EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS
SPRIEDUMS (trešā palāta)
2014. gada 10. septembrī (*) i
Civildienests – Pagaidu darbinieks – Uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma nepagarināšana – Aģentūras personāls – Darbinieku skaita samazināšana – ERA daudzgadu finanšu shēma – Divu amata vietu svītrošana no štatu saraksta – Būtisko prasību ievērošana – Tiesības tikt uzklausītam – Iekšējie noteikumi – Dienesta intereses
Lieta F‑120/13
par prasību, kas celta atbilstoši LESD 270. pantam,
KE, bijusī Eiropas Dzelzceļa aģentūras pagaidu darbiniece ar dzīvesvietu Briselē (Beļģija), ko pārstāv S. A. Pappas, avocat,
prasītāja,
pret
Eiropas Dzelzceļa aģentūru (ERA), ko pārstāv G. Stärkle, pārstāvis, kam palīdz B. Wägenbaur, avocat,
atbildētāja.
CIVILDIENESTA TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs Š. van Rapenbušs [S. Van Raepenbusch], tiesneši E. Perillo [E. Perillo] un J. Sveningsens [J. Svenningsen] (referents),
sekretāre K. Lopesa Bankalari [X. Lopez Bancalari], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 18. jūnija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasības pieteikumu, kas iesniegts Civildienesta tiesas kancelejā 2013. gada 12. decembrī, KE lūdz atcelt Eiropas Dzelzceļa aģentūras (ERA vai turpmāk tekstā – “Aģentūra”) izpilddirektora 2013. gada 22. marta lēmumu, ar kuru viņš apstiprināja prasītājai, ka viņas pagaidu darbinieka līgums beigsies šajā līgumā paredzētajā datumā, proti, šī paša gada 30. septembrī.
Atbilstošās tiesību normas
Pārējiem Eiropas Savienības darbiniekiem piemērojamā nodarbināšanas kārtība
2 Atbilstoši Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (turpmāk tekstā – “PDNK”), redakcijā, kas piemērojama šajā lietā, 2. panta a) apakšpunktam pagaidu darbinieki saskaņā ar šo kārtību ir “darbinieki, kas pieņemti darbā, lai ieņemtu amatu, kas ir iekļauts katras iestādes budžeta iedaļai pievienotajā amatu [štatu] sarakstā un kuru budžeta lēmējinstitūcijas ir klasificējušas kā pagaidu amatu”.
3 PDNK 8. panta pirmajā daļā ir noteikts:
“Pagaidu darbiniekus, uz kuriem attiecas 2. panta a) apakšpunkts, var pieņemt darbā uz noteiktu vai nenoteiktu laiku.
Darbinieku, kuri ir pieņemti darbā uz noteiktu laiku, līgumus var pagarināt tikai vienu reizi uz noteiktu laiku. Jebkura nākamā pagarināšana notiek uz nenoteiktu laiku.”
4 Nodaļā par “darba tiesisko attiecību izbeigšanos” PDNK 47. panta b) punkta i) apakšpunktā ir paredzēts, ka, izņemot pagaidu darbinieka nāves iestāšanās gadījumus, “ja līgums ir noslēgts uz noteiktu laiku [..]”, viņa nodarbinātība beidzas “līgumā norādītajā datumā”.
Regula Nr. 881/2004
5 Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulas (EK) Nr. 881/2004 par Eiropas Dzelzceļa aģentūras izveidošanu (OV L 164, 1. lpp.), ko groza ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Regulu Nr. 1335/2008, 22. pantu ERA ir Eiropas Savienības organizācija un to pārstāv izpilddirektors.
6 Regulas Nr. 881/2004 24. pantā ar nosaukumu “Personāls” ir noteikts:
“1. Uz Aģentūras personālu attiecas [Eiropas Savienības] Civildienesta noteikumi, [PDNK] un noteikumi, kurus kopīgi pieņēmušas [Savienības] iestādes Eiropas [Savienības] Civildienesta noteikumu un [PDNK] piemērošanai.
2. Neskarot 26. panta noteikumus, attiecībā uz savu personālu Aģentūra izmanto pilnvaras, ko ar iepriekšminēto Civildienesta noteikumu un nodarbināšanas kārtību piešķir iecēlējinstitūcijām un līgumslēdzējām iestādēm.
3. Neskarot 26. panta 1. punktu, Aģentūras personāls sastāv no:
[..]
– citiem darbiniekiem, kuri definēti [PDNK], lai veiktu īstenošanas vai sekretariāta funkcijas.
[..]”
ERA 2008. gada 2. oktobra lēmums
7 2008. gada 2. oktobrī ERA izpilddirektors pieņēma lēmumu 150/09.08 par pagaidu darbinieku līgumu pagarināšanas politiku Aģentūrā (turpmāk tekstā – “2008. gada 2. oktobra lēmums”). Šī lēmuma apsvērumu daļā tostarp bija atsauce ir PDNK 8. panta pirmo daļu, uz personāla politikas daudzgadu plānu, ko pieņēmusi Aģentūras valde, un uz Regulas Nr. 881/2004 24. panta 3. punktu.
8 2008. gada 2. oktobra lēmuma 1. pantā it īpaši bija paredzēts, ka “pagaidu darbinieku līgumu pagarināšanas ilgums ir tāds, kāds ir definēts amata vietām uz ilgu laiku Regulas [..] Nr. 881/2004 [..] 24. panta 3. punktā; otrās pagarināšanas gadījumā līgums kļūst par līgumu uz nenoteiktu laiku”.
9 Saskaņā ar 2008. gada 2. oktobra lēmuma 2. punktu “gadījumā, kad līgums ir pagarināms, izpilddirektors informē darbinieku par viņa līguma pagarināšanu vai nepagarināšanu sešus mēnešus pirms viņa līguma termiņa beigām”.
Pamatnostādnes par līgumu pagarināšanu
10 2008. gada 26. novembrī ERA Administrācijas nodaļas vadītājs pieņēma pamatnostādnes par līgumu pagarināšanu (turpmāk tekstā – “pamatnostādnes”). Tajās tiek atgādināts, ka atbilstoši 2008. gada 2. oktobra lēmumam Aģentūras personāls sešus mēnešus iepriekš tiks informēts par to, vai viņu līgums tiks pagarināts vai nē. Pamatnostādņu mērķis ir precizēt šajā jomā ievērojamo procedūru.
11 Tā pamatnostādnēs tiek norādīts, ka Administrācijas nodaļas Personāla vadības dienests (turpmāk tekstā – “Personāldaļa”) informē attiecīgo nodaļas vadītāju vismaz 8 mēnešus pirms konkrētā darbinieka darba līguma beigām, nosūtot “veidlapu Nr. 1”. Tad piecu darba dienu laikā no šīs informācijas saņemšanas nodaļas vadītājs atgādina šajā amatā esošai personai tās darba līguma termiņa beigu datumu un piedāvā iespēju veikt pārrunas ar novērtētāju, kurš ir atbildīgs darbinieka karjeras attīstības ziņojuma (turpmāk tekstā – “KAZ”) sastādīšanu.
12 Pēc tam nodaļas vadītājs, izmantojot “veidlapu Nr. 2”, [personāla] lietai pievieno piezīmes ar amata vietas un ar to saistīto pienākumu attīstības novērtējumu, tostarp atzinumu, kas it īpaši balstās uz pēdējo pieejamo KAZ, jautājumā par to, vai amatā esošā persona ir piemērota, lai turpinātu ieņemt šo amatu.
13 Pamatojoties uz šo informāciju, nodaļas vadītājs arī papildina Personāldaļas dienesta piezīmēm pievienoto priekšlikumu (“veidlapas Nr. 1” pielikums) par līguma pagarināšanu vai nepagarināšanu. Tad viņam vismaz 7 mēnešus pirms līguma termiņa beigām ir jāiesniedz savs priekšlikums un to papildinošās piezīmes pievienošanai lietai Personāldaļas dienestā. Šis dienests var pievienot jebkādus komentārus piezīmēm lietā (“veidlapa Nr. 2”), it īpaši par priekšlikuma ietekmi uz budžetu un tā atbilstību pastāvošai praksei jautājumā par darba līgumu pagarināšanu Aģentūrā.
