Pirmās instances tiesas spriedums
(trešā palāta paplašinātā sastāvā)
1998. gada 14. maijā ?(1)
Konkurence – EK līguma 85. panta 1. punkts – Vienota pārkāpuma jēdziens – Informācijas apmaiņa – Rīkojums – Naudas sods – Summas noteikšana – Aprēķināšanas metode – Pamatojums – Atbildību mīkstinoši apstākļi
Lieta T‑334/94
Sarrió SA, sabiedrība, kas reģistrēta atbilstoši Spānijas tiesību aktiem, ar juridisko adresi Pamplonā (Spānija), ko pārstāv Antonio Kreuss Karrerass [Antonio Creus Carreras], Barselonas Advokātu kolēģijas advokāts, Alberto Madzoni [Alberto Mazzoni], Milānas Advokātu kolēģijas advokāts, Antonio Ticano [Antonio Tizzano] un Džans Mikēle Roberti [Gian Michele Roberti], Neapoles Advokātu kolēģijas advokāti, un kas norādījusi adresi Luksemburgā, Chambers of Alain Lorang, 51, Rue Albert 1er,
prasītāja,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv tās Juridiskā dienesta loceklis Ričards Liāls [Richard Lyal], pārstāvis, kuram palīdz Alberto dal Ferro [Alberto Dal Ferro], Vičencas Advokātu kolēģijas advokāts, un kas norādījusi adresi Luksemburgā pie Juridiskā dienesta locekļa Karlosa Gomesa de la Krusa [Carlos Gómez de la Cruz], Centre Wagner, Kirchberg,
atbildētāja,
par prasību atcelt Komisijas 1994. gada 13. jūlija Lēmumu 94/601/EK par EK līguma 85. panta piemērošanu (IV/C/33.833 – Kartons); (OV L 243, 1. lpp.).
EIROPAS KOPIENU
PIRMĀS INSTANCES TIESA
(trešā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs B. Vesterdorfs [B. Vesterdorf], tiesneši K. P. Brijē [C. P. Briët], P. Linda [P. Lindh], A. Potocki [A. Potocki] un Dž. D. Kuks [J. D. Cooke],
sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio Gonzalez], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un mutvārdu procesu, kas notika no 1997. gada 25. jūnija līdz 8. jūlijam,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Prāvas rašanās fakti
1 Šī lieta attiecas uz Komisijas 1994. gada 13. jūlija Lēmumu 94/601/EK par EK līguma 85. panta piemērošanu (IV/C/33.833 – Kartons) (OV L 243, 1. lpp.), kas pirms publicēšanas grozīts ar Komisijas 1994. gada 26. jūlija Lēmumu (C(94) 2135 galīgā versija) (turpmāk tekstā − “Lēmums”). Ar šo Lēmumu 19 ražotājiem, kas Kopienā piegādā kartonu, tika uzlikti naudas sodi par Līguma 85. panta 1. punkta pārkāpumiem.
2 Ražojums, kas ir Lēmuma pamatā, ir kartons. Lēmumā minēti trīs kartona veidi, ko atkarībā no kvalitātes apzīmē ar “GC”, “GD” un “SBS”.
3 GD kvalitātes kartons (turpmāk tekstā − “GD kartons”) ir no iekšpuses pelēks kartons (pārstrādāts papīrs), ko parasti izmanto nepārtikas produktu iesaiņošanai.
4 GC kvalitātes kartons (turpmāk tekstā − “GC kartons”) ir kartons, kam ir balta ārējā kārta un ko parasti izmanto pārtikas produktu iesaiņošanai. GC kartonam ir augstāka kvalitāte nekā GD kartonam. Laikposmā, uz ko attiecas Lēmums, šiem ražojumiem parasti bija apmēram 30 % liela cenas starpība. Augstākas kvalitātes GC kartons tiek nedaudz izmantots arī grafiskiem mērķiem.
5 SBS ir abreviatūra, ko izmanto, lai apzīmētu pilnīgi baltu kartonu (turpmāk tekstā – “SBS kartons”). Šis kartons ir ražojums, kura cena ir par apmēram 20 % augstāka nekā GC kartonam. To izmanto pārtikas, kosmētiskas preču, medikamentu un cigarešu iesaiņošanai, taču tas galvenokārt paredzēts grafiskiem mērķiem.
6 Ar 1990. gada 22. novembra vēstuli Britu Poligrāfijas rūpniecības federācija [British Printing Industries Federation], nozares organizācija, kas pārstāv lielāko daļu Lielbritānijas apdrukāta kartona ražotāju (turpmāk tekstā – “BPIF”), iesniedza Komisijai neoficiālu sūdzību. Tā norādīja, ka ražotāji, kas piegādā kartonu Apvienotajā Karalistē, ir vairākas reizes vienlaicīgi un vienādi paaugstinājuši cenas, un pieprasīja, lai Komisija pārbauda, vai nav noticis Kopienas konkurences noteikumu pārkāpums. Lai savu iniciatīvu darītu zināmu, BPIF publicēja preses paziņojumu. Šī paziņojuma saturu nozares specializētie preses izdevumi izplatīja 1990. gada decembrī.
7 1990. gada 12. decembrī arī Francijas Kartona ražotāju federācija [Fédération française du cartonnage] iesniedza Komisijai neoficiālu sūdzību, kurā tā attiecībā uz Francijas kartona tirgu pauda novērojumus, kas bija līdzīgi tiem, kuri minēti BPIF iesniegtajā sūdzībā.
8 1991. gada 23. un 24. aprīlī Komisijas pārstāvji, rīkojoties saskaņā ar 14. panta 3. punktu Padomes 1962. gada 6. februāra Regulā Nr. 17 (Pirmā regula par Līguma 85. un 86. panta īstenošanu) (OV 1962, 13, 204. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 17”), bez iepriekšēja brīdinājuma veica vienlaicīgas pārbaudes vairākos kartona nozares uzņēmumos un profesionālās apvienībās.
9 Pēc šīm pārbaudēm Komisija visām personām, uz ko attiecās Lēmums, nosūtīja informācijas un dokumentu pieprasījumus saskaņā ar 11. pantu Regulā Nr. 17.
10 Pierādījumi, kas tika iegūti ar minētajām pārbaudēm un informācijas un dokumentu pieprasījumiem, lika Komisijai konstatēt, ka attiecīgie uzņēmumi no 1986. gada vidus līdz vismaz 1991. gada aprīlim (vairākumā gadījumu) bija piedalījušies Līguma 85. panta 1. punkta pārkāpumā.
11 Tāpēc tā nolēma sākt procedūru saskaņā ar Līguma 85. pantu. Ar 1992. gada 21. decembra vēstuli tā katram no iesaistītajiem uzņēmumiem nosūtīja paziņojumu par iebildumiem. Visi uzņēmumi, kam tie tika nosūtīti, uz tiem rakstiski atbildēja. Deviņi uzņēmumi pieprasīja, lai tos uzklausa mutiski. Viņu uzklausīšana notika no 1993. gada 7. līdz 9. jūnijam.
12 Procedūras beigās Komisija pieņēma lēmumu, kurā bija šādi panti:
“Pirmais pants
Buchmann GmbH, Cascades SA, Enso-Gutzeit Oy, Europa Carton AG, Finnboard – the Finnish Board Mills Association, Fiskeby Board AB, Gruber & Weber GmbH & Co KG, Kartonfabriek De Eendracht NV (kura tirdzniecības nosaukums ir BPB de Eendracht NV), NV Koninklijke KNP BT NV (agrāk – Koninklijke Nederlandse Papierfabrieken NV), Laakmann Karton GmbH & Co KG, Mo Och Domsjö AB (MoDo), Mayr-Melnhof Gesellschaft mbH, Papeteries de Lancey SA, Rena Kartonfabrik AS, Sarrió SpA, SCA Holding Ltd (agrāk – Reed Paper & Board (UK) Ltd), Stora Kopparbergs Bergslags AB, Enso Española SA (agrāk – Tampella Española SA) un Moritz J. Weig GmbH & Co KG ir pārkāpuši EK līguma 85. panta 1. punktu, jo:
– Buchmann un Rena gadījumā – apmēram no 1988. gada marta līdz vismaz 1990. gada beigām;
– Enso Española gadījumā – no 1988. gada marta līdz vismaz 1991. gada aprīļa beigām;
– Gruber & Weber gadījumā – no 1988. gada līdz vismaz 1990. gada beigām;
– pārējos gadījumos – no 1986. gada vidus līdz vismaz 1991. gada aprīlim;
– bija tādas vienošanās un saskaņotas darbības dalībnieki, saskaņā ar kuru kopš 1986. gada vidus Eiropas Kopienas kartona piegādātāji:
– regulāri tikās slepenās un institucionalizētās sanāksmēs, lai vienotos par kopēju nozares plānu konkurences ierobežošanai un lai šo plānu pieņemtu;
– kopēji vienojās par regulāriem cenu paaugstinājumiem katram ražojuma veidam katras valsts valūtā;
– plānoja un īstenoja vienlaicīgus un vienādus cenu paaugstinājumus visā Eiropas Kopienā;
– vienojās uzturēt nemainīgā līmenī galveno ražotāju tirgus daļas, laiku pa laikam veicot izmaiņas;
– no 1990. gada sākuma arvien biežāk veica saskaņotus pasākumus ražojuma piedāvājuma kontrolei Kopienā, lai nodrošinātu iepriekš minēto saskaņoto cenu paaugstinājumu īstenošanu;
– veica komerciālas informācijas apmaiņu par piegādēm, cenām, ražošanas apturēšanu, saņemtajiem pasūtījumiem un iekārtu izmantošanas līmeni, lai atbalstītu iepriekš minētos pasākumus.
[..]
3. pants
Par pārkāpumiem, kas konstatēti 1. pantā, šādiem uzņēmumiem tiek uzlikti šādi naudas sodi:
[..]
xv) Sarrió SpA – naudas sods ECU 15 500 000;
[..].”
13 Kā izriet no Lēmuma, pārkāpums tika izdarīts organizācijā, ko sauca par “Ražojuma izpētes grupa Kartons” (turpmāk tekstā – “RIG Kartons”) un ko veidoja vairākas grupas vai komitejas.
14 Šajā organizācijā 1986. gada vidū izveidoja “Priekšsēdētāju darba grupu” (turpmāk tekstā – “PDG”), kas apvienoja augsta līmeņa pārstāvjus no galvenajiem Kopienas kartona ražotājiem (apmēram astoņus).
15 PDG it īpaši nodarbojās ar apspriedēm un sadarbību attiecībā uz tirgu, tirgus daļām, cenām un jaudām. Tieši tā pieņēma vispārējus lēmumus, kas attiecās uz grafikiem un cenu paaugstinājumu līmeņiem un ko īstenoja ražotāji.
16 PDG sniedza pārskatus “Priekšsēdētāju konferencei” (turpmāk tekstā – “PK”), kurā piedalījās (regulāri vai epizodiski) gandrīz visi iesaistīto uzņēmumu rīkotājdirektori. Izskatāmajā periodā PK sanāca divas reizes gadā.
17 1987. gada beigās tika izveidota “Apvienotā tirdzniecības komiteja” (turpmāk tekstā – “ATK”). Tās galvenais uzdevums bija, pirmkārt, noteikt, vai cenu paaugstinājumus varēja īstenot un – apstiprinošas atbildes gadījumā – kā to izdarīt, un, otrkārt, attiecībā uz katru valsti un galvenajiem klientiem izstrādāt PDG noteikto cenu iniciatīvu īstenošanas kārtību, lai Eiropā izveidotu vienādu cenu sistēmu.
18 Visbeidzot, Ekonomikas komiteja apsprieda cenu svārstības valstu tirgos un saņemtos pasūtījumus un sniedza ziņojumu par saviem secinājumiem ATK vai līdz 1987. gada beigām – Tirdzniecības komitejai, kas bija ATK priekštece. Ekonomikas komitejas sastāvā bija lielākās izskatāmo uzņēmumu daļas tirdzniecības direktori, un tā sanāca vairākas reizes gadā.
19 No Lēmuma arī izriet, ka Komisija uzskatīja, ka RIG Kartons darbība tika atbalstīta ar informācijas apmaiņu, izmantojot fiduciāru sabiedrību Fides, kuras juridiskā adrese ir Cīrihē (Šveice). Kā norādīts Lēmumā, lielākā daļa RIG Kartons locekļu sabiedrībai Fides sniedza regulārus ziņojumus par pasūtījumiem, ražošanu, noietu un jaudu izmantošanu. Šie ziņojumi tika apstrādāti Fides sistēmā, un apkopotie dati tika nosūtīti dalībniekiem.
20 Prasītāja Sarrió SA (turpmāk tekstā – Sarrió ) tika izveidota, 1990. gadā apvienojoties lielākā Itālijas ražotāja Saffa kartona struktūrvienībai un spāņu ražotājam Sarrió (Lēmuma apsvērumu 11. punkts). Sarrió 1991. gadā iegādājās arī Spānijas ražotāju Prat Carton (tas pats punkts).
21 Sarrió tika uzskatīta par atbildīgu arī par sabiedrības Prat Carton līdzdalību kartelī par visu tās līdzdalības laiku (Lēmuma apsvērumu 154. punkts).
22 Sarrió ražo galvenokārt GD kartonu, bet izgatavo arī GC kartonu.
Process
23 Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 1994. gada 14. oktobrī, prasītāja cēla šo prasību.
24 Sešpadsmit no pārējiem astoņpadsmit uzņēmumiem, kuri tika uzskatīti par atbildīgiem par šo pārkāpumu, arī pārsūdzēja šo Lēmumu (lietas T‑295/94, T‑301/94, T‑304/94, T‑308/94, T‑309/94, T‑310/94, T‑311/94, T‑317/94, T‑319/94, T‑327/94, T‑337/94, T‑338/94, T‑347/94, T‑348/94, T‑352/94 un T‑354/94).
25 Pieteikuma iesniedzēja lietā T‑301/94, sabiedrība Laakmann Karton GmbH, atteicās no savas prasības ar vēstuli, kura šīs Tiesas kancelejā iesniegta 1996. gada 10. jūnijā, un lieta tika svītrota no reģistra ar 1996. gada 18. jūlija rīkojumu (lietā T‑301/94 Laakmann Karton/Komisija, Krājumā nav publicēts).
26 Četri Somijas uzņēmumi, nozares grupas Finnboard locekļi, kas kā tādi ir solidāri atbildīgi par šai grupai uzliktā naudas soda samaksu, arī pārsūdzēja šo Lēmumu (apvienotās lietas T‑339/94, T‑340/94, T‑341/94 un T‑342/94).
27 Visbeidzot, prasību iesniedza arī apvienība CEPI-Cartonboard, kas nebija Lēmuma adresāte. Tomēr tā savu prasību atsauca ar vēstuli, kas Tiesas kancelejā tika iesniegta 1997. gada 8. janvārī, un lieta no Tiesas reģistra tika svītrota ar 1997. gada 6. marta rīkojumu (lietā T‑312/94 CEPI-Cartonbard/Komisija, Krājumā nav publicēts).
28 Ar 1997. gada 5. februāra vēstuli Tiesa uzaicināja lietas dalībniekus piedalīties neoficiālā sanāksmē, lai tās varētu darīt zināmus savus apsvērumus par iespējamo lietu T‑295/94, T‑304/94, T‑308/94, T‑309/94, T‑310/94, T‑311/94, T‑317/94, T‑319/94, T‑327/94, T‑334/94, T‑337/94, T‑338/94, T‑347/94, T‑348/94, T‑352/94 un T‑354/94 apvienošanu mutvārdu procesā. Šajā sanāksmē, kas notika 1997. gada 29. aprīlī, lietas dalībnieki piekrita šādai apvienošanai.
29 Ar 1997. gada 4. jūnija rīkojumu Tiesas trešās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētājs, pamatojoties uz iepriekš minēto lietu savstarpējo saistību, saskaņā ar Tiesas Reglamenta 50. pantu tās apvienoja vienā lietā attiecībā uz mutvārdu procesu un apmierināja lūgumu par konfidencialitātes ievērošanu, ko iesniedza pieteikuma iesniedzēja šajā lietā.
30 Ar 1997. gada 20. jūnija rīkojumu priekšsēdētājs apmierināja lūgumu par konfidencialitātes ievērošanu, ko attiecībā uz kādu dokumentu, kurš tika uzrādīts, atbildot uz Tiesas rakstveida jautājumu, iesniedza pieteikuma iesniedzēja lietā 337/94.
31 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Tiesa (trešā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma sākt mutvārdu procesu un veica procesa organizatoriskos pasākumus, pieprasot lietas dalībniekiem atbildēt uz dažiem rakstveida jautājumiem un uzrādīt noteiktus dokumentus. Lietas dalībnieki šīs prasības izpildīja.
32 To lietas dalībnieku, uz kuriem attiecas 28. punktā minētās lietas, apsvērumi un atbildes uz Tiesas jautājumiem tika uzklausītas tiesas sēdē, kas notika no 1997. gada 25. jūnija līdz 8. jūlijam.
Lietas dalībnieku prasījumi
33 Prasītāja prasa, lai Tiesa:
– atceļ Lēmumu;
– pakārtoti – atceļ, pirmkārt, Lēmuma 2. punktu un, otrkārt, tā 3. punktu, ciktāl šis pēdējais noteikums uzliek pieteikuma iesniedzējai naudas sodu ECU 15 500 000 apmērā;
– tālāk pakārtoti – samazina minētā naudas soda lielumu;
– piespriež atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
34 Komisija prasa, lai Tiesa:
– noraida prasību;
– piespriež prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Par prasību atcelt Lēmumu
A – Par pamatu, kas ir balstīts uz procedūru un formas prasībām un kas pamatots ar to, ka pārkāptas tiesības uz aizstāvību
Lietas dalībnieku argumenti
35 Prasītāja atsaucas uz to, ka pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību, jo Komisija kā pierādījumu par pārkāpumu ņēmusi vērā (Lēmuma apsvērumu 79. punktā) dokumentu, kurš tika atrasts, 1991. gada aprīlī pārbaudot Finnboard (UK) Ltd (turpmāk tekstā – “Finnboard cenrādis”). Tā norāda, ka šis dokuments tai tika nosūtīts tikai 1994. gada 28. aprīlī, t.i., pēc tam, kad tā bija iesniegusi atbildi uz paziņojumu par iebildumiem, un pēc uzklausīšanas Komisijā. Šī nepamatotā kavēšanās tai esot atņēmusi iespēju izteikt savu viedokli par dokumenta īsteno nozīmi, par kontekstu, kādā tas tika izstrādāts, kā arī par secinājumiem, ko Komisija šajā sakarā bija izdarījusi (Tiesas 1979. gada 13. februāra spriedums lietā 85/76 Hoffmann-La Roche/Komisija, Recueil, 461. lpp.). Turklāt 1994. gada 28. aprīlī veiktā minētā dokumenta nosūtīšana neesot labojusi šī pārkāpuma sekas.
36 Komisija iebilst, ka attiecīgais dokuments tika nosūtīts Sarrió ar vēstuli, kas datēta ar 1994. gada 28. aprīli un kurā dokumenta saturs un secinājumi, ko Komisija šajā sakarā izdarījusi, tikuši pilnībā izskaidroti. Turklāt, tā kā 1994. gada 28. aprīļa vēstulē pieteikuma iesniedzējai tika dota iespēja rakstveidā iesniegt jebkādus savus apsvērumus, tā esot varējusi pienācīgā laikā paust savu viedokli par attiecīgā dokumenta pierādījuma spēku (skat. Pirmās instances tiesas 1991. gada 17. decembra spriedumu lietā T‑4/89 BASF/Komisija, Recueil, II‑1523. lpp., 36. punkts).
Pirmās instances tiesas vērtējums
37 Komisija ieguva Finnbord cenrādi, 1991. gada aprīlī veicot pārbaudes Finnboard (UK) Ltd birojos, un to nosūtīja prasītājai ar pavadvēstuli sešpadsmit mēnešus pēc paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas.
38 Saskaņā ar Pirmās instances tiesas judikatūru no Regulas Nr. 17 19. panta 1. punkta saistībā ar 2. un 4. pantu Komisijas 1963. gada 25. jūlija Regulā Nr. 99/63/EEK par Padomes Regulas Nr. 17 19. panta 1. un 2. punktā paredzēto uzklausīšanu (OV 1963, 127, 2268. lpp.) izriet, ka Komisijai ir jāinformē uzņēmumi un uzņēmumu apvienības par iebildumiem, kas pret tiem celti, un ka tā savā lēmumā min tikai tos pret uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām celtos iebildumus, par kuriem tiem bijusi dota iespēja darīt zināmu savu viedokli (1994. gada 23. februāra spriedums apvienotajās lietās T‑39/92 un T‑40/92 CB un Europay/Komisija, Recueil, II‑49. lpp., 47. punkts).
39 Lai procedūrā, kas var novest pie tāda veida sankcijām, kādas tiek izskatītas šajā lietā, tiktu ievērotas tiesības uz aizstāvību, attiecīgajiem uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām jau administratīvās procedūras stadijā būtu jādod iespēja darīt zināmu savu viedokli par Komisijas minēto faktu un apstākļu un tās izvirzīto iebildumu patiesumu un nozīmi (iepriekš minētais spriedums lietā Hoffmann-La Roche/Komisija, 11. punkts, un Pirmās instances tiesas 1992. gada 18. decembra spriedums apvienotajās lietās T‑10/92, T‑11/92, T‑12/92 un T‑15/92 Cimenteries CBR u.c./Komisija, Recueil, II‑2667. lpp., 39. punkts).
40 Šajā lietā papildus iebildumiem, kas bija norādīti paziņojumā par iebildumiem, nekādi jauni iebildumi, nosūtot minēto dokumentu, netika izvirzīti. No pavadvēstules Finnboard cenrādim skaidri izriet, ka tas ir tikai papildu pierādījums kopējam cenu noteikšanas plānam – iebildumam, kas jau bija pietiekami plaši izklāstīts paziņojumā par iebildumiem.
41 Turklāt vēstulē, kas tika nosūtīta ar šo dokumentu, prasītājai skaidri tika dota iespēja administratīvās procedūras stadijā desmit dienu laikā darīt zināmu savu viedokli par šo pierādījumu. Šādos apstākļos Komisija nav kavējusi pieteikuma iesniedzēju pienācīgā laikposmā paust savu viedokli par nosūtītā dokumenta pierādījuma spēku (Tiesas spriedums iepriekš minētajā lietā Hoffmann-La Roche/Komisija, 11. punkts, un 1983. gada 25. oktobra spriedums lietā 107/82 AEG/Komisija, Recueil, 3151. lpp., 27. punkts).
42 Tādējādi šis prasības pamats ir jānoraida kā nepamatots.
B – Par lietas būtību
Par pamatu, kas ir balstīts uz to, ka darījumu cenu saskaņošana nav notikusi un ka nav ievērots pienākums sniegt pamatojumu
Lietas dalībnieku argumenti
43 Prasītāja atzīst savu līdzdalību saskaņotās darbībās attiecībā uz izziņotajām cenām, bet apstrīd, ka saskaņotā darbība būtu skārusi darījumu cenas. Papildus dokumentiem, ko tā iesniedza kopā ar rakstveida paskaidrojumiem un kas pierādot, ka darījumu cenas nav atbildušas izziņotajām cenām, tā, lai pamatotu savu apgalvojumu, atsaucas uz katra sava klienta sarunu veikšanas spēju, uz pieprasījuma un ražošanas izmaksu izmaiņām un uz iezīmēm, kas raksturo kartona tirgu, it īpaši paziņojumu par cenu paaugstinājumiem periodiskumu un tirgus pārredzamības augsto pakāpi.
44 Tā uzskata, ka Komisija nav skaidri norādījusi, vai tā apgalvo, ka ir pastāvējušas saskaņotas darbības ne tikai attiecībā uz izziņotajām cenām, bet arī uz darījumu cenām. Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, atšķirībai starp šiem diviem saskaņoto darbību veidiem, ņemot vērā to dažādās sekas, esot liela nozīme (skat. Tiesas 1993. gada 31. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑89/85, C‑104/85, C‑114/85, C‑116/85, C‑117/85 un no C‑125/85 līdz C‑129/85 Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija, Recueil, I‑1307. lpp.). Prasītāja savā replikā apgalvo, ka neskaidrības attiecībā uz saskaņoto darbību priekšmetu vien jau ir pamatojuma un precizitātes prasības pārkāpums attiecībā uz lēmumiem, ar kuriem tiek konstatēts konkurences normu pārkāpums. Šis pārkāpums tādējādi nopietni skarot leģitīmās tiesības uz aizstāvību.
45 Komisija paziņo, ka nesaprot, kā pieteikuma iesniedzēja var vienlaikus apgalvot, ka ir piedalījusies saskaņotās darbībās attiecībā uz cenu, bet ka piemērotie cenas paaugstinājumi nav bijuši šo saskaņoto darbību rezultāts. Tā pasvītro, ka Lēmumā (it īpaši tā apsvērumu 72.–102. punktā) ir atsauces gan uz dokumentiem, kas pierāda apspriedes par katru izziņoto paaugstinājumu saistībā ar karteli, gan uz dokumentiem, ar kuriem katrs ražotājs faktiski paziņoja par attiecīgo paaugstinājumu.
46 Tālāk tā uzsver, ka atšķirībai starp izziņoto cenu saskaņošanu un darījumu cenu saskaņošanu šajā lietā nav nekādas nozīmes. Vienošanās, kas tika noslēgta PDG un ATK, attiecās ne tikai uz izziņotajām cenām, bet arī uz lēmumu pieņemšanu par periodiskiem cenas paaugstinājumiem katram ražojuma veidam un šo paaugstinājumu vienlaicīgu piemērošanu visā Kopienā (skat. dokumentāros pierādījumus, kas minēti Lēmuma apsvērumu 74.–90., 92. un 94.–96. punktā).
47 Turklāt, ņemot vērā pierādījumus par vienošanos komitejās, kurās piedalījās prasītāja, nav iespējams apgalvot, ka cenu paziņošana nebūtu izbeigusi katra uzņēmuma neziņu par savu konkurentu darbību un ka pieteikuma iesniedzēja veica cenu paaugstināšanu neatkarīgi no minētās vienošanās (skat. Pirmās instances tiesas 1991. gada 24. oktobra spriedumu lietā T‑1/89 Rhône-Poulenc/Komisija, Recueil, II‑867. lpp., 122. un 123. punkts).
Pirmās instances tiesas vērtējums
48 Kā norādīts Lēmuma 1. pantā, tajā minētie uzņēmumi ir pārkāpuši Līguma 85. panta 1. punktu, attiecīgajā periodā būdami tādas vienošanās un saskaņotas darbības dalībnieki, saskaņā ar kuru Kopienas kartona piegādātāji “kopīgi vienojās par regulāriem cenu paaugstinājumiem katram ražojuma veidam katras valsts valūtā” un “plānoja un īstenoja vienlaicīgus un vienādus cenu paaugstinājumus visā Kopienā”.
49 Prasītāja atzīst, ka ir piedalījusies četrās RIG Kartons struktūrās, un ne savos rakstveida paskaidrojumos, ne atbildot uz jautājumiem, ko Tiesa uzdeva uzklausīšanas laikā, nenoliedz, ka ir piedalījusies saskaņotās darbībās attiecībā uz izziņotajām cenām, sākot ar 1988. gadu.
50 Pirms tiek atbildēts uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru vienošanās nav attiekusies uz darījumu cenām, ir jāizvērtē, vai Komisija savā Lēmumā tiešām ir apgalvojusi, ka vienošanās ir attiekusies uz šīm cenām.
51 Šinī sakarā ir jākonstatē, pirmkārt, ka Lēmuma 1. pants nekādi neprecizē cenu, kura bijusi saskaņotas paaugstināšanas priekšmets.
52 Otrkārt, no Lēmuma neizriet, ka Komisija būtu apgalvojusi, ka ražotāji bija noteikuši vai bija nodomājuši noteikt vienādas darījumu cenas. Lēmuma apsvērumu 101. un 102. punkts, kas veltīts “sekām, kādas cenu līmenim radījušas saskaņotās iniciatīvas cenu jautājumos”, apstiprina, ka Komisija ir uzskatījusi, ka iniciatīvas cenu jautājumos attiecās uz kataloga cenām un ka to mērķis bija paaugstināt darījumu cenas. Šajos punktos tas ir tieši uzsvērts: “Pat ja visi ražotāji būtu stingri nolēmuši pilnībā piemērot paaugstinājumu, klientu iespējas pāriet uz kādu lētāku kvalitātes grupu vai ražojumu varēja likt dažiem ražotājiem saviem pastāvīgajiem klientiem piedāvāt atkāpes attiecībā uz paaugstinājumu spēkā stāšanās datumu vai tiem piešķirt kādu papildu priekšrocību, kas varēja izpausties kā atlaide vai cenas samazināšana liela pasūtījuma gadījumā, lai tie kopumā pieņemtu bāzes cenu paaugstinājumu. Tādējādi katrā ziņā bija jāpaiet noteiktam laikam, pirms pilnībā izpaudās visas cenu paaugstinājumu sekas” (Lēmuma apsvērumu 101. punkta sestā daļa).
53 Tādējādi no Lēmuma izriet, ka Komisija uzskatīja, ka mērķis ražotāju veiktajai cenu saskaņošanai bija panākt, lai paaugstinātos darījumu cenas. Šajā sakarā no Lēmuma apsvērumu 101. punkta pirmās daļas izriet, ka “ražotāji ne tikai paziņoja par saskaņotajiem cenu paaugstinājumiem, bet ar dažiem izņēmumiem veica arī konkrētus pasākumus, lai panāktu, ka tie patiešām tiek piemēroti klientiem”. Situācija šajā lietā tāpēc atšķiras no tās, ko EK Tiesa izskatīja iepriekš minētajā spriedumā lietā “Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija”, jo Komisija savā Lēmumā atšķirībā no lēmuma, kas bija minētā sprieduma pamatā, neapgalvo, ka uzņēmumi īstenojuši saskaņotu darbību tieši attiecībā uz darījumu cenām.
54 Šādu Lēmuma analīzi apstiprina Komisijas iesniegtie dokumenti.
55 Iebildumu izklāsta 109. pielikumā ir iekļauts ATK 1989. gada 16. oktobra sanāksmes protokols, un tajā ir norādīts:
“d) Holande
[..]
Ievērojamas problēmas ar lielajiem pircējiem, it īpaši ar Imca, kuriem Cascades un Van Duffel joprojām piemēro neprātīgas cenas, kas rada grūtības gan KNP, gan somiem.
[..]
f) Beļģija
Situācija ir analoģiskai tai, kas pastāv Holandē. Finnboard jau bija izdevies paaugstināt cenas Van Genechten, taču bija ar to jātiekas vēlreiz Beļģijā veikto atlaižu dēļ (Cascades). Mēs saglabāsim stingru nostāju un paredzam, ka Beghin, Cascades un KNP rīkosies tāpat.
[..]
h) Itālija
Saffa ir ļoti lielas problēmas ar importa cenām, ko piemēro Kopparfors, Finnboard un pat Cascades.
Saffa piegādes ir ievērojami samazinājušās, imports ir ievērojami palielinājies.
