Prasība, kas celta 2009. gada 19. augustā - RapidEye/Komisija
(lieta T-330/09)
Tiesvedības valoda - vācu
Lietas dalībnieki
Prasītāja: RapidEye AG, Brandenburg an der Havel (Vācija) (pārstāvis - T. Jestaedt, Rechtsanwalt)
Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija
Prasītājas prasījumi:
atcelt Komisijas 2009. gada 9. jūnija vēstulē ietverto lēmumu lietā "Valsts atbalsts CP 183/2009 - Vācija, RapidEye AG (vēlāka kontrole MSR 1998 - N 416/2002)" tiktāl, ciktāl Komisija tajā valsts atbalstu ar intensitāti 35 % apmērā no dotācijas bruto ekvivalenta un valsts atbalstu EUR 44 199 321, 36 apmērā atzīst par prettiesisku un attiecībā uz atbalstu ar intensitāti 30, 22 %, jeb par summu EUR 37 316 000, pieprasa jaunu paziņojumu;
piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Komisija ar 2002. gada 2. oktobra lēmumu K(2002) 3570, galīgā red., atļāva valsts atbalstu par labu
RapidEye AG (Valsts atbalsts Nr. N 416/2002 - Vācija (Brandenburga), atbalsts
RapidEye AG) saskaņā ar multisektorālo reģionālā atbalsta programmu lieliem investīciju projektiem
2, nosakot maksimālo atbalsta intensitāti un maksimālo tā apjomu (turpmāk tekstā - "Komisijas 2002. gada 2. oktobra lēmums").
Izskatāmajā lietā prasītāja vēršas pret Komisijas 2009. gada 9. jūnija vēstuli D(2009) 596 par valsts atbalstu CP 183/2009 - Vācija, RapidEye AG (vēlāka kontrole MSR 1998 - N 416/2002). Ar šo vēstuli Vācijas iestādēm it īpaši tika lūgts ievērot Komisijas 2002. gada 2. oktobra lēmumā paredzēto atbalsta intensitāti un atbalsta apmēru un apstiprināt, ka atsevišķas atbalsta saņēmējai izmaksātās summas, kuras pārsniedz minētās maksimālās robežas, tiks atgūtas.
Prasītāja savas prasības pamatojumam izvirza piecus pamatus.
Pirmkārt, prasītāja norāda uz EKL 87. un 88. panta pārkāpumu un Regulas (EK) Nr. 659/1999 2. panta 1. punkta pārkāpumu, jo tā uzskata, ka atbalsts ar intensitāti līdz 35 % ir atļauts ar Komisijas 2002. gada 2. oktobra lēmumu.
Turpinot prasītāja apgalvo, ka atbildētāja nepareizi izmantojusi savu diskrecionāro varu, pretēji savam 2002. gada 2. oktobra lēmumam nevēlēdamās atļaut atbalstu ar intensitāti līdz 35 % bez jauna paziņojuma iesniegšanas.
Treškārt, prasītāja uzskata, ka ir noticis tiesiskās paļāvības principa pārkāpums, jo prasītāja investīcijas, kurām bija nepieciešams atbalsts, bija veikusi līdz galam, paļaudamās uz to, ka ir piešķirts atbalsts ar intensitāti 35 % apmērā.
Turklāt, pakārtoti, tā izvirza EKL 88. panta 3. punkta pārkāpumu. Šajā sakarā prasītāja norāda, ka pat tad, ja Komisijas 2002. gada 2. oktobra lēmums būtu interpretējams tādējādi, ka ar to tiek pieļauts atbalsts ar intensitāti tikai 30, 22 % apmērā, atbalsta palielināšanai līdz 35 % intensitātei būtu nepieciešami tikai nelieli atbalsta grozījumi, bet ne jauns paziņojums.
Visbeidzot prasītāja, pakārtoti, norāda uz Regulas (EK) Nr. 800/2008 3. panta pārkāpumu. Šajā sakarā tā Komisijai pārmet, ka tā pieprasa jaunu pieteikumu par atbalstu, lai palielinātu atbalstu līdz 35 % intensitātei, nepārbaudot, vai atbalsts ir ticis atbrīvots [no paziņošanas prasības] saskaņā ar Regulas Nr. 800/2008 3. pantu.
____________1 - OV C 107, 7. lpp.2 - Padomes 1999. gada 22. marta Regula (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma [88.] panta piemērošanai (OVL 83, 1. lpp.).3 - Komisijas 2008. gada 6. augusta Regula (EK) Nr. 800/2008, kas atzīst noteiktas atbalsta kategorijas par saderīgām ar kopējo tirgu, piemērojot Līguma 87. un 88. pantu (vispārējā grupu atbrīvojuma regula) (OV L 214, 3. lpp.).