ĢENERĀLADVOKĀTA MELHIORA VATELĒ [MELCHIOR WATHELET]
SECINĀJUMI,
sniegti 2016. gada 7. jūlijā (1)
Lieta C‑301/15
Marc Soulier,
Sara Doke
pret
Ministre de la Culture et de la Communication,
Premier ministre
(Conseil d’État (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2001/29/EK – Autortiesības un blakustiesības – Ekskluzīvas reproducēšanas tiesības – 2. pants – Tiesības uz izziņošanu sabiedrībai – 3. pants – Izņēmumi un ierobežojumi – 5. pants – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijai tiek uzticēts komerciālos nolūkos īstenot nepieejamo grāmatu izmantošanas tiesības – Autoru vai tiesību pārņēmēju tiesības iesniegt iebildumu
I – Ievads
1. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kuru Conseil d’État (Francija) Tiesas kancelejā iesniedza 2015. gada 19. jūnijā, attiecas uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (2) 2. un 5. panta interpretāciju.
2. Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā Marc Soulier un Sara Doke pret ministre de la Culture et de la Communication (kultūras un komunikācijas ministrs), kā arī Premier ministre (premjerministrs) par 2013. gada 27. februāra Dekrēta Nr. 2013‑182, ar ko tiek piemērots Intelektuālā īpašuma kodeksa L.134‑1. līdz L.134‑9. pants un kas attiecas uz nepieejamo 20. gadsimta grāmatu digitālo izmantošanu (3), likumību (turpmāk tekstā – “apstrīdētais dekrēts”).
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
3. Direktīvas 2001/29 2. pantā “Reproducēšanas tiesības” ir noteikts:
“Dalībvalstis paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt tiešu vai netiešu, īslaicīgu vai pastāvīgu reproducēšanu ar jebkādiem līdzekļiem un jebkādā formā, pilnībā vai daļēji:
a) autoriem – attiecībā uz viņu darbiem;
[..].”
4. Šīs direktīvas 3. pantā “Tiesības uz darbu izziņošanu un tiesības uz cita tiesību objekta publiskošanu”, it īpaši tā 1. un 3. punktā, ir noteikts:
“1. Dalībvalstis autoriem piešķir ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu izziņošanu, izmantojot vadus vai neizmantojot tos, tajā skaitā savu darbu publiskošanu tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā.
[..]
3. Direktīvas 1. un 2. punktā minētās tiesības neizbeidzas līdz ar šajā pantā minēto izziņošanu vai publiskošanu.”
5. Minētās direktīvas 4. pantā “Izplatīšanas tiesības” ir noteikts:
“1. Dalībvalstis autoriem paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt jebkādā veidā publiski izplatīt viņu darbu oriģinālus vai kopijas, tos pārdodot vai kā citādi.
2. Izplatīšanas tiesības attiecībā uz darba oriģinālu vai kopijām Kopienā neizbeidzas, izņemot gadījumus, kad Kopienā tiesību subjekts attiecīgo tiesību objektu pirmo reizi pārdod vai citādi nodod īpašumtiesības uz šo objektu citai personai, vai to dara ar šā subjekta piekrišanu.”
6. Tās pašas direktīvas 5. pantā “Izņēmumi un ierobežojumi”, it īpaši tā 2. punktā, ir noteikts, ka dalībvalstis tajā uzskaitītajos gadījumos var paredzēt dažādus izņēmumus vai ierobežojumus 2. pantā minētajām reproducēšanas tiesībām.
7. Tāpat šī panta 3. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis tajā uzskaitītajos gadījumos var paredzēt dažādus izņēmumus vai ierobežojumus 2. un 3. pantā paredzētajām reproducēšanas vai publiskošanas tiesībām.
8. Turklāt minētā panta 5. punktā ir noteikts:
“Šī panta 1., 2., 3. un 4. punktā paredzētos izņēmumus un ierobežojumus piemēro tikai dažos īpašos gadījumos, kas nav pretrunā ar darba vai cita tiesību objekta parasto izmantošanu un nepamatoti neskar tiesību subjekta likumīgās intereses.”
B – Francijas tiesības
Likums par nepieejamajām grāmatām
9. Ar 2012. gada 1. marta Likumu Nr. 2012‑287 par 20. gadsimta nepieejamo grāmatu digitālo izmantošanu (2012. gada 2. marta JOFR Nr. 53, 3986. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums par nepieejamajām grāmatām”) Intelektuālā īpašuma kodeksa pirmās daļas I grāmatas III sadaļā attiecībā uz to tiesību izmantošanu, kas ir saistītas ar autortiesībām, papildus ir iekļauta IV nodaļa “Īpaši nosacījumi attiecībā uz nepieejamo grāmatu digitālo izmantošanu”, ko veido šī kodeksa L.134‑1. līdz L.134‑9. pants. Daži no šiem pantiem vēlāk tika vai nu grozīti, vai atcelti ar 2015. gada 20. februāra Likumu Nr. 2015‑195 par dažādiem noteikumiem attiecībā uz Eiropas Savienības tiesību pielāgošanu literārā un mākslinieciskā īpašuma un kultūras mantojuma jomā (2015. gada 22. februāra JORF Nr. 45, 3294. lpp.).
10. Intelektuālā īpašuma kodeksa L.134‑1. līdz L.134‑9. pants atbilstoši šiem diviem likumiem ir izteikts šādi:
“L.134‑1. pants
Ar jēdzienu “nepieejama grāmata” šīs nodaļas izpratnē saprot Francijā līdz 2001. gada 1. janvārim publicētu grāmatu, kuru izdevējs vairs komerciāli neizplata un kura šobrīd netiek publicēta ne drukātā, ne digitālā formātā.