14 Personāldaļas dienests šo priekšlikumu, tam pievienojot abas veidlapas, iesniedz apstiprināšanai izpilddirektoram, kurš pēc tam informē par savu lēmumu, aizpildot “veidlapas Nr. 1” pielikumu. Pēc izpilddirektora lēmuma saņemšanas un gadījumā, ja lēmumā tiek ieteikts līgumu izbeigt, Personāldaļas dienests sagatavo vēstuli, ko paraksta izpilddirektors, un ar ko konkrētajam pagaidu darbiniekam tiek atgādināts viņa līguma beigu datums.
15 Visbeidzot pamatnostādnēs ir precizēti termiņi, kas jārēķina tikai no datuma, kurā konkrētā persona ir saņēmusi paziņojumu, vai, visvēlākais, no dienas, kad šī persona, rīkojoties kā rūpīgs darbinieks, ir uzskatāma par tādu, kas ir uzzinājusi par šo viņai nosūtīto dokumentu saturu, lai arī kādi tie būtu.
Budžeta dokumenti
16 Ar 2012. gada 27. novembra lēmumu ERA valde pieņēma Aģentūras budžetu, kā arī tās izveides plānu 2013. gadam. Šajā ziņā [budžeta] izveides plānā 2013. gadam ir norādīts, ka 2011. gada 31. decembrī ERA asistentu funkciju grupā (AST) bija nodarbināti desmit pagaidu darbinieki AST 1 pakāpē, lai gan Savienības budžets ļāva nodarbināt tikai septiņas personas šajā pakāpē, un ka Aģentūra nolēma samazināt to skaitu līdz četriem.
17 No ERA valdes 2013. gada 20. martā pieņemtā personāla politikas daudzgadu plāna 2014.–2016. gadam (“Multi-annual Staff Policy Plan 2014–2016 for the European Railway Agency”) izriet, ka attiecībā uz AST funkciju grupas amatiem, kurus 2012. gada 31. decembrī pildīja 42 pagaidu darbinieki, Savienības nobalsotajā budžetā 2013. finanšu gadam šīs grupas amatu skaits ir norādīts 40, Savienības budžeta projektā 2014. gadam to skaits bija 39, un 2015. un 2016. gadam paredzamais skaists bija attiecīgi 37 un 36 amati.
Tiesvedības rašanās fakti
18 Prasītāja tika pieņemta darbā ERA kā asistente AST 3 pakāpē saskaņā ar līgumu uz četriem gadiem uz laika posmu no 2007. gada 1. septembra līdz 2011. gada 31. augustam. No 2007. gada 7. maija vēstules, kuru tai nosūtīja Aģentūras izpilddirektors, kurš rīkojās kā institūcija, kas ir pilnvarota noslēgt darba līgumus (turpmāk tekstā – “AHCC”), izrietēja, ka šis līgums viņai tiek piedāvāts atbilstoši PDNK 2. panta a) apakšpunktam, kā arī atbilstoši 8.–50. pantam.
19 2011. gada 5. maijā līgums tika pagarināts līdz 2013. gada 30. septembrim, tam pievienojot pielikumu, ko parakstīja ERA un prasītāja.
20 Pēc viņas pieprasījuma prasītāja tika pārcelta no Administrācijas nodaļas Finanšu daļas uz ERA Izpilddirektora biroja (‟Executive Director’s Office”) Komunikāciju dienestu, lai tajā veiktu tostarp komunikācijas pienākumus. Šī pārcelšana stājās spēkā no 2012. gada 16. februāra, un vienlaicīgi Aģentūras direkcijas (Directorate) dienestos tika pārcelts prasītājas amats. Pārcelšanas lēmumā, kurš pieņemts tajā pašā dienā, tika arī precizēts, ka šī ir pārcelšana dienesta interesēs un ka turklāt prasītājas nodaļas vadītājam kā viņas jaunajam tiešajam priekšniekam jāatjaunina prasītājas amata apraksts, lai tajā atspoguļotu pienākumus un uzdevumus, kas viņai turpmāk būs uzticēti.
Procedūra, kuras rezultātā ir pieņemts apstrīdētais lēmums
21 2013. gada 22. februārī Personāldaļas dienesta vadītājs nosūtīja prasītājas nodaļas vadītājam paziņojumu, kurā tas atbilstoši 2008. gada 2. oktobra lēmumam lūdza vēlākais līdz 2013. gada 15. martam viņam iesniegt atzinumu, aizpildot atbilstošo pielikumā esošās veidlapas daļu ar nosaukumu “Piezīmes personāla lietā”, lai varētu informēt ieinteresētās personas par to, vai prasītājas līgums, kura beigu termiņš ir šī gada 30. septembrī, tiks pagarināts vai nē.
22 2013. gada 14. marta pārrunu laikā ar prasītāju viņas nodaļas vadītājs viņu mutiski informēja par savu nodomu nelūgt līguma pagarināšanu. Prasītāja uzskata, ka nodaļas vadītājs viņai esot paskaidrojis, ka viņa tika pārcelta ar visu viņas amatu uz Aģentūras direkcijas dienestiem tikai tādēļ, lai pildītu komunikācijas uzdevumus, bet ka esot izrādījies, ka viņai nav nedz izglītības, nedz tehniskās kompetences, lai attīstītos šajā amatā, kas turpmāk būšot piesaistīts Aģentūras direkcijai. Tādējādi šajā kontekstā viņas līguma nepagarināšanas attaisnojumam netika norādītas budžeta obligātās prasības, kas nozīmētu, ka ir jālikvidē viņas ieņemamais amats.
23 Prasītāja savā atbildē uz vienu no procesa organizatoriskajiem pasākumiem paskaidroja, ka šo pārrunu laikā, kuras noritēja apmēram 20 minūtes, viņa esot no savas puses norādījusi, ka pēc viņas pārcelšanas darbā uz Aģentūras direkciju viņas nodaļas vadītājam esot bijis jāpielāgo viņas amata apraksts, ko tas neesot izdarījis. Tādā veidā prasītāja iepriekš minētajā atbildē esot paziņojusi, ka “viņa nesaprot [..], kādēļ viņai pašreiz tiek pārmesta komunikāciju amatam nepieciešamo iemaņu neesamība, lai gan viņas amats bija finanšu un administratīvā atbalsta amats”. Šajā pašā atbildē viņa šajā ziņā pārmet savam nodaļas vadītājam, ka tas neesot viņu pietiekami iesaistījis Aģentūras direkcijas finanšu jautājumos.
24 Savukārt Aģentūra tiesas sēdē paskaidroja, ka jautājums par līguma pagarināšanu sākotnēji bija jāapspriež 2013. gada 13. martā paredzētajās pārrunās, bet šīs pārrunas galu galā nenotika prasītājas neierašanās dēļ. 2013. gada 14. marta rītā prasītāja un nodaļas vadītājs tomēr tikās, lai pārrunātu šo jautājumu, un viņi vienojās to vēlreiz apspriest dienas laikā, ko viņi izdarīja, tiekoties uz pārrunām vakarā, un tas – pēc Aģentūras norādītā – esot ildzis apmēram vienu stundu.
25 Šajā pašā dienā, 2013. gada 14. martā, nodaļas vadītājs piezīmēs lietā, kuru veidlapu tam iesniedzis Personāldaļas dienests, sadaļā “Amata un ar to saistīto pienākumu attīstības novērtējums” norādīja, ka “amats, kurā strādā šī persona, tika izveidots, lai apmierinātu viņas vēlmi iegūt pieredzi ārpus finanšu nozares”. Viņš tajā arī precizēja, ka, “lai samazinātu AST [funkciju grupas] amatu skaitu [Eiropas] Savienības 2013. gada budžeta ietvaros un Aģentūras interesēs, tika nolemts nesaglabāt šo amata vietu”. Attiecībā uz sadaļu “Atzinums par to, vai amatā esošā persona ir piemērota, lai turpinātu ieņemt šo amatu” viņš norādīja, ka “amata vietas likvidēšanas dēļ tam nav nozīmes”.
26 Ar 2013. gada 22. marta vēstuli, kuru prasītāja līdzparakstīja šī paša gada 25. martā, EZA izpilddirektors viņai apstiprināja, ka viņas darba līgums, “kurš sākās 2007. gada [1. oktobrī], beigsies 2013. gada 30. septembrī” (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Pēc viņas pa pastu nosūtītā 2013. gada 27. marta lūguma prasītāja saņēma piezīmju lietā kopiju, kas bija pievienotas priekšlikumam nepagarināt viņas līgumu.
