VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2012. gada 12. decembrī (*)

Konkurence – Koncentrācija – Lēmums, ar kuru uzlikts naudas sods par koncentrācijas veikšanu – Pienākums apturēt koncentrāciju – Pienākums norādīt pamatojumu – Kļūda vērtējumā – Noilgums – Naudas soda apmērs

Lieta T‑332/09

Electrabel, Brisele (Beļģija), ko pārstāv M. Pittie un P. Honoré, avocats,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv A. Bouquet un V. Di Bucci, pārstāvji,

atbildētāja,

par lūgumu prioritāri atcelt Komisijas 2009. gada 10. jūnija Lēmumu C(2009) 4416, galīgā redakcija, ar kuru uzlikts naudas sods par koncentrācijas veikšanu, pārkāpjot Padomes Regulas (EEK) Nr. 4064/89 7. panta 1. punktu (Lieta COMP/M.4994 – Electrabel/Compagnie nationale du Rhône), un pakārtoti – atcelt vai samazināt ar šo lēmumu prasītājai uzlikto naudas sodu.

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs O. Cūcs [O. Czúcz] (referents), tiesneši I. Labucka un D. Gracijs [D. Gratsias],

sekretāre K. Kristensena [C. Kristensen], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 30. novembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības rašanās fakti

1        Prasītāja Electrabel ir Beļģijā reģistrēta sabiedrība, kuras pamatdarbības veids ir elektroenerģijas un dabasgāzes ražošana, tirdzniecība un pārvades tīklu darbība un darbības vadība. Faktu rašanās laikā tā ietilpa Suez rūpnieciskajā grupā, kas kā pašvaldību, uzņēmumu un privātpersonu sadarbības partneris nodarbojās ar sabiedrisko pakalpojumu vadību elektroenerģijas un gāzes, kā arī enerģētikas pakalpojumu, ūdensapgādes un sanitārajā jomā. Kopš 2008. gada 22. jūlija tā ietilpst GDF Suez grupā, kas izveidojās, apvienojoties Gaz de France grupai un Suez grupai. Savu saimniecisko darbību Francijā tā veic ar tās meitassabiedrības Electrabel France starpniecību.

2        Compagnie nationale du Rhône (turpmāk tekstā – “CNR”) ir Francijas valstij piederošs uzņēmums, kura uzdevums ir apsaimniekot un izmantot Ronas upi saskaņā ar Francijas valsts piešķirtu koncesiju un uz kuru attiecas īpašs tiesiskais regulējums, kā tas tostarp ir noteikts Francijas 1980. gada 4. janvāra Likumā Nr. 80‑3 par CNR (1980. gada 5. janvāra JORF, 41. lpp.). CNR ražo un tirgo elektroenerģiju. Turklāt tā sniedz arī hidrotehniskās inženierijas pakalpojumus Francijā un divdesmit citās valstīs. Tās statūtos ir noteikts, ka tā ir publiska akciju sabiedrība, kas ir pakļauta valsts kontrolei ar tādiem pašiem nosacījumiem kā valsts uzņēmumi. Tai ir izveidota uzraudzības padome un valde.

3        Francijas 2001. gada 11. decembra Likuma Nr. 2001‑1168 par steidzamiem pasākumiem ekonomikas un finanšu reformu jomā (2001. gada 12. decembra JORF, 19703. lpp.; turpmāk tekstā – “Murcef likums”) 21. pantā ir noteikts, ka CNR ir akciju sabiedrība, kuras pamatkapitāla lielākā daļa un balsstiesības pieder vietējām pašvaldībām un citām publisko tiesību juridiskajām personām vai publiskajam sektoram piederošiem uzņēmumiem. Līdz 2003. gadam CNR pamatkapitālu kontrolēja tikai publiskā sektora apvienības un uzņēmumi, kuru pamatkapitālu tajā laikā savukārt pilnībā kontrolēja valsts. Līdz tam laikam divi lielākie CNR akcionāri bija Société nationale des chemins de fer français (turpmāk tekstā – “SNCF”) un Électricité de France (turpmāk tekstā – “EDF”).

