VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2012. gada 11. septembrī (*)
Valsts atbalsts – Jūras kabotāžas sektors – Pakalpojums ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi – Kritērija par privāto ieguldītāju tirgus ekonomikā pārbaude – Dalībvalstu sociālā politika – Pārstrukturēšanas atbalsts – Sprieduma, ar kuru tiek atcelts tiesību akts, iedarbība
Lieta T‑565/08
Corsica Ferries France SAS, Bastija (Francija), ko pārstāv S. Rodrigues un C. Bernard‑Glanz, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv C. Giolito un B. Stromsky, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Francijas Republika, ko sākotnēji pārstāvēja G. de Bergues un A.‑L. Vendrolini, vēlāk – M. de Bergues, N. Rouam un J. Rossi, pārstāvji,
un
Société nationale maritime Corse‑Méditerranée (SNCM) SA, ko pārstāv A. Winckler un F.‑C. Laprévote, advokāti,
personas, kas iestājušās lietā,
par prasību atcelt Komisijas 2008. gada 8. jūlija Lēmumu 2009/611/EK par pasākumiem C 58/02 (ex N 118/02), ko Francija veikusi par labu Société nationale maritime Corse‑Méditerranée (SNCM) (OV 2009, L 225, 180. lpp.).
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová], tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimäe] un M. van der Vaude [M. van der Woude] (referents),
sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 7. decembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
Konkrētās kuģniecības sabiedrības
1 Prasītāja, Corsica Ferries France SAS, ir kuģniecības sabiedrība, kas nodrošina regulāru jūras satiksmi no kontinentālās Francijas (Marseļa, Tulona un Nica) un Itālijas uz Korsiku.
2 Société nationale maritime Corse‑Méditerranée (SNCM) ir kuģniecības sabiedrība, kas nodrošina regulāru satiksmi no kontinentālās Francijas (Marseļa, Tulona un Nica) uz Korsiku un no Francijas uz Ziemeļāfriku (Alžīrija un Tunisija), kā arī satiksmi ar Sardīniju. Viena no SNCM galvenajām meitassabiedrībām ir Compagnie méridionale de navigation (turpmāk tekstā – “CMN”), kas pilnībā pieder SNCM.
3 2002. gadā 20 % SNCM kapitāldaļu piederēja Société nationale des chemins de fer un 80 % – Compagnie générale maritime et financière (turpmāk tekstā – “CGMF”), kuras pilnībā pieder Francijas valstij. Tās kapitāla atvēršanas laikā 2006. gadā divi [kapitāla daļu] pārņēmēji – Butler Capital Partners (turpmāk tekstā – “BCP”) un Veolia Transport (turpmāk tekstā – “VT”) – ieguva kontroli pār attiecīgi 38 % un 28 % kapitāldaļu, kamēr CGMF palika ar 25 % kapitāldaļu un 9 % kapitāldaļu bija rezervēti darbiniekiem. BCP vēlāk savas daļas atsavināja par labu VT.
Administratīvais process
4 Savā 2001. gada 30. oktobra Lēmumā 2002/149/EK par valsts atbalstu, ko Francija sniegusi SNCM (OV 2002, L 50, 66. lpp.; turpmāk tekstā – “2001. gada lēmums”), Eiropas Kopienu Komisija uzskatīja, ka atbalsts EUR 787 miljonu apmērā, kas bija piešķirts SNCM par laika periodu no 1991. līdz 2001. gadam kā kompensācija par sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu, atbilstoši EKL 86. panta 2. punktam ir saderīgs ar kopējo tirgu. Vispārējā tiesā netika iesniegta prasība atcelt šo lēmumu.
5 Ar 2002. gada 18. februāra vēstuli Francijas Republika paziņoja Komisijai par nodomu piešķirt SNCM pārstrukturēšanas atbalstu EUR 76 miljonu apmērā (turpmāk tekstā – “2002. gada plāns”).
6 Ar savu 2003. gada 9. jūlija Lēmumu 2004/166/EK par pārstrukturēšanas atbalstu, ko Francija ir paredzējusi piešķirt SNCM (OV 2004, L 61, 13. lpp.; turpmāk tekstā – “2003. gada lēmums”), Komisija ar zināmiem nosacījumiem apstiprināja pārstrukturēšanas atbalsta izmaksāšanu SNCM divās daļās par kopējo summu EUR 76 miljonu apmērā, no kuriem pirmā daļa EUR 66 miljonu apmērā bija maksājama nekavējoties un otrā – ne vairāk kā EUR 10 miljonu apmērā – bija atkarīga no cesijas, kas attiecās tostarp uz SNCM kuģiem, neto rezultāta.
7 2003. gada 13. oktobrī prasītāja cēla prasību Vispārējā tiesā par 2003. gada lēmuma atcelšanu (lieta T‑349/03).
8 Ar savu 2004. gada 8. septembra Lēmumu 2005/36/EK par grozījumiem 2003. gada lēmumā (OV 2005, L 19, 70. lpp.; turpmāk tekstā – “2004. gada lēmums”) Komisija grozīja vienu no 2003. gada lēmuma 2. pantā paredzētajiem nosacījumiem. Runa bija par nosacījumu saistībā ar maksimālo skaitu – 11 kuģiem, kurus SNCM bija atļauts atsavināt. Ar 2004. gada lēmumu Komisija atļāva vienu no šiem kuģiem – Aliso – aizstāt ar citu – Asco.
9 Ar 2005. gada 16. marta lēmumu Komisija (turpmāk tekstā – “2005. gada lēmums”), pamatojoties uz 2003. gada lēmumu, apstiprināja pārstrukturēšanas atbalsta otrās daļas pārskaitīšanu EUR 3 327 400 apmērā.
10 Ar 2005. gada 15. jūnija spriedumu lietā T‑349/03 Corsica Ferries France/Komisija (Krājums, II‑2197. lpp.; turpmāk tekstā – “2005. gada spriedums”) Vispārējā tiesa atcēla 2003. gada lēmumu kļūdaina vērtējuma attiecībā uz atbalsta minimālo raksturu dēļ, kas galvenokārt radies no kļūdām cesiju rezultātā gūto neto ieņēmumu aprēķinā, tajā pašā laikā noraidot visus pārējos pamatus saistībā ar pamatojuma nesniegšanu un EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunkta un Pamatnostādņu attiecībā uz valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (OV 1999, C 288, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatnostādnes”) pārkāpumu.
11 Ar 2006. gada 7. aprīļa vēstuli Francijas iestādes aicināja Komisiju nolemt, ka pārstrukturēšanas atbalsta, kas piešķirts atbilstoši 2002. gada plānam, daļu EUR 53,48 miljonu apmērā, ņemot vērā, ka tai ir kompensācijas par sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu raksturs, vajadzētu kvalificēt nevis kā saistībā ar pārstrukturēšanas plānu veiktu pasākumu, bet gan kā pasākumu, kurš nav uzskatāms par atbalstu saskaņā ar Tiesas 2003. gada 24. jūlija spriedumu lietā C‑280/00 Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (Recueil, I‑7747. lpp.; turpmāk tekstā – “Altmark spriedums”), vai kā 2002. gada plāna autonomu pasākumu saskaņā ar EKL 86. panta 2. punktu.
12 2006. gada 21. aprīlī atbilstoši Padomes 2004. gada 20. janvāra Regulai (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (OV L 24, 1. lpp.) Komisijai tika paziņots par nodomu veikt koncentrāciju attiecībā uz BCP un VT kopīgu kontroles iegūšanu pār SNCM. 2006. gada 29. maijā Komisija, pamatojoties uz šīs pašas regulas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu, atļāva veikt koncentrāciju.
13 2006. gada jūnijā Francijas iestādes iesniedza Komisijai daudz informācijas par saistībā ar SNCM pāreju privātajā sektorā notikušajiem finanšu darījumiem.
14 2006. gada 13. septembrī Komisija nolēma uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru attiecībā uz jauniem pasākumiem, kas veikti par labu SNCM, vienlaikus attiecinot to uz 2002. gada plānu (OV 2006, C 303, 53. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada lēmums”).
15 Savā 2008. gada 8. jūlija Lēmumā 2009/611/EK par pasākumiem C 58/02 (ex N 118/02), ko Francija veikusi par labu SNCM (OV 2009, L 225, 180. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), Komisija norādīja, ka 2002. gada plāna pasākumi saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu ir uzskatāmi par nelikumīgu valsts atbalstu, bet ir saderīgi ar kopējo tirgu saskaņā ar EKL 86. panta 2. punktu un EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu, un ka 2006. gada privatizācijas plāna (turpmāk tekstā – “2006. gada plāns”) pasākumi nav uzskatāmi par valsts atbalstu saskaņā ar EKL 87. panta 1. punktu.
Konkrētie pasākumi
16 Apstrīdētā lēmuma priekšmets ir šādi pasākumi:
– attiecībā uz 2002. gada plānu: CGMF kapitāla ieguldījums SNCM EUR 76 miljonu apmērā, no kuriem EUR 53,48 miljoni kā kompensācija par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumiem un pārējā daļa – kā pārstrukturēšanas atbalsts;
– attiecībā uz 2006. gada plānu:
– negatīva CGMF noteiktā SNCM pārdošanas cena EUR 158 miljonu apmērā;
– CGMF kapitāla ieguldījums EUR 8,75 miljonu apmērā;
– CGMF avansa iemaksa norēķinu kontā EUR 38,5 miljonu apmērā, ko paredzēts izmaksāt SNCM atlaistajiem darbiniekiem jauna sociālā plāna gadījumā.
Apstrīdētais lēmums
17 Komisija apstrīdētajā lēmumā, tostarp tā preambulas 37.–54. apsvērumā, norādīja, ka pasažieru pārvadājumi uz Korsiku ir tirgus, kam piemīt sezonāls raksturs un koncentrācija. Kopš prasītāja ienāca tirgū 1996. gadā, tirgus konkurences struktūra ir būtiski mainījusies. Kopš 2000. gada SNCM un prasītāja veido faktisku duopolu, kuram pieder vairāk nekā 90 % tirgus daļu. 2007. gadā prasītāja guva būtisku pārsvaru pār SNCM un papildus pārvadāja vienu miljonu pasažieru tirgū, kurā bija regulārs pieaugums par 4 % gadā. Savukārt SNCM kopā ar CMN bija kvazimonopols attiecībā uz kravu pārvadājumiem.
18 Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 219.–225. apsvērumā norādīja, ka kopējais ieguldījums, ko SNCM saņēma caur CGMF, bija finansēts no valsts līdzekļiem, kas draudēja izkropļot konkurenci un kas ietekmēja tirdzniecību starp dalībvalstīm. Tādējādi tā uzskatīja, ka ir izpildīti trīs no četriem EKL 87. panta 1. punktā norādītajiem nosacījumiem. Tātad tā attiecībā uz katru pasākumu izvērtēja selektīvas ekonomiskas priekšrocības esamību un tās iespējamo saderību ar kopējo tirgu.
19 Attiecībā uz EUR 76 miljoniem, kas paziņoti 2002. gadā, tā apstrīdētā lēmuma preambulas 236. apsvērumā norādīja, ka EUR 53,48 miljonus var uzskatīt par kompensāciju par sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu. Atbilstoši iepriekš 10. punktā minētā 2005. gada sprieduma 320. punktam Komisija šo ieguldījumu izvērtēja, ņemot vērā iepriekš 11. punktā minēto spriedumu lietā Altmark, un apstrīdētā lēmuma preambulas 257. apsvērumā secināja, ka tas ir uzskatāms par valsts atbalstu, kas tomēr saskaņā ar EKL 86. panta 2. punktu ir saderīgs ar kopējo tirgu. Pārējie EUR 22,52 miljoni tātad bija jāuzskata par pārstrukturēšanas atbalstu.
20 Attiecībā uz 2006. gada plānu Komisija tālāk apstrīdētā lēmuma preambulas 267.–352. apsvērumā attiecībā uz negatīvo pārdošanas cenu EUR 158 miljonu apmērā veica kritērija par privāto ieguldītāju tirgus ekonomikā pārbaudi (turpmāk tekstā – “privātā ieguldītāja kritērija pārbaude”). Lai to izdarītu, tā izvērtēja, vai hipotētisks privātais ieguldītājs CGMF vietā un situācijā būtu devis priekšroku rekapitalizēt CGMF par šo summu vai likvidēt sabiedrību un uzņemties tās izmaksas. Tādējādi bija jāizvērtē likvidācijas minimālās izmaksas.
21 Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 267.–280. apsvērumā norādīja, ka likvidācijas izmaksu aprēķinā ir obligāti jāiekļauj sociālā plāna izmaksas, proti, papildu atlaišanas pabalstus, kuri jāmaksā papildus likumiskajām un līgumiskajām saistībām, lai nodrošinātu atbilsmi lielo uzņēmumu grupu pašreizējai praksei un lai nekaitētu attiecīgās holdinga sabiedrības un tās galvenā akcionāra tēlam. Tā tādējādi ar neatkarīga eksperta palīdzību izvērtēja papildu pabalstu izmaksas, veicot salīdzinājumu ar nesen Francijā tādu uzņēmumu grupu kā Michelin vai Yves Saint‑Laurent īstenotiem sociālajiem plāniem.