L.134‑2. pants
Ir izveidota publiska datubāze, kas brīvi un bez maksas ir pieejama tiešsaistē, izmantojot izziņošanas sabiedrībai pakalpojumu, ar kuru var piekļūt nepieejamo grāmatu katalogam. Francijas Nacionālā bibliotēka uzrauga tās darbību, aktualizēšanu un L.134‑4., L.134‑5. un L.134‑6. pantā paredzēto norāžu ierakstīšanu.
[..]
L.134‑3. pants
I. Tiklīdz grāmata L.134‑2. pantā minētajā datubāzē ir reģistrēta ilgāk par sešiem mēnešiem, tiesības atļaut tās reproducēšanu un atveidošanu digitālā formātā īsteno tiesību pārņēmēja un tālāknodevēja sabiedrība, kuru pārvalda saskaņā ar šīs daļas III grāmatas II sadaļu un kuru apstiprina kultūras ministrs.
Izņemot gadījumu, kas minēts L.134‑5. panta trešajā daļā, grāmatu reproducēšana un atveidošana digitālā formātā ir atļauta, par to paredzot atlīdzību, neekskluzīvā kārtā un uz pieciem gadiem, ar iespēju termiņu atjaunot.
II. Apstiprinātajām sabiedrībām ir tiesības celt prasību tiesā, lai aizstāvētu tām piešķirtās tiesības.
III. I sadaļā paredzēto licenci piešķir, ņemot vērā:
[..]
2. autoru un izdevēju vienlīdzīgu pārstāvību starp sabiedrības dalībniekiem un pārvaldes iestādēs;
[..]
5. saņemto summu sadales starp tiesību pārņēmējiem, kuri ir vai nav publicēšanas līguma puses, noteikumu taisnīgumu. Summa, ko par grāmatu saņem grāmatas autors vai autori, nevar būt mazāka par summu, ko saņem izdevējs;
6. sabiedrības ierosinātus konkrētus pasākumus, lai identificētu un atrastu tiesību subjektus, kuriem izmaksāt saņemtās summas;
[..]
L.134‑4. pants
I. Nepieejamās grāmatas autors vai izdevējs, kuram ir tiesības veikt šīs grāmatas reproducēšanu drukātā veidā, var iebilst pret L.134‑3. panta I sadaļas pirmajā daļā minēto pilnvarotās tiesību pārņēmējas un tālāknodevējas sabiedrības atļaujas tiesību īstenošanu. Par šādu iebildumu L.134‑2. panta pirmajā daļā minēto iestādi rakstveidā informē ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc attiecīgās grāmatas reģistrēšanas tajā pašā daļā minētajā datubāzē.
Tajā pašā L.134‑2. pantā minētajā datubāzē izdara piezīmi par šādu iebildumu.
Pēc I sadaļas pirmajā daļā minētā termiņa beigām nepieejamās grāmatas autors var iebilst pret šīs grāmatas reproducēšanas tiesību vai atveidošanas tiesību īstenošanu, ja viņš uzskata, ka šāda grāmatas reproducēšana vai atveidošana varētu kaitēt viņa godam vai reputācijai. Šīs tiesības tiek īstenotas bez atlīdzības.
II. Izdevējam, kurš ir paziņojis par savu iebildumu, ievērojot šī panta I sadaļas pirmajā daļā minētos nosacījumus, attiecīgā nepieejamā grāmata ir jāizmanto nākamo divu gadu laikā pēc paziņojuma par iebildumu. Piemērojot L.134‑3. pantu, viņam, izmantojot ikvienu līdzekli, ir jāpierāda licencētajai sabiedrībai faktiskā grāmatas izmantošana. Ja noteiktajā termiņā grāmata netiek izmantota, piezīme par iebildumu L.134‑2. pantā minētajā datubāzē tiek dzēsta un tiesības atļaut tās reproducēšanu un atveidošanu digitālā formātā tiek īstenotas atbilstoši L.134‑3. panta I sadaļas otrajā daļā paredzētajiem nosacījumiem.
[..]
L.134‑5. pants
Ja L.134–4. panta I sadaļā paredzētajā termiņā autors vai izdevējs nav paziņojis par iebildumu, tiesību pārņēmēja un tālāknodevēja sabiedrība atļauju nepieejamu grāmatu reproducēt un atveidot digitālā formātā piedāvā izdevējam, kuram ir tiesības reproducēt šo grāmatu drukātā formātā.
[..]
Pirmajā daļā minēto izmantošanas atļauju tiesību pārņēmēja un tālāknodevēja sabiedrība izsniedz ekskluzīvā kārtā uz desmit gadiem, un tā ir automātiski atjaunojama.
[..]
Ja autors neiebilst, izmantojot ikvienu līdzekli, lai pierādītu, ka šim izdevējam nav tiesību reproducēt grāmatu drukātā formātā, izdevējam, kurš ir paziņojis par savu lēmumu pieņemt piedāvājumu, attiecīgā nepieejamā grāmata ir jāizmanto nākamajos trīs gados pēc šā paziņojuma. Viņam, izmantojot ikvienu līdzekli, ir jāiesniedz iepriekš minētajai sabiedrībai pierādījumi, ka grāmata faktiski tiek izmantota.
Ja pirmajā daļā minētais piedāvājums netiek pieņemts vai darbu neizmanto šī panta piektajā daļā paredzētajā termiņā, tiesību pārņēmēja un tālāknodevēja sabiedrība ar nosacījumiem, kādi ir paredzēti L.134‑3. panta I sadaļas otrajā daļā, atļauj grāmatas reproducēšanu un atveidošanu digitālā formātā.
[..]
L.134‑6. pants
Autors un izdevējs, kuram ir tiesības nepieejamo grāmatu reproducēt drukātā formātā, jebkurā brīdī kopīgi informē tiesību pārņēmēju un tālāknodevēju sabiedrību, kas minēta L.134‑3. pantā, par savu lēmumu atsaukt tās tiesības atļaut minētās grāmatas reproducēšanu un atveidošanu digitālā formātā.