4        Projekta, kura īstenošanas rezultātā tika iegādāta Vācijas sabiedrība Energie Baden‑Württemberg AG (turpmāk – “EnBW”), ietvaros Eiropas Kopienu Komisija ar 2001. gada 7. februāra lēmumu, ar kuru koncentrācija tika atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu un EEK līgumu (Lieta COMP/M.1853 – EDF/EnBW) (OV 2002, L 59, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “lēmums lietā EDF/EnBW”), lika EDF atteikties no dalības CNR pamatkapitālā.

5        2003. gada 24. jūnijā prasītāja ieguva 17,86 % CNR akciju un 16,88 % no balsstiesībām tajā.

6        2003. gada 27. jūnijā EDF un prasītāja parakstīja akciju pirkuma un pārdevuma priekšlīgumu, saskaņā ar kuru EDF nodeva prasītājai visu savu dalību CNR pamatkapitālā.

7        2003. gada 24. jūlijā prasītāja noslēdza akcionāru līgumu (turpmāk tekstā – “akcionāru līgums”) ar Caisse des dépôts et consignations (CDC), saskaņā ar kuru šī pēdējā pārņēma SNCF dalību CNR pamatkapitālā. Minētajā akcionāru līgumā tostarp tika paredzēts:

–        iespēja pārdot un pirkt CNR akcijas gadījumā, ja tiek atcelts Murcef likuma 21. pants, kas prasītājai paredz pirmpirkuma tiesības iegūt savā īpašumā visas vai daļu no attiecīgā gadījumā pieejamajām publiskā akcionāra akcijām, kā arī CDC daļas;

–        saskaņot balsojumu akcionāru sapulcēs un uzraudzības padomē, lemjot par akcionāru pārstāvju iecelšanu uzraudzības padomē un CNR valdē;

–        tiesības savstarpēji iebilst, ja otra līgumslēdzēja puse plāno noslēgt vienošanos par balsošanu ar vienu vai vairākiem citiem akcionāriem.

8        2003. gada 23. decembrī prasītāja ieguva savā īpašumā līdz tam EDF un Villefranšas [Villefranche] un Božolē [Beaujolais] (Francija) Tirdzniecības un rūpniecības kamerai piederošās akcijas, palielinot savu dalību CNR pamatkapitālā līdz 49,95 % un iegūstot 47,92 % balsstiesību.

9        2007. gada 9. augustā prasītāja vērsās Komisijā, lai noskaidrotu tās viedokli par iespēju prasītājai pārņemt CNR faktiskā vienpersonīgā kontrolē. Tika uzsākts dialogs ar Komisijas struktūrvienībām, lai noskaidrotu, vai tāda kontrole pastāv, un precizētu nepieciešamo informāciju, kas jānorāda, iesniedzot paziņošanas iesniegumu saskaņā ar Padomes 2004. gada 20. janvāra Regulas (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (OV L 24, 1. lpp.). 2008. gada 26. martā šāds formāls paziņojums tika iesniegts, prasītājai tajā norādot, ka 2007. gada laikā tā ir ieguvusi faktisku vienpersonīgu kontroli pār CNR (turpmāk – “KO paziņojums”). Ar 2008. gada 29. aprīļa lēmumu (Lieta COMP/M.4994 – Electrabel/Compagnie nationale du Rhône, turpmāk tekstā – “atļaujošais lēmums”) Komisija neiebilda un, pamatojoties uz Regulas Nr. 139/2004 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu, atzina minēto koncentrāciju par saderīgu ar kopējo tirgu, tomēr atstājot atvērtu jautājumu par precīzu datumu, kurā prasītāja ieguva faktisku vienpersonīgu kontroli pār CNR.