Saffa neatlaidīgi pieprasa importētājiem, lai tie obligāti ievērotu izdotos norādījumus par cenām.”
56 Šis dokuments skaidri pierāda, ka, lai gan ražotāji bija vispārīgi pieņēmuši, ka katrs no tiem var apspriest savas darījumu cenas ar saviem klientiem, katrs ražotājs un tostarp arī prasītāja, kas tieši minēta iepriekš minētajā pielikumā, paredzēja, ka tā konkurenti piemēros tādas darījumu cenas, kuras atbilst cenām, par kurām bija panākta vienošanās, vismaz tādā nozīmē, ka individuālās pārrunas nedrīkst atņemt iedarbību paaugstinājumiem, par kuriem panākta vienošanās attiecībā uz kataloga cenām.
57 Turklāt prasītāja uzklausīšanā atzina, ka izziņotās cenas kalpoja par sākotnējo pamatu darījumu cenu apspriešanai ar klientiem, un šis apstāklis apliecina, ka galējais mērķis bija darījumu cenu paaugstināšana. Šajā sakarā pietiek norādīt, ka vienoto kataloga cenu noteikšanai, par kurām panākta vienošanās starp ražotājiem, nebūtu nekādas nozīmes, ja šīm cenām nekādi nebūtu jāietekmē darījumu cenas.
58 Attiecībā uz prasītājas apgalvojumu par to, ka neskaidrības attiecībā uz vienošanās priekšmetu vien jau esot pamatojuma sniegšanas pienākuma pārkāpums, jāatgādina, ka Lēmuma 1. punkts nekādi neprecizē cenu, kas bijusi vienošanās priekšmets.
59 Šādā situācijā atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Lēmuma rezolutīvā daļa ir jāskata, ņemot vērā tā pamatojumu (skat., piemēram, Tiesas 1975. gada 16. decembra spriedumu apvienotajās lietās no 40/73 līdz 48/73, 50/73, 54/73, 55/73, 56/73, 111/73, 113/73 un 114/73 Suiker Unie u.c./Komisija, Recueil, 1663. lpp., 122.–124. punkts).
60 Šajā lietā no iepriekš minētā izriet, ka Komisija Lēmuma apsvērumos ir pietiekami paskaidrojusi, ka saskaņotā darbība attiecās uz kataloga cenām un ka tās mērķis bija darījumu cenu paaugstināšana.
61 Tāpēc šis prasības pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par pamatu, kas ir balstīts uz to, ka nav bijis līdzdalības saskaņotā darbībā ar mērķi iesaldēt tirgus daļas un kontrolēt piedāvājumu
Lietas dalībnieku argumenti
62 Šim prasības pamatam ir trīs daļas.
63 Pirmajā prasības pamata daļā prasītāja apgalvo, ka Komisijai nav pierādījumu, ka pastāvējusi saskaņota darbība ar mērķi iesaldēt tirgus daļas un kontrolēt piedāvājumu. Pat pieņemot, ka šāda saskaņota darbība būtu juridiski pietiekami pierādīta, Komisija neesot pierādījusi prasītājas līdzdalību šādā saskaņotā darbībā. Prasītāja it īpaši apstrīd pierādījuma spēku vairākiem paziņojuma par iebildumiem pielikumiem, ar kuriem Komisija pamato tās Lēmumā minētos secinājumus.
64 Pirmkārt, 73. pielikums, Mayr-Melnhof iekšējais dokuments, var pierādīt tikai vienošanos par cenu saskaņošanu, izskaidrot stingras cenu politikas sekas un parādīt, ka prasītāja pret Mayr-Melnhof nav veikusi nekādu spiedienu, lai pēdējo atturētu no tā tirgus daļu palielināšanas, pazeminot tā cenas. Šajā sakarā prasītāja atsaucas uz paskaidrojumu, ko Mayr-Melnhof sniedzis savā 1991. gada 23. septembra vēstulē (paziņojuma par iebildumiem 75. pielikums).
65 Otrkārt, 102. pielikums, Rena vēstule, attiecas uz Nordic Paperboard Institute (turpmāk tekstā – “NPI”), apvienību, kuras locekle prasītāja nav bijusi.
66 Un, treškārt, Stora liecības pašas par sevi vien nevar būt pietiekami pierādījumi. Vēl jo vairāk, Stora ir vairākkārt uzsvēris relatīvo autonomiju, kāda dažādajiem uzņēmumiem bija attiecībā tieši uz ražošanas apjomiem un laiku, kad tie apturēja ražošanu (skat. Lēmuma apsvērumu 57., 59., 60., 69., 70. un 71. punktu). Stora liecības apstiprinot arī, ka nav bijusi izveidota nekāda uzraudzības sistēma attiecībā uz jebkādu vienošanos par apjomiem. Tas, ka nav bijusi šāda sistēma apjomu izmaiņu uzraudzībai, skaidri atspēko, ka šajā jautājumā būtu bijušas jebkādas vienošanās. Turklāt Stora liecības tikai paužot tā viedokli par tādu pasākumu, ar ko veic ražošanas apjomu un noieta uzraudzību, svarīgumu.
67 Otrajā prasības pamata daļā prasītāja apgalvo, ka dažādo uzņēmumu tirgus daļu izmaiņas pierāda, ka nebija saskaņotas darbības, lai iesaldētu tirgus daļas, vai, pat ja varētu pieņemt, ka starp dažiem uzņēmumiem notika saskaņota darbība, ka prasītāja nekādā gadījumā tajā nav piedalījusies.
68 Attiecībā uz vispārējām tirgus daļu izmaiņām tā apgalvo, ka daži ražotāji, piemēram, Iggesund (MoDo) un Mayr-Melnhof, attiecīgajā laikposmā ievērojami palielināja ražošanas jaudu.
69 Prasītāja arī norāda, ka tieši tās Kopienas kopējā tirgus daļa samazinājās no 14,3 % 1987. gadā līdz 11,7 % 1990. gadā. Tā apgalvo, ka šāds kritums neatbilst Komisijas apgalvojumam, ka tā piedalījusies saskaņotā darbībā, lai iesaldētu dažādo ražotāju tirgus daļas. Attiecībā uz Prat Carton tā Kopienas kopējās tirgus daļas samazināšanās aptuveni par 9 % laika posmā no 1987. līdz 1990. gadam arī pierāda, ka nekādas līdzdalības saskaņotā darbībā, lai iesaldētu tirgus daļas, nav bijis.
70 Trešajā prasības pamata daļā prasītāja apgalvo, ka tās rīcība attiecībā uz ražošanas apturēšanu un eksportu uz tirgiem ārpus Eiropas arī neatbilst Komisijas apgalvojumiem.
71 Attiecībā uz argumenta pirmo daļu Komisija uzskata, ka pierādījumi, uz kuriem tā pamatojusies, un it īpaši Stora liecības (paziņojuma par iebildumiem 39. un 43. pielikums), un paziņojuma par iebildumiem 73. un 102. pielikums lielā mērā pierāda, ka pastāvēja vienošanās iesaldēt tirgus daļas un kontrolēt piedāvājumu, kā arī prasītājas līdzdalību šajos karteļa aspektos.
72 Attiecībā uz argumenta otro daļu Komisija norāda, ka tā pamatojusies uz dokumentāriem pierādījumiem par vienošanos iesaldēt tirgus daļas, un atzīst, ka prasītājas argumentam par dažādo uzņēmumu tirgus daļu izmaiņām tāpēc nav nozīmes attiecībā uz jautājumu, vai šāda vienošanās ir pastāvējusi. Turklāt Lēmumā bija skaidri norādīts, ka notika lēnas dažu uzņēmumu tirgus daļu izmaiņas, jo tirgus daļas tika pārskatītas katru gadu (Lēmuma apsvērumu 60. un 131. punkts). Katrā ziņā 85. pants aizliedz nolīgumus, lēmumus un saskaņotas darbības, kuru mērķis vai sekas ir konkurences ierobežošana, neatkarīgi no tā, cik veiksmīgi tie bijuši.
73 Attiecībā uz prasītājas argumentiem, kas pamatoti ar izmaiņām tās tirgus daļās, Komisija norāda, ka pārkāpumi attiecās uz visu Kopienas tirgu. Prasītāja bija locekle PDG, kurā notika diskusijas par tirgus daļām. 1989. gadā Saffa rīkotājdirektors pat tika iecelts par RIG Kartons priekšsēdētāja vietnieku.
74 Visbeidzot, Komisija norāda, ka nav pierādījumu prasītājas apgalvojumam, ka tā vienmēr rīkojusies neatkarīgi. Turklāt, pat pieņemot, ka prasītāja neievēroja vienošanos, tas nekādi nemaina izdarīto pārkāpumu (iepriekš minētais spriedums lietā Rhône-Poulenc/Komisija).
75 Visbeidzot, attiecībā uz argumenta trešo daļu Komisija apgalvo, ka Stora paziņojuma par iebildumiem 39. pielikumā ir apstiprinājis, ka PDG bija plānojusi un izveidojusi sistēmu, lai sasniegtu līdzsvaru un kontrolētu ražošanu tādā veidā, lai cenas noturētu nemainīgā līmenī. Tādējādi apstāklim, ka tirgus situācijas vai karteļa labas darbības dēļ prasītājai, kā tā apgalvo, nebija jāizmanto saskaņota ražošanas apturēšana, attiecībā uz tās atbildību vai tās līdzdalību saskaņotās darbībās ar mērķi kontrolēt tirgus daļas vai apjomus nav nekādas nozīmes.
Pirmās instances tiesas vērtējums
1. Par saskaņotu darbību pastāvēšanu, lai iesaldētu tirgus daļas un lai kontrolētu piedāvājumu
76 Attiecībā uz argumenta pirmo daļu jānorāda, ka atbilstoši Lēmuma 1. pantam uzņēmumi, kas šajā pantā minēti, ir pārkāpuši Līguma 85. panta 1. punktu, attiecīgajā laikposmā būdami tādas vienošanās un saskaņotas darbības dalībnieki, saskaņā ar kuru Kopienas kartona piegādātāji “vienojās uzturēt nemainīgā līmenī galveno ražotāju tirgus daļas, laiku pa laikam veicot izmaiņas”, un “no 1990. gada sākuma arvien biežāk veica saskaņotus pasākumus ražojuma piedāvājuma kontrolei Kopienā, lai nodrošinātu iepriekš minēto saskaņoto cenu paaugstinājumu īstenošanu”.
77 Komisija uzskata, ka šos divus slepenas vienošanās veidus, kas Lēmumā tiek izskatīti sadaļā “apjomu regulēšana”, attiecīgajā periodā sāka PDG sanāksmju dalībnieki. No Lēmuma apsvērumu 37. punkta trešās daļas izriet, ka viens no īstenajiem PDG uzdevumiem, kā to apraksta Stora, bija “apspriedes un sadarbība attiecībā uz tirgu, tirgus daļām, cenām, cenu paaugstinājumiem un jaudu”.
78 Attiecībā uz PDG lomu slepenā tirgus daļu saskaņošanā Lēmumā (apsvērumu 37. punkts, piektā daļa) ir norādīts: “Saistībā ar pasākumiem cenu paaugstināšanai PDG sīki apsprieda Rietumeiropas tirgus daļas, kuras piederēja atsevišķu valstu uzņēmumu grupām un atsevišķu ražotāju grupām. Tādējādi starp dalībniekiem tika panāktas noteiktas “vienošanās” par to attiecīgajām tirgus daļām ar mērķi nodrošināt, lai saskaņotās cenu iniciatīvas neapdraudētu pārmērīgs piedāvājums. Lielas ražotāju grupas tiešām vienojās uzturēt viņu tirgus daļas tādā līmenī, ko katram gadam parādīja ikgadējie ražošanas un pārdošanas dati, kurus galīgā versijā nākamā gada martā varēja saņemt no Fides. Tirgus daļu izmaiņas, pamatojoties uz Fides sniegtajiem ikmēneša datiem, tika analizētas katrā PDG sanāksmē, un, ja parādījās ievērojamas pārmaiņas, no uzņēmuma, kuru uzskatīja par atbildīgu, tika pieprasīti paskaidrojumi”.
79 Saskaņā ar Lēmuma apsvērumu 52. punktu “vienošanās, ko PDG panāca 1987. gadā, paredzēja lielāko ražotāju Rietumeiropas tirgus daļas “iesaldēt” esošajos līmeņos, nemēģinot iegūt jaunus klientus vai paplašināt esošo darbību ar agresīvu cenu politiku”.
80 Lēmuma apsvērumu 56. punkta pirmajā daļā ir norādīts, ka “starp galvenajiem ražotājiem noslēgtā galvenā vienošanās par to attiecīgo tirgus daļu uzturēšanu turpinājās visā ar šo Līgumu aptvertajā laikposmā”. 57. punktā ir teikts, ka “tirgus daļu izmaiņas, pamatojoties uz provizoriskiem datiem, tika analizētas katrā PDG sanāksmē”. Visbeidzot, 56. punkta pēdējā daļā ir teikts, ka “šajās apspriedēs par tirgus daļām piedalījās tie uzņēmumi, kas bija PDG locekļi, proti, Cascades, Finnboard, KNP (līdz 1988. gadam), (Mayr-Melnhof), MoDo, Sarrió, abi Stora grupas ražotāji CBC un Feldmühle un (no 1988. gada) Weig”.
81 Tiesa tāpēc uzskata, ka Komisija ir pareizi konstatējusi, ka starp PDG sanāksmju dalībniekiem pastāvēja slepena vienošanās par tirgus daļām.
82 Komisijas analīze būtībā balstās uz Stora liecībām (paziņojuma par iebildumiem 39. un 43. pielikums), un to apstiprina paziņojuma par iebildumiem 73. pielikums.
83 Paziņojuma par iebildumiem 39. pielikumā Stora norāda: “PDG sanāca kopā, sākot ar 1986. gada beigām, lai veicinātu tirgus disciplīnas ieviešanu. [..] Starp citām (leģitīmām) darbībām tās mērķis bija arī apspriedes un sadarbība attiecībā uz tirgu, tirgus daļām, cenām, cenu paaugstinājumiem, pieprasījumu un jaudu. Tās uzdevums bija novērtēt un Priekšsēdētāju konferencei izskaidrot precīzu piedāvājuma un pieprasījuma stāvokli tirgū un pasākumus, kas jāveic, lai tirgū mēģinātu ieviest kārtību”.
84 Attiecībā tieši uz slepeno vienošanos par tirgus daļām Stora norāda, ka “PDG izskatīja daļas, kas piederēja Eiropas Kopienas, EBTA un citu valstu, kuras apgādāja RIG Kartons locekļi, uzņēmumu grupām”, un ka PDG “apsprieda iespēju uzturēt tirgus daļas iepriekšējā gada līmenī” (paziņojuma par iebildumiem 39. pielikums, 19. punkts). Tā arī norāda (tas pats dokuments, 6. punkts), ka “šajā laikposmā notika arī diskusijas par ražotāju Eiropas tirgus daļām un ka atskaites laikposms bija 1987. gada līmenis”.
85 Savā atbildē uz Komisijas 1991. gada 23. decembra pieprasījumu, ko Stora nosūtīja 1992. gada 14. februārī (paziņojuma par iebildumiem 43. pielikums), tas arī norāda, ka “vienošanās par tirgus daļu līmeņiem, ko noslēdza PDG locekļi, attiecās uz Eiropu kopumā. Šīs vienošanās tika balstītas uz iepriekšējā gada kopējiem datiem, kas parasti bija pieejami galīgā veidā no nākamā gada marta” (1.1. punkts).
86 Šis apgalvojums tajā pašā dokumentā ir apstiprināts šādi: “[..] parasti katru gadu marta beigās diskusijās tika panāktas vienošanās starp PDG locekļiem uzturēt to tirgus daļas iepriekšējā gada līmenī” (1.4. punkts). Stora atklāj, ka, “lai nodrošinātu, ka vienošanās tiek ievērotas, netika veikti nekādi pasākumi” un ka PDG sanāksmju dalībnieki “apzinājās, ka tad, ja viņi noteiktos tirgos, ko apgādā citi, ieņems īpašu stāvokli, tad šie citi var veikt pretpasākumus citos tirgos” (ibidem).
87 Visbeidzot, Stora norāda, ka Saffa piedalījās apspriedēs attiecībā uz tirgus daļām (1.2. punkts).
88 Stora apgalvojumus attiecībā uz slepenu vienošanos par tirgus daļām apstiprina paziņojuma par iebildumiem 73. pielikums. Šis dokuments, kas tika atrasts sabiedrībā FS-Karton, ir konfidenciāla vēstule, kas datēta ar 1988. gada 28. decembri un ko Mayr-Melnhof Vācijas grupas tirdzniecības direktors Kacners (Katzner) nosūtījis Mayr-Melnhof Austrijas uzņēmuma ģenerāldirektoram Groleram (Gröller), un kura attiecās uz tirgus situāciju.
89 No šī dokumenta, kas citēts Lēmuma apsvērumu 53.–55. punktā, izriet, ka 1987. gadā pieņemtais lēmums par ciešāku sadarbību “Priekšsēdētāju grupā” [Präsidentenkreis] ir radījis gan “uzvarētājus”, gan “zaudētājus”. Vēstules autors uzskata, ka Mayr-Melnhof ir viens no zaudētājiem dažādu iemeslu dēļ, ieskaitot šādus:
“2) Vienošanos varēja noslēgt, tikai “sodot” mūs, – mums pieprasīja “nest upurus”.
3) Tirgus daļas bija “jāiesaldē” 1987. gada līmeņos, paturot pastāvošos kontaktus un negūstot nekādus jaunus darbības veidus vai pakāpes ar cenu palīdzību (rezultāts būs redzams 1989. gada janvārī – ja visi būs godīgi).”
90 Šīs frāzes ir jālasa minētās vēstules vispārējā kontekstā.
91 Šajā sakarā vēstules autors tās ievadā piemin ciešāku sadarbību “Priekšsēdētāju grupā”. Šo izteicienu Mayr-Melnhof iztulko kā vispārēju norādi gan uz PDG, gan PK, t.i., neminot konkrētu notikumu vai sanāksmi (paziņojuma par iebildumiem 75. pielikums, 2.a punkts). Šāda interpretācija pašreizējā kontekstā nav jāizskata.
92 Autors norāda, ka šī sadarbība ir novedusi pie “cenu disciplīnas”, kurā bija gan “uzvarētāji”, gan “zaudētāji”.
93 Tāpēc frāze attiecībā uz tirgus daļām, kas bija jāiesaldē 1987. gada līmeņos, ir jāizskata tieši šīs disciplīnas kontekstā, par kuru tika pieņemts lēmums “Priekšsēdētāju grupā”.
94 Turklāt norāde uz 1987. gadu kā atskaites gadu ir saderīga ar Stora otro liecību (paziņojuma par iebildumiem 39. pielikums, skat. iepriekš 84. punktu).
95 Attiecībā uz PDG lomu saistībā ar slepeno vienošanos par piedāvājuma kontroli, ko raksturoja apsvērumi saistībā ar iekārtu dīkstāvi, Lēmumā ir teikts, ka PDG bija noteicošā loma, ieviešot dīkstāves, kad, sākot ar 1990. gadu, pieauga ražošanas jauda, bet pieprasījums krita: “No 1990. gada sākuma [..] galvenie ražotāji [..] uzskatīja, ka PDG sanāksmēs jāvienojas par nepieciešamību izmantot dīkstāves. Lielie ražotāji atzina, ka tie nevar palielināt pieprasījumu, samazinot cenas, un ka pilnas ražošanas jaudas uzturēšana tikai samazinās cenas. Teorētiski dīkstāves laiku, kas vajadzīgs piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvara atjaunošanai, var aprēķināt, pamatojoties uz ziņojumiem par jaudu [..]” (Lēmuma apsvērumu 70. punkts).
96 Lēmumā ir norādīts arī, ka “PDG tomēr oficiāli nesadalīja “dīkstāves”, kas katram ražotājam jāievēro. Kā norāda Stora, pastāvēja noteiktas praktiskas grūtības pieņemt saskaņotu dīkstāvju plānu, kas aptvertu visus ražotājus. Stora norāda, ka šo iemeslu dēļ pastāvēja tikai nenoteikta veicināšanas sistēma” (Lēmuma apsvērumu 71. punkts).
97 Jāuzskata, ka Komisija ir pietiekami pierādījusi, ka starp PDG sanāksmju dalībniekiem pastāvēja slepena vienošanās par dīkstāvēm.
98 Dokumenti, ko tā uzrāda, apstiprina tās analīzi.
99 Savā otrajā liecībā (paziņojuma par iebildumiem 39. pielikums, 24. punkts) Stora sniedz šādu paskaidrojumu: “Līdz ar PDG pieņemto “cena pāri apjomam” politiku un pakāpenisku vienādu cenu sistēmas ieviešanu, sākot ar 1988. gadu, PDG biedri nonāca pie slēdziena, ka, lai šīs cenas varētu uzturēt, pieprasījuma pieaugumam samazinoties, ir vajadzīgas dīkstāves. Neizmantojot dīkstāves, ražotāji nespētu noturēt cenu līmeni, par kuru panākta vienošanās, arvien pieaugošā jaudas pārpalikuma dēļ”.
100 Savas liecības 25. punktā Stora piebilst, ka “1988. un 1989. gadā nozare varēja strādāt ar gandrīz pilnu jaudu. Dīkstāves papildus parastajiem pārtraukumiem remonta vai atvaļinājumu dēļ kļuva vajadzīgas, sākot ar 1990. gadu. [..] Galu galā dīkstāves bija jāizmanto tad, kad apstājās pasūtījumu plūsma, lai varētu uzturēt “cena pāri apjomam” politiku. Dīkstāves laika daudzumu, kas ražotājiem bija jāievēro (lai noturētu līdzsvaru starp ražošanu un patēriņu), varēja aprēķināt, pamatojoties uz ziņojumiem par jaudu. PDG oficiāli nesadalīja dīkstāvju laiku, lai gan pastāvēja nenoteikta veicināšanas sistēma [..]”.
101 Attiecībā uz paziņojuma par iebildumiem 73. pielikumu iemesli, uz kuriem vēstules autors atsaucas, lai izskaidrotu, kāpēc viņš uzskata Mayr-Melnhof par “zaudētāju” vēstules rakstīšanas laikā, ir nozīmīgs pierādījums tam, ka starp PDG sanāksmju dalībniekiem pastāvēja slepena vienošanās par dīkstāvēm.
102 Autors konstatē:
“4) Tieši šajā punktā starp iesaistīto pušu viedokļiem parādās atšķirības attiecībā uz to, ko tās vēlas sasniegt.
[..]
c) Visi tirdzniecības pārstāvji un Eiropas aģenti tika atbrīvoti no to budžetu pienākumiem attiecībā uz apjomu, un tika īstenota stingra cenu politika, kas faktiski nepieļāva nekādus izņēmumus (mūsu darbinieki bieži nesaprata mūsu jauno attieksmi pret tirgu – agrāk vienīgais, ko no tiem prasīja, bija apjoms, bet tagad vienīgais mērķis ir cenu disciplīna, kuras dēļ var nākties apturēt iekārtas).”
103 Sabiedrība Mayr-Melnhof norāda (paziņojuma par iebildumiem 75. pielikums), ka šeit citētais fragments attiecas uz tās iekšējo situāciju. Tomēr, ja šo fragmentu analizē vēstules vispārējā kontekstā, šis fragments atspoguļo, ka “Priekšsēdētāju grupas” pieņemtā stingrā politika tika īstenota pat tirdzniecības darbinieku līmenī. Tādējādi šis dokuments ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka 1987. gada vienošanās dalībnieki, t.i., vismaz PDG sanāksmju dalībnieki, bez šaubām ņēma vērā, kādas sekas radītu politika, par kuru bija panākta vienošanās, ja to stingri ievērotu.
104 To, ka starp ražotājiem, kad tie gatavoja cenu paaugstinājumus, notika apspriedes attiecībā uz dīkstāvju piemērošanu, it īpaši apstiprina kāda Rena vēstule, kas datēta ar 1990. gada 6. septembri (paziņojuma par iebildumiem 118. pielikums) un kurā minēti cenu paaugstinājumu apjomi vairākās valstīs, datumi paredzamajiem paziņojumiem par šiem paaugstinājumiem un pasūtījumu stāvoklis vairākiem ražotājiem, izteikts darba dienās.
105 Dokumenta autors norāda, ka daži ražotāji paredzēja dīkstāvi, ko viņš atspoguļo šādi:
“Kopparfors 5–15 dienas
5/9 apstāsies uz piecām dienām”.
106 Pamatojoties uz iepriekš minēto, Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka starp PDG sanāksmju dalībniekiem pastāvēja slepena tirgus daļu saskaņošana un ka starp šiem pašiem uzņēmumiem pastāvēja slepena dīkstāvju saskaņošana. Tā kā netiek apstrīdēts, ka Sarrió piedalījās PDG sanāksmēs un ka šis uzņēmums ir skaidri minēts galvenajos pārkāpuma pierādījumos (Stora liecības un paziņojuma par iebildumiem 73. pielikums), Komisija bija tiesības saukt prasītāju pie atbildības par tās līdzdalību šajos divos slepenas vienošanās veidos.
107 Prasītājas iebildumi par Stora liecībām Komisijai un par paziņojuma par iebildumiem 73. pielikumu, ar kuriem tā apstrīd šo dokumentu pierādījuma spēku, šo secinājumu neietekmē.
108 Pirmkārt, attiecībā uz Stora secīgajām liecībām Komisijai netiek apstrīdēts, ka tās sniedzis viens no uzņēmumiem, par kuru tiek uzskatīts, ka tas piedalījies iespējamajā pārkāpumā, un ka tajās ir sīki aprakstīts, kāda veida apspriedes notika RIG Kartons struktūrās, mērķis, kuru centās sasniegt uzņēmumi, kas tajā piedalījās, un šo uzņēmumu līdzdalība RIG Kartons dažādo struktūru sanāksmēs. Tā kā šo galveno pierādījumu apstiprina arī citi dokumenti, tas ir pietiekams pamats Komisijas apgalvojumiem.
109 Otrkārt, attiecībā uz paziņojuma par iebildumiem 73. pielikumu prasītāja apgalvo, ka šis pielikums pierāda tikai saskaņotu darbību attiecībā uz cenām, jo tajā minētās noieta svārstības tiek uzskatītas tikai par cenu politikas sekām. Tā šajā sakarā atsaucas uz interpretāciju, kādu šim dokumentam sniedzis Mayr-Melnhof (paziņojuma par iebildumiem 75. pielikums).
110 Tomēr šāds prasītājas iztulkojums neatbilst šī dokumenta interpretācijai saistībā ar tā kontekstu, un interpretācija, ko tam ir sniedzis Mayr-Melnhof, šeit neder.
111 No paziņojuma par iebildumiem 75. pielikuma izriet, ka 73. pielikums “ir vispārējs situācijas apraksts, ko grupas vadībai izstrādājis FS-Karton tirdzniecības direktors, un tas nav nekas vairāk kā tikai mēģinājums grupas vadībai pamatot uzņēmuma apgrozījuma stagnāciju, balstoties galvenokārt uz jauno politiku, kas meitas uzņēmumiem liek ievērot absolūtu cenu disciplīnu, pat ja jāzaudē apgrozījums”. Turklāt, kā norādījis Mayr-Melnhof, “tirgus daļu iesaldēšana nozīmēja, ka, lai Mayr-Melnhof grupā tiktu sasniegts augstāks cenu līmenis, nedrīkstēja mēģināt iegūt lielākas tirgus daļas, pārdodot papildu apjomus jauniem klientiem vai jaunus ražojumu veidus par neizdevīgām cenām. Tieši pretēji – mērķis bija saglabāt esošās attiecības ar klientiem, neraugoties uz cenu pieaugumu”.
112 Tomēr šie vispārējie apsvērumi neatbilst dokumenta sākumā iekļautajai atsaucei uz “Priekšsēdētāju grupu”, un viss dokuments ir jāapsver, ņemot vērā šo atsauci.
113 Tā kā norādes 73. pielikumā attiecībā uz tirgus daļu “iesaldēšanu” un piedāvājuma regulēšanu atbilst norādēm Stora liecībās, Komisija ir pamatoti uzskatījusi, ka šie dokumenti, skatīti kopā, pierāda, ka pastāvēja kopīgs nodoms, kas sniedzās tālāk par tikai slepenu cenu saskaņošanu.
114 Tā kā Komisija ir pierādījusi, ka pastāvēja abi attiecīgās slepenās vienošanās veidi, nav jāizskata prasītājas iebildumi pret paziņojuma par iebildumiem 102. pielikumu.
2. Par prasītājas faktisko rīcību
115 Nevar akceptēt arī pamata otro un trešo daļu, saskaņā ar kurām uzņēmumu faktiskā rīcība neatbilda Komisijas apgalvojumiem par to, ka pastāv divi apstrīdētās slepenās vienošanās veidi.
116 Pirmkārt, to, ka starp PDG locekļiem pastāvēja slepena vienošanās attiecībā uz “cena pāri apjomam” politikas diviem aspektiem, nedrīkst sajaukt ar tās īstenošanu. Komisijas sniegto pierādījumu spēks ir tāds, ka informācija attiecībā uz prasītājas faktisko rīcību tirgū nevar ietekmēt Komisijas secinājumus attiecībā uz to, ka pastāvēja slepena vienošanās par diviem izskatāmās politikas aspektiem. Prasītājas argumenti var tikai norādīt uz to, ka tās rīcība neatbilda rīcībai, par kuru uzņēmumi bija vienojušies PDG sanāksmēs.
117 Otrkārt, Komisijas secinājumi nav pretrunā prasītājas sniegtajai informācijai. Jāuzsver, ka Komisija ir skaidri atzinusi, ka slepenā tirgus daļu saskaņošana neparedzēja “nekādu oficiālu sankciju vai kompensāciju mehānismu, lai nodrošinātu, ka tiek īstenota vienošanās par tirgus daļām”, un “ka dažu lielu ražotāju tirgus daļas nedaudz pieauga gadu no gada” (skat. it īpaši Lēmuma apsvērumu 59. un 60. punktu). Turklāt Komisija atzīst, ka, ņemot vērā, ka ražošana darbojās ar pilnu jaudu līdz 1990. gada sākumam, līdz šim datumam dīkstāves faktiski nebija vajadzīgas (Lēmuma apsvērumu 70. punkts).
118 Treškārt, atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai apstāklis, ka uzņēmums nav pakļāvies lēmumiem, kas pieņemti sanāksmēs, par kuru mērķiem ir skaidrs, ka tie vērsti pret konkurenci, neatbrīvo to no pilnas atbildības par tā līdzdalību kartelī, ja tas nav publiski norobežojies no tā, par ko minētajās sanāksmēs panākta vienošanās (skat., piemēram, Pirmās instances tiesas 1995. gada 6. aprīļa spriedumu lietā T‑141/89 Tréfileurope Sales/Komisija, Recueil, II‑791. lpp., 85. punkts). Pat ja tiktu pieņemts, ka prasītājas rīcība tirgū neatbilda rīcībai, par kuru panākta vienošanās, tas neietekmē tās atbildību par 85. panta 1. punkta pārkāpumu.
