugāle) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – LES 19. panta 1. punkta otrā daļa – Efektīva tiesību aizsardzība tiesā – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 47. pants – Tiesu neatkarība – Valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts darba samaksas samazinājums valsts administrācijā – Budžeta taupības pasākumi
I. Ievads
1. Supremo Tribunal Administrativo (Augstākā administratīvā tiesa, Portugāle) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika iesniegts tiesvedībā starp Associação Sindical dos Juízes Portugueses (Portugāles tiesnešu arodbiedrība, turpmāk tekstā – “ASJP”) un Tribunal de Contas (Revīzijas palāta, Portugāle) par šīs pēdējās minētās tiesas locekļiem izmaksātās darba samaksas samazinājumu, kas izrietēja no likuma, ar kuru uz laiku tika samazināta darba samaksa valsts sektorā, lai cīnītos ar Portugālē pastāvošās ekonomiskās krīzes sekām.
2. Iesniedzējtiesa jautā, vai šāds valsts tiesiskais regulējums ir saderīgs ar tiesu neatkarības principu, kāds, pēc tās domām, izrietot gan no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas (2), gan no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) (3) 47. panta un Tiesas judikatūras.
3. Pirms izklāstīt pamatojumus pēc būtības, kuru dēļ es uzskatu, ka ir jāsniedz noliedzoša atbilde uz šādi uzdotu jautājumu, es pārbaudīšu šajā lietā celtos iebildumus par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieņemamību un šīs Tiesas acīmredzamu kompetences neesamību.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
4. Galvenie šajā lietā norādītie Savienības tiesību akti, kuru mērķis ir novērst Portugāles Republikas pārmērīgo budžeta deficītu un tai sniegt finansiālu palīdzību, ir šādi:
– Padomes 2009. gada 2. decembra Lēmums 2010/288/ES par pārmērīga budžeta deficīta situāciju Portugālē (4),
– Padomes 2010. gada 11. maija Regula (ES) Nr. 407/2010, ar ko izveido Eiropas finanšu stabilizācijas mehānismu (5),
– Vienošanās par ekonomikas un finanšu korekciju, ko parasti pazīst ar nosaukumu “saprašanās memorands” [un] ko 2011. gada 17. maijā parakstīja Portugāles valdība, Eiropas Komisija, Starptautiskais Valūtas fonds (turpmāk tekstā – “SVF”) un Eiropas Centrālā banka (turpmāk tekstā – “ECB”) (6),
– Padomes 2011. gada 30. maija Īstenošanas lēmums 2011/344/ES par Savienības finanšu palīdzības piešķiršanu Portugālei (7), kas grozīts it īpaši ar Padomes 2012. gada 10. jūlija Īstenošanas lēmumu 2012/409/ES (8) un ar Padomes 2014. gada 23. aprīļa Īstenošanas lēmumu 2014/234/ES (9), kā arī
– Padomes 2013. gada 18. jūnija ieteikums par pārmērīga valsts budžeta deficīta situācijas novēršanu Portugālē (10).
B. Portugāles tiesības
1. Likums Nr. 75/2014
5. 2014. gada 12. septembra Lei n° 75/2014, estabelece os mecanismos das reduções remuneratórias temporárias e as condições da sua reversão (Likums Nr. 75/2014, ar ko nosaka darba samaksas samazinājuma uz laiku mehānismus un kārtību tās atjaunošanai) (11) (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 75/2014”) mērķis atbilstoši tā 1. panta 1. punktam ir noteikt darba samaksas samazinājuma valsts sektorā mehānisma piemērošanu un definēt principus, kas ir jāņem vērā, to atjaunojot.
6. Šī likuma 2. pants “Darba samaksas samazinājums” ir formulēts šādi:
“1 – Personu, kas norādītas 9. punktā, kopējā bruto mēneša darba samaksa, kas pārsniedz EUR 1500, neatkarīgi no tā, vai šīs personas jau ir nodarbinātas minētajā datumā vai tiek pieņemtas darbā vēlāk, kā arī neatkarīgi no viņu statusa tiek samazināta šādi:
a) 3,5 % no kopējās darba samaksas summas, kas pārsniedz EUR 1500, bet ir mazāka par EUR 2000;
b) 3,5 % no EUR 2000, kam pieskaita 16 % no kopējās darba samaksas summas, kas pārsniedz EUR 2000, tādējādi nonākot pie kopējā samazinājuma starp 3,5 % un 10 % darba samaksai, kas ir vienāda vai lielāka ar EUR 2000 un mazāka vai vienāda ar EUR 4165;
c) 10 % no kopējās darba samaksas, kas pārsniedz EUR 4165.
[..]
9 – Šis likums ir piemērojams šādām amatpersonām un citām zemāk norādītajām personām:
a) Republikas prezidents;
b) Assembleia da República [Nacionālās asamblejas] priekšsēdētājs;
c) premjerministrs;
d) Assembleia da República deputāti;
e) valdības locekļi;
f) Tribunal Constitucional [Konstitucionālās tiesas], Tribunal de Contas [Revīzijas palātas] tiesneši un Republikas ģenerālprokurors, kā arī vispārējās tiesvedības tiesneši, prokurori, administratīvo tiesu tiesneši, nodokļu tiesu tiesneši un miertiesneši;
g) Republikas pārstāvji autonomajos reģionos;
h) assembleias legislativas das regiões autónomas [autonomo reģionu likumdošanas asambleju] deputāti;
i) reģionālo pašpārvalžu locekļi;
j) vēlētie vietējie pārstāvji;
k) citu iepriekš neuzskaitītu konstitucionālo iestāžu locekļi un neatkarīgu administratīvo iestāžu, tostarp iestāžu, kuras darbojas Assembleia da República interesēs, pārraugošo iestāžu locekļi;
l) iepriekš minēto amatpersonu un iestāžu, Tiesnešu Augstākās padomes priekšsēdētāja un priekšsēdētāja vietnieka, Administratīvo un nodokļu tiesu Augstākās padomes priekšsēdētāja un priekšsēdētāja vietnieka, Supremo Tribunal de Justiça [Augstākās tiesas] priekšsēdētāja, Konstitucionālās tiesas priekšsēdētāja un tiesnešu, Supremo Tribunal Administrativo [Augstākās administratīvās tiesas] priekšsēdētāja, Tribunal de Contas priekšsēdētāja, Provedor de Justiça [ombuda] un valsts ģenerālprokurora biroju, pārvaldības struktūru un atbalsta dienestu locekļi un darbinieki;
m) bruņoto spēku un Republikas žandarmērijas (GNR) militārpersonas, tostarp kara tiesas tiesneši un militārie eksperti, kuri darbojas Prokuratūrā, kā arī citu bruņoto spēku [militārpersonas];
n) vadošie darbinieki Valsts prezidenta un Assembleia da República dienestos, kā arī citos konstitucionālo iestāžu atbalsta dienestos, citos centrālās, reģionālās un vietējās valsts pārvaldes dienestos un iestādēs, kā arī darbinieki, kuri pilda citus amata pienākumus ar līdzvērtīgu darba samaksu;
o) valsts pārvaldes amatpersonas vai tām pielīdzināmas personas, izpildinstitūciju, lēmējinstitūciju, konsultatīvo, kontroles vai jebkuru citu likumā noteiktu vispārēju vai specializētu valsts iestāžu locekļi, publisko tiesību juridisko personu, kuras ir neatkarīgas, jo iesaistītas regulējošā, pārraudzības vai audita nozarē, valsts kapitālsabiedrību, kurās kapitāla daļas pārsvarā vai pilnībā pieder valstij, valsts uzņēmumu un uzņēmumu, kuri darbojas reģionālās un pašvaldību uzņēmējdarbības nozarē, sabiedrisko fondu un jebkuras citas valsts iestādes locekļi;
p) darbinieki, kuri pilda sabiedriskās funkcijas, strādājot pie Valsts prezidenta, Assembleia da República vai citās konstitucionālajās iestādēs, kā arī darbinieki, kuri pilda sabiedriskās funkcijas neatkarīgi no nodarbinātības valsts sektorā nosacījumiem, tostarp darbinieki, kuri ir norīkoti pārkvalifikācijai vai atrodas īpašā atvaļinājumā;
q) īpaša statusa valsts institūciju un publisko tiesību juridisko personu, kuras ir neatkarīgas, jo iesaistītas regulējošā, pārraudzības vai audita nozarē, darbinieki, tajā skaitā neatkarīgu regulatīvo institūciju [darbinieki];
r) darbinieki valsts kapitālsabiedrībās, kurās kapitāla daļas pārsvarā vai pilnībā pieder valstij, valsts uzņēmējdarbības struktūrvienībās un struktūrvienībās, kuras darbojas reģionālā un pašvaldību uzņēmējdarbības nozarē;
s) iepriekš neminētu publisko tiesību sabiedrisko fondu, privāto tiesību sabiedrisko nodibinājumu un valsts organizāciju darbinieki un vadītāji;
t) rezerves personāls, darbinieki pirmspensijas vecumā vai uz laiku atstādinātie darbinieki, kuri nav dienestā un kuri saņem pabalstus, kas tiek indeksēti atbilstoši aktīvā nodarbinātībā esošo darbinieku algām.