27 Personāldaļas dienesta vadītājs 2013. gada 2. aprīlī parakstīja to veidlapas daļu, kas attiecās uz šo dienestu, svītrojot sadaļu “Priekšlikuma ietekme uz budžetu, atbilstība pastāvošai praksei organizācijā un jebkura cita nepieciešamā informācija”, un līdz ar to nesniedza komentārus šajā sadaļā.
28 2013. gada 7. maijā prasītāja, pamatojoties uz Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”), iesniedza sūdzību par apstrīdēto lēmumu. Šīs sūdzības pamatojumā viņa norādīja to, ka AHCC neesot ievērojusi procedūru, jo viņas nodaļas vadītājs “netika viņu informējis par līguma pagarināšanas procedūras sākumu, nedz arī par iespēju veikt pārrunas”, ka esot pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā attiecībā uz to, ka prasītājas amata vieta jālikvidē un ka Aģentūras vispārējās interesēs esot nepagarināt viņas līgumu, un ka apstrīdētajā lēmumā neesot ņemtas vērā prasītājas intereses, it īpaši tas, ka viņas līguma pagarināšanas gadījumā tas tiktu pārveidots par līgumu uz nenoteiktu laiku.
Lēmums par sūdzības noraidīšanu
29 Ar 2013. gada 5. septembra lēmumu AHCC noraidīja sūdzību (turpmāk tekstā – “lēmums par sūdzības noraidīšanu”).
30 Šajā ziņā AHCC norādīja, ka, pirms izklāstīt savus argumentus atbildē prasītājai, tā gribētu atgādināt kontekstu, kādā tika pieņemts apstrīdētais lēmums. Tā uzsvēra, ka prasītāja pēc viņas pieprasījuma tika pārcelta citā darbā ar savu amata vietu no 2012. gada 16. februāra un ka uz vienošanās pamata tika nolemts aizstāt viņas pienākumus ar jauniem komunikācijas uzdevumiem, lai viņai ļautu attīstīt savu karjeru ERA. Tomēr pasludinātās reformas un budžeta samazinājumu dēļ it īpaši personāla jomā AHCC saskārās ar negatīvām un ierobežojošām perspektīvām – pēc Eiropas Komisijas pieprasījuma tai bija jāsamazina sava personāla skaits, likvidējot trīs AST funkciju grupas amata vietas.
31 Lēmumā par sūdzības noraidīšanu bija norādīts, ka šī personāla skaita samazināšana bija jāveic, Komisijai to kontrolējot, tās spiediena rezultātā, kura savā 2013. gada 6. marta paziņojumā par ERA personāla daudzgadu politikas plānu 2014.–2016. gadam vēlreiz pieprasīja Aģentūrai, lai tā pildītu vispārējo politiku attiecībā uz Savienības iestāžu personāla skaita samazināšanu, kas noteikts 2 % gadā. Šajā kontekstā direkcija nolēma likvidēt divas AST funkciju grupas amata vietas un izvēlēties divas amata vietas no piecām, ko ieņēma AST funkciju grupas pagaidu darbinieki, kuru darba līgumi beidzās 2013. gadā. Šīs izvēles izdarīšanai izvēlētais kritērijs bija identificēt tās amata vietas, kuru likvidēšana radītu vismazāko iespējamo ietekmi uz Aģentūras operatīvo darbību, un, piemērojot šo kritēriju, ERA izvēlējās vienu AST funkciju grupas amata vietu no Resursu un atbalsta nodaļas un otru amata vietu no direkcijas dienestiem, proti, to, kuru ieņēma prasītāja.
32 AHCC tajā pašā lēmumā par sūdzības noraidīšanu precizēja, ka tā bija nolēmusi likvidēt amata vietu, kuru ieņēma prasītāja, un nepagarināt viņas darba līgumu, jo viņas nodaļas vadītājs bija pārliecināts, ka prasītājas snieguma līmenis komunikāciju jomas pamatuzdevumu izpildē tuvākajā nākotnē nesasniegtu šim amatam pieprasīto līmeni. AHCC paskaidroja, ka tas esot ticis paskaidrots mutiski prasītājai pārrunu laikā starp viņu un viņas priekšnieku 2013. gada 14. martā.
33 AHCC piebilda, ka šo iemeslu dēļ tā esot uzskatījusi, ka prasītājas līgumu nevar pagarināt, jo to nevarētu finansēt no Aģentūras 2014. gada budžeta, ka neesot bijis iespējams izveidot jaunas amata vietas AST funkciju grupā un ka turklāt neviens cits amats šajā funkciju grupā nebija vakants un tuvākā nākotnē nekļuva vakants, tādējādi neesot bijis iespējams paredzēt prasītājas pārcelšanu uz citu nodaļu.
34 Atbildē uz prasītājas sūdzībā norādītajiem argumentiem AHCC apgalvoja, ka prasītājas līguma nepagarināšanā tika ievērots 2008. gada 2. oktobra lēmums, jo viņa esot tikusi pienācīgi informēta par to sešus mēnešus pirms viņas līguma beigām. Attiecībā uz prasītājas apšaubīto budžeta ierobežojumu patiesumu, kas ir jāievēro Aģentūrai, un to, ka ir pienācis laiks likvidēt viņas amata vietu, kas tika izteikts piezīmēs personāla lietai par viņas līguma pagarināšanu, AHCC norāda, ka atsaukšanās uz AST funkciju grupas amata vietu skaita samazināšanu Savienības vispārējā budžetā 2013. gadam un vēlākos gados bija pietiekams šādu piezīmju nepieciešamais pamatojums un ka sīkāki iemesli bija formulēti dokumentos, uz kuriem bija atsauces šajās piezīmēs.
35 Attiecībā uz prasītājas interešu ņemšanu vērā AHCC atgādināja, ka dienesta interesēm ir jābūt pārākām pār darbinieka interesēm un ka jebkurā gadījumā darbinieka intereses nevar liegt administrācijai veikt savu dienestu racionalizāciju, ja tā to uzskata par nepieciešamu. Visbeidzot AHCC atgādināja, ka sprieduma AI/Tiesa (F‑85/10, EU:F:2012:97) 167. punktā Civildienesta tiesa nosprieda, ka “administrācijai nevar būt pienākums piedāvāt pagaidu darbinieka pārcelšanu citā amatā, ja viņa profesionālais sniegums ir atzīts par neapmierinošu”.
Lietas dalībnieku prasījumi
36 Prasītāja lūdz Civildienesta tiesu atcelt apstrīdēto lēmumu un piespriest ERA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
37 Aģentūra lūdz noraidīt prasību un piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
38 Savas prasības pamatojumam prasītāja norāda trīs pamatus, kuri attiecīgi ir balstīti uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, acīmredzamām kļūdām vērtējumā un ERA noteiktā rūpības pienākuma pārkāpumu.
Par pirmo pamatu, kas balstīts uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
39 Pirmais pamats sastāv no divām daļām par attiecīgi, pirmkārt, tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un, otrkārt, būtiskas formalitātes neievērošanu saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.
40 Šajā ziņā, pamatojoties uz spriedumu Lux/Revīzijas palāta (129/82 un 274/82, EU:C:1984:391, 20. punkts), prasītāja apgalvo, ka, pat ja iekšējos noteikumus, kādi ir 2008. gada 2. oktobra lēmums un pamatnostādnes, nevar atzīt par tiesību normām, kuras administrācijai ir jāievēro jebkuros apstākļos, tā tomēr nevar tos neievērot, nesniedzot likumīgus iemeslus šajā ziņā. Taču AHCC esot pārkāpusi šo principu šajā lietā, jo tā neesot kārtīgi ievērojusi procedūru, ko tā pati nolēma noteikt sev par obligātu. Tas esot ne tikai vienlīdzīgas attieksmes principa, bet arī tiesību uz aizstāvību pārkāpums.