22 Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 350. apsvērumā uzskatīja, ka negatīva pārdošanas cena ir atklātās, pārredzamās, beznosacījumu un nediskriminējošās atlases procedūras rezultāts un ka šajā ziņā tā ir uzskatāma par tirgus cenu. Līdz ar to, atbalstot pieņēmumu par likvidācijas izmaksām, kuras ietver tikai atlaišanas pabalstus, tā apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvērumā secināja, ka likvidācijas izmaksas bija lielākas nekā negatīvā pārdošanas cena un ka kapitāla ieguldījums EUR 158 miljonu apmērā nav uzskatāms par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.
23 Attiecībā uz CGMF kapitāla ieguldījumu EUR 8,75 miljonu apmērā Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 356.–358. apsvērumā norādīja, ka, tā kā privāto [kapitāla] pārņēmēju ieguldījums bija nozīmīgs un vienlaicīgs, atbalsta raksturu varēja izslēgt no paša sākuma. Tā turpinājumā konstatēja, ka fiksēts rentabilitātes koeficients ir uzskatāms par atbilstošu ieguldītā kapitāla atlīdzību un ka cesijas laušanas klauzulas esamība neliek apšaubīt vienlīdzīgu attieksmi. Tā šī paša lēmuma preambulas 365. apsvērumā secināja, ka CGMF kapitāla ieguldījums EUR 8,75 miljonu apmērā nav uzskatāms par atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.
24 Komisija turpinājumā apstrīdētā lēmuma preambulas 372.–378. apsvērumā norādīja, ka atbalsta pasākumi indivīdiem EUR 38 miljonu apmērā, kas ir ieskaitīti darījumu kontā, tiktu piemēroti gadījumā, ja [kapitāla] pārņēmēji īstenotu jaunu sociālo plānu, un ka šie pasākumi neatbilst 2002. gada plānā paredzētās darbinieku samazināšanas īstenošanai. Komisijas ieskatā – šo atbalstu var izmaksāt tikai indivīdiem, ar kuriem iepriekš lauzts darba līgums ar SNCM. Šie pasākumi tātad neveidojot izdevumus, kuri izriet no sociālo tiesību aktu, kuri ir piemērojami saistībā ar darba līguma izbeigšanu, parastās piemērošanas. Komisija secināja, ka šis atbalsts indivīdiem, ko noteica valsts kā publiska vara, nevis valsts kā akcionārs, tādējādi ietilpst dalībvalstu sociālās politikas jomā un tādēļ nav uzskatāms par atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.
25 Attiecībā uz atlikumu EUR 22,52 miljonu apmērā, kas bija paziņots kā pārstrukturēšanas atbalsts, proti, starpība starp EUR 76 miljoniem, kas bija paziņoti saistībā ar 2002. gada plānu, un EUR 53,48 miljoniem, kuri saskaņā ar EKL 86. panta 2. punktu tika atzīti par saderīgiem ar kopējo tirgu (skat. iepriekš 19. punktu), Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 381. apsvērumā norādīja, ka tas ir uzskatāms par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Tā turpinājumā izvērtēja šī pasākuma saderību ar pamatnostādnēm.
26 Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 387.–401. apsvērumā norādīja, ka 2002. gadā SNCM pamatnostādņu 5. punkta a) apakšpunkta un 6. punkta izpratnē bija grūtībās nonācis uzņēmums un ka 2002. gada plāns varēja atbilstoši pamatnostādņu 31.–34. punktam nodrošināt uzņēmuma dzīvotspēju.
27 Attiecībā uz neatbilstošu konkurences izkropļojumu novēršanu (pamatnostādņu 35.–39. punkts) Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 404. apsvērumā norādīja, ka transporta pakalpojumu tirgum uz Korsiku nav pārāk lielas jaudas un ka līdz ar to nav jāiegulda tā atveseļošanā. Tā turpinājumā minētā lēmuma preambulas 406. apsvērumā uzskatīja, ka paziņotais pārstrukturēšanas plāns būtiski veicina uzņēmuma klātbūtnes tirgū samazināšanos. Kritērijs par neatbilstošu konkurences izkropļojumu novēršanu tātad, pēc Komisijas domām, arī bija izpildīts.
28 Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 410.–419. apsvērumā secināja, ka nepieciešamība pēc atbalsta, kura minimālais apmērs 2003. gada 9. jūlijā saskaņā ar pamatnostādņu 40. un 41. punktu tika ierobežots līdz EUR 19,75 miljoniem, ievērojot nosacījumu par neto ieņēmumiem no 2003. gada lēmumā paredzētajām cesijām. Šajā nolūkā Komisija sāka aprēķināt SNCM naudas līdzekļu [likviditātes] vajadzības pārstrukturēšanas plāna īstenošanai. Pārstrukturēšanas plāna izmaksas, tās ieskatā, bija EUR 46 miljoni. Tā turpinājumā atņēma starp 2002. gada 18. februāri (2002. gada plāna paziņošanas datums) un 2003. gada 9. jūliju (2003. gada lēmuma pieņemšanas datums) veikto cesiju kopsummu, proti, EUR 26,25 miljonus, līdz ar to tā ieguva summu EUR 19,75 miljonu apmērā.
29 Attiecībā uz kompensējošajiem pasākumiem Komisija konstatēja, ka visi 2003. gada lēmumā paredzētie nosacījumi attiecībā uz iegādēm, flotes izmantošanu, aktīvu cesijām, aizliegumu piedāvāt zemākas cenas nekā tās, ko piedāvā citi konkurenti (turpmāk tekstā – “price leadership nosacījums”), un kuģu turp un atpakaļ pārvadājumu skaita ierobežošanu ar sākuma punktu Korsikā bija tikpat kā izpildīti. Tā kā šie nosacījumi bija izpildīti un paziņotais atbalsta apmērs bija ievērojami mazāks nekā 2003. gadā apstiprinātā summa, Komisija neuzskatīja par lietderīgu noteikt papildu pienākumus. Tādējādi pēc tam, kad Komisija ņēma vērā ar 2003. gada lēmumā paredzēto papildu cesiju apmēru, tā apstrīdētā lēmuma preambulas 434. apsvērumā uzskatīja, ka pārstrukturēšanas atbalsta atlikums EUR 15,81 miljonu apmērā ir ar kopējo tirgu saderīgs valsts atbalsts saskaņā ar EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu.
30 Apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā ir noteikts:
“1. pants
Kompensācija 53,48 miljonu euro apmērā, ko Francijas valsts samaksājusi sabiedrībai SNCM par sabiedriskā pakalpojuma saistībām laikposmā no 1991. līdz 2001. gadam, ir uzskatāms par nelikumīgu valsts atbalstu EK līguma 88. panta 3. punkta nozīmē, taču tas ir saderīgs ar kopējo tirgu saskaņā ar minētā līguma 86. panta 2. punktu.
Sabiedrības SNCM negatīvā pārdošanas cena 158 miljonu euro apmērā, sabiedrības CGMF saistības segt sociālos pasākumus attiecībā pret darbiniekiem par summu 38,5 miljonu euro apmērā un sabiedrības SNCM kopīgā un vienlaicīgā rekapitalizācija, ko CGMF veica par summu 8,75 miljoni euro, nav uzskatāmas par valsts atbalstu EK līguma 87. panta 1. punkta nozīmē. Pārstrukturēšanas atbalsts 15,81 miljonu euro apmērā, ko Francija sniedza Société Nationale Maritime Corse‑Méditerranée (SNCM), ir uzskatāms par nelikumīgu valsts atbalstu EK līguma 88. panta 3. punkta nozīmē, taču tas ir saderīgs ar kopējo tirgu saskaņā ar minētā līguma 86. panta 2. punktu.
2. pants
Šis lēmums ir adresēts Francijas Republikai.”
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
31 Ar 2008. gada 17. decembrī Vispārējās tiesas [agrāk – Pirmās instances tiesas] kancelejā iesniegto prasības pieteikumu prasītāja cēla šo prasību.
32 Ar 2009. gada 27. aprīļa rīkojumu Francijas Republikai tika atļauts iestāties lietā.
33 Ar 2009. gada 1. jūlija rīkojumu SNCM tika atļauts iestāties lietā.
34 Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Vispārējā tiesa (ceturtā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu.
35 Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Vispārējā tiesa lūdza lietas dalībniekus atbildēt uz noteiktiem jautājumiem un tai nosūtīt konkrētus dokumentus. Lietas dalībnieki šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.
36 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
37 Komisijas, Francijas Republikas un SNCM prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
38 Lai pamatotu šo prasību atcelt tiesību aktu, prasītāja būtībā izvirza sešus pamatus.
39 Pirmais pamats ir saistīts ar apgalvoto pārāk plašu EKL 287. panta interpretāciju, kas izpaužoties kā apstrīdētā lēmuma pamatojuma nesniegšana, kā arī tiesību uz aizstāvību un tiesību efektīvi vērsties tiesā aizskārums.
40 Otrais, trešais, ceturtais, piektais un sestais pamats ir saistīti ar EKL 87. un 88. panta un pamatnostādņu pārkāpumu. Šie pamati attiecas secīgi uz kapitāla ieguldījumu EUR 53,48 miljonu apmērā kā kompensāciju par sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu, SNCM cesiju par negatīvu pārdošanas cenu EUR 158 miljonu apmērā, CGMF kapitāla ieguldījumu EUR 8,75 miljonu apmērā, atbalsta pasākumiem indivīdiem EUR 38,5 miljonu apmērā un atlikumu EUR 22,52 miljonu apmērā, kas paziņots kā pārstrukturēšanas atbalsts.
Par pirmo pamatu saistībā ar pamatojuma nesniegšanu, kā arī tiesību uz aizstāvību un tiesību efektīvi vērsties tiesā aizskārumu
41 Prasītāja ar šo pamatu apgalvo, ka par apstrīdēto lēmumu būtībā nav sniegts pamatojums, jo Komisija konfidencialitātes dēļ prasītājai nosūtītajā versijā nav norādījusi būtiskus elementus. Tā pakārtoti norāda, ka ar to nav pietiekami apspriedušies par informāciju, kas uz to attiecas.
42 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 253. pantā prasītajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam atbilstoši attiecīgā tiesību akta būtībai un tam skaidri un nepārprotami ir jāatspoguļo tiesību akta izdevējas iestādes argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un ļautu kompetentajai tiesai veikt pārbaudi. Prasība norādīt pamatojumu ir izvērtējama, ievērojot konkrētās lietas apstākļus, tostarp attiecīgā tiesību akta saturu, izvirzītā pamatojuma raksturu un interesi saņemt paskaidrojumus, kāda varētu būt akta adresātiem vai citām personām, kuras tiesību akts skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai tiesību akta pamatojums atbilst EKL 253. panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne vien šā akta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (skat. Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 63. punkts un tajā minētā judikatūra).
43 Tāpat ir jāatgādina, ka EKL 287. pantā ir noteikts Kopienas iestāžu locekļu, ierēdņu un pārējo darbinieku pienākums neizpaust informāciju, uz ko pēc tās rakstura attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumus. Tomēr pamatojuma nesniegšana nevar tikt attaisnota ar minētajā 287. pantā ietverto pienākumu neizpaust dienesta noslēpumus. Tātad pienākumu neizpaust dienesta noslēpumus šajā ziņā nevar interpretēt tik plaši, ka tas pienākumam norādīt pamatojumu atņem tā būtisko saturu, aizskarot dalībvalstu un ieinteresēto lietas dalībnieku tiesības uz aizstāvību (šajā ziņā skat. Tiesas 1985. gada 13. marta spriedumu apvienotajās lietās 296/82 un 318/82 Nīderlande un Leeuwarder Papierwarenfabriek/Komisija, Recueil, 809. lpp., 27. punkts). It īpaši prasība pamatot valsts atbalsta jomā pieņemtu lēmumu nav nosakāma, ņemot vērā vienīgi tās dalībvalsts interesi saņemt informāciju, kurai šis lēmums ir adresēts. Ja Komisija apstiprina pasākumu, kuru tai lūgusi apstiprināt dalībvalsts, proti, tā atļauj īstenot atbalsta nodomu, tās interese saņemt pamatotu lēmumu atšķirībā no atbalsta saņēmēja konkurentu intereses var būt tikai ļoti neliela (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1998. gada 25. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T‑371/94 un T‑394/94 British Airways u.c./Komisija, Recueil, II‑2405. lpp., 92. punkts).
44 Turklāt ir jānorāda, ka saskaņā ar nostiprinājušos judikatūru pamats ir jāformulē pietiekami skaidri un precīzi, lai Savienības tiesa varētu veikt savu pārbaudi un atbildētāja – sagatavot savu aizstāvību. Lai nodrošinātu tiesisko noteiktību un pareizu tiesvedību, būtiskajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, uz kuriem ir balstīts pamats, vismaz kopsavilkuma veidā, bet loģiski, precīzi un saprotami ir jāizriet no paša prasības pieteikuma (Vispārējās tiesas 1997. gada 7. novembra spriedums lietā T‑84/96 Cipeke/Komisija, Recueil, II‑2081. lpp., 31. punkts, un 2006. gada 27. septembra spriedums lietā T‑322/01 Roquette Frères/Komisija, Krājums, II‑3137. lpp., 208. punkts). Tāpat arī no Reglamenta 44. panta 1. punkta normām, tās aplūkojot kopsakarā, izriet, ka pieteikumā par lietas ierosināšanu jānorāda strīda priekšmets un izvirzīto pamatu skaidrs un precīzs izklāsts kopsavilkuma veidā.
