TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2020. gada 15. septembrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Elektroniskie sakari – Regula (ES) 2015/2120 – 3. pants – Piekļuve atvērtam internetam – 3. panta 1. punkts – Tiešo lietotāju tiesības – Tiesības piekļūt lietojumprogrammām un pakalpojumiem, kā arī tās izmantot – Tiesības nodrošināt lietojumprogrammas un pakalpojumus – 3. panta 2. punkts – Tādu vienošanos un komercprakses aizliegums, kas ierobežo tiešo lietotāju tiesību īstenošanu – Jēdzieni “vienošanās”, “komercprakse”, “tiešie lietotāji” un “patērētāji” – Tiešo lietotāju tiesību īstenošanas ierobežojuma esamības novērtējums – Kārtība – 3. panta 3. punkts – Pienākums nodrošināt vienlīdzīgu un nediskriminējošu attieksmi pret datplūsmu – Iespēja īstenot saprātīgus datplūsmas pārvaldības pasākumus – Aizliegums veikt datplūsmas bloķēšanas vai palēnināšanas pasākumus – Izņēmumi – Komercprakse, saskaņā ar kuru tiek piedāvāti tarifu plāni, paredzot, ka klienti, kas tos abonē, iegādājas paketi, kura tiem dod tiesības bez ierobežojumiem izmantot noteiktu datu apjomu tādējādi, ka dažu konkrētu lietojumprogrammu un pakalpojumu, uz ko attiecas “nulles tarifs”, izmantošanā radītā datplūsma netiek ierēķināta minētajā datu apjomā, un ka, tiklīdz šis datu apjoms ir patērēts, tie var bez ierobežojumiem turpināt izmantot šīs konkrētās lietojumprogrammas un pakalpojumus, savukārt attiecībā uz pārējām lietojumprogrammām un pakalpojumiem tiek piemēroti datplūsmas bloķēšanas vai palēnināšanas pasākumi
Apvienotajās lietās C‑807/18 un C‑39/19
par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa, Ungārija) iesniedza ar lēmumiem, kuri pieņemti 2018. gada 11. septembrī un kuri Tiesā reģistrēti attiecīgi 2018. gada 20. decembrī un 2019. gada 23. janvārī, tiesvedībās
Telenor Magyarország Zrt.
pret
Nemzeti Média- és Hírközlési Hatóság Elnöke,
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], priekšsēdētāja vietniece R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], palātu priekšsēdētāji Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], M. Vilars [M. Vilaras], J. Regans [E. Regan], S. Rodins [S. Rodin] un I. Jarukaitis [I. Jarukaitis], tiesneši E. Juhāss [E. Juhász], M. Ilešičs [M. Ilešič], J. Malenovskis [J. Malenovský] (referents), L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], F. Biltšens [F. Biltgen], A. Kumins [A. Kumin], N. Jēskinens [N. Jääskinen] un N. Vāls [N. Wahl],
ģenerāladvokāts: M. Kamposs Sančess‑Bordona [M. Campos Sánchez‑Bordona],
sekretārs: I. Illēši [I. Illéssy], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2019. gada 17. decembra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Telenor Magyarország Zrt. vārdā – A. Losonci un P. Galambos, kuriem palīdz M. Orbán, ügyvéd,
– Nemzeti Média- és Hírközlési Hatóság Elnöke vārdā – I. Kun, pārstāvis,
– Ungārijas valdības vārdā – sākotnēji M. Z. Fehér un Zs. Wagner, vēlāk M. Z. Fehér, pārstāvji,
– Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, kā arī A. Brabcová, pārstāvji,
– Vācijas valdības vārdā – J. Möller un D. Klebs, pārstāvji,
– Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un M. J. Langer, pārstāvji,
– Austrijas valdības vārdā – sākotnēji G. Hesse un J. Schmoll, vēlāk J. Schmoll, pārstāvji,
– Rumānijas valdības vārdā – sākotnēji C.‑R. Canţăr, kā arī E. Gane, R. I. Haţieganu un A. Wellman, vēlāk E. Gane, R. I. Haţieganu un A. Wellman, pārstāvji,
– Slovēnijas valdības vārdā – N. Pintar Gosenca un A. Dežman Mušič, pārstāves,
– Somijas valdības vārdā – M. Pere, pārstāve,
– Eiropas Komisijas vārdā – G. Braun un L. Havas, kā arī L. Nicolae, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2020. gada 4. marta tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 3. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2015/2120 (2015. gada 25. novembris), ar ko nosaka pasākumus sakarā ar piekļuvi atvērtam internetam un groza Direktīvu 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem un Regulu (ES) Nr. 531/2012 par viesabonēšanu publiskajos mobilo sakaru tīklos Savienībā (OV 2015, L 310, 1. lpp.).
2 Šie lūgumi ir iesniegti divās tiesvedībās starp Telenor Magyarország Zrt. (turpmāk tekstā – “Telenor”) un Nemzeti Média- és Hírközlési Hatóság Elnöke (Valsts plašsaziņas līdzekļu un komunikāciju biroja priekšsēdētājs, Ungārija) (turpmāk tekstā – “VPLKB priekšsēdētājs”) par diviem lēmumiem, ar kuriem pēdējais minētais tai lika izbeigt dažus no tās interneta piekļuves pakalpojumiem.
Atbilstošās tiesību normas
Regula 2015/2120
3 Regulas 2015/2120 1., 3., 6.–9. un 11. apsvērums ir formulēts šādi:
“(1) Ar šo regulu ir paredzēts izveidot kopīgus noteikumus, lai interneta piekļuves pakalpojumu sniegšanā nodrošinātu vienlīdzīgu un nediskriminējošu attieksmi pret datplūsmu, un aizsargāt tiešo lietotāju tiesības. Ar to ir paredzēts aizsargāt tiešos lietotājus un vienlaikus garantēt ilgstošu interneta ekosistēmas kā inovāciju virzītājspēka funkcionēšanu. [..]
[..]
(3) Pēdējos gadu desmitos internets ir attīstījies kā atvērta platforma inovācijām ar nelieliem piekļuves šķēršļiem attiecībā uz tiešajiem lietotājiem, satura, lietojumprogrammu un pakalpojumu nodrošinātājiem un interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējiem. Pašreizējā tiesiskā regulējuma mērķis ir veicināt tiešo lietotāju spēju piekļūt informācijai un to izplatīt vai pēc savas izvēles izmantot lietojumprogrammas un pakalpojumus. Tomēr ievērojamu skaitu tiešo lietotāju ietekmē datplūsmas pārvaldības prakse, kas bloķē vai palēnina atsevišķas lietojumprogrammas vai pakalpojumus. Minētās tendences parāda, ka Savienības līmenī ir nepieciešami kopīgi noteikumi, lai nodrošinātu interneta atvērtību un izvairītos no iekšējā tirgus sadrumstalotības, ko rada atsevišķu dalībvalstu pieņemtie pasākumi.