10      2008. gada 17. decembrī prasītāja saņēma paziņojumu par iebildumiem, kurā Komisija bija izdarījusi provizorisku secinājumu, ka koncentrācija starp prasītāju un CNR notika 2003. gada 23. decembrī, vēl pirms par to bija paziņots Komisijai un vēl pirms šī pēdējā to bija atzinusi par saderīgu ar kopējo tirgu, kā rezultātā bija konstatējams Padomes 1989. gada 21. decembra Regulas (EEK) Nr. 4064/89 par uzņēmumu koncentrācijas kontroli (labotā redakcija OV 1990, L 257, 13. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1997. gada 30. jūnija Regulu (EK) Nr. 1310/97 (OV L 180, 1. lpp.), 7. panta 1. punkta pārkāpums.

11      2009. gada 13. februārī prasītāja sniedza atbildi uz paziņojumu par iebildumiem.

12      2009. gada 11. martā notika prasītājas uzklausīšana.

13      2009. gada 10. jūnijā Komisija pieņēma Lēmumu C(2009) 4416, ar kuru tā uzlika naudas sodu par koncentrācijas veikšanu, pārkāpjot Regulas Nr. 4064/89 7. panta 1. punktu (Lieta COMP/M.4994 – Electrabel/Compagnie nationale du Rhône; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

14      Apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā ir noteikts:

“1. pants

[Prasītāja], veicot Kopienas mēroga koncentrāciju un pirms tam par šo koncentrāciju nepaziņojot un nesagaidot tās atzīšanu par saderīgu ar kopējo tirgu, laika posmā no 2003. gada 23. decembra līdz 2007. gada 9. augustam ir pārkāpusi [Regulas Nr. 4064/89] 7. panta 1. punktu.

2. pants

Par 1. pantā minēto pārkāpumu [prasītājai] tiek uzlikts naudas sods EUR 20 000 000 apmērā.

3. pants

Saskaņā ar 2. pantu uzliktā naudas soda samaksa jāveic EUR valūtā trīs mēnešu laikā [..].”

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

15      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 20. augustā, prasītāja cēla šo prasību.

16      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prioritāri – atcelt apstrīdēto lēmumu kopumā;

–        pakārtoti – atcelt apstrīdētā lēmuma 2. un 3. pantu vai vismaz samazināt tai saskaņā ar 2. pantu uzliktā naudas soda apmēru;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

17      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

18      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (trešā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu un Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzaicināja lietas dalībniekus rakstveidā atbildēt uz jautājumiem un iesniegt noteiktus dokumentus. Šie lūgumi tika izpildīti tiesas noteiktajā termiņā.

19      2011. gada 30. novembrī notika tiesas sēde, kuras laikā tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas šajā sēdē uzdotajiem jautājumiem.

 Juridiskais pamatojums

20      Savas prasības pamatojumam prasītāja norāda prioritārus un pakārtotus prasījumus. Pamatojot savus prioritāros prasījumus, tā izvirza divus pamatus apstrīdētā lēmuma atcelšanai pilnībā. Pirmajā pamatā ir norādīts uz Regulas Nr. 4064/89 7. panta 1. punkta un EKL 253. panta pārkāpumu, kas izpaužoties tādējādi, ka Komisija neesot pareizi kvalificējusi pārkāpumu un ka apstrīdētā lēmuma pamatojumā esot pretrunas. Otrajā pamatā ir norādīts uz Regulas Nr. 4064/89 3. panta 3. punkta un 7. panta 1. punkta, kā arī principa, ka Komisijai ir jāievēro pašas izveidotie noteikumi, pārkāpumu. Pamatojot savus pakārtotos prasījumus, prasītāja izvirza divus pamatus, ar kuriem tiek norādīti iemesli, kāpēc būtu jāatceļ naudas sods vai jāsamazina tā apmērs. Trešajā pamatā ir norādīts uz Padomes 1974. gada 26. novembra Regulas (EEK) Nr. 2988/74 attiecībā uz noilguma termiņiem procesuālās darbībās un sankciju piemērošanā atbilstīgi Eiropas Ekonomikas kopienas transporta un konkurences noteikumiem (OV L 319, 1. lpp.) 1. panta, ciktāl tas noteic Komisijas pilnvaras uzlikt naudas sodu prasītājai, pārkāpumu. Ceturtajā pamatā ir norādīts uz Regulas Nr. 4064/89 14. panta 2. punkta un samērīguma principa, labas pārvaldības principa un tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu.