45 Šis pamats ir jāizvērtē, ievērojot šos apsvērumus.
46 Pirmkārt, attiecībā uz pienākumu norādīt pamatojumu, pirmām kārtām, ir jāņem vērā tas, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts pēc 2001.–2005. gadā pieņemtajiem lēmumiem un pēc iepriekš 10. punktā minētā 2005. gada sprieduma. Tādējādi apstrīdētais lēmums ir pieņemts prasītājai labi zināmā kontekstā (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedumu lietā T‑17/02 Olsen/Komisija, Krājums, II‑2031. lpp., 97. punkts).
47 Otrām kārtām, ņemot vērā prasības pieteikumu, ir jākonstatē, ka prasītāja varēja sevi lietderīgi aizstāvēt. Tāpat apstrīdētais lēmums ir pietiekami skaidrs un precīzs, lai ļautu Savienības tiesai veikt savu pārbaudi.
48 Trešām kārtām, ir jākonstatē, ka konkrētajā gadījumā prasītāja pietiekami skaidri nenorāda, kuri apstrīdētā lēmuma būtiskie elementi ir noklusēti. Proti, vienīgie prasītājas izvirzītie konkrētie elementi tika izklāstīti netieši, un prasītāja nav mēģinājusi parādīt, kādā ziņā šie elementi ir būtiski attiecībā uz pienākumu norādīt pamatojumu.
49 Līdz ar to iebildums par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu ir jānoraida kā nepamatots.
50 Otrkārt, attiecībā uz apgalvoto tiesību uz aizstāvību pārkāpumu Komisijai nebija pienākuma apspriesties ar prasītāju par informāciju un apsvērumiem, kuri uz to attiecas. Proti, atbalsta saņēmēji uzņēmumi vai to konkurenti ir uzskatāmi vienīgi par “ieinteresētajām personām” administratīvajā procesā. Tādējādi judikatūra būtībā ieinteresētajām personām saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu uzsāktajā administratīvajā procesā piešķir Komisijas informācijas avota lomu. No tā izriet, ka ieinteresētām personām, kas nevar atsaukties uz tiesībām uz aizstāvību, kuras ir atzītas personām, pret ko ir uzsākta procedūra, ir tikai tiesības būt pietiekamā mērā – ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus – iesaistītām administratīvajā procesā (iepriekš 43. punktā minētais Vispārējās tiesas spriedums apvienotajās lietās British Airways u.c., 59. un 60. punkts, un Vispārējās tiesas 2003. gada 6. marta spriedums apvienotajās lietās T‑228/99 un T‑233/99 Westdeutsche Landesbank Girozentrale un Land Nordrhein‑Westfalen/Komisija, Recueil, II‑435. lpp., 125. punkts).
51 Konkrētajā gadījumā prasītājai bija iespēja lietderīgi darīt zināmu savu viedokli par dažādu apstrīdētā darījuma faktisko un tiesisko elementu patiesumu un atbilstību. Proti, Vispārējās tiesas rīcībā esošie elementi saistībā ar prasītājas piedalīšanos administratīvajā procesā skaidri liecina, ka – kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 24., 131.–134. un 142.–159. apsvēruma – tai bija iespēja darīt zināmu savu viedokli gan par 2002. gada plānu, gan par 2006. gada plānu. Prasītājai tātad bija iespēja pilnvērtīgi piedalīties procesā, vairākkārt nosūtot Komisijai savus rakstveida apsvērumus.
52 Līdz ar to iebildums saistībā ar tiesību uz aizstāvību pārkāpumu ir jānoraida kā nepamatots.
53 Treškārt, attiecībā uz apgalvoto tiesību efektīvi vērsties tiesā pārkāpumu ir jāatgādina, pirmām kārtām, ka prasītājas iebildumi saistībā ar pienākuma norādīt pamatojumu un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu tika noraidīti kā nepamatoti (skat iepriekš 49. un 52. punktu). Otrām kārtām, ir jākonstatē, ka prasītāja nav izvirzījusi nevienu konkrētu argumentu sava iebilduma pamatojumam. Līdz ar to iebildums saistībā ar prasītājas tiesību efektīvi vērsties tiesā pārkāpumu arī ir jānoraida kā nepamatots.
54 Ievērojot iepriekš minēto, pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par otro pamatu, kas būtībā saistīts ar Komisijas acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kura radusies no kapitāla ieguldījuma EUR 53,48 miljonu apmērā apstiprināšanas saskaņā ar EKL 86. panta 2. punktu, lasot to kopsakarā ar EKL 87. panta 1. punktu
55 Prasītāja būtībā norāda, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka SNCM varēja pamatoti saņemt kapitāla ieguldījumu EUR 53,48 miljonu apmērā kā kompensāciju par sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu, tostarp ņemot vērā, ka teritoriālo turpinātību būtu varējusi nodrošināt vienkārša tirgus spēku mijiedarbība.
56 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Savienības tiesības nesniedz precīzu EKL 86. panta 2. punktā minētā pakalpojuma ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (turpmāk tekstā – “PVTN”) jēdziena definīciju. Tieši pretēji, no Vispārējās tiesas judikatūras izriet, ka dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība noteikt, ko tās uzskata par PVTN, un ka šo pakalpojumu noteikšanu, kuru ir īstenojusi dalībvalsts, Komisija var apšaubīt tikai acīmredzamas kļūdas gadījumā. Tomēr dalībvalsts rīcības brīvība saskaņā ar EKL 86. panta 2. punktu un tādējādi tās tiesības noteikt PVTN nav neierobežotas un nevar tikt īstenotas patvaļīgi tikai tāpēc, lai konkrētai nozarei, piemēram, jūras kabotāžai, varētu nepiemērot konkurences tiesību normas (iepriekš 46. punktā minētais Vispārējās tiesas spriedums lietā Olsen/Komisija, 216. punkts; Vispārējās tiesas 2008. gada 12. februāra spriedums lietā T‑289/03 BUPA u.c./Komisija, Krājums, II‑81. lpp., 165.–169. punkts, un 2009. gada 6. oktobra spriedums lietā T‑8/06 FAB/Komisija, Krājumā nav publicēts, 63. punkts).
57 Konkrētāk attiecībā uz PVTN saistībā ar jūras satiksmi Padomes 1992. gada 7. decembra Regulas (EEK) Nr. 3577/92, ar ko piemēro principu, kurš paredz jūras transporta pakalpojumu sniegšanas brīvību dalībvalstīs (jūras kabotāža) (OV L 364, 7. lpp.; turpmāk tekstā – “kabotāžas regula”), 4. panta 1. punktā ir skaidri noteikta iespēja slēgt līgumus par sabiedriskajiem pakalpojumiem, lai nodrošinātu regulāru transporta pakalpojumu pietiekamību uz salām, no salām un starp salām, ar nosacījumu, ka netiek pieļauta diskriminācija. Tiesa savā 2001. gada 20. februāra spriedumā lietā C‑205/99 Analir u.c. (Recueil, I‑1271. lpp., 27. punkts) nosprieda, ka teritoriālās turpinātības mērķis ir leģitīmu sabiedrības interešu vidū.
58 Konkrētajā gadījumā no apstrīdētā lēmuma izriet, ka, lai nodrošinātu atbilstību iepriekš 10. punktā minētā 2005. gada sprieduma 320. punktam, Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 226.–244. apsvērumā kapitāla ieguldījumu EUR 53,48 miljonu apmērā izvērtēja, ņemot vērā iepriekš 11. punktā minēto spriedumu lietā Altmark. Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 244. apsvērumā konstatēja, ka šis kapitāla ieguldījums sniedz SNCM selektīvu ekonomisku priekšrocību un tādējādi ir uzskatāms par valsts atbalstu saskaņā ar EKL 87. panta 1. punktu. Tā turpinājumā apstrīdētā lēmuma preambulas 257. apsvērumā norādīja, ka šis atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu saskaņā ar EKL 86. panta 2. punktu.
59 Attiecībā uz PVTN esamību Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 249. apsvērumā vienīgi īsi uzskaitīja iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka sabiedrisko pakalpojumu deleģējuma (turpmāk tekstā – “SPD”) līgumi atbilda faktiskajām sabiedrisko pakalpojumu vajadzībām. Ir jāuzsver, ka SPD līgumi, kuri tiek noslēgti starp deleģējošo valsts iestādi un uzņēmumiem, ir līgumi, kuri nosaka sabiedrisko pakalpojumu pienākumus, kas ļauj īstenot teritoriālās turpinātības principu. Francijas valsts 1976. gadā izvēlējās SNCM, lai nodrošinātu teritoriālo turpinātību uz 25 gadiem. Atbilstoši jaunajiem Kopienas noteikumiem un pēc Eiropas uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā SNCM un CMN kopā ieguva SPD attiecībā uz pārvadājumiem uz Korsiku laika periodā no 2002. līdz 2006. gadam un no 2007. līdz 2013. gadam. Komisija apstrīdētajā lēmumā atgādināja, ka teritoriālās turpinātības princips ir atbilde uz neērtībām, ko rada salas stāvoklis, un ka šis leģitīmais mērķis konkrētajā gadījumā nevar tikt sasniegts ar vienkāršu tirgus spēku mijiedarbību, un visbeidzot norādīja uz savu padziļināto analīzi 2001. gada lēmumā attiecībā uz konkurences darbību.
60 Tiktāl, ciktāl no apstrīdētā lēmuma preambulas 249. apsvēruma izriet, ka Komisija tikai kopsavilkuma veidā pamatoja PVTN esamību laika periodā no 1991. līdz 2001. gadam un atsaucās uz 2001. gada lēmumu plašākai informācijai, ir jāizvērtē, vai tā bija tiesīga daļēji balstīties uz šo agrāko lēmumu PVTN esamības pamatojumam apstrīdētajā lēmumā vai, tieši pretēji, kā to norāda prasītāja, tai bija jāveic šī jautājuma padziļināta pārskatīšana.
61 Šajā ziņā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka 2001. gada lēmuma 7.2. punktā pārliecinoši ir pierādīta sabiedriskā pakalpojuma faktiska nepieciešamība. Jautājums, vai konkurence, it īpaši ņemot vērā prasītājas ienākšanu tirgū 1996. gadā, varēja nodrošināt teritoriālās turpinātības mērķa sasniegšanu, tiek apskatīts 2001. gada lēmuma preambulas 72. un 74. apsvērumā. Komisija it īpaši 2001. gada lēmuma 72. apsvērumā izvērtēja katru prasītājas piedāvājuma starp Korsiku un [kontinentālo] Franciju laika periodā no 1996. līdz 2001. gadam pozīciju. Tā tālāk minētā lēmuma preambulas 74. apsvērumā secināja, ka SPD neesamības gadījumā privātie operatori nespētu nodrošināt teritoriālo turpinātību ne attiecībā uz kvalitatīvajiem, ne arī kvantitatīvajiem kritērijiem, kuri paredzēti līgumā noteiktajā kārtībā, kura, kā arī normatīvais ietvars ir aprakstīts minētā lēmuma preambulas 18.–30. apsvērumā un īsi atgādināts tā preambulas 73., 75. un 80. apsvērumā. 2001. gada lēmumā detalizēti analizētas attiecības starp konkurenci un sabiedrisko pakalpojumu vismaz līdz 2001. gada aprīlim (preambulas 72. apsvērums), un prasītāja nav cēlusi prasību par tā atcelšanu.
62 Otrkārt, ir jākonstatē, ka dažādu ar 2001. gada lēmumu saistīto administratīvo un tiesas procesu Savienības iestādēs laikā prasītāja vai citas ieinteresētās personas nav apstrīdējušas sabiedriskā pakalpojuma, kas ir SPD līguma priekšmets, faktisko raksturu. It īpaši prasība atcelt 2003. gada lēmumu, ko prasītāja cēla 2003. gada 13. oktobrī, bija vērsta uz to, lai apstrīdētu to, ka Komisija uzskatīja vienu atbalsta daļu par kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu, bet nevis paša sabiedriskā pakalpojuma esamību.
63 Treškārt un visbeidzot, administratīvā procesa, kurā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, laikā prasītāja tāpat nav apstrīdējusi sabiedriskā pakalpojuma esamību. Proti, no apstrīdētā lēmuma preambulas 146. apsvēruma izriet, ka prasītāja apgalvoja, ka neviens no iepriekš 11. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark paredzētajiem kritērijiem konkrētajā gadījumā nebija izpildīts, izņemot pirmo kritēriju, proti, to, kas attiecas uz sabiedriskā pakalpojuma faktisku esamību.
64 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, tā kā ieinteresētās personas nav darījušas zināmus jaunus elementus, it īpaši administratīvā procesa, kurā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, laikā un ņemot vērā Komisijas rīcībā esošos vērtējuma elementus, tā pamatoti varēja norādīt pamatojumu vienīgi kopsavilkuma veidā un atsaukties uz 2001. gada lēmumu, lai secinātu, ka sabiedriskā pakalpojuma faktiska esamība ir pierādīta attiecībā uz laika periodu no 1991. līdz 2001. gadam, kas turklāt ir par apstrīdēto lēmumu ievērojami agrāks laika periods.