[..]
(6) Tiešajiem lietotājiem, izmantojot savu interneta piekļuves pakalpojumu, vajadzētu būt tiesībām bez diskriminācijas piekļūt informācijai un saturam un izplatīt to un izmantot un nodrošināt lietojumprogrammas un pakalpojumus. [..]
(7) Lai izmantotu savas tiesības piekļūt informācijai un saturam un izplatīt to un izmantot un nodrošināt lietojumprogrammas un pakalpojumus pēc savas izvēles, tiešajiem lietotājiem vajadzētu būt iespējai brīvi vienoties ar interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējiem par tarifiem noteiktiem datu apjomiem un interneta piekļuves pakalpojuma ātrumam. Ar šādu vienošanos, kā arī jebkuru interneta piekļuves pakalpojuma sniedzēju komercpraksi nevajadzētu ierobežot minēto tiesību izmantošanu un tādējādi apiet šīs regulas noteikumus par piekļuves atvērtam internetam nodrošināšanu. Valstu regulatīvās un citas kompetentās iestādes būtu jāpilnvaro vērsties pret vienošanos vai komercpraksi, kas sava mēroga dēļ noved pie situācijām, kad tiešo lietotāju izvēle praksē tiek būtiski samazināta. Šajā sakarā vienošanos un komercprakses izvērtējumā būtu inter alia jāņem vērā to interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēju, kā arī satura, lietojumprogrammu un pakalpojumu [sniedzēju] attiecīgās tirgus pozīcijas, kuri ir iesaistīti. Valstu regulatīvajām un citām kompetentajām iestādēm būtu – saistībā ar to pārraudzības un izpildes funkciju – jānosaka prasība iejaukties gadījumos, kad vienošanās vai komercprakses rezultātā tiktu apdraudēta tiešo lietotāju tiesību būtība.
(8) Sniedzot interneta piekļuves pakalpojumus, minēto pakalpojumu sniedzējiem pret visu datplūsmu būtu jāattiecas vienlīdzīgi, bez diskriminācijas, ierobežojumiem vai iejaukšanās, neatkarīgi no tās sūtītāja vai saņēmēja, satura, lietojumprogrammas vai pakalpojuma, vai galiekārtas. [..]
(9) Datplūsmas saprātīgas pārvaldības mērķis ir sekmēt tīklu resursu efektīvu izmantošanu un pārraides vispārējās kvalitātes optimizēšanu, reaģējot uz konkrētu datplūsmas kategoriju – un tādējādi pārraidītā satura, lietojumprogrammu un pakalpojumu – objektīvi atšķirīgajām pakalpojumu tehniskās kvalitātes prasībām. Saprātīgiem datplūsmas pārvaldības pasākumiem, ko piemēro interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēji, vajadzētu būt pārredzamiem, nediskriminējošiem un samērīgiem, un tiem nevajadzētu būt balstītiem uz komerciāliem apsvērumiem. [..]
[..]
(11) Ievērojot pamatotus un definētus izņēmumus, kas paredzēti šajā regulā, būtu jāaizliedz jebkāda datplūsmas pārvaldības prakse, kas pārsniedz šādus saprātīgus datplūsmas pārvaldības pasākumus, bloķējot, palēninot, pārveidojot, ierobežojot, traucējot, pasliktinot vai diskriminējot konkrētu saturu, lietojumprogrammas vai pakalpojumus, vai konkrētas satura, lietojumprogrammu vai pakalpojumu kategorijas. Uz minētajiem izņēmumiem būtu jāattiecina stingra [šaura] interpretācija un proporcionalitātes prasības. Konkrēts saturs, lietojumprogrammas un pakalpojumi, kā arī konkrētas to kategorijas būtu jāaizsargā negatīvās ietekmes dēļ, ko uz tiešo lietotāju izvēli un inovāciju atstāj bloķēšana vai citi ierobežojoši pasākumi, uz kuriem neattiecas pamatotie izņēmumi. [..]”
4 Regulas 2015/2120 1. panta “Priekšmets un darbības joma” 1. punktā ir noteikts:
“Ar šo regulu izveido kopējus noteikumus, lai nodrošinātu vienlīdzīgu un nediskriminējošu attieksmi pret datplūsmu interneta piekļuves pakalpojumu sniegšanā un ar to saistītās tiešo lietotāju tiesības.”
5 Šīs regulas 2. pantā ir paredzēts, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/21/EK (2002. gada 7. marts) par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) (OV 2002, L 108, 33. lpp.; labojums – OV 2013, L 241, 10. lpp.) 2. pantā noteiktās definīcijas piemēro arī minētās regulas mērķiem.
6 Minētās regulas 3. panta “Piekļuves atvērtam internetam nodrošināšana” 1.–3. punktā ir paredzēts:
“1. Tiešajiem lietotājiem, izmantojot savu interneta piekļuves pakalpojumu, ir tiesības piekļūt informācijai un saturam un izplatīt to, lietot un nodrošināt lietojumprogrammas un pakalpojumus un lietot pašu izvēlētas galiekārtas neatkarīgi no tiešā lietotāja vai nodrošinātāja atrašanās vietas vai informācijas, satura, lietojumprogrammas vai pakalpojuma atrašanās vietas, izcelsmes vai galamērķa.
[..]
2. Vienošanās starp interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējiem un tiešajiem lietotājiem par interneta piekļuves pakalpojumu komerciāliem un tehniskiem nosacījumiem un raksturlielumiem, piemēram, cenu, datu apjomiem vai ātrumu, un jebkādas komercdarbības prakses, ko veic interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēji, neierobežo 1. punktā noteikto tiešo lietotāju tiesību īstenošanu.
3. Interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēji, sniedzot interneta piekļuves pakalpojumus, visu datplūsmu apstrādā vienādi – bez diskriminācijas, ierobežojumiem vai traucējumiem – un neatkarīgi no sūtītāja vai saņēmēja, satura, kam piekļūts vai kas tiek izplatīts, lietojumprogrammām vai pakalpojumiem, kas tiek izmantoti vai sniegti, vai izmantotās galiekārtas.
