PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS
1998. gada 28. aprīlī (*)
Ārpuslīgumiskā atbildība prettiesiskas darbības gadījumā – Regula Nr. 2340/90 – Embargo tirdzniecībai ar Irāku – Ekspropriācijai pielīdzināta tiesiskā stāvokļa pasliktināšanās – Atbildība prettiesiskas darbības gadījumā – Kaitējums
Lieta T‑184/95
Dorsch Consult Ingenieurgesellschaft mbH, saskaņā ar Vācijas tiesībām dibināta sabiedrība, Minhene (Vācija), ko pārstāv profesors Karls M. Mēsens [Karl M. Meessen] un kas norādījis adresi Luksemburgā, Chambers of Patrick Kinsch, 100, Boulevard de la Pétrusse,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko sākotnēji pārstāv juriskonsults Īvs Kretjēns [Yves Cretien], bet vēlāk – Stīvens Markvarts [Stephan Marquardt] un Antonio Tanka [Antonio Tanca] no Padomes Juridiskā dienesta, pārstāvji, un kas norādījusi adresi Luksemburgā, Eiropas Investīciju bankas Juridiskā direktorāta ģenerāldirektora birojā, Office of Alessandro Morbilli, 100, Boulevard Konrad Adenauer,
un
Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv Pēters Gilsdorfs [Peter Gilsdorf] un Alans Ross [Allan Rosas], galvenie juriskonsulti, un Jerns Zakss [Jörn Sack], juriskonsults, pārstāvji, un kas norādījusi adresi Luksemburgā, Komisijas Juridiskā dienesta birojā, Office of Carlos Gómez de la Cruz, Wagner Centre, Kirchberg,
atbildētājas,
par prasību atlīdzināt kaitējumu, kas, iespējams, radies prasītājam saistībā ar pieņemto Padomes 1990. gada 8. augusta Regulu (EEK) Nr. 2340/90, ar kuru aizliedz Kopienas tirdzniecību ar Irāku un Kuveitu (OV L 213, 1. lpp.).
EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs K. V. Belamī [C. W. Bellamy], tiesneši A. Kalogeropuls [A. Kalogeropoulos] un V. Tīli [V. Tiili],
sekretārs H. Jungs [H. Jung],
ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 1997. gada 19. jūnijā,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Prasības pamatā esošie fakti
1 Prasītājs Dorsch Consult Ingenieurgesellschaft mbH (turpmāk tekstā – “Dorsch Consult”) ir Minhenē reģistrēta Vācijas sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kuras galvenā darbības joma ir inženierpakalpojumu konsultāciju sniegšana dažādās valstīs.
2 1975. gada 30. janvārī prasītāja noslēdza līgumu ar Irākas Republikas Būvdarbu un apbūves ministriju (turpmāk tekstā – “Irākas ministrija”) par pakalpojumu sniegšanu saistībā ar Irākas Pirmās automaģistrāles būvniecības organizēšanas un uzraudzības darbiem. Šis līgums, kura minimālais termiņš bija seši gadi, vairākkārt tika pagarināts, lai nodrošinātu iepriekš minēto darbu veikšanu un uzraudzību. Līguma X pants cita starpā noteica, ka atšķirīgas līguma interpretēšanas gadījumā vai līgumsaistību nepildīšanas gadījumā līgumslēdzējas puses veic nepieciešamos pasākumus, lai izlīguma ceļā vienotos par abpusēji pieņemamu risinājumu (X panta 1. punkts). Ja izlīgums netiek panākts, strīda izskatīšana tiek nodota izskatīšanai Plānošanas pārvaldē un tās lēmums ir uzskatāms par galīgu un abām pusēm saistošu. Tomēr, lai kāds būtu lēmums, kas pieņemts saistībā ar šo līgumu, tas nevar liegt līgumslēdzējām pusēm iesniegt strīdu izskatīšanai kompetentās Irākas tiesās (X panta 2. punkts).
3 Saskaņā ar tiesā iesniegtajiem dokumentiem 1990. gada sākumā par atbilstoši iepriekš minētajam līgumam sniegtajiem pakalpojumiem Irākas valsts iestāžu parādsaistības pret prasītāju tika atzītas divās vēstulēs, kuras datētas ar 1990. gada 5. un 6. februāri un kuras Irākas ministrija ir nosūtījusi Irākas bankai Rafidian Bank (turpmāk tekstā – “Rafidian banka”), dodot rīkojumu ieskaitīt parāda summas prasītājas bankas kontā.
4 1990. gada 2. augustā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome pieņēma Rezolūciju Nr. 660 (1990) saistībā ar starptautiskā miera un drošības pārkāpšanu, ko izraisīja Irākas iebrukums Kuveitā, un Irākas spēkiem tika pieprasīts nekavējoties un bez nosacījumiem pamest Kuveitas teritoriju.
5 1990. gada 6. augustā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome pieņēma Rezolūciju Nr. 661 (1990), kurā tika deklarēts, ka, “apzinoties atbildību, kas tai saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtiem ir par starptautiskā miera un drošības uzturēšanu” un ņemot vērā, ka Irākas Republika (turpmāk tekstā – “Irāka”) nav pakļāvusies Rezolūcijai Nr. 660 (1990), tika nolemts piemērot embargo tirdzniecībai ar Irāku un Kuveitu.
6 1990. gada 8. augustā Padome, atsaucoties uz “nopietno situāciju, kuru rada Irākas iebrukums Kuveitā”, un uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūciju Nr. 661 (1990), pēc Komisijas priekšlikuma pieņēma Padomes 1990. gada 8. augusta Regulu (EEK) Nr. 2340/90, kas Kopienas dalībvalstīm aizliedz turpināt tirdzniecību ar Irāku un Kuveitu (OV L 213, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Regula Nr. 2340/90”).
7 Regulas Nr. 2340/90 1. pants no 1990. gada 7. augusta aizliedz ievest Kopienas teritorijā jebkādas preces vai produktus, kuru izcelsmes valstis ir Irāka vai Kuveita, un preces vai produktus no Irākas vai Kuveitas, kā arī eksportēt uz šīm valstīm jebkādas preces vai produktus, kuru izcelsmes valstis ir Kopienas dalībvalstis, vai preces vai produktus no Kopienas dalībvalstīm. Šīs pašas regulas 2. pants no 1990. gada 7. augusta aizliedz a) veikt jebkādus tirdznieciskus darījumus, to skaitā jebkādas darbības, kas saistītas ar darījumiem, par kuriem jau ir noslēgta vienošanās vai kuras jau ir daļēji veiktas, un kuru mērķis vai radītās sekas veicina jebkāda veida preču vai produktu eksportu no Irākas vai Kuveitas vai tādu preču vai produktu eksportu, kam ir minēto valstu izcelsme; b) jebkādu preču vai produktu pārdošanu vai piegādi neatkarīgi no šo preču vai produktu izcelsmes jebkurai fiziskai vai juridiskai personai Irākā vai Kuveitā vai jebkurai citai fiziskai vai juridiskai personai ar mērķi veikt jebkāda veida saimniecisku darbību Irākā vai Kuveitā vai arī no minēto valstu teritorijas; c) veikt jebkādu darbību, kuras mērķis vai radītās sekas veicina šādu tirdzniecību vai piegādi.
8 Saskaņā ar Tiesā iesniegtajiem dokumentiem 1990. gada 16. septembrī “Irākas Republikas Augstākā revolucionārā padome”, atsaucoties uz “atsevišķu valdību patvaļīgiem lēmumiem”, pieņēma Likumu Nr. 57 ar atpakaļejošu iedarbību, kas stājās spēkā 1990. gada 6. augustā un noteica Irākas īpašumu, interešu un tiesību aizsardzību Irākas teritorijā un ārpus tās (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 57”). Šā likuma 7. pants paredzēja iesaldēt visus tajā brīdī Irākā esošos īpašumus, aktīvus un ienākumus, kas pieder pret Irāku vērsto “patvaļīgo lēmumu” pieņēmušo valstu valdībām, uzņēmumiem, komercstruktūrām un bankām.
9 Pēc tam, kad no Irākas valdības netika saņemti maksājumi atbilstoši summām, kas nosauktas iepriekš minētajās 1990. gada 5. un 6. februāra vēstulēs no Irākas ministrijas (skat. iepriekš 3. punktu), prasītāja ar 1995. gada 4. augusta vēstulēm ir lūgusi Padomei un Komisijai izmaksāt kompensāciju par zaudējumiem, kuri pēc Likuma Nr. 57 piemērošanas ir kļuvuši neatgūstami, jo šis likums tika pieņemts kā atbildes reakcija uz Kopienas pieņemto Regulu Nr. 2340/90. Šajās vēstulēs prasītāja apgalvoja, ka Kopienas likumdevējam ir pienākums kompensēt Irākas tirdzniecības embargo radītos zaudējumus uzņēmējsabiedrībām un ka pretējā gadījumā Kopiena var tikt saukta pie atbildības atbilstoši EK līguma 215. panta otrajai daļai. Prasītāja piebilda, ka tā kā piesardzības pasākumu ir reģistrējusi savu prasību pret Irāku Apvienoto Nāciju Organizācijas Irākas radīto zaudējumu kompensāciju komisijā.
10 Ar 1995. gada 20. septembra vēstuli Padome atteicās prasītājai piešķirt kompensāciju.
11 Ņemot vērā radušos apstākļus, prasītāja 1995. gada 6. oktobrī, iesniedzot prasības pieteikumu Pirmās instances tiesas kancelejā, cēla šo prasību.
12 Pēc tiesneša referenta sagatavotā ziņojuma noklausīšanās Pirmās instances tiesa (otrā palāta) pieņēma lēmumu uzsākt mutvārdu procesu, neveicot pierādījumu savākšanas pasākumus. Tomēr procesa organizatorisko pasākumu ietvaros lietas dalībniekiem nācās atbildēt uz vairākiem rakstveidā uzdotajiem jautājumiem.
13 1997. gada 19. jūnija atklātajā tiesas sēdē lietas dalībnieki mutvārdos izklāstīja savus argumentus un atbildēja uz Tiesas mutvārdos uzdotajiem jautājumiem.
Lietas dalībnieku prasījumi
14 Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– piespriest Kopienai atmaksāt prasītājai DM 2 279 859,69, kā arī procentu likmi 8 % apjomā par katru gadu no 1990. gada 9. augusta, kas ir Irākas puses parādsaistību summa;
– piespriest atbildētājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;
– pasludināt spriedumu par izpildāmu;
– pakārtoti – pasludināt spriedumu par provizoriski izpildāmu ar nosacījumu, ka tiek uzrādīta bankas garantija.