Par pamatu, kas ir balstīts uz Komisijas kļūdu attiecībā uz cenu saskaņošanas ilgumu
Lietas dalībnieku argumenti
119 Prasītāja apgalvo, ka izziņoto cenu saskaņošana – vismaz tiktāl, ciktāl tas attiecas uz pieteikuma iesniedzēju, – ir notikusi tikai no 1988. gada. Cenu paaugstinājums 1987. gada janvārī Apvienotajā Karalistē bija tikai ražotāju dabiska reakcija uz sterliņu mārciņas vājumu attiecībā pret citām Eiropas valūtām, un tas, ka šis paaugstinājums notika vienlaicīgi, notika tirgus pārredzamības dēļ. Uzņēmējiem nevar aizliegt pielāgot savu rīcību viņu konkurentu esošajai vai paredzamajai rīcībai (iepriekš minētais spriedums lietā Suiker Unie u.c./Komisija). Turklāt ne paziņojuma par iebildumiem 44. un 61. pielikums, ne dokuments A‑17‑2 nepierāda, ka starp uzņēmumiem ir notikusi cenu saskaņošana. Katrā ziņā tie neattiecoties uz prasītāju.
120 Attiecībā uz jautājumu par to, kad beidzās cenu saskaņošana, Komisija esot kļūdaini konstatējusi, ka tas bijis 1991. gada aprīli, lai gan pēdējais saskaņotais cenu paaugstinājums ticis izziņots 1990. gada septembrī/oktobrī.
121 Komisija norāda, ka prasītāja piedalījās PDG un ATK sanāksmēs kopš to dibināšanas un 1991. gadā joprojām bija to locekle. Tā norāda, ka, lai gan dokumenti, kas tika atrasti vienā no iesaistītajiem uzņēmumiem, liecina, ka 1987. gada beigās tika noslēgta vienošanās par savstarpēji saistītajiem apjoma kontroles un cenu disciplīnas jautājumiem (Lēmuma apsvērumu 53. punkts), tas nav pretrunā apstāklim, ka attiecīgie ražotāji pirms šīs datuma tikās vairākās slepenās sanāksmēs, lai apspriestu plānu, kā novērst konkurenci (skat. it īpaši Lēmuma apsvērumu 161. punktu). Paziņojuma par iebildumiem 35. un 43. pielikums apstiprina šo apgalvojumu. Komisija piebilst, ka tās secinājumu attiecībā uz pārkāpuma ilgumu pareizību apstiprina arī cenu paaugstinājumi, ko ražotāji veica kopš 1987. gada.
Pirmās instances tiesas vērtējums
122 Kā norādīts Lēmuma 1. pantā, prasītāja ir pārkāpusi Līguma 85. panta 1. punktu, laikā no 1986. gada vidus līdz vismaz 1991. gada aprīlim būdama tādas vienošanās un saskaņotas darbības dalībniece, saskaņā ar kuru Kopienas kartona piegādātāji inter alia vienojās par cenu paaugstinājumiem kartonam un plānoja un īstenoja vienlaicīgus un vienādus cenu paaugstinājumus visā Kopienā. Lēmuma 74. punkts precizē, ka pirmā saskaņoto cenu iniciatīva, kurā piedalījās prasītāja (Lēmuma A pielikums), notika 1986. gada beigās Apvienotajā Karalistē, “kamēr tika gatavots jaunais RIG Kartons mehānisms”.
123 Lēmuma 161. punkta otrajā daļā turklāt ir norādīts, ka lielākā daļa personu, attiecībā uz kurām pieņemts Lēmums, piedalījās pārkāpumā, sākot ar 1986. jūniju – laiku, kad “tika izveidota PDG un sadarbība saistībā ar aizliegto vienošanos starp ražotājiem kļuva intensīvāka un efektīvāka”.
124 Lai pamatotu savus iebildumus attiecībā uz to, kad sākās cenu saskaņošana, prasītāja apstrīd paziņojuma par iebildumiem 61. un 44. pielikuma un dokumenta A‑17‑2 pierādījuma spēku.
125 Paziņojuma par iebildumiem 61. pielikums ir vēstule, ko atrada pie Mayr-Melnhof Apvienotās Karalistes tirdzniecības aģenta. Komisija uzskata, ka tā ir “iekšēja vēstule, kas tapusi Priekšsēdētāju konferencē, [un kas apstiprina] Stora liecību, ka Priekšsēdētāju konference tiešām apsprieda cenu politikas slepenu saskaņošanu” (Lēmuma apsvērumu 41. punkta trešā daļa un 75. punkta otrā daļa).
126 Šajā dokumentā, kas attiecas uz sanāksmi, kura 1986. gada 12. un 13. decembrī notika Vīnē, ir ietverta šāda informācija:
“Cenu politika Apvienotajā Karalistē
Vienā no pēdējām Fides sanāksmēm piedalījās Weig pārstāvis, kas norādīja, ka viņi domājuši, ka 9 % Apvienotajai Karalistei ir par daudz, un ka viņi nolēmuši atstāt 7 %! Tā ir liela vilšanās, jo tas nozīmē “sarunu līmeni” arī visiem citiem. Cenu politika Apvienotajā Karalistē tiks uzticēta RHU, kam palīdzēs [Mayr-Melnhof], pat ja tas nozīmē, ka uz laiku jāsamazina apjoms, kamēr mēs cenšamies sasniegt 9 % (redzēs, kas iznāks). [Mayr-Melnhof/FS] attiecībā uz Apvienoto Karalisti īsteno izaugsmes politiku, bet ienākumu samazināšanās ir nopietna, un mums ir jācīnās, lai atgūtu kontroli pār cenām. [Mayr-Melnhof] atzīst, ka tas, ka ir zināms, ka tie savu daudzumu tonnas Vācijā ir palielinājuši par 6000, neko neatrisina!”
127 Kā norāda Mayr-Melnhof (atbilde uz informācijas pieprasījumu, paziņojuma par iebildumiem 62. pielikums), Fides sanāksme, kas minēta fragmenta sākumā, iespējams, ir PK sanāksme 1986. gada 10. novembrī.
128 Attiecīgais dokuments pierāda, ka Weig ir reaģējis uz sākotnējo cenu paaugstinājuma līmeni, norādot turpmāko cenu politiku Apvienotajā Karalistē.
129 Tomēr nevar uzskatīt, ka tas pierāda, ka Weig ir reaģējis attiecībā uz noteiktu cenu paaugstinājuma līmeni, par ko uzņēmumi bija vienojušies RIG Kartons sanāksmēs pirms 1986. gada 10. novembra.
130 Komisija šajā sakarā nekādus pierādījumus nesniedz. Turklāt Weig pieminēto cenu paaugstināšanu par 9 % var izskaidrot ar Apvienotajā Karalistē notikušo cenu paaugstinājumu, par ko 1986. gada 5. novembrī paziņoja Thames Board Ltd (A‑12‑1. pielikums). Šis paziņojums, kā tas atspoguļots izgriezumā no preses, tika publiskots īsi pēc tam (A‑12‑3. pielikums). Visbeidzot, Komisija nav iesniegusi nekādus citus dokumentus, kas varētu būt tieši pierādījumi tam, ka PK sanāksmēs tika apspriesti cenu paaugstinājumi. Šādos apstākļos nevar noraidīt iespēju, ka Weig izteikumi, kā tie atspoguļoti paziņojuma par iebildumiem 61. pielikumā un kā Weig to atkārtoti apgalvoja tiesas sēdē laikā, tika pausti gandrīz vienlaicīgi ar PK sanāksmi 1986. gada 10. novembrī.
131 Turklāt Feldmühle (UK) Ltd 1986. gada 7. novembra valdes sanāksmes protokols (A‑17‑2. pielikums), ko Komisija min savā Lēmumā (apsvērumu 74. punkta trešā daļa) tikai apstiprina, ka šis sabiedrības Feldmühle Apvienotās Karalistes meitas uzņēmums par Thames Board Ltd paziņojumu par cenu paaugstinājumu par apmēram 9 % zināja pirms 1986. gada 10. novembra: “TBM and the Fins have announced price increases of approximately 9 % to be effective from February 1987 and it would appear that most other mills will be looking for the same sort of increase” (“TBM un somi ir paziņojuši, ka no 1987. gada februāra būs spēkā cenu paaugstinājumi par apmēram 9 %, un arī pārējie uzņēmumi droši vien mēģinās sasniegt tādu pašu paaugstinājumu”) (A‑17‑2. pielikums, ko Komisija citē Lēmuma apsvērumu 74. punktā).
132 Attiecībā uz paziņojuma par iebildumiem 44. pielikumu, kas ir ar roku rakstīta piezīme kāda Feldmühle darbinieka galda kalendārā lapās no 1987. gada 15. līdz 17. janvārim, Komisija uzskata, ka tas ir “papildu pierādījums par saskaņotu darbību” (Lēmuma apsvērumu 75. punkta trešā daļa).
133 Tomēr šai piezīmei nav tāda pierādījuma spēka, ko tai piešķir atbildētāja. Nav norādīta sanāksme, kuras gaita tajā izklāstīta, tāpēc nevar noraidīt iespēju, ka tā attiecas uz kādu Feldmühle iekšējo sanāksmi. Turklāt, tā kā minētā piezīme droši vien tapusi 1987. gada janvāra vidū, tā nepierāda, ka cenu paaugstinājuma piemērošana, “ko veica arī TBM”, bija saskaņotas darbības izpausme, jo ir iespējams, ka minētā piezīme ir tikai novērojums.
134 Dažas norādes šajā piezīmē pat ir pretrunā Komisijas apgalvojumam, ka minētā piezīme apstiprina, ka pastāvējusi slepena vienošanās attiecībā uz lēmumu Apvienotajā Karalistē paaugstināt cenas. It īpaši par tādu, kas pamatotu Komisijas apgalvojumu, nevar uzskatīt norādi, ka Feldmühle direktors paziņojis, ka ir “skeptisks” attiecībā uz Kopparfors, un nosaucis Mayr-Melnhof par “bezatbildīgu” (“ohne Verantwortung”). Tas pats sakāms par norādi: “Finnboard: Preisautonomie auch f. Tako” (“Finnboard: cenu autonomija arī Tako”).
135 No iepriekš minētā izriet, ka Komisija nav pierādījusi, ka uzņēmumi 1987. gada janvārī vienojās paaugstināt cenas Apvienotajā Karalistē vai a fortiori ka pieteikuma iesniedzēja piedalījās apspriedēs par šo jautājumu.
136 Tomēr prasītāja kā uzņēmums, kas, kā tā pati atzīst, bija piedalījies PDG sanāksmēs kopš šīs RIG Kartons struktūras izveidošanas apmēram 1986. gada vidū, ir jāatzīst par atbildīgu par slepeno cenu saskaņošanu, sākot ar minēto datumu.
137 Konkrēti uzņēmumi, ieskaitot prasītāju, PDG izveidoja tieši ar mērķi īstenot pret konkurenci vērstu darbību. Kā norādījis Stora (paziņojuma par iebildumiem 39. pielikuma 8. punkts), tā “sanāca kopā, sākot ar 1986. gada beigām, lai veicinātu tirgus disciplīnas ieviešanu”, un viens no tās mērķiem bija “apspriedes un sadarbība attiecībā uz tirgu, tirgus daļām, cenām, cenu paaugstinājumiem un jaudu” (paziņojuma par iebildumiem 35. pielikums, 5. punkts, iii) apakšpunkts).
138 Loma, kāda uzņēmumiem, kuri piedalījās šīs struktūras sanāksmēs, bija attiecībā uz tirgus daļu un dīkstāvju slepenu saskaņošanu, ir aprakstīta, izskatot iepriekšējo pamatu (skat. iepriekš 78.–106. punktu). Uzņēmumi, kas piedalījās šīs struktūras sanāksmēs, apsprieda arī cenu iniciatīvas. Kā norāda Stora (paziņojuma par iebildumiem 39. pielikuma 10. punkts), “sākot ar 1987. gadu, PDG panāca vienošanos un pieņēma vispārējus lēmumus gan attiecībā uz grafiku [..], gan līmeni cenu paaugstinājumiem, kuri jāveic kartona ražotājiem”.
139 Tātad apstāklis, ka tie bija vienojušies izveidot tādu struktūru un piedalīties tādas struktūras sanāksmēs, kuras pret konkurenci vērstais mērķis, proti, apspriedes par nākamiem cenu paaugstinājumiem, uzņēmumiem, kuri šo struktūru bija sākotnēji izveidojuši, bija zināms un tie to bija pieņēmuši, ir pietiekams pamats, lai uzskatītu, ka prasītāja ir atbildīga par cenu slepenu saskaņošanu, sākot ar 1986. gada vidu – datumu, sākot ar kuru prasītāja atzīst, ka ir piedalījusies PDG.
140 Attiecībā uz datumu, kurā slepenā cenu saskaņošana beidzās, Komisija ir pamatoti pieņēmusi, ka tas bija 1991. gada aprīlī – mēnesī, kurā Komisijas pārstāvji atbilstoši 14. pantam Regulā Nr. 17 veica pārbaudes vairākos uzņēmumos. Pēdējais saskaņotais cenu paaugstinājums, par ko prasītāja paziņoja 1990. gada oktobrī, tika piemērots no 1991. gada janvāra, un kataloga cenu līmenis, par ko uzņēmumi bija vienojušies, 1991. gada aprīlī joprojām bija spēkā.
141 Tāpēc šis pamats ir jānoraida.
Par pamatu, kas ir balstīts uz Komisijas kļūdu attiecībā uz to, cik ilgi pastāvējusi vienošanās par tirgus daļu iesaldēšanu un par piedāvājuma kontroli
Lietas dalībnieku argumenti
142 Prasītāja apgalvo, ka, pat pieņemot, ka vienošanās par tirgus daļu iesaldēšanu un piedāvājuma kontroli būtu pierādīta, Komisija ir pieļāvusi kļūdu, novērtējot tās ilgumu, jo pierādījumi, uz kuriem tā balstās, liecina, ka līdz 1988. gada beigām nekādas vienošanās nebija. Savā replikā tā piebilst, ka paziņojuma par iebildumiem 102. pielikums, Rena vēstule, kas attiecas uz NPI 1988. gada 3. oktobra sanāksmi, pierāda, ka laikā, kad tika rakstīta vēstule, šādas vienošanās nebija, jo vēstules autors tajā tikai piemin iespēju apsvērt piedāvājuma regulēšanu gadījumā, ja cenu jautājumā parādītos grūtības.
143 Komisija atsaucas uz argumentiem, ko tā izvirzījusi saistībā ar pamatu par it kā pieļauto kļūdu attiecībā uz cenu saskaņošanas ilgumu (skat. iepriekš 121. punktu).
Pirmās instances tiesas vērtējums
144 Pirmās instances tiesa jau ir konstatējusi (skat. iepriekš 78.–106. punktu), ka Komisija ir pierādījusi, ka uzņēmumi, kuri piedalījās PDG sanāksmēs, ir bijuši tirgus daļu un dīkstāvju slepenas saskaņošanas dalībnieki.
145 No Lēmuma izriet, ka PDG sanāksmju dalībnieki tirgus daļu “iesaldēšanu” un dīkstāves laika apsvērumus sāka īpaši apspriest, sākot ar 1987. gada beigām, lai nodrošinātu, ka tiek veiksmīgi īstenotas cenu iniciatīvas, kas tika veiktas, sākot ar 1988. gadu (skat. Lēmuma apsvērumu 51.–60. punktu). Šajā sakarā Lēmumā ir teikts: “Visus PDG locekļus nodarbināja tas, lai uzsāktās iniciatīvas neapdraudētu ievērojami pārdotā apjoma pieaugumi. Stora to nosauca par “cena pāri apjomam” politiku” (Lēmuma apsvērumu 51. punkta pirmā daļa). Komisija arī ir norādījusi, ka “cena pāri apjomam” politikas galvenā izpausme, kas RIG Kartons raksturoja no 1987. gada beigām līdz 1991. gada aprīlim, bija “galveno ražotāju tirgus daļu “iesaldēšana”, sākotnēji pamatojoties uz viņu 1987. gada stāvokli”, un “galveno ražotāju īstenotā “dīkstāves saskaņošana” cenu samazināšanas vietā (galvenokārt sākot ar 1990. gadu)” (Lēmuma apsvērumu 130. punkta otrā daļa).
146 Šie Komisijas apgalvojumi būtībā pamatojas uz paziņojuma par iebildumiem 39. un 73. pielikumu.
147 Dokumentā, kas ir 39. pielikums (5. punkts), Stora ir norādījis: “Ar 1987. gada cenu politikas iniciatīvu bija saistīta vajadzība uzturēt ciešu līdzsvaru starp ražošanu un patēriņu (“cena pāri apjomam” politika)”.
148 Attiecībā uz slepenās tirgus daļu saskaņošanas sākumu no paziņojuma par iebildumiem 73. pielikuma izriet (skat. iepriekš 89. punktu), ka “Priekšsēdētāju grupa” (“Präsidentenkreis”) bija nolēmusi no 1987. gada oktobra vai novembra sadarboties ciešāk. Šīs sadarbības rezultāts bija slepena tirgus daļu saskaņošana, sākot ar šo datumu.
149 Attiecībā uz slepenās dīkstāvju saskaņošanas sākumu Stora ir norādījis: “Līdz ar PDG pieņemto “cena pāri apjomam” politiku un pakāpenisku vienādu cenu sistēmas ieviešanu, sākot ar 1988. gadu, PDG biedri nonāca pie slēdziena, ka, lai šīs cenas varētu uzturēt, pieprasījuma pieaugumam samazinoties, ir vajadzīgas dīkstāves. Neizmantojot dīkstāves, ražotāji nespētu noturēt cenu līmeni, par kuru panākta vienošanās, arvien pieaugošā jaudas pārpalikuma dēļ” (39. pielikuma 24. punkts).
150 Stora ir piebildis, ka “1988. un 1989. gadā nozare varēja strādāt ar gandrīz pilnu jaudu. Dīkstāves papildus parastajiem pārtraukumiem remonta vai atvaļinājumu dēļ kļuva vajadzīgas, sākot ar 1990. gadu. [..] Galu galā dīkstāves bija jāizmanto tad, kad apstājās pasūtījumu plūsma, lai varētu uzturēt “cena pāri apjomam” politiku” (39. pielikuma 25. punkts).
151 Ņemot vērā šīs liecības, Komisija ir pierādījusi, ka uzņēmumi, kas piedalījās PDG sanāksmēs, 1987. gada beigās pieņēma tā saucamo “cena pāri apjomam” politiku un ka viens no šīs politikas aspektiem, proti, slepena tirgus daļu saskaņošana, stājās spēkā nekavējoties, bet aspekts, kas attiecās uz dīkstāvju laiku, tika faktiski piemērots, tikai sākot ar 1990. gadu.
152 Tādējādi šis pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par pamatu, kas ir balstīts uz Komisijas kļūdu, novērtējot Fides informācijas apmaiņas sistēmu
153 Savā replikā prasītāja apgalvo, ka Fides informācijas apmaiņas sistēma nevarēja veicināt saskaņoto rīcību un ka tā tāpēc nebija nesaderīga ar Līguma 85. pantu. Tā apgalvo, ka pastāv ievērojama atšķirība starp šīs lietas faktiskajiem apstākļiem un tiem, kas bija pamatā Komisijas 1986. gada 2. decembra Lēmumam 87/1/EEK par EEK līguma 85. panta piemērošanu (IV/31.128 – Fatty Acids) (OV 1987, L 3, 17. lpp.), uz ko Komisija atsaucas Lēmuma apsvērumu 134. punktā.
154 Komisija savā atbildē uz repliku izklāsta iemeslus, kuru dēļ tā atsaukusies uz “Fatty Acids” lēmumu. Tā apgalvo, ka šajā lietā informācijas apmaiņas sistēma ir vismaz atvieglojusi karteļa darbību.
155 Atbildot uz šo pamatu, Tiesa norāda, ka saskaņā ar Reglamenta 48. panta 2. punkta pirmo daļu iztiesāšanas laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem juridiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi tiesvedības laikā.
156 Pamats par to, ka Komisija, iespējams, ir kļūdījusies, novērtējot Fides informācijas apmaiņas sistēmu, pirmo reizi parādījās tikai prasītājas replikā, un tas nav saistīts ar tādiem juridiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā.
157 Tādēļ šis pamats nav pieņemams.
Par pamatu, kas ir balstīts uz Komisijas kļūdu, uzskatot, ka bijis vienots pārkāpums un ka sabiedrība Sarrió ir atbildīga par visu pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
158 Prasītāja apstrīd Komisijas secinājumu, ka bijis vienots pārkāpums un ka prasītāja ir atbildīga par visu pārkāpumu.
159 Pirmkārt, tā apgalvo, ka Komisijas pieeja būtībā balstās uz “apsūdzēšanas principu”, jo tai nav tiešu pierādījumu par pilnībā īstenotu karteli. Komisijai tomēr esot jāpierāda, vai prasītāja vispār ir piedalījusies katrā vienota pārkāpuma elementā un – ja ir – cik lielā mērā. Attiecībā uz Kopienas konkurences noteikumu pārkāpumiem ir jāpiemēro tikai individuālas atbildības princips, jo kolektīvas atbildības jēdziens nav saderīgs ar būtībā gandrīz kriminālsodam līdzīgajām sankcijām, kuras var piemērot par šādiem pārkāpumiem. Tādējādi Komisija kļūdās, apgalvojot, ka nav jāpierāda, ka katrs dalībnieks aktīvi piedalījās katrā pārkāpuma elementā. Tieši otrādi, lai varētu pareizi noteikt individuālo atbildību un tādējādi arī atbilstošo individuālo sodu, ir jānosaka gan precīzs katra izdarītā pārkāpuma veids, gan katra uzņēmuma individuālā līdzdalība.
160 Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Kopienu tiesību pamatprincipiem un it īpaši principam, kas attiecas uz pierādīšanas pienākumu, neatbilst tas, ka uzņēmuma individuālā atbildība par pārkāpumu tiek pamatota tikai ar tā piederību apvienībai, kuras darbība vismaz daļēji ir likumīga.
161 Treškārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija nav pienācīgā veidā ņēmusi vērā tās īpašo stāvokli tirgū un organizācijā RIG Kartons. Precīzāk, 1986. gadā tā lūdza ļaut piedalīties RIG Kartons sanāksmēs ar mērķi efektīvāk konkurēt ar saviem konkurentiem.
162 Komisija apgalvo, ka tā ir pierādījusi karteļa pastāvēšanu un to, ka prasītāja tajā aktīvi piedalījusies kā viens no līderiem. Tā tādējādi ir pamatojusi savu analīzi ar konkrētiem un pienācīgi pamatotiem faktiem, un prasītājas argumenti attiecībā uz kaut kādu “kolektīvo atbildību” vai “apsūdzības principu” nav pamatoti.
163 Tā tomēr apgalvo, ka nav pamatojusi prasītājas atbildību tikai ar tās piederību organizācijai RIG Kartons. Patiesībā tā ir ņēmusi vērā prasītājas aktīvo līdzdalību dažādās RIG Kartons komiteju sanāksmēs, kam bija pret konkurenci vērsts mērķis, kā arī apstākli, ka prasītāja vēlāk rīkojās atbilstoši tam, kas tika nolemts šajās sanāksmēs.
Pirmās instances tiesas vērtējums
164 Sākumā ir jānorāda, ka Komisija ir konstatējusi, ka prasītāja ir pārkāpusi Līguma 85. panta 1. punktu, no 1986. gada vidus līdz vismaz 1991. gada aprīlim būdama tādas vienošanās un tādas saskaņotas darbības dalībniece, kas sākās 1986. gada vidū un ko veidoja vairāki atsevišķi elementi.
165 Kā norādīts Lēmuma apsvērumu 116. punkta otrajā daļā, “pārkāpums būtībā izpaudās ražotāju vairākus gadus ilgā līdzdalībā kopējā nelikumīgā uzņēmumā, ar kuru tie centās sasniegt kopēju mērķi”. Šāds viedoklis par pārkāpuma būtību ir pausts arī Lēmuma apsvērumu 128. punktā: “Tomēr būtu mākslīgi sadalīt to, kas acīmredzami ir pastāvīgs kopējs uzņēmums, kuram ir viens un tas pats kopējs mērķis, vairākos atsevišķos pārkāpumos (skat. arī Pirmās instances tiesas spriedumu lietā T‑13/89, Imperial Chemical Industries/Eiropas Kopienu Komisija, motīvu daļas 260. punkts)”.
166 Tādējādi, pat ja Komisija Lēmumā nav tieši izmantojusi “vienota pārkāpuma” jēdzienu, tā uz šo jēdzienu ir atsaukusies netieši, kā to pierāda atsauce uz 260. punktu Pirmās instances tiesas 1992. gada 10. marta spriedumā lietā T‑13/89 ICI/Komisija (Recueil, II‑1021. lpp.).
167 Turklāt tas, ka Komisija atkārtoti lieto vārdu “kartelis”, lai aptvertu dažādus pret konkurenci vērstās rīcības veidus, ko tā konstatējusi, izsaka visaptverošu izpratni par Līguma 85. panta 1. punkta pārkāpumiem. Kā izriet no Lēmuma apsvērumu 117. punkta, Komisijas izpratne ir šāda: “Pareiza pieeja šajā gadījumā ir pierādīt karteļa pastāvēšanu, darbību un galvenās iezīmes kopumā un pēc tam noteikt: a) vai ir ticami un pārliecinoši pierādījumi par katra atsevišķā ražotāja saikni ar kopējo shēmu un b) cik ilgi katrs ražotājs tajā piedalījies”. Tā piebilst (ibidem): “Komisijai [..] nav jāizdala atsevišķi dažādie pārkāpumu veidojošie elementi, nosakot katru atsevišķo gadījumu karteļa darbības laikā, kad tikusi noslēgta vienošanās par kādu noteiktu jautājumu, vai katru ar slepeno vienošanos saistītās rīcības piemēru un atbrīvojot no atbildības par līdzdalību minētajā gadījumā vai konkrētajā karteļa darbības izpausmē visus ražotājus, par kuru saistību ar attiecīgo gadījumu nav tiešu pierādījumu”. Tā norāda arī (118. punkts), ka “ir pietiekami daudz tiešu pierādījumu, lai pierādītu katra aizdomās turētā līdzdalībnieka saistību ar pārkāpumu”, neņemot vērā atšķirības starp elementiem, kas veido kopējo pārkāpumu.
168 Tādējādi vienotais pārkāpums, kā to izpratusi Komisija, ir cieši saistīts ar “karteli kopumā” vai “vispārējo karteli”, un to raksturo ilgstoša rīcība, ko īsteno vairāki uzņēmumi, kuri cenšas sasniegt kopēju nelikumīgu mērķi. No šādas vienota pārkāpuma izpratnes izriet pierādījumu sistēma, kas minēta Lēmuma apsvērumu 117. punktā, un vienota atbildība tādā nozīmē, ka katrs uzņēmumus, kas ir “saistīts” ar vispārējo karteli, ir par to atbildīgs neatkarīgi no tā, kādi ir pārkāpumu veidojošie elementi, attiecībā uz kuriem ir pierādīta uzņēmuma līdzdalība.
169 Lai par vispārēju karteli, kas īstenots noteiktā laikposmā, Komisija varētu saukt pie atbildības visas personas, pret kurām vērsts tāds lēmums kā šajā lietā izskatāmais, Komisijai ir jāpierāda, ka katrs iesaistītais uzņēmums ir vai nu piekritis, ka tiek pieņemts vispārējs plāns, kas ietver karteli veidojošus elementus, vai minētajā laikposmā tieši piedalījies visos šajos elementos. Uzņēmumu var saukt pie atbildības par vispārēju karteli, pat ja ir pierādīts, ka tas ir tieši piedalījies tikai vienā vai dažos karteli veidojošajos elementos, ar nosacījumu, ka ir pierādīts, ka tas zināja vai ka tam vajadzēja zināt, pirmkārt, ka slepenā vienošanās, kurā tas piedalījās, bija daļa no vispārēja plāna un, otrkārt, ka vispārējā plānā bija visi karteli veidojošie elementi. Ja tas tā ir, tad apstāklis, ka attiecīgais uzņēmums nav tieši piedalījies visos vispārēju karteli veidojošajos elementos, nevar to atbrīvot no atbildības par Līguma 85. panta 1. punkta pārkāpumu. Tomēr šādu apstākli var ņemt vērā, vērtējot tā pārkāpuma smagumu, par kuru ir konstatēts, ka uzņēmums to izdarījis.
170 Šajā lietā no Lēmuma izriet, ka 1. pantā konstatētais pārkāpums izpaudās kā slepena vienošanās attiecībā uz trim dažādiem jautājumiem, kam visiem bija kopējs mērķis. Šie trīs slepenas vienošanās veidi ir jāuzskata par elementiem, kas veido vispārējo karteli. Kā norādīts šajā pantā, katrs no tajā minētajiem uzņēmumiem bija pārkāpis Līguma 85. panta 1. punktu, būdams tādas vienošanās un saskaņotas darbības dalībnieks, saskaņā ar kuru šie uzņēmumi: a) vienojās par regulāriem cenu paaugstinājumiem katram ražojuma veidam katras valsts valūtā un plānoja un īstenoja šos paaugstinājumus; b) vienojās uzturēt nemainīgā līmenī galveno ražotāju tirgus daļas, laiku pa laikam veicot izmaiņas; un c) no 1990. gada sākuma arvien biežāk veica saskaņotus pasākumus ražojumu piedāvājuma kontrolei Kopienā, lai nodrošinātu saskaņoto cenu paaugstinājumu īstenošanu.
171 Lai gan Komisija uzskata, ka bijis “vienots” pārkāpums, Lēmumā ir precizēts, ka “galvenie dokumenti, kas pierāda, ka ir pastāvējis vispārējs kartelis vai konkrētas tā izpausmes, bieži nosauc attiecīgos dalībniekus vārdā un ir arī daudz citu dokumentāru pierādījumu, kas pierāda katra ražotāja lomu kartelī un tā līdzdalības apjomu” (Lēmuma apsvērumu 118. punkta pirmā daļa).
172 Tāpēc Pirmās instances tiesai, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jānosaka, vai Komisija ir pierādījusi prasītājas līdzdalību kartelī, kā šī līdzdalība konstatēta Lēmuma 1. pantā.
173 Kā jau norādīts iepriekš (skat. 48. un turpmākos punktus un 76. un turpmākos punktus), Komisija ir pierādījusi, ka prasītāja kā uzņēmums, kas kopš PDG izveidošanas piedalījās tās sanāksmēs, no 1986. gada vidus ir piedalījusies slepenā cenu saskaņošanā un no 1987. gada beigām – slepenā tirgus daļu saskaņošanā un slepenā dīkstāvju saskaņošanā, t.i., tā ir piedalījusies trīs elementos, kas veido pārkāpumu, kurš konstatēts Lēmuma 1. pantā. Tādējādi Komisijai bija tiesības nolemt saukt prasītāju pie atbildības par pārkāpumu, ko veidoja trīs slepenas vienošanās veidi, kuriem bija viens un tas pats mērķis.