Ar pirmo daļu interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējiem neliedz īstenot saprātīgus datplūsmas pārvaldības pasākumus. Lai šādus pasākumus uzskatītu par saprātīgiem, tie ir pārredzami, nediskriminējoši, samērīgi un netiek balstīti uz komerciāliem apsvērumiem, bet gan uz konkrētu datplūsmas kategoriju objektīvi atšķirīgām pakalpojumu tehniskās kvalitātes prasībām. Šādi pasākumi nepārrauga konkrētu saturu un netiek veikti ilgāk, nekā nepieciešams.
Interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēji neiesaistās datplūsmas pārvaldības pasākumos, kas pārsniedz pasākumus, kas paredzēti otrajā daļā, un jo īpaši nebloķē, nepalēnina, nepārveido, neierobežo, netraucē, nepasliktina vai nediskriminē konkrētu saturu, lietojumprogrammas vai pakalpojumus vai to konkrētas kategorijas, izņemot, ja nepieciešams, un tikai tik ilgi, cik nepieciešams, lai:
a) nodrošinātu atbilstību Savienības leģislatīviem aktiem vai valsts tiesību aktiem, kas atbilst Savienības tiesībām, kuri attiecas uz interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēju, vai pasākumiem, kas atbilst Savienības tiesībām, un ar ko īsteno šādus Savienības leģislatīvus aktus vai valsts tiesību aktus, tostarp to tiesu vai publisko iestāžu nolēmumiem, kam ir piešķirtas attiecīgas pilnvaras;
b) saglabātu tīkla, minētajā tīklā sniegto pakalpojumu un tiešo lietotāju galiekārtu integritāti un drošību;
c) novērstu gaidāmu tīkla pārblīvi un mazinātu sekas, ko rada ārkārtas vai pagaidu tīkla pārblīve, ar noteikumu, ka pret līdzvērtīgām datplūsmas kategorijām attiecas vienādi.”
7 Šīs pašas regulas 5. panta “Uzraudzība un izpilde” 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts:
“Valstu regulatīvās iestādes cieši pārrauga un nodrošina atbilstību 3. un 4. pantam un veicina to nepārtrauktu nediskriminējošu piekļuvi internetam tādā kvalitātē, kas atspoguļo sasniegumus tehnoloģiju jomā. Minētajos nolūkos valsts regulatīvās iestādes var noteikt prasības attiecībā uz tehniskiem raksturlielumiem, minimālās pakalpojumu kvalitātes prasības un citus piemērotus un nepieciešamus pasākumus vienam vai vairākiem publisko elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem, tostarp interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējiem.”
Direktīva 2002/21
8 Direktīvas 2002/21 2. pantā tostarp ir iekļautas šādas definīcijas:
“h) “lietotājs” nozīmē juridisku vai fizisku personu, kas izmanto vai pieprasa publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu;
i) “patērētājs” nozīmē jebkuru fizisku personu, kas izmanto vai pieprasa publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu nolūkam, kas nav saistīts ar tās tirdzniecību, uzņēmējdarbību vai profesiju;
[..]
n) “tiešais lietotājs” nozīmē lietotāju, kas nenodrošina publiskos komunikāciju tīklus vai publiski pieejamus elektronisko komunikāciju pakalpojumus;
[..].”
Pamatlietas un prejudiciālie jautājumi
9 Telenor, kas ir reģistrēta Ungārijā, ir būtisks informācijas tehnoloģiju un komunikāciju nozares dalībnieks. Tā tostarp sniedz interneta piekļuves pakalpojumus. Tās potenciālajiem klientiem piedāvāto pakalpojumu vidū ir divi tarifu plāni, ko attiecīgi sauc par MyChat un MyMusic.
10 MyChat ir tarifu plāns, kas klientiem, kuri to abonē, ļauj, pirmkārt, iegādāties datu apjomu viena gigabita apmērā un bez ierobežojumiem to izmantot, līdz šis apjoms ir patērēts, brīvi piekļūstot pieejamajām lietojumprogrammām un pakalpojumiem, tādējādi, ka šajā datu apjomā netiek ierēķināta datplūsma, kas rodas, izmantojot sešas konkrētas tiešsaistes saziņas lietojumprogrammas, proti, Facebook, Facebook Messenger, Instagram, Twitter, Viber un Whatsapp, uz kurām attiecas tā sauktais “nulles tarifs”. Otrkārt, šajā tarifu plānā ir paredzēts, ka, tiklīdz minētais datu apjoms ir patērēts, klienti, kas to abonē, var bez ierobežojumiem turpināt izmantot šīs sešas konkrētās lietojumprogrammas, savukārt pārējām pieejamajām lietojumprogrammām un pakalpojumiem tiek piemēroti datplūsmas palēnināšanas pasākumi.
11 MyMusic ir tarifu plāns, kas ir sadalīts trijās dažādās paketēs, kuras tiek sauktas attiecīgi par MyMusic Start, MyMusic Nonstop un MyMusic Deezer, kuras ir pieejamas klientiem, kam jau ir iepriekš pastāvoša interneta piekļuves pakalpojumu pakete, un kuras ļauj klientiem, kas tās abonē, pirmām kārtām, klausīties mūziku tiešsaistē, izmantojot it īpaši četras mūzikas straumēšanas lietojumprogrammas, proti, Apple Music, Deezer, Spotify un Tidal, kā arī sešas radio pakalpes, tādējādi, ka šo lietojumprogrammu un šo pakalpju, uz ko attiecas “nulles tarifs”, izmantošanā radītā datplūsma netiek ierēķināta datu apjomā, uz kuru attiecas iegādātā pakete. Otrām kārtām, šajā tarifu plānā ir paredzēts, ka, tiklīdz šis datu apjoms ir patērēts, klienti, kas to abonē, var bez ierobežojumiem turpināt izmantot šīs konkrētās lietojumprogrammas un pakalpes, savukārt pārējām pieejamajām lietojumprogrammām un pakalpojumiem tiek piemēroti datplūsmas bloķēšanas vai palēnināšanas pasākumi.
12 Pēc tam, kad Nemzeti Média- és Hírközlési Hatóság (Valsts plašsaziņas līdzekļu un komunikāciju birojs, Ungārija) bija sācis divas procedūras, lai pārbaudītu attiecīgi MyChat un MyMusic atbilstību Regulas 2015/2120 3. pantam, tas pieņēma divus lēmumus, kuros tas secināja, ka ar šiem tarifu plāniem tikuši ieviesti datplūsmas pārvaldības pasākumi, kas neatbilst minētā panta 3. punktā noteiktajam vienlīdzīgas un nediskriminējošas attieksmes pienākumam, un ka Telenor tie ir jāizbeidz.