[..]
15 – Šajā pantā paredzētā sistēma ir obligāta, un tā ir prioritāra, salīdzinot ar visām pretējām speciālajām vai izņēmuma tiesību normām, kā arī kolektīviem darba attiecības reglamentējošiem instrumentiem un darba līgumiem, kuros nevar atkāpties no šīs sistēmas vai to grozīt.”
2. Likums Nr. 159‑A/2015
7. Ar 2015. gada 30. decembra Lei n° 159‑A/2015, Extinção da redução remuneratória na Administração Pública (Likums Nr. 159‑A/2015, ar ko nosaka darba samaksas samazinājuma administratīvajā sektorā beigas) (12) (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 159‑A/2015”), sākot no 2016. gada 1. janvāra, pakāpeniski tika atcelti samazinājuma pasākumi, kas izrietēja no Likuma Nr. 75/2014.
8. Šī likuma 2. pantā ir noteikts, ka “Likumā Nr. 75[/2014] paredzētais darba samaksas samazinājums pakāpeniski jāatceļ 2016. gada gaitā ik pa trim mēnešiem saskaņā ar šādiem nosacījumiem:
a) darba samaksas atjaunošana 40 % apmērā no 2016. gada 1. janvāra;
b) darba samaksas atjaunošana 60 % apmērā no 2016. gada 1. aprīļa;
c) darba samaksas atjaunošana 80 % apmērā no 2016. gada 1. jūlija;
d) pilnīga darba samaksas samazinājuma izbeigšana no 2016. gada 1. oktobra.”
III. Pamatlieta, prejudiciālais jautājums un tiesvedība Tiesā
9. ASJP, kas rīkojās atsevišķu savu locekļu, kuri ir tiesneši Tribunal de Contas (Revīziju palāta), vārdā, celtās īpašās administratīvās prasības mērķis ir panākt, lai tiktu atcelti administratīvie akti, kas tika pieņemti, piemērojot Likuma Nr. 75/2014 2. pantu, ar kuru tika ieviests darba samaksas pagaidu samazinājums personām, kas strādā Portugāles valsts pārvaldē un kas ir uzskaitītas šajā pantā, tostarp tiesnešiem (13). Tiesneši, kurus pārstāv šī apvienība, turklāt lūdz atlīdzināt summas, kas ir tikušas ieturētas no viņu darba samaksas, sākot no 2014. gada oktobra, samaksājot tās kopā ar kavējuma procentiem atbilstoši likumiskajai procentlikmei, kā arī atzīt, ka viņiem ir tiesības saņemt savu darba samaksu bez šī samazinājuma.
10. Šīs prasības atbalstam ASJP apgalvo, ka ar strīdīgajiem darba samaksas samazinājuma pasākumiem tiekot pārkāpts “tiesu neatkarības princips”, kas ir minēts Portugāles Republikas Konstitūcijas 203. pantā (14) un kas esot nostiprināts gan LES 19. panta 1. punktā, gan Hartas 47. pantā.
11. Savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Supremo Tribunal Administrativo (Augstākā administratīvā tiesa) apstiprina, ka, tā kā izdevumus ierobežojošie pasākumi, kas konkrēti izpaužas kā darba samaksas samazinājums, par ko ir pamatlieta, iekļaujoties Portugālē pastāvošā pārmērīgā budžeta deficīta novēršanas kontekstā – ko reglamentē un kontrolē Eiropas Savienības iestādes un kam seko finansiāls atbalsts, kas tiek piešķirts un regulēts ar Eiropas Savienības tiesību aktiem –, būtu grūti apstrīdēt, ka minētie pasākumi ir tikuši pieņemti Savienības tiesību kontekstā vai ka tiem vismaz ir Eiropas izcelsme.
12. Tālāk tā norāda, ka rīcības brīvība, kas ir Portugāles Republikai, konkretizējot budžetārās politikas ievirzes saskaņā ar Eiropas iestādēm, tomēr to neatbrīvo no tās pienākuma saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punktu ievērot Savienības tiesību galvenos principus, starp kuriem ir tiesu neatkarības princips.
13. Šajā ziņā tā norāda, ka efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas izriet no Eiropas Savienības tiesību sistēmas, saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu pirmām kārtām nodrošina valsts tiesas un ka tām šī aizsardzība ir jāīsteno neatkarīgi un objektīvi, uz ko Eiropas Savienības pilsoņiem ir tiesības saskaņā ar Hartas 47. pantu. Tās ieskatā, viss norāda uz to, ka tiesu iestāžu neatkarību nodrošina arī tas, ka tiek paredzētas garantijas saistībā ar to locekļu statusu it īpaši ekonomiskās attieksmes pret tiem ziņā – šī iemesla dēļ tiek apstrīdēts vienpusējs un turpināts prasītājas pamatlietā pilnvarotāju darba samaksas samazinājums.
14. Ar 2016. gada 7. janvāra nolēmumu, kas Tiesā tika reģistrēts 2016. gada 5. februārī, Supremo Tribunal Administrativo (Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai, ņemot vērā pārmērīga budžeta deficīta novēršanas un finansiālā atbalsta, ko regulē Eiropas Savienības normas, obligātās prasības, tiesu neatkarības princips, kāds tas izriet no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas, [Hartas] 47. panta un Tiesas judikatūras, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj darba samaksas samazināšanas pasākumus, kurus piemēro Portugāles tiesnešiem, ja tos vienpusēji un turpināti piemēro citas suverēnas varas/iestādes, kā tas izriet no Likuma Nr. 75[/2014] 2. panta?”