1.     Par prioritārajiem prasījumiem attiecībā uz apstrīdētā lēmuma atcelšanu

21      Vispārējā tiesa uzskata, ka pirms pirmā pamata analīzes ir jāizvērtē otrais pamats.

 Par otro pamatu – Regulas Nr. 4064/89 3. panta 3. punkta un 7. panta 1. punkta, kā arī principa, ka Komisijai ir jāievēro pašas izveidotie noteikumi, pārkāpums

22      Pēc būtības šajā pamatā prasītāja apgalvo, ka Komisija, uzskatot, ka prasītāja ieguva faktisku vienpersonīgu kontroli pār CNR jau 2003. gada 23. decembrī, ir pieļāvusi vairākas kļūdas.

23      Komisija nepiekrīt, ka tās veiktajā analīzē būtu pieļautas kādas kļūdas.

24      Jāatgādina, ka Regulas Nr. 4064/89 3. panta 1. punktā koncentrācija ir definēta kā divu vai vairāku iepriekš neatkarīgu uzņēmumu apvienošanas darbība vai tiešas vai netiešas kontroles iegūšana, kas notiek ar vērtspapīru vai aktīvu pirkšanu, ar līgumu vai kādu citu līdzekli, vienai vai vairākām personām, kas jau kontrolē vismaz vienu vai vairākus uzņēmumus, iegūstot tiešu vai netiešu kontroli pār vienu vai vairākiem uzņēmumiem vai to daļām. Šīs regulas 3. panta 3. punktā ir precizēts, ka kontroli veido tiesības, līgumi vai citi līdzekļi, kas vai nu atsevišķi, vai visi kopā, ņemot vērā faktiskos vai juridiskos apsvērumus, piešķir iespēju īstenot izšķirošu ietekmi pār uzņēmuma darbību.

25      Prasītājas iebildumi it īpaši attiecas uz apstrīdētā lēmuma 40.–173. apsvērumu, kuros Komisija ir norādījusi faktiskos un juridiskos apstākļus, kas ir bijuši pamatā tās secinātajam, ka vienpersonīgu kontroli pār CNR Regulas Nr. 4064/89 3. panta 3. punkta nozīmē prasītāja nodibināja 2003. gada 23. decembrī un ka tostarp šajā datumā notikušās kontroles izmaiņas bija paliekošas. Ievērojot minēto, apstrīdētā lēmuma 174. apsvērumā Komisija secina, ka no 2003. gada 23. decembra prasītāja ir īstenojusi Kopienas mēroga koncentrāciju, tādējādi pārkāpjot Regulas Nr. 4064/89 7. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru koncentrācija, kas iekļaujas šīs regulas piemērošanas jomā, nevar tikt uzsākta, pirms par to nav paziņots un pirms tā ir tikusi atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu.

26      Apstrīdētajā lēmumā Komisija norāda sešas pazīmes, kas pamato tās secināto:

–        2003. gada 23. decembrī prasītāja, pārņemot EDF dalību, kļuva par neapšaubāmu galveno CNR akcionāru un tai bija nodrošināts absolūtais balsu vairākums šā uzņēmuma akcionāru sapulcē, it īpaši ņemot vērā to, ka tās dalība CNR pamatkapitālā un balsstiesības pieauga attiecīgi līdz 49,95 % un 47,92 %, kas, izņemot CDC piederošos 22 % akciju un 20 % balsstiesību, bija ļoti liels daudzums attiecībā pret pārējām izkliedētajām akcijām, kas piederēja gandrīz 200 pašvaldībām un citām vietējām publisko tiesību juridiskajām personām, kuru kontrolē bija 16,82 % akciju, kā arī ņemot vērā iepriekšējos trīs gados CNR akcionāru sapulcēs klātesošo akcionāru skaitu (apstrīdētā lēmuma 41.–77. apsvērums);

