TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2015. gada 21. oktobrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2010/13/ES – Jēdzieni “raidījums” un “audiovizuālais mediju pakalpojums” – Audiovizuālo mediju pakalpojuma galvenā mērķa noteikšana – Pakalpojuma pielīdzināmība televīzijas apraidei – Īsu videomateriālu piedāvāšana laikraksta interneta vietnē
Lieta C‑347/14
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Verwaltungsgerichtshof (Administratīvā tiesa, Austrija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2014. gada 26. jūnijā un kas Tiesā reģistrēts 2014. gada 18. jūlijā, tiesvedībā
New Media Online GmbH
pret
Bundeskommunikationssenat.
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: pirmās palātas priekšsēdētāja R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], kas izpilda otrās palātas priekšsēdētāja pienākumus, Tiesas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts] (referents), tiesneši Ž. L. da Krušs Vilasa [J. L. da Cruz Vilaça], A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev] un Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot],
ģenerāladvokāts M. Špunars [M. Szpunar],
sekretārs M. A. Godisārs [M.‑A. Gaudissart], nodaļas vadītājs,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2015. gada 22. aprīļa tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– New Media Online GmbH vārdā – M. Hetzenauer, Rechtsanwältin,
– Zviedrijas valdības vārdā – A. Falk un N. Otte Widgren, pārstāves,
– Eiropas Komisijas vārdā – G. Braun un A. Marcoulli, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2015. gada 1. jūlija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 10. marta Direktīvas 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva) (OV L 95, 1. lpp.), 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkta un b) apakšpunkta interpretāciju.
2 Šis lūgums tika iesniegts strīdā starp New Media Online GmbH, kas reģistrēta Insbrukā (Austrija), un Bundeskommunikationssenat [Tiesu, kam ir kompetence telekomunikāciju lietās,] par Austrijas regulatīvās iestādes (Kommunikationsbehörde Austria) lēmumu par prasītājas pamatlietā piedāvāto pakalpojumu daļas kvalifikāciju par “audiovizuālo mediju pakalpojumiem pēc pieprasījuma”, kam līdz ar to ir piemērojams paziņošanas pienākums atbilstoši attiecīgajam tiesiskajam regulējumam.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Direktīvas 2010/13 preambulas 10., 11., 21., 22., 24. un 28. apsvērumā ir noteikts:
“(10) Tradicionālie audiovizuālo mediju pakalpojumi, piemēram, televīzija, un jaunie audiovizuālo mediju pakalpojumi pēc pieprasījuma piedāvā ievērojamas nodarbinātības iespējas Kopienā, jo īpaši mazos un vidējos uzņēmumos, un veicina ekonomikas izaugsmi un ieguldījumus. Paturot prātā līdzvērtīgu konkurences apstākļu un reāla Eiropas audiovizuālo mediju pakalpojumu tirgus nozīmi, būtu jāņem vērā iekšējā tirgus pamatprincipi, piemēram, brīva konkurence un vienlīdzīga attieksme, lai nodrošinātu pārredzamību un prognozējamību audiovizuālo mediju pakalpojumu tirgū un panāktu mazākus šķēršļus ienākšanai tirgū.
(11) Lai novērstu konkurences traucējumus, uzlabotu juridisko [tiesisko] noteiktību, palīdzētu pabeigt iekšējā tirgus izveidi un atvieglinātu vienotas informācijas telpas ieviešanu, vismaz saskaņoto noteikumu pamatnosacījumi ir jāpiemēro visiem audiovizuālo mediju pakalpojumiem – gan televīzijas apraidei (t.i., lineāriem audiovizuālo mediju pakalpojumiem), gan audiovizuālo mediju pakalpojumiem pēc pieprasījuma (t.i., nelineāriem audiovizuālo mediju pakalpojumiem).
[..]