174 No tā izriet, ka Komisija prasītājai nav uzlikusi atbildību par citu ražotāju rīcību un nav saukusi to pie atbildības, pamatojoties tikai uz tās līdzdalību RIG Kartons.
175 Šis pamats tāpēc ir jānoraida, un nav jāizskata citi prasītājas izvirzītie argumenti.
Par pamatu, kas ir balstīts uz apstākli, ka Komisija nav ņēmusi vērā Spānijas tirgus situāciju
176 Savā replikā prasītāja apgalvo, ka Komisija nav precīzi definējusi teritoriālo tirgu, kurā it kā noticis pārkāpums, un ka tā it īpaši nav veikusi atbilstošu Spānijas tirgus situācijas analīzi un attiecīgo uzņēmumu rīcību šajā tirgū. Tā apgalvo, ka jau savā prasībā tā ir norādījusi, ka Lēmumā vienīgā atsauce uz Spānijas tirgu ir divas zemsvītras piezīmes tabulās E un G, kas tam pievienotas.
177 Komisija apgalvo, ka šis pamats, kas pirmo reizi tiek izvirzīts replikā, nav pieņemams.
178 Pirmās instances tiesa norāda, ka saskaņā ar Reglamenta 48. panta 2. punktu iztiesāšanas laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem juridiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā.
179 Prasības pamatu, ka Komisija nav ņēmusi vērā situāciju Spānijas tirgū, prasītāja pirmo reizi ir izvirzījusi tikai savā replikā. Vienīgais arguments, kas pieteikumā attiecas uz Spānijas tirgu, tiek izvirzīts, lai pamatotu pamatu attiecībā uz to, ka Prat Carton nepiedalījās izskatāmajā pārkāpumā. Neņemot vērā šī pamata nosaukumu, pamatojošajā argumentā tiek tikai norādīts, ka tabulā G, kura pievienota Lēmumam un kurā minēti paziņojumi par cenu paaugstinājumiem, ko Spānijas tirgū 1991. gada janvārī veikuši ražotāji, kuri tajā darbojās, nav minēts Prat Carton. Tāpēc to nevar interpretēt kā sūdzību par to, ka nav ņemts vērā Spānijas tirgus.
180 Šādos apstākļos, ņemot vērā, ka šis pamats ticis pirmo reizi izvirzīts replikā un ka tas nav saistīts ar tādiem juridiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā, tas jāatzīst par nepieņemamu.
Par pamatu, kas ir balstīts uz apstākli, ka Prat Carton nav piedalījies pārkāpumā
Lietas dalībnieku argumenti
181 Prasītāja apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi Prat Carton līdzdalību jebkādā pārkāpumā. Precīzāk, Prat Carton nav minēts zemsvītras piezīmē Lēmuma tabulai G (attiecībā uz cenu paaugstinājumu 1991. gada janvārī Spānijas tirgū).
182 Tā apgalvo, ka Prat Carton dažu RIG Kartons komiteju sanāksmēs ir piedalījies ļoti neregulāri. Arī ATK šis uzņēmums piedalījās tikai no 1990. gada jūnija līdz 1991. gada martam. Turklāt tas vien, ka Stora ir liecinājis, ka tas uzskatījis, ka Spānijas ražotājus par sanāksmju rezultātiem informēja galvenokārt Saffa vai Finnboard (paziņojuma par iebildumiem 38. pielikums), nav pierādījums Prat Carton līdzdalībai iespējamajā pārkāpumā.
183 Prasītāja apstrīd, ka dokumenti F‑15‑9, G‑15‑7 un G‑15‑8 (pievienoti paziņojumam par iebildumiem), uz kuriem atsaucas Komisija, pierāda Prat Carton līdzdalību saskaņotajās cenu paaugstinājumu iniciatīvās 1990. gada aprīlī. Savā atbildē uz Pirmās instances tiesas uzdotu rakstveida jautājumu tā norāda, ka dokuments F‑15‑9 ir datēts ar 1991. gada februāri, nevis, kā apgalvo Komisija, ar 1990. gada februāri. Dokuments G‑15‑7 tikai pierāda nozares praksi piemērot ikgadējus paaugstinājumus aprīlī un to, ka Prat Carton skaidri nezināja paaugstinājuma līmeni un tā spēkā stāšanās datumu.
184 Komisija apgalvo, ka Prat Carton ir piedalījies kartelī jau no paša sākuma, kā to pierāda dokumenti, kas pievienoti paziņojumam par iebildumiem (“informācija par atsevišķām personām”). Tā norāda, ka, pirmkārt, Prat Carton ir piedalījies vairākās PK sanāksmēs laikā no 1986. gada 29. marta līdz 1989. gada 28. novembrim un trīs Ekonomikas komitejas sanāksmēs laikā no 1988. gada oktobra līdz 1989. oktobrim, kā arī vairākās ATK sanāksmēs laikā no 1990. gada jūnija līdz 1991. gada 5. martam (skat. Lēmumam pievienotās tabulas no Nr. 3 līdz Nr. 7). Tā kā tas tieši piedalījās sanāksmēs, kurās tika pieņemti lēmumi attiecībā uz karteli, Prat Carton par to ir atbildīgs (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Rhône-Poulenc/Komisija). Turklāt nav oficiālas informācijas par dažādo uzņēmumu piedalīšanos ATK sanāksmēs pirms Komisijas pārbaudēm vai PDG sanāksmēs pirms 1990. gada februāra. Tādējādi tikai tas, ka dokumentos, ko uzņēmumi iesnieguši, nav konkrēti norādīta Prat Carton klātbūtne dažādajās sanāksmēs, nepierāda, ka tas tajās nav piedalījies.
185 Otrkārt, Komisija norāda, ka Prat Carton tika informēts par PDG sanāksmju rezultātiem, kā to liecināja Stora (paziņojuma par iebildumiem 38. pielikums).
186 Treškārt, Prat Carton ir piemērojis cenu iniciatīvas, par kurām attiecīgajā laikposmā bija panākta vienošanās dažādajās RIG Kartons struktūrās. Nelielas atšķirības Prat Carton un citu ražotāju veikto paaugstinājumu laikā vai apjomos nepierāda, ka Prat Carton nav piedalījies kartelī. Tomēr Komisija atzīst, ka dokuments F‑15‑9 ir sagatavots 1991. gada februārī, nevis 1990. gada februārī un ka tai tādējādi nav pierādījumu par Prat Carton faktisku līdzdalību cenu paaugstināšanas iniciatīvās pirms 1991. gada janvāra. Attiecībā uz cenu paaugstināšanas iniciatīvu 1991. gada janvārī Komisija it īpaši atsaucas uz dokumentu G‑15‑8, kas datēts ar 1990. gada 26. septembri un kurā Prat Carton skaidri paziņo, ka 1991. gada janvārī tas visās valstīs plāno paaugstināt cenas.
Pirmās instances tiesas vērtējums
187 Pirmās instances tiesa vispirms norāda, ka prasītāja 1991. gada februārī ir iegādājusies 100 % Prat Carton kapitāla un ka tā neapstrīd savu atbildību par Prat Carton līdzdalību Līguma 85. panta 1. punkta pārkāpumā. Lēmuma 154. punktā ir norādīts, ka, iegādājoties Prat Carton, prasītāja “kļuva atbildīga par šī Spānijas ražotāja līdzdalību kartelī par visu tā līdzdalības laiku”. Turklāt Lēmuma 1. pantā par tajā minēto pārkāpumu, ieskaitot iespējamo Prat Carton pārkāpumu, pie atbildības tiek saukta tikai prasītāja, un Lēmums ir vērsts tikai pret prasītāju, nepieminot Prat Carton (Lēmuma 5. pants).
188 Šādos apstākļos, kā arī ņemot vērā, ka jau ir konstatēts, ka Komisija ir pierādījusi, ka prasītāja pati piedalījās pārkāpumā, kas aprakstīts Lēmuma 1. pantā, šis prasības pamats, ja būtu pieņemams, nevar attaisnot pilnīgu vai daļēju šī panta atcelšanu. Tomēr, tā kā prasītāja uzņēmumu Prat Carton iegādājās tikai 1991. gada februārī, t.i., divus mēnešus pirms Lēmumā konstatētā pārkāpuma beigām, būtu pamatoti samazināt naudas sodu, ja tiktu konstatēts, ka Komisija nav pierādījusi Prat Carton individuālo līdzdalību karteli veidojošajos elementos pirms 1991. gada februāra. Turklāt naudas sodi, kas uzlikti ar Lēmuma 3. pantu, tika aprēķināti, pamatojoties inter alia uz katra uzņēmuma apgrozījumu 1990. gadā, kad Prat Carton vēl nebija daļa no prasītājas grupas. Tāpēc ir jāizskata argumenti, kas tiek izvirzīti šī pamata kontekstā.
189 Pirmās instances tiesa vispirms izskatīs jautājumu par to, vai Komisija ir pierādījusi Prat Carton līdzdalību Līguma 85. panta 1. punkta pārkāpumā laikposmā no 1986. gada vidus līdz 1990. gada jūnijam – datumam, sākot ar kuru, Prat Carton atzīst, ka tā sākusi piedalīties ATK sanāksmēs. Otrkārt, Pirmās instances tiesa izskatīs jautājumu par to, vai Komisija ir pierādījusi Prat Carton līdzdalību Līguma 85. panta 1. punkta pārkāpumā atlikušajā laikposmā, proti, no 1990. gada jūnija līdz 1991. gada februārim – datumam, kurā prasītāja iegādājās Prat Carton.
1. Laikposms no 1986. gada vidus līdz 1990. gada jūnijam
190 Lai pierādītu, ka Prat Carton ir piedalījies Kopienas konkurences noteikumu pārkāpumā attiecīgajā laikposmā, Komisija atsaucas uz šī uzņēmuma piedalīšanos PK sanāksmēs 1986. gada 29. maijā, 1988. gada 25. maijā, 1988. gada 17. novembrī un 1989. gada 28. novembrī, kā arī Ekonomikas komitejas sanāksmēs 1988. gada 20. septembrī, 1989. gada 8. maijā un 1989. gada 3. oktobrī. Turklāt tā pamatojas uz Stora liecību (paziņojuma par iebildumiem 38. pielikums). Visbeidzot, Komisija apgalvo, ka tikai tas, ka dokumentos, ko uzņēmumi iesnieguši, nav precīzas informācijas attiecībā uz Prat Carton klātbūtni ATK sanāksmēs, nepierāda, ka tas tajās nav piedalījies.
191 Katrs no šiem pierādījumiem jāizvērtē iepriekš minētajā kārtībā.
a) Prat Carton piedalīšanās PK sanāksmēs
192 Runājot par Prat Carton piedalīšanos četrās konkrētajās PK sanāksmēs, Komisija nesniedz nekādus pierādījumus par šo sanāksmju priekšmetu. Tādējādi, atsaucoties uz šo piedalīšanos kā pierādījumu uzņēmuma līdzdalībai Līguma 85. panta 1. punkta pārkāpumā, Komisija pamato savu apgalvojumu ar Lēmumā izklāstītā šīs struktūras sanāksmju priekšmeta vispārējo aprakstu un ar pierādījumiem, kas Lēmumā minēti, lai pamatotu minēto aprakstu.
193 Šajā sakarā Lēmumā ir teikts: “Kā paskaidroja Stora, viens no PDG uzdevumiem bija izskaidrot PK pasākumus, kas bija vajadzīgi, lai regulētu tirgu. [..] Tādā veidā rīkotājdirektori, kas piedalījās Priekšsēdētāju konferencēs, saņēma informāciju par PDG pieņemtajiem lēmumiem un par norādījumiem, kas bija jāsniedz to tirdzniecības nodaļām, lai īstenotu saskaņotās cenu iniciatīvas” (Lēmuma apsvērumu 41. punkta pirmā daļa). Komisija norāda arī, ka “PDG regulāri sanāca kopā pirms katras paredzētās Priekšsēdētāju konferences un, tā kā abās sanāksmēs par priekšsēdētāju bija viena un tā pati persona, nav nekādu šaubu, ka tieši šī persona ziņoja par PDG apspriežu rezultātiem citiem tā sauktajiem “priekšsēdētājiem”, kas nebija ierobežotā personu loka locekļi” (Lēmuma apsvērumu 38. punkta otrā daļa).
194 Stora ir norādījis, ka PK sanāksmju dalībnieki bija informēti par PDG pieņemtajiem lēmumiem (paziņojuma par iebildumiem 39. pielikuma 8. punkts). Taču vairāki uzņēmumi, kas piedalījās PK sanāksmēs, ieskaitot prasītāju, apstrīd šī apgalvojuma pareizību. Tāpēc, ja nav citu pierādījumu, kas pamatotu Stora liecības par PK lomu, tos nevar uzskatīt par pietiekamiem pierādījumiem par minētās struktūras sanāksmju priekšmetu.
195 Jāatzīst, ka lietā ir kāds dokuments – bijušā Feldmühle vadības locekļa (Rosa [Roos]) 1993. gada 22. marta liecība – kurš pirmajā brīdī it kā apstiprina Stora apgalvojumus. Ross inter alia norāda, ka “PDG diskusiju saturs uzņēmumiem, kam šajā grupā nebija pārstāvju, tika atstāstīts tūlīt sekojošajā Priekšsēdētāju konferencē vai – ja Priekšsēdētāju konference tūlīt nesekoja – ATK sanāksmē”. Tomēr, lai gan Lēmumā, pamatojot Komisijas apgalvojumus par PK sanāksmju priekšmetu, nav tiešas atsauces uz šo dokumentu, to nekādā gadījumā nevar uzskatīt par pierādījumu, kas papildinātu Stora liecības. Tā kā šajās liecībās ir apkopotas atbildes, ko sniedzis katrs no trīs uzņēmumiem, ieskaitot Feldmühle, kuri pārkāpuma laikā piederēja Stora, tad bijušais Feldmühle vadības loceklis pats ir viens no Stora liecību avotiem.
196 Attiecībā uz citiem pierādījumiem, kuri izvirzīti, lai pierādītu PK sanāksmju priekšmetu, Komisija Lēmumā ir uzskatījusi, ka paziņojuma par iebildumiem 61. pielikums (minēts iepriekš 125. un 126. punktā) ir PK sanāksmē tapis iekšējs dokuments, kas apstiprina Stora atzinumu, proti, ka PK faktiski apsprieda saskaņotu cenu politiku (Lēmuma apsvērumu 41. punkta trešā daļa). Tomēr, kā jau tika konstatēts (skat. iepriekš 125.–135. punktu), šis dokuments nav slepenas vienošanās pierādījums attiecībā uz 1987. gada janvāra cenu iniciatīvu Apvienotajā Karalistē. Turklāt pretēji tam, ko apgalvo Komisija, uzņēmums Stora nav atzinis, ka PK faktiski apsprieda saskaņotu cenu noteikšanu. Kā norādījis Stora, uzņēmumiem, kas tikās PDG, PK sanāksmes bija tikai iespēja par pieņemtajiem lēmumiem informēt uzņēmumus, kuriem PDG nebija savu pārstāvju.
197 Visbeidzot, Komisija norāda, ka “dokumenti, ko Komisija atrada uzņēmumā FS-Karton (M‑M grupas loceklis), apstiprina, ka 1987. gada beigās abās priekšsēdētāju grupās tika noslēgta vienošanās par savstarpēji saistītajiem apjoma kontroles un cenu disciplīnas jautājumiem” (Lēmuma apsvērumu 53. punkta pirmā daļa). Tā šajā sakarā atsaucas uz paziņojuma par iebildumiem 73. pielikumu (skat. iepriekš 88. punktu). Kā jau tika norādīts (iepriekš 91. punkts), vēstules autors tās ievadā piemin ciešāku sadarbību “Priekšsēdētāju grupā” (“Präsidentenkreis”) – izteicienu, ko Mayr-Melnhof iztulko kā vispārēju norādi gan uz PDG, gan PK, t.i., neminot konkrētu notikumu vai sanāksmi (paziņojuma par iebildumiem 75. pielikuma 2.a punkts).
198 Paziņojuma par iebildumiem 73. pielikums tiešām ir apstiprinošs pierādījums Stora liecībām attiecībā uz to, ka starp uzņēmumiem, kam bija atļauts piedalīties “Priekšsēdētāju grupā”, pastāvēja slepena vienošanās par tirgus daļām un ka starp tiem pašiem uzņēmumiem pastāvēja slepena vienošanās par dīkstāvēm (skat. iepriekš 84.–114. punktu un it īpaši 110. punktu). Tomēr nav nekādu citu pierādījumu, kas apstiprinātu Komisijas apgalvojumu, ka PK mērķis inter alia bija apspriest slepenas vienošanās par tirgus daļām un ražošanas apjoma kontroli. Tādējādi izteicienu “Priekšsēdētāju grupa“ (“Präsidentenkreis”), kas lietots paziņojuma par iebildumiem 73. pielikumā, neraugoties uz Mayr-Melnhof sniegtajiem paskaidrojumiem, var interpretēt kā atsauci, kas attiecas tikai uz PDG.
199 Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija nav pierādījusi, ka PK sanāksmēm līdztekus tās likumīgajai darbībai bija arī funkcijas, kas vērstas pret konkurenci. No tā izriet, ka Komisija nevarēja no izvirzītajiem pierādījumiem secināt, ka uzņēmumi, kas piedalījās PK sanāksmēs, ir piedalījušies Līguma 85. panta 1. punkta pārkāpumā.
200 Tāpēc jākonstatē, ka Prat Carton līdzdalība konkurences noteikumu pārkāpumā laikposmā no 1986. gada vidus līdz 1990. gada jūnijam, pamatojoties uz šī uzņēmuma piedalīšanos četrās minētajās PK sanāksmēs, nav pierādīta.
b) Prat Carton piedalīšanās dažās Ekonomikas komitejas sanāksmēs
201 Netiek apstrīdēts, ka Prat Carton ir piedalījies trīs Ekonomikas komitejas sanāksmēs 1988. gada 20. septembrī, 1989. gada 8. maijā un 1989. gada 3. oktobrī. Turklāt eksistē dokuments, kurā izklāstīts 1989. gada 3. oktobra sanāksmes saturs (paziņojuma par iebildumiem 70. pielikums). Tāpēc vispirms ir jāizskata jautājums par to, vai šajās Ekonomikas komitejas sanāksmēs tika izskatīti jautājumi, kas bija saistīti ar darbībām, kuras vērstas pret konkurenci, un, otrkārt, vai no iebildumu izklāsta 70. pielikuma var secināt, ka Prat Carton ir piedalījies apspriedēs, kurās tika izskatīti jautājumi, kas bija saistīti ar darbībām, kuras vērstas pret konkurenci.
i) EK sanāksmju vispārējais saturs
202 Lēmumā ir norādīts, ka “Ekonomikas komitejas apspriežu “centrālā tēma” bija dažādo valstu kartona tirgus analīze un novērtējums” (Lēmuma apsvērumu 50. punkta pirmā daļa). Ekonomikas komiteja “inter alia apsprieda cenu svārstības valstu tirgos un saņemtos pasūtījumus un par saviem secinājumiem ziņoja ATK (vai līdz 1987. gada beigām – Tirdzniecības komitejai)” (Lēmuma apsvērumu 49. punkta pirmā daļa).
203 Komisija norāda, ka “apspriedēm par tirgus stāvokli bija konkrēts mērķis – sarunas par katras valsts tirgus stāvokli jāskata paredzēto cenu iniciatīvu kontekstā, ieskaitot konstatēto nepieciešamību uz laiku apturēt iekārtas, lai tādējādi atbalstītu cenu paaugstinājumus” (Lēmuma apsvērumu 50. punkta pirmā daļa). Komisija arī uzskata, ka “Ekonomikas komiteja kā tāda varbūt bija mazāk saistīta ar cenu noteikšanu, bet nav ticami, ka tie, kas piedalījās tās sanāksmēs, nezināja par nelikumīgo mērķi, kuram tika izmantota informācija, ko tie apzināti sniedza ATK” (Lēmuma apsvērumu 119. punkta otrā daļa).
204 Lai pamatotu savu apgalvojumu, ka apspriedēs, kas notika Ekonomikas komitejā, tika izskatīti jautājumi, kuri saistīti ar darbību, kas vērsta pret konkurenci, Komisija atsaucas tikai uz vienu dokumentu – konfidenciālu piezīmi, ko kāds FS-Karton pārstāvis uzrakstījis par galvenajiem jautājumiem, kas tika izskatīti Ekonomikas komitejas 1989. gada 3. oktobra sanāksmē (paziņojuma par iebildumiem 70. pielikums), t.i., sanāksmē, kurā piedalījās arī Prat Carton.
205 Lēmumā Komisija rezumē šī dokumenta saturu šādi:
“[..] papildus pieprasījuma, ražošanas un katrā valstī saņemto pasūtījumu sīkai izpētei sanāksmē tika izskatīti arī:
– jautājumi par klientu nopietno pretestību, kas konstatēta attiecībā uz pēdējo GC cenu paaugstinājumu, kas stājās spēkā 1. oktobrī;
– jautājumi par GC un GD ražotāju attiecīgo pasūtījumu stāvokli, ieskaitot individuālās pozīcijas;
– ziņojumi par notikušajām un plānotajām dīkstāvēm;
– īpašās grūtības, kas saistītas ar cenu paaugstinājuma ieviešanu Apvienotajā Karalistē, un paaugstinājuma ietekme uz cenu starpību, kas vajadzīga starp GC un GD šķiru,
un
– katras valsts grupas ienākošo pasūtījumu budžeta salīdzinājums.” (Lēmuma apsvērumu 50. punkta otrā daļa)
206 Šāds dokumenta satura izklāsts būtībā ir pareizs. Tomēr Komisijai nav neviena pierādījuma, lai pamatotu tās apgalvojumu, ka paziņojuma par iebildumiem 70. pielikumu var uzskatīt “par norādi uz šīs struktūras apspriežu īsto būtību” (Lēmuma apsvērumu 113. punkta pēdējā daļa). Turklāt Stora liecina, ka “ATK tika nodibināta 1987. gada beigās un tās pirmā sanāksme notika 1988. gada sākumā, no šī datuma pārņemot daļu no Ekonomikas komitejas funkcijām. Citas Ekonomikas komitejas funkcijas pārņēma Statistikas komiteja” (paziņojuma par iebildumiem 39. pielikuma 13. punkts). Tādējādi vismaz attiecībā uz laikposmu, kas sākās 1988. gada sākumā un kas ir vienīgais laikposms, kurā Prat Carton piedalījās Ekonomikas komitejas sanāksmēs, Stora liecībās nav nekādu pierādījumu, kas apstiprinātu Komisijas apgalvojumus attiecībā uz to, ka šīs struktūras apspriežu mērķis bijis saistīts ar darbību, kas vērsta pret konkurenci. Visbeidzot, Komisija nemin arī nekādus pierādījumus, kas ļautu uzskatīt, ka Ekonomikas komitejas sanāksmju dalībnieki zināja par īsto būtību sanāksmēm, kuras notika ATK – struktūrā, kurai Ekonomikas komiteja sniedza ziņojumus. Tādējādi nevar nepieļaut iespēju, ka daži no Ekonomikas komitejas sanāksmju dalībniekiem, kuri vienlaikus nepiedalījās ATK sanāksmēs, nezināja, kā tieši ATK izmantoja Ekonomikas komitejas sagatavotos ziņojumus.
207 No tā izriet, ka paziņojuma par iebildumiem 70. pielikums nepierāda īsto būtību apspriedēm, kas notika Ekonomikas komitejas sanāksmēs.
ii) Ekonomikas komitejas 1989. gada 3. oktobra sanāksme
208 Ekonomikas komitejas 1989. gada 3. oktobra sanāksmes saturs ir atstāstīts paziņojuma par iebildumiem 70. pielikumā. Rodas jautājums par to, vai Prat Carton piedalīšanās šajā sanāksmē ir pietiekams pierādījums par līdzdalību Līguma 85. panta 1. punkta pārkāpumā.
209 Pirmkārt, šajā sanāksmē notikušās apspriedes par cenām attiecās uz klientu reakciju uz GC kartona cenas paaugstinājumu, ko vairākums šīs kartona šķiras ražotāju piemēroja, sākot ar 1989. gada 1. oktobri – pēc tam, kad dažus mēnešus agrāk par to tika paziņots tirgū. Komisija uzskata, ka šis cenu paaugstinājums attiecās arī uz SBS kartonu, bet ne uz GD kartonu. Attiecībā uz apspriedēm, kas notika minētajā sanāksmē, Pirmās instances tiesa uzskata, ka tās pārsniedza Kopienas konkurences noteikumos atļauto, it īpaši, paziņojot, ka būtu “kļūda atteikties no pašlaik noteiktā augstā cenu līmeņa GC šķirai [..]”. Šādi paužot kopēju nodomu stingri piemērot jauno GC kartona cenu līmeni, ražotāji nenoteica savu tirgus politiku neatkarīgi viens no otra un tādējādi pārkāpa Līguma konkurences noteikumu būtību (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Suiker Unie u.c./Komisija, 173. punkts).
210 Tomēr nav nekā tāda, kas norādītu uz to, ka Prat Carton ir piedalījies 1989. gada oktobra cenu paaugstinājuma slepenajā saskaņošanā pirms tā īstenošanas un turklāt ka tas tiešām toreiz paaugstināja GC kartona cenas. No pieteikuma iesniedzējas atbildēm uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem rakstveida jautājumiem izriet, ka 1989. gadā 80 % Prat Carton produkcijas bija GD kartons, ko neskāra attiecīgais cenu paaugstinājums. Turklāt Ekonomikas padomes 1989. gada oktobra sanāksme notika apmēram astoņus mēnešus pirms Prat Carton pirmās pierādītās piedalīšanās sanāksmē, kas notika ATK – vienā no struktūrām, kura, kā norādīts Lēmumā, kopā ar PDG bija vieta, kur notika galvenās apspriedes par darbībām, kas vērstas pret konkurenci.
211 Ņemot vērā šos apstākļus, nevar noraidīt iespēju, ka Prat Carton pārstāvis vai pārstāvji Ekonomikas komitejas 1989. gada 3. oktobra sanāksmē varēja nezināt par kontekstu, kādā norisinājās apspriedes par cenām. Turklāt pierādījumu trūkuma dēļ par tā rīcību tirgū attiecīgajā laikposmā attiecībā uz cenām ir iespējams, ka Prat Carton uzskatīja, ka apspriedes neattiecas uz tā individuālo situāciju. Tāpēc, ņemot vērā, ka apspriedei Ekonomikas komitejas 1989. gada 3. oktobra sanāksmē attiecībā uz Prat Carton varēja būt izņēmuma raksturs, šim uzņēmumam nevar pārmest, ka tas nav publiski norobežojies no šajā sanāksmē notikušās apspriedes rezultātiem.
212 Otrkārt, paziņojuma par iebildumiem 70. pielikumā nav nekā, kas pierādītu īsto būtību apspriedēm, saskaņā ar kurām tika pieņemts plāns nākotnē saskaņot dīkstāvju laiku. Visas tajā minētās norādes uz konkrētiem dīkstāvju periodiem attiecas tikai uz vēsturiskiem datiem. Tomēr dokumentā ir frāze, kas attiecas uz turpmāko rūpnīcas izmantošanu: “Ir skaidrs, ka tad, ja arī turpmāk būs maz pasūtījumu un iekārtas nebūs pietiekami noslogotas, būs jāapsver iespēja atbilstoši pieprasījumam apturēt ražošanu” [“Bei anhaltend schlechtem Auftragseingang und schlechter Belegung ist es naheliegend, entsprechend dem Marktbedarf ein Abstellen zu überlegen”]. Tomēr, tā kā Prat Carton piedalīšanās attiecīgajā Ekonomikas komitejas sanāksmē iepriekš minēto iemeslu dēļ nepierāda tā līdzdalību slepenajā cenu saskaņošanā, tā arī nav pietiekams pierādījums tā līdzdalībai slepenajā dīkstāvju saskaņošanā. To, ka tiek minēta iespējama vajadzība izmantot dīkstāves nākotnē, nevar uzskatīt par Kopienas konkurences tiesību pārkāpumu, jo vismaz attiecībā uz uzņēmumiem, kas nepiedalījās slepenajā cenu saskaņošanā, šādi var izpausties vienkāršs esošo tirgus apstākļu objektīvs novērtējums.
213 Ņemot vērā iepriekš minēto, Prat Carton piedalīšanās Ekonomikas komitejas 1989. gada 3. oktobra sanāksmē nav pietiekams pierādījums tā līdzdalībai Līguma 85. panta 1. punkta pārkāpumā.
c) Stora liecība attiecībā uz informācijas nodošanu uzņēmumiem, kas nepiedalījās sanāksmēs
214 Liecībā, uz ko atsaucas Komisija (paziņojuma par iebildumiem 38. pielikuma 2. lpp.), Stora sniedz informāciju attiecībā uz ražotājiem, kuri tika informēti par PDG sanāksmju rezultātiem: “Stora ražotāji uzskata, ka Spānijas ražotājus parasti informēja Saffa vai Finnboard. Pārējie Spānijas ražotāji, kas ir RIG Kartons locekļi ir Papelera del Centra SA, Prat Carton SA, Romani Esteve SA, Sarrió SA un Tampella Espanola SA”.
215 Kā tas skaidri izriet no šīs liecības formulējuma, Stora tikai norāda, ka tā uzskata, ka Prat Carton tika informēts par PDG sanāksmju rezultātiem. Taču nav norādīts, kas ir šāda uzskata pamatā. Šādos apstākļos šo liecību nevar uzskatīt par pierādījumu Prat Carton līdzdalībai Līguma 85. panta 1. punkta pārkāpumā. Šāds secinājums jāizdara vēl jo vairāk tāpēc, ka Stora apgalvojumi skar vairākus citus uzņēmumus, kas ir RIG Kartons locekļi, bet par kuriem Lēmumā nav konstatēts, ka tie piedalījušies pārkāpumā.
d) Prat Carton piedalīšanās ATK sanāksmēs
216 Komisija apgalvo, ka nav pierādīts, ka Prat Carton nepiedalījās ATK sanāksmēs pirms 1989. gada jūnija, jo nav oficiālas informācijas par dažādo uzņēmumu piedalīšanos šajās sanāksmēs pirms Komisijas pārbaudēm.
217 Tomēr Komisijas pienākums ir pierādīt, ka Prat Carton ir pārkāpis Līguma 85. panta 1. punktu. Tāpēc tās apgalvojumiem par Prat Carton iespējamo piedalīšanos ATK sanāksmēs izskatāmajā laikposmā nav pamatojuma.
e) Secinājums par izskatāmo laikposmu
218 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pierādījumi, uz kuriem Komisija atsaucas, pat ja tos izskata kopumā, nepierāda Prat Carton līdzdalību Līguma 85. panta 1. punkta pārkāpumā laikposmā no 1986. gada vidus līdz 1990. gada jūnijam.