65 Tādējādi ir jākonstatē, ka saistībā ar ierobežoto pārbaudi pār dalībvalstu sniegto PVTN definīciju (iepriekš 56. punktā minētais spriedums lietā BUPA u.c./Komisija, 166. punkts) Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka SPD līgums atbilda sabiedrisko pakalpojumu faktiskajām vajadzībām laika periodā no 1991. līdz 2001. gadam.
66 Pilnības labad ir jākonstatē, ka prasītājas izvirzītie argumenti, kas galvenokārt saistīti ar tās klātbūtni tirgū šajā laikā, nevar likt apšaubīt šo vērtējumu.
67 Pirmkārt, tas, ka prasītāja SPD līguma pagarināšanas laikā 2001. gadā jau bija tirgū, lai gan tas ir pierādīts, nevar likt apšaubīt Komisijas secinājumu. Proti, no lietas materiāliem izriet, ka prasītāja vispār nebija tirgū pirms 1996. gada un uzsāka pārvadājumus starp Tulonu un Korsiku tikai 2000. gadā. 2000. gadā tai piederēja tikai 12 % tirgus daļu vietu skaita ziņā vasaras periodā starp Korsiku un [kontinentālo] Franciju. Šīs tirgus daļas tomēr strauji palielinājās, proti, it īpaši sasniedzot 30 % līmeni 2001. gadā. Tomēr, pat ja apskatāmā laika perioda pēdējos divos gados prasītājas klātbūtne tirgū sāka jūtami palielināties, it īpaši 2001. gadā, tas pats par sevi nepierāda, ka tirgus spēki varēja ļaut konkrētajam tirgus dalībniekam izpildīt savus SPD līguma pienākumus, kādi tie noteikti pamatlīgumā, gan kvalitatīvā, gan kvantitatīvā līmenī. Prasītāja faktiski nenorāda nevienu konkrētu elementu, piemēram, attiecībā uz tās spēju nodrošināt vajadzīgo biežumu ārpus sezonas un sezonā visos maršrutos, atiešanas un pienākšanas laiku vai kuģa veidu gan attiecībā uz pasažieru, gan kravu pārvadāšanu, kā arī attiecībā uz tā spēju nodrošināt vairāku Korsikas ostu apkalpošanu.
68 Otrkārt, kā to uzsver prasītāja, ir jākonstatē, ka SPD tika atcelts attiecībā uz satiksmi no Nicas un Tulonas par labu sociālā atbalsta sistēmai attiecībā uz noteiktām pasažieru kategorijām, tostarp Korsikas rezidentiem, un visu tirgus dalībnieku pienākumu nodrošināt transporta pakalpojumu biežumu. Komisija šīs sociālo atbalstu sistēmas uzskatīja par saderīgām ar kopējo tirgu saskaņā ar EKL 86. panta 2. punktu. Tomēr, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, lai gan nevar apšaubīt to, ka tās pakāpeniska ienākšana tirgū norāda uz konkurences intensifikāciju, kas turklāt kopš kabotāžas regulas ieviešanas ir Savienības pasludināts mērķis, tas neliek apšaubīt SPD kā sabiedriskā pakalpojuma raksturu konkrētajā laika periodā, vēl jo vairāk tādēļ, ka no apstrīdētā lēmuma preambulas 36. apsvēruma skaidri izriet, ka sociālo atbalstu sistēma tika ieviesta tikai 2002. gadā, proti, pēc minētā laika perioda.
69 Faktiski pāreja uz sociālo atbalstu norāda vairāk uz koncedentes iestādes labu pārvaldību nekā uz nepamatotu atbalstu, lai “izglābtu” SNCM, kā to apgalvo prasītāja. Pakāpeniski samazinot SNCM piešķirtās kompensācijas, Korsikas transporta birojs (turpmāk tekstā – “KTB”) samazināja patērētāja izmaksas un pielāgoja kompensācijas, kā tas prasīts EKL 86. panta 2. punktā. KTB tādējādi reaģēja uz nepieciešamību ņemt vērā tirgus spēku izmaiņas un rīkojās ar rūpību, kopš 2000. gada aicinot apsvērt sistēmas izmaiņas. Visbeidzot ir jāuzsver, ka sociālā atbalsta esamība pati par sevi drīzāk liecina par patiesu vajadzību pēc sabiedriska pakalpojuma. Tas, ka minētā sabiedriskā pakalpojuma perimetru ierobežo KTB, nevar likt apšaubīt šo lietu kārtību.
70 Treškārt un visbeidzot, attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru Tribunal administratif de Bastia [Bastijas Administratīvās tiesas] (Francija) 2001. gada 5. jūlija lēmums, ar kuru atcelti papildu pakalpojumi vasaras perioda sezonā, pierādot faktisku sabiedriskā pakalpojuma neesamību, pietiek konstatēt, kā arī to atgādina SNCM, ka šo lēmumu Francijas Conseil d’État [Valsts Padome] 2001. gada 24. oktobrī atcēla. Visbeidzot attiecībā uz Cour administrative d’appel de Marseille [Marseļas Administratīvās apelācijas tiesas] (Francija) 2011. gada 7. novembra spriedumu, uz kuru tiesas sēdē atsaucās prasītāja, ir jākonstatē, ka tas attiecas uz visnesenāko SPD periodu no 2007. līdz 2013. gadam. Līdz ar to faktiskas sabiedrisko pakalpojumu vajadzības šajā periodā analīze nevar sniegt izšķirošu pierādījumu, kas ļautu apšaubīt Komisijas vērtējumu par laika periodu no 1996. līdz 2001. gadam, it īpaši attiecībā uz konkurences īpaši straujo attīstību konkrētajā tirgū.
71 Ievērojot iepriekš minēto, otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par trešo pamatu saistībā ar Komisijas acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz SNCM cesijas par negatīvu cenu EUR 158 miljonu apmērā kā pasākuma, kurš nav uzskatāms par atbalstu saskaņā ar EKL 87. panta 1. punktu, apstiprināšanu
72 Sava trešā pamata pamatojumam prasītāja izvirza sešus iebildumus, kuri vērsti uz to, lai apstrīdētu to, kā Komisija veica privātā ieguldītāja kritērija pārbaudi attiecībā uz negatīvo pārdošanas cenu EUR 158 miljonu apmērā. Pirmkārt, Komisija esot prettiesiski sasaistījusi sociālos traucējumus 2005. gadā un SNCM paaugstināto likvidācijas iespējamību. Otrkārt, pārbaude attiecībā uz salīdzināmību ar nesenajiem sociālajiem plāniem neesot pietiekami pamatota. Treškārt, papildu atlaišanas pabalsti nevarēja tikt iekļauti minimālajās likvidēšanas izmaksās. Ceturtkārt, esot bijis jāanalizē cesijas laušanas klauzulas ekonomiskā ietekme. Piektkārt, tas, ka Komisija neņēma vērā Francijas valsts atbildību par SNCM pašreizējo situāciju, neatbilstot tās lēmumpieņemšanas praksei. Sestkārt, neesot ievērota vienlīdzīga attieksme starp CGMF un [kapitāla] pārņēmējiem.
73 Vispārējā tiesa uzskata, ka vispirms ir jāizvērtē trešā pamata trešais iebildums.
74 Saistībā ar šo trešo iebildumu prasītāja uzskata, ka, ņemot vērā judikatūru, Komisija hipotētiskajā SNCM likvidācijas izmaksu aprēķinā nedrīkstēja iekļaut papildu atlaišanas pabalstus, kas pārsniedz stingri noteiktos likumiskos un līgumiskos pienākumus, jo šāda pieeja nevar raksturot privātā ieguldītāja rīcību, kuru vada ilgtermiņa rentabilitātes perspektīvas. Atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu, prasītāja sava iebilduma saturu precizēja, no vienas puses, norādot, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 270. apsvērumā, CGMF, kuras vienīgais aktīvs bija SNCM, tēla aizsardzība nevar būt uzskatāma par pietiekamu iemeslu, lai pamatotu papildu atlaišanas pabalstu piešķiršanu. No otras puses, papildu atlaišanas pabalstu piešķiršana īstenībā esot paredzēta, lai ierobežotu sociālo traucējumu rašanos SNCM likvidācijas gadījumā, kas izrietot no valsts kā publiskās varas mērķiem un nevis no privātā ieguldītāja rīcības.
75 No apstrīdētā lēmuma izriet, ka, lai noskaidrotu, vai SNCM bija ieguvusi selektīvu ekonomisku priekšrocību EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, Komisija preambulas 259.–352. apsvērumā salīdzināja negatīvo pārdošanas cenu EUR 158 miljonu apmērā ar sabiedrības likvidācijas hipotētiskajām izmaksām. Komisijas ieskatā – minimālās likvidācijas izmaksas konkrētajā gadījumā ietver tikai papildu atlaišanas pabalstu izmaksas (apstrīdētā lēmuma preambulas 306. apsvērums). Pēc Komisijas domām, tās tagad esot kļuvušas par lielo uzņēmumu grupu faktisku pienākumu meitassabiedrības likvidācijas vai ražotnes slēgšanas gadījumā. Konkrētajā gadījumā, ņemot vērā SNCM sociālo grūtību atkārtotību, papildu atlaišanas pabalstu izmaksāšana būtu īpaši vajadzīga, lai aizsargātu CGMF un Francijas valsts tēlu (apstrīdētā lēmuma preambulas 270. un 271. apsvērums). Komisija tādējādi secināja, ka, tā kā papildu atlaišanas pabalstu summa esot augstāka nekā rekapitalizācijas izmaksas, negatīvā pārdošanas cena EUR 158 miljonu apmērā neietver valsts atbalsta pazīmes saskaņā ar EKL 87. panta 1. punktu.
76 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru valsts iestāžu iesaistīšanās uzņēmuma kapitālā, lai arī kādā veidā tā notiktu, var tikt uzskatīta par valsts atbalstu (skat. Vispārējās tiesas 2002. gada 11. jūlija spriedumu lietā T‑152/99 HAMSA/Komisija, Recueil, II‑3049. lpp., 125. punkts un tajā minētā judikatūra).
77 Tomēr ir arī jāatgādina, ka saskaņā ar EK līguma 295. pantu šis līgums neietekmē dalībvalstu tiesību aktus, kas reglamentē īpašumtiesību sistēmu. Tādējādi dalībvalstis, līdzīgi kā privātie uzņēmumi, var brīvi veikt saimniecisko darbību – tieši vai netieši. No šī vienlīdzīgas attieksmes pret valsts un privāto sektoru principa izriet, ka dalībvalstis var ieguldīt saimnieciskajā darbībā un ka kapitālu, ko valsts ir tieši vai netieši nodevusi uzņēmuma rīcībā apstākļos, kas atbilst parastiem tirgus apstākļiem, nevar kvalificēt par valsts atbalstu (Tiesas 1990. gada 21. marta spriedums lietā C‑142/87 Beļģija/Komisija, Recueil, I‑959. lpp., 29. punkts, un 1991. gada 21. marta spriedums lietā C‑303/88 Itālija/Komisija, Recueil, I‑1433. lpp., 20. punkts; Vispārējās tiesas 1996. gada 12. decembra spriedums lietā T‑358/94 Air France/Komisija, Recueil, II‑2109. lpp., 70. punkts).
78 Lai noskaidrotu, vai SNCM privatizācija par negatīvu pārdošanas cenu EUR 158 miljonu apmērā ietvēra valsts atbalsta elementus, ir tātad jāizvērtē, vai līdzīgos apstākļos privātais ieguldītājs būtu bijis spiests veikt tik nozīmīgu kapitāla ieguldījumu minētā uzņēmuma pārdošanas gadījumā vai būtu izvēlējies to likvidēt (šajā ziņā skat. Tiesas 2002. gada 16. maija spriedumu lietā C‑482/99 Francija/Komisija, Recueil, I‑4397. lpp., 70. punkts, un 2003. gada 28. janvāra spriedumu lietā C‑334/99 Vācija/Komisija, Recueil, I‑1139. lpp., 133. punkts).
79 Privātā ieguldītāja kritērija pārbaudes vajadzībām ir jānošķir pienākumi, kas valstij ir jāuzņemas kā uzņēmumam, kurš veic saimniecisko darbību, un pienākumi, kas tai var rasties kā valsts varai (šajā ziņā skat. Tiesas 1994. gada 14. septembra spriedumu apvienotajās lietās no C‑278/92 līdz C‑280/92 Spānija/Komisija, Recueil, I‑4103. lpp., 22. punkts, un iepriekš 78. punktā minēto spriedumu lietā Vācija/Komisija, 134. punkts). Proti, kad valsts iegulda, īstenojot valsts varu, valsts rīcība nevar tikt salīdzināta ar tirgus dalībnieka vai privātā ieguldītāja rīcību tirgus ekonomikā (Vispārējās tiesas 2008. gada 17. decembra spriedums lietā T‑196/04 Ryanair/Komisija, Krājums, II‑3643. lpp., 85. punkts).