15. Rakstveida apsvērumus iesniedza ASJP, Portugāles valdība un Komisija. 2017. gada 13. februāra tiesas sēdē tika pārstāvēta Portugāles valdība un Komisija.
IV. Analīze
16. Pirms paust nostāju par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pēc būtības, norādīšu, ka šajā lietā ir izvirzīti divi procesuālie iebildumi – viens par šī lūguma [sniegt prejudiciālu nolēmumu] nepieņemamību un otrs par Tiesas kompetences neesamību. Attiecībā uz kārtību, kādā šie iebildumi ir izvirzīti, norādīšu, ka Tiesas kompetence principā ir jāpārbauda vispirms. Tomēr šajos secinājumos uzskatu par lietderīgu vispirms aplūkot lūguma pieņemamību, jo šajā gadījumā tā raisa mazāk sarežģītus jautājumus nekā Tiesas kompetences pārbaude un šī pārbaude ir saistīta arī ar tiesību normām, kuras ir lūgts interpretēt; analīze pēc būtības tādējādi sekos uzreiz pēc pārbaudes.
A. Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību
17. Portugāles valdība un Komisija ir cēlušas divu veidu iebildumus, kas var skart šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību. Pirmais attiecas uz lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu neprecīzo pamatojumu, savukārt otrais attiecas uz to, ka pamatlietā apstrīdētie valsts pasākumi brīdī, kad notika vēršanās Tiesā, jau bija atcelti.
1. Par lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu esošajām nepilnībām
18. Rakstveida un mutvārdu apsvērumos Komisija vispirms norāda, ka lēmumam lūgt prejudiciālu nolēmumu piemīt trūkumi, jo tajā neesot precizēta nedz atbilstīgā Tiesas judikatūra prejudiciālajā jautājumā norādīto Savienības tiesību normu interpretācijai, nedz minēto tiesību normu izvēles iemesli (15), un ka no tā izrietot, ka Tiesai esot jāpasludina savas kompetences neesamība sniegt atbildi uz šo jautājumu.
19. Tomēr es uzskatu, ka šādi izvirzīti iebildumi attiecībā uz lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu saturu var skart drīzāk lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību nekā Tiesas kompetenci (16).
20. Kā uzsver Komisija, patiešām ir būtiski, lai iesniedzējtiesa formulētu savu lūgumu skaidri un precīzi, jo tas ir vienīgais dokuments, kas ir pamats tiesvedībai Tiesā gan tai pašai, gan šīs tiesvedības dalībniekiem (17). Prasības attiecībā uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepārprotami ietvertas Tiesas Reglamenta 94. pantā, ar kuru iesniedzējtiesai LESD 267. pantā iedibinātās sadarbības kontekstā ir jābūt pazīstamai un kas tai ir skrupulozi jāievēro. Konkrētāk, ir obligāti, lai valsts tiesas pašā lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu izklāsta atbilstošās tiesību normas, kuras attiecas uz pamatlietu, un lai tās paskaidro ne tikai, kādu iemeslu dēļ tās ir izvēlējušās Savienības tiesību normas, kuru interpretācija tiek lūgta, bet arī – kāda ir saikne, kuru tās konstatē starp šīm tiesību normām un valsts tiesību aktiem, kas ir piemērojami minētajam strīdam (18).
21. Taču šajā lietā lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu pamatojums ir īpaši īss, it īpaši abos galvenajos aspektos, tāpēc var šaubīties par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko tas satur, pieņemamību.
22. Pirmkārt, attiecībā uz strīdīgo valsts pasākumu saikni ar tiesību normām, kuras prejudiciālajā jautājumā ir lūgts interpretēt – proti, LES 19. panta 1. punkta otro daļu un Hartas 47. pantu –, iesniedzējtiesa ir izteikusies visai neskaidri, jo tā vienkārši norāda, ka, tās ieskatā, no šīm tiesību normām izrietot vispārējs tiesu neatkarības princips, kuram minētie pasākumi esot varējuši radīt aizskārumu (19), nesniedzot šajā ziņā precīzas norādes.
23. Otrkārt, prejudiciālajā jautājumā ir minēta “Tiesas judikatūra”, no kuras izrietot arī šis tiesu neatkarības princips, bet lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu pamatojumos šajā ziņā nav norādīts neviens šīs Tiesas nolēmums. Iesniedzējtiesa atsaucas tikai uz to, ka pastāv Tiesas pasludināti “vairāki spriedumi” saistībā ar jēdzienu “tiesa” LESD 267. panta izpratnē, kuros tiekot ņemta vērā iestādes, kas iesniegusi lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, neatkarība, tomēr tā nemin nevienu spriedumu, kas, tās ieskatā, būtu atbilstīgs. Tā kā trūkst pienācīgu norāžu, manuprāt, nav jāpauž nostāja par šo Tiesai iesniegtā jautājuma aspektu.
24. Lai gan ir iepriekš norādītie trūkumi lēmumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, manuprāt, ņemot vērā visus šajā lēmumā sniegtos un debatēm izvirzītos elementus, Tiesa tomēr ir pietiekami informēta, lai varētu paust nostāju par iespējamo LES 19. panta un Hartas 47. panta interpretāciju un tādējādi sniegt lietderīgu atbildi uz uzdoto jautājumu (20).
2. Par strīdīgā tiesiskā regulējuma atcelšanu pirms vēršanās Tiesā
25. Savos rakstveida apsvērumos Portugāles valdība apgalvo, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu esot nepieņemams, jo tas esot zaudējis priekšmetu vēršanās Tiesā brīdī tiesību aktu grozījumu dēļ, kas esot ieviesti Portugāles valsts tiesību sistēmā un kuru sekas pamatlietā esot bijusi pakāpeniska un pilnīga attiecīgo izmaksu darba samaksas jomā atjaunošana 2016. gada gaitā. Tā secināja, ka Tiesai vairs neesot jāsniedz atbilde uz uzdoto jautājumu, jo tas esot kļuvis hipotētisks (21).
26. Tiesas sēdē šī valdība apstiprināja, ka saskaņā ar Likumu Nr. 159‑A/2015 darba samaksu administratīvajā sektorā samazinājums, kas izrietēja no Likuma Nr. 75/2014, pakāpeniski laikā no 2016. gada 1. janvāra līdz 1. oktobrim esot ticis pilnībā atcelts (22), bet bez atpakaļejoša spēka. No tā izriet, ka zaudējumi, uz kuriem atsaucas prasītājas pamatlietā pilnvarotāji, kas sekoja viņu darba samaksas samazinājumam, sākot no 2014. gada oktobra, esot pastāvējuši pagātnē un līdz 2016. gada 1. oktobrim – datumam, kurā tika pilnībā sasniegts darba samaksas parastais līmenis visām personām, kas strādā valsts sektorā un uz kurām attiecās minētais samazinājums.
27. Tomēr Portugāles valdība apgalvo, ka prejudiciālais jautājums attiecoties uz tiesu neatkarības aizskārumu, kas esot, kā apgalvots, izraisīts ar Likumu Nr. 75/2014, – iespējamu problēmu, kas jau esot tikusi novērsta vēršanās Tiesā dienā, kas bija 2016. gada 5. februārī, ņemot vērā, ka šī teksta sekas esot atceltas ar Likumu Nr. 159‑A/2015, ko pieņēma 2015. gada 30. decembrī un kas stājās spēkā 2016. gada 1. janvārī. Tā piebilda, ka Likuma Nr. 75/2014 sekas pirms tā atcelšanas, uz kurām atsaucas ASJP, esot vienīgi mantiskas dabas; šī problemātika, pēc tās domām, neietilpstot lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmetā.