Nepieejamas grāmatas autors jebkurā brīdī var atsaukt L.134‑3. pantā minētajai tiesību pārņēmējai un tālāknodevējai sabiedrībai piešķirtās tiesības uz grāmatas reproducēšanu un atveidošanu digitālā formātā, ja vien viņš pierāda, ka ir vienīgais minētajā L.134‑3. pantā definēto tiesību subjekts. Viņš par šo lēmumu paziņo sabiedrībai.
[..]
Izdevējam, kurš ir paziņojis par savu lēmumu pirmajā daļā minētajos apstākļos, attiecīgā grāmata ir jāizmanto astoņpadsmit mēnešu laikā kopš paziņojuma brīža. Viņam, izmantojot ikvienu līdzekli, ir jāiesniedz tiesību pārņēmējai un tālāknodevējai sabiedrībai pierādījumi, ka grāmata faktiski tiek izmantota.
Sabiedrība informē visus lietotājus, kuriem tā ir piešķīrusi atļauju izmantot attiecīgo grāmatu, par šī panta pirmajās divās daļās minētajiem lēmumiem. Tiesību pārņēmēji nevar iebilst pret minētās grāmatas turpmāku izmantošanu, ja tā uzsākta pirms paziņojuma, līdz L.134‑3. panta I sadaļas otrajā daļā vai L.134‑5. panta trešajā daļā minētās atļaujas termiņa beigām vai ne ilgāk par pieciem gadiem un neekskluzīvā kārtā.
L.134‑7. pants
Šīs nodaļas piemērošanas kārtība, tostarp piekļuves kārtība L.134‑2. pantā minētajai datubāzei, savākto datu raksturs un formāts un vispiemērotākie izziņošanas pasākumi, lai garantētu tiesību pārņēmēju vislabāko iespējamo informētību, L.134‑3. pantā noteiktie tiesību pārņēmēju un tālāknodevēju licences izdošanas un atsaukšanas nosacījumi ir precizēti ar Conseil d’État dekrētu.
L.134‑9. pants
Atkāpjoties no L.321‑9. panta pirmo trīs daļu noteikumiem, L.134‑3. pantā minētās licencētās sabiedrības, lai atbalstītu radošo darbību, rakstošo autoru apmācību un veicinātu bibliotēku publiskās lasīšanas pasākumus, izmanto līdzekļus, kuri iegūti no nepieejamo grāmatu izmantošanas un nav tikuši sadalīti, jo nav bijis iespējams identificēt vai atrast to adresātus līdz L.321‑1. panta pēdējā daļā minētā termiņa beigām.
[..]”
11. Intelektuāla īpašuma kodeksa L.134‑1. līdz L.134‑9. panta piemērošanas kārtība ir precizēta ar apstrīdēto dekrētu.
III – Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
12. Prasītāji pamatlietā 2013. gada 2. maijā Conseil d’État tiesvedības sekretariātā ir iesnieguši prasības pieteikumu ar lūgumu atcelt apstrīdēto dekrētu, jo ar to tiek pārsniegtas pilnvaras. It īpaši tie apgalvo, ka Likums par nepieejamajām grāmatām, kas tiek piemērots ar šo dekrētu, nav saderīgs ar ierobežojumiem un izņēmumiem attiecībā uz tiesībām atļaut ar autortiesībām aizsargāta darba reproducēšanu, kuri ir izsmeļoši formulēti Direktīvā 2001/29.
13. Atbalstot prasītāju pamatlietā prasījumus, vēlāk lietā iestājās Syndicat des écrivains de langue française (SELF), asociācija Autour des auteurs un 35 fiziskās personas.
14. Atbildētāji pamatlietā ir lūguši noraidīt prasības pieteikumu, tostarp apgalvojot, ka strīdīgajā dekrētā ir ņemti vērā Direktīvas 2001/29 mērķi, jo ar to nav radīti izņēmumi vai ierobežojumi ekskluzīvajām darba reproducēšanas tiesībām šīs direktīvas izpratnē.
15. Vēlāk lietā iestājās Société française des intérêts des auteurs de l’écrit (turpmāk tekstā – “SOFIA”), arī lūdzot noraidīt prasības pieteikumu. Ar ministre de la Culture et de la Communication 2013. gada 21. marta rīkojumu (2013. gada 30. marta JORF Nr. 76, 5420. lpp.) šī sabiedrība ieguva licenci, lai īstenotu digitālās tiesības attiecībā uz tā sauktajām 20. gadsimta “nepieejamajām” grāmatām.
16. Ar 2013. gada 19. decembra lēmumu iesniedzējtiesa vērsās Conseil constitutionnel (Francija) ar prioritāru jautājumu par apstrīdētā dekrēta atbilstību konstitūcijai. Ar 2014. gada 28. februāra lēmumu pēdējā minētā lēma, ka Intelektuālā īpašuma kodeksa L.134‑1. līdz L.134‑9. pants atbilst konstitūcijai, jo ar šiem pantiem noteiktā nepieejamo grāmatu digitālas reproducēšanas un atveidošanas tiesību kolektīvas pārvaldības sistēma, pirmkārt, neparedz īpašuma atsavināšanu un, otrkārt, nosacījumu kopums, atbilstoši kuram autori var izmantot savas tiesības, tam nerada nesamērīgu apdraudējumu, ievērojot vispārējo interešu mērķi, kuru īsteno likumdevējs.