2. Laikposms no 1990. gada jūnija līdz 1991. gada februārim
219 Netiek apstrīdēts, ka Prat Carton ir piedalījies trīs ATK sanāksmēs izskatāmajā laikposmā, proti, 1990. gada 27.–28. jūnijā, 1990. gada 4. septembrī un 1990. gada 8.–9. oktobrī. Attiecībā uz Prat Carton faktisko rīcību tirgū Komisija uzskata, ka tai ir pierādījumi, kas apliecina, ka šis uzņēmums ir piedalījies 1991. gada janvāra saskaņotajā cenu paaugstinājumā – vienīgajā saskaņotajā paaugstinājumā, kas tika īstenots šajā laikposmā.
220 Ņemot vērā šos apstākļus, ir jāapsver, vai Komisija ir pietiekami pierādījusi Prat Carton līdzdalību trīs pārkāpumu veidojošajos elementos minētajā laikposmā.
a) Prat Carton līdzdalība slepenajā cenu saskaņošanā
221 Komisija norāda, ka jau no paša sākuma ATK galvenais uzdevums bija šāds:
“– noteikt, vai cenu paaugstinājumus varēja īstenot un – apstiprinošas atbildes gadījumā – kā to izdarīt, un ziņot par saviem secinājumiem PDG;
– attiecībā uz katru valsti un galvenajiem klientiem izstrādāt PDG noteikto cenu iniciatīvu īstenošanas kārtību, lai Eiropā izveidotu vienādu cenu sistēmu [..]” (Lēmuma apsvērumu 44. punkta pēdējā daļa).
222 Komisija Lēmuma pirmajā un otrajā daļā ir uzsvērusi, ka:
“Šī komiteja attiecībā uz katras valsts tirgu apsprieda, kā katram ražotājam jāīsteno cenu pieaugumi, par kuriem bija panākta vienošanās PDG sanāksmēs. Ierosināto cenu paaugstinājumu praktiskie aspekti tika izskatīti “apaļā galda” apspriedēs, kurās katram dalībniekam bija iespēja paust savu viedokli par ierosināto paaugstinājumu.
Par grūtībām, ieviešot cenu paaugstinājumus, par kuriem bija panākta vienošanās PDG sanāksmēs, vai dažreiz arī par atteikšanos sadarboties tika ziņots PDG, kas šādos gadījumos (kā norāda Stora) “mēģināja panākt vajadzīgo sadarbības līmeni”. Par GC un GD šķiru ATK ziņoja atsevišķi. Ja PDG, pamatojoties uz ziņojumiem, ko tā saņēma no ATK, mainīja cenu politikas lēmumu, pasākumi, kas bija vajadzīgi tā īstenošanai, tika apspriesti nākamajā ATK sanāksmē”.
223 Jākonstatē, ka Komisija pamatoti ir atsaukusies uz Stora liecībām, lai pamatotu minētos secinājumus par ATK sanāksmju mērķi (paziņojuma par iebildumiem 35. un 39. pielikums).
224 Turklāt, pat ja Komisijas rīcībā nav nevienas ATK sanāksmes oficiāla protokola, tā no Mayr-Melnhof un Rena ir ieguvusi dažus iekšējos dokumentus, kas attiecas uz sanāksmēm 1989. gada 6. septembrī, 1989. gada 16. oktobrī un 1990. gada 6. septembrī (paziņojuma par iebildumiem 117., 109. un 118. pielikums). Šie dokumenti, kuru saturs ir izklāstīts Lēmuma 80., 82. un 87. punktā, sniedz informāciju par detalizētajām apspriedēm, kas šajās sanāksmēs notika attiecībā uz cenu saskaņošanas iniciatīvām. Tāpēc tie ir pierādījumi, kas skaidri apstiprina Stora sniegto ATK funkciju aprakstu.
225 Šajā sakarā pietiek kā piemēru minēt no Rena iegūto dokumentu par ATK 1990. gada 6. septembra sanāksmi (paziņojuma par iebildumiem 118. pielikums), kurā inter alia ir norādīts:
“Cenu paaugstinājums tiks izsludināts nākamajā nedēļā, septembrī.
Francija | FRF 40 |
Nīderlande | NLG 14 |
Vācija | DEM 12 |
Itālija | ITL 80 |
Beļģija | BEF 2,50 |
Šveice | CHF 9 |
Apvienotā Karaliste | GBP 40 |
Īrija | IEP 45 |
Visas šķiras jāpaaugstina vienādi – GD, UD, GT, GC utt.
Tikai viens cenu paaugstinājums gadā.
Piegādēm, sākot no 7. janvāra.
Vēlākais 31. janvārī.
14. septembrī vēstule par cenu paaugstinājumu (Mayr-Melnhof).
19. septembrī Feldmühle nosūta savu vēstuli.
Cascades pirms septembra beigām.
Visiem jānosūta savas vēstules pirms 8. oktobra.”
226 Kā Komisija paskaidro Lēmuma apsvērumu 88.–90. punktā, tā ir ieguvusi arī iekšējos dokumentus, kas ļauj secināt, ka uzņēmumi, it īpaši tie, kas minēti paziņojuma par iebildumiem 118. pielikumā, tiešām izsludināja un veica saskaņotos cenu paaugstinājumus.
227 Pat ja dokumenti, uz kuriem Komisija atsaucas, attiecas tikai uz nelielu skaitu ATK sanāksmju, kas norisinājās laikposmā, kuru aptver Lēmums, visi pieejamie dokumentārie pierādījumi apstiprina Stora liecību, kurā norādīts, ka ATK galvenais mērķis bija noteikt un plānot saskaņotos cenu paaugstinājumus. Tas, ka par ATK sanāksmēm nav gandrīz nekādu ne oficiālu, ne iekšēju protokolu, jāuzskata par pietiekamu pierādījumu Komisijas apgalvojumam, ka uzņēmumi, kas šajās sanāksmēs piedalījās, mēģināja slēpt šajā struktūrā notiekošo apspriežu īsto būtību (skat. it īpaši Lēmuma apsvērumu 45. punktu). Šādos apstākļos pierādīšanas pienākums tiek pavērsts otrādi, un tas, ka šīm sanāksmēm bija likumīgs mērķis, jāpierāda uzņēmumiem, kas piedalījās šīs struktūras sanāksmēs. Tā kā minētie uzņēmumi tādus pierādījumus nav snieguši, Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka apspriedēm, kuras uzņēmumi veica šīs struktūras sanāksmēs, galvenokārt bija pret konkurenci vērsts mērķis.
228 Runājot par Prat Carton individuālo situāciju, tā piedalīšanās trīs ATK sanāksmēs apmēram astoņu mēnešu ilgā laikposmā, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus un neraugoties uz to, ka nav dokumentāru pierādījumu attiecībā uz apspriedēm, kas šajās trīs sanāksmēs notika, ir jāuzskata par pietiekamu pierādījumu tā līdzdalībai slepenajā cenu saskaņošanā minētajā laikposmā.
229 Šis secinājums izriet no dokumentiem, uz ko Komisija atsaucas saistībā ar Prat Carton faktisko rīcību attiecībā uz cenām. Kā izriet no paziņojuma par iebildumiem 118. pielikuma, 1990. gada septembra sākumā tika nolemts paaugstināt cenas visām kartona šķirām un dažādie uzņēmumi par to paziņoja 1990. gada septembrī un oktobrī. Šim paaugstinājumam visās attiecīgajās valstīs bija jāstājas spēkā 1991. gada janvārī.
230 Faksā, ko Prat Carton nosūtīja 1990. gada 26. septembrī (dokuments G‑15‑8), inter alia ir norādīts, ka:
“Mēs plānojam 1991. gada janvārī visās valstīs paaugstināt cenas.
Attiecībā uz Franciju mēs paredzam paaugstinājumu FRF 400 par tonnu visām šķirām.”
231 Pat ja šajā faksā precīza paredzētā cenas paaugstinājuma summa minēta tikai vienai valstij, tā pierāda, ka Prat Carton paziņoja par cenu paaugstinājumiem atbilstoši lēmumiem, kurus, kā norādīts paziņojuma par iebildumiem 118. pielikumā, pieņēma ATK sanāksmēs. Šajā kontekstā paaugstinājumi, kas minēti iebildumu izklāsta 118. pielikumā, neattiecas uz vienādām pārdošanas vienībām visām attiecīgajām valstīm, un FRF 40 paaugstinājums, kas minēts Francijai, atbilst cenas paaugstinājumam 100 kilogramiem. Turklāt, lai gan netiek apstrīdēts, ka dokumenti F‑15‑9 un G‑15‑7, kas ir faksi, kurus viens otram sūtījuši Prat Carton un kāds britu uzņēmums 1991. gada februāra beigās vai marta sākumā, pierāda, ka Prat Carton Apvienotajā Karalistē cenas pacēla tikai 1991. gada aprīlī, šāda cenu paaugstinājuma īstenošanas datuma atlikšana vienā no attiecīgajām valstīm nevar ietekmēt dokumenta G‑15‑8 pierādījuma spēku attiecībā uz Prat Carton līdzdalību 1991. gada janvāra saskaņotajā cenu paaugstinājumā. Šāds secinājums jāizdara vēl jo vairāk tāpēc, ka, ņemot vērā dokumentu F‑15‑9, cenu paaugstinājums, ko Prat Carton īstenoja britu tirgū, sasniedza no GBP 35 līdz GBP 45 par tonnu, kas ir tuvu GBP 40, kā norādīts iebildumu izklāsta 118. pielikumā.
232 Ņemot vērā iepriekš minētos secinājumus, Pirmās instances tiesa uzskata, ka Komisija ir pierādījusi, ka Prat Carton ir piedalījies slepenā cenu saskaņošanā laikposmā no 1990. gada jūnija līdz 1991. gada februārim.
b) Par Prat Carton līdzdalību slepenā dīkstāvju saskaņošanā
233 Jau tika konstatēts, ka Komisija ir pierādījusi, ka uzņēmumi, kas piedalījās PDG sanāksmēs, sākot ar 1987. gada beigām, ir piedalījušies slepenā iekārtu dīkstāves saskaņošanā un ka dīkstāves tika faktiski izmantotas, sākot ar 1990. gadu.
234 Kā norādīts Lēmumā, šajā slepenajā saskaņošanā piedalījās arī uzņēmumi, kuri piedalījās ATK sanāksmēs.
235 Šajā sakarā Komisija inter alia norāda:
“Papildus Fides sistēmai, kas sniedza vispārinātus datus, ATK sanāksmēs katrs atsevišķais ražotājs konkurentiem parasti sniedza informāciju arī par saviem pasūtījumiem.
Šī informācija par to, cik darba dienām veikti pasūtījumi, bija vajadzīga diviem mērķiem:
– lai nolemtu, vai pastāv atbilstoši nosacījumi saskaņota cenu paaugstinājuma īstenošanai;
– lai noteiktu, cik daudz dīkstāves laika vajadzīgs, lai uzturētu līdzsvaru starp piedāvājumu un pieprasījumu [..]” (Lēmuma apsvērumu 69. punkta trešā un ceturtā daļa).
236 Komisija norāda arī, ka:
“PDG tomēr oficiāli nesadalīja “dīkstāves”, kas katram ražotājam jāievēro. Kā norāda Stora, pastāvēja noteiktas praktiskas grūtības pieņemt saskaņotu dīkstāvju plānu, kas aptvertu visus ražotājus. Stora norāda, ka šo iemeslu dēļ “bija tikai nenoteikta veicināšanas sistēma” (otrā Stora liecība, 15. punkts).
Šķiet, ka tie atkal bija lielie ražotāji, kas uzņēmās pienākumu samazināt ražošanu, lai uzturētu cenu līmeni.
Neoficiālas piezīmes par divām ATK sanāksmēm, no kurām viena notika 1990. gada janvārī (skat. 84. apsvērumu) un otra – 1990. gada septembrī (87. apsvērums), kā arī citi dokumenti (94. un 95. apsvērums) tomēr apstiprina, ka lielie ražotāji RIG Kartons sanāksmēs sīki un pastāvīgi informēja savus mazākos konkurentus par saviem plāniem kā alternatīvu cenu samazināšanai izmantot papildu dīkstāves” (Lēmuma apsvērumu 71. punkts).
237 Pirmās instances tiesa secina, ka Komisija pamatoti ir atsaukusies uz Stora otro liecību (paziņojuma par iebildumiem 39. pielikuma 25. punkts), lai pamatotu savu apgalvojumu, ka, lai gan PDG oficiāli nenoteica dīkstāves, kas katram ražotājam jāievēro, tomēr šajā sakarā pastāvēja “nenoteikta veicināšanas sistēma”.
238 Attiecībā uz uzņēmumiem, kuri piedalījās ATK sanāksmēs, dokumentārie pierādījumi, kas attiecas uz šīm sanāksmēm (iepriekš minētais paziņojuma par iebildumiem 109., 117. un 118. pielikums), apstiprina, ka saistībā ar saskaņotu cenu paaugstinājumu gatavošanu notika apspriedes par dīkstāvēm. Kā jau ir norādīts (skat. iepriekš 104. punktu), paziņojuma par iebildumiem 118. pielikumā ir minēti vairāku ražotāju pasūtījumi un norādīts, ka daži ražotāji apsvēra dīkstāvju izmantošanu. Turklāt, lai gan paziņojuma par iebildumiem 109. un 117. pielikumā nav informācijas, kas attiektos tieši uz paredzētajām dīkstāvēm, tie pierāda, ka attiecīgajās sanāksmēs tika apspriesti esošie un ienākošie pasūtījumi.
239 Šie dokumenti, skatīti saistībā ar Stora liecību, ir pietiekams pierādījums ATK sanāksmēs pārstāvēto ražotāju līdzdalībai slepenā dīkstāvju saskaņošanā. Tā kā izziņoto cenu saskaņošanas mērķis bija palielināt darījumu cenas (skat. iepriekš 48.–61. punktu), uzņēmumi, kuri piedalījās slepenā cenu saskaņošanā, noteikti zināja, ka esošo un ienākošo pasūtījumu izskatīšana un apspriedes par iespējamām dīkstāvēm bija vērstas ne tikai uz to, lai noteiktu, vai tirgus apstākļi bija labvēlīgi saskaņotam cenu paaugstinājumam, bet arī uz to, lai noteiktu, vai ir vajadzīgas dīkstāves, lai nepieļautu, ka saskaņoto cenu līmeni apdraudētu pārāk liels piedāvājums. Piemēram, no paziņojuma par iebildumiem 118. pielikuma izriet, ka ATK 1990. gada 6. septembra sanāksmes dalībnieki vienojās par drīzumā paredzamu cenu paaugstinājumu, lai gan vairāki ražotāji bija paziņojuši, ka gatavojas apturēt ražošanu. No tā izriet, ka tirgus apstākļu dēļ paredzamā cenu paaugstinājuma reālai piemērošanai bija katrā ziņā jāizmanto (papildu) dīkstāves un tādējādi ražotāji vismaz netieši šādas sekas bija pieņēmuši.
240 Pamatojoties uz iepriekš minēto un uzskatot, ka nav jāizskata citi pierādījumi, uz kuriem Komisija Lēmumā atsaucas (paziņojuma par iebildumiem 102., 113., 130. un 131. pielikums), Tiesa secina, ka Komisija ir pierādījusi, ka uzņēmumi, kas piedalījās ATK sanāksmēs un cenu saskaņošanā, ir piedalījušies arī slepenā dīkstāvju saskaņošanā.
241 Tāpēc jāuzskata, ka Prat Carton no 1990. gada jūnija līdz 1991. gada februārim ir piedalījies slepenā dīkstāvju saskaņošanā.
c) Prat Carton līdzdalība slepenā tirgus daļu saskaņošanā
242 Jau ir konstatēts, ka Komisija ir pierādījusi, ka uzņēmumi, kas piedalījās PDG sanāksmēs no 1987. gada beigām ir piedalījušies slepenā tirgus daļu saskaņošanā (skat. iepriekš 84.–114. punktu).
243 Pamatojot savu apgalvojumu, ka uzņēmumi, kas piedalījās PDG sanāksmēs, ir piedalījušies arī slepenā tirgus daļu saskaņošanā, Komisija Lēmumā norāda, ka:
“Lai gan mazākie kartona ražotāji, kas apmeklēja ATK sanāksmes, nesaņēma sīku informāciju par detalizētajām apspriedēm, kuras PDG notika par tirgus daļām, tie, ņemot vērā “cena pāri apjomam” politiku, kuru tie visi atbalstīja, ļoti labi zināja par starp lielajiem ražotājiem pastāvošo vispārējo vienošanos uzturēt “nemainīgus piedāvājuma līmeņus” un, bez šaubām, apzinājās vajadzību attiecīgi pielāgot savu rīcību.” (Lēmuma apsvērumu 58. punkta pirmā daļa)
244 Lai gan Lēmumā tas nav skaidri norādīts, Komisija šajā sakarā apstiprina Stora liecību, kurā bija minēts, ka:
“Citi ražotāji, kas nepiedalījās PDG, parasti nebija sīki informēti par tirgus daļu apspriedēm. Tomēr, ņemot vērā “cena pāri apjomam” politiku, kurā tie piedalījās, tiem vajadzēja zināt par starp lielajiem ražotājiem pastāvošo vienošanos, uzturot nemainīgus piedāvājuma līmeņus, noturēt cenas.
Attiecībā uz GC šķiras piedāvājumu to ražotāju daļas, kuri nepiedalījās PDG, katrā gadījumā bija tik nenozīmīgas, ka tas, vai tie bija vai nebija vienošanās par tirgus daļām dalībnieki, faktiski nekādi neietekmēja pārējo personu rīcību.” (paziņojuma par iebildumiem 43. pielikums, 1. punkta 2. apakšpunkts)
245 Tādējādi Komisija tieši tāpat kā Stora pamatojas uz pieņēmumu, ka pat tad, ja nav tiešu pierādījumu, uzņēmumiem, kas nepiedalījās PDG sanāksmēs, bet par kuriem ir pierādīts, ka tie atbalstījuši pārējos Lēmuma 1. pantā minēto pārkāpumu veidojošos elementus, katrā ziņā bija jāzina par tirgus daļu slepeno saskaņošanu.
246 Šādu argumentāciju nevar pieņemt. Pirmkārt, Komisija nesniedz nekādus pierādījumus, kas pamatotu, ka uzņēmumi, kas nepiedalījās PDG sanāksmēs, ir atbalstījuši vispārējo vienošanos, kas paredzēja lielo ražotāju tirgus daļu iesaldēšanu.
247 Otrkārt, tikai tas, ka šie uzņēmumi ir piedalījušies slepenā cenu saskaņošanā un slepenā dīkstāvju saskaņošanā, nepierāda, ka tie būtu piedalījušies arī slepenā tirgus daļu saskaņošanā. Pretēji tam, kā to acīmredzot apgalvo Komisija, tirgus daļu saskaņošana nebija cieši saistīta ar cenu saskaņošanu un/vai dīkstāvju saskaņošanu. Pietiek norādīt, ka mērķis slepenai tirgus daļu saskaņošanai, ko īstenoja lielie ražotāji, kuri tikās PDG sanāksmēs, kā norādīts Lēmumā (skat. iepriekš 78.–80. punktu), bija uzturēt tirgus daļas nemainīgā līmenī, laiku pa laikam veicot izmaiņas, pat tajos laikposmos, kuros tirgus apstākļi un it īpaši līdzsvars starp piedāvājumu un pieprasījumu bija tādi, ka, lai garantētu efektīvu saskaņoto cenu paaugstinājumu īstenošanu, nevajadzēja kontrolēt ražošanu. No tā izriet, ka jebkāda līdzdalība slepenā cenu saskaņošanā un/vai slepenā dīkstāvju saskaņošanā nepierāda, ka uzņēmumi, kas nepiedalījās PDG sanāksmēs, ir tieši piedalījušies slepenā tirgus daļu saskaņošanā vai ka tie par to zināja, vai ka tiem par to katrā ziņā vajadzēja zināt.
248 Visbeidzot un treškārt, Lēmuma apsvērumu 58. punkta otrajā un trešajā daļā Komisija kā uz papildu pierādījumu saviem apgalvojumiem šajā sakarā atsaucas arī uz paziņojuma par iebildumiem 102. pielikumu, kurā izklāstītas piezīmes, kuras iegūtas no Rena un kuras, kā norādīts Lēmumā, attiecas uz īpašu NPI sanāksmi, kas notika 1988. gada 3. oktobrī. Pietiek norādīt, ka prasītāja nebija NPI locekle un ka šajā dokumentā minētā iespējamā vajadzība izmantot dīkstāvi jau minēto iemeslu dēļ nevar būt pierādījums slepenai tirgus daļu saskaņošanai.
249 Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija nav pierādījusi, ka Prat Carton ir piedalījies slepenā tirgus daļu saskaņošanā attiecībā uz laikposmu no 1990. gada jūnija līdz 1991. gada februārim.
3. Secinājumi attiecībā uz Prat Carton līdzdalību Līguma 85. panta 1. punkta pārkāpumā, pirms prasītāja to iegādājās 1991. gada februārī
250 Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, Pirmās instances tiesa konstatē, ka Komisija ir pierādījusi, ka Prat Carton laikposmā no 1990. gada jūnija līdz 1991. gada februārim ir piedalījies slepenā cenu saskaņošanā un slepenā dīkstāvju saskaņošanā. Tomēr Prat Carton līdzdalība slepenā tirgus daļu saskaņošanā šajā pašā laikposmā nav pietiekami pierādīta. Visbeidzot, attiecībā uz iepriekšējo laikposmu, proti, no 1986. gada vidus līdz 1990. gada jūnijam, Komisija nav pierādījusi, ka Prat Carton ir piedalījies pārkāpumu veidojošajos elementos.
Par prasību atcelt Lēmuma 2. pantu
Lietas dalībnieku argumenti
251 Prasītāja prasību pamato ar to, ka aizliegums nākotnē veikt informācijas apmaiņu nav likumīgs. Tā norāda, ka ne Lēmuma 1., ne 2. pants neattiecas uz pirmo nozares apvienības CEPI-Cartonboard (turpmāk tekstā – “CEPI”) informācijas apmaiņas sistēmu, kas minēta Lēmuma apsvērumu 105., 106. un 166. punktā. Aizliegums nākotnē veikt informācijas apmaiņu apvienībai CEPI un tās locekļiem, ieskaitot prasītāju, liegtu izveidot jaunu informācijas apmaiņas sistēmu, kā arī īpašo sistēmu, par kuru CEPI Komisijai paziņoja 1993. gada beigās un kura arī nav minēta Lēmumā.
252 Turklāt informācijas apmaiņas sistēmas, kuru mērķis nav panākt aizliegtus rezultātus, piemēram cenu saskaņošanu vai ražošanas apjomu saskaņošanu, iepriekšējā Komisijas darbībā nekad nav tikušas uzskatītas par nelikumīgām, ja tās neparedzēja individuālu, konfidenciālu datu apmaiņu. Prasītāja norāda, ka Komisijas Septītajā ziņojumā par konkurences politiku, Komisija skaidroja, ka tai nav būtisku iebildumu pret statistikas informācijas apmaiņu, izmantojot nozares apvienības vai specializētas informācijas aģentūras, pat ja pēdējās sniedz apstrādātus datus, ar nosacījumu, ka attiecīgā informācija neļauj identificēt individuālus datus.
253 Prasības pamats tālāk iedalās divās daļās. Pirmajā daļā prasītāja apgalvo, ka Lēmuma 2. pantā noteiktā aizlieguma formulējums ir pārāk neskaidrs un vispārīgs. Tajā, piemēram, nav norādīti apstākļi, kādos par informācijas sistēmu, kas nav saistīta ar individuāliem datiem, tiks uzskatīts, ka tā ir atbildīga par cenu vai ražošanas saskaņošanas veicināšanu vai par vienošanās par cenām vai tirgus sadali īstenošanas kontroli.
254 Lēmuma 2. pantā nav arī noteiktas pazīmes, kurām attiecīgajai sistēmai jābūt, lai tā atbilstu prasībām par to, ka tajā nedrīkst būt: a) vispārēju datu, kas ļautu “noteikt atsevišķu ražotāju rīcību” (otrā daļa); b) vispārēju ražošanas un noieta statistikas datu, ko varētu izmantot, “lai sektorā veicinātu vai atvieglotu kopēju rīcību” (trešā daļa), un c) “tādas informācijas apmaiņas, kam ir svarīga nozīme konkurencē”, un “sanāksmju vai citu kontaktu ar mērķi apspriest savstarpēji sniegtās informācijas nozīmi vai iespējamo nozares vai atsevišķu ražotāju reakciju uz šo informāciju” (ceturtā daļa).
255 Prasītāja uzskata, ka šādus neskaidrus un vispārējus aizliegumus būs grūti īstenot un ka tie katrā ziņā ir pretrunā tiesiskās drošības principam.
256 Otrajā prasības pamata daļā prasītāja apstrīd Lēmuma 2. panta otrajā daļā iekļautā aizlieguma veikt (pat vispārējas) informācijas apmaiņu par ienākošajiem un saņemtajiem pasūtījumiem likumīgumu.
257 Pirmkārt, šādi dati dod tikai norādes par vispārējām kopējā pieprasījuma tendencēm un neļauj identificēt nevienu ražotāju vai valsti.
258 Otrkārt, attiecīgā informācijas apmaiņa kartona nozarei ir īpaši noderīga un pat vajadzīga.
259 Treškārt, Komisija nekad nav aizliegusi attiecīgās informācijas apmaiņu. Tieši pretēji – tā ir uzskatījusi, ka informācijas apmaiņa par krājumiem, pašreizējām un agrākajām tirgus cenām, patēriņu, pārstrādes jaudu un pat cenu tendencēm nekādi neietekmē konkurenci (skat. it īpaši Komisijas Paziņojumu 87/C 339/07, kas pieņemts atbilstoši Padomes Regulai Nr. 17 un kas attiecas uz negatīvu atzinumu par izņēmumu, kas paredzēts EEK līguma 85. panta 3. punktā – lieta Nr. IV/32.076 – European Wastepaper Information Service (OV 1987, C 339, 7. lpp.; turpmāk tekstā – “EWIS paziņojums”) un Septīto ziņojumu par konkurences politiku, 5.–8. punkts).
260 Komisija norāda, ka Lēmuma 2. pants neskar informācijas apmaiņas sistēmu, par kuru paziņoja CEPI un kuru laikā, kad tika celta prasība, izskatīja kompetentais Komisijas dienests.
261 Tā apgalvo arī, ka Lēmuma 1. pantā sniegtie norādījumi ir atbilstoši, ņemot vērā, ka tā nav saņēmusi pierādījumus tam, ka pārkāpums ir pārtraukts, un ka šādu norādījumu apjoms ir atkarīgs no uzņēmumu rīcības. Tā kā šie norādījumi aizliedz piedalīties tādā sistēmā, kuras mērķis vai sekas ir tādas pašas vai līdzīgas kā šajā gadījumā, ar tiem tikai tiek piemērots vispārējais aizliegums, kas noteikts Līguma 85. pantā (1994. gada 27. oktobra Pirmās instances tiesas spriedums lietā T‑34/92 Fiatagri un New Holland Ford/Komisija, Recueil, II‑905. lpp.). Tie pamatojas arī uz 3. panta 1. punktu Regulā Nr. 17 un atbilst iepriekšējiem lēmumiem, kurus Pirmās instances tiesa ir apstiprinājusi.
262 Šajā gadījumā karteļa locekļi uzskatīja, ka attiecīgā informācijas apmaiņas sistēma tiem bija svarīga un ļāva uzraudzīt un īstenot pret konkurenci vērstas iniciatīvas (Lēmuma apsvērumu 61.–71. un 134. punkts). Turklāt pat pēc izmaiņām, kas sistēmā tikai veiktas 1991. gadā, tā joprojām varēja ražotājus pamudināt īstenot pret konkurenci vērstu rīcību (Lēmuma apsvērumu 166. punkts). Vērtējot Lēmuma 2. pantā noteikto norādījumu apjomu, ir jāņem vērā gan šie apstākļi, gan kartona tirgus īpašās iezīmes, gan tas, ka Eiropas tirgū pastāvēja gandrīz absolūts kartelis. Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jānoraida prasītājas arguments, ka informācija, kuras apmaiņa ir aizliegta, ir vispārēja un ka Lēmuma 2. pants pārkāpj tiesiskās drošības principu. Informācijas apmaiņas aizliegums, it īpaši attiecībā uz informāciju, kas minēta 2. panta pirmās daļas a), b) un c) apakšpunktā, nav vispārējs, bet attiecas tikai uz to informāciju, kas paredzēta, lai atvieglotu vai veicinātu pret konkurenci vērstu rīcību.
263 Visbeidzot, EWIS paziņojums attiecās uz pilnīgi citu saimniecisko kontekstu, salīdzinot ar kartonu (paziņojuma 3. punkts), it īpaši tāpēc, ka EWIS drīkstēja sniegt tikai vispārējus datus par pietiekami lielu skaitu locekļu, lai nodrošinātu, ka nevar noteikt neviena atsevišķa locekļa rīcību attiecībā uz konkurenci.
Pirmās instances tiesas vērtējums
264 Jāatgādina, ka Lēmuma 2. pants ir formulēts šādi:
“Uzņēmumiem, kuri minēti 1. pantā, ir nekavējoties jāizbeidz minētais pārkāpums, ja tie to vēl nav izdarījuši. Tiem attiecībā uz savu darbību kartona nozarē turpmāk jāatturas no jebkāda veida vienošanās vai saskaņotas darbības, kam varētu būt tāds pats vai līdzīgs mērķis vai sekas, tostarp no tādas komerciālās informācijas apmaiņas:
a) ar kuru dalībnieki tiktu tieši vai netieši informēti par ražošanu, noietu, saņemtajiem pasūtījumiem, iekārtu noslogojumu, pārdošanas cenām, izmaksām vai citu ražotāju tirdzniecības plāniem;
b) ar kuru, pat ja netiktu atklāta informācija par atsevišķiem ražotājiem, tiktu veicināta, atvieglota vai atbalstīta kopēja nozares reakcija uz saimniecisko situāciju saistībā ar cenām vai ražošanas kontroli,
vai
c) kura minētajiem uzņēmumiem ļautu uzraudzīt, kā tiek ievērotas jebkādas tieši vai netieši noslēgtas vienošanās attiecībā uz cenām vai Kopienu tirgus dalīšanu.
Jebkāda vispārējas informācijas apmaiņas shēma, kurā tie piedalās, piemēram, Fides sistēma vai tai sekojošā sistēma, ir jāpārvalda tādā veidā, lai tajā nebūtu ne tikai tādas informācijas, no kuras var noteikt atsevišķu ražotāju rīcību, bet arī datu attiecībā uz ienākošo un esošo pasūtījumu stāvokli, paredzamo ražošanas jaudas izmantošanas līmeni (abos gadījumos tas attiecas arī uz vispārējiem datiem) vai katras iekārtas ražošanas jaudu.
Saistībā ar jebkādu šādu apmaiņas sistēmu drīkst tikai vispārējā veidā vākt un izplatīt ražošanas un noieta statistiku, kuru nevar izmantot, lai nozarē veicinātu vai atvieglotu kopēju rīcību.
Uzņēmumiem jāatturas arī no tādas informācijas apmaiņas, kam ir svarīga nozīme konkurencē papildus atļautajai apmaiņai, un nedrīkst būt sanāksmju vai citu kontaktu ar mērķi apspriest savstarpēji sniegtās informācijas nozīmi vai iespējamo nozares vai atsevišķu ražotāju reakciju uz šo informāciju.