41 Prasītāja arī norāda, ka Personāldaļas dienests lūdza nodaļas vadītāja viedokli par viņas līguma pagarināšanu tikai 2013. gada 22. februārī, kas ir gandrīz ar 20 dienu nokavēšanos salīdzinājumā ar pamatnostādnēs paredzēto, proti, ka šo apspriešanās procedūru ir jāsāk vēlākais 8 mēnešus pirms attiecīgā darba līguma beigām. Prasītāja arī kritizē AHCC, ka tā neesot viņu informējusi, pretēji pamatnostādnēs paredzētajam, par līguma atjaunošanas procedūras uzsākšanu, nedz arī par iespēju veikt pārrunas piecu darba dienu laikā pēc šīs procedūras uzsākšanas.
42 Neinformējot prasītāju par iespēju veikt pārrunas ar nodaļas vadītāju, pēc nepieciešamības iesaistot arī novērtētāju, kurš šajā gadījumā bija šis pats nodaļas vadītājs, AHCC esot pārkāpusi prasītājas tiesības tikt uzklausītai un norādīt savus argumentus par viņas līguma nepagarināšanu.
43 Turklāt AHCC esot šajā lietā pieļāvusi “būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu”, jo ar Personāldaļas dienestu, kurš pabeidza piezīmes lietā, tās parakstot 2013. gada 2. aprīlī, neesot notikušas konsultācijas pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas tā paša gada 22. martā. Tas esot pamatnostādņu noteikumu pārkāpums, jo izpilddirektors drīkst pieņemt lēmumu pagarināt līgumu vai ne, it īpaši ņemot vērā Personāldaļas dienesta komentārus, kuri tieši šeit iztrūka. Taču šim pārkāpumam šajā lietā esot īpašs apjoms, jo apstrīdētais lēmums balstījās pamatā uz budžeta apsvērumiem, kas nozīmēja, ka ir jālikvidē amata vietas. Prasītāja arī apgalvo, ka, ja procedūra tiktu ievērota, apstrīdētais lēmums būtu bijis pēc būtības citāds.
44 ERA lūdz noraidīt šo pamatu, galvenokārt norādot, ka, pirmkārt, prasītāja jebkurā gadījumā esot bijusi informēta par lēmumu nepagarināt viņas darba līgumu sešus mēnešus pirms šī līguma beigām, kas esot atbilstoši 2008. gada 2. oktobra lēmumam. Otrkārt, attiecībā uz pamatnostādnēm tā būtībā apgalvo, ka tās esot piemērojamas tikai gadījumos, kad būtu bijusi iespēja pagarināt šo līgumu, kas neesot šīs lietas gadījums, jo attiecīgā amata vieta tiek likvidēta budžeta apsvērumu dēļ.
Civildienesta tiesas vērtējums
– Vispārējie apsvērumi
45 Savā pirmajā pamatā prasītāja Aģentūrai būtībā pārmet, ka tā esot pārkāpusi viņas tiesības tikt uzklausītai pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas un ka tā neesot ievērojusi procedūru, kuru tā pati ieviesusi, lai garantētu šo tiesību ievērošanu.
46 Šajā ziņā, pirmkārt, jākonstatē, ka PDNK, it īpaši tās 47. pantā, nav paredzēta īpaša procedūra, kuras mērķis būtu ļaut pienācīgi uzklausīt pagaidu darbinieku, kurš pieņemts darbā uz noteiktu laiku, pirms attiecībā uz viņu tiek pieņemts lēmums nepagarināt viņa līgumu, kas ir lēmums, kurš pēc sava satura nelabvēlīgi ietekmē šīs personas profesionālo un personīgo situāciju.
47 Tomēr, ja tiesību normās par civildienestu nekas nav teikts, iestāde vai aģentūra var paredzēt iekšējas procedūras un noteikumus, kas ļauj uzklausīt pagaidu darbinieku, pirms tiek lemts par viņa turpmāko nodarbināšanu, it īpaši pieņemdama iekšējus noteikumus, ciktāl šīs iespējas izmantošana neliek atkāpties no skaidra noteikuma, kurš paredzēts Civildienesta noteikumos vai PDNK (šajā ziņā skat. spriedumus Schneider/Komisija, T‑54/92, EU:T:1994:283, 19. punkts, un Petrilli/Komisija, F‑98/07, EU:F:2009:7, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).
48 Šajā ziņā šādu iekšēju noteikumu – nozarē, kurā iestādei vai aģentūrai ir ar Civildienesta noteikumiem piešķirta plaša novērtējuma brīvība, – forma var būt lēmums, kas ir paziņots visam personālam un ar ko tiek nodrošināta līdzvērtīga attieksme pret attiecīgajiem ierēdņiem un darbiniekiem. Ja iestāde vai aģentūra pieņem šādu lēmumu, tad šis lēmums ir jāuzskata par norādošiem rīcības noteikumiem, kurus administrācija ir pati sev noteikusi un no kuriem tā nevar atkāpties, nepaskaidrodama cēloņus, kuri tai liek šādi rīkoties, jo pretējā gadījumā tiktu pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips (šajā ziņā skat. spriedumus Louwage/Komisija, 148/73, EU:C:1974:7, 12. punkts; Luc/Revīzijas palāta, EU:C:1984:391, 20. punkts, un Monako/Parlaments, T‑92/96, EU:T:1997:105, 46. punkts; attiecībā uz personāla novērtējumu skat. spriedumu Bernard/Eiropols, F‑99/07 un F‑45/08, EU:F:2009:84, 79. punkts un tajā minētā judikatūra).
49 Šajā lietā pamatnostādnes, kurās bija detalizēta ievērojamā procedūra pagaidu darbinieku līgumu pagarināšanai ERA, ir iekšējie noteikumi iepriekš minētās judikatūras izpratnē, un tādējādi jākonstatē, ka, paredzot, ka attiecīgās personas tiks informētas parasti sešu mēnešu laikā pirms viņu līguma beigām, un detalizējot procedūru, kura jāievēro Aģentūrai un kurā ir paredzēta ieinteresētajai personai iespēja norādīt savu viedokli, ERA, pieņemot 2008. gada 2. oktobra lēmumu un pamatnostādnes, ieviesa par labu saviem darbiniekiem tiesības tikt uzklausītiem attiecībā uz iespēju pagarināt viņu darba līgumu uz noteiktu laiku.
50 Jebkurā gadījumā, kopš Eiropas Savienības Pamattiesību harta stājās spēkā 2009. gada 1. decembrī kā tiesību akts, kuram atbilstoši LES 6. pantam ir tāda pati juridiskā vērtība kā Līgumiem, tās 41. pantā ir noteiktas jebkuras personas pamattiesības “tikt uzklausītai, pirms tiek veikts kāds individuāls pasākums, kas to varētu nelabvēlīgi ietekmēt”. Taču saskaņā ar Hartas 51. pantu minētais 41. pants tieši attiecas uz Savienības iestādēm, orgāniem un struktūrām, kuriem tādējādi tas jāpiemēro un jāievēro Hartas 52. pantā noteiktajās robežās.
51 Pirmais pamats jāpārbauda, ievērojot šos visus apsvērumus.
– Par pirmo daļu attiecībā uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu
52 Vispirms jānorāda, kā tostarp tika atzīts tiesas sēdē, ka prasītāja zināja 2008. gada 2. oktobra lēmuma un pamatnostādņu saturu, kas tieši tika piemēroti 2011. gada 5. maijā uzsāktajai viņas līguma pagarināšanas procedūrai.
53 Attiecībā uz jautājumu, vai Aģentūra šajā lietā ir pilnībā izpildījusi pamatnostādnes, kurās tostarp tiek regulētas pārrunas, kas notiek starp Aģentūru un attiecīgo darbinieku par viņa līguma pagarināšanas iespējām, no lietas materiāliem un tiesas debatēm izriet, ka prasītāja pārrunu laikā ar savu priekšnieku 2013. gada 14. martā tika informēta par iemesliem, kādēļ viņš paredzēja piedāvāt AHCC nepagarināt viņas pagaidu darbinieka līgumu, proti, vismaz pēc prasītājas teiktā, tā bija viņas snieguma neatbilstība viņas ieņemamā amata prasībām (šajā ziņā skat. spriedumu Bianchi/ETF, F‑38/06, EU:F:2007:117, 66. punkts).