(21) Šajā direktīvā audiovizuālo mediju pakalpojumu definīcijai būtu jāattiecas tikai uz audiovizuālo mediju pakalpojumiem – televīzijas apraidi vai pakalpojumiem pēc pieprasījuma –, kuri ir plašsaziņas līdzekļi, t.i., kuri ir domāti, lai tos saņemtu plašākas sabiedrības nozīmīga daļa, un kam tādējādi var būt skaidri izteikta ietekme uz to. Tās darbības jomai būtu jāietver tikai pakalpojumi, kā tie definēti Līgumā par Eiropas Savienības darbību, un tādējādi būtu jāietver jebkurš saimnieciskās darbības veids, tostarp sabiedrisko pakalpojumu uzņēmumi, bet nebūtu jāietver darbības, kas nav galvenokārt saistītas ar ekonomiku un kas nekonkurē ar televīzijas apraidi, piemēram, privātas interneta vietnes un pakalpojumi, ar kuriem nodrošina tāda privātu lietotāju radīta audiovizuāla satura izplatīšanu, kurš radīts ar mērķi dalīties un mainīties ar to interešu grupās.
(22) Šajā direktīvā audiovizuālo mediju pakalpojumu definīcijai būtu jāattiecas tikai uz tiem plašsaziņas līdzekļiem, kuri veic uzdevumu informēt, izklaidēt un izglītot plašu sabiedrību, un tai būtu jāietver audiovizuāli komercpaziņojumi, bet nebūtu jāietver jebkāda veida privāta korespondence, piemēram, elektroniskais pasts, kas nosūtīts ierobežotam saņēmēju skaitam. Šai definīcijai nebūtu jāattiecas uz visiem tādiem pakalpojumiem, kuru pamatmērķis nav raidījumu izplatīšana, t.i., ja jebkura veida audiovizuāla satura klātbūtne pakalpojumā ir tikai nejauša un nav saistīta ar pakalpojuma galveno mērķi. Kā piemēru var minēt interneta vietnes, kurās audiovizuāli elementi atrodas vienīgi kā papildinoši elementi, piemēram, animēti grafiskie elementi, īsa reklāma vai informācija saistībā ar produktu vai pakalpojumu, kas nav audiovizuāls. Šo iemeslu dēļ direktīvas darbības jomai nebūtu jāietver azartspēles, kas saistītas ar naudas likmēm, tostarp izlozes, derības un citi azartspēļu pakalpojumu veidi, kā arī tiešsaistes spēles un meklētājprogrammas, bet ne apraide, kas veltīta azartspēlēm.
[..]
(24) Audiovizuālo mediju pakalpojumu pēc pieprasījuma īpatnība ir tā, ka tie ir “līdzīgi televīzijai”, t.i., tie konkurē attiecībā uz tā paša skatītāju loka iegūšanu kā televīzijas apraide, un to būtība un to piekļuves līdzekļi lietotāju vedina loģiski paļauties, ka ir pieejama regulatīva aizsardzība, kas pastāv šīs direktīvas darbības jomā. Ņemot to vērā un lai novērstu nevienlīdzību attiecībā uz aprites brīvību un konkurenci, raidījuma jēdziens būtu jāsaprot dinamiski, ņemot vērā attīstību televīzijas apraidē.
[..]
(28) Šīs direktīvas darbības jomai nebūtu jāattiecas uz laikrakstu un žurnālu elektroniskām versijām.”
4 Direktīvas 2010/13 1. panta “Definīcijas” 1. punktā ir noteikts:
“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
a) “audiovizuālo mediju pakalpojums” ir:
i) pakalpojums, kā definēts Līguma par Eiropas Savienības darbību 56. un 57. pantā, uz kuru attiecināma mediju pakalpojumu sniedzēja redakcionāla atbildība un kura galvenais nolūks ir nodrošināt plašākai sabiedrībai raidījumus, lai to informētu, izklaidētu vai izglītotu, izmantojot elektronisko komunikāciju tīklus Direktīvas 2002/21/EK 2. panta a) punkta nozīmē. Šādi audiovizuālo mediju pakalpojumi ir vai nu televīzijas apraide, kā definēts šā punkta e) apakšpunktā, vai arī audiovizuālo mediju pakalpojumi pēc pieprasījuma, kā definēts šā punkta g) apakšpunktā;
ii) audiovizuāls komercpaziņojums;
b) “raidījums” ir kustīgu attēlu kopums ar skaņu vai bez tās, kas veido atsevišķu vienību programmā vai katalogā, kuru izveido mediju pakalpojumu sniedzējs un kura forma un saturs ir pielīdzināmi televīzijas apraides formai un saturam. Raidījumi ir, piemēram, pilnmetrāžas filmas, sporta pasākumi, situāciju komēdijas, dokumentālās filmas, bērniem paredzēti raidījumi un oriģinālfilmas;
[..]
g) “audiovizuālo mediju pakalpojums pēc pieprasījuma” (t.i., nelineārs audiovizuālo mediju pakalpojums) ir audiovizuālo mediju pakalpojums, ko sniedz mediju pakalpojumu sniedzējs raidījumu skatīšanai brīdī, ko izvēlējies lietotājs, un pēc lietotāja individuāla lūguma, pamatojoties uz mediju pakalpojuma sniedzēja piedāvātu raidījumu katalogu;
[..].”