15 Padomes prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu;
– pretējā gadījumā – noraidīt to kā nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
16 Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Par pieņemamību
Lietas dalībnieku izvirzītie pamati un argumenti
17 Padome, oficiāli neceļot iebildi par nepieņemamību saskaņā ar Reglamenta 114. panta 1. punktu, uzskata, ka prasība ir nepieņemama, jo Kopiena nevar uzņemties atbildību par prasītājas iespējamajiem zaudējumiem (Tiesas 1975. gada 26. novembra spriedums lietā 99/74 Grands moulins desAntilles/Komisija, Recueil, 1531. lpp.).
18 Pirmkārt, Padome uzskata, ka iespējamos zaudējumus ir radījusi nevis Regula Nr. 2340/90, bet gan Likums Nr. 57. Pretēji prasītājas apgalvojumam šā likuma pieņemšana nav bijusi “tieša reakcija” uz Regulas Nr. 2340/90 pieņemšanu, bet gan, kā skaidri norāda tā preambula, reakcija uz “atsevišķu valdību” pieņemtiem “patvaļīgiem lēmumiem”. Padome uzskata, ka Likums Nr. 57 tika pieņemts kā atbildes reakcija uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes pieņemtajām Rezolūcijām Nr. 660 (1990) un Nr. 661 (1990). Šajos apstākļos Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes noteiktais embargo pret Irāku bija pamatots ar Irākas prettiesisko rīcību (iebrukšana Kuveitā), līdz ar to nav objektīvas saistības starp Regulas Nr. 2340/90 pieņemšanu un Likumu Nr. 57, ko Irāka pieņēma kā pretpasākumu, un tādēļ nevar būt cēloņsakarības starp Kopienas pieņemto regulu un prasītājas iespējamajiem zaudējumiem.
19 Otrkārt, Padome apšauba apgalvojumu, ka prasītājas prasība pret Irākas varas iestādēm ir traktējama atbilstoši “aktīviem”, kas iesaldēti saskaņā ar Likuma Nr. 57 7. pantu (skat. iepriekš 8. punktu). Prasītāja nav pierādījusi, ka, tieši piemērojot Likumu Nr. 57, Rafidian banka pēc Irākas ministrijas pieprasījuma ir atteikusies veikt pārskaitījumu. Padome uzsver, ka Irākas ministrija norādījumu veikt attiecīgos pārskaitījumus ir devusi vēstulēs, kuras datētas ar 1990. gada 5. un 6. februāri, t.i., vēl pirms 1990. gada septembrī pieņemtā Likuma Nr. 57.
20 Treškārt, Padome uzskata, ka prasītājas iespējamie zaudējumi ir radušies tādos apstākļos, ka Irākas varas iestādes ir atteikušās ievērot parādsaistības pret prasītāju vienīgi saskaņā ar Likumu Nr. 57, neievērojot nekādus citus valsts vai Kopienas pasākumus, kas aizliedz veikt naudas pārskaitījumus no Irākas uz Vāciju. Līdz ar to prasītājas situācija nav salīdzināma ar citiem Vācijas uzņēmumiem, kuru zaudējumi bija tieši saistīti ar Vācijas veiktajiem pasākumiem, kas saskaņā ar Regulu Nr. 2340/90 liedz veikt jebkādus komerciālus darījumus ar Irāku.
21 Komisija uzskata, ka principā, ņemot vērā Tiesas judikatūru attiecībā uz ārpuslīgumisko atbildību, nav pamata prasības celšanai atbilstoši Līguma 178. pantam un 215. panta otrajai daļai, lai noteiktu Kopienas ārpuslīgumisko atbildību par tiesisku darbību. Tomēr tā uzskata, ka Līgumā jābūt tiesiskam pamatam, uz kuru indivīdi varētu atsaukties, lai panāktu, ka tiek noteikta Kopienas atbildība par tiesisku darbību.
22 Prasītāja apgalvo, ka prasība ir pieņemama un ka apsvērumi attiecībā uz faktiem un tiesībām, ar ko nākusi klajā Padome, it īpaši apgalvojums, ka starp Regulas Nr. 2340/90 pieņemšanu un nespēju piedzīt parādus no Irākas varas iestādēm nav cēloņsakarības, drīzāk ir saistāmi ar prasību pēc būtības, nevis tās pieņemamību.
Pirmās instances tiesas vērtējums
23 Pirmās instances tiesa piebilst, ka prasītāja savā prasības pieteikumā ir skaidri raksturojusi iespējamo zaudējumu būtību un apjomu, kā arī iemeslus, kādēļ pēc tās domām pastāv cēloņsakarība starp šiem zaudējumiem un Regulas Nr. 2340/90 pieņemšanu. Līdz ar to prasības pieteikumā ietvertā informācija ir pietiekama, lai izpildītu pieņemamības prasības, kuras šajā sakarā ir noteiktas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktā un judikatūrā: Padomes argumenti par iespējamo zaudējumu esamību un būtību, kā arī par cēloņsakarību ir saistāmi ar prasību pēc būtības un saistībā ar to arī ir izskatāmi. Tāpēc prasība ir uzskatāma par pieņemamu (Pirmās instances tiesas 1997. gada 16. aprīļa spriedums lietā T‑554/93 Saint un Murray/Padome un Komisija, Recueil, II‑563. lpp., 59. punkts, un 1997. gada 10. jūlija spriedums lietā T‑38/96 Guérin Automobiles/Komisija, Recueil, II‑1223. lpp., 42. punkts).
Par lietas būtību
24 Prasītāja apgalvo, ka, tā kā Likums Nr. 57 ir pieņemts kā atbilde uz Regulu Nr. 2340/90, kura nosaka embargo tirdzniecībai ar Irāku, Kopienai ir pienākums izmaksāt kompensāciju par zaudējumiem, kas radušies pēc Irākas varas iestāžu atteikuma uzņemties parādsaistības pret prasītāju. Prasītāja uzskata, ka Kopienas atbildība par radītajiem zaudējumiem izriet no principa, saskaņā ar kuru Kopiena ir atbildīga par tiesisku darbību, jo prasītāja ir cietusi tās īpašuma tiesību pārkāpuma, kas pielīdzināms ekspropriācijai, dēļ, un pakārtoti – no principa, saskaņā ar kuru Kopiena ir atbildīga par prettiesisku darbību, ko šajā gadījumā izraisa Kopienas likumdevējs, kurš, pieņemot Regulu Nr. 2340/90, nav nodrošinājis regulas radīto zaudējumu atlīdzināšanu iesaistītajiem uzņēmumiem.
Par Kopienas atbildību par tiesisku darbību
Lietas dalībnieku argumenti
Par pamatojumu Kopienas atbildībai par likumīgu darbību
25 Pirmkārt, prasītāja uzskata, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECTK”) Pirmā papildprotokola 1. pantu un saskaņā ar starptautisko tiesību vispārīgajiem principiem attiecībā uz īpašumam nodarīto zaudējumu kompensēšanu Grundgesestz [Vācijas Pamatlikums] 14. panta 3. punkts paredz, ka ekspropriāciju, ko nosaka vispārējas intereses, var piemērot, vienīgi samaksājot par to atlīdzību. Saskaņā ar prasītājas viedokli šis noteikums ir piemērojams arī gadījumos, kad “tiesību pārkāpums ir līdzvērtīgs ekspropriācijai”, un saskaņā ar Vācijas judikatūru kompensācija ir izmaksājama, ja valsts pieņemtie tiesību akti, kaut arī formāli tie nav uzskatāmi par ekspropriācijas pasākumu, tomēr netieši negatīvi ietekmē īpašuma tiesības.
26 Turklāt saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru parādsaistībām ir piemērojams īpašuma jēdziens, kas ir aizsargāts pret tiesību pārkāpumiem, kuri ir līdzvērtīgi ekspropriācijai saskaņā ar ECTK Pirmā papildprotokola 1. pantu (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1994. gada 9. decembra spriedums lietā “Grieķijas pārstrādes rūpnīca Stan un Stratis Andreadis pret Grieķiju”). Šāda pieeja ir izmantota arī judikatūrā attiecībā uz starptautiskajām publiskajām tiesībām, kā arī dalībvalstu tiesību aktos.
27 Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, prasītāja uzskata, ka, tā kā esošās un neapstrīdētās prasības atmaksāt parādu ir kļuvušas neatgūstamas pēc Likuma Nr. 57 piemērošanas, kas savukārt pieņemts kā atbilde uz Regulas Nr. 2340/90, kas nosaka tirdzniecības embargo pret Irāku, pieņemšanu, tam ir radīts “pastāvošs kaitējums”, par ko atbildība ir jāuzņemas Kopienai.
28 Prasītāja uzskata, ka tās prasība kompensēt tiesiskus īpašuma tiesību pārkāpumus ir pamatota, jo zaudējumiem, ko Kopienas pieņemtā embargo politiskās sekas radījušas prasītājai, nevajadzētu būt lielākiem par citu Kopienas nodokļu maksātāju zaudējumiem, un visiem nodokļu maksātājiem ir jāsedz šādas izmaksas atbilstoši vienlīdzīgas attieksmes principam (Tiesas 1980. gada 5. marta spriedums lietā 265/78 Ferwerda, Recueil, 617., 628. lpp.).
29 Atbildot uz atbildētāju argumentu, ka šī lieta attiecas uz Kopienas pasākumu, kas atspoguļo ekonomikas politikas izvēli, kuras dēļ prasītājas iespējamais zaudējums nepārsniedz tā riska robežu, kas raksturīgs ekonomiskai darbībai attiecīgajā nozarē, un neapdraud šādas sabiedrības darbību, prasītāja apgalvo, ka jautājums, vai embargo tirdzniecībai ar Irāku ir ekonomikas politikas pasākums vai arī drošības politikas pasākums, kas apdraud tā darbību, nav būtisks, jo šajā lietā tiek izskatīts jautājums nevis par nākotnē iespējamiem finansiāliem zaudējumiem, bet gan par iepriekš pastāvošu īpašuma tiesību pārkāpšanu. Attiecībā uz to, vai prasītāja, sniedzot pakalpojumus Irākai, ir apzināti uzņēmusies risku vēlāk nonākt situācijā, kad nav iespējams atgūt parādus, tā norāda, ka 1975. gadā ar Irākas varas iestādēm noslēgtais līgums ir datēts četrus gadus pirms pašreizējā Irākas režīma nodibināšanas un piecus gadus pirms Irākas un Irānas kara.