80 Tomēr, šādi nošķirot saimnieciskās darbības, no vienas puses, un valsts varas iesaistīšanos, no otras puses, ir jāņem vērā, ka privātā ieguldītāja rīcība, ar kuru ir jāsalīdzina valsts ieguldītāja rīcība, ne vienmēr būs tāda kā parastam ieguldītājam, kas kapitālu iegulda atkarībā no tā rentabilitātes viedokļa vairāk vai mazāk īstermiņā. Šai rīcībai ir jābūt vismaz tādai, kas piemīt privātai holdinga sabiedrībai vai privātai uzņēmumu grupai, kas savā darbībā īsteno strukturālu, globālu vai nozares politiku un ievēro ilgāka termiņa rentabilitātes perspektīvas (Tiesas 1991. gada 21. marta spriedums lietā C‑305/89 Itālija/Komisija, Recueil, I‑1603. lpp., 20. punkts).
81 Turklāt gan valsts sociālo tiesību aktu saturs, gan lielo uzņēmumu grupu sociālo attiecību prakse attīstās laikā un ir atšķirīga Savienības valstīs. Tātad ir nepieciešams, ka valsts atbalsta kontrole atspoguļo šīs prakses attīstību gan attiecībā uz privāto uzņēmumu ieguldījumiem, gan valsts ieguldījumiem – atbilstoši vienlīdzīgas attieksmes principam un nemazinot tā lietderīgo iedarbību.
82 Tāpat ir jāprecizē, ka informēts privātais ieguldītājs sociālajā tirgus ekonomikā nevar neņemt vērā, pirmkārt, savu atbildību pret visām uzņēmumā iesaistītajām pusēm un, otrkārt, sociālā, ekonomiskā un vides konteksta attīstību, kurā tas attīstās. Sociālās atbildības un uzņēmējdarbības vides izaicinājumiem faktiski var būt nozīmīga ietekme uz informēta privātā uzņēmēja konkrētiem lēmumiem un stratēģiskajiem virzieniem. Informēta privātā uzņēmēja ilgtermiņa ekonomisko racionalitāti tātad nevar izvērtēt, neņemot vērā šos apsvērumus.
83 Šajā ziņā atkarībā no konkrētās lietas apstākļiem tas, ka privātais ieguldītājs izmaksā papildu atlaišanas pabalstus, principā var tikt uzskatīts par tiesisku un lietderīgu praksi, lai veicinātu pieklusinātu sociālo dialogu un saglabātu sabiedrības vai sabiedrību grupas tēlu. Proti, atlaišanas papildu pabalstu izmaksas ir jānošķir no sociālā nodrošinājuma izmaksām, kas būtu jāsedz valstij sabiedrības likvidācijas gadījumā. Ņemot vērā vienlīdzīgas attieksmes principu (skat. iepriekš 75. punktu), arī dalībvalstīm valsts uzņēmuma likvidācijas gadījumā ir iespēja izmaksāt papildu atlaišanas pabalstus, lai arī to pienākumi a priori nedrīkstētu pārsniegt stingri noteikto likumisko un līgumisko minimumu.
84 Tomēr leģitīmu apsvērumu dēļ šo papildu izmaksu uzņemšanās nedrīkst pārsniegt vienīgi sociālo vai pat politisko mērķi, pretējā gadījumā rodas neatbilstība kritērijam par privāto ieguldītāju, kāds tas ir raksturots iepriekš 76.–82. punktā. Nepastāvot pat ilgtermiņa ekonomiskai racionalitātei, tādu izmaksu uzņemšanās, kas pārsniedz stingri noteiktus likumiskus un līgumiskus pienākumus, tātad ir jāuzskata par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.
85 Šajā ziņā ir jāprecizē, ka dalībvalsts kā globālā ieguldītāja tirgus ekonomikā tēla aizsardzību, nepastāvot īpašiem apstākļiem un bez īpaši pārliecinošas argumentācijas, nevar uzskatīt par pietiekamu pamatojumu, kas pierāda tādu papildu izmaksu kā papildu atlaišanas pabalsts uzņemšanās ekonomisko racionalitāti ilgtermiņā. Atļaut Komisijai kopsavilkuma veidā atsaukties uz dalībvalsts kā globālā tirgus dalībnieka tēlu, lai pamatotu atbalsta neesamību EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, pirmkārt, kropļotu konkurences apstākļus kopējā tirgū par labu uzņēmumiem, kas darbojas dalībvalstīs, kurās valsts ekonomikas sektors ir attīstītāks, un, otrkārt, nepamatoti mazinātu Kopienas tiesību normu lietderīgo iedarbību valsts atbalsta jomā.
86 Ir arī jāatgādina, ka saistībā ar privātā ieguldītāja kritērija pārbaudi Komisijai, īstenojot savu plašo rīcības brīvību, ir jādefinē valsts saimnieciskās darbības, it īpaši ģeogrāfiskā un sektoru līmenī, attiecībā uz kuriem ir jāizvērtē šīs valsts rīcības ilgtermiņa ekonomiskā racionalitāte.
87 Proti, konkrēto saimniecisko darbību pietiekami precīzas definīcijas neesamības gadījumā Komisija nevarēja, no vienas puses, sniegt references privāto ieguldītāju definīciju un līdz ar to, pamatojoties uz objektīviem un pārbaudāmiem elementiem, secināt pietiekami nostiprinājušās prakses esamību starp šiem ieguldītājiem. No otras puses, nepastāvot šādam salīdzināšanas kritērijam, konkrēto saimniecisko darbību definīcija ir vajadzīga arī, lai pierādītu saprātīgu un pietiekami pamatotu iespējamību, ka dalībvalsts pat ilgtermiņā gūst netiešu materiālu labumu no konkrētās rīcības.
88 Visbeidzot, attiecībā uz tiesas pārbaudes apjomu un raksturu ir jāatgādina, pirmkārt, ka valsts atbalsta jēdzienam, kāds tas ir definēts Līgumā, ir juridisks raksturs un tas ir interpretējams saskaņā ar objektīviem elementiem. Šī iemesla dēļ Savienības tiesai principā ir pienākums, ņemot vērā gan konkrētos tajā izskatāmās lietas apstākļus, gan Komisijas veiktā novērtējuma tehnisko vai komplekso raksturu, veikt pilnīgu pārbaudi, lai noskaidrotu, vai pasākums ietilpst EKL 87. panta 1. punkta piemērošanas jomā (Tiesas 2000. gada 16. maija spriedums lietā C‑83/98 P Francija/Ladbroke Racing un Komisija, Recueil, I‑3271. lpp., 25. punkts, un 2008. gada 22. decembra spriedums lietā C‑487/06 P British Aggregates/Komisija, Krājums, I‑10515. lpp., 111. punkts). Savienības tiesai ir jāpārbauda tostarp ne vien izvirzīto pierādījumu saturiskā pareizība, ticamība un saskaņotība, bet arī, vai šie pierādījumi veido atbilstošo datu kopumu, kas ir jāņem vērā, lai izvērtētu sarežģītu situāciju, un vai šie pierādījumi ļauj pamatot no tiem izdarītos secinājumus (Tiesas 2010. gada 2. septembra spriedums lietā C‑290/07 P Komisija/Scott, Krājums, I‑7763. lpp., 65. punkts un tajā minētā judikatūra).
89 Trešā pamata trešais iebildums ir jāizvērtē, ņemot vērā šos principus.
90 Šajā ziņā vispirms ir jākonstatē, ka Komisija nav nepārprotami definējusi Francijas valsts saimnieciskās darbības, kurām, iespējams, būtu vajadzīga tēla aizsardzība.
91 No apstrīdētā lēmuma preambulas 270. un 271. apsvēruma izriet, ka aizsargājamais tēls ir “holdinga sabiedrības un tās galīgā akcionāra”, proti, CGMF un Francijas valsts tēls. Kā to pamatoti uzsvēra prasītāja, attiecībā uz šo punktu ir jānorāda, ka CGMF nepieder citi aktīvi jūras transporta nozarē. Tādējādi arguments par tēla aizsardzību katrā ziņā nevarēja uz to attiekties.
92 Vēlāk, atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu, Komisija apgalvoja, ka tēls, kam bija vajadzīga aizsardzība, faktiski bija Francijas valsts kā globālā ieguldītāja tirgus ekonomikā tēls. Visbeidzot, tiesas sēdes laikā Komisija vēlreiz mainīja savu nostāju, vairākkārt precizējot, ka arguments par tēla aizsardzību faktiski attiecās uz Francijas valsti kā ieguldītāju transporta nozarē. Savukārt Francijas Republika atsaucās uz Francijas valsti kā globālo ieguldītāju tirgus ekonomikā.
93 Tādējādi ir jāsecina, ka Komisija nav juridiski pietiekami definējusi Francijas valsts saimnieciskās darbības, salīdzinājumā ar kurām konkrētajā gadījumā bija jāizvērtē attiecīgo pasākumu ekonomiskā racionalitāte (skat. iepriekš 86. un 87. punktu).
94 Nepastāvot šādai definīcijai, principā Vispārējā tiesa nevar pārbaudīt ilgtermiņa ekonomisko racionalitāti attiecībā uz SNCM negatīvu pārdošanas cenu, kam Francijas valsts piekritusi, lai izvairītos no papildu atlaišanas pabalstu izmaksāšanas likvidācijas gadījumā (skat. iepriekš 86. un 87. punktu). Šajā ziņā vien ir jāsecina, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
95 Turklāt, neatkarīgi no attiecīgo saimniecisko darbību definīcijas, ir jākonstatē, pirmkārt, ka Komisija nav izvirzījusi pietiekamus objektīvus un pārbaudāmus elementus, kas ļautu pierādīt, ka papildu atlaišanas pabalstu izmaksāšana līdzīgos apstākļos būtu privāto uzņēmēju starpā nostiprinājusies prakse.
96 Proti, ir jākonstatē, pirmkārt, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav šo jautājumu skatījusi citkārt, kā vien 135. zemsvītras piezīmē. Apstrīdētā lēmuma preambulas 267. un 268. apsvērumā Komisija vienīgi apgalvo, ka papildu atlaišanas pabalstu izmaksāšana tāpat kā citi pasākumi, piemēram, atbalsts jauna darba meklēšanai, bija kļuvusi par izplatītu praksi lielo uzņēmumu grupu starpā, tomēr par to nenorāda ne mazāko pierādījumu. Ja faktiski ir pierādīts, kā to apgalvo Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 267. apsvērumā, ka lielās uzņēmumu grupas nevar neņemt vērā kādas ražotnes slēgšanas sociālās sekas, tas tomēr, nepastāvot citiem pierādījumiem, nenozīmē, ka papildu atlaišanas pabalstu izmaksāšana veido pastāvīgu praksi lielajās uzņēmumu grupās kādas meitassabiedrības likvidācijas gadījumā.
97 Apstrīdētā lēmuma preambulas 272. apsvērumā un 135. zemsvītras piezīmē Komisija no jauna apgalvoja, ka, ja papildu atlaišanas pabalsts netiktu iekļauts hipotētiskajās likvidācijas izmaksās, netiktu ņemta vērā sociālā realitāte, ar kuru sastopas lielās uzņēmumu grupas, un šī apgalvojuma pierādījumam vienīgi atsaucās uz savu 1991. gada 27. novembra Lēmumu 92/266/EEK par Francijas valsts rūpniecisko grupu pārstrukturēšanu, izņemot metalurģiju, ogļraktuves un Compagnie générale maritime, ņemot vērā EEK līguma 92.–94. pantu (OV 1992, L 138, 24. lpp.), un uz tālāk norādītajiem sociālajiem plāniem. Šajā ziņā pietiek konstatēt, no vienas puses, ka 1991. gada lēmums nevar pierādīt privatizācijas laikā 2006. gadā pietiekami nostiprinājušās sociālās prakses pastāvēšanu un, no otras puses, ka vienkārša atsauce uz ierobežotu skaitu sociālo plānu nevar pierādīt pietiekami nostiprinājušās prakses pastāvēšanu konkrētajam gadījumam līdzīgos apstākļos. Tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka šie sociālie plāni, kā to tiesas sēdē atzina Komisija, attiecas uz pārstrukturēšanas darbībām, nevis likvidāciju tādās nozarēs, kurām a priori nav nekā kopēja ar transporta infrastruktūru, kā, piemēram, kosmētikas (Yves Saint‑Laurent Haute Couture) vai pārtikas nozarē (Danone).
98 Otrkārt, ir jāuzsver, ka vienīgie apstrīdētā lēmuma preambulas 274.–277. apsvērumā Komisijas izvirzītie faktiskie pierādījumi būtībā minēti, lai sniegtu šo pabalstu izmaksu aplēses attiecībā uz vienu darbinieku, un nevis tādēļ, lai pamatotu pietiekami nostiprinājušās prakses pastāvēšanu, kā to Komisija apstiprina atbildes raksta uz repliku 41. punktā. Šajā ziņā tostarp var uzsvērt, ka norādītās aplēses būtiski atšķiras atkarībā no konkrētajiem uzņēmumiem un nozarēm.