13 Šie divi lēmumi vēlāk tika apstiprināti ar diviem VPLKB priekšsēdētāja lēmumiem, kuros viņš it īpaši norādīja, ka, pārbaudot datplūsmas pārvaldības pasākumu atbilstību Regulas 2015/2120 3. panta 3. punktam, nav jāizvērtē šo pasākumu ietekme uz tiešo lietotāju tiesību, kas noteiktas šīs regulas 3. panta 1. punktā, īstenošanu.
14 Telenor apstrīdēja šos abus VPLKB priekšsēdētāja lēmumus Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa, Ungārija).
15 Šajā ziņā tā būtībā apgalvo, ka tarifu plāni MyChat un MyMusic veido daļu no vienošanās, kas tiek noslēgta ar tās klientiem, un ka uz tiem kā tādiem var attiekties tikai Regulas 2015/2120 3. panta 2. punkts, nevis šīs regulas 3. panta 3. punkts, kas attiecas vienīgi uz datplūsmas pārvaldības pasākumiem, kurus vienpusēji veic interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēji. Turklāt katrā ziņā, lai noteiktu, vai šādi tarifu plāni ir saderīgi ar otro no minētajām tiesību normām, tāpat kā lai izvērtētu to saderību ar pirmo no šīm normām, esot jāizvērtē to ietekme uz tiešo lietotāju tiesību īstenošanu. Līdz ar to minētie tarifu plāni nevarot tikt atzīti par nesaderīgiem ar Regulas 2015/2120 3. panta 3. punktu, pamatojoties uz to vien, ka ar tiem tiek ieviesti datplūsmas pārvaldības pasākumi, kas neatbilst šajā tiesību normā paredzētajam vienlīdzīgas un nediskriminējošas attieksmes pienākumam, kā to norādījis VPLKB priekšsēdētājs.
16 Savai aizstāvībai minētais priekšsēdētājs tostarp norāda, ka jautājums par to, kurš no Regulas 2015/2120 3. panta noteikumiem ir jāņem vērā, izvērtējot konkrēto rīcību, ir atkarīgs nevis no šīs rīcības formas, bet gan tās satura. Turklāt viņš apgalvo, ka atšķirībā no šī panta 2. punkta, kurā ir noteikts pienākums novērtēt interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēju noslēgto vienošanos un veiktās komercprakses ietekmi uz tiešo lietotāju tiesību īstenošanu, ar minētā panta 3. punktu ir aizliegti jebkādi nevienlīdzīgi vai diskriminējoši datplūsmas pārvaldības pasākumi un šajā ziņā nav jānošķir pasākumi, kas ir ieviesti ar vienošanos, kuru tiešais lietotājs ir noslēdzis ar pakalpojumu sniedzēju, un pasākumi, kas ir balstīti uz šī pakalpojumu sniedzēja komercpraksi. Turklāt visi šie pasākumi esot aizliegti paši par sevi, un tādēļ neesot jāizvērtē to ietekme uz tiešo lietotāju tiesību īstenošanu.
17 Atzīmējusi, ka Regulas 2015/2120 mērķis ir nodrošināt interneta neitralitāti un ka tai šajā ziņā ir īpaša nozīme, iesniedzējtiesa būtībā norāda, ka tajā izskatāmajās lietās rodas divas jaunu tiesību jautājumu virknes saistībā ar šīs regulas pamatnormu.
18 Šajā ziņā tā, pirmkārt, norāda, ka līdztekus Regulas 2015/2120 3. panta 1. un 2. punktam, kuros interneta piekļuves pakalpojumu tiešajiem lietotājiem tiek garantētas noteiktas tiesības un ar kuriem šādu pakalpojumu sniedzējiem ir aizliegts ieviest vienošanās vai komercpraksi, kas ierobežo šo tiesību īstenošanu, minētā 3. panta 3. punktā ir noteikts vispārējs pienākums nodrošināt vienlīdzīgu un nediskriminējošu attieksmi pret datplūsmu. Tomēr šīs regulas teksts neļaujot noteikt, vai uz tarifu plāniem – kurus interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējs ievieš, noslēdzot ar saviem klientiem vienošanās, un kuros ir paredzēts, ka uz šiem klientiem attiecas “nulles tarifs”, kas viņiem ļauj bez ierobežojumiem izmantot noteiktas konkrētas lietojumprogrammas un pakalpojumus tādējādi, ka šajā izmantošanā radītā datplūsma netiek ierēķināta iegādātajā datu apjomā un ka, tiklīdz šis datu apjoms ir patērēts, attiecībā uz pārējām pieejamajām lietojumprogrammām un pakalpojumiem tiek piemēroti datplūsmas bloķēšanas vai palēnināšanas pasākumi, – attiecas šīs regulas 3. panta 2. punkts vai 3. panta 3. punkts, vai arī 3. panta 2. un 3. punkts.
19 Otrkārt, kad ir noteikts punkts vai punkti, kas ir piemērojami šādai rīcībai, šo abu punktu teksts tāpat neļaujot uzzināt, kāda metodoloģija ir jāpiemēro, lai noteiktu, vai šī rīcība ir saderīga ar Regulu 2015/2120.
20 Šajos apstākļos Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus, kas lietās C‑807/18 un C‑39/19 ir formulēti identiski:
“1) Vai komerciāla vienošanās starp interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēju un tiešo lietotāju, saskaņā ar kuru interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējs tiešajam lietotājam piemēro “nulles tarifu” par datplūsmu saistībā ar noteiktām lietojumprogrammām (proti, konkrētās lietojumprogrammas izmantošanā radītā datplūsma netiek ņemta vērā datu patēriņa uzskaites nolūkā, un tās ātrums netiek samazināts, kad ir patērēts datu apjoms, par kuru ir noslēgts līgums) un saskaņā ar kuru šis pakalpojumu sniedzējs vienīgi atbilstoši ar tiešo lietotāju noslēgtās komerciālās vienošanās noteikumiem un šīs vienošanās ietvaros pieļauj atšķirīgu attieksmi, kas ir vērsta tikai pret šo tiešo lietotāju, kurš ir šīs vienošanās slēdzējpuse, nevis pret tiešo lietotāju, kas nav tās slēdzējpuse, ir jāinterpretē atbilstoši [Regulas 2015/2120] 3. panta 2. punktam?
2) Ja uz pirmo jautājumu ir sniedzama noraidoša atbilde, vai [Regulas 2015/2120] 3. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai konstatētu pārkāpumu, ņemot vērā arī regulas 7. apsvērumu, ir jāveic ar ietekmi un tirgu saistīts novērtējums, kurā ir jānoskaidro, vai un cik lielā mērā interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēja noteiktie pasākumi faktiski ierobežo tiesības, kas tiešajam lietotājam ir atzītas šīs regulas 3. panta 1. punktā?