54 Attiecībā uz iemesliem, kurus nodaļas vadītājs sākotnēji norādīja sava priekšlikuma, ko viņš iesniedza AHCC, pamatā, pat ja šī pēdējā minētā šos papildu iemeslus galu galā izvēlējās apstrīdētajā lēmumā un lēmumā par sūdzības noraidīšanu, prasītāja atzīst, ka viņa pārrunāja šo jautājumu ar savu nodaļas vadītāju 2013. gada 14. martā un viņai tādējādi bija iespēja apstrīdēt to, kā viņš uztver viņas snieguma kvalitāti un iespēju, ka tā varētu uzlaboties nākotnē, lai atbilstu Aģentūras vajadzībām. Tādējādi viņai faktiski bija iespēja norādīt savu viedokli savam priekšniekam, pirms AHCC pieņēma apstrīdēto lēmumu, pamatojoties uz viņa ierosinājumu.
55 Īstenojot pamatnostādnes, aģentūrai ir jāraugās, lai attiecīgais darbinieks tiktu skaidri informēts par viņa pārrunu ar priekšnieku priekšmetu, lai viņš varētu lietderīgi paust savu viedokli, pirms tiek pieņemts lēmums, kurš viņu nelabvēlīgi skar attiecībā uz viņa darba līguma beigām. Tādējādi – pat ja pamatnostādnēs šīm paredzētajām pārrunām starp priekšnieku un attiecīgo darbinieku nav prasīta rakstveida forma un tātad informācija par pārrunu priekšmetu var tikt sniegta mutvārdos un var izrietēt no konteksta, kādā pārrunas noritējušas, – ieinteresētās personas uzaicināšana rakstveidā var izrādīties piemērotāka.
56 Par šo aspektu prasītāja norāda, ka pēc viņas pārrunām 2013. gada 14. martā, kas notika tikai vakarpusē un tikai pēc viņas iniciatīvas, viņa netika informēta par to, ka procedūra viņas līguma pagarināšanai jau bija uzsākta.
57 Šajā ziņā jāatgādina, ka prasītāja ir atzinusi, ka iepriekš minēto pārrunu laikā viņai kļuva zināms 2008. gada 2. oktobra lēmums un pamatnostādnes un turklāt viņas līgums jau tika vienreiz pagarināts 2011. gada 5. maijā, piemērojot šīs pašas pamatnostādnes. Šajos apstākļos ir maz ticams, ka viņa pēc savām 2013. gada 14. marta pārrunām neapzinājās, ka procedūra viņas līguma pagarināšanai jau bija uzsākta. Turklāt apstāklis, ka pārrunas norisinājās vēlā pēcpusdienā, nevar atspēkot to, ka viņai faktiski bija iespēja lietderīgi norādīt savus apsvērumus savam nodaļas vadītājam, it īpaši attiecībā uz savu profesionālā snieguma līmeni, kā arī attiecībā uz sava amata pienākumiem, pirms šis nodaļas vadītājs paziņo AHCC savu priekšlikumu saistībā ar viņas līguma pagarināšanu.
58 Tāpat prasītāja nevarēja ignorēt to, ka, ja viņa būtu gribējusi, viņai bija pamatnostādnēs skaidri paredzētā iespēja pēc 2013. gada 14. marta pārrunām lūgt turpināt pārrunas ar savu nodaļas vadītāju kā novērtētāju un, ja nepieciešams, arī ar viņa priekšnieku. Pat ja nav apstrīdēts, ka nodaļas vadītājs devās atvaļinājumā 2013. gada 15. martā, prasītājai netika liegts pēc iepazīšanās ar viņa nostāju par to, kā tālāk rīkoties ar viņas līgumu, vēlreiz aizstāvēt savas intereses, it īpaši, iesniedzot izpilddirektoram, kas rīkojas kā AHCC, kura taisījās pieņemt apstrīdēto lēmumu, savus rakstveida vai mutiskos apsvērumus, lai viņu pārliecinātu nepiekrist nodaļas vadītāja priekšlikumam.
59 Šajā ziņā jāpiebilst, ka no prasītājas pārrunu datuma ar savu nodaļas vadītāju līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanai pagāja astoņas dienas. Šajā laikā prasītājai vēl bija iespēja papildināt savu viedokli rakstveidā (pēc analoģijas skat. spriedumus Sopropé, C‑349/07, EU:C:2008:746, 49.–52. punkts, un Kamino International Logistics, C‑129/13, EU:C:2014:2041, 33. punkts).
60 Turklāt prasītājas sūdzības saturs apstiprina to, ka viņa ir labi sapratusi apstrīdēto lēmumu, lai gan tā pamatojums par iemesliem, kas attaisno tā pieņemšanu, ir īss un apstiprina, ka viņa bija pienācīgi informēta par iemesliem, kādēļ viņas nodaļas vadītājs nolēma nelūgt viņas līguma pagarināšanu (šajā ziņā skat. spriedumu Solberg/EMCDDA, F‑124/12, EU:F:2013:157, 34. punkts).
61 No visa iepriekš minētā izriet, ka Aģentūra šajā lietā nav pārkāpusi prasītājas tiesības tikt uzklausītai pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, jo vairāk tādēļ, ka tas nav par līguma uz noteiktu laiku laušanu, bet par šāda līguma fakultatīvu pagarināšanu (attiecībā uz tiesību tikt uzklausītam apjomu atkarībā no nelabvēlīgā akta rakstura skat. spriedumu Bui Van/Komisija, T‑491/08 P, EU:T:2010:191, 75.–77. punkts).
62 Jebkurā gadījumā saskaņā ar judikatūru pat tad, kad tiesības uz aizstāvību ir pārkāptas, lai pamatu varētu apmierināt, ir vajadzīgs, lai gadījumā, ja šāda pārkāpuma nebūtu, procedūras rezultātā būtu ticis sasniegts atšķirīgs rezultāts (spriedums Wunenburger/Komisija, T‑246/04 un T‑71/05, EU:T:2007:34, 149. punkts un tajā minētā judikatūra).
63 Taču šajā ziņā Civildienesta tiesa atkārtoti norāda, ka prasītāja savā sūdzībā ir norādījusi papildu argumentus, uz kuriem AHCC atbildēja ar apstrīdētā lēmuma apstiprināšanu tādu iemeslu dēļ, kas būtībā ir saistīti ar obligātiem budžeta apsvērumiem. Tādējādi, pat ja prasītāja būtu efektīvi izmantojusi viņai piedāvāto iespēju lūgt atkārtotas pārrunas ar priekšnieku un viņai tādējādi būtu bijusi iespēja norādīt šos pašus savus argumentus pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, procedūras iznākumā netiktu sasniegts atšķirīgs rezultāts.
64 Tādēļ, ņemot vērā iepriekš minēto, pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.
– Par otro daļu par būtiskas formalitātes neievērošanu saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu
65 Vispirms jākonstatē, ka pamatnostādnēs paredzēto termiņu galvenais mērķis ir noteikts 2008. gada 2. oktobra lēmumā, proti, nodrošināt, ka Aģentūra rīkojas ar nepieciešamo rūpību, lai pagaidu darbinieks, kura līgumam drīz iestāsies beigu termiņš, tiktu informēts vismaz 6 mēnešus iepriekš pirms šī līguma termiņa beigām par to, vai tas tiks pagarināts vai nē, un ka tādējādi lēmums šajā ziņā tiktu pieņemts saprātīgā termiņā it īpaši tādēļ, lai ieinteresētā persona netiek pārsteigta nesagatavojusies un lai tā varētu vajadzības gadījumā sākt meklēt darbu un organizēt iespējamo pārvākšanos no savas nodarbinātības vietas uz citu dalībvalsti, kurā nav Aģentūras juridiskā adrese.
66 Turklāt no to veidlapas sadaļu virsrakstiem, kuras ir jāaizpilda nodaļas vadītājam, izriet, ka pamatnostādnēs paredzētā procedūra attiecas galvenokārt uz šī vadītāja viedokļa saņemšanu par to, vai attiecīgajam amatam noteiktie pienākumi attīstās un vai, it īpaši ņemot vērā veidu, kādā šie pienākumi tika pildīti iepriekš, kas ir KAZ priekšmets, ERA var tajā turpmāk nodarbināt pagaidu darbinieku, kurš ieņem šo amatu, ar to pamatojot viņa līguma pagarināšanu. Kā to pareizi uzsver arī ERA, šajā procedūrā iegūtās informācijas mērķis ir noteikt, vai darbinieku, kura darba līgums beidzas, var turpināt nodarbināt šajā amatā vai tas ir jādara, kas tomēr noteikti nozīmē, ka šis amats ir ietverts Aģentūras štatu saraksta nākotnes budžetā.