Austrijas tiesības
5 Likuma par audiovizuālo mediju pakalpojumiem (Audiovisuelle Mediendienste-Gesetz, BGBl. I, 84/2001), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “AMD‑G”), 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:
“Šajā likumā tiek piemērotas šādas definīcijas:
[..]
3. “audiovizuālo mediju pakalpojums” ir: pakalpojums atbilstīgi LESD 56. un 57. pantam, uz kuru attiecināma mediju pakalpojumu sniedzēja redakcionāla atbildība un kura galvenais nolūks ir nodrošināt plašākai sabiedrībai raidījumus, lai to informētu, izklaidētu vai izglītotu, izmantojot elektronisko komunikāciju tīklus [2003. gada Likuma par telekomunikācijām (Telekommunikationsgesetz) 3. panta 11. punkts]. Šāda definīcija attiecas uz televīzijas apraidi un uz audiovizuālo mediju pakalpojumiem pēc pieprasījuma;
4. “audiovizuālo mediju pakalpojums pēc pieprasījuma” ir: audiovizuālo mediju pakalpojums, ko sniedz mediju pakalpojumu sniedzējs raidījumu skatīšanai brīdī, kuru izvēlējies lietotājs, un pēc lietotāja individuāla lūguma, pamatojoties uz mediju pakalpojuma sniedzēja piedāvātu raidījumu katalogu (pakalpojums pēc pieprasījuma);
[..].”
6 AMD‑G 9. panta “Pakalpojumi, uz kuriem attiecas paziņošanas pienākums” 1. punktā ir paredzēts:
“Raidorganizācijām, ciktāl uz tām neattiecas pienākums saņemt atļauju atbilstoši 3. panta 1. punktam, kā arī mediju pakalpojumu pēc pieprasījuma sniedzējam ir jāpaziņo par savu darbību regulatīvajai iestādei ne vēlāk kā divas nedēļas pēc darbības uzsākšanas.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
7 Prasītāja pamatlietā interneta adresē http://www.tt.com pārvalda interneta laikrakstu “Tiroler Tageszeitung online”. Šajā interneta vietnē, kas principā satur rakstītās preses rakstus, pamatlietas faktu norises datumā pastāvēja saite uz apakšdomēnu http://video.tt.com ar nosaukumu “Video” (turpmāk tekstā – “video apakšdomēns”), kas ved uz vietni, kurā, izmantojot meklēšanas katalogu, var piekļūt vairāk nekā 300 videomateriāliem.
8 Tādējādi internetā ievietotie videomateriāli ir dažāda garuma, no 30 sekundēm līdz vairākām minūtēm, redakcionāla tipa ziņas par dažādiem tematiem, kā, piemēram, tostarp vietējiem pasākumiem un notikumiem, garāmgājējiem uzdotiem jautājumiem par aktuāliem tematiem, ziņām par sporta pasākumiem, filmu reklāmas rullīšiem, ziņām par rokdarbiem bērniem vai lasītāju videomateriāliem, ko izvēlējusies redakcija. Tikai daži no video apakšdomēnā piedāvātajiem videomateriāliem bija saistīti ar rakstiem, kas atrodas laikraksta Tiroler Tageszeitung interneta vietnē.
9 Ar 2012. gada 9. oktobra lēmumu Austrijas regulatīvā iestāde konstatēja, ka attiecībā uz video apakšdomēnu prasītāja pamatlietā organizēja audiovizuālo mediju pakalpojumu pēc pieprasījuma AMD‑G 2. panta 3. un 4. punkta, skatītu kopā, izpratnē, uz kuru attiecas paziņošanas pienākums, kas norādīts AMD‑G 9. panta 1. punktā. Video apakšdomēns esot uzskatāms par televīziju un pildot autonomas funkcijas salīdzinājumā ar laikraksta Tiroler Tageszeitung interneta vietnes pārējo daļu. Tas atbilstot kritērijam, ka raidījumu nodrošināšanas galvenajam mērķim ir jābūt sabiedrības informēšanai, izklaidēšanai vai izglītošanai. Līdz ar to Austrijas regulatīvā iestāde uzskata, ka video apakšdomēns ietilpst AMD‑G un tā normatīvo prasību piemērošanas jomā.