3) Neskarot pirmo un otro prejudiciālo jautājumu, vai [Regulas 2015/2120] 3. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā noteiktais aizliegums ir beznosacījuma, vispārīgs un objektīvs, tāpēc ar to ir aizliegts jebkurš datplūsmas pārvaldības pasākums, ar ko tiek noteikta atšķirīga attieksme pret dažādiem interneta satura elementiem, neatkarīgi no tā, vai interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējs to ir paredzējis, noslēdzot vienošanos vai izmantojot komercpraksi, vai arī ar kādu citu rīcību?
4) Ja atbilde uz trešo jautājumu ir apstiprinoša, vai [Regulas 2015/2120] 3. panta 3. punkta pārkāpumu var arī konstatēt, balstoties uz diskriminācijas faktu vien, nerodoties nepieciešamībai papildus veikt citus ar tirgu un ietekmi saistītus vērtējumus, no kā izriet, ka šādos apstākļos novērtējums saskaņā ar šīs regulas 3. panta 1. un 2. punktu nav nepieciešams?”
21 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2019. gada 8. marta lēmumu lietas C‑807/18 un C‑39/19 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesā, kā arī sprieduma taisīšanas mērķiem.
Par prejudiciālajiem jautājumiem
22 Ar saviem četriem jautājumiem, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas 2015/2120 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tarifu plāni – ko interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējs īsteno, noslēdzot ar tiešajiem lietotājiem vienošanās, saskaņā ar kurām tie var iegādāties paketi, kura tiem dod tiesības bez ierobežojumiem izmantot noteiktu datu apjomu tādējādi, ka dažu konkrētu lietojumprogrammu un pakalpojumu, uz ko attiecas “nulles tarifs”, izmantošanā radītā datplūsma netiek ierēķināta minētajā datu apjomā un ka, tiklīdz šis datu apjoms ir patērēts, tie var bez ierobežojumiem turpināt izmantot šīs konkrētās lietojumprogrammas un pakalpojumus, savukārt attiecībā uz citām pieejamajām lietojumprogrammām un pakalpojumiem tiek piemēroti datplūsmas bloķēšanas vai palēnināšanas pasākumi, – ir nesaderīgi ar šī panta 2. punktu, to lasot kopsakarā ar tā 1. punktu, un – alternatīvi vai kumulatīvi – ar minētā panta 3. punktu.
23 Saskaņā ar Regulas 2015/2120 3. panta 2. punktu, pirmkārt, vienošanās, kas noslēgtas starp interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējiem un tiešajiem lietotājiem, un, otrkārt, šo pakalpojumu sniedzēju komercprakse nedrīkst ierobežot tiešo lietotāju tiesību, kas noteiktas šī panta 1. punktā, īstenošanu. Kā izriet no šīs pēdējās minētās tiesību normas, kas izskaidrota Regulas 2015/2120 6. apsvērumā, šīs tiesības tostarp ietver tiesības izmantot saturu, lietojumprogrammas un pakalpojumus, izmantojot interneta piekļuves pakalpojumu, kā arī tiesības nodrošināt šādu saturu, lietojumprogrammas un pakalpojumus, izmantojot šo interneta piekļuves pakalpojumu.
24 Savukārt Regulas 2015/2120 3. panta 3. punktā vispirms – tā pirmajā daļā – ir paredzēts, ka interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēji visu datplūsmu apstrādā vienādi – bez diskriminācijas, ierobežojumiem vai traucējumiem – un tostarp neatkarīgi no lietojumprogrammām vai pakalpojumiem, kas tiek izmantoti.
25 Tālāk šajā tiesību normā – tās otrajā daļā – ir noteikts, ka ar pirmo šīs normas daļu interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējiem netiek liegts īstenot saprātīgus datplūsmas pārvaldības pasākumus, precizējot, ka, lai šādi pasākumi varētu tikt uzskatīti par saprātīgiem, tiem, pirmkārt, ir jābūt pārredzamiem, nediskriminējošiem un samērīgiem, otrkārt, tiem ir jābalstās nevis uz komerciāliem apsvērumiem, bet gan uz objektīvām tehniskām atšķirībām starp noteiktām datplūsmas kategorijām un, treškārt, tie nevar attiekties uz satura pārraudzīšanu un nevar tikt veikti ilgāk, nekā nepieciešams.
26 Visbeidzot minētajā tiesību normā – tās trešajā daļā – ir paredzēts, ka interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējiem nav jāpiemēro datplūsmas pārvaldības pasākumi, kas pārsniegtu otrajā daļā paredzētos pasākumus, un it īpaši tie nedrīkst bloķēt, palēnināt, pārveidot, ierobežot, traucēt, pasliktināt vai diskriminēt konkrētas lietojumprogrammas vai to kategorijas un konkrētus pakalpojumus vai to kategorijas, izņemot, ja tas ir nepieciešams uz noteiktu laiku, vai nu lai nodrošinātu atbilstību Savienības leģislatīviem aktiem, valsts tiesību aktiem, kas atbilst Savienības tiesībām, vai pasākumiem, ar ko īsteno šādus [Savienības] leģislatīvus aktus vai valsts tiesību aktus, vai lai saglabātu tīkla, minētajā tīklā sniegto pakalpojumu un tiešo lietotāju galiekārtu integritāti un drošību, vai arī lai novērstu tīkla pārblīvi vai mazinātu tās sekas.
27 Šo dažādo noteikumu mērķis, kā tas izriet no Regulas 2015/2120 1. panta un kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 27.–29. punktā, ir nodrošināt interneta piekļuves pakalpojumu sniegšanā vienlīdzīgu un nediskriminējošu attieksmi pret datplūsmu un ar to saistītās tiešo lietotāju tiesības.
28 Tā kā atbilstoši Regulas 2015/2120 5. pantam minēto noteikumu un līdz ar to arī šīs regulas mērķu ievērošanu nodrošina valsts regulatīvās iestādes, tieši šīm iestādēm – valsts tiesu kontrolē un Tiesas sniegto precizējumu gaismā – katrā atsevišķā gadījumā ir jānosaka, vai uz kādu interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēja rīcību, ņemot vērā tās īpašības, attiecas vai nu minētās regulas 3. panta 2. punkts, vai šīs pašas regulas 3. panta 3. punkts, vai arī abi šie noteikumi, tos aplūkojot kumulatīvi, un pēdējā minētajā gadījumā šīs iestādes savu pārbaudi sāk vai nu ar pirmo no šiem noteikumiem, vai arī otro. Ja valsts regulatīvā iestāde uzskata, ka kāda konkrēta interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēja rīcība kopumā nav saderīga ar Regulas 2015/2120 3. panta 3. punktu, tā var nolemt nenoskaidrot, vai šī rīcība nav saderīga arī ar šīs regulas 3. panta 2. punktu.