67 Tāpat ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru gadījumā, kad pamatnostādnēs paredzētie orientējošie termiņi netiek ievēroti, šim pārkāpumam jābūt spējīgam ietekmēt apstrīdētā lēmuma saturu (spriedums Wunenburger/Komisija, EU:T:2007:34, 149. punkts un tajā minētā judikatūra).
68 Taču šajā ziņā, pirmkārt, runājot par to, ka procedūra par viņas līguma pagarināšanu tika uzsākta tikai 2013. gada 22. februārī, proti, ar apmēram 20 dienu novēlošanos salīdzinājumā ar pamatnostādnēm paredzētajiem termiņiem, prasītāja nepierāda, kādā veidā šis nokavējums būtu ietekmējis apstrīdētā lēmuma saturu.
69 Otrkārt, attiecībā uz to, ka Personāldaļas dienesta atzinums tika lūgts tikai pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, no pamatnostādnēm izriet, ka konsultēšanās ar šo dienestu nebija par attiecīgā darbinieka nopelnu vērtējumu, nedz par iespēju, no Aģentūras interešu viedokļa, pagarināt attiecīgās personas līgumu. Faktiski pamatnostādnēs ir tikai norādīts, ka Personāldaļas dienests “var” pievienot jebkādus komentārus piezīmēm lietā, it īpaši par nodaļas vadītāja priekšlikuma ietekmi uz budžetu un šī priekšlikuma atbilstību pastāvošajai praksei līgumu pagarināšanas jomā Aģentūrā. Tādējādi Personāldaļas dienests varēja tādā gadījumā, kāds ir pamatlietā, neformulēt nevienu komentāru par lēmuma priekšlikumu, kam tieši nebūtu nekādas ietekmes uz Aģentūras nākamā gada budžetu tā sadaļā “izdevumi”, un turklāt tas atbilda budžeta iestādes veiktajai amata likvidēšanai. Turklāt nav norāžu par to, vai Personāldaļas dienests aizpildīja to veidlapas daļu, kura tam bija jāaizpilda pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, ierakstot komentāru.
70 Tādā situācijā, kāda ir šajā lietā, kad attiecīgo amata vietu nākas likvidēt, saistībā ar izdevumiem aģentūras darbības budžetā plānotā budžeta ietekme, kāda ir ierosinājumam, kā arī ERA apstiprinājumam nepagarināt pagaidu darbinieka līgumu darbiniekam, kurš ieņem šo darbavietu, faktiski ir neitrāla, jo ar šādu lēmumu tiek vienīgi apstiprināts, ka netiek izmantoti līdzekļi, kuri ir atcelti nākamajam budžeta gadam. Tādējādi iespējamā vēršanās Personāldaļā, pat ja tas ir darīts orientējošos termiņos, kas noteikti minētajās pamatnostādnēs, nevarētu ietekmēt apstrīdētā lēmuma saturu un tātad tiesiskumu.
71 Treškārt, arguments, ka AHCC esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, ir jānoraida, jo, pirmkārt, AHCC paskaidroja iemeslus, šajā gadījumā – ar budžetu un ar amata vietas likvidēšanu saistītos – kuru dēļ tā nav uzmanīgi ievērojusi procedūru un orientējošos termiņus, kas paredzēti pamatnostādnēs, un, otrkārt, darbinieka, kas atrodas ar prasītājas situāciju salīdzināmā situācijā, pagaidu darbinieka līguma termiņš arī beidzās paredzētajā termiņā.
72 No iepriekš minētā izriet, ka otrā daļa un līdz ar to viss pirmais pamats ir jānoraida.
Par otro pamatu, kas balstās uz acīmredzamām kļūdām vērtējumā
Lietas dalībnieku argumenti
73 Prasītāja vispirms apgalvo, ka, apstiprinot, ka viņas ieņemamā amata vieta tika izveidota tikai ar mērķi viņai ļaut gūt pieredzi ārpus finanšu nozares, AHCC pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo prasītājas pārcelšanas citā amatā, kas tika veikta pēc viņas lūguma, mērķis bija arī un galvenokārt ļaut nodaļai, uz kuru viņa tika pārcelta pēdējo reizi, gūt labumu no prasītājas kompetences finanšu jomā. Tādējādi prasītāja apstrīd to, ka viņas amata vietas likvidēšana bijusi izvēle ar vismazāko operacionālo ietekmi uz Aģentūras darbību.
74 Prasītāja apstrīd arī to, ka ERA esot bijis pienākums likvidēt viņas amata vietu, lai tā varētu izpildīt mērķus, kas noteikti finanšu un budžeta perspektīvās. Šajā ziņā, norādot, ka savā 2013. gada budžetā Aģentūra paredzēja izveidot divas administratoru amata vietas, viņa kritizē to, ka centieni likvidēt trīs amata vietas esot attiekušies tikai uz AST funkciju grupu. Pēc tam viņa norāda, ka savā daudzgadu personāla politikas plānā 2014.–2016. gadam Komisija esot skaidri paredzējusi personāla samazinājumu par 2 %, bet tā tajā esot arī sniegusi piebildi par izveides plānā paredzēto ieņemamo amata vietu līmeņa samazināšanos, jo tikai 139 no 144 amata vietām bija paredzētas Aģentūrā. Taču, tā kā ERA kopš 2010. gada bija no četriem līdz sešiem vakantiem amatiem, AHCC izvēle būtu varējusi būt likvidēt vienu no šiem amatiem, nevis prasītājas amata vietu. Visbeidzot prasītāja apgalvo, ka budžeta apsvērumu noteiktā amata vietu likvidēšana esot skārusi AST 1 un AST 2 pakāpes amatus. Līdz ar to, tā kā viņa ieņēma AST 3 amata vietu un pat AST 4 no 2013. gada 6. septembra, viņas amata vietu nevarēja skart šī likvidēšana.
75 Turklāt viņa apgalvo, ka izpilddirektors pēc savas iniciatīvas nevarēja pamatot Aģentūras izveides plānu, kurā ir noteikts neatļauts amata vietu skaits katrai funkciju grupai un pakāpei katram budžeta gadam. Faktiski tikai Aģentūras valdei ir šāda kompetence.
76 Aģentūra lūdz noraidīt šo pamatu kā nepamatotu.
Civildienesta tiesas vērtējums
77 Jāatgādina, ka lēmums pagarināt vai nepagarināt pagaidu darbinieka līgumu, kurš noslēgts uz noteiktu laiku, ietilpst AHCC plašajā novērtējuma brīvībā šajā jautājumā, tādējādi, veicot šāda lēmuma tiesiskuma pārbaudi, Savienības tiesai neatkarīgi no pārbaudes par pienākuma sniegt pamatojumu izpildi ir tikai jāpārbauda tas, ka nav pieļauta acīmredzama kļūda, ņemot vērā dienesta intereses, vai pilnvaras nav izmantotas nepareizi par labu AHCC (skat. spriedumu Bianchi/ETF, EU:F:2007:117, 92. un 93. punkts un tajā minētā judikatūra).
78 Šajā ziņā kļūdu var atzīt par acīmredzamu tikai tad, ja tā ir viegli pamanāma un skaidri nosakāma, salīdzinot ar kritērijiem, kuriem likumdevējs ir paredzējis pakļaut administrācijas novērtējuma brīvības izmantošanu. Tātad secināt, ka administrācija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu to faktu vērtējumā, kuri attaisno lēmuma, kas pieņemts uz šī vērtējuma pamata, atcelšanu, nozīmē, ka pierādījumi, kurus prasītājam jāsniedz, ir pietiekami, lai administrācijas veiktajam vērtējumam atņemtu ticamību. Citiem vārdiem, pamats par acīmredzamu kļūdu ir jānoraida, ja, lai gan ir prasītāja norādītā informācija, sniegtais vērtējums joprojām ir pieņemams kā pamatots un atbilstošs (skat. spriedumu AI/Tiesa, EU:F:2012:97, 153. punkts un tajā minētā judikatūra).