17. Conseil d’État uzskata, ka, lai nodrošinātu tā rakstiskā kultūras mantojuma lietderīgu izmantošanu, kurš sabiedrībai vairs nav pieejams, jo netiek komerciāli izplatīts, ar apstrīdēto dekrētu ir izveidots mehānisms, lai veicinātu tādu darbu digitālu izmantošanu, kuri publicēti Francijā līdz 2001. gada 1. janvārim izdotās grāmatās, kurus izdevējs vairs komerciāli neizplata un kuri vairs netiek publicēti ne drukātā, ne digitālā formātā. Tā norāda, ka šādā gadījumā tiesības atļaut šo grāmatu reproducēšanu vai atveidošanu digitālā formātā sešus mēnešus pēc to reģistrēšanas publiski pieejamā datubāzē, par ko ir atbildīga Francijas Nacionālā bibliotēkā, īsteno pilnvarotās tiesību pārņēmējas un tālāknodevējas sabiedrības, kuras attiecīgi apstiprina kultūras ministrs.
18. Conseil d’État norāda, ka nepieejamas grāmatas autors vai izdevējs, kuram ir tiesības uz šīs grāmatas reproducēšanu drukātā formātā, var iebilst pret šīm tiesībām ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc grāmatas reģistrēšanas datubāzē. Turklāt Conseil d’État norāda, ka pat pēc minētā termiņa beigām nepieejamās grāmatas autors jebkurā laikā var iebilst pret reproducēšanas vai atveidošanas tiesību īstenošanu, ja viņš uzskata, ka grāmatas reproducēšana vai atveidošana varētu kaitēt viņa godam vai reputācijai. Conseil d’État arī piebilst, ka atbilstoši Intelektuālā īpašuma kodeksa L.134‑6. panta nosacījumiem nepieejamās grāmatas autors jebkurā brīdī var atsaukt pilnvarotajai tiesību pārņēmējai un tālāknodevējai sabiedrībai nodotās tiesības atļaut grāmatas reproducēšanu un atveidošanu digitālā formātā.
19. Pēc tam, kad iesniedzējtiesa bija noraidījusi visus prasītāju pamatlietā pamatus, kas balstīti nevis uz Direktīvas 2001/29 2. un 5. pantu, bet gan citiem juridiskajiem pamatiem, tā ir norādījusi, ka atbilde attiecībā uz prasītāju pamatlietā pamatu, kurš balstīts uz šīm normām, ir atkarīga no jautājuma, vai ar iepriekš minētajām Direktīvas 2001/29 normām netiek pieļauts tāds tiesiskais regulējums, kāds ieviests saskaņā ar Intelektuālā īpašuma kodeksa L.134‑1 līdz L.134‑9. pantu, ar ko pilnvarotajām tiesību pārņēmējām un tālāknodevējām sabiedrībām piešķirtas tiesības uz “nepieejamo grāmatu” reproducēšanu un atveidošanu digitālā formātā, vienlaikus ļaujot šo grāmatu autoriem un to tiesību pārņēmējiem iebilst vai panākt šādas izmantošanas izbeigšanu saskaņā ar tajā paredzētajiem nosacījumiem.
20. Šajos apstākļos Conseil d’État nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:
“Vai ar Direktīvas 2001/29 [2. un 5. panta] normām netiek pieļauts tāds tiesiskais regulējums, [kāds ieviests saskaņā ar Intelektuālā īpašuma kodeksa L.134–1. līdz L.134‑9. pantu], ar ko pilnvarotajām tiesību pārņēmējām un tālāknodevējām sabiedrībām piešķirtas tiesības atļaut “nepieejamo grāmatu” reproducēšanu un atveidošanu digitālā formā, vienlaikus ļaujot šo grāmatu autoriem un to tiesību pārņēmējiem iebilst vai panākt šādas izmantošanas izbeigšanu saskaņā ar tajā noteiktajiem nosacījumiem?”
IV – Tiesvedība Tiesā
21. Rakstveida apsvērumus par prejudiciālo jautājumu iesniedza M. Soulier un S. Doke, SOFIA, Francijas, Vācijas, Itālijas un Polijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. SOFIA, Francijas, Čehijas un Polijas valdības, kā arī Komisija 2016. gada 11. maija tiesas sēdē sniedza mutvārdu apsvērumus.
22. M. Soulier un S. Doke, kā arī Komisija apgalvoja, ka uz prejudiciālo jautājumu esot jāatbild apstiprinoši, bet SOFIA un Francijas, Vācijas un Polijas valdības uzskata, ka uz jautājumu esot jāatbild noliedzoši. Savukārt Itālijas valdība ierosina sniegt noraidošu atbildi ar noteikumu, ka iesniedzējtiesa veic atbilstošu pārbaudi. Itālijas valdība aicina iesniedzējtiesu konkrēti pārbaudīt, vai apstrīdētais regulējums nerada nesamērīgu apdraudējumu autortiesībām, it īpaši izvērtējot nosacījumus par autoru iepriekšēju informēšanu, viņu iespējām iesniegt iebildumus un atsaukt tiesības, kā arī par atlīdzības kārtību.
V – Analīze
A – Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērojamība
23. Ar savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai valsts tiesiskais regulējums, ar kuru apstiprinātajām tiesību pārņēmējām un tālāknodevējām sabiedrībām tiek piešķirtas tiesības veikt (4) tā saukto nepieejamo grāmatu reproducēšanu un atveidi(5) digitālā formātā, par to paredzot kompensāciju(6), ir saderīgs ar Direktīvas 2001/29 2. panta a) punktu (7), ar kuru ekskluzīvas reproducēšanas tiesības ir nodotas autoriem, un tās 5. pantu, ar kuru dalībvalstis drīkst noteikt izņēmumus un ierobežojumus minētajām tiesībām(8).