30 Padome uzskata, ka, pirmkārt, nosacījumiem, kas paredz Kopienas atbildību par tiesiskas darbības sekām, ir jābūt stingrākiem nekā nosacījumiem par Kopienas atbildību saistībā ar prettiesisku darbību.
31 Tā arī piebilst, ka saskaņā ar attiecīgo judikatūru atbildībai neatkarīgi no vainas ir jāiestājas tikai tajos gadījumos, kad indivīdam sabiedrisko interešu vārdā ir jāuzņemas finansiāls apgrūtinājums, kas normālos apstākļos nenotiktu (Tiesas 1986. gada 24. jūnija spriedums lietā 267/82 Développement SA un Clemessy/Komisija, Recueil, 1907. lpp.), vai tad, ja atsevišķa uzņēmumu grupa, kas specializējas noteiktu produktu ražošanā vai pakalpojumu sniegšanā, ir spiesta uzņemties nesamērīgi lielu apgrūtinājumu, kas izriet no Kopienas pieņemtiem ekonomikas politikas pasākumiem (Tiesas 1987. gada 29. septembra spriedums lietā 81/86 De Boer Buizen/Padome un Komisija, Recueil, 3677. lpp.).
32 Tomēr Padome uzskata, ka neviens no šiem nosacījumiem šajā gadījumā nav piemērojams. Uz prasītājas apgalvojumu par to, ka nav pieņemams, ka finansiālie zaudējumi, ko embargo tirdzniecībai ar Irāku ir radījuši prasītājai, ir lielāki nekā citiem uzņēmējiem tikai tāpēc, ka šādas politikas īstenošanas brīdī prasītājai bija nenokārtotas saistības, Padome atbild, ka Kopienai nav jāuzņemas atbildība par “neveiksmēm”, kas piemeklējušas uzņēmējus, kuri iesaistījušies ekonomiski riskantos darījumos.
33 Komisija apgalvo, ka ar Vācijas tiesību jēdzienu “īpašs upuris” (Sonderopfer), ar kuru prasītāja pamato savu prasību par zaudējumu atlīdzību, kā priekšnoteikumu tiek pieņemts fakts, ka indivīds ir cietis īpašus zaudējumus, un tas nav piemērojams Kopienu tiesību kontekstā. Turklāt ir apšaubāms, vai prasītāju var uzskatīt par daļu no pietiekami skaidri definētas uzņēmumu grupas, kurai var piedēvēt tādu “īpašu upuri” kā tikko minētais.
34 Komisija uzsver, ka prasītājas atsaukšanās uz Vācijas judikatūru ir saistīta ar negatīvu ietekmi uz nekustamo īpašumu vai komerciālo īpašumu, kas rodas, veicot valsts pasākumus saistībā ar būvniecību vai zemes pārdalīšanu, un līdz ar to neattiecas uz šo lietu. Tāpat arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra attiecībā uz īpašuma tiesībām, uz ko atsaucas prasītāja (skat. iepriekš 29. punktu), faktiski ir attiecināma uz tiešu īpašuma tiesību atņemšanu saskaņā ar valsts iestāžu pieņemtiem aktiem un nevis uz netiešām sekām, kas radušās, Kopienai pieņemot tiesiskus juridiskus aktus, kā tas ir šajā gadījumā.
35 Turklāt saskaņā ar attiecīgo judikatūru Kopienas atbildība par tiesisku darbību var iestāties tikai tādā gadījumā, ja iespējamie zaudējumi nav bijuši paredzami un ja rūpīgam uzņēmējam nav bijis iespējams tos novērst. Tomēr šajā gadījumā Irākas maksātnespēja un/vai atteikšanās nokārtot parādsaistības bija skaidri paredzama, ņemot vērā, pirmkārt, vispārējos apstākļus un, otrkārt, konkrēto situāciju šajā valstī. Komisija uzskata, ka tādas sabiedrības kā prasītāja, kas nebija spējušas saņemt garantijas no valsts iestādēm vai apdrošināšanas sabiedrībām, lai nodrošinātos pret riskiem, kas saistīti ar tirdznieciskiem darījumiem ar valstīm, kuras uzskatāmas par “augsta riska valstīm”, ir pilnīgi apzināti uzņēmušās šādus riskus.
36 Visbeidzot, prasītāja nav minējusi nekādus apstākļus, kas varētu nopietni ietekmēt tās darbību un apdraudēt sabiedrības pastāvēšanu (skat. ģenerāladvokāta Lenca [Lenz] secinājumus Tiesas 1987. gada 11. marta spriedumam apvienotajās lietās 279/84, 280/84, 285/84 un 286/84 Rau u.c./Komisija, Recueil, 1069., 1084. un 1114. lpp.).
Par cēloņsakarību
37 Prasītāja apgalvo, ka iespējamie zaudējumi ir radušies kā sekas Regulas Nr. 2340/90, kas noteica embargo tirdzniecībai ar Irāku, pieņemšanai, jo Irākas varas iestāžu atteikšanās nokārtot parādsaistības pamatojās uz Likumu Nr. 57, kas tika pieņemts kā atbildes reakcija uz pieņemto regulu. Pretēji Padomes uzskatam Irākas Likuma Nr. 57 pieņemšana nav uzskatāma par “attālām” sekām judikatūras izpratnē (Tiesas 1979. gada 4. oktobra spriedums apvienotajās lietās 64/76, 113/76, 167/78, 239/78, 27/79, 28/79 un 45/79 Dumortier Fréres/Padome, Recueil, 3091. lpp.), bet gan par tipiskām un iepriekš paredzamām embargo noteikšanas sekām.
38 Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka, pieņemot Regulu Nr. 2340/90, gan Komisija, gan Padome faktiski ņēma vērā izmaksas un citas sekas, ko varētu radīt Irākas atteikšanās izmaksāt Kopienas uzņēmumiem nesamaksātos parādus. Šī apgalvojuma atbalstam prasītāja kā lieciniekus uzaicina bijušo Komisijas priekšsēdētāju J. Delo [J. Delors] un bijušo Padomes priekšsēdētāju de Mišelī [De Michelis] un lūdz Pirmās instances tiesu likt Padomei un Komisijai uzrādīt visus dokumentus, kas bijuši pamats Regulas Nr. 2340/90 pieņemšanai (Pirmās instances tiesas 1995. gada 19. oktobra spriedums lietā T‑194/94 Carvel un Guardian Newspapers/Padome, Recueil, II‑2765. lpp.).
39 Prasītāja uzskata, ka atbildētāju arguments par to, ka iespējamie zaudējumi ir saistāmi nevis ar Regulas Nr. 2340/90 pieņemšanu, bet gan vienīgi ar faktu, ka pirms šīs regulas pieņemšanas un pat pirms iebrukuma Kuveitā 1990. gada 2. augustā Irāka nebija spējīga nokārtot savas parādsaistības, ir atspēkojams ar faktu, ka 1990. gada aprīlī un maijā Irākas varas iestādes par sniegtajiem pakalpojumiem jau bija samaksājušas aptuveni DM 200 000. Tāpat arī Irākas varas iestāžu kavēšanās ar dažādu rēķinu nomaksu ārvalstu valūtās ir saistāma vienīgi ar birokrātiskiem sarežģījumiem Irākas administrācijā, nevis ar Irākas iespējamo maksātnespēju.
40 Prasītāja noraida Padomes argumentu par to, ka nespēja atgūt parādus ir saistīta nevis ar Regulas Nr. 2340/90 pieņemšanu, bet gan ar attālinātākiem iemesliem, proti, Irākas iebrukumu Kuveitā, tādējādi pārkāpjot starptautiskās tiesības. Fakts, ka Kopienas embargo tirdzniecībai ar Irāku tika pamatots ar šīs valsts iepriekšēju prettiesisku darbību, neatbrīvo Kopienu no pienākuma atlīdzināt trešām personām kaitējumu par to īpašuma tiesību pārkāpšanu, kas pielīdzināma ekspropriācijai. Tāpat tiešas saiknes esamība, uz ko tiek veikta atsauce šajā lietā, netiek apstrīdēta sakarā ar to, ka ciestais kaitējums ir radies prettiesiska iemesla dēļ, proti, Likuma Nr. 57, kurš tika pieņemts kā pretpasākums iepriekš veiktam tiesiskam pasākumam, proti, Regulas Nr. 2340/90 pieņemšanai, dēļ (Tiesas 1985. gada 7. novembra spriedums lietā 145/83 Adams/Komisija, Recueil, 3539. lpp.).
41 Uz Padomes argumentu, ka galu galā zaudējumus ir radījušas Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes pieņemtās rezolūcijas, prasītājs atbild, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes pieņemtajām rezolūcijām nav tiešas iedarbības dalībvalstu tiesību sistēmās.
42 Saistībā ar atbildētāju jautājumu par to, vai, pirmkārt, parādi prasītājai Likuma Nr. 57 izpratnē ir interpretējami kā “aktīvi” un, otrkārt, vai šis likums vēl ir spēkā, prasītāja uzskata, ka būtisks ir vienīgi fakts, ka Irākas varas iestādes vēl joprojām atsakās nokārtot savas parādsaistības.
43 Visbeidzot, prasītāja uzskata, ka pretēji Padomes argumentam fakts, ka Regula Nr. 2340/90 ir attiecināma vienīgi uz preču importu un eksportu, nevis uz pakalpojumu sniegšanu, nekādi neiespaido cēloņsakarības noteikšanu, jo Irākas varas iestādes ir atteikušās nokārtot parādsaistības tāpēc, ka tika pieņemta šī regula.
44 Padome uzskata, ka pat tad, ja parādi, ko prasītāja Irākai prasījusi atmaksāt, ir uzskatāmi par neatgūstamiem un ja tā līdz ar to ir cietusi zaudējumus, nepastāv saikne vai vismaz “pietiekami tieša” saikne starp šo zaudējumu rašanos un Regulas Nr. 2340/90 pieņemšanu.
45 Padome uzskata, ka Irākas atteikšanās nomaksāt parādus prasītājai ir pamatojama nevis ar Likuma Nr. 57 kā pretpasākuma Regulas Nr. 2340/90 pieņemšanai piemērošanu, bet gan ar Irākas finansiālajām grūtībām, kas radušās Irākas pret kaimiņvalstīm vērstās agresijas politikas dēļ. Turklāt, tā kā Likuma Nr. 57 pieņemšanas laikā Irākas varas iestādes vēl nebija pārskaitījušas naudu uz prasītājas bankas kontu, prasītājai piederošais “īpašums” vai “aktīvi” šā likuma noteikumu tiešā izpratnē nav tikuši iesaldēti.
