CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2007. gada 8. novembrī
Lieta F‑40/05
Marta Andreasen
pret
Eiropas Kopienu Komisiju
Civildienests – Ierēdņi – Disciplinārie pasākumi – Disciplinārlieta – Atstādināšana no amata – Disciplinārlietu kolēģija – Sastāvs – Jaunu noteikumu piemērošana laikā – Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. pants – Disciplinārlietas termiņa ievērošana – Non bis in idem – Samērīgums – Pamatojums
Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar ko Andreasen lūdz atcelt Komisijas 2004. gada 13. oktobra lēmumu, ar kuru viņa ir atstādināta no amata, saglabājot tiesības uz pensiju
Nolēmums Prasību noraidīt. Katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Disciplinārie pasākumi – Disciplinārlieta – Likumība – Pārbaude tiesā – Robežas
(Civildienesta noteikumu IX pielikums)
2. Kopienu tiesības – Principi – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants)
3. Ierēdņi – Disciplinārie pasākumi – Disciplinārlieta – Pamata, kas balstīts uz Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. pantu, neatbilstība
(Civildienesta noteikumu IX pielikums)
4. Ierēdņi – Disciplinārie pasākumi – Disciplinārlieta – Jaunu tiesību normu, kas piemērojamas disciplinārlietu kolēģijai, stāšanās spēkā
(Civildienesta noteikumu IX pielikuma 5. panta 1. un 4. punkts un 6. panta 5. punkts)
5. Ierēdņi – Disciplinārie pasākumi – “Ne bis in idem” princips – Atcelšana no amata uz laiku
(Civildienesta noteikumu IX pielikuma 9. panta 3. punkts, 23. panta 1. punkts un 24. panta 2. punkts)
6. Ierēdņi – Disciplinārie pasākumi – Disciplinārlieta – Termiņš, kas noteikts, lai lemtu par ierēdņa, kas uz laiku atcelts no amata, situāciju
(Civildienesta noteikumu IX pielikuma 24. panta 2. punkts)
7. Ierēdņi – Disciplinārie pasākumi – Disciplinārlieta – Termiņi
(Civildienesta noteikumu IX pielikuma 18. pants un 22. panta 1. punkts)
8. Ierēdņi – Disciplinārie pasākumi – Sods – Atstādināšana no amata
9. Ierēdņi – Tiesības un pienākumi – Vārda brīvība – Īstenošana – Robežas – Ar amatu saistīta cieņa – Pienākums būt lojālam
(Civildienesta noteikumu 11. pants, 12. panta pirmā daļa un 21. pants)
10. Ierēdņi – Tiesības un pienākumi – Oficiāla dalība zinātniskās sanāksmēs
11. Kopienu tiesības – Principi – Pamattiesības – Vārda brīvība – Ierobežojumi, kas pamatoti ar vispārējām interesēm
(Civildienesta noteikumu 17. panta otrā daļa)
12. Ierēdņi – Nelabvēlīgs lēmums – Disciplinārsods – Pienākums norādīt pamatojumu – Piemērojamība
(Civildienesta noteikumu 25. panta otrā daļa)
1. Saskaņā ar Civildienesta noteikumiem iecēlējinstitūcijai un Disciplinārlietu kolēģijai ir ekskluzīva atbildība par disciplinārlietas ierosināšanu. Neviens Civildienesta noteikumos paredzētais disciplinārais pasākums nedod iespēju Civildienesta tiesai atkārtoti ierosināt disciplinārlietu pēc savas ierosmes un neatkarīgi no prasītājas likumīgā kārtā izvirzītajiem pamatiem. Tāpēc pat disciplinārlietās Kopienu tiesas īstenotā likumības pārbaude strīdos par tiesību akta atcelšanu ierobežota vienīgi ar disciplinārlietas norises likumības, kā arī iecēlējinstitūcijas konstatēto faktu patiesuma, apjoma un nozīmīguma pārbaudi apstrīdētā disciplinārsoda sakarā, ņemot vērā tikai izvirzītos pamatus.
(skat. 111. punktu)
Atsauce
Pirmās instances tiesa: 1999. gada 4. maijs, T‑242/97 Z/Parlaments, Recueil FP I‑A‑77. un II‑401. lpp., 19. punkts.