24. Neraugoties uz to, ka iesniedzējtiesa atsaucas vienīgi uz Direktīvas 2001/29 2. un 5. pantu, es tāpat kā prasītāji pamatlietā, Vācijas valdība un Komisija uzskatu ka tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds ir apstrīdēts pamatlietā un ar kuru noteiktos apstākļos pilnvarotām tiesību pārņēmējām un tālāknodevējām sabiedrībām tiek atļauta tā sauktā “nepieejamo” grāmatu digitāla izmantošana, ir jāvērtē ne vien Direktīvas 2001/29 2. panta a) punkta (9) izpratnē, bet arī ņemot vērā tās 3. panta 1. punktu, ar kuru autoriem tiek paredzētas ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt jebkādu viņu darbu izziņošanu sabiedrībai.
25. Faktiski grāmatas digitālās versijas izmantošana tā, lai tā kļūtu pieejama sabiedrībai, nozīmē tās publiskošanu, kas, manuprāt, ir uzskatāma par darba izziņošanu sabiedrībai Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē (10).
26. No tā izriet, ka Direktīvas 2001/29 2. panta a) punkta un 3. panta 1. punkta izpratnē ar autortiesībām aizsargātu grāmatu digitāla izmantošana ir uzskatāma par darba “reproducēšanu” un “izziņošanu sabiedrībai”, kam ir nepieciešama individuāla un atsevišķa autora atļauja (11), ja vien uz šīm darbībām neattiecas šīs direktīvas 5. pantā paredzētais izņēmums vai ierobežojums (12).
B – Direktīvas 2001/29 5. pants
27. Pirms es paužu savu viedokli par Direktīvas 2001/29 2. panta a) punkta un 3. panta 1. punkta interpretāciju, es norādīšu, ka šīs direktīvas 5. pants un ar to noteiktā izņēmumu un ierobežojumu sistēma attiecībā uz 2.–4. pantā noteiktajām ekskluzīvajām tiesībām nav būtiska pamatlietas risinājumam.
28. Patiesībā tāds regulējums, kāds tiek aplūkots pamatlietā, nav minēts (13) starp Direktīvas 2001/29 (14) 5. pantā sīki un izsmeļoši (15) uzskatītajiem izņēmumiem un ierobežojumiem.
29. Turklāt šo izņēmumu un ierobežojumu sistēmu stingri ierobežo Direktīvas 2001/29 5. panta 5. punkts, ar kuru ir noteikts, ka to “piemēro tikai dažos īpašos gadījumos, kas nav pretrunā ar darba vai cita tiesību objekta parasto izmantošanu un nepamatoti neskar tiesību subjekta likumīgās intereses” (16). Tādējādi, lai atsauktos uz šīs direktīvas 5. pantā paredzēto izņēmumu, reproducēšanas vai izziņošanas sabiedrībai tiesību izņēmumam vai ierobežojumam vēl ir jāatbilst arī minētās direktīvas 5. panta 5. punkta nosacījumiem (17).
30. Visbeidzot, pretēji SOFIA apgalvojumiem, ne Direktīvas 2001/29 5. pants, ne arī kāda cita šīs direktīvas tiesību norma neparedz, ka dalībvalstis varētu paplašināt šādu izņēmumu vai ierobežojumu piemērojamību (18).
31. Šāda iniciatīva ir vienīgi Eiropas likumdevēja ziņā. Es tāpat kā Komisija uzskatu, ka, ja dalībvalstīm būtu iespēja autortiesībām piemērot citas atkāpes papildus tām, kas noteiktas Eiropas līmenī, autortiesību tiesiskās noteiktības princips būtu apdraudēts.
C – Ekskluzīvo tiesību atļaut vai aizliegt darbu reproducēšanu un to izziņošanu sabiedrībai, kas paredzētas Direktīvas 2001/29 2. panta a) punktā un 3. panta 1. punktā, piemērojamība
32. Tā kā šeit netiek aplūkots neviens ierobežojums vai izņēmums, uz kuriem ir atsauce Direktīvas 2001/29 5. pantā, vēl jāvērtē ar šīs direktīvas 2. un 3. pantu noteikto ekskluzīvo tiesību piemērojamība, ņemot vērā tiesisko regulējumu, uz kuru attiecas lūgums sniegt prejudiciālo nolēmumu.
1) Ievada apsvērumi
33. Kā no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, tā no vienlīdzības principa prasībām izriet, ka Savienības tiesību normas, kas, līdzīgi Direktīvas 2001/29 2. un 3. pantam, neiekļauj tiešu norādi uz dalībvalstu tiesībām, lai skaidrotu to nozīmi un piemērošanas jomu, parasti visā Savienībā ir interpretējamas autonomi un vienveidīgi (19).
34. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un noteikumu, kuru daļa tā ir, mērķi (20). Šajā gadījumā Direktīvas 2001/29 galvenais mērķis ir ieviest tostarp autoru augstu aizsardzības līmeni (21), lai tie saņemtu pienācīgu atlīdzību par savu darbu izmantošanu, tostarp reproducēšanas vai izziņošanas sabiedrībai gadījumā (22).
35. Saskaņā ar Direktīvas 2001/29 2. panta a) punktu un 3. panta 1. punktu autoriem ir ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu reproducēšanu vai izziņošanu sabiedrībai (23).
36. Tiesa ir nospriedusi, ka attiecīgās ekskluzīvās tiesības ir preventīva rakstura, kas autoriem ļauj nodrošināties pret iespējamajiem viņu darbu izmantotājiem un šo izmantotāju varbūtējo ieceri veikt reproducēšanu (vai izziņošanu sabiedrībai) (24), un normas mērķis ir to aizliegt.
37. Tādējādi saskaņā ar Direktīvas 2001/29 2. panta a) punktu un 3. panta 1. punktu autoram ir ekskluzīvas tiesības izlemt, vai un, vajadzības gadījumā, kad un kā atļaut vai aizliegt viņa darba reproducēšanu vai tā izziņošanu sabiedrībai.