29 Konkrētajā gadījumā no Tiesai iesniegtajiem materiāliem izriet, ka pamatlietā aplūkotajiem tarifu plāniem, kā tas izriet no prejudiciālo jautājumu formulējuma un abos iesniedzējtiesas nolēmumos minētajiem elementiem, kas ir apkopoti šī sprieduma 9.–11. un 18. punktā, piemīt četras īpašības. Pirmkārt, interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējs, kas ir izstrādājis šos tarifu plānus, tos piedāvā saviem potenciālajiem klientiem Ungārijā un pēc tam tos īsteno, noslēdzot divpusējas vienošanās ar ieinteresētajām personām. Otrkārt, šie tarifu plāni katram klientam, kas to abonē, dod tiesības, nepārsniedzot paketē, kuru klients ir iegādājies no interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēja, noteikto datu apjomu, bez ierobežojumiem izmantot visas pieejamās lietojumprogrammas un pakalpojumus, tomēr dažu konkrētu lietojumprogrammu un pakalpojumu, uz kuriem attiecas “nulles tarifs”, izmantošanā radītā datplūsma netiek ierēķināta šajā datu apjomā. Treškārt, minētajos tarifu plānos ir paredzēts, ka, tiklīdz iegādātais datu apjoms ir patērēts, jebkurš klients, kas tos abonējis, var bez ierobežojumiem turpināt izmantot šīs konkrētās lietojumprogrammas un pakalpojumus. Ceturtkārt, kad paketē, uz kuru attiecas šie nosacījumi, noteiktais datu apjoms ir patērēts, interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējs katram attiecīgajam klientam piemēro datplūsmas bloķēšanas vai palēnināšanas pasākumus saistībā ar jebkādu tādu lietojumprogrammu vai pakalpojumu izmantošanu, uz kuriem neattiecas minētais “nulles tarifs”.
30 Runājot, pirmām kārtām, par Regulas 2015/2120 3. panta 2. punktu, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 3. panta 1. punktu, vispirms ir jānorāda, ka otrajā no šīm tiesību normām ir paredzēts, ka tiesības, kas tajā ir garantētas interneta piekļuves pakalpojumu tiešajiem lietotājiem, ir īstenojamas, “izmantojot savu interneta piekļuves pakalpojumu”, un ka pirmajā no šīm tiesību normām ir prasīts, lai šāds pakalpojums neierobežotu šo tiesību īstenošanu.
31 Turklāt no Regulas 2015/2120 3. panta 2. punkta, lasot to šīs regulas 7. apsvēruma gaismā, izriet, ka konkrēta interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēja pakalpojumi no minētās prasības skatpunkta ir jānovērtē valsts regulatīvajām iestādēm, tām rīkojoties uz minētās regulas 5. panta pamata un kompetento valsts tiesu kontrolē, ņemot vērā gan vienošanās, ko šis pakalpojumu sniedzējs ir noslēdzis ar tiešajiem lietotājiem, gan minētā pakalpojumu sniedzēja veikto komercpraksi.
32 Šajā ziņā ir jānorāda, pirmkārt, ka Regulas 2015/2120 3. panta 2. punktā ir paredzētas “vienošanās”, kurās interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējs, no vienas puses, un tiešais lietotājs, no otras puses, savstarpēji vienojas par komerciālajiem un tehniskajiem nosacījumiem, kā arī to interneta piekļuves pakalpojumu raksturlielumiem, kas pakalpojumu sniedzējam ir jāsniedz tiešajam lietotājam, piemēram, par attiecīgo maksājamo cenu un datu apjomu, kā arī ātrumu.
33 Kā izriet no Regulas 2015/2120 7. apsvēruma, šīs vienošanās konkretizē jebkura tiešā lietotāja brīvību izvēlēties pakalpojumus, kurus izmantojot tas plāno īstenot šajā regulā garantētās tiesības, atkarībā no to raksturlielumiem. Šajā pašā apsvērumā tomēr ir piebilsts, ka šādas vienošanās nedrīkst nedz ierobežot tiešo lietotāju tiesību īstenošanu, nedz tādējādi ļaut apiet šīs regulas noteikumus par piekļuves atvērtam internetam nodrošināšanu.
34 Attiecībā uz Regulas 2015/2120 3. panta 2. punktā minēto “komercpraksi” šajā tiesību normā ir precizēts, ka to “veic” interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēji. Tātad šī komercprakse netiek uzskatīta par gribu sakritības rezultātu starp šādu pakalpojumu sniedzēju un tiešo lietotāju – atšķirībā no “vienošanās”, uz ko vienlaikus atsaucas šī tiesību norma.
35 Šī komercprakse tostarp var ietvert interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēja rīcību, kas izpaužas tādējādi, ka tas piedāvā saviem potenciālajiem klientiem īpašos šo pakalpojumu variantus vai kombinācijas, lai apmierinātu viena vai otra klienta gaidas un prioritātes, un attiecīgā gadījumā noslēdz ar katru no tiem individuālu vienošanos, kā rezultātā, iespējams, tiek noslēgts lielāks vai mazāks skaits vienošanos ar identisku vai līdzīgu saturu atkarībā no šīm gaidām un prioritātēm. Līdzīgi tam, kā ir Regulas 2015/2120 3. panta 2. punktā minēto vienošanos gadījumā, šī komercprakse tomēr nedrīkst nedz ierobežot tiešo lietotāju tiesību īstenošanu, nedz tādējādi ļaut apiet šīs regulas noteikumus par piekļuves atvērtam internetam nodrošināšanu.
36 Otrkārt, no Regulas 2015/2120 2. panta un Direktīvas 2002/21 noteikumiem, uz kuriem tajā ir atsauce, it īpaši no minētās direktīvas 2. panta h), i) un n) punkta, izriet, ka jēdziens “tiešie lietotāji” aptver visas fiziskas vai juridiskas personas, kas izmanto vai pieprasa publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu, izņemot tās, kas nodrošina publiskos komunikāciju tīklus vai publiski pieejamus elektronisko komunikāciju pakalpojumus. Tādējādi šis jēdziens attiecas gan uz patērētājiem, gan uz profesionāļiem, tādiem kā uzņēmumi vai juridiskas personas, kuru mērķis nav peļņas gūšana.