2. Pamattiesības ir vispārējo tiesību principu, kuru ievērošanu nodrošina Kopienu tiesa, neatņemama sastāvdaļa. Šajā sakarā Kopienu tiesa ņem vērā dalībvalstu kopējās konstitucionālās tradīcijas, kā arī starptautiskos nolīgumus attiecībā uz cilvēktiesību aizsardzību, saskaņā ar kuriem notiek dalībvalstu sadarbība vai kuriem tās ir pievienojušās. Eiropas Cilvēktiesību konvencijai šajā sakarā ir īpaša nozīme.
Tiesības uz neatkarīgu un objektīvu tiesu ir uzskatāmas par šādām pamattiesībām. Privātpersonu tiesībām, kas tām izriet no Kopienu tiesību sistēmas, ir jānodrošina efektīva tiesas aizsardzība. Šādas tiesības uz efektīvu tiesas aizsardzību ir nostiprinātas arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. un 13. pantā un vēlreiz apstiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā.
(skat. 122. un 124. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1986. gada 15. maijs, 222/84 Johnston, Recueil, 1651. lpp., 18. punkts; 2002. gada 25. jūlijs, C‑50/00 P Unión de Pequeños Agricultores/Padome, Recueil, I‑6677. lpp., 39. punkts; 2003. gada 12. jūnijs, C‑112/00 Schmidberger, Recueil, 5659. lpp., 71. punkts; 2004. gada 1. aprīlis, C‑263/02 P Komisija/Jégo‑Quéré, Recueil, I‑3425. lpp., 29. punkts; 2006. gada 27. jūnijs, C‑540/03 Parlaments/Padome, Krājums, I‑5769. lpp., 35. punkts; 2007. gada 18. janvāris, C‑229/05 P PKK un KNK/Padome, Krājums, I‑439. lpp., 76. punkts; 2007. gada 13. maijs, C‑432/05 Unibet, Krājums, I‑2271. lpp., 37. punkts.
3. Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta 1. punktu ikvienam ir tiesības, nosakot savu civilo tiesību un pienākumu vai jebkuras viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību krimināllietā, uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos neatkarīgā un objektīvā ar likumu izveidotā tiesā.
Pamats, kas balstīts uz Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta 1. punktu un vērsts pret sodu, kas uzlikts saskaņā ar Civildienesta noteikumiem pret ierēdni uzsāktas disciplinārlietas izskatīšanas rezultātā, ir jānoraida.
Pirmkārt, ir acīmredzami, ka šāds sods nevar tikt raksturots kā lēmums par apsūdzību krimināllietā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta 1. punkta izpratnē.
Otrkārt, no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka uz administratīvas iestādes pieņemtu disciplinārlēmumu ne vienmēr attiecas minētajā tiesību normā noteiktās prasības, saskaņā ar kurām ir tikai jānodrošina iespēja iesniegt šādu lēmumu tiesā pārbaudes veikšanai, izpildot šajā tiesību normā norādītos nosacījumus.
(skat. 125.–127. punktu)
Atsauce
Pirmās instances tiesa: 1991. gada 17. oktobris, T‑26/89 De Compte/Parlaments, Recueil, II‑781. lpp., 94. punkts.
4. Ar Civildienesta noteikumu IX pielikuma 5.–8. pantu redakcijā, kas stājās spēkā 2004. gada 1. maijā, tika izdarīti atsevišķi grozījumi attiecībā uz disciplinārlietu kolēģijas izveidi un sastāvu. Ja tos attiecinātu uz disciplinārlietu kolēģiju, kas izveidota pirms šī datuma, lai lemtu par ierēdni, attiecībā uz kuru ir ierosināta disciplinārlieta, tiktu ne tikai skarta situācijas, kas radusies agrāka likuma spēkā esamības laikā, ietekme nākotnē, bet tiktu padarīta par obligātu arī to piemērošana ar atpakaļejošu spēku.
Ņemot vērā principus, kas saskaņā ar pastāvīgo judikatūru regulē Kopienu tiesību noteikumu darbību laikā, un gadījumā, ja jaunajos noteikumos nav nekādas norādes, pat netiešas, kas ļautu uzskatīt, ka tos ir paredzēts piemērot ar atpakaļejošu spēku, ir jāuzskata, ka tie nekādā ziņā neietver pienākumu pārskatīt tādas disciplinārlietu kolēģijas izveidi un sastāvu, kas izveidota pirms to spēkā stāšanās.