46 Pat ja pieļautu, ka prasītājas zaudējumi ir radušies Likuma Nr. 57 piemērošanas dēļ, Padome uzskata, ka pretēji prasītājas apgalvojumam šis likums ir ticis pieņemts kā atbilde nevis uz Regulu Nr. 2340/90, bet gan uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes pieņemtajām Rezolūcijām Nr. 660 (1990) un Nr. 661 (1990), kas nosaka embargo tirdzniecībai ar Irāku un kuras Kopienai bija jāpiemēro kā juridiski saistošas. Tātad Likuma Nr. 57 pieņemšanu nevar uzskatīt par “pietiekami tiešām” Regulas Nr. 2340/90 pieņemšanas sekām attiecīgās judikatūras izpratnē.
47 Turklāt iespējamās cēloņsakarības faktiski nav, jo, ievērojot vēsturisko kontekstu, Likumu Nr. 57 nevar uzskatīt par Irākas “reakciju” uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes noteikto embargo, kuru Kopiena īstenojusi, pieņemot Regulu Nr. 2340/90, jo pret Irāku vērstie pasākumi tika veikti pēc šīs valsts iepriekš izdarītajiem starptautisko tiesību pārkāpumiem.
48 Visbeidzot, Padome uzskata, ka Regulas Nr. 2340/90 mērķis bija pārtraukt preču importu un eksportu, nevis liegt Kopienas uzņēmumiem iespēju saņemt iepriekš radušos parādsaistību maksājumus no Irākas varas iestādēm, līdz ar to nav pietiekami tiešas cēloņsakarības starp šo regulu un norādītajiem zaudējumiem.
49 Komisija uzskata, ka zaudējumi, uz kuriem atsaucas prasītāja, ir radušies vienīgi Likuma Nr. 57 pieņemšanas rezultātā, nevis kā Regulas Nr. 2340/90 pieņemšanas sekas: Irākas varas iestādes Regulu ir izmantojušas tikai kā ieganstu parādsaistību atmaksāšanas pārtraukšanai, kamēr par patieso iemeslu ir uzskatāms valsts nelabvēlīgais finanšu stāvoklis un grūtības, kas radušās kā karadarbības uzsākšanas reģionā un Irākas bruņošanās politikas sekas.
50 Turklāt saskaņā ar Likuma Nr. 57 5. un 7. pantu Irāka nav pavisam atteikusies atmaksāt savus parādus prasītājai, ar ko tādējādi varētu izskaidrot prasītājas prasības atlīdzināt zaudējumus celšanu pret atbildētājām; šī paša iemesla dēļ arī nav tiešas saiknes starp norādītajiem zaudējumiem un Regulu Nr. 2340/90. Katrā ziņā pat tad, ja netiešas cēloņsakarības esamība tiktu atzīta par pietiekamu, lai Komisijai iestātos ārpuslīgumiskā atbildība, šādai saiknei šajā gadījumā nav būtiskas nozīmes, jo runa ir par tiesisku darbību (Padomes Regulas Nr. 2340/90 pieņemšana), kuras rezultātā trešā persona ir veikusi prettiesisku darbību (Irākas Likuma Nr. 57 pieņemšana).
51 Komisija piebilst, ka ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes priekšsēdētājam 1991. gada 28. februārī nosūtīto vēstuli Irāka oficiāli atzina Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes pieņemtās Rezolūcijas Nr. 660 (1990) un citu pēc Likuma Nr. 57 pieņemto rezolūciju tiesiskumu un ka 1991. gada 3. martā šis likums tika beidzot atcelts, un tādējādi, sākot no šā datuma, prasītāja ar savu prasību atmaksāt parādus var vērsties Irākas varas iestādēs.
52 Attiecībā uz lūgumu uzaicināt sniegt liecību bijušos Komisijas un Padomes priekšsēdētājus Komisija norāda, ka to darīt nebūtu lietderīgi, jo šo personu apgalvojumi nevar sniegt pierādījumus, ko vēlas saņemt prasītāja.
Par kaitējumu
53 Prasītāja apgalvo, ka tai ir radīts “joprojām pastāvošs kaitējums” atbilstoši izpratnei, kāda pastāv judikatūrā par Kopienas ārpuslīgumisko atbildību, jo Irākas parāds prasītājai ir kļuvis neatgūstams pēc Regulas Nr. 2340/90 pieņemšanas. Fakts, ka prasītāja savas prasības saņemt kompensāciju ir iesniegusi pret atbildētājām, nekādi neliek apšaubīt radušos zaudējumu esamību, bet tā mērķis ir vienīgi novērst prasītājas iespēju nepamatoti iedzīvoties. Ja atbildētājas apšauba gan parādu esamību, gan parādsaistību neatgūstamības faktu, prasītāja ierosina pieaicināt par lieciniekiem savu komercdirektoru Hartvigu fon Bredovu [Hatwig von Bredow] un savu pārstāvi Bagdādē Volfgangu Joneru [Johner Wolfgang]. Ja prasītāja nav spējis izskaidrot, kāpēc Irākas varas iestādes nav apmierinājušas tās prasības, tad to var izskaidrot ar faktu, ka pati prasītāja nav saņēmusi nekādus paskaidrojumus, it īpaši pēc Kopienas embargo pakalpojumu sniegšanai Irākā (Padomes 1990. gada 29. oktobra Regula (EEK) Nr. 3155/90, ar kuru tiek papildināta un grozīta Regula Nr. 2340/90, OV L 304, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 3155/90”), kas prasītājai ir liegusi sniegt jebkāda veida instrukcijas likumīgajiem pārstāvjiem Irākā.
54 Prasītāja savus zaudējumus ir novērtējusi DM 2 279 859,69 apmērā, kas atbilst Irākas ministrijas 1990. gada 5. un 6. februāra vēstulēs atzītajam un atmaksai paredzētajam parādsaistību apjomam, tomēr šie maksājumi joprojām nav saņemti.
55 Prasītāja uzskata, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību Tiesas judikatūru, nosakot kompensācijas apjomu, vajadzētu līdzsvarot Kopienas vispārējās intereses un indivīda pamattiesību aizsardzību. Tomēr, kā uzskata prasītāja, tas nenozīmē, ka kompensācija nevar segt visu to parādsaistību apjomu, kas uzskatāmas par neatgūstamām pēc valsts pasākumu noteikšanas, ietverot visas procentu likmes kopš šādas situācijas rašanās brīža (iepriekš minētais spriedums lietā “Grieķijas pārstrādes rūpnīcas Stan un StratisAndreadis pret Grieķiju”). Vācijas tiesības paredz kompensācijas saņemšanu par visiem finansiālajiem zaudējumiem, kurus izraisījuši “tiesību pārkāpumi, kas ir līdzvērtīgi ekspropriācijai”. Tas izriet arī no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras. Līdz ar to ir jānosaka Kopienas pienākums izmaksāt kompensāciju, kas atbilst no Irākas neatgūstamo parādsaistību summai, kopā ar uzkrātajiem procentiem. Prasītāja tomēr pieļauj iespēju, ka kompensācijas apmērs, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, varētu tikt samazināts.
56 Padome uzskata, ka Irākas noteiktie pasākumi, īpaši Likums Nr. 57, ir vienīgi aizkavējuši parādsaistību, kas pienākas prasītājai, atmaksāšanu un līdz ar to juridiskā ziņā atbilstošās judikatūras izpratnē prasītājai nav radīts “pastāvošs kaitējums”; šo nostāju apstiprina fakts, ka prasītāja ir gatava ar savu prasību vērsties pret Kopienas iestādēm, lai saņemtu kompensāciju par iespējamajiem zaudējumiem.
57 Turklāt no prasītājas 1994. gada 4. augusta vēstules izriet, ka prasītāja ir reģistrējusi savu prasību kompetentajās Vācijas administratīvajās iestādēs, lai aizstāvētu savu prasību Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk tekstā – “ANO”) Prasību izskatīšanas komisijā, kas izskatītu jautājumu par uzņēmumiem radītajiem finansiālajiem zaudējumiem, kuri radušies tirdzniecībai ar Irāku noteiktā embargo dēļ, un tas nozīmē, ka jautājums, vai prasītāja tiešām ir cietusi zaudējumus, galu galā būs atkarīgs no tā, vai ANO atcels embargo tirdzniecībai ar Irāku.
58 Komisija apgalvo, ka precīzs radīto zaudējumu apjoms vēl nav noteikts, jo no juridiskā viedokļa prasītājas prasība atgūt parādus vēl ir spēkā, un noraida prasītājas ierosinājumu cedēt šos parādus, par to saņemot Kopienas piešķirtu kompensāciju.
Pirmās instances tiesas vērtējums
59 Vispirms Pirmās instances tiesa vēlas uzsvērt, ka gadījumā, ja Kopienai iestājas ārpuslīgumiskā atbildība tiesiskas vai prettiesiskas darbības dēļ, katrā ziņā ir jāpierāda iespējamo zaudējumu un cēloņsakarības starp šādu darbību un iespējamajiem zaudējumiem esamība (Tiesas 1982. gada 29. septembra spriedums lietā 26/81 Oleifici Mediterranei/EEK, Recueil, 3057. lpp., 16. punkts; Pirmās instances tiesas 1995. gada 13. decembra spriedums apvienotajās lietās T‑481/93 un T‑484/93 Exporteursin Levende Varkens u.c./Komisija, Recueil, II‑2941. lpp., 80. punkts; 1996. gada 11. jūlija spriedums lietā T‑175/94 International Procurement Services/Komisija, Recueil, II‑729. lpp., 44. punkts; 1996. gada 16. oktobra spriedums lietā T‑336/94 Efisol/Komisija, Recueil, II‑1343. lpp., 30. punkts; 1997. gada 11. jūlija spriedums lietā T‑267/94 Oleifici Italiani/Komisija, Recueil, II‑1239. lpp., 20. punkts, un 1998. gada 29. janvāra spriedums lietā T‑113/96 Dubois et Fils/Padome un Komisija, Recueil, II‑125. lpp., 54. punkts). Otrkārt, saistībā ar Kopienas atbildību par tiesisku darbību, kā šajā gadījumā, Pirmās instances tiesa norāda, ka saskaņā ar atbilstošo judikatūru, atzīstot šādu principu par daļu no Kopienu tiesībām, viens no priekšnoteikumiem, lai iestātos šāda atbildība, būtu “neparastu” un “īpašu” kaitējumu nodarījums (Tiesas 1972. gada 13. jūnija spriedums apvienotajās lietās 9/71 un 11/71 Compagnie d'approvisionnement un Grands moulins de Paris/Komisija, Recueil, 391. lpp., 45. un 46. punkts; 1984. gada 6. decembra spriedums lietā 59/83 Biovilac/EEK, Recueil, 4057. lpp., 28. punkts; iepriekš minētais spriedums lietā Developpement SA un Clemessy/Komisija, 33. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā De Boer Buizen/Padome un Komisija, 16. un 17. punkts). Tāpēc ir jāizvērtē, vai norādītais kaitējums pastāv, vai tas ir “faktisks un noteikts”, kā arī, vai šis kaitējums ir radies Regulas Nr. 2340/90 pieņemšanas dēļ un vai norādītais kaitējums ir tāds, kas nosaka Kopienas atbildību par tiesisku darbību iepriekš minētās judikatūras izpratnē.