37 Turklāt minētais jēdziens ietver gan fiziskas vai juridiskas personas, kuras izmanto vai pieprasa interneta piekļuves pakalpojumus, lai piekļūtu saturam, lietojumprogrammām un pakalpojumiem, gan tās, kuras izmanto piekļuvi internetam, lai nodrošinātu saturu, lietojumprogrammas un pakalpojumus.
38 Arī Regulas 2015/2120 3. panta 1. punktā un šīs regulas 6. apsvērumā ir atsauce konkrēti uz šīm divām tiešo lietotāju kategorijām, attiecībā uz kurām tajos ir apstiprinātas tostarp ne tikai tiesības piekļūt informācijai un saturam, kā arī izmantot lietojumprogrammas un pakalpojumus, bet arī tiesības izplatīt informāciju un saturu, kā arī nodrošināt lietojumprogrammas un pakalpojumus.
39 Līdz ar to jautājums, vai, iespējams, pastāv aizliegtais tiešo lietotāju tiesību īstenošanas ierobežojums, kāds tas ir precizēts šī sprieduma 30. punktā, ir jāizvērtē, ņemot vērā attiecīgā interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēja noslēgto vienošanos vai veiktās komercprakses ietekmi uz tiesībām, kas atzītas ne tikai profesionāļiem un patērētājiem, kuri izmanto vai pieprasa interneta piekļuves pakalpojumus, lai piekļūtu saturam, lietojumprogrammām un pakalpojumiem, bet arī profesionāļiem, kuri izmanto šādus interneta piekļuves pakalpojumus, lai nodrošinātu šādu saturu, lietojumprogrammas un pakalpojumus. Šajā ziņā no Regulas 2015/2120 7. apsvēruma izriet, ka, izvērtējot attiecīgā pakalpojumu sniedzēja noslēgtās vienošanās un veikto komercpraksi, ir tieši jāņem vērā tostarp šīs profesionāļu kategorijas tirgus pozīcijas.
40 Treškārt, Regulas 2015/2120 3. panta 2. punktā – šī sprieduma iepriekšējā punktā minētajā kontekstā – ir minētas konkrēta interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēja “vienošanās” un “komercprakse”, vairākās valodu versijās izmantojot daudzskaitli.
41 Turklāt Regulas 2015/2120 7. apsvērumā ir precizēts, ka, izvērtējot jautājumu, vai, iespējams, pastāv tiešo lietotāju tiesību īstenošanas ierobežojums, ir jānosaka, vai šāda pakalpojumu sniedzēja noslēgtās vienošanās un veiktā komercprakse sava “mēroga” dēļ noved pie situācijām, kad tiešo lietotāju izvēle ir būtiski samazināta, it īpaši – ņemot vērā interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēju, kā arī iesaistīto satura, lietojumprogrammu un pakalpojumu sniedzēju attiecīgās pozīcijas tirgū.
42 No tā izriet, ka Savienības likumdevējs nav vēlējies ierobežot attiecīgā interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēja noslēgto vienošanos un veiktās komercprakses novērtējumu tādējādi, ka šajā novērtējumā kāda vienošanās vai kāda komercprakse tiktu aplūkota atsevišķi, bet gan ir paredzējis, ka tāpat ir veicama šī pakalpojumu sniedzēja noslēgto vienošanos un veiktās komercprakses novērtēšana kopumā.
43 Ņemot vērā šos dažādos elementus, vispirms ir jānorāda, ka vienošanās, ar ko attiecīgais klients abonē tarifu plānu, saskaņā ar kuru, tiklīdz ir patērēts iegādātajā paketē noteiktais datu apjoms, šim klientam ir neierobežota piekļuve tikai noteiktām lietojumprogrammām un pakalpojumiem, uz kuriem attiecas “nulles tarifs”, var ietvert Regulas 2015/2120 3. panta 1. punktā paredzēto tiesību īstenošanas ierobežojumu. Šādas vienošanās saderība ar šīs regulas 3. panta 2. punktu ir jāizvērtē katrā konkrētā gadījumā, ņemot vērā minētās regulas 7. apsvērumā norādītos raksturlielumus.
44 Tālāk – šādi tarifu plāni, kas ietilpst komercpraksē Regulas 2015/2120 3. panta 2. punkta izpratnē, ņemot vērā to vienošanos kumulatīvo ietekmi, kuras var tikt noslēgtas saistībā ar tiem, var izraisīt to, ka atsevišķas konkrētas lietojumprogrammas un pakalpojumus, proti, tās lietojumprogrammas un pakalpojumus, kuri var bez ierobežojumiem tikt izmantoti atbilstoši “nulles tarifam”, tiklīdz ir patērēts klientu iegādātajā paketē noteiktais datu apjoms, izmanto plašāk un – attiecīgi – pārējās pieejamās lietojumprogrammas un pakalpojumus, ņemot vērā pasākumus, ar kuriem attiecīgais interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējs padara šo piekļuvi tehniski sarežģītāku vai pat neiespējamu, izmanto retāk.
45 Visbeidzot – jo lielāks ir to klientu skaits, kas noslēguši vienošanās, ar kurām tie piekrīt šādiem tarifu plāniem, jo lielākā mērā šo vienošanos kumulatīvā ietekme, ņemot vērā tās mērogu, var būtiski ierobežot tiešo lietotāju tiesību īstenošanu vai pat apdraudēt pašu šo tiesību būtību, kas ir gadījums, kurš ir skaidri minēts Regulas 2015/2120 7. apsvērumā.
46 No tā izriet, ka šādu vienošanos noslēgšana nozīmīgā tirgus daļā var ierobežot tiešo lietotāju tiesību īstenošanu Regulas 2015/2120 3. panta 2. punkta izpratnē.
47 Otrām kārtām, runājot par Regulas 2015/2120 3. panta 3. punktu, vispirms ir jānorāda, kā tas izriet no šī sprieduma 24. punkta, ka ar šīs tiesību normas pirmo daļu, lasot to šīs regulas 8. apsvēruma gaismā, interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējiem ir noteikts vispārējs pienākums nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret datplūsmu bez diskriminācijas, ierobežojumiem vai traucējumiem un no šī pienākuma nekādā gadījumā nevar atkāpties, izmantojot šo pakalpojumu sniedzēju īstenoto komercpraksi vai vienošanās, ko tie noslēdz ar tiešajiem lietotājiem.