28. Šajā ziņā atgādināšu, ka uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa ir uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros un kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Tiesas atteikums lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu ir iespējams tikai tad, ja acīmredzami ir skaidrs, ka prasītajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar realitāti vai pamata lietas priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesas rīcībā nav tādu vajadzīgo faktisko un tiesību apstākļu, lai varētu sniegt noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (23).
29. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no LESD 267. panta formulējuma un sistēmas vienlaicīgi izriet, ka prejudiciālā nolēmuma procedūras priekšnoteikums ir strīda faktiskā izskatīšana valstu tiesās, kā ietvaros tām ir jāpieņem nolēmums, kurā var tikt ņemts vērā prejudiciālais spriedums (24). Tādējādi, kad pamatlieta jau bija zaudējusi priekšmetu brīdī, kurā iesniedzējtiesa uzdeva Tiesai prejudiciālo jautājumu, tā pasludināja lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par nepieņemamu (25), jo paziņojums par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas tiek principā paredzēts gadījumiem, kad attiecīgais starpgadījums vai notikums ir noticis tiesvedības Tiesā laikā (26).
30. Konkrētāk, Tiesa atsakās paust nostāju par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja valsts tiesību normas, kas sākotnēji bija piemērojamas pamatlietai, ir tikušas atceltas vai noraidītas to neatbilstības konstitūcijai dēļ (27). Tomēr tika nospriests, ka apstāklis, ka bija jātiek ieviestiem paredzētajiem attiecīgo valsts tiesību aktu grozījumiem, neietekmē lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, lai gan no tajā ietvertās informācijas izrietēja, ka Tiesas atbilde uz uzdotajiem jautājumiem būšot noteicoša pamatlietas iznākumam (28).
31. Šajā lietā uzskatu, ka no Tiesai iesniegtajiem elementiem nepārprotami neizriet, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saiknes ar pamatlietas priekšmetu vai ka izvirzītajai problemātikai ir hipotētisks raksturs.
32. Proti, pretēji tam, ko apgalvo Portugāles valdība, strīds, kas ir jāatrisina iesniedzējtiesai, nav saistīts ar tiesu neatkarību pašu par sevi, jo atsauce uz šo principu ir izdarīta tikai kā tiesību līdzeklis ar mērķi panākt apgalvoti prettiesisku administratīvo aktu atcelšanu, saskaņā ar kuriem tika samazināta ASJP pārstāvēto personu darba samaksa, kā arī ar mērķi atgūt summas, kas esot nelikumīgi ieturētas no viņu darba algas, piemērojot Likumu Nr. 75/2014.
33. Turklāt, tā kā ar Likumu Nr. 159‑A/2015, ar kuru [iepriekš minētais likums] tika grozīts, dienā, kad tika iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu (29), strīdīgie samazinājumi netika pilnībā izbeigti nedz pagātnē, nedz arī tuvākajā nākotnē, šķiet, ka šajā datumā vēl arvien pastāvēja pienākums lemt par šīs prasības priekšmetu iesniedzējtiesai, kura uzskata par iespējamu, ka ar šo valsts tiesisko regulējumu esot tikušas pārkāptas Savienības tiesības, un līdz ar to – nepieciešamība Tiesai sniegt atbildi uz prejudiciālo jautājumu.
34. Ņemot vērā visus šos apsvērumus, uzskatu, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.
B. Par Tiesas kompetenci
35. Savas prasības pamatlietā atbalstam prasītāja pamatlietā norāda uz apstrīdēto administratīvo aktu prettiesiskumu, pamatojoties uz to, ka valsts tiesiskais regulējums, kas ar tiem tiek ieviests, proti, Likums Nr. 75/2014, neesot saderīgs ar Savienības tiesībām, jo tas esot pretrunā “tiesu neatkarības principam”, kāds tas, šīs lietas dalībnieces ieskatā, izrietot no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas un Hartas 47. panta. Iesniedzējtiesa pārņem šo saistīto pieeju minētajām tiesību normām ne tikai prejudiciālā jautājuma formulējumā, bet arī pamatojumā, uz kuru to balsta.
36. Lai paustu nostāju par Portugāles valdības un Komisijas izvirzītajiem iebildumiem par kompetences neesamību, manuprāt, ir jāveic atsevišķa analīze par LES 19. panta 1. punkta otro daļu un atsevišķa – par Hartas 47. pantu, jo kritēriji, kas ir šo tiesību normu piemērojamības – un tātad Tiesas iespējas veikt to interpretāciju – nosacījumi, manuprāt, ir nošķirti.
1. Par LES 19. panta 1. punkta otro daļu
37. Gan rakstveida, gan mutvārdu apsvērumos Portugāles valdība un Komisija nav skaidri norādījušas iemeslus, kuru dēļ Tiesa, to ieskatā, nevarot būt kompetenta lemt par LES 19. panta interpretāciju nošķirti. Proti, tās ir izstrādājušas apjomīgu argumentāciju, atbalstot ideju, ka valsts tiesiskais regulējums pamatlietā neesot bijis Savienības tiesību īstenošanas pasākums Hartas 51. panta izpratnē, no kā izrietot, ka Hartas 47. pants neesot jāinterpretē, un man šķiet, ka tās piedāvā ievērot līdzīgu argumentāciju [arī] attiecībā uz LES 19. pantu (30).
38. Tomēr, manuprāt, šajā ziņā nav iespējama tieša interpretācija, nedz arī [interpretācija] pēc analoģijas, ņemot vērā LES 19. panta īpašo formulējumu, kas atšķiras no Hartas 51. panta 1. punktā noteiktā, ko es aplūkošu vēlāk (31), taču es jau tagad atgādinu, ka Hartas piemērošanas joma tiek attiecināta tikai uz dalībvalstu pieņemtajiem pasākumiem Savienības tiesību īstenošanas nolūkā.
39. Nekādi neskarot analīzi pēc būtības, kuras mērķis ir definēt LES 19. panta saturu un piemērojamību (32), šajā posmā ir jānosaka, vai Tiesas kompetencē šajā lietā ir interpretēt minēto pantu no iespējamas šīs tiesību normas un it īpaši tā 1. panta otrās daļas, kas ir norādīta prejudiciālajā jautājumā, piemērojamības viedokļa tādā kontekstā, kāds ir pamatlietā.
40. Saskaņā ar minēto otro daļu “dalībvalstis nodrošina tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības” (33). Šis pēdējais minētais elements, kas raksturīgs šai tiesību normai, man šķiet noteicošs, lai izvērtētu, vai Tiesai ir iespēja paust nostāju par tā interpretāciju šajā lietā.