–        kopš 2003. gada prasītājai bija absolūtais balsu vairākums CNR valdē, kā arī līdzekļi šā vairākuma saglabāšanai (apstrīdētā lēmuma 78.–86. apsvērums);

–        Murcef likums nekavēja prasītāju nodibināt kontroli pār CNR (apstrīdētā lēmuma 87.–93. apsvērums);

–        kopš 2003. gada prasītāja, no EDF pārņemot tās rūpniecisko lomu CNR iekšienē, bija vienīgais CNR rūpnieciskais akcionārs, un tai bija centrālā loma CNR darbības vadībā (apstrīdētā lēmuma 94.–126. apsvērums);

–        kopš 2004. gada CNR faktiski tika uzskatīta par daļu no Suez grupas gan no tās vadītāju, gan arī no Suez grupas vadītāju puses (apstrīdētā lēmuma 127.–158. apsvērums);

–        prasītājai bija pirmpirkuma tiesības uz pārējām CNR akcijām (apstrīdētā lēmuma 159.–164. apsvērums).

27      Prasītājas izvirzītais otrais pamats ir iedalīts trīs daļās. Pirmajā daļā tā norāda, ka Komisija neesot ņēmusi vērā fundamentālu CNR raksturojošu iezīmi. Otrajā daļā prasītāja apgalvo, ka Komisija esot nepilnīgi un kļūdaini piemērojusi tās pašas izstrādātajās “pamatnostādnēs” paredzēto testu un esot pieļāvusi kļūdas, kas ietekmē tās norādes par prasītājai nodrošināto vairākumu CNR akcionāru sapulcēs vērtējumu. Visbeidzot trešajā daļā prasītāja norāda trīs kļūdas, kas esot ietekmējušas citu Komisijas lēmumā norādīto pazīmju vērtējumu, tajā skaitā attiecībā uz i) balsu vairākumu CNR valdē kopš 2003. gada, ii) CNR un Suez grupas vadītāju izteikumiem un iii) pirmpirkuma tiesību esamību uz noteiktām CNR akcijām.

28      Komisija vispirms vērš uzmanību uz to, ka otrais prasītājas pamats ir neefektīvs, ciktāl ar to tiekot apšaubīta pati pārkāpuma esamība. Taču prasītāja apstrīdot nevis pārkāpuma esamību, bet gan, augstākais, tā ilgumu, kas nevarot būt pamats apstrīdētā lēmuma atcelšanai pilnībā. Komisija norāda uz prasītājas atzīto 2008. gada 17. janvāra KO paziņojuma projektā, kā arī uz apstākli, ka prasītāja, paziņojot par koncentrāciju, katrā ziņā esot atzinusi, ka tā ieguva faktisku vienpersonīgu kontroli pār CNR, nesaņēmusi tam atļauju. Komisijas ieskatā, pārkāpuma ilguma apšaubīšanai var būt nozīme naudas soda apmēra noteikšanā, bet ne attiecībā uz pārkāpumu veidojošo faktu kvalifikāciju.

29      Šajā ziņā prasītāja uzsver, ka tā, paziņojot par koncentrāciju 2007. gada laikā, ir centusies ievērot no Regulas Nr. 4064/89 4. panta izrietošo paziņošanas pienākumu.

30      Šajā pantā ir noteikts iepriekšējas paziņošanas pienākums par Kopienas mēroga koncentrācijas darbībām. Šā panta 1. punktā ir norādīts, ka par koncentrācijas darbībām Kopienas mērogā ir jāpaziņo Komisijai ne vēlāk kā nedēļu pēc atbilstošas vienošanās noslēgšanas, paziņojuma par publisko piedāvājumu publicēšanas vai kontrolpaketes iegūšanas. Jāatzīst, ka prasītājai ir pamats apgalvot, ka tādas pārkāpuma procedūras kā izskatāmajā lietā izvērtējamā ietvaros faktu, ka tā ir paziņojusi par kapitāldaļu pāreju saskaņā ar šo tiesību normu, nevar tulkot tā, ka tā no savas puses būtu atzinusi Regulas Nr. 4064/89 7. panta 1. punktā paredzētā apturēšanas pienākuma pārkāpuma esamību.