48 Tālāk – no minētās tiesību normas otrās daļas, kā arī no Regulas 2015/2120 9. apsvēruma, kura gaismā tas ir jāinterpretē, izriet, ka, lai gan interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējiem ir pienākums ievērot šo vispārējo pienākumu, tiem tomēr saglabājas iespēja veikt saprātīgus datplūsmas pārvaldības pasākumus. Tomēr šī iespēja ir pakļauta nosacījumam tostarp par to, ka šādi pasākumi ir balstīti uz “konkrētu datplūsmas kategoriju objektīvi atšķirīgām pakalpojumu tehniskās kvalitātes prasībām”, nevis uz “komerciāliem apsvērumiem”. Par tādu, kas ir balstīts uz šādiem “komerciāliem apsvērumiem”, it īpaši ir jāuzskata ikviens interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēja pasākums, kurš ir vērsts pret jebkuru tiešo lietotāju, kā tas ir definēts šī sprieduma 36. un 37. punktā, un kura rezultātā, nebalstoties uz šādām objektīvām atšķirībām, netiek nodrošināta vienāda un nediskriminējoša attieksme pret saturu, lietojumprogrammām vai pakalpojumiem, kurus piedāvā dažādi satura, lietojumprogrammu vai pakalpojumu sniedzēji.
49 Visbeidzot – no Regulas 2015/2120 3. panta 3. punkta trešās daļas izriet, ka tad, ja vien tie nav veikti uz noteiktu laiku un nav nepieciešami, lai ļautu interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējam vai nu ievērot kādu likumisku pienākumu, vai saglabāt tīkla integritāti un drošību, vai arī novērst vai mazināt tīkla pārblīvi, visi pasākumi, ar kuriem tiek bloķētas, palēninātas, pārveidotas, ierobežotas, traucētas, pasliktinātas vai diskriminētas tostarp konkrētas lietojumprogrammas vai pakalpojumi, nevar tikt uzskatīti par saprātīgiem šīs tiesību normas otrās daļas izpratnē un līdz ar to paši par sevi ir uzskatāmi par nesaderīgiem ar to.
50 No tā izriet, ka, lai konstatētu šo nesaderību, nav nepieciešams nekāds novērtējums par šo pasākumu ietekmi uz tiešo lietotāju tiesību īstenošanu, jo Regulas 2015/2120 3. panta 3. punktā šāda prasība nav paredzēta, lai novērtētu, vai ir ievērots tajā paredzētais vispārējais pienākums.
51 Konkrētajā gadījumā, pirmkārt, pamatlietā aplūkotā rīcība ietver datplūsmas bloķēšanas vai palēnināšanas pasākumus saistībā ar noteiktu lietojumprogrammu un pakalpojumu izmantošanu, uz kuriem attiecas Regulas 2015/2120 3. panta 3. punkts, neatkarīgi no tā, vai tie izriet no vienošanās, kas noslēgta ar interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēju, no šī pakalpojumu sniedzēja komercprakses vai arī no minētā pakalpojumu sniedzēja tehniska pasākuma, kas nav saistīts ne ar vienošanos, ne ar komercpraksi. Šie datplūsmas bloķēšanas vai palēnināšanas pasākumi tiek piemēroti papildus “nulles tarifam”, ko izmanto attiecīgie tiešie lietotāji, un padara šiem lietotājiem tehniski grūtāku vai pat neiespējamu to lietojumprogrammu un pakalpojumu izmantošanu, uz kuriem neattiecas šis tarifs.
52 Līdz ar to šie pasākumi, šķiet, ir balstīti nevis uz noteiktu konkrētu datplūsmas kategoriju objektīvi atšķirīgām pakalpojumu tehniskās kvalitātes prasībām, bet gan uz komerciāliem apsvērumiem.
53 Otrkārt, no lietas materiāliem neizriet, ka uz minētajiem pasākumiem attiektos kāds no trim Regulas 2015/2120 3. panta 3. punkta trešajā daļā izsmeļoši uzskaitītajiem izņēmumiem.
54 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Regulas 2015/2120 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tarifu plāni – ko interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējs īsteno, noslēdzot ar tiešajiem lietotājiem vienošanās, saskaņā ar kurām tie var iegādāties paketi, kura tiem dod tiesības bez ierobežojumiem izmantot noteiktu datu apjomu tādējādi, ka dažu konkrētu lietojumprogrammu un pakalpojumu, uz ko attiecas “nulles tarifs”, izmantošanā radītā datplūsma netiek ierēķināta minētajā datu apjomā un ka, tiklīdz šis datu apjoms ir patērēts, tie var bez ierobežojumiem turpināt izmantot šīs konkrētās lietojumprogrammas un pakalpojumus, savukārt attiecībā uz pārējām pieejamajām lietojumprogrammām un pakalpojumiem tiek piemēroti datplūsmas bloķēšanas vai palēnināšanas pasākumi:
– ir nesaderīgi ar šī panta 2. punktu, to lasot kopsakarā ar tā 1. punktu, ja šie tarifu plāni, šīs vienošanās un šie bloķēšanas vai palēnināšanas pasākumi ierobežo tiešo lietotāju tiesību īstenošanu, un
– ir nesaderīgi ar šī panta 3. punktu, ja minētie bloķēšanas vai palēnināšanas pasākumi ir balstīti uz komerciāliem apsvērumiem.
Par tiesāšanās izdevumiem
55 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2015/2120 (2015. gada 25. novembris), ar ko nosaka pasākumus sakarā ar piekļuvi atvērtam internetam un groza Direktīvu 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem un Regulu (ES) Nr. 531/2012 par viesabonēšanu publiskajos mobilo sakaru tīklos Savienībā, 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tarifu plāni – ko interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējs īsteno, noslēdzot ar tiešajiem lietotājiem vienošanās, saskaņā ar kurām tie var iegādāties paketi, kura tiem dod tiesības bez ierobežojumiem izmantot noteiktu datu apjomu tādējādi, ka dažu konkrētu lietojumprogrammu un pakalpojumu, uz ko attiecas “nulles tarifs”, izmantošanā radītā datplūsma netiek ierēķināta minētajā datu apjomā un ka, tiklīdz šis datu apjoms ir patērēts, tie var bez ierobežojumiem turpināt izmantot šīs konkrētās lietojumprogrammas un pakalpojumus, savukārt attiecībā uz pārējām pieejamajām lietojumprogrammām un pakalpojumiem tiek piemēroti datplūsmas bloķēšanas vai palēnināšanas pasākumi:
– ir nesaderīgi ar šī panta 2. punktu, to lasot kopsakarā ar tā 1. punktu, ja šie tarifu plāni, šīs vienošanās un šie bloķēšanas vai palēnināšanas pasākumi ierobežo tiešo lietotāju tiesību īstenošanu, un
– ir nesaderīgi ar šī panta 3. punktu, ja minētie bloķēšanas vai palēnināšanas pasākumi ir balstīti uz komerciāliem apsvērumiem.
[Paraksti]