41. Efektīva tiesību aizsardzība tiesā, kas nozīmē piekļuvi pienācīgiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, kuriem attiecīgajām personām saskaņā ar minēto daļu ir jābūt pieejamiem, manuprāt, ir prasīta dalībvalstīm, ja valsts tiesas var īstenot savu tiesu darbību jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, tātad – kā Eiropas tiesas. Taču es uzskatu, ka tāds var būt attiecīgo tiesu, uz kurām attiecas tiesiskais regulējums pamatlietā, gadījums, ciktāl tām var tikt lūgts atrisināt strīdus, kas iekļaujas Savienības tiesību piemērošanas jomā, – strīdus, attiecībā uz kuriem ir jāgarantē iespēja izmantot šādus tiesību aizsardzības līdzekļus.
42. Manuprāt, šis konstatējums ir pietiekams, lai uzskatītu, ka Tiesa ir kompetenta šajā lietā interpretēt LES 19. panta 1. punkta otro daļu. Šīs kompetences pierādīšana tagad ir jāveic attiecībā uz lūgto Hartas 47. panta interpretāciju, jo šī pēdējā minētā instrumenta piemērošanas kritēriji nav norādīti tādā pašā veidā kā tie, kas attiecas uz minēto 19. pantu, pat ja gan vienu, gan otru [kritēriju] konkrētais rezultāts, kas ar tiem tiek sasniegts, var būt identisks.
2. Par Hartas 47. pantu
43. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības tiesību sistēmā garantētās pamattiesības, tostarp “tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu”, kas nostiprinātas Hartas 47. pantā, var piemērot jebkurā situācijā, kas tiek reglamentēta ar Savienības tiesībām, bet ne ārpus šādām situācijām (34). Hartas 51. panta 1. punktā ir paredzēts, ka tās normas attiecas uz dalībvalstīm vienīgi tad, “ja tās īsteno Savienības tiesību aktus” atbilstoši ar šo jēdzienu saistītajai Tiesas judikatūrai (35). LES 6. panta 1. punktā, kurā Hartai ir piešķirts saistošs spēks, kā arī šīs pēdējās minētās 51. panta 2. punktā ir precizēts, ka ar Hartas normām nekādi netiek paplašinātas Savienības kompetences, kādas tās ir definētas Līgumos. Tādējādi, ja uz tiesisko situāciju neattiecas Savienības tiesības, nav Tiesas kompetencē to izskatīt un ar Hartas tiesību normām, uz kurām, iespējams, veikta atsauce, pašām par sevi nevar pamatot šo kompetenci (36).
44. Šajā lietā gan Portugāles valdība, gan Komisija apgalvo, ka nosacījumi, kas ļautu secināt, ka Portugāles Republikas veiktā Likuma Nr. 75/2014 2. pantā paredzēto pasākumu pieņemšana un piemērošana ir Savienības tiesību īstenošanas situācija Hartas 51. panta izpratnē, nav tikuši izpildīti un līdz ar to acīmredzami nav Tiesas kompetencē interpretēt Hartas 47. pantu.
45. Atgādināšu, ka Tiesa ir pasludinājusi, ka acīmredzami nav tās kompetencē atbildēt pēc būtības uz iepriekšējiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas arī saņemti no Portugāles tiesām, pamatojoties uz to, ka lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu nav ietverts neviens konkrēts elements, kas ļautu uzskatīt, ka attiecīgo valsts pasākumu šajās lietās – kas analoģiski tiem, kuri tika piemēroti pamatlietā šajā gadījumā, – (37) mērķis esot bijis īstenot Savienības tiesības minētā 51. panta izpratnē (38). Tomēr atšķirībā no šīm citām lietām Tiesas kompetences apgalvotā neesamība šajā [lietā] neatklājās acīmredzami, jo iesniedzējtiesa esot sniegusi skaidrākas norādes par šādas īstenošanas esamību šajā lietā, kaut gan tās ir diezgan izteiktā kopsavilkuma formā.
46. Proti, iesniedzējtiesa izklāsta, ka tādi darba samaksu samazinājuma pasākumi, kādi ir paredzēti Likuma Nr. 75/2014 2. pantā, tika pamatoti ar budžeta konsolidācijas prasībām, pēc tam tā uzskaita Savienības tiesību aktus saistībā ar pārmērīgo Portugāles valsts budžeta deficītu un finansiālo palīdzību, ko tā ir saņēmusi (39). Tomēr nav viegli identificēt iemeslus, kuru dēļ šī tiesa uzskata, ka pastāv cieša saikne starp attiecīgajiem pasākumiem pamatlietā un to vai citu Savienības tiesību normu, jo tā sniedz maz informācijas par šo tēmu (40).
47. Tādējādi iesniedzējtiesa neprecizē, kāds ir bijis tiesiskais regulējums, ņemot vērā tolaik piemērojamās Savienības tiesību normas, kurās iekļāvās strīdīgie valsts pasākumi. Tā skaidri neizceļ nošķīrumu, ko tiesas sēdē uzsvēra Portugāles valdība, starp, pirmkārt, posmu, kurā uz Portugāles valsti tika attiecinātas Savienības tiesību normas, kas saistītas ar pārmērīga deficīta novēršanu, un, otrkārt, posmu, kurā tika piemērota pienākumu, kas izriet no Savienības piešķirtās finansiālās palīdzības, sistēma.
48. Taču, kā ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot] norādīja kādā lietā, kurā arī runa bija par budžeta taupības pasākumiem, ko dalībvalsts pieņēmusi, saistību, ko tā uzņēmusies attiecībā uz Eiropas Kopienu, kontekstā, lai noteiktu, vai Hartas tiesību normas no tās 51. panta viedokļa ir piemērojamas (41), ir jāņem vērā ne tikai norādīto valsts tiesību normu formulējums, bet arī Savienības tiesību aktu saturs, kuros minētās saistības ir formulētas. Šajā ziņā viņš, manuprāt, pamatoti piebilda, ka nav svarīgi, ka šajos aktos attiecīgajai dalībvalstij tiek atstāta rīcības brīvība, lai izlemtu, kuri pasākumi ir paši labākie, lai tiktu ievērotas minētās saistības, jo atbilstīgajās tiesību normās ir minēti pietiekami detalizēti un precīzi mērķi, lai veidotu īpašu Savienības tiesību regulējumu šajā jomā (42), pretēji vienkāršiem ieteikumiem, ko attiecībā uz dalībvalstīm, kuru valsts budžeta deficīts tiktu uzskatīts par pārmērīgu, ir pieņēmusi Padome, pamatojoties uz LESD 126. pantu.
49. Šajā lietā, lai raksturotu norādīto saikni starp Likumu Nr. 75/2014 un Savienības tiesībām, iesniedzējtiesa nebalstās uz minētā likuma formulējuma elementiem. Tā faktiski nesniedz nevienu atsauci uz jebkādiem Savienības tiesību aktiem, pretēji likumprojekta pamatojuma izklāstam, kas ir šī likuma pamatā, kurā ir noteikta cieša saikne ar pienākumiem, kas izriet no Savienības tiesībām budžeta jomā (43).
50. Savukārt šī tiesa tāpat kā ASJP balstās tostarp uz Vienošanos par ekonomikas un finanšu korekciju, ko Portugāles valsts noslēdza 2011. gadā (44), un, visbeidzot, uz Padomes 2012. gada 10. jūlija Īstenošanas lēmumu 2012/409/ES par Savienības finanšu palīdzības piešķiršanu Portugālei, kā arī uz Padomes 2013. gada 18. jūnija ieteikumu par pārmērīga valsts budžeta deficīta situācijas novēršanu Portugālē.