(skat. 159. un 171. punktu)
5. Pasākumam par atstādināšanu, kas var tikt piemērots attiecībā uz ierēdni, pret kuru ierosināta disciplinārlieta, būtībā ir pagaidu raksturs, un tas nav disciplinārs pasākums kā tāds, tāpēc neietekmē principa ne bis in idem, kas ir skaidri paredzēts Civildienesta noteikumos par disciplināriem pasākumiem pret ierēdņiem, piemērošanu.
(skat. 181.–183. punktu)
Atsauces
Tiesa: 2006. gada 29. jūnijs, C‑308/04 P SGL Carbon/Komisija, Krājums, I‑5977. lpp., 26. punkts.
Pirmās instances tiesa: 2001. gada 18. oktobris, T‑333/99 X/ECB, Recueil, II‑3021. lpp., 149. un 151. punkts.
6. Paredzot, ka atstādināta ierēdņa situācija noteikti ir jāatrisina sešu mēnešu laikā no lēmuma par atstādināšanu spēkā stāšanās dienas un ka, ja šajā laikā netiek pieņemts nekāds lēmums, ierēdnim ir tiesības no jauna saņemt savu atalgojumu pilnā apmērā, Civildienesta noteikumu IX pielikuma 24. panta 2. punkta – tā redakcijā, kas stājās spēkā 2004. gada 1. maijā, – mērķis ir nepieļaut, ka ierēdnim, pret kuru ir ierosināta disciplinārlieta, vairāk nekā sešus mēnešus netiek izmaksāta darba alga, viņa lietai vēl neesot izlemtai. No minētā izriet, ka tādējādi paredzētais termiņš ir obligāts tikai tiktāl, ciktāl, tam beidzoties, ierēdnis atkal ir tiesīgs saņemt savu atalgojumu pilnā apmērā. Turpretim fakts, ka iecēlējinstitūcija nav pieņēmusi galīgu lēmumu par attiecīgā ierēdņa situāciju noteiktajā termiņā, pats par sevi vēl nenozīmē, ka lēmums izbeigt pret viņu ierosināto disciplinārlietu ir nelikumīgs.
(skat. 189. un 190. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: 1995. gada 26. janvāris, T‑549/93 D/Komisija, Recueil FP, I‑A‑13. un II‑43. lpp., 32. un 33. punkts; 2000. gada 16. maijs, T‑121/99 Irving/Komisija, Recueil FP, I‑A‑85. un II‑357. lpp., 49. punkts.
7. Kaut arī disciplinārlietas izskatīšanai paredzētie termiņi patiešām nav obligāti, tie tomēr saistīti ar noteikumu, kas attiecas uz labu pārvaldību un kura mērķis ir gan administrācijas, gan ierēdņu interesēs novērst nepamatotu kavēšanos saistībā ar lēmuma pieņemšanu disciplinārlietas izskatīšanas rezultātā. Tādējādi disciplinārajām iestādēm ir pienākums, izskatot disciplinārlietu, ievērot pienācīgu rūpību un nodrošināt, ka ikviens procesuāls akts tiek pieņemts saprātīgā termiņā pēc iepriekšējā akta pieņemšanas. Šāda termiņa neievērošanas dēļ, kas var tikt novērtēta, tikai ņemot vērā konkrētās lieta apstākļus, – kā izriet gan no iepriekš spēkā esošās Civildienesta noteikumu redakcijas, gan tās, kas ir spēkā kopš 2004. gada 1. maija – var tikt atcelts akts, kas tika pieņemts pēc termiņa beigām.
(skat. 194. un 195. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1970. gada 4. februāris, 13/69 Van Eick/Komisija, Recueil, 3. lpp., 4. punkts; 1985. gada 29. janvāris, 228/83 F./Komisija, Recueil, 275. lpp., 30. punkts; 1988. gada 19. aprīlis, 175/86 un 209/86 M./Padome, Recueil, 1891. lpp., 16. punkts.
Pirmās instances tiesa: De Compte/Parlaments, minēts iepriekš, 88. punkts; D/Komisija, minēts iepriekš, 25. punkts; 2002. gada 30. maijs, T‑197/00 Onidi/Komisija, Recueil FP, I‑A‑69. un II‑325. lpp., 91. punkts; 2004. gada 10. jūnijs, T‑307/01 François/Komisija, Krājums, II‑1669. lpp., 47. punkts.