Izmaiņām, kas jāveic visās informācijas apmaiņas sistēmās, tiek dots trīs mēnešu termiņš, skaitot no šī Lēmuma paziņošanas datuma.”
265 Kā parāda Lēmuma apsvērumu 165. punkts, 2. pants tika pieņemts atbilstoši 3. panta 1. punktam Regulā Nr. 17. Šis pants paredz, ka tad, ja Komisija secina, ka notiek Līguma 85. panta pārkāpums, tā var likt attiecīgajiem uzņēmumiem izbeigt šo pārkāpumu.
266 Atbilstoši pastāvīgai judikatūrai 3. panta 1. punktu Regulā Nr. 17 var piemērot, iekļaujot arī rīkojumu izbeigt noteiktus pasākumus, darbības vai situācijas, par kurām ir konstatēts, ka tās ir nelikumīgas (Tiesas 1974. gada 6. marta spriedums apvienotajās lietās 6/73 un 7/73 Istituto Chemioterapico Italiano un Commercial Solvents/Komisija, Recueil, 223. lpp., 45. punkts; 1995. gada 6. aprīļa spriedums apvienotajās lietās C‑241/91 P un C‑242/91 P RTE un ITP/Komisija, Recueil, I‑743. lpp., 90. punkts), kā arī aizliegumu īstenot līdzīgu rīcību turpmāk (Pirmās instances tiesas 1994. gada 6. oktobra spriedums lietā T‑83/91 Tetra Pak/Komisija, Recueil, II‑755. lpp., 220. punkts).
267 Turklāt, tā kā Regulas Nr. 17 3. panta 1. punkts jāpiemēro atbilstoši konstatētā pārkāpuma veidam, Komisijai ir tiesības attiecīgajiem uzņēmumiem noteikt šī pienākuma apjomu, lai tiktu izbeigts pārtraukums. Šāds uzņēmumiem noteikts pienākums tomēr nedrīkst pārsniegt to, kas atbilst un ir vajadzīgs sasniedzamajam mērķim, proti, panākt, ka pārkāptie noteikumi atkal tiek ievēroti (iepriekš minētais spriedums lietā RTE un ITP/Komisija, 93. punkts; šajā pašā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 1995. gada 8. jūnija spriedumus lietā T‑7/93 Langnese-Iglo/Komisija, Recueil, II‑1533. lpp., 209. punkts, un lietā T‑9/93 Schöller/Komisija, Recueil, II‑1611. lpp., 163. punkts).
268 Šajā lietā, lai pārbaudītu, vai Lēmuma 2. panta apjoms nav pārāk plašs, kā to apgalvo prasītāja, ir jāizskata apjoms dažādajiem aizliegumiem, ko tas uzliek uzņēmumiem.
269 Lēmuma 2. panta pirmās daļas otrajā teikumā noteiktais aizliegums, kas prasa, lai uzņēmumi turpmāk atturētos no jebkāda veida vienošanās vai saskaņotas darbības, kam varētu būt tādas pašas vai līdzīgas sekas kā pārkāpumam, kas konstatēts Lēmuma 1. pantā, ir vērsts tikai uz to, lai nepieļautu, ka uzņēmumi atkārto rīcību, kas ir atzīta par nelikumīgu. Tāpēc, pieņemot šādus norādījumus, Komisija nav pārsniegusi pilnvaras, kas tai piešķirtas ar Regulas Nr. 17 3. pantu.
270 Lēmuma 2. panta pirmās daļas a), b) un c) apakšpunkti ir konkrētāk vērsti uz to, lai aizliegtu turpmāku komerciālās informācijas apmaiņu.
271 Lēmuma 2. panta pirmās daļas a) apakšpunktā iekļautais norādījums, kas aizliedz turpmāku komerciālās informācijas apmaiņu, ar kuru dalībnieki tieši vai netieši varētu iegūt individuālu informāciju par konkurentiem, nozīmē, ka Komisijas Lēmumā jābūt konstatētam, ka šāda veida informācijas apmaiņa atbilstoši Līguma 85. panta 1. daļai ir nelikumīga.
272 Šajā sakarā jāpiemin, ka Lēmuma 1. pantā nav teikts, ka komerciālas informācijas apmaiņa par atsevišķiem ražotājiem pati par sevi ir Līguma 85. panta 1. punkta pārkāpums.
273 Tajā ir vispārēji teikts, ka uzņēmumi ir pārkāpuši minēto Līguma pantu, būdami tādas vienošanās un saskaņotas darbības dalībnieki, saskaņā ar kuru šie uzņēmumi inter alia “veica komerciālas informācijas apmaiņu par piegādēm, cenām, ražošanas apturēšanu, saņemtajiem pasūtījumiem un iekārtu izmantošanas līmeni, lai atbalstītu iepriekš minētos pasākumus”.
274 Tomēr, tā kā Lēmuma rezolutīvā daļa ir jāinterpretē, ņemot vērā tā pamatojumu (iepriekš minētais spriedums lietā Suiker Unie u.c./Komisija, 122. punkts), jānorāda, ka Lēmuma apsvērumu 134. punkta otrā daļa ir formulēta šādi:
“Parasti konfidenciālas un slepenas informācijas apmaiņa, ko ražotāji struktūras RIG Kartons (galvenokārt ATK) sanāksmēs veica attiecībā uz esošajiem pasūtījumiem, iekārtu apturēšanu un ražošanas līmeni, bija acīmredzami vērsta pret konkurenci, paredzēta tam, lai nodrošinātu, lai saskaņoto cenu iniciatīvu īstenošanas apstākļi būtu pēc iespējas labvēlīgāki [..]”.
275 Tādējādi, tā kā Komisija savā Lēmumā ir pamatoti konstatējusi, ka pati individuālas komerciālās informācijas apmaiņa bija Līguma 85. panta 1. punkta pārkāpums, turpmākas šādas informācijas apmaiņas aizliegums atbilst nosacījumiem, kas paredzēti, lai varētu piemērot Regulas Nr. 17 3. panta 1. punktu.
276 Lēmuma 2. panta pirmās daļas b) un c) apakšpunktā minētie aizliegumi attiecībā uz komerciālas informācijas apmaiņu jāizskata, ņemot vērā šī panta otro, trešo un ceturto daļu, kuras pamato minētajos apakšpunktos pausto. Tieši šajā kontekstā ir jānosaka, vai un, ja tā ir, tad kādā apjomā Komisija ir uzskatījusi, ka attiecīgā apmaiņa ir nelikumīga, jo uzņēmumu pienākumu apjoms nedrīkst pārsniegt to, kas vajadzīgs, lai panāktu, ka to rīcība atbilst Līguma 85. panta 1. punktam.
277 Lēmums ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka Komisija uzskatīja, ka Fides sistēma ir pretrunā Līguma 85. panta 1. punktam un ka tā bija karteļa pamatā (Lēmuma apsvērumu 134. punkta trešā daļa). Šādu secinājumu liek izdarīt Lēmuma 1. panta formulējums, no kura izriet, ka komerciālās informācijas apmaiņa starp uzņēmumiem tika īstenota, “lai atbalstītu pasākumus”, par kuriem tiek uzskatīts, ka tie ir pretrunā Līguma 85. panta 1. punktam.
278 Lēmuma 2. panta pirmās daļas b) un c) apakšpunktā noteiktie aizliegumi jāvērtē, ņemot vērā Komisijas šajā lietā sniegto interpretāciju par Fides sistēmas saderību ar Līguma 85. pantu.
279 Šajā sakarā, pirmkārt, izskatāmie aizliegumi attiecas ne tikai uz individuālas komerciālās informācijas apmaiņu, bet arī uz noteikta veida vispārējiem statistikas datiem (Lēmuma 2. panta pirmās daļas b) apakšpunkts un otrā daļa). Otrkārt, 2. panta pirmās daļas b) un c) apakšpunkts aizliedz noteikta veida statistikas informācijas apmaiņu, lai novērstu, ka tiek radīts iespējams atbalsts turpmākai pret konkurenci vērstai rīcībai.
280 Šāds aizliegums pārsniedz to, kas vajadzīgs, lai nodrošinātu, ka uzņēmumu rīcība atkal ir likumīga, jo tā mērķis ir aizliegt tādas statistikas informācijas apmaiņu, kas nav vai kas nevar būt individuālas informācijas veidā, pamatojoties uz to, ka šādas informācijas apmaiņu var izmantot pret konkurenci vērstiem mērķiem. Pirmkārt, no Komisijas Lēmuma neizriet, ka Komisija būtu uzskatījusi, ka statistikas datu apmaiņa pati par sevi ir Līguma 85. panta 1. punkta pārkāpums. Otrkārt, tikai tas, ka statistikas informācijas apmaiņas sistēmu var izmantot pret konkurenci vērstiem mērķiem, nenozīmē, ka tā ir pretrunā Līguma 85. panta 1. punktam, jo šādos apstākļos ir jākonstatē tās pret konkurenci vērstās sekas. No tā izriet, ka Komisijas arguments, ka Lēmuma 2. pants ir tikai deklaratīvs (iepriekš 261. punkts), nav pamatots.
281 Tāpēc Lēmuma 2. panta pirmā līdz ceturtā daļa ir jāatceļ, izņemot šādus fragmentus:
“Uzņēmumiem, kuri minēti 1. pantā, ir nekavējoties jāizbeidz minētais pārkāpums, ja tie to vēl nav izdarījuši. Tiem attiecībā uz savu darbību kartona nozarē turpmāk jāatturas no jebkāda veida vienošanās vai saskaņotas darbības, kam varētu būt tāds pats vai līdzīgs mērķis vai sekas, tostarp no tādas komerciālās informācijas apmaiņas:
a) ar kuru dalībnieki tiktu tieši vai netieši informēti par ražošanu, noietu, saņemtajiem pasūtījumiem, iekārtu noslogojumu, pārdošanas cenām, izmaksām vai citu ražotāju tirdzniecības plāniem.
Jebkāda vispārējas informācijas apmaiņas shēma, kurā tie piedalās, piemēram, Fides sistēma vai tai sekojošā sistēma, ir jāpārvalda tādā veidā, lai tajā nebūtu nekādas informācijas, no kuras var noteikt atsevišķu ražotāju rīcību.”
Par prasību atcelt naudas sodu vai samazināt tā lielumu
A – Par pamatu, kas ir balstīts uz vajadzību samazināt naudas sodu, jo kļūdaini noteikts pārkāpuma priekšmets un ilgums
282 Prasītāja, atsaucoties uz iepriekšējiem prasības pamatiem un argumentiem, apgalvo, ka pārkāpuma apjoms bijis daudz savādāks, tā ilgums – daudz īsāks un tā nopietnība – mazāka, nekā apgalvo Komisija, un ka tādēļ ir ievērojami jāsamazina naudas soda lielums.
283 No secinājumiem attiecībā uz iepriekšējiem prasības pamatiem ir redzams, ka Komisija attiecībā uz prasītāju ir pareizi pierādījusi Lēmuma 1. pantā minētā pārkāpuma esību un ilgumu.
284 No tā izriet, ka šis prasības pamats ir jānoraida.
B – Par pamatu, kas ir balstīts uz kļūdu, ko Komisija pieļāvusi, uzskatot, ka kartelis “bija ļoti veiksmīgs savu mērķu sasniegšanā”, un pienākuma sniegt pamatojumu neievērošanu
Lietas dalībnieku argumenti
285 Prasītāja apgalvo, ka Komisija, nosakot naudas soda apjomu, ir pieļāvusi novērtējuma kļūdu, secinot, ka kartelis “bija ļoti veiksmīgs savu mērķu sasniegšanā” (Lēmuma apsvērumu 168. punkts). Komisija neesot ņēmusi vērā pierādījumus, ko snieguši uzņēmumi, uz kuriem attiecās Lēmums, un, precīzāk, prasītāja.
286 Attiecīgajā nozarē šī ir parasta cenu izziņošanas kārtība, un tas, ka dažādie ražotāji paziņojumus par cenu paaugstinājumiem veic zināmā mērā vienādi un vienlaicīgi, notiek tirgus apstākļu un it īpaši tirgus pārredzamības dēļ. Komisija neesot ņēmusi vērā šādus apstākļus: a) darījumu cenas vienmēr bija ievērojami zemākas nekā izziņotās cenas, b) vienmēr bija ievērojamas atšķirības starp cenām, ko piemēroja katram klientam, un tādējādi nebija vienotas cenas, c) cenu izmaiņas ietekmēja ekonomikas cikli un d) atšķirības starp cenām, ko piemēroja katram klientam, attiecīgajā laikposmā pieauga, tādējādi attiecībā uz cenām pierādot pieaugošu individualizāciju.
287 Darījumu cenu izmaiņas noteica tikai attiecīgā laikposma tirgus apstākļi un it īpaši stabilais pieprasījums, apmierinoša un reizēm optimāla jaudas izmantošana (skat. Lēmuma apsvērumu 13.–15. punktu), ievērojams izmaksu pieaugums (skat. Lēmuma apsvērumu 16.–19. punktu) un, visbeidzot – tas, ka visā šajā laikposmā bija kopumā pieņemama vidējā rentabilitāte. Šādos apstākļos Komisijai bija jāsecina, ka cenu paaugstinājumi bija normāli (skat. arī Lēmuma apsvērumu 135. punktu) un ka tie darījumu cenu paaugstinājumi, ko varēja konstatēt, atbilda saimnieciskajiem pamatnosacījumiem. Tai būtu arī jāsecina, ka iespējamais kartelis nekādi neietekmēja reālās darījumu cenu izmaiņas.
288 Prasītāja norāda, ka darījumu cenas vienmēr mainījušās atbilstoši izmaksu pārmaiņām. Izejvielu izmaksu kritums 1989. gada otrajā pusgadā notika vienlaikus ar ievērojamu darbaspēka un enerģijas izmaksu paaugstināšanos, kuras kopā veido apmēram 35 % no kartona ražotāju kopējām izmaksām. Arī tas, ka 1991. gadā samazinājās pieprasījums, nenozīmē, ka cenu izmaiņas ietekmēja apstākļi, kas nebija saistīti ar tirgus apstākļiem, jo par vienīgo cenu paaugstinājumu 1991. gadā (janvāra paaugstinājums) ražotāji jau bija paziņojuši 1990. gada rudenī un tas bija ieplānots vēl agrāk.
289 Komisijas apgalvojumi attiecībā uz karteļa sekām nav pareizi arī attiecībā uz it kā notikušo tirgus daļu slepeno saskaņošanu, jo šādas saskaņošanas vai sistēmas, ar ko uzrauga dažādo ražotāju tirgus daļu izmaiņas, nekad nav bijis. Turklāt Sarrió tirgus daļa attiecīgajā laikposmā ievērojami mainījās.
290 Visbeidzot, prasītāja apgalvo, ka pamatojums ir nepietiekams, tāpēc ka tajā ir pretruna starp secinājumiem par sekām, kuras kartelis izraisīja tirgū, un pašā Lēmumā minētajiem secinājumiem par faktiskajiem apstākļiem.
291 Komisija norāda, ka attiecīgajā laikposmā cenas vienmēr tika palielinātas pēc regulāriem intervāliem un piemērotas saskaņā ar slepeno vienošanos, kas starp ražotājiem tika īstenota RIG Kartons komitejās, ka sistēma karteļa pieņemto lēmumu ievērošanas kontrolei bija izveidota, apmainoties ar sīkāku informāciju, un ka dažādo ražotāju tirgus daļas tika vienmēr vairāk vai mazāk uzturētas vienā un tajā paša līmenī. Šādos apstākļos, kā arī ņemot vērā daudzos dokumentāros pierādījumus par karteli, prasītājas apgalvojumi, ka kartelis nav ievērojami mainījis tirgus tendences, nav pamatoti.
292 Attiecībā uz cenu izmaiņām Komisija norāda, ka tas, vai kartelis guvis panākumus, ir jāvērtē kopumā. Apstāklis, ka prasītāja no karteļa guvusi mazāk priekšrocību nekā citi, kas turklāt nav pierādīts, nekādā veidā nav pretrunā gūtajiem panākumiem.
293 Attiecībā uz tirgus daļām nelielās dažādo ražotāju tirgus daļu izmaiņas apstiprina, ka arī šajā ziņā kartelis bija ļoti veiksmīgs.
294 Visbeidzot, pamatojoties uz iepriekš minētajiem argumentiem, Komisija apstrīd, ka Lēmuma pamatojums būtu nepietiekams attiecībā uz sekām, ko kartelis izraisījis tirgū. Tā it īpaši atsaucas uz tirgus apstākļu un izmaiņu analīzi Lēmuma apsvērumu 16., 21. un 137. punktā un norāda, ka tad, ja vien apgalvojumus neatrauj no to konteksta, Lēmuma pamatojumā nav nekādu pretrunu.
Pirmās instances tiesas vērtējums
295 Kā norādīts Lēmuma apsvērumu 168. punkta septītajā ievilkumā, Komisija naudas soda vispārējo līmeni ir noteikusi, inter alia ņemot vērā apstākli, ka kartelis “bija ļoti veiksmīgs savu mērķu sasniegšanā”. Netiek apstrīdēts, ka šis apsvērums attiecas uz sekām, ko Lēmuma 1. pantā konstatētais pārkāpums izraisīja tirgū.
296 Lai pārbaudītu Komisijas novērtējumu par pārkāpuma sekām, Pirmās instances tiesa uzskata, ka pietiek, ja tiek izskatītas sekas, ko izraisīja slepenā cenu saskaņošana. Pirmkārt, no Lēmuma izriet, ka secinājums par ļoti veiksmīgo mērķu sasniegšanu lielā mērā pamatots ar cenu saskaņošanas sekām. Lai gan šīs sekas ir izskatītas Lēmuma apsvērumu 100.–102., 115. un 135.–137. punktā, jautājums par to, vai slepenā tirgus daļu saskaņošana un slepenā dīkstāvju saskaņošana ietekmēja tirgu, tajā, tieši pretēji, nav atsevišķi izskatīts.
297 Otrkārt, slepenās cenu saskaņošanas seku izskatīšana katrā ziņā dos iespēju novērtēt, vai ticis sasniegts dīkstāvju saskaņošanas mērķis, jo šīs slepenās saskaņošanas mērķis bija nepieļaut, ka saskaņotās cenu iniciatīvas apdraudētu pārāk liels piedāvājums.
298 Treškārt, attiecībā uz tirgus daļu slepeno saskaņošanu Komisija neapgalvo, ka to uzņēmumu, kas piedalījās PDG sanāksmēs, mērķis bija viņu tirgus daļu absolūta iesaldēšana. Kā norādīts Lēmuma apsvērumu 60. punkta otrajā daļā, vienošanās par tirgus daļām nebija statiska, “bet tā bija periodiski jāpielāgo un jāpārskata”. Ņemot vērā šo apstākli, nevar iebilst pret to, ka Komisija uzskatīja, ka kartelis bija ļoti veiksmīgs savu mērķu sasniegšanā, Lēmumā atsevišķi neizskatot slepenajā tirgus daļu saskaņošanā gūtās sekmes.
299 Attiecībā uz cenu slepeno saskaņošanu Komisija ir izvērtējusi šīs saskaņošanas vispārējās sekas. No tā izriet, ka, pat pieņemot, ka prasītājas iesniegtie individuālie dati pierāda, kā tā apgalvo, ka attiecībā uz viņu slepenās cenu saskaņošanas sekas nebija tik ievērojamas kā tās, kas Eiropas kartona tirgū konstatētas kopumā, ar šādiem individuāliem datiem nepietiek, lai apšaubītu Komisijas novērtējumu.
300 No Lēmuma izriet, kā Komisija to apstiprināja tiesas sēdē, ka tika nodalītas trīs veidu sekas. Turklāt Komisija pamatojās uz apstākli, ka paši ražotāji uzskatīja, ka cenu iniciatīvas kopumā bija veiksmīgas.
301 Pirmais seku veids, ko Komisija ņēmusi vērā un ko prasītāja nav apstrīdējusi, izpaudās apstāklī, ka par saskaņotajiem cenu paaugstinājumiem tika reāli paziņots klientiem. Tādējādi jaunās cenas kalpoja par atskaites punktu individuālajās sarunās ar klientiem par darījumu cenām (skat. inter alia Lēmuma apsvērumu 100. punktu un 101. punkta piekto un sesto daļu).
302 Otrais seku veids izpaudās apstāklī, ka izmaiņas darījumu cenās notika atbilstoši izmaiņām izziņotajās cenās. Komisija norāda, ka “ražotāji ne tikai paziņoja par saskaņotajiem cenu paaugstinājumiem, bet, ar dažiem izņēmumiem, arī veica konkrētus pasākumus, lai panāktu, ka tie patiešām tiek piemēroti klientiem” (Lēmuma apsvērumu 101. punkta pirmā daļa). Tā atzīst, ka klienti dažreiz saņēma atkāpes attiecībā uz paaugstinājumu spēkā stāšanās datumu vai atlaides vai individuālus cenas samazinājumus it īpaši liela pasūtījuma gadījumā un ka “vidējais tīrais pieaugums, kas tika sasniegts pēc visām atlaidēm, cenu samazinājumiem un citām atkāpēm, vienmēr bija mazāks nekā izziņotā paaugstinājuma pilnais apjoms” (Lēmuma apsvērumu 102. punkta pēdējā daļa). Tomēr, atsaucoties uz diagrammām saimnieciskā pētījumā (turpmāk tekstā – “LE ziņojums”), ko Komisijā notikušās lietas izskatīšanas vajadzībām pasūtīja vairāki uzņēmumi, uz kuriem attiecās Lēmums, Komisija apgalvo, ka laikposmā, ko aptvēra Lēmums, pastāvēja “cieša lineāra attiecība” starp izmaiņām izziņotajās cenās un izmaiņām darījumu cenās, kas izteiktas valstu valūtās vai konvertētas ECU. Tā no iepriekš minētā secināja, ka “panāktie tīrie cenu paaugstinājumi, lai gan ar zināmu kavēšanos, tomēr cieši sekoja paziņojumiem par cenām. Ziņojuma autors mutvārdu procesa laikā pats apstiprināja, ka tas tā notika 1988. un 1989. gadā” (Lēmuma apsvērumu 115. punkta otrā daļa).
303 Novērtējot seku otro veidu, Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka tas, ka starp izmaiņām izziņotajās cenās un izmaiņām darījumu cenās bija lineāra attiecība, pierāda, ka cenu iniciatīvas ietekmē darījumu cenas saskaņā ar mērķi, ko ražotāji centās sasniegt. Būtībā netiek apstrīdēts, ka tas, ka attiecīgajā tirgū ar klientiem parasti tiek veiktas individuālas sarunas, nozīmē, ka darījumu cenas parasti nav tādas pašas kā izziņotās cenas. Tāpēc paaugstinājumiem attiecībā uz darījumu cenām nav jābūt tādiem pašiem kā izziņotie cenu paaugstinājumi.
304 Attiecībā uz to, ka starp izziņotajiem cenu paaugstinājumiem un darījumu cenu paaugstinājumiem vispār pastāv noteikta attiecība, Komisija ir pamatoti atsaukusies uz LE ziņojumu, kurā, pamatojoties uz vairāku ražotāju, ieskaitot pašu prasītāju, sniegto informāciju, tiek analizētas kartona cenas izmaiņas laikposmā, uz kuru attiecas Lēmums.
305 Tomēr laika ziņā šis ziņojums tikai daļēji apstiprina, ka pastāvējusi “cieša lineāra attiecība”. Pārbaudot laikposmu no 1987. līdz 1991. gadam, atklājas, ka pastāv trīs atšķirīgi pakārtoti periodi. Mutvārdu procesā Komisijā LE ziņojuma autors šo secinājumu apkopoja šādi: “Laikposmā no 1987. līdz 1988. gadam starp izziņoto cenu paaugstinājumu un tirgus cenu nav ciešas attiecības, pat ja ņem vērā kavēšanos. Šāda attiecība pastāv no 1988. līdz 1989. gadam, bet pēc tam šī attiecība vājinās un laikposmā no 1990. līdz 1991. gadam uzvedas diezgan dīvaini [oddly]” (mutvārdu procesa protokols, 28. lpp.). Viņš norādīja arī, ka šīs svārstības laikā bija cieši saistītas ar izmaiņām pieprasījumā (skat. it īpaši mutvārdu procesa protokola 20. lpp.).
306 Šie secinājumi, ko autors pauda attiecīgajā sēdē, atbilst analīzei, kas veikta viņa ziņojumā, un it īpaši diagrammām, kurās salīdzinātas izmaiņas izziņotajās cenās un izmaiņas darījumu cenās (LE ziņojums, 10. un 11. diagramma, 29. lpp.). Tādējādi Komisija ir tikai daļēji pierādījusi, ka pastāvējusi “cieša lineāra attiecība”, uz kuru tā atsaucas.
307 Tiesas sēdē Komisija norādīja, ka tā ņēmusi vērā arī cenu saskaņošanas seku trešo veidu, proti, apstākli, ka darījumu cenu līmenis bija augstāks par līmeni, kāds būtu bijis, ja nebūtu pastāvējusi slepenā vienošanās. Šajā sakarā Komisija, uzsverot, ka PDG plānoja cenu paaugstinājumu datumus un kārtību, Lēmumā ir norādījusi, ka “šādos apstākļos nav iedomājams, ka saskaņotie cenu paziņojumi nekādā veidā neietekmēja faktisko cenu līmeni” (Lēmuma apsvērumu 136. punkta trešā daļa). Tomēr LE ziņojumā (3. nodaļa) tika izveidots modelis, kas ļauj paredzēt cenu līmeni, ko nosaka objektīvi tirgus apstākļi. Kā norādīts minētajā ziņojumā, cenu līmenis, ko laikposmā no 1975. līdz 1991. gadam noteica objektīvi saimnieciskie apstākļi, ar nelielām novirzēm būtu attīstījies tādā pašā veidā kā piemēroto darījumu cenu līmenis, ieskaitot cenas, kuras bija laikposmā, ko aptvēra Lēmums.
308 Neraugoties uz šiem secinājumiem, analīze, kas veikta ziņojumā, neļauj konstatēt, ka saskaņotās cenu iniciatīvas ražotājiem nedeva iespēju sasniegt tādu darījumu cenu līmeni, kas pārsniegtu to līmeni, kurš rastos brīvā konkurencē. Kā Komisija uzsvēra tiesas sēdē, ir iespējams, ka apstākļus, kas minētajā analīzē ņemti vērā, ietekmēja slepenas vienošanās pastāvēšana. Tādējādi Komisija ir pamatoti apgalvojusi, ka slepenās saskaņošanas dēļ, piemēram, uzņēmumi tika mazākā mērā rosināti samazināt savas izmaksas. Taču tā nav norādījusi, ka analīzē, kas iekļauta LE ziņojumā, ir tieša kļūda, un nav arī iesniegusi pati savu saimniecisko analīzi par izmaiņām, kādas darījumu cenās būtu notikušas, ja nebūtu bijis slepenās vienošanās. Šādos apstākļos Komisijas apgalvojums, ka tad, ja starp ražotājiem nebūtu pastāvējusi slepena vienošanās, darījumu cenas būtu bijušas zemākas, nav pieņemams.
309 No tā izriet, ka tas, ka slepenajai cenu saskaņošanai bijis trešais seku veids, nav pierādīts.
310 Iepriekš minētos secinājumus nekādi neietekmē ražotāju subjektīvais novērtējums, uz kuru Komisija pamatojās, konstatējot, ka kartelis bijis ļoti veiksmīgs savu mērķu sasniegšanā. Šajā sakarā Komisija atsaucās uz vairāku dokumentu sarakstu, kuru tā iesniedza tiesas sēdē. Tomēr pat pieļaujot, ka tā varēja savu novērtējumu par cenu iniciatīvu panākumiem pamatot ar dokumentiem, kuros pausti dažu ražotāju subjektīvie viedokļi, ir jānorāda, ka daži uzņēmumi, ieskaitot prasītāju, tiesas sēdē pamatoti atsaucās uz vairākiem citiem lietas dokumentiem, kas parāda grūtības, ar kurām ražotāji sastapās, īstenojot saskaņotos cenu paaugstinājumus. Šādos apstākļos ar Komisijas atsaukšanos uz pašu ražotāju liecībām nepietiek, lai secinātu, ka kartelis bija ļoti veiksmīgs savu mērķu sasniegšanā.
311 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Komisijas minētās pārkāpuma sekas ir tikai daļēji pierādītas. Tiesa šī secinājuma nozīmi ņems vērā saistībā ar savu neierobežoto jurisdikciju attiecībā uz naudas sodiem, izvērtējot šajā lietā konstatētā pārkāpuma smagumu (skat. turpmāk 334. punktu).
312 Visbeidzot, prasītājas apgalvojums, ka Lēmuma pamatojums nav pietiekams attiecībā uz pārkāpuma sekām, nav pamatots. Kā izriet no iepriekš minētajiem apsvērumiem, Lēmumā attiecībā uz konstatētā pārkāpuma sekām ietverts sīki izstrādāts un konsekvents pamatojums.
C – Par pamatu, kas ir balstīts uz juridisku kļūdu, ko Komisija pieļāvusi, konstatējot, ka karteļa slēpšana ir vainu pastiprinošs apstāklis, un šīs konstatācijas nepietiekamo pamatojumu
Pušu argumenti
313 Prasītāja apgalvo, ka tad, ja tiktu pieļauts – quod non – ka cenu paaugstinājumu paziņojumu secīgums bija slepenas vienošanās rezultāts, Komisija nevarētu uzskatīt, ka tas ir īpašs vainu pastiprinošs apstāklis, jo karteļa “slēpšana” ir apstāklis, kas ir daļa no paša pārkāpuma.
314 Prasītāja piebilst, ka tas, ka Komisija nav atradusi dokumentārus pierādījumus saviem apgalvojumiem par to, ka pastāv pārkāpums, nenozīmē, ka tika veikti pasākumi, lai tā pastāvēšanu slēptu.
315 Visbeidzot, tā atsaucas uz to, ka Lēmuma pamatojums nav pietiekams, jo Lēmumā nav norādīti iemesli, kuru dēļ karteļa slēpšana uzskatāma par vainu pastiprinošu apstākli.
316 Komisija norāda, ka karteļa pastāvēšanas slēpšana ir apstāklis, kas jāņem vērā, izvērtējot pārkāpuma smagumu (iepriekš minētais spriedums lietā BASF/Komisija, 273. punkts).