51. Šajā ziņā atgādināšu, ka Savienības iestāžu pieņemts ieteikums ir akts, kuram atšķirībā no lēmuma nepiemīt saistošs raksturs (45). Turklāt es tāpat kā Portugāles valdība (46) un Komisija uzskatu, ka iepriekš minētajā ieteikumā, kas ir balstīts it īpaši uz LESD 126. panta 7. punktu, nav noteikti pietiekami konkrēti un precīzi mērķi, lai uzskatītu, ka saskaņā ar to Portugāles valdība ir īstenojusi Savienības tiesību prasības Hartas 51. panta izpratnē.
52. Attiecībā uz Īstenošanas lēmumu 2012/409, uz ko atsaucas iesniedzējtiesa, norādīšu, ka tas ir ticis aizstāts ar Padomes 2014. gada 23. aprīļa Īstenošanas lēmumu 2014/234, kurš tātad ratione temporis bija piemērojams laikā, kad tika pieņemti strīdīgie pasākumi, kas izriet no 2014. gada 12. septembra Likuma Nr. 75/2014. Ar šī pēdējā minētā lēmuma 1. pantu tika grozīts Īstenošanas lēmums 2011/344, kurā sākotnēji bija paredzēti nosacījumi Savienības finansiālā atbalsta Portugāles Republikai piešķiršanai (47) kā turpinājums Regulai Nr. 407/2010. Taču no minētā panta 2. punkta izriet, ka Portugāles valstij 2014. gadā “saskaņā ar saprašanās memorandā paredzētajiem noteikumiem” bija jāpieņem specifiska rakstura, ne tikai vispārēji (48), pasākumi, kas paredz it īpaši to, ka “2015. gada budžeta konsolidācijas stratēģij[ā]” “valdība 2014. gadā izstrādā vienotu algu skalu, kura jāievieš 2015. gadā, lai racionalizētu atalgojuma politiku un radītu konsekvenci visos karjeras posmos publiskajā sektorā” (49). Novērtējuma brīvība, kāda, protams, bija šai dalībvalstij, īstenojot savas pilnvaras budžeta jomā, lai noteiktu konkrētus ekonomiskās korekcijas pasākumus, ko tā uzskatīja par vispiemērotākajiem, lai sasniegtu precīzus mērķus, kas tādējādi uzdoti, nevar apstrīdēt šo analīzi (50).
53. Pat ja var rasties nopietnas šaubas ierobežotā skaidrojuma dēļ, kādu šajā jautājumā ir sniegusi iesniedzējtiesa, es sliecos par labu uzskatam, ka pamatlietā aplūkoto attiecīgo darba samaksas samazinājuma valsts sektorā pasākumu, kas paredzēti Likuma Nr. 75/2014 2. pantā, pieņemšana veido Savienības tiesību normu īstenošanu Hartas 51. panta izpratnē un tādējādi Tiesas kompetencē ir atbildēt uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, arī ciktāl tas attiecas uz Hartas 47. pantu.
C. Par lietas būtību
1. Par prejudiciālā jautājuma priekšmetu
54. Savu pretenziju atbalstam ASJP apgalvo, ka nedrīkstot jaukt tiesnešu juridisko statusu ar civildienesta noteikumiem attiecībā uz valsts ierēdņiem vispār, kuru situācija esot varējusi būt nedroša. Atsaucoties tostarp (51) uz Eiropas Hartu par tiesneša statusu (52), kas pieņemta Eiropas Padomes paspārnē, tā apgalvo, ka tiesnešu darba samaksas stabilitāte, tāpat kā tās noteikšana piemērotā līmenī, lai aizsargātu pret iejaukšanos nolūkā ietekmēt to lēmumus, ļaujot nodrošināt neatkarības un objektivitātes principus, kas esot tiesu darbības garantijas. Tā apgalvo, ka tiesu neatkarības principam – it īpaši finansiālā aspektā –, kas izrietot no LES 19. panta un Hartas 47. panta, pretrunā esot [tiesību] akti par darba samaksas samazinājumu, ko vienpusēji pieņēmusi tāda dalībvalsts izpildvara un likumdevēja vara kā attiecīgās varas pamatlietā.
55. Iekļaujoties tajā pašā domu gaitā, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesai būtībā tiek lūgts noteikt, vai pastāv vispārējs Savienības tiesību princips, saskaņā ar kuru dalībvalstu iestādēm būtu pienākums ievērot valsts tiesu neatkarību un, konkrētāk, ņemot vērā pamatlietas apstākļus, saglabāt to darba samaksu pastāvīgā un pietiekamā līmenī, lai tās varētu pildīt savus pienākumus brīvi.
56. Iesniedzējtiesa uzskata, ka šāds princips un šādas sekas izrietot gan no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas, gan no Hartas 47. panta (53) – tiesību normām, kuras Tiesai, manuprāt, būtu jāinterpretē atsevišķi (54) gadījumā, ja tā uzskatītu, ka ir tās kompetencē lemt par šīm abām tiesību normām (55). Savukārt es iepriekš izklāstīto apsvērumu dēļ tāpat kā Portugāles valdība un Komisija nepiekrītu iesniedzējtiesas paustajai nostājai par lietas būtību.
2. Par LES 19. panta 1. punkta otrās daļas interpretāciju
57. Tēzes, saskaņā ar kuru LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā esot noteikts vispārējs Savienības tiesību princips, kurā esot nostiprināts tiesu neatkarības princips, un tam pretrunā esot attiecīgie valsts pasākumi pamatlietā, atbalstam iesniedzējtiesa un ASJP norāda, ka dalībvalstu tiesneši no funkcionālā viedokļa esot arī Eiropas tiesneši, jo tie vispirmām kārtām nodrošinot efektīvu tiesību, kas izriet no Savienības tiesību sistēmas, aizsardzību tiesā it īpaši atbilstoši šai tiesību normai.
58. Tiesa, ka LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka “dalībvalstis nodrošina tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības” (56), un ka valstu tiesu tiesneši, kuri nodrošina šādus tiesību aizsardzības līdzekļus, piedalās minētajā aizsardzībā. Tomēr šīs tiesību normas interpretācijai ir nepieciešama tās analīze, ņemot vērā kontekstu, kādā tā iekļaujas.
59. Šajā jautājumā norādīšu, ka LES 19. pants ir iekļauts šī Līguma III sadaļā, kuras nosaukums ir “Noteikumi attiecībā uz Savienības iestādēm”, kurā ir ietverta virkne vispārēju normu, ar ko paredz nosacījumus, saskaņā ar kuriem ikvienai Savienības iestādei –it īpaši Eiropas Savienības Tiesai, uz kuru ir vērsts minētais 19. pants, – ir jārīkojas to pilnvaru kontekstā, kas tai ir piešķirtas.
60. Turklāt kopsakarā ar LES 19. panta 1.–3. punktā ietvertajām tiesību normām, skatot tās kopā, manuprāt, iepriekš minētais jēdziens “efektīva tiesību aizsardzība tiesā” tiek uztverts ciešā saiknē ar Eiropas Savienības Tiesas, kuras uzbūve un pilnvaras ir šo trīs punktu priekšmets, funkciju pildīšanu. 1. punkta pirmajā daļā šai iestādei, ar to saprotot gan Tiesu, gan Vispārējo tiesu, tiek piešķirts pienākums nodrošināt, lai tiktu ievērots tiesiskums Līgumu interpretēšanā un piemērošanā (57), [turklāt] ir ticis precizēts, ka šajā daļā noteiktajā “noteikum[ā] par vispārējo kompetenci” tiek paredzētas atkāpes (58).