2) Autora ekskluzīvās tiesības un valsts regulējums, kāds tiek aplūkots pamatlietā
a) Autora nepārprotama un iepriekšēja piekrišana
38. Manuprāt, ar Direktīvas 2001/29 2. panta a) punktu un 3. panta 1. punktu ir prasīta nepārprotama un iepriekšēja autora piekrišana (25)jebkādai viņa darba reproducēšanai vai jebkādai izziņošanai sabiedrībai, tostarp digitālā formātā. Šī piekrišana (26) ir būtiska autoru prerogatīva.
39. Ja nepastāv Savienības tiesību akti, kas paredz atkāpi (27), autora nepārprotamu un iepriekšēju piekrišanu viņa darbu reproducēšanai vai izziņošanai sabiedrībai nebūtu jāignorē, jāpieņem kā pašsaprotamu vai jāierobežo, to aizstājot ar noklusētu piekrišanu (28) vai prezumpciju par tiesību nodošanu, pret ko autoram būtu jāiebilst noteiktā termiņā un atbilstoši nosacījumiem, kuri definēti valsts tiesībās. No tā izriet, ka valsts tiesiskais regulējums, kāds ir apstrīdētais dekrēts, ar kuru autora nepārprotama un iepriekšēja piekrišana tiek aizstāta ar noklusētu piekrišanu vai piekrišanas prezumpciju, atņem autoram būtisku viņa intelektuālā īpašuma tiesību sastāvdaļu.
b) Vai iebildumu un atsaukšanas iespēja, kā arī tiesības uz atlīdzību maina attiecīgo ekskluzīvo tiesību piemērojamību?
40. Fakts, ka autoram, piemērojot pamatlietā aplūkoto valsts tiesisko regulējumu, ir tiesības noteiktos apstākļos iebilst (29) pret to, ka SOFIA īsteno tiesības atļaut viņa darba reproducēšanu un izziņošanu sabiedrībai digitālā formātā (30), vai atsaukt (31)SOFIA tiesības atļaut grāmatas reproducēšanu vai tās izziņošanu sabiedrībai digitālā formātā, šo konstatējumu nemaina (32).
41. Turklāt fakts, ka autors, piemērojot valsts tiesisko regulējumu (33), par sava darba reproducēšanu vai izziņošanu sabiedrībai saņem atlīdzību vai kompensāciju, nemaina apstākli, ka netiek ņemtas vērā viņa ekskluzīvās tiesības.
42. Ekskluzīvās tiesības, kas noteiktas ar Direktīvas 2001/29 2. panta a) punktu un 3. panta 1. punktu, ietver tiesības saņemt atbilstošu atlīdzību par darbu izmantošanu, taču neaprobežojas vienīgi ar šīm tiesībām. Šajā ziņā Tiesa jau ir lēmusi, ka Direktīvas 2001/29 2. panta a) punktā un 3. panta 1. punktā minētās autortiesības ir jānošķir, piemēram, no izpildītāju vai skaņu ierakstu producentu kompensējoša rakstura tiesībām (34), kas noteiktas ar Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punktu.
c) Vai tas, ka darbs netiek komerciāli izplatīts sabiedrībā, ietekmē attiecīgo ekskluzīvo tiesību saturu?
43. Tas, ka autors savu darbu neizmanto pilnībā, piemēram, komerciāli neizplata to sabiedrībā (35), nemaina viņa ekskluzīvās tiesības atļaut vai aizliegt sava darba reproducēšanu vai izziņošanu sabiedrībai.
44. Šajā ziņā Itālijas valdība ir norādījusi, ka “klasiskā īpašumtiesību izkārtojumā, kas ir attīstījies uz tiesību uz zemi pamata, vienmēr ir ticis pieļauts, ka likumā, papildus īpašiem šo tiesību ierobežojumiem, kas piemērojami īpašniekam pārāku vispārēju interešu dēļ, akceptēt [noteiktas] trešo personu darbības, kuras ietekmē viņu iespēju gūt labumu no sava īpašuma, [var būt] paredzēti gadījumi, kad zemes neizmantošanas dēļ tiesības uz īpašumu izbeidzas tādēļ, ka trešās personas to izmanto produktīvi un sociāli lietderīgi. Faktiski, lai gan uz īpašumtiesībām noilgums neattiecas un īpašniekam cita starpā ir iespēja arī neizmantot savu īpašumu, vēlme dot priekšroku trešajai personai, kas tomēr, salīdzinot ar īpašnieku, kurš neizrāda interesi par savu īpašumu un tādējādi to izslēdz no ražošanas aprites, izmanto, lai gan bez juridiska pamatojuma, šo īpašumu lietderīgi, ļaujot attīstīt tā saimniecisko potenciālu, vienmēr ir tikusi saprasta”.
45. Pamatojoties uz šajā lietā piemērojamajiem tiesību aktiem, šajā lietā šis apgalvojums nav pieņemams.
46. Patiesībā Direktīvā 2001/29 nav paredzētas nekādas sankcijas vai sekas gadījumā, ja autors neizmanto vai ierobežoti izmanto savas ekskluzīvās tiesības, kas noteiktas ar šīs direktīvas 2. panta a) punktu un 3. panta 1. punktu. Tādējādi attiecīgās ekskluzīvās tiesības paliek neskartas (36) arī tad, ja to subjekts tās “nelieto”.
47. Turklāt šo interpretāciju apstiprina arī Direktīva 2012/28.
48. Šī direktīva attiecas uz dažiem atļautiem tā saukto “nenosakāmu” autortiesību subjektu darbu, proti, darbu, kurus aizsargā autortiesības, kuru subjektus nav bijis iespējams identificēt vai arī tie ir identificēti, bet nav nosakāma to atrašanās vieta, izmantošanas veidiem. Tā ir pieņemta, ņemot vērā, ka “nenosakāmu autortiesību subjektu darbu gadījumā iepriekšēju piekrišanu, kas ļautu darbus reproducēt vai publiskot, nav iespējams iegūt” (37).