31      Konkurences tiesību jomā gadījumā, ja pastāv strīds par pārkāpuma esamību, Komisijai ir jāsniedz tās konstatētā pārkāpuma pierādījumi un ir jāiesniedz tādi pierādījumi, kas tiesiski pietiekamā veidā pierāda pārkāpumu veidojošo faktu esamību (pēc analoģijas skat. Tiesas 1998. gada 17. decembra spriedumu lietā C‑185/95 P Baustahlgewebe/Komisija, Recueil, I‑8417. lpp., 58. punkts, un 2004. gada 6. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑2/01 P un C‑3/01 P BAI un Komisija/Bayer, Recueil, I‑23. lpp., 62. punkts; Vispārējās tiesas 2007. gada 17. septembra spriedumu lietā T‑201/04 Microsoft/Komisija, Krājums, II‑3601. lpp., 688. punkts). Šajā ziņā tai ir jāsniedz pietiekami precīzi un saskaņoti pierādījumi, kas pamato pārliecību, ka norādītais pārkāpums ir izdarīts (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Tiesas 1984. gada 28. marta spriedumu apvienotajās lietās 29/83 un 30/83 CRAM un Rheinzink/Komisija, Recueil, 1679. lpp., 20. punkts; 1993. gada 31. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑89/85, C‑104/85, C‑114/85, C‑116/85, C‑117/85 un no C‑125/85 līdz C‑129/85 Ahlström Osakeytiö u.c./Komisija, Recueil, I‑1307. lpp., 127. punkts, un Vispārējās tiesas 1999. gada 21. janvāra spriedumu apvienotajās lietās T‑185/96, T‑189/96 un T‑190/96 Riviera Auto Service u.c./Komisija, Recueil, II‑93. lpp., 47. punkts).

32      Tādējādi Komisijas pienākums ir apstrīdētajā lēmumā sniegt pietiekami precīzus un saskanīgus pierādījumus, lai pierādītu Regulas Nr. 4064/89 7. panta 1. punkta pārkāpumu.

33      Protams, Komisijas norādītos apstākļus tās ievadargumentācijas pamatojumam, tādus kā faktu, ka prasītāja ir paziņojusi par koncentrāciju vai ir kaut ko atzinusi KO paziņojuma projektā, kā arī jautājumu par Komisijas tiesībām Vispārējā tiesā norādīt uz šādu atzinumu esamību paziņojuma projektā attiecīgā gadījumā varēs vērtēt, noskaidrojot, vai pārkāpuma esamību apliecina pietiekami pierādījumi. Viens no tiesvedības Vispārējā tiesā principiem ir brīva pierādījumu iesniegšana, un vienīgais atbilstošais pierādījumu novērtēšanas kritērijs ir to ticamība (Vispārējās tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedums apvienotajās lietās T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00 JFE Engineering u.c./Komisija, Krājums, II‑2501. lpp., 273. punkts).

34      Tomēr šādi argumenti nevar tikt izvirzīti, lai liegtu prasītājai iespēju apstrīdēt pārkāpumu veidojošos apstākļus, attiecībā uz kuriem, tajā skaitā arī – pārkāpuma ilgumu, pierādīšanas pienākums ir Komisijai.