99 Treškārt, ne Komisija, ne personas, kas iestājušās lietā, savās atbildēs uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem un tiesas sēdē nav izvirzījušas pierādījumus par papildu pabalstu izmaksāšanas praksi. Proti, Komisija vispār nav paudusi savu viedokli par šo jautājumu, savukārt Francijas Republika minēja tikai vienu privātu uzņēmumu melnās metalurģijas nozarē, kurš šķietami apsvēra šādu papildu atlaišanas pabalstu ieviešanu.
100 Ņemot vērā šā sprieduma 96.–99. punktu, ir jāuzskata, ka Komisijai nav izdevies pierādīt, ka papildu atlaišanas pabalsta izmaksāšana ir pietiekami nostiprinājusies prakse privāto uzņēmēju starpā.
101 Otrkārt, ir jākonstatē, ka Komisija nav arī pietiekami izvirzījusi objektīvus un pārbaudāmus elementus, kas ļautu pierādīt, ka nostiprinājušās privāto ieguldītāju prakses neesamības gadījumā Francijas valsts rīcību konkrētajā gadījumā pamatotu saprātīga iespējamība pat ilgtermiņā no tā gūt netiešu materiālu labumu (skat. iepriekš 86. un 87. punktu).
102 Ir vēlreiz jākonstatē, ka šis jautājums apstrīdētajā lēmumā būtībā nemaz nav apskatīts. Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 270. un 271. apsvērumā vienīgi apgalvo, ka sociālā spriedze uzņēmumā, ko tā pamato ar 2004. gadā notikušo sociālo konfliktu, SNCM likvidācijas gadījumā novestu pie sociālajiem nemieriem, kas ietekmētu tās mātessabiedrības un galīgā akcionāra tēlu. Komisija tātad apstrīdētajā lēmumā nav izvirzījusi elementu, kas varētu izskaidrot izciestā kaitējuma konkrēto raksturu un tostarp precizēt, attiecībā uz kuriem tirgus dalībniekiem (lietotājiem, klientiem, piegādātājiem vai vēlreiz darbiniekiem) tiktu skarts CGMF un Francijas valsts tēls. Turklāt apstrīdētais lēmums neietver nevienu elementu, kas liecinātu par to, ka Komisija ir centusies aprēķināt izciesto kaitējumu, kas tomēr noteikti ir jāsalīdzina ar papildu atlaišanas pabalstu prognozētajām izmaksām, kuru pamatojumu tas veido.
103 Savā rakstveida atbildē uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem Komisija apgalvoja, ka uzņēmumos, ko kontrolē valsts un kas darbojas SNCM tuvumā, kā, piemēram, Marseļas ostā, iespējami sociālie nemieri un tie var notikt arī visos valsts uzņēmumos neatkarīgi no nozares, bet it īpaši transporta nozarē. Tādējādi valsts kā darba devēja tēls tiktu grauts. Līdz ar to SNCM likvidācija, neizmaksājot atlaišanas pabalstus, pēc Komisijas domām, iespējams, radītu solidaritātes streikus civildienestā, kādi jau ir notikuši dažos privātajos uzņēmumos. Francijas Republika tiesas sēdē precizēja, ka tēla graušana – tās ieskatā – ir jāsaprot kā tēla pasliktināšanās visu tās tirdzniecības partneru un to neprofesionālo klientu acīs. Komisija turklāt minēja īpašus vardarbības un kaitējuma pret īpašumu riskus.
104 Papildus tam, ka pamatojums ir ticis izvirzīts novēloti, Vispārējā tiesa katrā ziņā uzskata, ka rakstveida atbildēs un tiesas sēdes laikā sniegtos pierādījumus nevar uzskatīt par pietiekami pārliecinošu pamatojumu, kas attaisnotu papildu atlaišanas pabalstu iekļaušanu hipotētiskajās SNCM likvidācijas izmaksās.
105 Proti, ir jānorāda, pirmkārt, ka Komisija nav norādījusi elementus, kas konkrētajā gadījumā pierādītu sociālo izdevumu, kas pamatotu papildu atlaišanas pabalstu izmaksāšanu, veikšanas saprātīgu iespējamību. Šo risku Komisija, kā arī tā pati atzina tiesas sēdes laikā, vispār nav izvērtējusi. Komisija būtībā vienīgi apgalvoja, ka pastāv solidaritātes streiku risks, nesniedzot nekādu informāciju attiecībā uz tā apmēru, bet vienīgi precizējot, ka tie varētu attiekties uz visiem valsts uzņēmumiem, it īpaši transporta nozarē. Kā konkrētu piemēru Komisija vienīgi minēja iespējamo ietekmi uz valsts tirdzniecības darbībām Marseļas ostas bloķēšanas gadījumā, kā tas bija sociālo nemieru laikā 2011. gada martā. Tā arī norādīja trīs piemērus par pēdējo 15 gadu laikā Francijā un Beļģijā notikušām ražotņu bloķēšanām. Līdz ar to, lai gan var uzskatīt par pietiekami pierādītu spēcīgas sociālās spriedzes pastāvēšanu sabiedrībā SNCM, kā tas, piemēram, izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 271. apsvēruma, norādītie elementi konkrētajā gadījumā nepierāda, ka minētā lēmuma pieņemšanas dienā pastāvēja solidaritātes streiku faktiskais risks citos Francijas valsts tieši vai netieši kontrolētos uzņēmumos.
106 Otrkārt, ir jāuzsver, ka Komisijas pūļu aprēķināt netiešās sociālās izmaksas neesamība ir vēl jo vairāk kaitējoša, jo minētajām izmaksām ir jābūt ievērojamām, lai pamatotu tās argumentāciju. Proti, papildu atlaišanas pabalstu izmaksas pēc definīcijas pārsniedz EUR 158 miljonus, kas ir SNCM negatīvā pārdošanas cena. Lai varētu pamatot papildu atlaišanas pabalstus, to izmaksām ir jābūt zemākām par netiešajām sociālajām izmaksām, tādām kā, piemēram, solidaritātes streiku izmaksas. No minētā izriet, ka netiešo sociālo izmaksu summai gadījumā, ja tās būtu faktiski radušās, ir jābūt īpaši augstai, lai pamatotu Komisijas argumentāciju.
107 Treškārt, ņemot vērā Komisijas sniegtos pierādījumus, ir jāuzsver, ka neviens pierādījums lietas materiālos, kā to atzina Komisija tiesas sēdē, neļauj secināt, ka papildu atlaišanas pabalstu piešķiršana SNCM darbiniekiem varētu ļaut izvairīties no sociālo nemieru rašanās sabiedrības likvidācijas gadījumā. Komisija ne tikai nav analizējusi iepriekš minēto netiešo sociālo izmaksu rašanās iespējamību, bet tā arī nav izvērtējusi risku, ka šie nemieri var rasties pat tad, ja papildu atlaišanas pabalsti tiek izmaksāti. Šajā pēdējā pieņēmumā norādītās netiešās sociālās izmaksas, kuras veido minēto pabalstu pamatojumu, tātad būtu jāuzņemas valstij, neraugoties uz papildu pabalstu piešķiršanu.
108 Komisija tātad nav norādījusi elementus, kas ļautu juridiski pietiekami pierādīt, kādēļ papildu atlaišanas pabalstu ievērojamo izmaksu iekļaušanu, kas turklāt desmitkārtīgi var pārsniegt no likumiskajiem un līgumiskajiem pienākumiem izrietošo summu vien, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 277. apsvēruma, konkrētajā gadījumā varētu pamatot saprātīga iespējamība, ka Francijas valsts gūst netiešu materiālu labumu, pat ilgtermiņā. Lai gan SNCM likvidācijas gadījumā ir neiespējami izskaust noteiktu sociālo seku risku citos valsts uzņēmumos, neizmaksājot papildu atlaišanas pabalstus, iesaistīto netiešo sociālo izmaksu apmēru, kā arī to iestāšanās varbūtību Komisija vispār nav analizējusi pat savās rakstveida atbildēs Vispārējai tiesai. Līdz ar to ir jāuzskata, ka Francijas valsts rīcības ilgtermiņa ekonomiskā racionalitāte nav pietiekami juridiski pierādīta.
109 Ņemot vērā šā sprieduma 72.–108. punktu, prasītājas trešais iebildums ir jāapmierina. Līdz ar to trešais pamats ir jāapmierina, nepastāvot nepieciešamībai analizēt tā pirmo, otro, ceturto, piekto un sesto iebildumu. Sekas attiecībā uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu tiks izvērtētas 155. un nākamajos punktos.
Par ceturto pamatu saistībā ar Komisijas acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kas izriet no CGMF kapitāla ieguldījuma EUR 8,75 miljonu apmērā atzīšanu par pasākumu, kurš nav uzskatāms par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē
110 Prasītāja šī pamata pamatojumam izvirza divus iebildumus, pirmkārt, saistībā ar kļūdainu kritērija par privāto pārņēmēju un CGMF kapitāla ieguldījumu vienlaicīgumu piemērošanu un, otrkārt, vienlīdzīgas attieksmes principa neievērošanu.
111 No apstrīdētā lēmuma preambulas 72. apsvēruma izriet, ka kopēja un vienlaicīga [kapitāla] pārņēmēju un CGMF parakstīšanās uz jaunām akcijām EUR 35 miljonu apmērā, no kurām 25 % akciju attiecās uz CGMF, bija noteikta vienošanās protokola III iedaļā. Šī parakstīšanās bija paredzēta pēc rekapitalizācijas EUR 142,5 miljonu apmērā un 75 % daļu cesijas privātajiem [kapitāla] pārņēmējiem par simbolisku summu.
112 Apstrīdētā lēmuma preambulas 354. apsvērumā Komisija vispirms norādīja, ka valsts kapitāla ieguldījums nav uzskatāms par atbalstu, ja vienlaikus veikti nozīmīga apmēra privāti ieguldījumi. Tā tātad uzskatīja, ka, lai secinātu valsts atbalsta neesamību EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, tā, nevērtējot ienesīgumu, var analizēt vienīgi kapitāla ieguldījumu vienlaicīgumu tiktāl, ciktāl šie ieguldījumi apmēra ziņā ir nozīmīgi. Tā apstrīdētā lēmuma preambulas 360. apsvērumā secināja, ka, tā kā kritērijs par vienlaicīgumu ir izpildīts, CGMF kapitāla ieguldījums EUR 8,75 miljonu apmērā neradīja ekonomiskas priekšrocības SNCM un tātad nebija atbalsts.
113 Tikai pēc tam, kad Komisija secināja valsts atbalsta neesamību EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, tā turpinājumā apstrīdētā lēmuma preambulas 361.–363. apsvērumā izvērtēja, vai fiksēts CGMF dalības ienesīgums būtu pieņemams hipotētiskam privātam ieguldītājam. Tā tātad uzskatīja, ka, tā kā fiksētais ienesīgums atbrīvoja CGMF no riska uzņēmējdarbības plāna izpildē, tā ir uzskatāma par atbilstošu ieguldītā kapitāla ilgtermiņa rentabilitāti. Turklāt Komisijas eksperts secināja, ka attiecībā uz riska profilu, šis kapitāla ieguldījums ir līdzīgs Francijas privātā sektora obligācijām.
114 Visbeidzot, no apstrīdētā lēmuma preambulas 364. apsvēruma izriet, ka cesijas laušanas klauzula (skat. iepriekš 23. punktu) nav izvērtēta attiecībā uz jautājumu par ienesīgumu, jo Komisija vienīgi apgalvo, ka tā neliek apšaubīt vienlīdzīgu attieksmi starp CGMF un privātajiem [kapitāla] pārņēmējiem.
115 Šajā ziņā iepriekš 76. un 77. punktā jau ir atgādināts, ka, lai noteiktu, vai valsts izcelsmes ieguldījums ietver valsts atbalsta pazīmes 87. panta 1. punkta izpratnē, ir jāizvērtē, vai privātais ieguldītājs salīdzināmos apstākļos būtu veicis šādu ieguldījumu. Gadījumā, ja valsts tieši vai netieši nodod kapitālu uzņēmuma rīcībā apstākļos, kas atbilst parastiem tirgus nosacījumiem, tas, ņemot vērā vienlīdzīgas attieksmes principu starp valsts un privāto sektoru, nevar tikt kvalificēts kā valsts atbalsts. Tādējādi ir jāuzskata, ka kapitāla ieguldījums no valsts līdzekļiem ir uzskatāms par atbilstīgu kritērijam par privāto ieguldītāju un tādēļ tas nav uzskatāms par valsts atbalstu, ja tas tostarp ir veikts vienlaikus ar ievērojamu privātā ieguldītāja kapitāla ieguldījumu salīdzināmos apstākļos (skat. Vispārējās tiesas 2000. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑296/97 Alitalia/Komisija, Recueil, II‑3871. lpp., 81. punkts un tajā minētā judikatūra).
Par vienlaicīgumu
116 Attiecībā uz privāto un valsts ieguldītāju ieguldījumu vienlaicīgumu prasītāja uzskata, ka, tā kā visi EUR 35 miljoni netika ieguldīti vienlaikus, kritērijs par visu ieguldījumu vienlaicīgumu nav ievērots, kamēr Komisija uzskatīja par pietiekamu, ka ieguldījumi veikti līdzīgos apstākļos.