Par norādītā kaitējuma esamību
60 Attiecībā uz jautājumu, vai prasītājai ir radies “faktisks un noteikts” kaitējums attiecīgās judikatūras izpratnē (Tiesas 1982. gada 27. janvāra spriedumi apvienotajās lietās 256/80, 257/80, 265/80, 267/80 un 5/81 Birra Wührer u.c./Padome, Recueil, 85. lpp., 9. punkts, un lietā 51/81 De Franceschi/Padome un Komisija, Recueil, 117. lpp., 9. punkts; Pirmās instances tiesas 1996. gada 16. janvāra spriedums lietā T‑108/94 Candiotte/Padome, Recueil, II‑87. lpp., 54. punkts; 1996. gada 12. decembra spriedums lietā T‑99/95 Stott/Komisija, Recueil, II‑2227. lpp., 72. punkts, un iepriekš minētais 1997. gada 11. jūlija spriedums lietā Oleifici Italiani/Komisija, 74. punkts) jeb, citiem vārdiem, vai parādi, par kuriem tā izvirzījusi atmaksas prasību pret Irāku, ir kļuvuši galīgi neatgūstami, Pirmās instances tiesa vispirms atgādina, ka saskaņā ar judikatūru prasītājai ir jāiesniedz Kopienas tiesai pierādījumi, lai pierādītu kaitējumu, no kura, kā tā apgalvo, prasītāja ir cietusi (Pirmās instances tiesas 1996. gada 9. janvāra spriedums lietā T‑575/93 Koelman/Komisija, Recueil, II‑1. lpp., 97. punkts).
61 Šajā gadījumā jākonstatē, ka, lai gan ir zināms, ka prasītājas prasība par parādsaistību atmaksāšanu nav izpildīta, tik un tā prasītājas iesniegtie pierādījumi nav pietiekami, lai atbilstoši tiesībām pierādītu, ka prasītāja ir saņēmusi no Irākas varas iestādēm galīgu atteikumu pildīt parādsaistības, ko izraisījusi Regulas Nr. 2340/90 pieņemšana. Prasītāja nav iesniegusi pierādījumus, kas apstiprinātu tās sazināšanos vai vismaz mēģinājumu sazināties vai nu ar attiecīgajām Irākas valsts iestādēm, vai Rafidian banku, lai noskaidrotu, kāpēc vēl nav izpildīts Irākas ministrijas 1990. gada 5. un 6. februāra vēstulēs ietvertais norādījums Rafidian bankai izmaksāt pieteiktās parādsaistības prasītājai.
62 Līdz ar to Pirmās instances tiesa procesa organizatorisko pasākumu ietvaros ir lūgusi prasītājai uzrādīt jebkādu saraksti starp prasītāju un Irākas administrāciju par parādsaistību atmaksāšanas jautājumiem. Uz Pirmās instances tiesas jautājumiem rakstveidā iesniegtajās atbildēs prasītāja atzina, ka sarakste ar Irākas administrāciju nav veikta, uzsverot, ka prasītājas interesēs nav bijis “ar papildu saraksti radīt šaubas par Būvdarbu un apbūves ministrijas 5. un 6. februāra Radifian bankai adresētā rīkojuma saistošo raksturu”, turklāt “būtu nepieņemami un līdz ar to neproduktīvi aicināt veikt ātrāku iekšēja ministrijas rīkojuma izpildi, rakstveidā paužot savu nostāju”. Tomēr to, ka prasītāja uzskatīja par nelietderīgu vai nepiemērotu “aicināt veikt ātrāku iekšēja Irākas ministrijas rīkojuma izpildi”, nevar uzskatīt par pietiekamu apstiprinājumu tam, ka Irākas varas iestādes ir galīgi atteikušās nokārtot savas parādsaistības. Līdz ar to nevar noliegt iespēju, ka parādsaistību nenokārtošana ir radusies vienīgi administratīvas kavēšanās dēļ, pagaidu atteikšanās dēļ vai arī pagaidu vai pastāvīgas Irākas maksātnespējas dēļ.
63 Šā secinājuma patiesumu neapstrīd arī Irākas ministra 1990. gada 10. oktobra vēstule, kas nosūtīta prasītājai un iesniegta 1997. gada 19. jūnija tiesas sēdē; prasītājas interpretācijā Irākas ministrs ar šo vēstuli “diplomātiskā valodā” ir licis saprast, ka parādsaistības netiks nokārtotas tik ilgi, kamēr būs spēkā Kopienas embargo tirdzniecībai ar Irāku. Vēstulē, kas prasītājai nosūtīta “laikā, kad tika deklarēta Vācijas Federatīvās Republikas un Vācijas Demokrātiskās Republikas apvienošana”, nav norādīts uz prasītājas un Irākas varas iestāžu 1975. gada līgumā noteiktajām līgumsaistībām un – a fortiori – nekas nav teikts par prasītājas parādu atmaksas prasību iznākumu – tajā ir tikai vispārīgi formulējumi par to, ka Vācijas uzņēmumiem varētu būt iespējas sniegt ievērojamu ieguldījumu “produktīvas abpusējās sadarbības veicināšanā” starp Vāciju un Irāku, kā arī par kaitējumu, kuru šādām attiecībām ir radījis šis embargo un “draudu mākoņi, kas savilkušies virs Irākas”.
64 Turklāt, lai gan prasītāja savās rakstveidā iesniegtajās atbildēs uz iepriekš minēto Pirmās instances tiesas jautājumu atsaucas uz atsevišķiem konfidenciāliem ziņojumiem, kurus bija sagatavojis Irākas filiāles vadītāja palīgs un kuri pierāda, ka Irākas varas iestādes joprojām atsakās segt savas parādsaistības, jo Kopienas embargo vēl joprojām ir spēkā, ir jānorāda, ka prasītāja šo ziņojumu kopijas nav iesniegusi Pirmās instances tiesai.
65 Katrā ziņā, pat pieņemot, kā prasītāja to apgalvo savā prasības pieteikumā, ka Irākas atteikšanās segt parādsaistības ir saistīta ar Likuma Nr. 57, kas paredz iesaldēt visu to uzņēmumu aktīvus, kuri reģistrēti valstīs, kuru valdības ir pieņēmušas pret Irāku tādus “patvaļīgus lēmumus” kā Regula Nr. 2340/90, pieņemšanu, šis likums, kā norādījušas atbildētājas savos procesuālajos rakstos, tika atcelts 1991. gada 3. martā. Līdz ar to, vismaz sākot no šā datuma, principā nevarētu būt bijuši nekādi tiesiski šķēršļi, kas kavētu Irākas varas iestādes atmaksāt parādus prasītājai. Pirmās instances tiesa tās uzdoto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros aicināja prasītāju precizēt, vai tā pēc Likuma Nr. 57 atcelšanas ir veikusi nepieciešamos pasākumus, lai atgūtu parādus, kā arī precizēt iemeslus, kuru dēļ, neskatoties uz likuma atcelšanu, šīs parādsaistības nav nokārtotas. Prasītāja savā rakstveidā iesniegtajā atbildē, tāpat kā tā to pirmo reizi apgalvoja savā replikā, precizēja, ka Likums Nr. 57 nevar tikt uzskatīts par iemeslu, kura dēļ Irāka ir atteikusies veikt maksājumus, bet ka drīzāk tas tikai pierāda, ka Irākai kā debitoram nav bijis nepieciešams juridisks pamats, lai neizpildītu savas līgumsaistības. Tomēr, pat ja tiek pieņemts, ka Likuma Nr. 57 pieņemšana nav bijis iemesls, kādēļ Irāka ir atteikusies nokārtot savas parādsaistības – kas katrā ziņā ir pretrunā prasītājas prasības pieteikumā minētajiem argumentiem – faktiski tās apgalvojums ir nepamatots, jo, kā tikko norādīts, prasītāja vēl joprojām nav noskaidrojusi, vai Irākas lēmums par atteikšanos segt parādsaistības ir uzskatāms par galīgu, turklāt prasītāja nav norādījusi iemeslus, kāpēc atteikšanās nokārtot parādsaistības ir spēkā arī pēc Likuma Nr. 57 atcelšanas.
66 Turklāt Pirmās instances tiesa atzīmē, ka saskaņā ar iesniegtajiem dokumentiem prasītāja pat nav mēģinājusi savā labā piemērot līgumā paredzētos noteikumus, kas šādā nolūkā iekļauti 1975. gada 30. janvāra līgumā ar Irākas ministriju, lai noskaidrotu Irākas varas iestāžu nostāju jautājumā par parādsaistību nepildīšanu. Saskaņā ar šā līguma X pantu (skat. iepriekš 2. punktu) atšķirīgas līguma izpildes interpretēšanas vai līguma saistību nepildīšanas gadījumā līgumslēdzējas puses veic nepieciešamos pasākumus, lai izlīguma ceļā vienotos par abpusēji pieņemamu risinājumu; savukārt, ja izlīgums netiek panākts, strīds tiek nodots izskatīšanai Plānošanas pārvaldē, turklāt, lai kāds lēmums būtu pieņemts saistībā ar šo līgumu, tas nevar liegt līgumslēdzējām pusēm iesniegt strīdu izskatīšanai kompetentās Irākas tiesās (minētā līguma X panta 1. un 2. punkts). Kā prasītāja paskaidroja 1997. gada 19. jūnija tiesas sēdē, Kopienas embargo pakalpojumu sniegšanai Irākā un Kuveitā, kas tika ieviests ar Regulu Nr. 3155/90, neļāva tai vērsties pie Irākas juristiem vai pilnvarotajiem pārstāvjiem. Tomēr, lai gan nav iespējams noliegt iespēju, ka, ņemot vērā situāciju Irākā pēc Līča kara beigām, sabiedrību vēršanās pie Irākas juristiem, lai atrisinātu strīdus ar Irākas administrāciju, varētu būt apgrūtināta, ir skaidrs, ka pretēji prasītājas apgalvojumam šādas grūtības nevar uzskatīt par Regulas Nr. 3155/90 ieviešanas sekām, jo tā vienīgi aizliedz Kopienas uzņēmumiem sniegt pakalpojumus Irākas fiziskām personām vai Irākā reģistrētiem uzņēmumiem, ja šādu pakalpojumu mērķis vai sekas veicina Irākas ekonomiku, bet neliedz Irākā reģistrētām fiziskām vai juridiskām personām sniegt pakalpojumus Irākā trešām personām (Regulas 1. pants).
