Paziņojums OV
Prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko Gibtelecom Limited iesniedza 2005. gada 1. jūlijā
(lieta T-244/05)
(tiesvedības valoda - angļu)
Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2005. gada 1. jūlijā izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko cēla Gibtelecom Limited, Eiroporta [Europort] (Gibraltārs), kuru pārstāv M. Lamas [M. Llamas], Barrister, B. Okonors [B. O'Connor], Solicitor, un S. Bramels [S. Brummel], lawyer.
Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
atcelt Komisijas lēmumu, kas Gibtelecom tika paziņots ar 2005. gada 26. aprīļa vēstuli (Nr. 1982), ar kuru Komisija netieši noraidīja sūdzību, ko Gibtelecom iesniedza pret Spāniju saskaņā ar EKL 86. pantu, lasot to kontekstā ar EKL 49. pantu un/vai EKL 12. pantu;
piespriest Eiropas Kopienu Komisijai atlīdzināt Gibtelecom tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Ar apstrīdēto lēmumu Komisija noraidīja prasītājas sūdzību, kas tika iesniegta 1996. gada 31. oktobrī, un ar kuru tika apgalvots, ka spāņu telekomunikāciju operators Telefónica SA bija vairākkārt ļaunprātīgi izmantojis dominējošo stāvokli pretēji EKL 82. pantam, atsakoties atzīt Gibraltāra starptautisko tālsarunu kodu ("350") un uzstājot, lai tiktu pieņemti ierobežojoši nosacījumi attiecībā uz tiešās iezvanīšanās plūsmu starp Spāniju un Gibraltāru. Vēlāk prasītāja pārvērta šo sūdzību par sūdzību pret Spāniju saskaņā ar EKL 86. pantu, lasot to kontekstā ar EKL 82., 49. un 12. pantu, apgalvojot, ka Telefónica rīkojās saskaņā ar Spānijas valdības, kas apgalvo, ka tai ir suverenitāte pār Gibraltāru, instrukcijām.
Lai pamatotu savu prasību, prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums satur virkni acīmredzamu vērtējuma kļūdu. Pēc prasītājas domām Komisija kļūdījās uzskatot, ka Telefónica nav publisks uzņēmums vai ka tai nav īpašas tiesības EKL 86. panta nozīmē.
Prasītāja papildus apgalvo, ka, sniedzot instrukcijas Telefónica atteikt Gibraltāram starptautisko tālsarunu kodu, ko tam piešķīra STS (Starptautiskā Telekomunikāciju savienība), Spānija radīja un saglabāja diskriminējošus šķēršļus telekomunikāciju pakalpojumu brīvai apritei pretrunā ar EKL 49. pantu. Turklāt prasītāja uzskata, ka Spānijas valsts atteikums atzīt šo kodu radīja diskriminējošu attieksmi, pamatojoties uz pilsonību un dzīvesvietu, un ir pretrunā ar EKL 12. pantā noteikto diskriminācijas aizliegumu.
Prasītāja arī apgalvo, ka Komisija, apstrīdētajā lēmumā uzskatot, ka pienācīgs risinājums numuru problēmai ir jāatrod divpusēju sarunu ceļā starp Spāniju un Apvienoto Karalisti, pieļāva vēl vienu acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo pēc prasītājas domām nav nevienas citas pienācīgas alternatīvas kā vien Komisijas iejaukšanās.
Prasītāja izvirza arī vairākus procesuālus un administratīvus atcelšanas pamatus. Šajā kontekstā prasītāja atsaucas uz apgalvotu Komisijas pienākuma sniegt pienācīgu savu lēmumu pamatojumu, kas noteikts EKL 253. pantā, pārkāpumu, kā arī prasītājas tiesiskās paļāvības, kas izrietēja no trīs Komisijas locekļu 2000. gada 7. jūnijā Spānijai un Apvienotajai Karalistei nosūtītās vēstules, ar kuru tika lūgts citu starpā atrast risinājumu sūdzībai par kodu, pārkāpumu. Saistībā ar šo pamatu prasītāja arī apgalvo, ka Komisija nav rīkojusies objektīvi un ir pārkāpusi principu, kas tai liek rīkoties saprātīgā termiņā.
____________