8. Lēmuma par ierēdņa atstādināšanu no amata gadījumā iestādei noteikti ir jāveic detalizēta izvērtēšana, ņemot vērā nopietnās un nenovēršamās sekas, kas no tā izriet. Šajā sakarā iestādei ir plaša rīcības brīvība, un pārbaude tiesā ierobežota vien ar izvirzīto faktu saturiskās pareizības pārbaudi un pārbaudi attiecībā uz to, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda faktu vērtējumā.
(skat. 220. punktu)
Atsauce
Pirmās instances tiesa: 1999. gada 28. septembris, T‑141/97 Yasse/EIB, Recueil FP, I‑A‑177. un II‑929. lpp., 63. punkts.
9. Civildienesta noteikumu 12. panta pirmās daļas (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2004. gada 30. aprīlim) mērķis ir nodrošināt, ka Kopienu ierēdņi savā darbībā ievēro cieņu, kas atbilst it īpaši pareizai un cienījamai rīcībai, kādu var prasīt no starptautiska civildienesta ierēdņiem. No minētā it īpaši izriet, ka ierēdņa publiski izteikti apvainojumi, kas grauj to personu cieņu, uz kurām tie attiecas, ir uzskatāmi par tādiem, kas nelabvēlīgi ietekmē ar amatu saistītu cieņu šīs tiesību normas izpratnē. Minēto Civildienesta noteikumu 12. panta pirmā daļa tāpat kā 11. un 21. pants ir uzskatāmi par vienu no konkrētām lojalitātes pienākuma izpausmēm, kas uzliek ierēdņiem pienākumu ne tikai atturēties no rīcības, kas aizskar ar amatu saistītu cieņu un cieņu pret iestādi, bet arī pierādīt, it īpaši augstas pakāpes gadījumā, ka viņu rīcībā nav nekā aizdomīga, lai nodrošinātu, ka starp viņiem un iestādi vienmēr valda paļāvība. Minētais 12. pants nav uzskatāms par vārda brīvības, kas ir Kopienu ierēdņu pamattiesības, ierobežojumu, bet tikai nosaka saprātīgas robežas dienesta interesēs šo tiesību īstenošanai.
Saskaņā ar minēto Civildienesta noteikumu 12. panta pirmo daļu par nopietniem aizvainojumiem, kas aizskar personu godu, tiek uzskatīti ne tikai apvainojumi, kas var kaitēt šo personu cieņai, kā tādi, bet arī apgalvojumi, kas var celt neslavu to profesionālajai cieņai. Minēto apgalvojumu formai nav nozīmes; tie var būt gan tieši aizvainojumi, gan tādi apgalvojumi, kas izsaka šaubas, ir netieši, apslēpti, izteikti ar netiešu norādi vai vērsti pret personu, kas nav konkrēti nosaukta, bet var tikt identificēta.
Šajā sakarā fakts, ka ierēdnis ir nosūtījis komentārus, kas pēc savas būtības aizskar ar viņa amatu saistīto cieņu, kā tāds ir uzskatāms par minēto Civildienesta noteikumu 12. panta pirmajā daļā noteiktā pienākuma neizpildi neatkarīgi no publicitātes, kāda varēja tikt piešķirta šādiem komentāriem.
(skat. 233.–235. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: 1991. gada 26. novembris, T‑146/89 Williams/Revīzijas palāta, Recueil, II‑1293. lpp., 76. punkts; 1997. gada 15. maijs, T‑273/94 N/Komisija, Recueil FP, I‑A‑97. un II‑289. lpp., 126.–129. punkts; 1998. gada 17. februāris, T‑183/96 E/EESK, Recueil FP, I‑A‑67. un II‑159. lpp., 38., 39. un 41. punkts; 1999. gada 19. maijs, T‑34/96 un T‑163/96 Connolly/Komisija, Recueil FP, I‑A‑87. un II‑463. lpp., 123., 124. un 129. punkts; 2000. gada 12. septembris, T‑259/97 Teixeira Neves/Tiesa, Recueil FP, I‑A‑169. un II‑773. lpp., 29., 30. un 47. punkts.
10. Tikai augstākstāvošā iestāde ir tā, kura var pilnīgi brīvi lemt par iespēju atļaut šiem ierēdņiem piedalīties to oficiālajā statusā zinātniskās sanāksmēs.