67 Visbeidzot, fakts, ka prasītāja savas prasības pret Irāku ir vērsusi pret atbildētājām, lai saņemtu attiecīgu kompensāciju, neļauj secināt, ka šajās prasībās ietvertās summas var uzskatīt par galīgi neatgūstamām, kamēr nav pierādīts pretējais.
68 Saskaņā ar iepriekš minēto prasītāja nav spējusi atbilstoši tiesībām pierādīt, ka tai ir radies faktisks un noteikti definēts kaitējums iepriekš minētās judikatūras izpratnē (skat iepriekš 60. punktu).
69 Tomēr pat tad, ja pieļautu, ka prasītājas iespējamais kaitējums ir uzskatāms par “faktisku un noteiktu”, Kopienas atbildība par tiesisku darbību varētu iestāties vienīgi tad, ja starp Regulu Nr. 2340/90 un šo kaitējumu pastāvētu tieša cēloņsakarība. Ņemot vērā konkrētos šīs lietas apstākļus, Pirmās instances tiesa uzskata, ka ir jāizvērtē šāds pieļāvums un jānoskaidro, vai pastāv šāda cēloņsakarība.
Par cēloņsakarību
70 Prasītājas arguments ir tāds, ka tiktāl, ciktāl parādi, par kuriem tā iesniegusi atmaksas prasību pret Irāku, ir neatgūstami saistībā ar to, ka Irāka pieņēmusi Likumu Nr. 57, kas savukārt ir bijis iepriekš paredzams un tiešs pretpasākums Regulas Nr. 2340/90, kas nosaka embargo tirdzniecībai ar Irāku, pieņemšanai, atbildība par prasītājai radīto iespējamo kaitējumu ir jāuzņemas Kopienai. Tāpēc vispirms ir jāizvērtē, vai parādi, par kuriem prasītāja izvirzījusi atmaksas prasību pret Irāku, ir kļuvuši neatgūstami Likuma Nr. 57 pieņemšanas dēļ un, ja tas tā ir – vai šī likuma pieņemšana un tai sekojošā Irākas varas iestāžu atteikšanās ievērot parādsaistības ir atzīstama par tiešu Regulas Nr. 2340/90 pieņemšanas rezultātu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā International Procurement Services/Komisija, 55. punkts).
71 Šajā sakarā Pirmās instances tiesa piebilst, ka, pirmkārt, kā izriet no Likuma Nr. 57 preambulas, šā likuma pieņemšana ir bijusi reakcija uz “atsevišķu valdību” pieņemtiem “patvaļīgiem lēmumiem” pret Irāku. Tomēr jākonstatē, ka Likumā Nr. 57 nav nekādas atsauces uz Eiropas Kopienu vai Regulu Nr. 2340/90. Pat ja uzskatītu, ka Likumā Nr. 57 netieši tiek norādīts uz visu dalībvalstu valdībām, nav iespējams noliegt faktu, ka Regulu Nr. 2340/90, kas nosaka aizliegumu tirdzniecībai ar Irāku, ir pieņēmusi tieši Kopiena, nevis minētās valdības.
72 Pat ja būtu iespējams pieļaut, ka Padomes pieņemtā Regula Nr. 2340/90 Likuma Nr. 57 izpratnē ir uzskatāma par “patvaļīgu lēmumu”, kuru pieņēmušas “atsevišķu valstu valdības”, Pirmās instances tiesa uzskata, ka prasītāja, kurai ir pienākums nodrošināt pierādījumus (Tiesas 1976. gada 21. janvāra spriedums lietā 40/75 Produits Bertrand/Komisija, Recueil, 1. lpp., un Pirmās instances tiesas 1996. gada 24. septembra spriedums lietā T‑485/93 Dreyfus/Komisija, Recueil, II‑1101. lpp., 69. punkts), atbilstoši tiesībām nepierāda, ka šā likuma pieņemšana kā atbildes pasākums ir bijis objektīvs un iepriekš paredzams rezultāts šīs regulas pieņemšanai. Turklāt, pat ja pastāvētu šāda tieša cēloņsakarība starp iespējami ciesto kaitējumu un Likuma Nr. 57 pieņemšanu, no lietas materiāliem izriet, ka šis likums, kas stājās spēkā 1990. gada 6. augustā, tika pilnībā atcelts 1991. gada 3. martā. Tātad vismaz no šā datuma Likumu Nr. 57 nevar uzskatīt par iemeslu atteikumam segt prasītājas pieteiktās parādsaistības.
73 Katrā ziņā pat tad, ja būtu iespējams uzskatīt, ka Likuma Nr. 57 pieņemšana kā atbildes pasākums ir bijis objektīvs un iepriekš paredzams rezultāts šīs regulas pieņemšanai un/vai ka, neņemot vērā šā likuma atcelšanu, Irākas varas iestādes ir atteikušās nokārtot savas parādsaistības, tādējādi atbildot uz vēl joprojām spēkā esošo Kopienas embargo, Pirmās instances tiesa uzskata, ka pēc lietas apstākļu izskatīšanas var secināt, ka norādītais kaitējums nav radies Regulas Nr. 2340/90 pieņemšanas dēļ, bet gan, kā to ir norādījusi arī Padome, Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūcijas Nr. 661 (1990), ar ko noteica embargo tirdzniecībai ar Irāku, pieņemšanas dēļ.
74 Šajā ziņā Pirmās instances tiesa norāda, ka saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 25. pantu vienīgi “Apvienoto Nāciju Organizācijas [dalībvalstīm]” ir jāpieņem un jāpilda šīs organizācijas Drošības padomes lēmumi. Lai gan ANO dalībvalstīm bija pienākums veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai īstenotu ar Rezolūciju Nr. 661 (1990) noteikto tirdzniecības embargo pret Irāku, ir skaidrs, ka tās valstis, kuras vienlaicīgi ir arī Kopienas dalībvalstis, šādus pasākumus varēja ieviest vienīgi saskaņā ar Līgumu, jo jebkādi kopējās ekonomiskās politikas pasākumi, piemēram, tirdzniecības embargo noteikšana saskaņā ar Līguma 113. pantu, ir vienīgi Kopienas kompetencē. Regula Nr. 2340/90 tika pieņemta, pamatojoties uz šādiem apsvērumiem, un tās preambulā ir teikts, ka “Kopiena un tās dalībvalstis piemēro Kopienas instrumentu, lai visas Kopienas mērogā nodrošinātu vienotu to pasākumu īstenošanu saistībā ar tirdzniecību ar Irāku un Kuveitu, par kuriem ir nolēmusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome”. Tāpēc Pirmās instances tiesa uzskata, ka, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, norādīto kaitējumu nevar uzskatīt par Regulas Nr. 2340/90 pieņemšanas rezultātu, bet gan vienīgi par sekām Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūcijai Nr. 661 (1990), kas noteica embargo tirdzniecībai ar Irāku. No iepriekš minētā var secināt, ka prasītāja nav pierādījusi tiešas cēloņsakarības starp norādīto kaitējumu un Regulas Nr. 2340/90 pieņemšanu esamību.
75 Ņemot vērā šīs lietas īpašos apstākļus, Pirmās instances tiesa uzskata, ka jāizvērtē arī jautājums par to, vai gadījumā, ja nosacījumi par kaitējuma un tiešas cēloņsakarības esamību būtu ievēroti, kaitējumu būtu iespējams atzīt par “īpašu” un “neparastu” iepriekš minētās (59. punkts) judikatūras izpratnē jautājumā par Kopienas atbildību par tiesisku darbību.
Par ciestā kaitējuma būtību
76 Pirmās instances tiesa norāda, ka Tiesa savā iepriekš minētajā spriedumā lietā Compagnied'approvisionnement un Grands moulins de Paris/Komisija ir noraidījusi prasību saņemt kompensāciju par “neparastu un īpašu” kaitējumu, kuras pamatā bija prasītāju viedoklis, ka Kopienai jāuzņemas atbildība par tiesisku darbību saistībā ar “nevienlīdzīgu sabiedriskā apgrūtinājuma sadalījumu”, ko izraisījuši šādi apstākļi – “šajā lietā jebkāda atbildība par spēkā esoša normatīva akta noteiktu pasākumu nav nosakāma, jo Komisijas veiktie pasākumi tika paredzēti, lai vispārēju ekonomisko interešu vārdā atvieglotu valsts lēmuma par franka devalvāciju radītās sekas, no kurām visvairāk cieta Francijas importētāji” (sprieduma 45. un 46. punkts).
77 Līdzīgi arī iepriekš minētajā spriedumā lietā Biovilac/EEK Tiesa noteica, ka noteikums, saskaņā ar kuru Kopienai iestājas atbildība par prettiesisku normatīvu aktu vienīgi tad, ja iespējamie zaudējumi pārsniedz attiecīgajā nozarē strādājošo uzņēmumu ekonomiskās darbības risku, “būtu vēl jo vairāk jāņem vērā, ja jēdziens par atbildības iestāšanos bez vainas tiktu pieņemts Kopienu tiesībās” (sprieduma 28. punkts). Šajā gadījumā prasītājs savu prasību atlīdzināt zaudējumus par tiesisku darbību pamatoja ar Vācijas tiesībās izmantoto jēdzienu “īpašs upuris” (Sonderopfer) un Francijas tiesībās izmantoto jēdzienu “nevienlīdzīgs sabiedriskā apgrūtinājuma sadalījums”, un uz šiem jēdzieniem arī atsaucas prasītāja šajā prasībā.