79 Tā kā šajā lietā apstrīdētajā lēmumā nav tieši norādīti iemesli, kādēļ AHCC nolēma nepagarināt prasītājas līgumu, jāatgādina, ka, ņemot vērā pirmstiesas procedūras attīstošos raksturu, pārbaudot sākotnējā nelabvēlīgā akta tiesiskumu, ir jāņem vērā pamatojums, kas norādīts lēmumā par sūdzības noraidīšanu, jo tiek uzskatīts, ka šis pamatojums sakrīt ar sākotnējā tiesību akta pamatojumu (spriedums Mocová/Komisija, F‑41/11, EU:F:2012:82, 21. punkts) un ka attiecībā uz lēmumu nepagarināt pagaidu darbinieka līgumu – šāda lēmuma pamatojumu AHCC var grozīt vai aizvietot sūdzības stadijā, kā AHCC to ir izdarījusi šajā lietā (skat. spriedumu Mocová/Komisija, T‑347/12 P, EU:T:2014:268, 33.–46. punkts).
80 Šādi atgādinājusi, Civildienesta tiesa vispirms attiecībā uz budžeta apsvērumiem, kurus norādīja ERA, konstatē, kā tas izriet tostarp no 2013. gada 6. marta atzinuma, kuru Komisija nosūtījusi Aģentūrai un kas pievienots prasības pieteikumam, ka ERA bija pienākums likvidēt amata vietas, lai sasniegtu “2 % mērķi”, un ka prasītāja savos argumentos tikai apstrīd šī mērķa patiesumu, apstrīdot budžeta obligāto pasākumu raksturu un apjomu, kuri Aģentūrai ir šajā lietā uzdoti, un nekādā veidā nenorāda uz ERA pieļautu acīmredzamu kļūdu šo amatu likvidēšanas obligātuma vērtējumā.
81 Turklāt jāatgādina, ka dienesta organizēšana un darbība ir vienīgi iestādes kompetencē un tikai iestādes vadība, kas šajā lietā ir ERA izpilddirektors, ir atbildīga par dienestu organizēšanu. Vienīgi tai pašai ir jāizvērtē dienesta vajadzības, attiecīgi norīkojot tās rīcībā esošo personālu (spriedumi Labeyrie/Komisija, 16/67, EU:C:1968:37, 445. lpp.; Geist/Komisija, 61/76, EU:C:1977:127, 38. punkts; Pitrone/Komisija, T‑46/89, EU:T:1990:62, 60. punkts, un Cesaratto/Parlaments, T‑108/96, EU:T:1997:115, 48. punkts).
82 Savienības iestādes un aģentūras arī var brīvi veidot savu administratīvo vienību struktūru, ņemot vērā virkni faktoru, piemēram, tām uzticēto uzdevumu raksturu un apjomu un budžeta iespējas (spriedumi Bellardi-Ricci u.c./Komisija, 178/80, EU:C:1981:310, 19. punkts; Scheuer/Komisija, T‑108/89, EU:T:1990:45, 41. punkts; Sebastiani/Parlaments, T‑163/89, EU:T:1991:49, 33. punkts, un Lacruz Bassols/Tiesa, T‑109/92, EU:T:1994:16, 88. punkts). Šī brīvība ietver brīvību likvidēt amata vietas un mainīt uzdevumu sadalījumu darba organizācijas lielākas efektivitātes interesēs vai, lai apmierinātu budžeta prasības, likvidēt amata vietas, ko noteikušas Savienības politiskās institūcijas, tāpat arī pilnvaras uzticēt citai personai uzdevumus, ko iepriekš pildījusi persona, kura ieņēmusi likvidēto amata vietu, šai amata vietas likvidācijai ne vienmēr izvirzot nosacījumu, ka visi uzticētie uzdevumi būtu jāpilda mazākam personu skaitam nekā pirms reorganizācijas. Turklāt amata vietas likvidācija ne vienmēr nozīmē ar to saistīto uzdevumu likvidēšanu (spriedums Cesaratto/Parlaments, EU:T:1997:115, 49.–51. punkts).
83 Tādējādi, ar budžeta prasībām saistītu iemeslu dēļ nolemdama likvidēt divas asistentu amata vietas, nevis administratoru amata vietas un identificēdama un izraudzīdamās no piecām asistentu amata vietām, ko ieņem pagaidu darbinieki, kuru līgumi 2013. gadā beidzas, prasītājas ieņemamo amata vietu kā vienu no divām, kuras likvidēšana vismazāk ietekmētu tās darbību, ERA ir ievērojusi savas novērtējuma brīvības robežas šajā jomā (šajā ziņā skat. spriedumu Karatzoglou/ERA, T‑471/04, EU:T:2008:540, 59. punkts).
84 Attiecībā uz apgalvoto izpilddirektora kompetences neesamību, lai grozītu Aģentūras izveides plānu, kas turklāt jau tika norādīts pirmstiesas stadijā, prasītāja nepierāda, kādā veidā, pieņemot apstrīdēto lēmumu, ERA izpilddirektors ir pieļāvis acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
85 Visbeidzot attiecībā uz 2012. gada 16. februāra lēmumu par pārcelšanu citā amatā, kas ir iesniegts prasības pieteikuma pielikumā, no šī lēmuma skaidri izriet, ka tas tika pieņemts dienesta interesēs. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dienesta intereses nozīmē, ka jāņem vērā arī attiecīgās personas personīgās intereses, jo dienesta intereses un darbinieka personīgā situācija ir nesaraujami saistītas (šajā ziņā skat. spriedumu Ridolfi/Komisija, F‑3/09, EU:F:2009:162, 47. punkts). Protams, ERA lēmumā par sūdzības noraidīšanu ir norādījusi, ka šis lēmums par pārcelšanu citā amatā tika pieņemts pēc prasītājas lūguma, visticamāk vienkāršošanas nolūkā un nolūkā uzsvērt, ka šīs prasītājas lūgtās pārcelšanas rezultātā viņa tika iecelta amatā, kurš vēlāk tika likvidēts.
86 Tomēr prasītāja nav paskaidrojusi, kādēļ tas, ka lēmumā par sūdzības noraidīšanu pieminētais apstāklis, ka tā bija viņa, kas lūgusi pārcelt citā amatā, kurš vēlāk tika likvidēts, ir acīmredzama kļūda vērtējumā, nedz arī to, kādā veidā šāda kļūda saistībā ar 2012. gada 16. februāra lēmumu par pārcelšanu citā amatā, kura tiesiskums šajā lietā netiek apstrīdēts, varēja rasties apstrīdētajā lēmumā un lēmumā par sūdzības noraidīšanu, kuriem bija atšķirīgs priekšmets, proti, nepagarināt viņas pagaidu darbinieces līgumu.
87 Jebkurā gadījumā no lēmuma par sūdzības noraidīšanu izriet, ka AHCC savu lēmumu nepagarināt līgumu būtībā ir pamatojusi ar budžeta apsvērumiem un tikai pakārtoti tā ir atsaukusies uz prasītājas snieguma kvalitāti. Tādējādi, pat ja prasītāja savā amatā Izpilddirektora birojā veica vairāk finanšu un administratīvā atbalsta uzdevumus, kurus, pēc viņas apgalvotā, viņa māk labāk un kas bija ietverti viņas amata aprakstā, kuru nodaļas vadītājs vēl nebija atjauninājis ar komunikācijas uzdevumiem, tam nebija ietekmes uz iespēju, ka AHCC nolems, kā tā to izdarīja, likvidēt prasītājas ieņemamo amatu tādēļ, ka šī likvidēšana vismazāk ietekmētu Aģentūras operacionālo darbību.
88 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka otrais pamats ir jānoraida.
Par trešo pamatu, kas balstīts uz ERA pieļauto rūpības pienākuma pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
89 Lai pamatotu to, ka AHCC esot pārkāpusi savu rūpības pienākumu pret viņu un atzīstot, ka dienesta intereses ir pārākas par ierēdņa interesēm, prasītāja norāda, ka viņas intereses bija jāņem vērā vismaz brīdī, kad tika pieņemts lēmums nepagarināt viņas līgumu. Viņa arī pauž neizpratni par to, ka lēmumā par sūdzības noraidīšanu ir atsauce uz spriedumu AI/Tiesa (EU:F:2012:97), jo viņa neesot devusi AHCC pamatu būt neapmierinātai ar sevi, ko apstiprina apstāklis, ka 2013. gada septembrī viņu paaugstināja amatā. Viņa secina, ka, nolemjot nepagarināt viņas līgumu tikai tāpēc, ka viņas amats tiek likvidēts, pat neizanalizējot viņas nopelnus pagaidu darbinieka darbā un nepārbaudot iespēju pārcelt viņu citā amatā, AHCC esot pārkāpusi rūpības pienākumu, jo tā neesot ņēmusi vērā prasītājas intereses.