10 Prasītāja pamatlietā šo lēmumu pārsūdzēja un cēla prasību Bundeskommunikationssenat. Tā prasību noraidīja ar 2012. gada 13. decembra lēmumu, pamatojoties uz Austrijas regulatīvās iestādes izvirzītajiem argumentiem.
11 Tādējādi prasītāja pamatlietā vērsās Verwaltungsgerichtshof. Šajā tiesā tā apgalvoja, ka audiovizuālie saturi, kas ir pieejami video apakšdomēnā, ir tikai tās galvenās interneta vietnes papildinājums un tiem nav audiovizuāla mediju pakalpojuma formas. Turklāt tā apgalvo, ka īsie videomateriāli, kas tiek piedāvāti video apakšdomēnā, formas un satura ziņā nav pielīdzināmi televīzijas apraides piedāvājumam.
12 Iesniedzējtiesa, pirmkārt, šaubās, vai piedāvātie videomateriāli var tikt uzskatīti par “raidījumiem” Direktīvas 2010/13 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē un, precīzāk, vai pamatlietā aplūkotā videotēka atbilst minētajā tiesību normā norādītajai prasībai, tas ir, lai tās forma un tās saturs būtu pielīdzināmi televīzijas apraidei. Tā ievēro pieņēmumu, ka pārbaudītais pakalpojums var būt pielīdzināms televīzijas apraidei, ja šādu pakalpojumu piedāvā pēdējā minētā. Tomēr šīs šaubas ir no fakta, ka pamatlietā aplūkojamais pakalpojums izpaužas kā īsu videomateriālu piedāvāšana, kas atbilst īsiem izvilkumiem no jaunumu apskatiem un kas šādā formā nepastāv “klasiskajā” televīzijā.
13 Otrkārt, iesniedzējtiesa šaubās, vai pamatlietā aplūkotā pakalpojuma “galvenais mērķis” ir piedāvāt sabiedrībai informatīvus, izklaidējošus vai izglītojošus raidījumus. Tā uzskata, ka Direktīva 2010/13 neļauj skaidri noteikt, vai pakalpojuma kvalifikācija par audiovizuālo mediju pakalpojumu, ievērojot “galveno mērķi”, ir atkarīga no piegādātāja pakalpojumu kopējā klāsta vai no tā, vai ir iespējama katra pakalpojuma atsevišķa pārbaude. Tomēr tā uzskata, ka šīs direktīvas mērķis liecina par labu otrajai pieejai, jo pretējā gadījumā, paplašinot šo pakalpojumu klāstu, piegādātājs tādējādi varētu tos izņemt no minētās direktīvas piemērošanas jomas.
14 Šādos apstākļos Verwaltungsgerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Direktīvas 2010/13 1. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka izvērtējamā pakalpojuma formas un satura nepieciešamā pielīdzināmība televīzijas apraides formai un saturam ir nodrošināta, ja attiecīgā veida pakalpojumi tiek piedāvāti arī televīzijas programmās, kuras var uzskatīt par plašsaziņas līdzekļiem, kas ir paredzēti sabiedrības nozīmīgai daļai un kam var būt skaidri izteikta ietekme uz to?
2) Vai Direktīvas 2010/13 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkts ir interpretējams tādējādi, ka elektroniskās versijas saistībā ar piedāvātā pakalpojuma galvenā mērķa izvērtēšanu var attiecināt tikai uz noteiktu daļu, kurā tiek apkopoti galvenokārt īsi videomateriāli, kas citās šā elektroniskā medija interneta vietnes daļās tiek izmantoti tikai tiešsaistē pieejamā dienas laikraksta teksta materiālu papildināšanai?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
15 Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai jēdziens “raidījums” Direktīvas 2010/13 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ietver īsu videomateriālu piedāvāšanu laikraksta interneta vietnes apakšdomēnā, kas atbilst īsiem izvilkumiem no vietējiem sporta vai izklaides jaunumu apskatiem.