117 Šajā ziņā ir jāuzsver, ka privāto un valsts ieguldītāju ieguldījumu vienlaicīgums labākajā gadījumā ir norāde, kas ļauj drīzāk spriest par atbalsta neesamību EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Proti, no iepriekš 115. punktā minētā sprieduma lietā Alitalia/Komisija 81. punkta, uz kuru apstrīdētā lēmuma 168. zemsvītras piezīmē atsaucas Komisija, izriet, ka šie ieguldījumi ir jāveic salīdzināmos apstākļos. Tā kā privātā ieguldītāja kritērija pārbaudes mērķis ir salīdzināt valsts rīcību ar hipotētiska privātā ieguldītāja rīcību, nevar noliegt, ka ieguldītāju, kas gatavi vienlaikus veikt nozīmīgus ieguldījumus, esamība padara vienkāršāku šāda kritērija pārbaudi. Tomēr visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie elementi ir jāņem vērā konkrēto ieguldījumu tiesiskuma izvērtēšanā saskaņā ar Kopienas tiesību normām valsts atbalsta jomā. Laika aspekts tātad ir dabiski nozīmīgs, bet vienlaicīgums principā nevar tikt uzskatīts par pietiekamu kritēriju.
118 Līdz ar to, tā kā vienlaicīgumu var uzskatīt tikai par norādi, kas ļautu drīzāk spriest par valsts atbalsta neesamību EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, saprotams, ka to nevar vērtēt šauri. Konkrētajā gadījumā, ņemot vērā, ka katra ieguldījuma pirmā ceturtdaļa tika ieguldīta vienā un tajā pašā brīdī un ka vienas un tās pašas valsts tiesību normas reglamentē atlikušās trīs ceturtdaļas, Komisija pamatoti varēja uzskatīt, ka šis vienlaicīguma kritērijs ir izpildīts vai vismaz ka laika aspekta analīze drīzāk liecina par salīdzināmu apstākļu esamību attiecībā uz privātajiem un valsts ieguldījumiem.
119 Līdz ar to ceturtā pamata pirmais iebildums ir jānoraida kā nepamatots.
Par vienlīdzīgu attieksmi
120 Prasītājas ieskatā, ienesīguma līmeņa nevienlīdzība starp CGMF un privātajiem [kapitāla] pārņēmējiem, kas it īpaši radusies cesijas laušanas klauzulas dēļ, liek apšaubīt privāto [kapitāla] pārņēmēju un CGMF ieguldīšanas apstākļu salīdzināmo raksturu, kas liekot atzīt par prettiesisku Komisijas secinājumu saistībā ar vienlīdzīgu attieksmi.
121 Saskaņā ar iepriekš 115. punktā minētajiem principiem ir jāizvērtē, vai iespējamās atšķirības starp privāto [kapitāla] pārņēmēju un CGMF kapitāla ieguldījumu ienesīgumu liek apšaubīt Komisijas analīzes pamatotību, kurā tā secina vienlīdzības attieksmes principa ievērošanu.
122 Šajā ziņā, kā tas ir minēts iepriekš 117. un 118. punktā, ir jāatgādina, ka konkrētajā gadījumā valsts un privāto ieguldījumu vienlaicīgums labākajā gadījumā var tikt uzskatīts par atbilstošu elementu, izvērtējot, vai valsts kapitāla ieguldījumam ir valsts atbalsta raksturs. Līdz ar to apstrīdētā lēmuma preambulas 354. apsvērumā iekļautais Komisijas apgalvojums, saskaņā ar kuru Kopienas tiesa esot apstiprinājusi tās analīzi, ir kļūdains. Turklāt Paziņojuma par [EKL] 92. un 93. panta piemērošanu valsts iestāžu veiktām kapitāla daļu iegādēm (EK Biļetens 9/1984), uz kuru atsaucas Komisija 167. zemsvītras piezīmē, 3.2. punkta trešajā ievilkumā ir noteikta tikai atbalsta neesamības prezumpcija nozīmīga un vienlaicīga privātā ieguldījuma gadījumā. Līdz ar to, kā to atzina Komisija savās rakstveida atbildēs Vispārējai tiesai, vienlaicīgums – pat nozīmīgu privāto ieguldījumu gadījumā – pats par sevi nevar būt pietiekams, lai secinātu atbalsta neesamību EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, neņemot vērā citus atbilstošus faktiskos un tiesiskos elementus.
123 Konkrētajā gadījumā ir jākonstatē, ka jautājums par fiksētu ienesīgumu un jautājums saistībā ar cesijas laušanas klauzulas sekām ietilpst atbilstošu elementu kopumā, kas Komisijai bija jāanalizē, lai secinātu, ka privāto [kapitāla] pārņēmēju un CGMF ieguldījuma apstākļiem ir salīdzināms raksturs un tātad ka vienlīdzīgas attieksmes princips ir ievērots.
124 Pirmkārt, ir jākonstatē, no vienas puses, ka privāto pārņēmēju kapitāla ieguldījuma rentabilitāte nav noteikta vienošanās protokolā. No otras puses, CGMF kapitāla ieguldījumam saskaņā ar apstrīdēto lēmumu jādarbojas kā obligācijai ar fiksētu atlīdzības likmi. Šī fiksētās atlīdzības likme tomēr nav nodrošināta, jo tad, ja tiek piemērota cesijas laušanas klauzula gadījumā, ja netiek pagarināts SPD līgums vai tiek pieņemts Komisijas vai Kopienas tiesneša lēmums, kas būtiski ietekmē sabiedrības vērtību, summas pēc fiksēta ienesīguma likmes vairs nemaksās. Ņemot vērā šos elementus, Komisija vienlīdzīgas attieksmes pārbaudē nevarēja neveikt padziļinātu analīzi par CGMF un privāto [kapitāla] pārņēmēju ieguldījumu ienesīguma atšķirību sekām.
125 Otrkārt, ir jānorāda, ka ieguldījums EUR 8,75 miljonu apmērā SNCM kapitālā, ņemot vērā uzņēmuma privatizācijas kontekstu, nevar tikt uzskatīts par klasisku portfeļa ieguldījumu. Proti, šis kapitāla ieguldījums iekļaujas vispārējā pārdošanas protokolā, kas pieņemts neparasto sarunu rezultātā, kur [kapitāla] pārņēmēju ieguldījumi ir pretizpildījums par smagām saistībām, ko dažādos veidos uzņēmusies Francijas valsts.
126 Treškārt, saistībā ar cesijas laušanas klauzulu Komisija uzskata, ka tā nevar likt apšaubīt vienlīdzīgu attieksmi pret privātajiem un valsts ieguldītājiem, jo tās vērtība jau ir ņemta vērā saistībā ar uzņēmuma cesiju par negatīvu pārdošanas cenu.
127 Nepastāvot nepieciešamībai izlemt, vai Komisija ir pareizi ņēmusi vērā cesijas laušanas klauzulas vērtību, pietiek konstatēt, ka tās ekonomiskā ietekme un līdz ar to tās ietekme uz vienlīdzīgu attieksmi pret vienlaicīgajiem ieguldītājiem apstrīdētajā lēmumā vispār nav izvērtēta. Apstrīdētā lēmuma preambulas 364. apsvērumā ir vienīgi konstatēts, ka tā neliek apšaubīt vienlīdzīgu attieksmi pret vienlaicīgajiem ieguldītājiem, bet tas neietver ekonomiska rakstura analīzi. No lietas materiāliem izriet, ka cesijas laušanas klauzulai, iespējams, ir būtiska ekonomiska vērtība, ko prasītāja un sabiedrība STIM d’Orbigny, kas ir ieinteresētā trešā persona un kas savus apsvērumus iesniedza formālās izmeklēšanas procedūras laikā, skaidri uzsvēra administratīvā procesa laikā, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 155., 158. un 163. apsvēruma.
128 Ir jāatgādina, pirmkārt, ka cesijas laušanas klauzulu var piemērot tad, ja SPD līgums netiek pagarināts vai ja tiek pieņemts Komisijas vai Kopienas tiesas lēmums, kas būtiski ietekmē sabiedrības vērtību. Šie divi notikumi jau paši par sevi rekapitalizētam SNCM rada grūtības tiktāl, jo vienā gadījumā tā zaudētu nozīmīgu tā apgrozījuma daļu un otrā gadījumā pret to varētu tikt uzsākts process par prettiesiski izmaksātā atbalsta attiecībā uz visiem CGMF ieguldījumiem vai to daļu atgūšanu. Šajā no uzņēmuma viedokļa sarežģītajā kontekstā cesijas laušanas klauzulas piemērošana, no vienas puses, nozīmē visu [kapitāla] pārņēmēju ieguldījumu atmaksas pienākumu. No otras puses, CGMF no jauna kļūtu par SNCM 100 % kapitāla turētāju un tātad kļūtu pilnībā atbildīga par nākotnē iespējamajām likvidācijas izmaksām, kamēr likvidācijas risks būtu būtiski palielinājies.
129 Otrkārt, Komisija un Francijas Republika rakstveida procesā un tiesas sēdē neapstrīdēja, ka cesijas laušanas klauzulai ir reāla ekonomiska vērtība, jo tās apgalvoja, ka tās vērtības aprēķins [cenas] salikšanas veidā ir iekļauts darījumā. Francijas Republika savā iestāšanās rakstā turklāt uzsvēra, ka viens no konkurējošajiem piedāvājumiem, kas neietvēra cesijas laušanas klauzulu, kompensācijā prasīja no Francijas valsts lielāku rekapitalizāciju. Komisija un Francijas Republika tādējādi nav apstrīdējušas, ka cesijas laušanas klauzulai ir reāla finansiāla vērtība.
130 Ņemot vērā šā sprieduma 126.–129. punktu, ir jāsecina, ka cesijas laušanas klauzula vismaz var novērst kaitējuma risku privātajiem [kapitāla] pārņēmējiem gadījumā, ja iestājas kāds no klauzulas piemērošanas nosacījumiem, un ka minētajai klauzulai līdz ar to ir reāla finansiāla vērtība. Tātad šī klauzula var mainīt privāto pārņēmēju un CGMF kapitālu ieguldījumu riska profilus un tādējādi likt apšaubīt ieguldīšanas apstākļu salīdzināmību. Katrā ziņā Komisija apstrīdētajā lēmumā nedrīkstēja neveikt cesijas laušanas klauzulas ekonomisko seku padziļinātu analīzi.
131 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Komisija savā vienlaicīgo kapitālu ieguldījumu veikšanas apstākļu salīdzināmības vērtējumā nav ņēmusi vērā visus atbilstošos elementus, tostarp ienesīgumu. Šajā ziņā Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Tātad otrais iebildums ir jāuzskata par nepamatotu. Līdz ar to ir daļēji jāapmierina ceturtais pamats. Šīs kļūdas sekas attiecībā uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu tiks izvērtētas šā sprieduma 155. un nākamajos punktos.
Par piekto pamatu saistībā ar Komisijas acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kas radusies, atzīstot atbalsta pasākumus indivīdiem par summu EUR 38,5 miljonu apmērā par pasākumiem, kuri nav uzskatāmi par atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē
132 Šī piektā pamata pamatojumam prasītāja būtībā izvirza trīs iebildumus. Pirmkārt, Komisijas analīze neatbilstot pamatnostādņu 3.2.7. punktam par “atbalst[u] pārstrukturēšanas sociālo izmaksu segšanai” tiktāl, ciktāl šī atbalsta priekšmets nav skaidri definēts. Otrkārt, tā kā SNCM saskaņā ar koplīgumu vienpersoniski izlemjot par darbiniekiem piešķiramo summu, šis atbalsts indivīdiem ir jāuzskata par atbalstu pamatnostādņu 59. punkta izpratnē. Šis pasākums SNCM rada labvēlīgākus apstākļus attiecībā pret tā konkurentiem, kas esot uzskatāms par selektīvu ekonomisku priekšrocību un tātad atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Treškārt, par darījumu kontu, kurā ir ieskaitīti līdzekļi atbalstam indivīdiem, netiek saņemti ienākumi. Tas neievērojot pamatnostādnes tādējādi, ka nepieciešamība pēc atbalsta neesot ierobežota līdz minimumam.
133 Komisija būtībā uzskata, ka šie iebildumi ir bez iedarbības, jo prasītāja kritizē atbalsta saderību ar kopējo tirgu saskaņā ar pamatnostādnēm, nevis atbalsta raksturu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Būtībā tā uzskata, ka šie atbalsta pasākumi indivīdiem ietilpst dalībvalsts sociālās politikas jomā.
134 Vispirms ir jākonstatē, ka prasītāja jauc atbalsta esamību EKL 87. panta 1. punkta izpratnē un tā saderību ar kopējo tirgu saskaņā ar EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu un pamatnostādnēm. Tā kā Vispārējai tiesai nav jālemj par atbalsta saderību, ko Komisija nav konstatējusi apstrīdētajā lēmumā, piektā pamata pirmais un trešais iebildums ir jānoraida kā neiedarbīgi.
135 Tomēr otrais iebildums ir jāinterpretē kā tāds, kas tieši apstrīd Komisijas apgalvojumu par atbalsta neesamību EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Tātad ir jāizvērtē, vai šim atbalstam indivīdiem ir ekonomiskās priekšrocības raksturs.