90 ERA lūdz noraidīt šo pamatu, apstrīdot to, ka tā neesot apsvērusi iespēju pārcelt prasītāju citā amatā, jo, tieši pretēji, izpilddirektors esot pārbaudījis šādu iespēju, bet konstatējis, ka tuvākajā nākotnē netiks izveidoti AST funkciju grupas amati un prasītāju nebūs iespējams pārcelt uz viņas iepriekšējo amatu. Šādi rīkojoties, izpilddirektors esot pārsniedzis pienākumus, kas izriet no sprieduma AI/Tiesa (EU:F:2012:97). Katrā ziņā prasītāja neesot pierādījusi, kuri uzdevumi bija pieejami Aģentūrā, lai viņas līgumu varētu pagarināt, šajā gadījumā – uz nenoteiktu laiku.
Civildienesta tiesas vērtējums
91 Jānorāda, ka, lai gan PDNK 8. pantā ir paredzēta iespēja pagarināt pagaidu darbinieka darba līgumu, jautājums nav par tiesībām, bet gan par vienkāršu iespēju, kas ir atstāta kompetentās iestādes vērtējumam. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kas jau atgādināta iepriekš, Savienības iestādēm ir plaša novērtējuma brīvība, organizējot savus dienestus atkarībā no tām uzticētajiem uzdevumiem un šajā saistībā arī ieceļot amatā to rīcībā esošo personālu, tomēr ar nosacījumu, ka šī iecelšana amatā ir dienesta interesēs (spriedumi Nebe/Komisija, 176/82, EU:C:1983:214, 18. punkts; Lux/Revīzijas palāta, 69/83, EU:C:1984:225, 17. punkts, un Potamianos/Komisija, T‑160/04, EU:T:2008:438, 30. punkts).
92 Turklāt, pretēji tam, kas paredzēts attiecībā uz ierēdņiem, pagaidu darbiniekam, kurš pieņemts darbā uz noteiktu laiku un kura līgums drīz beigsies, nav prioritāru tiesību, kuras ļautu viņam, kad viņa nodarbināšana beigsies, tikt atjaunotam darbā pavisam citā tās pašas funkciju grupas amata vietā, kura atbrīvotos vai kura tiktu izveidota iestādē vai aģentūrā, kura viņu nodarbinājusi (šajā ziņā skat. spriedumu ETF/Michel, T‑108/11 P, EU:T:2013:625, 88. punkts).
93 Rūpības pienākums nozīmē, ka kompetentajai iestādei, izvērtējot dienesta intereses, lai pieņemtu lēmumu pagarināt vai nepagarināt pagaidu darbinieka līgumu uz noteiktu laiku, ir jāņem vērā visi elementi, kas var ietekmēt tās lēmumu, tostarp attiecīgā darbinieka intereses. To darot, šī darbinieka personīgo interešu vērā ņemšana nevar iet tiktāl, ka minētajai iestādei tiek aizliegts nepagarināt uz noteiktu laiku noslēgto līgumu, lai gan ir šī darbinieka iebildumi, ja to prasa dienesta intereses (spriedums Klug/EMA, F‑35/07, EU:F:2008:150, 79. punkts). Turklāt aģentūras gadījumā jāņem vērā īpašais konteksts, kurā Savienības aģentūras darbojas vispār, kuru tostarp raksturo apstāklis, ka tām ir ierobežots personāla skaists un īpaši darbības ierobežojumi (šajā ziņā skat. spriedumu ETF/Schuerings, T‑107/11 P, EU:T:2013:624, 97. un 100. punkts).
94 Šajā lietā apstrīdētajā lēmumā formāli netiek norādīts pamatojums, ar kādu tas ir pieņemts. Tomēr no lēmuma par sūdzības noraidīšanu izriet, ka AHCC ir izsvērusi prasītājas interesi saņemt līguma pagarināšanu, šajā gadījumā – uz nenoteiktu laiku. Šādā perspektīvā tā paskaidroja, ka tai nebija iespējas pārcelt prasītāju uz citu vakantu vai tādu, kas atbrīvotos tuvā nākotnē, amata vietu.
95 Tātad arī saistībā ar Savienības iestādēm un aģentūrām izvirzītajām kopējām politiskajām prasībām pakāpeniski ik gadu samazināt savu personālu, AHCC nevar pārmest, ka tā nebūtu izpildījusi rūpības pienākumu, jo tā nepagarināja prasītājas nodarbinātību uz nenoteiktu laiku tādēļ, ka viņas budžetā tika likvidēta amata vieta, kuru prasītāja ieņēma līdz šim.
96 Vēl jo vairāk, tas pats katrā ziņā ir tad, ja attiecīgā darbinieka dienesta apstākļi neliecina par viņa īpašiem nopelniem pēdējā laikā uzticēto uzdevumu izpildē. No judikatūras, uz kuru AHCC atsaucas – lai gan tikai pakārtoti – lēmumā par sūdzības noraidīšanu, izriet, ka pienākums ņemt vērā darbinieka, kura profesionālais sniegums atzīts par neapmierinošu, personiskās intereses nevar aizliegt kompetentajai iestādei, ja to prasa dienesta intereses, nepagarināt viņa darba līgumu uz noteiktu laiku, lai gan ir šī darbinieka iebildumi (spriedumi Klug/EMA, EU:F:2008:150, 79. punkts; AI/Tiesa, EU:F:2012:97, 167. un 168. punkts, un Solberg/EMCDDA, EU:F:2013:157, 45. punkts).
97 Taču šajā lietā, pat ja KAZ esošo prasītājas novērtējumu par 2012. gadu nevar ņemt vērā, jo tas ir sniegts pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, no Aģentūras iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka prasītājas sniegums neparādīja īpašus nopelnus, proti, neatbilda viņas priekšnieka gaidītajam no viņas. Tādējādi tas, ka prasītājas dienesta apstākļi nebija apmierinoši, varēja – kā norādīja Aģentūra – būt papildu iemesls šī sprieduma 83. punktā izklāstītajiem iemesliem izvēlēties viņas ieņemamā amata vietu kā vienu no divām, ko likvidēs, lai izpildītu budžeta prasības, un, šādi rīkojoties, attaisnot viņas līguma nepagarināšanu.
98 No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka trešais pamats ir jānoraida.
99 Tā kā neviens no trim prasītājas pamatiem nav apmierināms, prasība jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
100 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 1. punktam, ievērojot šī reglamenta II sadaļas 8. nodaļas tiesību normas, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tomēr saskaņā ar minētā Reglamenta 88. pantu lietas dalībniekam – pat tad, ja tam spriedums ir labvēlīgs, – var piespriest daļēji vai pat pilnībā atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to pamato tā rīcība, tostarp pirms tiesvedības ierosināšanas, it īpaši, ja tā pretējai pusei ir radījusi izdevumus, kuri atzīti par nepamatotiem vai apzinātiem.
101 No šajā spriedumā minētā pamatojuma izriet, ka prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs. Turklāt ERA savos prasījumos ir tieši prasījusi, lai prasītājai tiktu piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tomēr lietas apstākļi attaisno Reglamenta 88. panta piemērošanu, ņemot vērā, ka Aģentūra varēja veikt prasītājas līguma pagarināšanas procedūru rūpīgāk un pārskatāmāk. Tādējādi jānospriež, ka ERA sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina pusi no prasītājas tiesāšanās izdevumiem.
Ar šādu pamatojumu
CIVILDIENESTA TIESA (trešā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Eiropas Dzelzceļa aģentūra sedz savus un atlīdzina pusi no KE tiesāšanās izdevumiem;
3) KE sedz pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem.
Van Raepenbusch | Perillo | Svenningsen |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2014. gada 10. septembrī.
W. Hakenberg | | S. Van Raepenbusch |