16 Vispirms jānorāda, ka atbilstoši iesniedzējtiesas sniegtajiem norādījumiem pamatlietā aplūkotie videomateriāli atbilst dažādu garumu jaunumu apskatiem un attiecas uz dažādiem tematiem. Šie videomateriāli ir reportāžas par vietējiem notikumiem it īpaši politikas, kultūras, sporta un ekonomikas jomā.
17 Šādos apstākļos iesniedzējtiesa pauž šaubas par jautājumu, vai īsu tādu videomateriālu piedāvāšana, kas atbilst vietējās, sporta vai izklaides jaunumu apskatu īsu daļu izvilkumiem, ir pielīdzināma “televīzijas apraidei” Direktīvas 2010/13 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, jo šāds īsu videomateriālu apkopojums līdz šim nav ticis piedāvāts tradicionālajā televīzijas apraidē.
18 Šajā ziņā jāatgādina, ka atbilstoši Direktīvas 2010/13 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā ietvertajai definīcijai jēdziens “raidījums” attiecas uz “kustīgu attēlu [..], kas veido atsevišķu vienību programmā vai katalogā, kuru izveido mediju pakalpojumu sniedzējs un kura forma un saturs ir pielīdzināmi televīzijas apraides formai un saturam”.
19 Tādējādi minētajā tiesību normā ir prasīts, lai tādu videomateriālu daļa, kādas tiek aplūkotas pamatlietā, būtu pielīdzināma televīzijas apraides formai un saturam, un nav prasīts, lai visu īsu videomateriālu apkopojums būtu pielīdzināms atsevišķu vienību programmai vai pilnam katalogam, ko izveidojis televīzijas apraides operators.
20 Turklāt apstāklis, ka pamatlietā aplūkotie videomateriāli ir īsi, nevar traucēt tos uzskatīt par “raidījumu” Direktīvas 2010/13 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Šajā tiesību normā nav ietverta prasība par attiecīgo attēlu kopuma ilgumu. Turklāt, kā to uzsver Eiropas Komisija, televīzijas apraides piedāvājums līdzās gariem vai vidēji gariem raidījumiem ietver īsus raidījumus.
21 Iespēja lietotājam, kam tas interesē izvēlētā brīdī, piekļūt videomateriālam pēc individuāla pieprasījuma, pamatojoties uz katalogu, ko izveidojis interneta laikraksta operators, kas ļauj gan meklēt atbilstoši rubrikai, gan meklēt visvairāk skatītos vai visaktuālākos videomateriālus, nemaina faktu, ka pamatlietā aplūkotie videomateriāli tāpat kā televīzijas apraides raidījumi ir plašsaziņas līdzekļi un var skaidri izteikti ietekmēt sabiedrību Direktīvas 2010/13 preambulas 21. apsvēruma izpratnē. Turklāt šāda iespēja atbilst tai, kas ir skaidri paredzēta audiovizuālo mediju pakalpojumu pēc pieprasījuma definīcijā, kura ir ietverta Direktīvas 29010/13 1. panta 1. punkta g) apakšpunktā. Līdz ar to veids, kādā tiek izvēlēti pamatlietā aplūkotie videomateriāli, neatšķiras no tā, kāds tiek piedāvāts saistībā ar audiovizuālo mediju pakalpojumiem pēc pieprasījuma, kas ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.
22 Turklāt, kā izriet no Direktīvas 2010/13 preambulas 11., 21. un 24. apsvēruma, šīs direktīvas mērķis ir piemērot mediju pasaulē, kurā ir īpaši spēcīga konkurence, vienādus noteikumus personām, kas vēršas pie vienas un tās pašas sabiedrības, un novērst to, ka audiovizuālo mediju pakalpojumi pēc pieprasījuma, kāda ir pamatlietā aplūkotā videotēka, var negodīgi konkurēt ar tradicionālo televīziju.
23 Šajā ziņā no iesniedzējtiesas iesniegtajām norādēm izriet, ka daļu no video apakšdomēnā pieejamajiem videomateriāliem ir izgatavojusi vietējā raidorganizācija Tirol TV un tie ir pieejami arī tās interneta vietnē. Tādējādi minētie videomateriāli konkurē ar vietējo raidorganizāciju piedāvātajiem informācijas pakalpojumiem. Šāds konstatējums attiecas arī uz īsiem videomateriāliem, kas neattiecas uz vietējām aktualitātēm, bet uz kultūras vai sporta pasākumiem vai atpūtas pārraidēm un kas konkurē ar muzikālajiem un sporta kanāliem un izklaides pārraidēm.