(skat. 250. punktu)
Atsauce
Tiesa: 1984. gada 17. maijs, 338/82 Albertini un Montagnani/Komisija, Recueil, 2123. lpp., 32. punkts.
11. Tiesības uz vārda brīvību, kas ir paredzētas Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pantā, ir pamattiesības, kuru ievērošanu nodrošina Kopienu tiesa un kuras ir it īpaši Kopienu ierēdņiem. Taču tiesības uz vārda brīvību nav absolūta priekšrocība un var tikt ierobežota ar nosacījumu, ka ierobežojumi faktiski atbilst vispārējo interešu mērķiem, kādi ir Kopienai, un nav uzskatāmi, ņemot vērā mērķi, par nesamērīgu un nepieņemamu iejaukšanos, kas būtu pretrunā tādējādi garantēto tiesību būtībai. Civildienesta noteikumu 17. panta otrā daļa (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2004. gada 30. aprīlim), kas aplūkota šo principu kontekstā, attiecībā uz to, ka ierēdņi publicē ar Kopienu darbību saistītus tekstus, nevar tikt uzskatīta par tādu, kas nepamatoti ierobežo ierēdņu vārda brīvību.
Pirmkārt, šajā pantā paredzētā prasība par iepriekšēju atļauju publikācijai atbilst likumīgam mērķim par to, ka teksts, kas attiecas uz Kopienu darbību, nevar negatīvi ietekmēt to intereses un it īpaši kādas iestādes reputāciju un priekšstatu par to. Otrkārt, minētā 17. panta otrā daļa nav uzskatāma par pasākumu, kas nav samērīgs ar vispārējo interešu mērķi, kuru tā paredz nodrošināt. No vienas puses, iepriekšēja atļauja publikācijai tiek prasīta tikai tad, ja teksts, kuru attiecīgais ierēdnis vēlas publicēt vai attiecībā uz kuru viņš vēlas, lai tas tiek publicēts, attiecas uz Kopienu darbību. No otras puses, nepastāv arī absolūts aizliegums publikācijai. Tieši pretēji, minēto Civildienesta noteikumu 17. panta otrās daļas pēdējā teikumā ir skaidri nostiprināts princips par atļaujas piešķiršanu publikācijai, un šādu atļauju var atteikt tikai tad, ja attiecīgā publikācija var kaitēt Kopienas interesēm.
(skat. 251. un 252. punktu)
Atsauce:
Pirmās instances tiesa: Connolly/Komisija, minēts iepriekš, 148. punkts, 149.–152. punkts.
12. Nelabvēlīgā lēmuma pamatojuma norādīšanas mērķis, pirmkārt, ir nodrošināt, ka ieinteresētajai personai tiek sniegtas vajadzīgās norādes, kas ļauj noskaidrot, vai lēmums ir vai nav pamatots, un, otrkārt, sniegt iespēju veikt pārbaudi tiesā.
Jautājums par to, vai iecēlējinstitūcijas lēmuma, ar kuru ierēdnim ir uzlikts disciplinārsods, pamatojums atbilst šīm prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī kontekstu, kā arī visas tās tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu. Šajā sakarā, kaut arī iecēlējinstitūcijai ir precīzi jānorāda fakti, kas ir vērsti pret ierēdni, kā arī apsvērumi, kas lika tai noteikt izvēlēto sodu, netiek prasīts, lai tā paskaidro visus faktiskos un tiesību apstākļus, kurus izvirzīja ieinteresētā persona procesa laikā. Ja iecēlējinstitūcija izvēlas tādu pašu sodu, kādu piedāvā disciplinārā padome, tad vairs nav jāpamato soda piemērotība.
(skat. 259. un 260. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1997. gada 20. novembris, C‑188/96 P Komisija/V, Recueil, I‑6561. lpp., 26.–29. punkts.
Pirmās instances tiesa: 1995. gada 28. marts, T‑12/94 Daffix/Komisija, Recueil FP, I‑A‑71. un II‑233. lpp., 33. punkts; 1998. gada 16. jūlijs, T‑144/96 Y/Parlaments, Recueil FP, I‑A‑405. un II‑1153. lpp., 27. punkts; Connolly/Komisija, minēts iepriekš, 93. punkts; Onidi/Komisija, minēts iepriekš, 156. punkts; 2002. gada 5. decembris, T‑277/01 Stevens/Komisija, Recueil FP, I‑A‑253. un II‑1273. lpp., 70. un 71. punkts.