Pirmās instances tiesas vērtējums
317 Kā norādīts Lēmuma apsvērumu 167. punkta trešajā daļā, “viens no pārkāpuma smagākajiem aspektiem ir tas, ka uzņēmumi, mēģinot slēpt karteļa pastāvēšanu, gāja tik tālu, ka iepriekš saskaņoja datumus un secību katra lielā ražotāja paziņojumiem par jauniem cenu paaugstinājumiem”. Lēmumā ir teikts arī, ka “ražotāji ar šīs rūpīgi izstrādātās shēmas palīdzību būtu varējuši šo vienādo, regulāro un visas nozares apjomā notiekošo cenu paaugstinājumu sēriju kartona nozarē piedēvēt “oligopolas rīcības” fenomenam” (Lēmuma apsvērumu 73. punkta trešā daļa). Visbeidzot, kā norādīts apsvērumu 168. punkta sestajā ievilkumā, Komisija, nosakot naudas sodu vispārējo līmeni, ņēma vērā apstākli, ka “tika veikti rūpīgi izstrādāti pasākumi, lai slēptu slepenās vienošanās īsto būtību un apjomu (nav nekādu oficiālu PDG un ATK protokolu vai dokumentācijas; tika ieteikts neizdarīt piezīmes; cenu paziņojumu datumi un secība tika plānoti tā, lai varētu apgalvot, ka tie “sekoja” cits citam, utt.)”.
318 Komisija no iegūtajiem pierādījumiem ir pamatoti secinājusi, ka uzņēmumi iepriekš plānoja datumus un secību vēstulēm, ar kurām paziņoja par cenu paaugstinājumiem, lai tādējādi slēptu cenu saskaņošanas pastāvēšanu. Šī iepriekšējā plānošana it īpaši skaidri izriet no Stora liecībām (paziņojuma par iebildumiem 39. pielikums, 30. punkts): “Nebija standarta procedūras attiecībā uz to, kurš par cenu paaugstinājumu paziņo pirmais un kurš pēc tam. PDG apsprieda un vienojās par to, kurš par cenu paaugstinājumu paziņos pirmais, un par citu galveno ražotāju paziņojumu datumiem. Shēma ikreiz bija citāda”. Tās pastāvēšanu apstiprina arī Rena piezīme par ATK 1990. gada 6. septembra sanāksmi (paziņojuma par iebildumiem 118. pielikums). Šajā dokumentā attiecībā uz dažiem uzņēmumiem, kas bija PDG locekļi (Mayr-Melnhof, Feldmühle un Cascades), ir precīzas norādes par 1991. gada janvāra cenu paaugstinājumu paziņojumu datumiem – datumiem, kas precīzi atbilst tiem, kuros minētie uzņēmumi faktiski nosūtīja savas paziņojumu vēstules (skat. Lēmuma apsvērumu 87. un 88. punktu).
319 Tas, ka nav oficiālu protokolu un ka gandrīz vispār nav nekādu iekšējo piezīmju par PDG un ATK sanāksmēm, ņemot vērā šo sanāksmju skaitu, to ilgumu un attiecīgo pārrunu būtību, ir pietiekams pierādījums Komisijas apgalvojumiem par to, ka dalībniekiem bija ieteikts neizdarīt piezīmes.
320 No iepriekš minētā izriet, ka uzņēmumi, kas piedalījās šo struktūru sanāksmēs, ne tikai apzinājās savas rīcības nelikumīgumu, bet arī veica pasākumus, lai slēptu slepeno vienošanos. Tādējādi Komisija, novērtējot pārkāpuma smagumu, varēja pilnīgi pamatoti uzskatīt, ka šie pasākumi ir vainu pastiprinoši apstākļi.
321 Visbeidzot, ņemot vērā, ka Lēmumā ir precīzi norādīts, kādi uzņēmumu rīcības aspekti uzskatāmi par vainu pastiprinošiem apstākļiem, Komisija ir sniegusi pietiekamu pamatojumu novērtējumam, ko tā šajā sakarā izdarījusi.
322 Šis prasības pamats tāpēc ir jānoraida.
D – Par pamatu, kas ir balstīts uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, kas izpaužas, Komisijai bez objektīviem iemesliem uzliekot daudz augstākus naudas sodus nekā tās agrākajā praksē
Lietas dalībnieku argumenti
323 Prasītāja apgalvo, ka naudas soda līmeņa pieaugums, salīdzinot ar naudas sodiem, ko Komisija piemērojusi savos agrākajos lēmumos, ir nepamatota attieksmes atšķirība.
324 Sods par līdzīgiem karteļiem nav bijis tik bargs (skat., piemēram, Komisijas 1986. gada 23. aprīļa Lēmumu 86/398/EEK par EEK līguma 85. punkta piemērošanas procedūru (IV/31.149 – Polipropilēns, OV L 230, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Polipropilēna lēmums”).
325 Vispārējais naudas soda līmenis esot nepamatots, arī salīdzinot ar Komisijas 1991. gada 24. jūlija Lēmumu 92/163/EEK par EEK līguma 86. panta piemērošanas procedūru (IV/31.043 – Tetra Pak II, OV 1992, L 72, 1. lpp.).
326 Kļūdu pārkāpuma smaguma novērtējumā apstiprinot arī salīdzinājums ar to naudas sodu līmeni, kas piemēroti ar Komisijas 1994. gada 30. novembra Lēmumu 94/815/EK par EK līguma 85. panta piemērošanas procedūru (lieta IV/33.126 un 33.322 – Ciment, OV L 343, 1. lpp.).
327 Komisija norāda, ka katram pārkāpumam ir savas īpašas iezīmes. Tā kā vienlīdzīgas attieksmes princips paredz, ka līdzīgas situācijas ir jāvērtē vienādi, nav iespējams salīdzināt to naudas sodu apjomu, kas piemēroti šajā lietā, ar tiem, kas piemēroti par pārkāpumiem, kas veikti citādos veidos un citā laikā. Komisija piebilst, ka tai katrā ziņā ir tiesības paaugstināt naudas sodu līmeni, ja tas vajadzīgs, lai nodrošinātu Kopienas konkurences politikas īstenošanu (Pirmās instances tiesas 1992. gada 10. marta spriedums lietā T‑12/89 Solvay/Komisija, Recueil, II‑907. lpp.).
Pirmās instances tiesas vērtējums
328 Saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu Komisija var ar lēmumu uzņēmumiem uzlikt naudas sodus no ECU 1000 līdz ECU 1 000 000 vai lielākā apmērā, bet nepārsniedzot 10 % no katra pārkāpēja uzņēmuma iepriekšējā finanšu gada apgrozījuma, ja tie ar nodomu vai aiz neuzmanības pārkāpj Līguma 85. panta 1. punktu. Nosakot naudas soda lielumu, ņem vērā gan pārkāpuma smagumu, gan tā ilgumu. Kā izriet no Tiesas judikatūras, pārkāpumu smagums ir jāpamato, norādot vairākus elementus, tostarp it īpaši lietas īpašos apstākļus un kontekstu un naudas soda atturošo iedarbību; turklāt nepastāv saistošs vai izsmeļošs piemērojamo kritēriju saraksts (Tiesas 1996. gada 25. marta rīkojums lietā C‑137/95 P SPO u.c./Komisija, Recueil, I‑1611. lpp., 54. punkts).
329 Šajā lietā Komisija vispārējo naudas sodu līmeni ir noteikusi, ņemot vērā pārkāpuma ilgumu (Lēmuma apsvērumu 167. punkts), kā arī šādus apsvērumus (apsvērumu 168. punkts):
“– slepenas vienošanās par cenu politiku un tirgus sadali pēc savas būtības ir ļoti nopietni konkurences ierobežojumi;
– kartelis aptvēra faktiski visu Kopienas teritoriju;
– Kopienas kartona tirgus ir svarīga rūpniecības nozare ar gada apgrozījumu apmēram ECU 2,5 miljardu apmērā;
– uzņēmumi, kuri piedalījās pārkāpumā, būtībā pārstāvēja visu tirgu;
– kartelis darbojās kā tādu regulāru institucionalizētu sanāksmju sistēma, kuru mērķis bija visos sīkumos regulēt kartona tirgu Kopienā;
– tika veikti rūpīgi izstrādāti pasākumi, lai slēptu slepenās vienošanās īsto būtību un apjomu (nav nekādu oficiālu PDG un ATK protokolu vai dokumentācijas; tika ieteikts neizdarīt piezīmes; cenu paziņojumu datumi un secība tika plānoti tā, lai varētu apgalvot, ka tie “sekoja” cits citam, utt.)
– kartelis bija ļoti veiksmīgs savu mērķu sasniegšanā.”
330 Turklāt, kā Komisija norādījusi savā atbildē uz Pirmās instances tiesas rakstveida jautājumu, pamatlīmenis naudas sodiem, kas tika uzlikti uzņēmumiem, kuri uzskatīti par karteļa “līderiem”, un pārējiem uzņēmumiem, bija attiecīgi 9 % vai 7,5 % no katra Lēmumā minētā uzņēmuma 1990. gada apgrozījuma Kopienas kartona tirgū.
331 Pirmkārt, jāuzsver, ka, novērtējot naudas sodu vispārējo līmeni, Komisijai ir tiesības ņemt vērā apstākli, ka acīmredzami Kopienas konkurences noteikumu pārkāpumi joprojām notiek relatīvi bieži un ka tā tāpēc var paaugstināt naudas sodu līmeni, lai pastiprinātu to atturošo iedarbību. Tādējādi apstāklis, ka agrāk Komisija noteiktu veidu pārkāpumiem piemēroja noteikta līmeņa naudas sodus, nenozīmē, ka tā nedrīkst šo līmeni paaugstināt Regulā Nr. 17 noteiktajās robežās, ja tas vajadzīgs, lai nodrošinātu Kopienas konkurences politikas īstenošanu (skat. it īpaši Tiesas 1983. gada 7. jūnija spriedumu apvienotajās lietās 100/80, 101/80, 102/80 un 103/80 Musique Diffusion Française u.c./Komisija, Recueil, 1825. lpp., 105.–108. punkts, un spriedumu iepriekš minētajā lietā ICI/Komisija, 385. punkts).
332 Otrkārt, Komisija pamatoti norāda, ka, ņemot vērā šīs lietas īpašos apstākļus, nevar nekādā veidā tieši salīdzināt šajā Lēmumā piemēroto naudas sodu vispārējo līmeni ar tiem naudas sodiem, kuri piemēroti Komisijas agrākajos lēmumos, it īpaši Polipropilēna lēmumā, kuru Komisija pati uzskatīja par vislīdzīgāko Lēmumam šajā lietā. Pretēji Polipropilēna lietai šajā lietā, nosakot naudas sodu vispārējo līmeni, netika ņemti vērā nekādi vispārēji atbildību mīkstinoši apstākļi. Turklāt, kā Pirmās instances tiesa jau ir konstatējusi, sarežģītie pasākumi, ko uzņēmumi veica, lai slēptu pārkāpuma pastāvēšanu, ir minētā pārkāpuma sevišķi smags aspekts, kas to atšķir no pārkāpumiem, kurus Komisija bija konstatējusi agrāk.
333 Treškārt, ir jāuzsver Līguma 85. panta 1. punkta pārkāpuma īpašais ilgums un tā uzskatāmība, un tas, ka tas tika veikts, neraugoties uz brīdinājumu, kas tika sniegts ar Komisijas iepriekšējiem lēmumiem un it īpaši ar Polipropilēna lēmumam.
334 Ņemot vērā šos elementus, kritēriji, kas izklāstīti Lēmuma 168. punktā, attaisno Komisijas noteikto naudas sodu vispārējo līmeni. Pirmās instances tiesa jau ir konstatējusi, ka slepenās vienošanās sekas, ko Komisija ņēmusi vērā, nosakot naudas sodu vispārējo līmeni, ir tikai daļēji pierādītas. Tomēr, pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, šis secinājums nevar ievērojami ietekmēt konstatētā pārkāpuma smaguma novērtējumu. Ar to, ka uzņēmumi faktiski izziņoja saskaņotos cenu pieaugumus un ka šādi izziņotās cenas bija pamats atsevišķo darījumu cenu noteikšanai, pietiek, lai secinātu, ka gan slepenās cenu saskaņošanas mērķis, gan sekas bija ievērojams konkurences ierobežojums. Tāpēc, īstenojot savu neierobežoto jurisdikciju, Pirmās instances tiesa uzskata, ka secinājumi attiecībā uz pārkāpuma sekām neattaisno nekādu Komisijas noteikto naudas sodu vispārējā līmeņa samazinājumu.
335 Visbeidzot, nosakot šajā lietā vispārējo naudas sodu līmeni, Komisija nav novirzījusies no saviem iepriekšējiem lēmumiem tādā mērā, ka tai būtu jāsniedz sīkāks pamatojums savam pārkāpuma smaguma novērtējumam (skat. it īpaši Tiesas 1975. gada 26. novembra spriedumu lietā 73/74 Groupement des Fabricants de Papiers Peints de Belgique u.c./Komisija, Recueil, 1491. lpp., 31. punkts).
336 Tāpēc šis prasības pamats ir jānoraida.
E – Par pamatu, kas ir balstīts uz nepietiekamu pamatojumu un tiesību uz aizstāvību neievērošanu attiecībā uz naudas soda aprēķināšanu
Lietas dalībnieku argumenti
337 Prasītāja uzskata, ka, lai novērtētu, vai Komisija ir ievērojusi robežas, kas noteiktas Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā, un vai tā savu diskrecionāro varu attiecībā uz naudas sodiem ir īstenojusi pareizi un objektīvi, ir jākonstatē, vai Lēmumā ir izklāstīti Komisijas piemērotie kritēriji. Prasītāja apgalvo, ka Lēmums neatbilst šīm prasībām, jo tajā nav norādīts ne finanšu gads, kas ņemts vērā, lai noteiktu naudas sodus, ne [procentu] likme, kas piemērota, lai aprēķinātu katru naudas sodu. Prasītājai tāpēc nav iespējams pienācīgi pārbaudīt Lēmuma likumīgumu, un tas ir acīmredzams tās tiesību uz aizstāvību pārkāpums.
338 Komisija uzsver, ka Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā ne tieši, ne netieši nav minēts nekāds Komisijas pienākums norādīt metodi, ko tā izmantojusi aprēķiniem. Turklāt Lēmuma pamatojums attiecībā uz apstākļiem, kas noteica naudas sodu vispārējo līmeni un katram uzņēmumam uzliktā naudas soda līmeni, pilnībā atbilst pamatojumiem līdzīgos lēmumos. Nav arī iepriekšēja precedenta, kas tai būtu uzlicis pienākumu sīkāk paskaidrot kritērijus, ko tā izmantojusi, aprēķinot naudas sodus.
339 Komisija apgalvo, ka naudas sodu apjoms tai nav jānosaka, izmantojot precīzu matemātisku formulu. Šāda pieeja novestu pie tā, ka uzņēmumi varētu jau iepriekš aprēķināt ieguvumu, ko tie saņemtu no līdzdalības nelikumīgā kartelī. Tā uzskata, ka, nosakot naudas sodu lielumu, tai ir zināma diskrecionārā vara, jo naudas sodi ir tās konkurences politikas instruments (Pirmās instances tiesas 1995. gada 6. aprīļa spriedums lietā T‑150/89 Martinelli/Komisija, Recueil, II‑1165. lpp., 59. punkts).
340 Visbeidzot, tā uzsver, ka apstāklis, ka viens no Komisijas locekļiem kādā preses konferencē orientējoši sniedzis noteiktu papildu informāciju par naudas sodiem, nevar Lēmumu nekādi ietekmēt un ka šāda orientējoša informācija nenozīmē, ka Lēmumam nav bijis pietiekams pamatojums.
Pirmās instances tiesas vērtējums
341 No pastāvīgas judikatūras izriet, ka pienākums pamatot individuālu lēmumu pastāv, lai nodrošinātu iespēju Kopienas tiesu iestādēm kontrolēt lēmuma likumību un nodrošināt ieinteresētajai pusei precīzu norādi par to, vai lēmums ir pamatots vai arī tam ir trūkumi, kas ļauj apstrīdēt tā likumīgumu; šī pienākuma apjoms ir atkarīgs no apstrīdētā tiesību akta būtības un tā pieņemšanas apstākļiem (skat. Pirmās instances tiesas 1996. gada 11. decembra spriedumu lietā T‑49/95 Van Megen Sports/Komisija, Recueil, II‑1799. lpp., 51. punkts).
342 Attiecībā uz lēmumu, kas kā šajā gadījumā uzliek naudas sodus vairākiem uzņēmumiem par Kopienas konkurences noteikumu pārkāpumu, apjoms pienākumam sniegt pamatojumu jānosaka, ņemot vērā dažādus elementus, tostarp it īpaši lietas īpašos apstākļus un kontekstu un naudas soda atturošo iedarbību; turklāt nepastāv saistošs vai izsmeļošs piemērojamo kritēriju saraksts (iepriekš minētais rīkojums lietā SPO u.c./Komisija, 54. punkts).
343 Turklāt, nosakot katra naudas soda apmēru, Komisijai ir zināma diskrecionārā vara, un nevar uzskatīt, ka tai šim nolūkam jāizmanto precīza matemātiskā formula (skat. šajā sakarā iepriekš minēto spriedumu lietā Martinelli/Komisija, 59. punkts).
344 Lēmumā kritēriji, kas ņemti vērā, lai noteiktu naudas sodu vispārējo līmeni un atsevišķo naudas sodu lielumu, ir izklāstīti attiecīgi apsvērumu 168. un 169. punktā. Turklāt attiecībā uz atsevišķajiem naudas sodiem Komisija Lēmuma apsvērumu 170. punktā ir paskaidrojusi, ka uzņēmumi, kas piedalījās PDG sanāksmēs, būtībā tiek uzskatīti par karteļa “līderiem”, bet citi uzņēmumi – par “parastajiem locekļiem”. Visbeidzot, apsvērumu 171. un 172. punktā Komisija ir norādījusi, ka to naudas sodu lielums, kuri uzlikti Rena un Stora, ir būtiski jāsamazina, lai tādējādi ņemtu vērā to aktīvo sadarbību ar Komisiju, un ka arī astoņiem citiem uzņēmumiem, tostarp arī prasītājai, naudas sodi tiek samazināti, lai gan mazākā mērā, tāpēc ka tie savās atbildēs uz paziņojumu par iebildumiem neapstrīdēja galvenos par noteiktiem faktiem izvirzītos apgalvojumus, ar kuriem Komisija pamatoja savus iebildumus.
345 Savos rakstveida paskaidrojumos Pirmās instances tiesai un atbildē uz Pirmās instances tiesas uzdoto rakstveida jautājumu Komisija paskaidroja, ka naudas sodi tika aprēķināti, pamatojoties uz katra Lēmumā minētā uzņēmuma 1990. gada apgrozījumu Kopienas kartona tirgū. Uzņēmumiem, kuri tika uzskatīti par karteļa “līderiem”, un pārējiem uzņēmumiem tika uzlikti naudas sodi, kuru pamatlīmenis bija attiecīgi 9 % vai 7,5 % no minētā atsevišķu uzņēmumu apgrozījuma. Visbeidzot, Komisija ņēma vērā uzņēmumu sadarbību lietas izskatīšanas laikā. Ar šādu pamatojumu diviem uzņēmumiem naudas sodu lielums tika samazināts par divām trešdaļām, bet citiem uzņēmumiem – par vienu trešdaļu.
346 Turklāt no tabulas, ko iesniegusi Komisija un kurā ietverta informācija attiecībā uz katra atsevišķā naudas soda noteikšanu, izriet, ka, lai gan šie naudas sodi netika noteikti, stingri matemātiski piemērojot tikai iepriekš minētos skaitļus, tomēr, naudas sodus aprēķinot, šie skaitļi tika sistemātiski ņemti vērā.
347 Lēmumā nav precizēts, ka naudas sodi tika aprēķināti, pamatojoties uz katra uzņēmuma 1990. gada apgrozījumu Kopienas kartona tirgū. Lēmumā neparādās arī 9 % un 7,5 % pamatlikmes, kas izmantotas, lai aprēķinātu naudas sodus, kurus uzlika uzņēmumiem, ko uzskatīja par “līderiem”, un tiem, kurus uzskatīja par “parastajiem locekļiem”. Tajā nav norādīts arī naudas soda samazinājuma apmērs, kāds, pirmkārt, tika piemērots Rena un Stora un, otrkārt, pārējiem astoņiem uzņēmumiem.
348 Šajā lietā, pirmkārt, Lēmuma apsvērumu 169.–172. punktā, tos interpretējot atbilstoši Lēmumā sīki izklāstītajiem faktiskajiem iebildumiem pret katru no personām, kurām tas adresēts, ir atbilstošs un pietiekams to kritēriju izklāsts, kas ņemti vērā, lai noteiktu katra attiecīgā uzņēmuma izdarītā pārkāpuma smagumu un ilgumu (skat. šajā sakarā Pirmās instances tiesas 1991. gada 24. oktobra spriedumu lietā T‑2/89 Petrofina/Komisija, Recueil, II‑1087. lpp., 264. punkts).
349 Otrkārt, gadījumos, kad kā šajā lietā katra naudas soda lielums tiek noteikts, pamatojoties uz konkrētu precīzu skaitļu sistemātisku piemērošanu, tas, ka Lēmumā būtu norādīti visi šie faktori, uzņēmumiem ļautu labāk pārbaudīt, vai Komisija nav kļūdījusies, nosakot katra atsevišķā naudas soda lielumu, un vai katra atsevišķā naudas soda lielums ir pamatots, atsaucoties uz piemērotajiem vispārējiem kritērijiem. Šajā lietā, norādot Lēmumā attiecīgos faktorus, proti, atskaites apgrozījumu, atskaites gadu, piemērotās pamatlikmes un naudas sodu lieluma samazinājuma apmēru, netiktu netieši izpausti nekādi konkrēti dati par Lēmumā minēto uzņēmumu apgrozījumu, kas būtu Līguma 214. panta pārkāpums. Kā Komisija pati ir norādījusi, katra atsevišķā naudas soda galīgais lielums nav iepriekš minēto faktoru stingras matemātiskas piemērošanas rezultāts.
350 Tiesas sēdes laikā Komisija atzina arī, ka nekas tai neliedza Lēmumā norādīt faktorus, ko tā sistemātiski ņēmusi vērā un kas tika izpausti preses konferencē, kura notika dienā, kad tika pieņemts Lēmums. Šajā sakarā atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai lēmuma pamatojumam jābūt iekļautam paša lēmuma tekstā un, izņemot ārkārtas apstākļus, ex post facto sniegtus paskaidrojumus nevar ņemt vērā (skat. Pirmās instances tiesas 1992. gada 2. jūlija spriedumu lietā T‑61/89 Dansk Pelsdyravlerforening/Komisija, Recueil, II‑1931. lpp., 131. punkts, un tajā pašā sakarā Pirmās instances tiesas 1991. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑30/89 Hilti/Komisija, Recueil, II‑1439. lpp., 136. punkts).
351 Neraugoties uz šiem secinājumiem, pamatojums, kas sniegts attiecībā uz naudas sodu lielumu noteikšanu un izklāstīts Lēmuma apsvērumu 167.–172. punktā, ir vismaz tikpat sīki izstrādāts kā tie, kas par līdzīgiem pārkāpumiem sniegti agrākajos Komisijas lēmumos. Lai gan prasības pamatam, kas balstās uz pamatojuma nepietiekamību, ir sabiedriska nozīme, lēmuma pieņemšanas brīdī Kopienu tiesas nebija cēlušas nekādus iebildumus pret Komisijas praksi piespriesto naudas sodu pamatojuma jomā. Tikai 1995. gada 6. aprīļa spriedumā lietā T‑148/89 Tréfilunion/Komisija, Recueil, II‑1063. lpp., 142. punkts, un divos citos spriedumus, kas pieņemti tajā pašā dienā (lieta T‑147/89 Société métallurgique de Normandie/Komisija, Recueil, II‑1057. lpp., publicēts kopsavilkums, un lieta T‑151/89 Société des treillis et panneaux soudés/Komisija, Recueil, II‑1191. lpp., publicēts kopsavilkums), Pirmās instances tiesa pirmoreiz uzsvēra, ka būtu vēlams, lai uzņēmumi tiktu rūpīgi iepazīstināti ar metodi, kas izmantota, aprēķinot uzlikto naudas sodu, un lai tiem tādējādi nebūtu pret Komisiju jāceļ prasība, lai to uzzinātu.
352 No tā izriet, ka gadījumos, kad Komisija savā lēmumā konstatē, ka noticis konkurences noteikumu pārkāpums, un uzņēmumiem, kas tajā piedalījušies, uzliek naudas sodus, Komisijai, ja tā ir sistemātiski ņēmusi vērā noteiktus galvenos apstākļus, lai noteiktu naudas sodu lielumu, šie faktori ir jāizklāsta attiecīgā lēmuma tekstā, lai lēmuma saņēmēji varētu pārliecināties, ka naudas soda līmenis ir pareizs, un pārbaudīt, vai nav pieļauta diskriminācija.
353 Ņemot vērā īpašos apstākļus, kas izklāstīti iepriekš 351. punktā, un apstākli, ka tiesvedības laikā Komisija bija gatava sniegt visu informāciju, kas attiecās uz naudas sodu aprēķināšanas metodi, to, ka Lēmumā nav norādīts konkrēts pamatojums attiecībā uz naudas sodu aprēķināšanas metodi, šajā lietā nevar uzskatīt par tādu pienākuma sniegt pamatojumu pārkāpumu, kas attaisnotu pilnīgu vai daļēju uzlikto naudas sodu atcelšanu. Visbeidzot, prasītāja nav pierādījusi, ka tai bija liegts pienācīgi īstenot savas tiesības uz aizstāvību.
354 Tāpēc šis prasības pamats ir jānoraida.
F – Par pamatu, kas ir balstīts uz novērtējuma kļūdu, ko Komisija pieļāvusi, pienācīgi neņemot vērā Sarrió lomu kartelī un tā faktisko rīcību tirgū, un apstākli, ka Komisija šajā sakarā nav sniegusi pamatojumu
Lietas dalībnieku argumenti
355 Prasītāja apgalvo, ka Komisija nav pienācīgi ņēmusi vērā tā īpašo stāvokli tirgū un struktūrā RIG Kartons. Tā sīki apraksta savu stāvokli tirgū un paskaidro, ka no ražošanas jaudas viedokļa tā bijusi tikai ceturtais un piektais ražotājs Rietumeiropā attiecīgi 1990. un 1991. gadā un ka tās tirgus daļa bijusi divreiz mazāka nekā tirgus līderim (skat. pētījumus, kas minēti Lēmuma 9. punktā). Turklāt, ņemot vērā tās specializāciju GD šķiras kartonā, tai nebija elastības, kas piemita ražotājiem, kuriem bija lieli ražošanas apjomi gan GD, gan GC šķiras sektoros. To skāra un joprojām skar lielā agresivitāte, ko izrāda Skandināvijas ražotāji, kuriem ir tieša un integrēta pieeja neapstrādātām šķiedrām, un Vācijas un Austrijas ražotāji, kuru valstīs ir labvēlīgi otrreizējās pārstrādes noteikumi. Tāpēc, lai stātos pretī savu konkurentu dinamismam, 1986. gadā prasītāja lūdza, lai tai ļauj piedalīties RIG Kartons sanāksmēs, lai tā varētu novērot savu galveno konkurentu rīcību.
356 Komisija nav iesniegusi nevienu pierādījumu attiecībā uz prasītājas faktisko rīcību, nedz izvirzījusi jebkādus argumentus, lai atspēkotu tās apgalvojumu par to, ka: a) prasītājas darījumu cenas tika noteiktas patstāvīgi un saskaņā ar tirgus apstākļiem; b) pastāvēja ievērojamas atšķirības starp izsludinātajām cenām un darījumu cenām; c) tās tirgus daļas visā attiecīgajā laikposmā ievērojami svārstījās un d) atbilstoši tirgus apstākļiem tā nekad netika izmantojusi dīkstāves. Prasītāja norāda, ka tā nekad nav izvirzījusi iniciatīvas ar mērķi ierobežot savu konkurentu rīcības brīvību. Vienīgais šādas rīcības pierādījums ir viena konkurenta vadītāja privāta piezīme otra konkurenta vadītājam. Tomēr šī piezīme ir vispārēja, un rīcība, kas tajā minēta, tiek tikai piedēvēta prasītājai (paziņojuma par iebildumiem 109. pielikums).
357 Prasītāja apgalvo, ka tās faktiskās rīcības pārbaude būtu parādījusi, ka tā neatbilda it kā īstenotā karteļa rīcībai, un ka Komisija tādējādi būtu prasītājas stāvokli vērtējusi daudz labvēlīgāk, nosakot naudas soda lielumu. Piezīme, kas tika atrasta uzņēmumā FS-Karton un ko Komisija izmanto, lai pierādītu, ka prasītāja faktiski piedalījās karteļa īstenošanā, nekādā veidā neattiecoties uz tās faktisko rīcību tirgū, bet tikai pierāda tās līdzdalību saskaņotā darbībā attiecībā uz izziņotajām cenām.
358 Visbeidzot, Lēmumu padara apstrīdamu nepietiekamais pamatojums, jo, nenorādot nekādus iemeslus, Komisija nav izskatījusi prasītājas svarīgos pierādījumus attiecībā uz tās lomu struktūrā RIG Kartons un tās rīcību tirgū.
359 Komisija apgalvo, ka Lēmuma apsvērumu 169. punktā tā ir ņēmusi vērā gan katra uzņēmuma lomu slepenajās saskaņošanās, gan prasītājas faktisko rīcību. Šajā ziņā Lēmums esot pareizi pamatots.
Pirmās instances tiesas vērtējums
360 No secinājumiem attiecībā uz prasītājas argumentiem, ar kuriem tā pamato savu prasību pilnībā vai daļēji atcelt Lēmuma 1. pantu, izriet, ka Komisija ir pierādījusi PDG funkciju būtību, kā tās izklāstītas Lēmumā.
361 Šādos apstākļos Komisija pilnīgi pamatoti ir secinājusi, ka uzņēmumi, tostarp prasītāja, kas piedalījās minētās struktūras sanāksmēs, jāuzskata par konstatētā pārkāpuma “līderiem” un ka tāpēc uz tiem gulstas īpaša atbildība (skat. Lēmuma apsvērumu 170. punkta pirmo daļu). Prasītājas paskaidrojumi, ka tā PDG sanāksmēs piedalījās, tikai lai iegūtu informāciju, kas tai ļautu novērot savu galveno konkurentu rīcību, tikai apstiprina šīs līdzdalības pret konkurenci vērstā mērķa būtību.
362 Turklāt prasītāja nav nekādā veidā pierādījusi, ka tai būtībā bija pasīva loma RIG Kartons struktūrās un ka lēmumus par savu faktisko rīcību tirgū tā vienmēr pieņēma neatkarīgi.
363 Netiek apstrīdēts, ka prasītāja faktiski piedalījās saskaņotajās cenu iniciatīvās, paziņojot par saskaņotajiem cenu paaugstinājumiem tirgū. Turklāt, kā Komisija jau ir pamatoti norādījusi, no paziņojuma par iebildumiem 109. pielikuma izriet (skat. iepriekš 55. punktu), ka prasītāja pieprasīja, lai arī citi ražotāji ievērotu saskaņotos cenu paaugstinājumus. Visbeidzot, runājot par prasītājas faktisko rīcību attiecībā uz cenām, nav nekā, kas pamatotu secinājumu, ka tās darījumu cenas būtu bijušas ievērojami zemākas, salīdzinot ar citu slepenajā cenu saskaņošanā iesaistīto ražotāju darījumu cenām.