61. No judikatūras izriet, ka šī paša 1. punkta otrās daļas mērķis ir atkārtoti apstiprināt dalībvalstīm uzlikto pienākumu “izveido[t] tād[u] tiesību aizsardzības līdzekļu un procedūru sistēm[u], kas nodrošina tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu” (59). Tādējādi minētā otrā daļa nav vērsta tieši uz valsts tiesām, bet tās mērķis ir garantēt dalībvalstīs tiesību aizsardzības līdzekļu iespējamību, lai ikviena persona varētu izmantot šādu aizsardzību visās jomās, kurās ir piemērojamas Savienības tiesības. Šī prasība ir saistīta ar to, ka Eiropas Savienības tiesību sistēmas ievērošanas pārbaude tiesā tiek nodrošināta ne tikai tās tiesās, bet atbilstoši abām minētā punkta daļām – arī sadarbībā ar valstu tiesām (60).
62. Tiesa ir precizējusi, ka šāds pienākums izriet arī no Hartas 47. panta attiecībā uz dalībvalstu veiktiem pasākumiem, ar ko tiek īstenotas Savienības tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē (61). Proti, ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, šī 47. panta pirmajā daļā ir skaidri paredzētas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot tajā paredzētos nosacījumus. Nevēloties tagad paust nostāju par šī pēdējā minētā panta interpretāciju un uz iespējamu ietekmi uz pamatlietas datiem (62), uzsvēršu, ka minētā 47. panta mērķis un saturs atšķiras no LES 19. panta mērķa un satura.
63. Attiecībā uz šo pēdējo minēto pantu Tiesa ir spriedusi, ka katras dalībvalsts tiesību sistēmas pienākums – ievērojot it īpaši no LES 19. panta otrās daļas izrietošās prasības – ir noteikt kompetentās tiesas un reglamentēt procesuālos noteikumus prasībām, kuru mērķis ir aizsargāt tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Savienības tiesībās (63). Manuprāt, šīs daļas, kurā dalībvalstīm ir paredzēts noteikums iedibināt tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ļauj efektīvi aizsargāt minētās tiesības, mērķim piemīt vispirmām kārtām procesuāls raksturs.
64. Ņemot vērā šos apsvērumus, es tāpat kā Portugāles valdība (64) uzskatu, ka jēdziens “efektīva tiesību aizsardzība tiesā” LES 19. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē nevar tik sajaukts ar “tiesu neatkarības principu”, kas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir norādīts kā tāds, kurš it kā izrietot no šīs tiesību normas (65).
65. Turklāt atšķirība, kāda pastāv starp tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kurai jābūt pieejamai dalībvalstu pilsoņiem ar piemērotiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, un tiesībām, ka [lietu] izspriež tiesneši, lemjot pilnībā neatkarīgi, kas arī tiek atzīts par [atbilstošu] minēto personu interesēs, man šķiet acīmredzama, ņemot vērā gan Hartas 47. panta nosaukumu, gan formulējumu, kuros abas šīs tiesības tiek nošķirtas (66). Tāpat šis nošķīrums skaidri izpaužas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (67), jo “tiesības uz efektīvu aizsardzības nodrošinājumu” valsts instancē ir paredzētas tās 13. pantā, bet “tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu”, kurās it īpaši ir ietvertas “ikviena[..] tiesības [..] uz [..] lietas [..] izskatīšanu neatkarīgā [..] tiesā”, ir formulētas tās 6. pantā (68), lai gan starp abiem šiem pantiem pastāv acīmredzami materiāla saikne (69). Pie šiem elementiem es atgriezīšos saistībā ar Hartas 47. panta interpretāciju (70).
66. Taču dalībvalstu pienākums paredzēt “tiesību aizsardzības līdzekļu” sistēmu, kas ir noteikts LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā, manuprāt, ir saistīts vienīgi ar tiesībām uz “efektīvu tiesību aizsardzību tiesā”, kā tas izriet no šīs tiesību normas formulējuma, nevis ar tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu neatkarīgā tiesā, kuru saturs ir būtiski atšķirīgs.
67. Tādējādi es uzskatu, ka minētā otra daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā nav nostiprināts vispārējs Savienības tiesību princips, saskaņā ar kuru būtu jāgarantē tiesnešu, kas darbojas visās dalībvalstu tiesās, neatkarība.
68. Pakārtoti gadījumā, ja Tiesa lemtu, ka tiesu neatkarības princips tieši izriet no LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā ietvertās prasības par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kā to apgalvo iesniedzējtiesa, es uzskatu, ka jebkurā gadījumā nedz šī tiesību norma, nedz šis princips (71) nevar tikt uzskatīti par tādiem, kuriem pretrunā ir tādi valsts pasākumi saistībā darba samaksu samazinājumu kā tie, ko apstrīd prasītāja pamatlietā, jo tie nekādi neskar tiesas īpašā veidā, bet tiem, gluži pretēji, ir vispārēja piemērojamība (72), jo tie ir piemērojami lielai personu kategorijai, kas strādā civildienestā (73).
3. Par Hartas 47. panta interpretācija
69. Iesniedzējtiesa tāpat kā ASJP norāda, ka saskaņā Hartas 47. pantu dalībvalstu tiesām neatkarīgi un objektīvi ir jāīsteno Eiropas Savienības tiesību sistēmā pilsoņiem piešķirtās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un ka attiecīgais vienpusējais darba samaksas samazinājums varēja radīt aizskārumu attiecīgajiem tiesnešiem.
70. Šajā ziņā atgādināšu, kā to nesen izklāstīja ģenerāladvokāts M. Vatelē [M. Wathelet] (74), ka Hartas 47. panta nosaukums (75) un formulējums norāda, ka tajā ir atzītas, pirmkārt, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, kas ir arī minētas ECPAK 13. pantā, un, otrkārt, tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kurās ir ietvertas tiesības uz neatkarīgu un objektīvu tiesu, kas ir nostiprinātas ECPAK 6. panta 1. punktā.
71. Tā kā šī 47. panta saturs ir tiešā veidā aizgūts no ECPAK tiesību normām (76), atbilstoši Hartas 52. panta 3. punktam tas ir jāinterpretē, ne tikai ņemot vērā Paskaidrojumus attiecībā uz to, bet arī skatot kopsakarā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru (turpmāk tekstā – “ECT”) (77), tā kā minētajā 47. pantā garantētajām tiesībām principā ir tāda pati nozīme un piemērojamība kā tām, kas ir piešķirtas ar ECPAK, tomēr šim noteikumam neradot šķērsli tam, ka Savienības tiesībās tiek piešķirta plašāka aizsardzība. No paša sākuma ir ticis norādīts (78), ka Hartas 47. pantā tiek tieši piešķirta aizsardzība, kuras materiālā piemērošanas joma ir plašāka nekā atbilstošos ECPAK pantos [piešķirtā aizsardzība] (79).
72. Ņemot vērā ar ECPAK un tās protokoliem saistīto judikatūru (80), uzskatu, ka “tiesu neatkarības princips”, kas ir norādīts šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, drīzāk ietilpst “ikviena[..] tiesībās [..] uz [..] lietas [..] izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā [..] tiesā”, kādas tās izriet no Hartas 47. panta otrās daļas (81), nevis “tiesīb[ās] uz efektīvu tiesību aizsardzību [tiesā]”, kādas ir paredzētas šī panta pirmajā daļā (82).