24 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka jēdziens “raidījums” Direktīvas 2010/13 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ietver īsu videomateriālu piedāvāšanu laikraksta interneta vietnes apakšdomēnā, kas atbilst īsiem izvilkumiem no vietējiem sporta vai izklaides jaunumu apskatiem.
Par otro jautājumu
25 Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, uz kādiem kritērijiem pamatojoties ir jānosaka videomateriālu piedāvāšanas laikraksta elektroniskajā versijā galvenais mērķis Direktīvas 2010/13 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkta izpratnē.
26 Šajā ziņā no Direktīvas 2010/13 izriet, ka laikraksta elektroniskā versija, lai gan ir audiovizuāli elementi, ko tā satur, nevar tikt uzskatīta par audiovizuālu pakalpojumu, ja šie audiovizuālie elementi ir sekundāri un tie ir vienīgi, lai papildinātu preses rakstu piedāvājumu.
27 Tādējādi Direktīvas 2010/13 preambulas 22. apsvērumā ir noteikts princips, atbilstoši kuram “pakalpojumiem, kuros audiovizuāli elementi atrodas vienīgi kā papildinoši elementi un nav galvenais mērķis”, neatbilst “audiovizuālu mediju pakalpojuma” jēdzienam šīs direktīvas 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkta izpratnē. Tās preambulas 28. apsvērumā savukārt ir precizēts, ka “laikrakstu un žurnālu elektroniskās versijas” ir izslēgtas no tās piemērošanas jomas. Tādējādi Austrijas iestādes nolēma neuzskatīt prasītājas pamatlietā interneta vietni, aplūkotu kopumā, par audiovizuālo mediju pakalpojumu.
28 Tomēr Direktīvas 2010/13 preambulas 28. apsvērums nevar tikt saprasts tādējādi, ka audiovizuālo mediju pakalpojums sistemātiski ir jāizslēdz no šīs direktīvas piemērošanas jomas tikai tādēļ, ka interneta vietnes, kurā ietilpst šis pakalpojums, operators ir sabiedrība, kas izdod interneta laikrakstu. Video sadaļa, kas atsevišķas interneta vietnes ietvaros atbilst nosacījumiem, lai tiktu kvalificēta par audiovizuālu mediju pakalpojumu pēc pieprasījuma, nezaudē šo raksturojumu tikai tādēļ, ka tā ir pieejama no laikraksta interneta vietnes vai ka tā tiek tajā piedāvāta.
29 Pieejā, atbilstoši kurai no minētās direktīvas piemērošanas jomas vispārīgi tiek izslēgti pakalpojumi, ko sniedz dienas laikrakstu internetā izdevēji, to multimediju rakstura dēļ, katrā gadījumā neizvērtējot attiecīgā pakalpojuma “galveno mērķi”, pietiekami netiek ņemta vērā paredzamo situāciju dažādība un tajā ir ietverts risks, ka operatori, kas tiešām sniedz audiovizuālo mediju pakalpojumus šīs direktīvas 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkta izpratnē, varētu izmantot multimediju informācijas portālu, lai izvairītos no tiem šajā jomā piemērojamiem tiesību aktiem.
30 Turklāt personiska pieeja, kas balstīta uz operatora kvalitāti un kas nozīmētu, ka, lai izsvērtu tā attiecīgo mērķi, tiek ņemti vērā visi pakalpojumi, ko tas piedāvā, un kas iztaisītu to, ka šis operators attiecībā uz visiem pakalpojumiem, ko tas piedāvā savā interneta vietnē, vai nu ietilpst Direktīvas 2010/13 piemērošanas jomā, vai arī tajā neietilpst, neļauj pareizi fiksēt īpašas situācijas, kādas ir tās, kad uzņēmums darbojas vairākās jomās, paplašina savu darbības jomu vai apvienojas ar citu uzņēmumu.
31 Šajā ziņā jānorāda, ka viens no Direktīvas 2010/13 galvenajiem mērķiem atbilstoši tās preambulas 10. apsvērumam ir panākt vienlīdzīgus konkurences nosacījumus audiovizuālo mediju pakalpojumu tirgū. No minētā izriet, ka interneta vietnes “galvenā mērķa” klasifikācija nevar būt atkarīga no tā, vai attiecīgā interneta lapa, aplūkota kopumā, attiecas uz uzņēmuma galveno darbību vai uz darbību, kura ir vienīgi tā papildu darbība.