49. Šajā ziņā ar Direktīvas 2012/28 6. panta 1. punktu ir noteikts, ka dalībvalstis paredz izņēmumu vai ierobežojumu attiecībā uz reproducēšanas tiesībām un publiskošanas tiesībām, kas noteiktas attiecīgi ar Direktīvas 2001/29 2. un 3. pantu, lai nodrošinātu, ka Direktīvas 2012/28 1. panta 1. punktā minētās organizācijas (38) drīkst izmantot to kolekcijās iekļautos nenosakāmu autortiesību subjektu darbus (39), it īpaši, lai tos digitalizētu un padarītu pieejamus sabiedrībai.
50. Tādējādi Direktīvas 2012/28 6. panta 1. punktā paredzētie izņēmumi un ierobežojumi, kurus piemēro Direktīvas 2001/29 2. un 3. pantam, ir visai ierobežoti.
51. Turklāt ar Direktīvas 2012/28 6. panta 2. punktu ir noteikts, ka “direktīvas 1. panta 1. punktā minētās organizācijas saskaņā ar šā panta 1. punktu izmanto nenosakāmu autortiesību subjektu darbu, lai sasniegtu mērķus, kas saistīti ar to uzdevumiem sabiedrības interesēs, jo īpaši saglabāt to kolekcijās iekļautu darbu un fonogrammu restaurēšanu un nodrošināt to piekļuvi kultūras un izglītības vajadzībām. Organizācijas var gūt ieņēmumus šādas izmantošanas gaitā vienīgi ar mērķi segt izmaksas, kas tām radušās, veicot nenosakāmu autortiesību subjektu darbu digitalizāciju un publiskojot tos” (40).
52. Es uzskatu, ka būtu paradoksāli, ja, piemērojot Direktīvu 2012/28, nenosakāmu autortiesību subjektu darbu reproducēšanai un izziņošanai sabiedrībai tiktu noteiktas daudz stingrākas prasības nekā tādām pašām izmantošanas darbībām attiecībā uz tā sauktajām “nepieejamajām” grāmatām, piemērojot valsts tiesisko regulējumu, kāds tiek aplūkots pamatlietā (41).
53. Patiesībā pretēji Direktīvai 2012/28, ar ko tiek prasīta rūpīga un godprātīga tiesību subjektu meklēšana pirms viņu darbu izmantošanas, attiecīgais valsts tiesiskais regulējums neprasa nekādu individuālu vēršanos pie autoriem. Saskaņā ar Intelektuālā īpašuma kodeksa L.134-3. pantu, tiklīdz grāmata ir reģistrēta L.134-2. pantā minētajā datubāzē, autora rīcībā ir seši mēneši, lai iebilstu pret to, ka SOFIA ir izmantojusi tiesības atļaut viņa darba reproducēšanu digitālā formātā vai tā izziņošanu sabiedrībai šādā formātā. Turklāt, lai gan saskaņā ar Direktīvas 2012/28 6. panta 2. punktu ir nepārprotami izslēgta jebkāda nenosakāmu autortiesību subjektu darbu izmantošana komerciāliem nolūkiem, pamatlietā apstrīdētais valsts tiesiskais regulējums pieļauj tā dēvēto “nepieejamo” grāmatu komerciālu izmantošanu.
d) Par pārvaldības kārtību, kāda ir paredzēta attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā
54. SOFIA (42) un Francijas, Vācijas (43) un Polijas valdības uzskata, ka pamatlietā apstrīdētais tiesiskais regulējums neskar autortiesību aizsardzību un ir uzskatāms vienīgi par zināmu tiesību pārvaldības kārtību, jo ar Direktīvas 2001/29 2. panta a) punktu un 3. panta 1. punktu dalībvalstīm nav liegts noteikt autortiesību pārvaldības kārtību.
55. Manuprāt, šāda autortiesību koncepcija ir pretrunā Direktīvas 2001/29 2. panta a) punktam un 3. panta 1. punktam (44). Šīs tiesību normas, autoram paredzot ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu reproducēšanu un izziņošanu sabiedrībai, paredz arī veidu, kādā autors šīs tiesības īsteno.
56. Lai arī ir taisnība, ka Direktīva 2001/29 nesaskaņo un neapšauba autortiesību pārvaldības kārtību, kāda pastāv dalībvalstīs (45), Savienības likumdevējs, paredzot, ka autors principā var izmantot ekskluzīvās tiesības atļaut vai aizliegt viņa darba reproducēšanu un izziņošanu sabiedrībai, ir īstenojis savu kompetenci intelektuālā īpašuma jomā.
57. Šādos apstākļos dalībvalstis vairs nevar pieņemt pārvaldības kārtību, kas ietekmē Savienības tiesisko regulējumu (46), tostarp arī vispārējo interešu dēļ (47). Tas nozīmē, ka, lai veiktu reproducēšanas tiesību un tiesību izziņot sabiedrībai pārvaldību, šo ekskluzīvo tiesību subjektam vispirms ir jādod atļauja pārvaldības iestādei savas tiesības pārvaldīt.
58. Visbeidzot, manuprāt, iepriekš minēto apstiprina Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīva 2014/26/ES par autortiesību un blakustiesību kolektīvo pārvaldījumu un muzikālo darbu tiesību lietošanai tiešsaistē daudzteritoriālo licencēšanu iekšējā tirgū (48), ar kuru ir noteiktas “prasības, kuras vajadzīgas, lai nodrošinātu autortiesību un blakustiesību pareizu pārvaldījumu, ko veic mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas” (49), lai gan šī direktīva ratione temporis tiesvedībā pamatlietā nav piemērojama.