364 Attiecībā uz prasītājas argumentu, kas pamatots ar tirgus daļu svārstībām laikposmā, kuru aptvēra Lēmumā konstatētais pārkāpums, pietiek norādīt, ka prasītāja apgalvo, ka šīs svārstības izskaidro apstāklis, ka vairāki ražotāji bija paaugstinājuši savas ražošanas jaudas, lai apmierinātu lielo pieprasījuma pieaugumu, kas bija vērojams līdz 1990. gadam. Šādos apstākļos, lai gan prasītāja tiešām nepalielināja savu ražošanas jaudu pirms Prat Carton iegādāšanās 1991. gada februārī, svārstības tās tirgus daļās nevar būt apstāklis, kas mazinātu atbildību par tās nelikumīgo rīcību.
365 Turklāt tādi tirgus apstākļi, ka uzņēmumi uzskatīja, ka ir faktiski jāizmanto dīkstāves, pastāvēja tikai 1990. gadā, un, kā norādīts pašā Lēmumā, šajā sakarā pastāvēja tikai “nenoteikta veicināšanas sistēma” (skat. iepriekš 96. un 151. punktu). Tādējādi, tā kā prasītāja piedalījās sanāksmēs, kurās tika izskatīts jautājums par dīkstāvēm, bet publiski nenorobežojās no notikušajām apspriedēm, Pirmās instances tiesa uzskata, ka, pat pieņemot, ka prasītāja neizmantoja dīkstāves laikposmā, ko aptvēra Lēmums, šis apstāklis nevar pierādīt, ka tās rīcība būtu varējusi ierobežot pret konkurenci vērstās sekas, ko izraisīja konstatētais pārkāpums.
366 Īsumā, ņemot vērā tā pamatojumu kopumā, Lēmumā ir pietiekami paskaidrots novērtējums, ko Komisija devusi prasītājas lomai konstatētajā pārkāpumā un tās rīcībai tirgū.
367 Tāpēc šis prasības pamats ir jānoraida.
G – Par pamatu, kas ir balstīts uz to, ka Komisijai vajadzējis ņemt vērā noteiktus atbildību mīkstinošus apstākļus
Lietas dalībnieku argumenti
368 Prasītāja apgalvo, ka, pat ja uzskatītu, ka kartelis kopumā ietekmēja tirgus apstākļus, Komisijai, novērtējot prasītājas situāciju, vairāki faktori, kas pierāda, ka kartelis vispār neietekmēja attiecīgo tirgus sektoru vai to ietekmēja tikai nenozīmīgi, bija jāatzīst par atbildību mīkstinošiem apstākļiem.
369 Kā norāda prasītāja, Komisijai bija jāņem vērā, pirmkārt, ka laikā no 1986. līdz 1992. gadam darījumu cenas, kuras prasītāja panāca Itālijas tirgū, kur bija tās ražojumu galvenais noiets, vienmēr sekoja izmaiņām rūpniecības cenu indeksā. Otrkārt, tai bija jāņem vērā, cik viegli kartonu var aizstāt ar cita veida ražojumiem, piemēram, ar tiem, ko iegūst no plastmasas, kas, kā prasītāja apgalvo, nozīmē, ka jebkāda veida tirgus “ekspluatācija” ir liegta vai ārkārtīgi ierobežota. Un, treškārt, Komisijai bija jāņem vērā, ka izskatāmajā laikposmā GD šķira lielu sava tirgus daļu zaudēja GC šķirai. Ņemot vērā arī prasītājas tirgus daļu samazināšanos un Itālijas cenu pieaugumu līmeni, kas bija zemāks nekā cenu pieaugums citos Eiropas tirgos, bija jāsecina, ka attiecībā uz prasītāju kartelis nebija veiksmīgs.
370 Komisija norāda, ka karteļa ietekme uz tirgu ir jāvērtē kopumā un ka no šāda viedokļa kartelis tiešām bija ļoti veiksmīgs. Katrā ziņā nevienu no faktoriem, uz kuriem atsaucas prasītāja, nevar uzskatīt par atbildību mīkstinošu apstākli, kas varētu attaisnot naudas soda samazināšanu.
Pirmās instances tiesas vērtējums
371 Pirmās instances tiesa jau ir izskatījusi jautājumu, vai Komisija ir pareizi novērtējusi pārkāpuma sekas tirgū (skat. iepriekš 295. un turpmākos punktus) un vai, nosakot naudas soda lielumu, kā atbildību mīkstinošs apstāklis bija jāņem vērā prasītājas rīcība tirgū (skat. iepriekš 360. un turpmākos punktus).
372 Ņemot vērā attiecīgos secinājumus, argumentiem, uz kuriem prasītāja balstās, lai pamatotu šo prasības pamatu, nevar piekrist.
373 Tā kā slepenā cenu saskaņošana attiecās gan uz GC kartonu, gan GD kartonu un nav nekā, kas pamatotu viedokli, ka pašas prasītājas rīcība palīdzēja ierobežot pārkāpuma izraisītās pret konkurenci vērstās sekas, Komisija, nosakot prasītājai uzliekamā naudas soda lielumu, pilnīgi pamatoti varēja neņemt vērā, ka GD kartons noteiktu tirgus daļu zaudēja GC kartonam. Turklāt prasītāja nav pierādījusi, ka pastāv saikne starp pārkāpumu un dažādo kartona šķiru tirgus daļu izmaiņām.
374 Pat pieņemot, ka darījumu cenu paaugstinājumi, kas konstatēti Itālijas tirgū, kur bija tās ražojumu galvenais noiets, bija zemāki nekā paaugstinājumi, kas konstatēti citos Kopienas tirgos, pietiek norādīt, ka slepenā cenu saskaņošana, kurā prasītāja piedalījās, aptvēra gandrīz visu Kopienas teritoriju un ka prasītāja paziņoja par saskaņotajiem cenu pieaugumiem visos galvenajos Eiropas tirgos (skat. B un G tabulas, kas pievienotas Lēmumam).
375 Visbeidzot, tas, ka kartonu varēja viegli aizstāt ar citiem ražojumiem, nevar ietekmēt secinājumu, ko Pirmās instances tiesa jau izdarījusi attiecībā uz slepenās cenu saskaņošanas sekām (skat. iepriekš 295. un turpmākos punktus).
376 No tā izriet, ka šis prasības pamats ir jānoraida.
H – Par pamatu, kas ir balstīts uz materiālu kļūdu, aprēķinot Sarrió uzlikto soda naudu
Lietas dalībnieku argumenti
377 Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi materiālu kļūdu, aprēķinot naudas sodu. Komisija izmantoja 1990. gada apgrozījumu, kas tai tika nosūtīts 1991. gada augustā, atbildot uz informācijas pieprasījumu saskaņā ar Regulas Nr. 17 11. pantu, lai gan naudas sods tai bija jāaprēķina, pamatojoties uz izlaboto un apstiprināto apgrozījumu, kas tai nosūtīts 1993. gadā kā pielikums atbildei uz paziņojumu par iebildumiem.
378 Šādos apstākļos Komisija ir ne tikai pieļāvusi materiālu kļūdu, aprēķinot Sarrió uzlikto soda naudu, bet tā ir arī pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, jo naudas sodi, kas uzlikti citiem uzņēmumiem, uz kuriem attiecas Lēmums, tika aprēķināti pareizi. Aprēķinot naudas sodu, par pamatu ņemot tai iesniegto apgrozījumu, pirms Sarrió varēja paredzēt naudas soda uzlikšanu, un neņemot vērā vēlāk iesniegto apstiprināto apgrozījuma lielumu, Komisija ir pārkāpusi arī Sarrió tiesības uz aizstāvību.
379 Komisija iebilst, norādot, ka apgrozījumu, kas tai tika iesniegts, atbildot uz informācijas pieprasījumu saskaņā ar Regulas Nr. 17 11. pantu, tā izmantoja tieši tāpēc, lai nerastos nekādi strīdi, un ka tā nesaprot, kāpēc skaitļi, kas tika atsūtīti pirms paziņojuma par iebildumiem nebija pareizi, bet tie, ko atsūtīja pēc tam, – pareizi.
Pirmās instances tiesas vērtējums
380 No lietas materiāliem, izriet, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, par naudas soda aprēķināšanas pamatu ņemot 1990. gada apgrozījumu, ko prasītāja tai nosūtīja 1991. gada augustā, nevis laboto apgrozījumu, kas tai tika nosūtīts 1993. gada maijā. Uzņēmumam, kas Komisijas skatītas administratīvas procedūras laikā labo kādu skaitli, piemēram, apgrozījuma lielumu, kas iepriekš nosūtīts Komisijai, atbildot uz kādu no tās informācijas pieprasījumiem, ir sīki jāizklāsta iemesli, kuru dēļ sākotnējo skaitli atlikušajā procedūras daļā vairs nevar izmantot.
381 Prasītāja šajā gadījumā tā nav rīkojusies. Savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem prasītāja ir tikai norādījusi, ka 1990. gada apgrozījums ir labots, atņemot summas, kas attiecas uz grupas iekšējiem darījumiem, to ražojumu noietu, uz kuriem Komisijas pārbaude neattiecas (kastes un neapstrādāts kartons), sūdzībām, atlaidēm, kas saistītas ar apjomu, nepārdotām precēm un klientiem piešķirtajām atlaidēm, bet nav pamatojusi šo labojumu ar attiecīgo skaitļu sīku analīzi. Turklāt labotajiem skaitļiem nebija revidenta apstiprinājuma un prasītāja tiesas sēdē apstiprināja, ka tās apgalvojumi šajā sakarā nebija pareizi. No tā izriet, ka Komisija, noraidot laboto apgrozījumu un aprēķinot naudas sodu, pamatojoties uz sākotnēji iesniegto apgrozījumu, ir rīkojusies pareizi.
382 Tāpēc šis prasības pamats ir jānoraida.
I – Par pamatu, kas ir balstīts uz kļūdu naudas soda aprēķināšanas metodē
Lietas dalībnieku argumenti
383 Prasītāja norāda, ka, lai iegūtu naudas soda lielumu, Komisija vispirms attiecīgā finanšu gada, proti, 1990. gada apgrozījumu, izmantojot šim gadam piemērojamo vidējo likmi, konvertēja ECU un pēc tam noteica naudas soda lielumu, piemērojot iepriekš izvēlēto procentuālo lielumu, proti, 6 % prasītājas gadījumā. To darot, Komisija nav ņēmusi vērā valūtu svārstību ietekmi, jo gan Spānijas peseta, gan Itālijas lira kopš 1990. gada bija piedzīvojušas ievērojamu devalvāciju attiecībā pret ECU un citām Eiropas valūtām. Prasītāja apgalvo, ka šodien savas valsts valūtā tai būs jāmaksā apmēram 2452 miljoni Spānijas pesetu, lai segtu tai uzlikto naudas sodu. Tomēr, pamatojoties uz apstiprināto apgrozījumu kartona pārdošanas apjomam Kopienā 1990. gadā (27 256 miljoni Spānijas pesetu), naudas sods 6 % apmērā no šīs summas būtu bijis apmēram 1635 miljoni Spānijas pesetu. Tādējādi pašlaik uzliktais naudas sods ietver finansiālu pārmaksu 817 miljonu Spānijas pesetu apmērā. Prasītāja norāda, ka, ja izmanto maiņas kursu, kāds bija laikā, kad Lēmums tika publicēts, naudas sods faktiski atbilst 9 % no tās 1990. gada apgrozījuma. Tāpēc ir jāsecina, ka Komisija vai nu nav ņēmusi vērā samazinājumu par vienu trešdaļu, ko tā tomēr bija paredzējusi, vai arī pirms šī samazinājuma naudas sods atbilst apmēram 13,4 % no attiecīgā apgrozījuma, tādējādi pārsniedzot atļauto 10 % robežu no apgrozījuma, kā noteikts Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā.
384 Prasītāja tālāk apgalvo, ka naudas soda (procentuālā) lieluma mērķis ir izteikt Komisijas izdarīto secinājumu par to, kādai attiecīgā uzņēmuma apgrozījuma daļai naudas sodam jāatbilst un tādējādi kādai jābūt tā iedarbībai. No tā izriet, ka naudas soda lielums jānosaka, par pamatu ņemot pārkāpuma smaguma novērtējumu, bet ka savukārt tādi faktori kā valūtas svārstības, kuri nav saistīti ar sodāmo pārkāpumu un par kuriem persona, kas izdarījusi attiecīgo pārkāpumu, nevar būt atbildīga, nedrīkst ietekmēt naudas soda lielumu. Prasītāja atsaucas uz ģenerāladvokāta sera Gordona Slinna [Gordon Slynn] secinājumiem iepriekš minētajā lietā Musique Diffusion française u.c./Komisija (Recueil, 1914. lpp.), kurš norādīja, ka, nosakot naudas sodu lielumu, jāņem vērā visjaunākie dati par apgrozījumu, kuri tādējādi vislabāk atspoguļo uzņēmuma faktisko stāvokli.
385 Prasītāja uzskata, ka tās apgalvojumu par to, ka naudas soda lielumu nedrīkst ietekmēt maiņas kursa svārstības, apstiprina Tiesas 1977. gada 9. marta spriedums apvienotajās lietās 41/73, 43/73 un 44/73 Société anonyme générale sucrière u.c./Komisija (Interpretācija, Recueil, 445. lpp., 12.–17. punkts). Atsaucoties uz šo spriedumu, prasītāja savā replikā apstrīd Komisijas apgalvojumu par to, ka, ja attiecīgajā laikā norēķinu vienība (NV) bija maksājumu valūta, tās konvertēšana valsts valūtā nebija vajadzīga.
386 Prasītāja apgalvo, ka Lēmums izraisa arī nepamatotas atšķirības attieksmē, jo valūtu svārstības pilnībā izmaina attiecības starp dažādajiem uzliktajiem naudas sodiem. Tā norāda, ka laikā no 1990. līdz 1994. gadam pesetas vērtība attiecībā pret ECU kritās par apmēram 22 %, lai gan Nīderlandes, Vācijas un Austrijas valūtu vērtība šajā pašā laikposmā attiecībā pret ECU pieauga par apmēram 7,5 %. No tā izriet, ka prasītājai ir pilnīgi nepamatoti uzlikts naudas sods, kas tai izmaksās par apmēram 30 % vairāk nekā naudas sodi, kas uzlikti citiem uzņēmumiem un it īpaši Vācijas uzņēmumiem.
387 Prasītāja secina, ka Komisijai nekas nav licis izteikt naudas soda summu ECU un ka tai tāpēc šī summa bija jāizsaka valsts valūtā, lai nepieļautu nepamatotas atšķirības attieksmē. Pat pieņemot, ka Komisijai ir tiesības izteikt naudas soda lielumu ECU, tai vismaz bija jāizmanto tāds maiņas kurss, kas nodrošina vienlīdzīgu attieksmi, proti, maiņas kurss, kāds bija laikā, kad tika uzlikts naudas sods (Lēmuma publikācijas dienā vai dienā, kad par to paziņots).
388 Komisija norāda, ka Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts tai atļauj uzlikt naudas sodus, kas nepārsniedz “10 % no katra pārkāpēja uzņēmuma iepriekšējā finanšu gada apgrozījuma”. Šie 10 procenti, ko piemēro kopējam apgrozījumam, ir naudas soda augšējā robeža (Tiesas 1990. gada 8. februāra spriedums lietā C‑279/87 Tipp-Ex/Komisija, publicēts kopsavilkums, Recueil, I‑261. lpp., 38. un turpmākie punkti). Tāpēc, ņemot vērā, ka Komisija naudas sodu noteica, par pamatu ņemot 1990. finanšu gadu – pēdējo pilno gadu, kura laikā darbojās kartelis, – un konvertēja visus ar apgrozījumu saistītos skaitļus ECU, izmantojot minētā gada vidējo maiņas kursu, tā ir ievērojusi robežas, kas noteiktas Regulā Nr. 17.
389 Konvertācija ECU, pamatojoties uz maiņas kursu, kāds bijis atskaites gadā, parāda faktisko apgrozījumu, kas izteikts ECU, tieši tāpēc, lai starp uzņēmumiem, uz kuriem attiecas Lēmums, nepieļautu nekādu diskrimināciju, kas varētu rasties no dažādo dalībvalstu valūtu svārstībām. Iepriekš minētais spriedums lietā Société anonyme générale sucrière u.c./Komisija nesniedz pamatojumu prasītājas apgalvojumiem. No šī sprieduma ir skaidrs, ka tas attiecas tikai uz jautājumiem par to, vai naudas sods ir vai nav jāizsaka valsts valūtā tā apstākļa dēļ, ka NV nav maksājuma valūta.
390 Attiecībā uz diskriminējošajām sekām, ko piemērotā metode it kā esot izraisījusi, Komisija norāda, ka valūtu svārstību risks ir cieši saistīts ar uzņēmējdarbību un starptautisko tirdzniecību. Tas ir faktors, ko nevar novērst un kas katrā ziņā ietekmēs naudas soda lielumu maksāšanas brīdī. Tomēr jebkādu diskrimināciju vislabāk var novērst, konvertējot attiecīgās summas ECU. Ar šo metodi naudas sods tiek aprēķināts “reālā” izteiksmē. Ja naudas sodu uzliktu valsts valūtā, tas novestu pie tā, ka naudas sods kļūtu pilnīgi nomināls un, kā to pierāda prasītājas aprēķini, būtu izdevīgs uzņēmumiem, kuru apgrozījums izteikts kādā vājā valūtā. Jāpiebilst, ka ECU vērtība tiek noteikta, pamatojoties uz katras valsts valūtas vērtību, un ka, ņemot vērā, ka uzņēmumi, uz kuriem attiecas Lēmums, darbojas dažādās dalībvalstīs un strādā ar dažādu valstu valūtām, konversija ECU ir reāla vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošana.
391 Attiecībā uz prasītājas argumentu par to, ka Komisijai bija vismaz jāizmanto tas maiņas kurss, kas bija naudas sodas uzlikšanas laikā, Komisija iebilst, ka atskaites gada apgrozījuma summas reālā vērtība atbilda maiņas kursam, kas bija spēkā tajā brīdī, nevis maiņas kursam, kas bija spēkā brīdī, kad tika pieņemts Lēmums.
Pirmās instances tiesas vērtējums
392 Lēmuma 4. pants noteic, ka uzliktie naudas sodi jāmaksā ECU.
393 Komisijai nekas neliedz izteikt naudas soda summu ECU – valūtas vienībā, ko var konvertēt valsts valūtā. Tas uzņēmumiem ļauj arī vieglāk salīdzināt uzlikto naudas sodu lielumus. Turklāt iespēja konvertēt ECU valstu valūtās atšķir šo valūtas vienību no “norēķinu vienības“, kas minēta Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā un attiecībā uz ko Tiesa ir tieši nolēmusi, ka, ņemot vērā, ka tā nav valūta, kurā tiek izdarīts maksājums, tas pilnīgi noteikti nozīmē, ka naudas soda summa jānosaka valsts valūtā (iepriekš minētais spriedums lietā Société anonyme générale sucrière u.c./Komisija, 15. punkts).
394 Pirmās instances tiesa nevar ņemt vērā prasītājas iebildumus attiecībā uz Komisijas metodes likumīgumu, konvertējot uzņēmuma atskaites gada apgrozījumu ECU pēc tā paša gada (1990) vidējā maiņas kursa.
395 Pirmkārt, Komisijai parasti jāizmanto viena un tā pati metode, lai aprēķinātu naudas sodu uzņēmumiem, kas sodīti par līdzdalību vienā un tajā pašā pārkāpumā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Musique Diffusion française u.c./Komisija, 122. punkts).
396 Otrkārt, lai varētu salīdzināt dažādo apgrozījumu lielumu, kas tai ir paziņoti un kas ir izteikti iesaistīto uzņēmumu attiecīgo valstu valūtās, Komisijai ir jākonvertē šīs summas vienā valūtas vienībā. Tā kā ECU vērtība tiek noteikta atbilstoši katras dalībvalsts valūtas vērtībai, Komisija pamatoti konvertēja katra uzņēmuma apgrozījumu ECU.
397 Arī pamatojoties uz atskaites gada (1990) apgrozījumu un konvertējot šo summu ECU pēc minētā gada vidējiem valūtas kursiem, Komisija ir rīkojusies pareizi. No vienas puses, tas, ka Komisija ņēma vērā apgrozījumu, ko katrs uzņēmums sasniedza atskaites gadā, t.i., konstatētā pārkāpuma laikposma pēdējā pilnajā gadā, Komisijai ir ļāvis novērtēt katra uzņēmuma lielumu un ekonomisko potenciālu un katra uzņēmuma izdarītā pārkāpuma apjomu – aspektus, kas bija vajadzīgi, lai novērtētu katra uzņēmuma izdarītā pārkāpuma smagumu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Musique Diffusion française u.c./Komisija, 120. un 121. punkts). No otras puses, tas, ka Komisija, lai attiecīgās apgrozījuma summas konvertētu ECU, ņēma vērā izvēlētā atskaites gada vidējos maiņas kursus, tai ir ļāvis izvairīties no tā, ka valūtas svārstības pēc pārkāpuma izbeigšanas varētu ietekmēt uzņēmumu salīdzinošā lieluma un saimnieciskā spēka un katra uzņēmuma izdarītā pārkāpuma apjoma novērtējumu un tādējādi – tās veikto šī pārkāpuma smaguma novērtējumu. Pārkāpuma smaguma novērtējumam jābūt saistītam ar to saimniecisko situāciju, kāda pastāvēja laikā, kad attiecīgais pārkāpums tika izdarīts.
398 Tāpēc arguments, ka atskaites gada apgrozījums bija jākonvertē ECU, pamatojoties uz maiņas kursu, kāds bija Lēmuma pieņemšanas dienā, ir jānoraida. Naudas soda aprēķināšanas metode, kurā tiek izmantots atskaites gada vidējais maiņas kurss, sniedz iespēju izvairīties no nezināmām izmaiņām, kas var skart valstu valūtu reālo vērtību, kura laikposmā starp atskaites gadu un Lēmuma pieņemšanas gadu var pieaugt un šajā gadījumā arī pieauga. Lai gan šī metode var nozīmēt, ka kādam uzņēmumam jāmaksā summa, kas, izteikta valsts valūtā, nominālā ziņā ir lielāka vai mazāka nekā tā, kas tam būtu jāmaksā, ja tiktu izmantots maiņas kurss, kurš bija spēkā Lēmuma pieņemšanas dienā, tās ir tikai dažādo valstu valūtu reālās vērtības svārstību loģiskās sekas.
399 Jāpiebilst, ka vairākiem no uzņēmumiem, uz kuriem attiecas Lēmums, kartona ražotnes ir vairāk nekā vienā valstī (skat. Lēmuma apsvērumu 7., 8. un 11. punktu). Turklāt uzņēmumi, uz kuriem attiecas Lēmums, ar vietējo pārstāvju starpniecību parasti darbojas vairāk nekā vienā dalībvalstī. Tādējādi tie strādā ar vairāku valstu valūtām. Arī pašas prasītājas apgrozījuma ievērojamu daļu veido eksporta tirgus. Gadījumos, kad ar tādiem lēmumiem kā izskatāmais Lēmums tiek sodīti Līguma 85. panta 1. punkta pārkāpumi un kad personas, uz kuriem minētie lēmumi attiecas, veic darbību vairākās dalībvalstīs, atskaites gada apgrozījumu, ko konvertē ECU pēc vidējā maiņas kursa, kurš izmantots minētajā gadā, veido to apgrozījumu summas, kas sasniegti katrā valstī, kurā attiecīgais uzņēmums veicis darbību. Tas tāpēc pilnībā atbilst attiecīgā uzņēmuma faktiskajai saimnieciskajai situācijai atskaites gadā.
400 Visbeidzot, ir jāpārbauda, vai, kā apgalvo prasītāja, to valūtas svārstību dēļ, kas notikušas pēc atskaites gada, ir pārsniegti Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā noteiktie griesti, proti, “10 % no iepriekšējā finanšu gada apgrozījuma”.
401 Atbilstoši Tiesas judikatūrai procentuālais lielums, kas minēts šajā pantā, attiecas uz attiecīgā uzņēmuma kopējo apgrozījumu (iepriekš minētais spriedums lietā Musique Diffusion française u.c./Komisija, 119. punkts).
402 Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta nozīmē “iepriekšējais finanšu gads” ir gads pirms Lēmuma datuma, proti, šajā lietā – katra iesaistītā uzņēmuma pēdējais pilnais finanšu gads pirms 1994. gada 13. jūlija.
403 Ņemot vērā šos apsvērumus, pamatojoties uz informāciju, ko prasītāja norādījusi atbildē uz Pirmās instances tiesas uzdoto rakstveida jautājumu, jākonstatē, ka naudas soda summa, kas konvertēta valsts valūtā pēc kursa, kāds bija laikā, kad tika publicēts Lēmums, nepārsniedz 10 % no prasītājas kopējā apgrozījuma 1993. gadā.
404 Ņemot vērā iepriekš minēto, šis prasības pamats ir jānoraida.
J – Par pamatu, kas ir balstīts uz kļūdainu tās naudas soda daļas aprēķinu, kas atbilst pārkāpumam, par kuru tiek vainots Prat Carton, un pienākuma sniegt pamatojumu pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
405 Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini aprēķinājusi to naudas soda daļu, kas atbilst pārkāpumam, kuru it kā esot izdarījis Prat Carton, jo izmantojusi to pašu procentuālo lielumu, ko bija noteikusi prasītājai, proti, 9 %, no kuriem tiek atņemta viena trešdaļa par uzņēmuma sadarbību lietas izmeklēšanas laikā. Tomēr Prat Carton ierobežotā piedalīšanās ATK sanāksmēs laikposmā no 1990. gada jūnija līdz 1991. gada martam, kā arī apstāklis, ka minētais uzņēmums nebija viens no “līderiem”, pamatojot naudas soda summas samazināšanu.
406 Visbeidzot, prasītāja sūdzas, ka tās naudas soda daļas, kas atbilst pārkāpumam, par kuru vaino Prat Carton, aprēķināšana vispār nav pārredzama un ka tai trūkst pamatojuma.
407 Komisija norāda, ka tā jau Lēmuma apsvērumu 154. punktā ir paskaidrojusi, ka prasītāja, kas 1991. gada februārī nopirka Prat Carton, ir atbildīga par tā pret konkurenci vērsto rīcību par visu laikposmu, kurā tas piedalījās kartelī. Tā kā ar Lēmumu prasītājai tika uzlikts viens naudas sods, ko aprēķināja, pamatojoties uz tās kopējo apgrozījumu kartona tirgū, kas tādējādi ietvēra arī Prat Carton apgrozījumu, šīs uzņēmuma rīcības dēļ nav jāuzliek atsevišķs naudas sods. Komisija uzskata, ka prasītājas arguments tāpēc ir pretrunā apstāklim, ka naudas sods tika uzlikts tikai prasītājai.
408 Šādos apstākļos jebkādi apgalvojumi par to, ka Lēmumā šajā sakarā trūkst pārredzamības vai ka pamatojums nav konsekvents, arī ir jānoraida.
Pirmās instances tiesas vērtējums
409 Atbilstoši Komisijas paskaidrojumiem prasītājai uzliktais naudas sods atbilst 6 % no apgrozījuma, ko 1990. gadā kopīgi sasniedza prasītāja un Prat Carton (9 % likme, kas tika piemērota “līderiem” un samazināta par vienu trešdaļu, ņemot vērā prasītājas sadarbību). Pat ja šādā gadījumā ir vēlams, lai Lēmumā būtu plašāks izmantotās aprēķināšanas metodes skaidrojums, jau minēto iemeslu dēļ (skat. iepriekš 351.–353. punktu) prasītājas apgalvojums par to, ka pārkāpts Līguma 190. pants, ir jānoraida.
410 Turklāt jānorāda (skat. iepriekš 25. punktu), ka Komisija ir pierādījusi Prat Carton līdzdalību slepenajā cenu saskaņošanā un slepenajā dīkstāvju saskaņošanā laikposmā no 1990. gada jūnija līdz 1991. gada februārim. No otras puses, jāatzīst, ka Komisija nav pietiekami pierādījusi ne Prat Carton līdzdalību slepenā tirgus daļu saskaņošanā tajā pašā laikposmā, ne arī to, ka tas laikposmā no 1986. gada vidus līdz 1990. gada jūnijam būtu piedalījies kādā no elementiem, kas veido Lēmuma 1. pantā minēto pārkāpumu.
411 Tāpēc ka Prat Carton ir piedalījies tikai dažos no elementiem, kas veido pārkāpumu, un daudz īsākā laikposmā, nekā konstatējusi Komisija, prasītājai uzliktā naudas soda lielums ir jāsamazina.
412 Šajā lietā, tā kā neviens cits prasības pamats, uz ko prasītāja atsaucas, neattaisno naudas soda samazināšanu, Pirmās instances tiesa īstenojot savu neierobežoto jurisdikciju, nosaka naudas soda lielumu 14 miljoni ECU apmērā.
Par tiesāšanās izdevumiem
413 Saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 87. panta 3. punktu, ja abām pusēm spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Pirmās instances tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka puses pašas sedz savus tiesāšanās izdevumus. Tā kā prasība apmierināta tikai daļēji, Pirmās instances tiesa uzskata, ka atbilstoši lietas apstākļiem prasītājai jāsedz savi tiesāšanās izdevumi un puse no Komisijas tiesāšanās izdevumiem un ka Komisijai jāsedz savu tiesāšanās izdevumu otra puse.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESA
(trešā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Attiecībā uz prasītāju tiek anulēta 2. panta pirmā līdz ceturtā daļa Komisijas 1994. gada 13. jūlija Lēmumā 94/601/EK par EK līguma 85. panta piemērošanu (IV/C/33.833 – Kartons), izņemot šādus fragmentus:
“Uzņēmumiem, kuri minēti 1. pantā, ir nekavējoties jāizbeidz minētais pārkāpums, ja tie to vēl nav izdarījuši. Tiem attiecībā uz savu darbību kartona nozarē turpmāk jāatturas no jebkāda veida vienošanās vai saskaņotas darbības, kam varētu būt tāds pats vai līdzīgs mērķis vai sekas, tostarp no tādas komerciālās informācijas apmaiņas:
a) ar kuru dalībnieki tiktu tieši vai netieši informēti par ražošanu, noietu, saņemtajiem pasūtījumiem, iekārtu noslogojumu, pārdošanas cenām, izmaksām vai citu ražotāju tirdzniecības plāniem.
Jebkāda vispārējas informācijas apmaiņas shēma, kurā tie piedalās, piemēram, Fides sistēma vai tai sekojošā sistēma, ir jāpārvalda tādā veidā, lai tajā nebūtu nekādas informācijas, no kuras var noteikt atsevišķu ražotāju rīcību”;
2) naudas sods, kas pieteikuma iesniedzējai uzlikts ar 3. pantu Lēmumā 94/601, tiek noteikts 14 miljoni ECU apmērā;
3) prasības atlikusī daļa tiek noraidīta;
4) prasītāja sedz savus tiesāšanās izdevumus un pusi no Komisijas tiesāšanās izdevumiem;
5) Komisija sedz pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē 1998. gada 14. maijā Luksemburgā.