78 Iepriekš minētajā spriedumā lietā Developpement SA un Clemessy/Komisija Tiesa noraidīja arī prasību atlīdzināt zaudējumus, kas bija pamatota ar atbildības bez vainas principu, paziņojot, ka šis princips saskaņā ar prasītāju viedokli netieši norāda uz to, ka “indivīds sabiedrības interešu vārdā ir spiests uzņemties finansiālu slogu, kas normālos apstākļos nebūtu noticis”, kas tomēr nebija šis gadījums (sprieduma 33. punkts).
79 Visbeidzot, iepriekš minētajā spriedumā lietā De Boer Buizen/Padome un Komisija Tiesa, atzīstot, ka Kopienas iestāžu izstrādātā sistēma, kas ievieš vienošanos par tērauda cauruļu un cauruļvadu tirdzniecību starp Kopienu un Amerikas Savienotajām Valstīm, nerada nekādu diskrimināciju pret Kopienas ražotājiem salīdzinājumā ar šo produktu izplatītājiem un ka tādēļ Kopienas atbildība par prettiesisku darbību nevar iestāties, tomēr piebilda, ka diskriminācijas fakta neesamība starp Kopienas ražotājiem un izplatītājiem nebūt nenozīmē, ka iestādēm nebūtu jāuzņemas “daļa atbildības”, ja tiktu atklāts, ka atsevišķiem uzņēmumiem “kā noteiktai kategorijai būtu jāuzņemas neproporcionāli liela sloga daļa”, kas radusies šā tirdzniecības līguma noslēgšanas dēļ. Saskaņā ar Tiesas viedokli šādos apstākļos “Kopienas iestādēm būtu pienākums nodrošināt kompensāciju” (16. un 17. punkts).
80 Iepriekš minētā Tiesas judikatūra norāda, ka tad, ja princips par Kopienas atbildību par tiesisku darbību tiktu atzīts Kopienu tiesībās, šāda atbildība var iestāties vienīgi tad, ja norādītais kaitējums, kas būtu atzīstams par “pastāvošu kaitējumu”, ietekmētu noteiktu uzņēmumu grupu, turklāt, ja tie būtu neproporcionāli salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem (neparasts kaitējums) un pārsniegtu attiecīgajā nozarē strādājošo uzņēmumu ekonomiskās darbības risku (īpašs kaitējums), un reglamentējošus pasākumus, kas izraisījuši norādītos zaudējumus, nevarētu attaisnot ar vispārējām ekonomiskām interesēm (iepriekš minētie spriedumi lietā De Boer Buizen/Padome un Komisija, lietā Compagnied'approvisionnement un Grands moulins de Paris/Komisija un lietā Biovilac/EEK).
81 Attiecībā uz to, ka norādītais kaitējums ir neparasts tādējādi, ka tas ietekmē noteiktu uzņēmumu grupu, turklāt neproporcionālā apjomā salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, Pirmās instances tiesa norāda, ka, pirmkārt, Likuma Nr. 57, kam pēc prasītājas uzskatiem ir jāpielīdzina jebkuri citi pretpasākumi no Irākas varas iestāžu puses, kuriem ir tāda pati iedarbība, tika pieņemts, lai iesaldētu Kopienā reģistrēto uzņēmumu “aktīvus” Irākā kopā ar “ienākumiem” no šiem “aktīviem”. Tātad ir ietekmētas ne tikai prasītājas parādu atmaksas prasības, bet arī visas tās pārējo Kopienas uzņēmēju parādu atmaksas prasības, kuras nav tikušas apmierinātas līdz laikam, kad Kopiena ar Regulu Nr. 2340/90 noteica embargo tirdzniecībai ar Irāku. Saskaņā ar prasītājas uzskatu, kas pausts tiesas sēdē, kopējais Kopienas uzņēmēju parādu atmaksas prasību apjoms pret Irāku pēc Kopienas ieviestā tirdzniecības embargo pret Irāku ir kļuvis neatgūstams un ir sedzams kā valsts garantijas, un tā apjoms ir 18 miljardi ASV dolāru.
82 Šajos apstākļos prasītāju nevar uzskatīt par piederošu pie uzņēmēju grupas, kuras īpašuma intereses būtu ietekmētas atšķirīgi no visu to pārējo uzņēmumu interesēm, kuriem parādi, par kuriem iesniegtas parādu atmaksas prasības, pēc Kopienas ieviestā embargo ir kļuvuši neatgūstami. Līdz ar to prasītāja nevar apgalvot, ka tai ir radīts īpašs kaitējums vai ka tā ir uzņēmusies ārkārtēju upuri. Jāpiebilst, ka saskaņā ar prasītājas rakstveidā iesniegtajām atbildēm uz Pirmās instances tiesas jautājumiem un tiesas sēdē pausto viedokli tas, ka prasītājas parādu atmaksas prasības nevar segt valsts garantiju veidā, jo tās ir radušās, pildot līgumsaistības, kas noteiktas pirms tam, kad Vācijā tika ieviesta garantiju sistēma pret komerciālo risku tādās valstīs kā Irāka, nevar prasītājas situāciju uzskatīt par atšķirīgu no situācijas, kādā nonāca uzņēmumi, kuri saņēma šādas garantijas. Prasītāja nav spējusi pierādīt, ka tā ir bijusi vienīgais uzņēmums vai viens uzņēmums no nelielas uzņēmumu grupas, kurai nav bijusi pieejama šāda veida apdrošināšana.
83 Otrkārt, attiecībā uz norādītā kaitējuma īpašo raksturu tādējādi, ka tas pārsniedz ekonomiskā riska līmeni, kas raksturīgs uzņēmumiem, kuri darbojas attiecīgajā nozarē, Pirmās instances tiesa uzskata, ka šajā gadījumā minētais līmenis nav pārsniegts. Netiek apstrīdēts, ka Irāka pēc iesaistīšanās karā ar Irānu, kas notika vēl krietni pirms 1990. gada 2. augustā uzsāktā kara ar Kuveitu, jau bija uzskatāma par “augsta riska valsti”, kā to ir apgalvojušas atbildētājas un ko nav apstrīdējusi arī prasītāja. Šādos apstākļos ekonomiskie un komerciālie riski, kuru pamatā bija Irākas iespējamā atkārtota iesaistīšanās karā ar savām kaimiņvalstīm un atteikšanās nokārtot savas parādsaistības saistībā ar savu ārējās politikas nostāju, ir uzskatāmi par iepriekš paredzamiem un tādiem, kas var ietekmēt jebkuru pakalpojumu sniedzēju Irākā. Fakts, ka Irāka saskaņā ar prasītājas apgalvojumu kaut arī ar kavēšanos, bet tomēr bija samaksājusi savas parādsaistības, nekādā ziņā nevar norādīt uz iepriekš minēto riska faktoru izzušanu.
84 Šo secinājumu apstiprina 1995. gada 28. novembra vēstule, kuru Federālā Finanšu ministrija nosūtījusi Komisijai; vēstulē ir norādīts, ka garantiju sistēma, kas Vācijā izveidota laikā no 1980. līdz 1990. gadam, lai segtu parādus, kas radušies Vācijas eksportētājiem, veicot darbību Irākā, tika vairākkārt atcelta tieši tāpēc, ka Irākā pasliktinājās politiskā situācija.
85 Tātad risks, ar kuru bija saistīta prasītājas pakalpojumu sniegšana Irākā, bija daļa no riskiem, ar kuriem jārēķinās uzņēmumiem, kuri darbojas attiecīgajā nozarē.
86 Visbeidzot, jānorāda, ka, pirmkārt, Regula Nr. 2340/90, kas pēc prasītājas uzskatiem ir radījusi norādīto kaitējumu, ir viens no pasākumiem (skat. iepriekš 74. punktu), ar kuriem Kopienā tiek pildīti tās dalībvalstu kā ANO dalībvalstu pienākumi, lai ar Kopienas pasākumu īstenotu Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūciju Nr. 661 (1990), ar kuru tika noteikts embargo tirdzniecībai ar Irāku. Otrkārt, uz ko īpaši norāda Rezolūcija Nr. 661 (1990), embargo tirdzniecībai ar Irāku tika noteikts, lai “uzturētu starptautisko mieru un drošību”, un, ņemot vērā “individuālas vai kolektīvas tiesības uz pašaizsardzību, un šis lēmums ir atbilde uz Irākas bruņoto uzbrukumu Kuveitai un ir saskaņā ar [Apvienoto Nāciju Organizācijas] Statūtu 51. pantu”.
87 Tiesa savā 1996. gada 30. jūlija spriedumā lietā C‑84/95 Bosphorus (Recueil, I‑3953. lpp.) ir atzinusi – lai gan ir neapstrīdams, ka embargo ieviešana tirdzniecībai ar trešo valsti nolūkā uzturēt starptautisko mieru un drošību pēc definīcijas rada sekas, kas ietekmē brīvību veikt uzņēmējdarbību, tādējādi radot kaitējumu personām, kuras nekādā ziņā nav atbildīgas par situāciju, kuras dēļ ir pieņemtas šādas sankcijas, ir jāatzīst, ka mērķis, kā dēļ tiek īstenoti šādi pasākumi, ir pietiekami nozīmīgs, lai attaisnotu pat ievērojamas negatīvas sekas, kas radītas dažiem uzņēmējiem.
88 Līdz ar to, ņemot vērā kopīgajām starptautiskās sabiedrības interesēm tik nozīmīgo mērķi – pārtraukt Irākas iebrukumu Kuveitā un uzturēt reģionā starptautisko mieru un drošību, prasītājas norādītais kaitējums, pat ja tas ir uzskatāms par ievērojamu iepriekš minētā sprieduma lietā Bosphorus izpratnē, šajā lietā nevar radīt Kopienas atbildību (skat. arī iepriekš minēto spriedumu lietā Compagnie d'approvisionnement un Grands moulins de Paris/Komisija, 46. punkts, un ģenerāladvokāta Meirā [Mayras] secinājumus šim spriedumam, Recueil, 417., 425. un 426. lpp.).
89 No visa iepriekš minētā izriet, ka prasītājas prasība atlīdzināt zaudējumus, kura celta, pamatojoties uz principu par Kopienas atbildību par tiesisku darbību, nav pamatota un tādēļ tā ir noraidāma.