59. Ar Direktīvas 2014/26 5. panta 2. punktu ir noteikts, ka “tiesību subjektiem ir tiesības atļaut pēc savas izvēles izraudzītajai mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijai pārvaldīt tiesības, tiesību kategorijas vai darbu veidus un blakustiesību objektus teritorijās pēc to izvēles neatkarīgi no tiesību subjekta vai mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas valstspiederības, uzturēšanās vai uzņēmējdarbības veikšanas dalībvalsts” (50). Aplūkotais tiesiskais regulējums neatbilstu šim pantam.
60. Turklāt no Direktīvas 2014/26 5. panta 7. punkta skaidri izriet, ka autortiesību subjektam ir “[jādod] piekrišan[a] īpaši attiecībā uz visām tiesībām vai tiesību kategorijām vai darbu veidiem un blakustiesību objektiem, kurus tas atļauj pārvaldīt mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijai”. Šajā pantā ir arī noteikts, ka “šādu piekrišanu apliecina dokumentāri”.
61. Tādējādi piekrišana joprojām ir autora ekskluzīvo tiesību īstenošanas stūrakmens.
e) Ietekme, kāda ir 2011. gada 20. septembrī parakstītajam saprašanās memorandam par galvenajiem principiem attiecībā uz komerciālā apritē neesošo darbu digitalizāciju un piekļuves nodrošināšanu tiem (51)
62. SOFIA un Francijas, Vācijas un Polijas valdības visbeidzot norāda, ka pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums iekļaujas Savienības īstenoto pasākumu kontekstā, kuru rezultāti ir iekļauti saprašanās memorandā par galvenajiem principiem attiecībā uz komerciālā apritē neesošo darbu digitalizāciju un piekļuves nodrošināšanu tiem, ko 2011. gada 20. septembrī parakstīja Eiropas bibliotēku, žurnālistu, izdevēju, autoru un mākslinieku asociācijas un apliecināja Komisija (52) un Eiropas bibliotēku, autoru, izdevēju un mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizāciju pārstāvji (turpmāk tekstā – “Memorands”). Memorandā, uz kuru Direktīvā 2012/28 ir izdarīta tieša atsauce (53), ir paredzēta iespēja masveidā digitalizēt tirdzniecībā nepieejamās grāmatas, lai tās būtu pieejamas sabiedrībai. Tajā arī ir atzīts, ka būtu jāparedz autoru piekrišana attiecīgo izmantošanas tiesību kolektīvai pārvaldībai, ar nosacījumu, ka, pirmkārt, tiktu izdarīts viss iespējamais, lai viņus par to informētu, un, otrkārt, ka viņu tiesības būtu aizsargātas, izmantojot nepievienošanās vai atsaukšanas iespējas.
63. Direktīvas 2012/28 preambulas 4. apsvērumā ir paredzēts, ka “šī direktīva neskar īpašus risinājumus, kas izstrādāti dalībvalstīs, lai regulētu plašākas masveida digitalizācijas jautājumus, piemēram, tā dēvēto “komerciālā apritē neesošo” darbu gadījumā. Šādos risinājumos tiek ņemtas vērā dažāda veida saturu un dažādu izmantotāju īpatnības, un to pamatā ir starp attiecīgajām ieinteresētajām personām panāktā vienprātība. Šī pieeja tika piemērota arī [Memorandā]. [..] Šī direktīva neskar minēto [Memorandu], kurā dalībvalstis un Komisija ir aicinātas nodrošināt to, ka brīvprātīgās vienošanās, kas noslēgtas starp izmantotājiem, tiesību subjektiem un mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, lai licencētu komerciālā apritē neesošo darbu izmantošanu, balstoties uz tajā iekļautajiem principiem, valsts un pārrobežu kontekstā gūtu labumu no nepieciešamās juridiskās noteiktības” (54).
64. Manuprāt, Memorandam nav juridiski saistoša rakstura, lai tas ierobežotu Direktīvas 2001/29 2. panta a) punktā un 3. panta 1. punktā paredzēto ekskluzīvo tiesību piemērojamību, un tajā ir ietverts vienīgi aicinājums Komisijai un dalībvalstīm nodrošināt brīvprātīgo vienošanos (55), kas noslēgtas starp izmantotājiem, tiesību subjektiem un mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, juridisko noteiktību. Aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā noteikti nav runas par “brīvprātīgu vienošanos”.
VI – Secinājumi
65. Nenoniecinot likumīgo mērķi atgriezt apritē aizmirstās grāmatas, ja nepieciešams, izmantojot jaunās tehnoloģijas, es ierosinu Tiesai, ņemot vērā Direktīvas 2001/29 mērķus, šīs direktīvas 2. panta a) punkta un 3. panta 1. punkta skaidros noteikumus un to, ka nepastāv atkāpe no nepārprotamas un iepriekšējas piekrišanas principa, kā arī to, ka nav citu Savienības tiesību normu, kas norādītu uz pretējo, uz Conseil d’État (Francija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā 2. panta a) punktu un 3. panta 1. punktu netiek pieļauts tāds tiesiskais regulējums, kāds ieviests saskaņā ar Intelektuālā īpašuma kodeksa L.134-1. līdz L.134-9. pantu, ar ko pilnvarotajām tiesību pārņēmējām un tālāknodevējām sabiedrībām ir piešķirtas tiesības atļaut “nepieejamo grāmatu” reproducēšanu un atveidošanu digitālā formā, pat ja ar to šo grāmatu autoriem un to tiesību pārņēmējiem ir ļauts iebilst vai panākt šādas izmantošanas izbeigšanu saskaņā ar noteiktiem tajā definētiem nosacījumiem.