136 Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka ar to vien, ka pasākumam ir sociāls mērķis, nepietiek, lai jau no paša sākuma ļautu izvairīties no atbalsta kvalifikācijas EKL 87. panta izpratnē. Faktiski šī panta 1. punktā nav paredzēts dalījums atkarībā no tā, kādi ir valsts iejaukšanās pasākuma iemesli vai mērķi, bet šie pasākumi ir definēti, ņemot vērā to radītās sekas. Atbalsta jēdziens ietver valsts iejaukšanās pasākumus, kuri dažādos veidos atvieglo maksājumus, kas parasti maksājami no uzņēmuma budžeta (šajā ziņā skat. Tiesas 1994. gada 15. marta spriedumu lietā C‑387/92 Banco Exterior de España, Recueil, I‑877. lpp., 13. punkts; 1996. gada 26. septembra spriedumu lietā C‑241/94 Francija/Komisija, Recueil, I‑4551. lpp., 21. punkts; 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑159/01 Nīderlande/Komisija, Recueil, I‑4461. lpp., 51. punkts, un 2005. gada 3. marta spriedumu lietā C‑172/03 Heiser, Krājums, I‑1627. lpp., 46. punkts).
137 No iepriekš minētā izriet, ka atbalsta jēdziens ne vienmēr nozīmē, ka ir jāuzņemas likumisks pienākums, bet drīzāk nozīmē, ka izdevumi, kuri citkārt būtu jāmaksā no uzņēmuma budžeta, tiek samazināti (šajā ziņā skat. ģenerāladvokāta Džeikobsa [Jacobs] secinājumus, kas sniegti saistībā ar iepriekš 136. punktā minēto Tiesas 1996. gada 26. septembra spriedumu lietā Francija/Komisija, Recueil, I‑4553. lpp., 42. punkts). No uzņēmuma ikdienas vadības izrietošo izdevumu definīcija pēc sava rakstura nevar ietvert tikai likumiskos vai līgumiskos pienākumus. Tāpat ar to, ka atbalsta indivīdiem tiešie saņēmēji ir darbinieki, nepietiek, lai pierādītu atbalsta par labu to darba devējam neesamību (šajā ziņā skat. Tiesas 1961. gada 23. februāra spriedumu lietā 30/59 De Gezamenlijke Steenkolenmijnen in Limburg/Augstā iestāde, Recueil, 1. lpp.).
138 Lai izvērtētu, vai šis atbalsts indivīdiem ir uzskatāms par atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, tātad ir jānoskaidro, vai SNCM gūst netiešu ekonomisku priekšrocību, kas ļauj tai izvairīties no izmaksām, kuras parastā kārtībā būtu jāmaksā no pašas finanšu resursiem, un tātad traucē tirgus spēkiem radīt to normālas sekas.
139 No apstrīdētā lēmuma preambulas 70. apsvēruma izriet, ka CGMF piešķirtais avanss uz norēķinu kontu par summu EUR 38,5 miljonu apmērā par labu SNCM atlaistajiem darbiniekiem ir paredzēts, lai finansētu nākotnē maksājamo papildu pabalstu izmaksas saistībā ar [kapitāla] pārņēmēju, iespējams, ieviesto personāla samazināšanas plānu. Šis avanss uz norēķinu kontu faktiski ir paredzēts, lai finansētu “to izmaksu daļu saistībā ar iespējamām brīvprātīgām aiziešanām no darba vai darba līgumu laušanu [..], kas rastos papildus jebkāda veida summām, kuras darba devējam jāmaksā saskaņā ar likuma un līguma noteikumiem” (apstrīdētā lēmuma 66. zemsvītras piezīmē minētais 2006. gada 16. maija cesijas protokola II.2. pants).
140 Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 366.–370. apsvērumā norādīja, ka selektīva ekonomiska priekšrocība pastāv, ja valsts kapitāla ieguldījums atbrīvoja uzņēmumu no izdevumiem, kas tam citkārt būtu jāmaksā saistībā ar savu ikdienas vadību. Tā uzskatīja, ka konkrētajā gadījumā no ikdienas vadības izrietošie izdevumi ir kopējie izdevumi, kas izriet no sociālo tiesību aktu un šajā nozarē piemērojamo darba koplīgumu piemērošanas. Tiktāl, ciktāl šis atbalsts indivīdiem nebūtu vērsts uz to, lai finansētu likumiskos un līgumiskos pienākumus, tas tādējādi nebūtu vērsts uz izdevumu, kas izriet no uzņēmuma ikdienas vadības, finansēšanu.
141 Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma preambulas 372. apsvērumu atbalsta indivīdiem mērķis vai sekas nevar būt darbinieku aiziešanas atvieglošana, jo darījumu kontu var izmantot tikai attiecībā uz darbiniekiem, kuri jau būs pametuši uzņēmumu jaunā sociālā plāna ieviešanas laikā. Šis atbalsts indivīdiem tātad ir sociālās politikas pasākums, un Francijas valdība līdz ar to rīkojas kā valsts vara, nevis kā valsts akcionāre. Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 375. apsvērumā precizēja, ka šī pasākuma mērķis nav finansēt 2002. gada plāna ietvaros sākotnēji paredzēto darbinieku aiziešanu.
142 Šo argumentāciju nevar pieņemt.
143 Pirmkārt, no iepriekš 136. un 137. punktā minētās judikatūras izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 371. apsvērumā, tas, ka konkrētais pasākums neizriet no stingriem likumiskiem un līgumiskiem pienākumiem, principā nevar izslēgt valsts atbalsta kvalifikāciju saskaņā ar EKL 87. panta 1. punktu.
144 Otrkārt, ir jākonstatē, ka darījuma konta esamība iedrošina SNCM darbiniekus pamest uzņēmumu vai vismaz to pamest, nerisinot sarunas par viņu aiziešanu, it īpaši attiecībā uz papildu atlaišanas pabalsta iespējamo piešķiršanu saskaņā ar apstrīdētā lēmuma preambulas 268. apsvērumu, un viss tas rada netiešu ekonomisku priekšrocību SNCM.
145 Tas, ka šis darījumu konts, kā tas izriet no Komisijas rakstveida atbildēm, tika apspriests ar uzņēmuma arodbiedrībām pirms privatizācijas 2005. gada sociālā konflikta laikā, pats par sevi neliek apšaubīt konkrēto pasākumu valsts atbalsta kvalifikāciju. Proti, neatkarīgi no tā, vai priekšrocības tika piešķirtas pirms vai pēc privatizācijas, SNCM turpina no tām gūt labumu. Turklāt tas, ka šis atbalsts indivīdiem ir paša pārdošanas protokola sastāvdaļa, tiecas norādīt uz to, ka tas rada priekšrocību. Tādēļ ir jāatzīst, ka puses to izmantoja, jo tās no tā varēja gūt konkrētu labumu.
146 No minētā izriet, ka Komisijas paskaidrojumi, it īpaši tie, kas ietverti apstrīdētā lēmuma preambulas 372. apsvērumā, tātad nav ne pārliecinoši, ne pat saprotami.
147 Ņemot vērā šā sprieduma 142.–146. punktu, ir jānospriež, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kvalificējot šos atbalsta indivīdiem pasākumus EUR 38,5 miljonu apmērā kā pasākumus, kas nav uzskatāmi par atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Līdz ar to piektais pamats ir jāapmierina. Šīs kļūdas sekas attiecībā uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu tiks izvērtētas šā sprieduma 155. un nākamajos punktos.
Par sesto pamatu saistībā ar Komisijas acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar pārstrukturēšanas atlikuma apstiprināšanu saskaņā ar EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu un pamatnostādnēm
148 Pirmkārt, ir jākonstatē, ka šis sestais pamats attiecas uz pārstrukturēšanas atlikumu par galējo summu EUR 15,81 miljonu apmērā, kas tika atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu saskaņā ar EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu un pamatnostādnēm.
149 Otrkārt, ir jāuzsver, ka Komisijas vērtējums par šo pārstrukturēšanas atlikumu, kas ietverts apstrīdētā lēmuma preambulas 366.–434. apvērumā, bija balstīts uz pieņēmumu, saskaņā ar kuru 2006. gada plāns neietvēra valsts atbalsta elementus.
150 Šajā ziņā ir jānorāda, ka 2006. gada lēmums ir nepārprotams attiecībā uz to, ka, pastāvot pārstrukturēšanas atbalsta elementiem 2006. gada plānā, šie elementi, kā tas izriet no tā preambulas 6., 7., 25. un 129. apsvēruma, ir jāanalizē kopā ar 2002. gada plāna pārstrukturēšanas atbalstu. Komisija tostarp 2006. gada lēmuma preambulas 161. apsvērumā norādīja, ka tā nevar izslēgt, ka viss vai daļa jaunā kapitāla ieguldījuma EUR 158 miljonu apmērā ir jāuzskata par valsts atbalstu. Tā tādējādi pamatoti uzsvēra, ka šis jaunais pasākums ir uzskatāms par atbalstu, kas tādējādi ir jāvērtē “kopā ar vispārējo pārstrukturēšanas atbalstu, kura saderība tātad ir jāanalizē”.
151 Tomēr no apstrīdētā lēmuma izriet, ka 2006. gada plāns – Komisijas ieskatā – neietvēra jaunus atbalsta elementus, jo tā uzskatīja negatīvo pārdošanas cenu EUR 158 miljonu apmērā, kopēju un vienlaicīgu CGMF kapitāla ieguldījumu EUR 8,75 miljonu apmērā un atbalstu indivīdiem EUR 38,5 miljonu apmērā kā tādu, kas nav atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.
152 Taču no trešā, ceturtā un piektā pamata analīzes izriet, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kas ļauj apšaubīt apgalvojumu, saskaņā ar kuru 2006. gada plāns neietverot atbalsta elementus.
153 Šajos apstākļos Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisijas analīze attiecībā uz pārstrukturēšanas atlikumu nav pietiekami pamatota. Līdz ar to ir jāapmierina sestais pamats un prasītājas izvirzītie argumenti nav jāizvērtē.
154 Pašlaik ir jāizvērtē Komisijas pieļauto kļūdu vērtējumā sekas attiecībā uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu.
Par Komisijas acīmredzamu kļūdu vērtējumā sekām attiecībā uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu
155 No šā sprieduma 94., 109., 131. un 147. punkta izriet, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un acīmredzamas kļūdas vērtējumā, veicot analīzi attiecībā uz negatīvu pārdošanas cenu par summu EUR 158 miljonu apmērā, kopēju un vienlaicīgu CGMF kapitāla ieguldījumu EUR 8,75 miljonu apmērā un atbalstu indivīdiem par summu EUR 38,5 miljonu apmērā. Līdz ar to ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 1. panta otrā daļa.
156 No šā sprieduma 148.–152. punkta izriet, ka Komisijas veiktā analīze par pārstrukturēšanas atlikumu par galējo summu EUR 15,81 miljona apmērā bija balstīta uz kļūdainu premisu. Līdz ar to ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 1. panta trešā daļa.
Par tiesāšanās izdevumiem
157 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītājas prasījumiem.
158 Francijas Republika un SNCM saskaņā ar Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmo un trešo daļu sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) atcelt Komisijas 2008. gada 8. jūlija Lēmuma 2009/611/EK par pasākumiem C 58/02 (ex N 118/02), ko Francija veikusi par labu Société nationale maritime Corse‑Méditerranée (SNCM), 1. panta otro un trešo daļu;
2) Eiropas Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina prasītājas tiesāšanās izdevumus;
3) Francijas Republika un SNCM sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Pelikánová | Jürimäe | Van der Woude |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2012. gada 11. septembrī.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Tiesvedības priekšvēsture
Konkrētās kuģniecības sabiedrības
Administratīvais process
Konkrētie pasākumi
Apstrīdētais lēmums
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
Par pirmo pamatu saistībā ar pamatojuma nesniegšanu, kā arī tiesību uz aizstāvību un tiesību efektīvi vērsties tiesā aizskārumu
Par otro pamatu, kas būtībā saistīts ar Komisijas acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kura radusies no kapitāla ieguldījuma EUR 53,48 miljonu apmērā apstiprināšanas saskaņā ar EKL 86. panta 2. punktu, lasot to kopsakarā ar EKL 87. panta 1. punktu
Par trešo pamatu saistībā ar Komisijas acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz SNCM cesijas par negatīvu cenu EUR 158 miljonu apmērā kā pasākuma, kurš nav uzskatāms par atbalstu saskaņā ar EKL 87. panta 1. punktu, apstiprināšanu
Par ceturto pamatu saistībā ar Komisijas acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kas izriet no CGMF kapitāla ieguldījuma EUR 8,75 miljonu apmērā atzīšanu par pasākumu, kurš nav uzskatāms par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē
Par vienlaicīgumu
Par vienlīdzīgu attieksmi
Par piekto pamatu saistībā ar Komisijas acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kas radusies, atzīstot atbalsta pasākumus indivīdiem par summu EUR 38,5 miljonu apmērā par pasākumiem, kuri nav uzskatāmi par atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē
Par sesto pamatu saistībā ar Komisijas acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar pārstrukturēšanas atlikuma apstiprināšanu saskaņā ar EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu un pamatnostādnēm
Par Komisijas acīmredzamu kļūdu vērtējumā sekām attiecībā uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu
Par tiesāšanās izdevumiem