Par pakārtotu prasību atlīdzināt kaitējumu, kas, iespējams, radies prettiesiskas darbības dēļ
Lietas dalībnieku argumenti
Par Regulas Nr. 2340/90 prettiesiskumu
90 Pakārtoti prasītāja vēlas panākt Kopienas atbildības iestāšanos par prettiesisku darbību, ja Pirmās instances tiesa nolems, ka prasītāja ir tiesīga saņemt kompensāciju, kas atbilst nevis pašreizējām prasībām, bet gan fiksētam kompensācijas apjomam, ko noteicis Kopienas likumdevējs. Prasītāja šajā sakarā uzskata, ka, tā kā Regulas Nr. 2340/90 pieņemšanas laikā Kopienas likumdevējs nav paredzējis mehānismu, kas ļautu kompensēt uzņēmumiem Irākas parādsaistības, kas kļuvušas neatgūstamas pēc tirdzniecības embargo noteikšanas, Kopiena šajā gadījumā ir atbildīga par prettiesisku darbību; prettiesiska darbība šajā lietā ir raksturojama kā atteikšanās no pienākuma izmaksāt vai nodrošināt kompensāciju personām, kuru īpašuma tiesības, kas ir vispārīgais tiesību princips, bez šo personu vainas ir pārkāptas. Prasītāja uzskata, ka Padome un Komisija šajā gadījumā nav veikušas savu pienākumu nodrošināt kompensāciju 100 %, 50 % vai kādā citā procentuālā apjomā no radītajiem zaudējumiem, tādējādi pieļaujot kļūdu vērtējumā, kā to turklāt konstatējusi Pirmās instances tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Carvel un Guardian Newspapers/Padome.
91 Padome uzskata, ka iespējamā Kopienas likumdevēja prettiesiskā bezdarbība, pieņemot Regulu Nr. 2340/90, nenodrošinot mehānismu, kas ļautu kompensēt uzņēmumiem Irākas parādsaistības, kas kļuvušas neatgūstamas pēc tirdzniecības embargo noteikšanas, rada tādu pašu jautājumu, kāds tika aktualizēts prasītājas prasībā atlīdzināt zaudējumus par tiesisku īpašuma tiesību pārkāpumu, kas līdzvērtīgs ekspropriācijai. Abos gadījumos jautājums ir par to, vai prasītājas īpašuma tiesību pārkāpšana ir augstākas tiesību normas pārkāpums, kā dēļ Kopienai iestājas atbildība saskaņā ar Līguma 215. panta otro daļu. Padome uzskata, ka uz šo jautājumu ir jāatbild noraidoši.
92 Padome pauž viedokli, ka, tā kā Regula Nr. 2340/90 ir normatīvs akts ekonomikas jomā, Kopienas atbildība var iestāties vienīgi tad, ja pastāv pietiekami būtisks tādas augstākas tiesību normas pārkāpums, kas aizsargā indivīdus, tomēr šajā gadījumā šāds pārkāpums nav atklāts. Padome uzskata, ka saskaņā ar judikatūru īpašuma tiesību izmantošanu var ierobežot ar noteikumu, ka šie ierobežojumi atbilst Kopienas mērķiem un neizraisa neproporcionālu un nepieņemamu kaitējumu, kas apdraud pašu garantēto tiesību būtību (Tiesas 1989. gada 11. jūlija spriedums lietā 265/87 Schräder HS Kraftfutter, Recueil, 2237. lpp.). Tomēr pat tad, ja prasītājas prasībās par parādu atmaksu pret Irāku ietvertās summas ir galīgi neatgūstamas, prasītājas ciestie zaudējumi nav uzskatāmi par tādiem, kas veido neproporcionālu un būtisku tās īpašuma tiesību pārkāpumu.
93 Turklāt saskaņā ar Padomes viedokli ekonomisku zaudējumu gadījumā Kopienas ārpuslīgumiskā atbildība var iestāties vienīgi tad, ja, pirmkārt, attiecīgā iestāde, nepiesaistot augstākas sabiedrības ekonomiskās intereses, nav ņēmusi vērā kādas atsevišķas uzņēmumu grupas īpašo situāciju (Tiesas 1992. gada 19. maija spriedums apvienotajās lietās C‑104/89 un C‑37/90 Mulder u.c./Padome, Recueil, I‑3061. lpp.) un, otrkārt, ja iespējamie zaudējumi pārsniedz ekonomiskā riska limitus, kas raksturīgi attiecīgās ekonomiskās nozares uzņēmējdarbībai. Tomēr šajā gadījumā prasītājas komerciālās intereses tika ietekmētas tādā pašā apjomā kā jebkuram citam uzņēmumam, kuram ir parādu atmaksas prasības pret Irāku vai Irākā reģistrētu uzņēmumu. Turklāt ir skaidrs, ka šajā laikā finansiālā situācija Irākā bija tāda, ka ar šo valsti veikto darījumu rezultātā radušos parādsaistību neatgūstamība veidoja daļu no riska, kas raksturīgs šādām komerciālajām darbībām. Visbeidzot, Kopienas ekonomiskās politikas jomā indivīdiem tiek prasīts saprātīgā apjomā uzņemties negatīvas ekonomiskās sekas, kas var rasties normatīva akta rezultātā, nesaņemot par to jebkāda veida kompensāciju (Tiesas 1978. gada 25. maija spriedums apvienotajās lietās 83/76, 94/76, 4/77, 15/77 un 40/77 BayerischeHNL u.c./Padome un Komisija, Recueil, 1209. lpp., 6. punkts, un Pirmās instances tiesas 1995. gada 14. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑480/93 un T‑483/93 Antillean Rice Mills u.c./Komisija, Recueil, II‑2305. lpp.).
94 Komisija apgalvo, ka prasītājas argumentu pamatotība par Regulas Nr. 2340/90 iespējamo prettiesiskumu ir atkarīga no tā, vai pastāv prasītājas galvenajā prasībā apgalvotās tiesības uz zaudējumu atlīdzību, kas nozīmē, ka šādu tiesību neesamība automātiski noraida tās pakārtoto prasību par zaudējumu atlīdzību.
Par cēloņsakarību un ciesto kaitējumu
95 Prasītāja, Padome un Komisija ir izvirzījušas tādus pašus pamatus un argumentus par norādīto kaitējumu un cēloņsakarības pastāvēšanu starp šo kaitējumu un Regulu Nr. 2340/90, kādi izvirzīti saistībā ar galveno prasību par zaudējumu atlīdzību par tiesiskas darbības radītajām sekām (skat. iepriekš 42.–57. un 58.–63. punktu).
Pirmās instances tiesas vērtējums
96 Vispirms Pirmās instances tiesa norāda, ka prasītājas pakārtotā prasība par zaudējumu atlīdzību, kā prasītāja to ir uzsvērusi savā replikā un 1997. gada 19. jūnija tiesas sēdē, tiks celta vienīgi tad, ja Pirmās instances tiesa par labu tādiem uzņēmumiem kā prasītāja, kuriem parādi, par kuriem izvirzītas parādu atmaksas prasības, ir kļuvuši neatgūstami pēc tirdzniecības embargo piemērošanas Irākai, noteiks vienīgi tiesības saņemt fiksēta apjoma kompensāciju, nevis kompensāciju, kas atbilst pašreizējai prasības vērtībai (skat. iepriekš 90. punktu), kā prasīts prasītājas galvenajā prasībā par zaudējumu atlīdzību saistībā ar tiesiskas darbības radītajām sekām.
97 Pakārtotajā prasībā prasītāja it īpaši apgalvo, ka noteikumi, kas nosaka Kopienas atbildības iestāšanos par Regulas Nr. 2340/90 prettiesiskumu, šajā gadījumā ir ievēroti, jo Kopienas likumdevējs, pieņemot šo regulu, nav nodrošinājis kompensāciju saņemšanas mehānismu, kas būtu piemērojams uzņēmumiem, kuriem pēc Irākai noteiktā tirdzniecības embargo īstenošanas ir radīti zaudējumi.
98 Pirmās instances tiesa uzskata, ka prasītājas pakārtotā prasība par zaudējumu atlīdzību saskaņā ar iepriekš minētajiem apstākļiem ir pamatota ar pieņēmumu, kā to turklāt uzsvērušas arī atbildētājas, ka tai ir tiesības uz zaudējumu atlīdzību, kā tas tiek apgalvots prasītājas galvenajā prasībā par zaudējumu atlīdzību par tiesiskas darbības radītām sekām.
99 Tomēr no prasītājas galvenās prasības izskatīšanas izriet, ka prasītājai nav tiesību uz zaudējumu atlīdzību, jo tā nav pierādījusi, ka tā ir cietusi faktisku un noteiktu kaitējumu. Ņemot vērā šos apstākļus, neatkarīgi no tā, vai prasītāja pretendē uz kompensācijas saņemšanu pašreizējā prasības apjomā vai atbilstoši fiksētam apjomam, jo abas prasības attiecas uz atlīdzību par vieniem un tiem pašiem zaudējumiem, tās pakārtotā prasība arī ir noraidāma. Šajos apstākļos, kad nav nekādu tiesību uz zaudējumu atlīdzību, prasītāja arī nevar apgalvot, ka Kopienas likumdevējs nav izmantojis savu rīcības brīvību, lai veiktu pasākumus, kas ļautu saņemt atlīdzību uzņēmumiem, kuri nonākuši tādā pašā situācijā kā prasītāja. Attiecībā uz iepriekš minēto spriedumu lietā Carvel un Guardian Newspapers/Padome (78. punkts), uz ko šajā sakarā atsaucas prasītāja, Pirmās instances tiesa uzskata, ka tas nav piemērojams šajā lietā, jo iepriekš minētajā lietā – atšķirībā no šīs lietas – Kopienas sekundāro tiesību aktu noteikumi faktiski paredzēja iespēju Padomei pašai izlemt, vai tā savas kompetences robežās apmierina prasības par piekļuvi tās dokumentiem.
100 Līdz ar to prasītājas pakārtotā prasība par tādu zaudējumu atlīdzību, kas radušies prettiesiskas darbības dēļ, arī ir noraidāma.
101 No visa iepriekš minētā izriet, ka prasība ir pilnībā noraidāma.
Par tiesāšanās izdevumiem
102 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā atbildētājas ir prasījušas atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un prasītājai spriedums nav labvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESA (otrā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) prasītāja atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Bellamy | Kalogeropoulos | Tiili |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1998. gada 28. aprīlī.
H. Jung | | A. Kalogeropoulos |