32 Patērētājiem nodrošinātais aizsardzības līmenis nevar būt atkarīgs no tā, vai vienu un to pašu televīzijas saturu piedāvā uzņēmums, kuram šim saturam ir tikai minimāla nozīme, vai uzņēmums, kuram minētais saturs ir viss viņa piedāvājums.
33 Šādos apstākļos ir svarīgi dot priekšroku materiālai pieejai, kas atbilstoši Direktīvas 2010/13 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktam ir pārbaudīt, vai aplūkojamā pakalpojuma mērķis neatkarīgi no tā, kādos ietvaros tas tiek piedāvāts, ir piedāvāt raidījumu nolūkā informēt, izklaidēt vai izglītot plašu sabiedrību.
34 Attiecībā uz pamatlietu iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai video apakšdomēnā piedāvātajam pakalpojumam ir autonoms saturs un funkcijas attiecībā pret interneta laikraksta izdevēja preses rakstiem. Ja tas tā ir, šis pakalpojums ietilpst Direktīvas 2010/13 piemērošanas jomā. Ja turpretim minētais pakalpojums šķiet nenodalāms šī izdevēja žurnālistikas darbības papildu pakalpojums it īpaši saišu dēļ, kas audiovizuālajam piedāvājumam ir ar teksta piedāvājumu, tas neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.
35 Šīs analīzes ietvaros tas, ka attiecīgais audiovizuālais piedāvājums parādās attiecīgajā interneta vietnes galvenajā domēnā vai tās apakšdomēnā, nevar būt noteicošs, pretējā gadījumā tiktu radīta iespēja apiet Direktīvas 2010/13 noteikumus, izmantojot šim nolūkam izveidotās interneta vietnes uzbūvi.
36 Pamatlietā šķiet, ka no iesniedzējtiesas paziņojumiem, kā arī no Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka pavisam nedaudzi preses raksti ir saistīti ar aplūkotajiem videomateriāliem. Turklāt atbilstoši Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem lielākā daļa no šiem videomateriāliem ir pieejama un ar tiem var iepazīties neatkarīgi no iepazīšanās ar laikraksta elektroniskās versijas rakstiem. Šie elementi tiecas norādīt, ka pamatlietā aplūkotais pakalpojums var tikt uzskatīts par tādu, kam ir autonoms saturs un funkcija attiecībā uz prasītājas pamatlietā žurnālistikas darbību, un tātad par tādu, kas veido no tās piedāvātajiem pakalpojumiem nošķirtu pakalpojumu. Šāds vērtējums ir jāveic iesniedzējtiesai.
37 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2010/13 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, vērtējot videomateriālu piedāvāšanas laikraksta elektroniskajā versijā galveno mērķi, ir jākoncentrējas uz pārbaudi, vai šim pakalpojumam ir autonoms saturs un funkcijas salīdzinājumā ar attiecīgās interneta vietnes operatora žurnālistikas darbību un tas nav tikai šīs darbības nenodalāms papildu pakalpojums it īpaši saišu dēļ, kas audiovizuālajam piedāvājumam ir ar teksta piedāvājumu. Šis vērtējums ir jāveic iesniedzējtiesai.
Par tiesāšanās izdevumiem
38 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
1) jēdziens “raidījums” Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 10. marta Direktīvas 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva), 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ietver īsu videomateriālu piedāvāšanu laikraksta interneta vietnes apakšdomēnā, kas atbilst īsiem izvilkumiem no vietējiem sporta vai izklaides jaunumu apskatiem;
2) Direktīvas 2010/13 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, vērtējot videomateriālu piedāvāšanas laikraksta elektroniskajā versijā galveno mērķi, ir jākoncentrējas uz pārbaudi, vai šim pakalpojumam ir autonoms saturs un funkcijas salīdzinājumā ar attiecīgās interneta vietnes operatora žurnālistikas darbību un tas nav tikai šīs darbības nenodalāms papildu pakalpojums it īpaši saišu dēļ, kas audiovizuālajam piedāvājumam ir ar teksta piedāvājumu. Šis vērtējums ir jāveic iesniedzējtiesai.
[Paraksti]