73. Proti, gan šī tiesa, gan ASJP apgalvo, ka tiesu neatkarības principam “pretrunā varētu būt darba samaksas samazinājuma pasākumi, kas tiek attiecināti uz tiesnešiem Portugālē, jo tos vienpusēji un turpinātā veidā [ir] uzlikušas citas suverēnas varas/iestādes” (83).
74. Taču ECT vairākkārt ir lēmusi, ka ar “neatkarīgas tiesas” garantiju ECPAK 6. panta 1. punkta izpratnē (84) tiek prasīts, lai tiesas būtu neatkarīgas ne tikai saskaņā ar civildienesta noteikumiem (85), bet arī pildot savas funkcijas. Šis jēdziens piešķir tiesu varai iekšēju dimensiju (86), kam nav nozīmes šajā lietā, kā arī ārēju dimensiju, saskaņā ar kuru tiesnešiem ir jāspēj strādāt, nepakļaujoties lietas dalībnieku (87) vai citu valsts varas pārstāvju (88) ietekmēm, kas, manuprāt, ir vienīgais ASJP nosauktais aspekts. Uzsvēršu, ka Tiesa ir pieņēmusi līdzīgu pieeju, nosakot kritērijus, kas ļauj raksturot valsts tiesas neatkarību (89).
75. Konkrētāk, attiecībā uz tiesas locekļu neatkarību no viņu darba samaksas viedokļa ECT jau ir pieļāvusi šo divu elementu mijiedarbību, spriežot, ka “tas, ka valsts savlaicīgi nepārskaita tiesnešu ienākumus, ir nesaderīgi ar nepieciešamību nodrošināt, lai viņi varētu pildīt savus tiesneša pienākumus neatkarīgi un objektīvi, pasargāti no jebkāda ārēja spiediena, kura mērķis ir ietekmēt viņu lēmumus un viņu rīcību”, šajā kontekstā uzsverot “tiesnešu neatkarības jautājuma īpaši delikāto raksturu” (90).
76. Šī analīze ir balstīta uz dažādiem Eiropas Padomes tiesību instrumentiem, kuros paustas šādas bažas. Proti, Eiropas Hartas par tiesneša statusu 6. pantā bez saistoša spēka ir minēts, ka tiesnešu darba samaksas līmenim ir jābūt noteiktam tā, lai neradītu viņiem spiediena risku, kas var ietekmēt viņu neatkarību, pat ja šis līmenis var atšķirties katram tiesnesim atkarībā no tādiem objektīviem faktoriem kā viņa profesionālo pienākumu slogs (91). Tāpat arī Ministru komitejas ieteikumos (92) tiek ieteikts, pirmkārt, lai “tiesnešu darba samaksa būtu atbilstoša viņu uzdevumiem un atbildībai un pietiekamā līmenī, lai viņus pasargātu no jebkāda ārēja spiediena, kura mērķis ir ietekmēt viņu lēmumus [neoficiāls tulkojums]”, un, otrkārt, lai “tiktu ieviestas īpašas tiesību normas, kas ļautu izvairīties no darba samaksas samazinājuma, kas vērstas īpaši uz tiesnešiem [neoficiāls tulkojums]” (93).
77. Ņemot vērā šos elementus, uzskatu, ka ikvienas personas tiesības uz tās lietas izskatīšanu neatkarīgā tiesā Hartas 47. panta izpratnē ietver nepieciešamību, lai tiktu garantēta šīs tiesas locekļu neatkarība, izmaksājot viņiem, ņemot vērā atbildību, kādu viņi uzņemas, pietiekami augstu un stabilu atalgojumu, lai nodrošinātu viņus pret risku, ka iespējama ārēja iejaukšanās vai spiediens kaitētu tiesas lēmumu, kas viņiem ir jāpieņem, neitralitātei.
78. Taču, lai gan tiesnešu darba samaksas apmēram ir jābūt atbilstošam publisko pienākumu, kādus viņi uzņemas, nozīmīgumam, šis apmērs tomēr nedrīkst būt atrauts no ekonomiskās un sociālās realitātes un it īpaši no vidējā dzīves līmeņa valstī, kurā ieinteresētās personas īsteno savu profesionālo darbību (94). Turklāt ar viņu ienākumu saprātīgu stabilitāti, manuprāt, tiek saprasts, ka šie ienākumi nesvārstās laikā tā, ka tiek apdraudēta viņu spriedumu neatkarība, bet nevis tas, ka tiem ir jāpaliek nemainīgiem.
79. Konkrētāk, liela apmēra ekonomiskas krīzes apstākļos, kāda tika piedzīvota laikposmā pirms attiecīgo valsts pasākumu pamatlietā pieņemšanas (95), tiesu neatkarības principu nevar uztvert kā tādu, kura dēļ nav iespējams samazināt to darba samaksu, lai gan šāds pasākums, protams, nedrīkst pārsniegt saprātīga samērīguma robežas, lai viņi nekļūtu ietekmējami, ja uz viņiem tiktu izdarīts spiediens. Proti, kā apgalvo Portugāles valdība, ir jāatrod pareizs līdzsvars starp sabiedrības vispārējām interesēm un tiesnešu, kuriem ir uzlikts pienākums nodrošināt personām atzīto tiesību ievērošanu, individuālajām interesēm.
80. Turklāt, kā es jau uzsvēru (96) – tāpat kā Portugāles valdība (97) un Komisija –, strīdīgie samazinājuma pasākumi attiecās ne tikai uz tiesnešiem, bet gan uz daudzām personām, kas strādā valsts sektorā. Tā kā uz tiesnešiem nekādā ziņā neattiecās izņēmuma vai īpaša kārtība, nevar uzskatīt, ka “citas suverēnas varas/iestādes”, kas minētas prejudiciālajā jautājumā, būtu centušās destabilizēt tiesu korpusa locekļus, un vēl jo mazāk tāpēc, ka tieši tādi paši taupības pasākumi saskaņā ar Likuma Nr. 75/2014 2. pantu bija vērsti gan uz izpildvaras, gan likumdevējas varas pārstāvjiem.
81. Tādējādi es uzskatu, ka Hartas 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tādu valsts pasākumu, kādi tika apstrīdēti pamatlietā, pieņemšana, jo ar tiem netika radīts aizskārums tiesu neatkarības principam, kas ir ietverts šajā pantā.
82. Pretējas interpretācijas sekas praksē, manuprāt, būtu nožēlas vērtas, atņemot dalībvalstīm smagas ekonomiskas krīzes apstākļos iespēju veikt personu, kas iekļaujas civildienesta sektorā plašā nozīmē, darba samaksas apmēra nepieciešamo pielāgošanu, jo vairāk tādēļ, ka šī pielāgošana neskar vienīgi tiesnešus un nav nesamērīga.
V. Secinājumi
83. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Supremo Tribunal Administrativo (Augstākā administratīvā tiesa, Portugāle) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
LES 19. panta 1. punkta otrā daļa un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā vispārēja darba samaksas samazinājuma pasākumi valsts administrācijā, kas tiek attiecināti uz tiesnešiem saskaņā ar tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir pamatlietā.