35      Konkrēti attiecībā uz Komisijas norādīto par prasītājas atzīto 2008. gada 17. janvāra KO paziņojuma projektā, saskaņā ar ko faktiska vienpersonīga kontrole esot pastāvējusi kopš 2004. gada, lai gan galīgajā paziņojuma variantā prasītāja pamato, ka tā ir ieguvusi kontroli 2007. gada laikā, pirmām kārtām ir jānorāda, ka, lai arī tas, ka administratīvā procesa laikā Komisijā uzņēmums tieši vai netieši atzīst faktiskos vai tiesiskos apstākļus, var būt papildu pierādījums, vērtējot vēršanās tiesā pamatotību, tomēr tādēļ nevar ierobežot fizisko vai juridisko personu tiesības izmantot iespēju aizstāvēt savas tiesības Vispārējā tiesā, ko tām piešķir EKL 230. panta ceturtā daļa (šajā ziņā skat. Tiesas 2010. gada 1. jūlija spriedumu lietā C‑407/08 P Knauf Gips/Komisija, Krājums, I‑6371. lpp., 90. punkts). Otrkārt, šeit ir runa par apstrīdētā lēmuma 166. apsvērumā Komisijas norādītu papildu apstākli, ko tā norādījusi pēc tās secinātā šā lēmuma 165. apsvērumā par pārkāpuma esamību kopš 2003. gada 23. decembra. Šādos apstākļos Komisijas arguments, ka prasītājas izvirzītais pamats ir neefektīvs, jo tā esot atzinusi pārkāpumu KO paziņojuma projektā, ir noraidāms un nav jālemj par prasītājas argumentu, ka Vispārējā tiesā Komisija nevar atsaukties uz KO paziņojuma projektā ietvertu informāciju tāpēc, ka tas ir dokuments, kuram piešķirts konfidenciāls statuss.

36      Visbeidzot, pat ja prasītāja apstrīdētu vienīgi pārkāpuma ilgumu, tās argumentu atzīšana par pamatotiem varētu izraisīt apstrīdētā lēmuma 1. panta daļēju atcelšanu (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2005. gada 25. oktobra spriedumu lietā T‑38/02 Groupe Danone/Komisija, Krājums, II‑4407. lpp., 211.–213. punkts), kā to turklāt ir atzinusi arī Komisija.

37      Šādos apstākļos konkrētais pamats nevar tikt noraidīts kā neefektīvs.

38      Pirms vērtēt otrā pamata pirmo un trešo daļu, Vispārējā tiesa izvērtēs šā pamata otrajā daļā norādītos argumentus. Turklāt pirmā daļa un trešās daļas pirmais iebildums, kuros ietvertie argumenti ir līdzīgi, tiks izvērtēti kopā.

 Par otrā pamata otro daļu – Komisijas “pamatnostādnēs” paredzētā testa nepilnīga un kļūdaina piemērošana un kļūdas, kas ietekmē pazīmes par balsu vairākumu CNR akcionāru sapulcēs vērtējumu

39      Norādot uz kļūdām vērtējumā, piemērojot “pamatnostādnes”, prasītāja atsaucas uz Komisijas Paziņojuma par koncentrācijas jēdzienu saskaņā ar Regulu Nr. 4064/89 (OV 1998, C 66, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par koncentrācijas jēdzienu”) piemērošanu un uz Komisijas konsolidēto jurisdikcijas paziņojumu saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (grozītā redakcija OV 2009, C 43, 10. lpp.; turpmāk tekstā – “konsolidētais paziņojums par jurisdikciju”). Pēc būtības prasītāja apgalvo, ka Komisija ir nepilnīgi un kļūdaini piemērojusi minētajos paziņojumos aprakstīto mazākuma akcionāra faktiskas vienpersonīgas kontroles pārbaudes testu un ka tā ir pieļāvusi kļūdas, kas ietekmē pazīmes par balsu vairākumu CNR akcionāru sapulcēs vērtējumu, to piemērojot pamatā kvantitatīvi, lai gan šajos paziņojumos ir precizēts, ka, lai noskaidrotu, vai kāda darbība ir uzskatāma par koncentrāciju, ir jāveic prospektīvs un vispārējs izvērtējums un ir jāpiemēro drīzāk kvalitatīvi, nevis kvantitatīvi kritēriji.

40      Šajā ziņā norādāms, kā tas ir atzīmēts apstrīdētā lēmuma 53. apsvērumā, ka prasītājas atsaukšanās uz konsolidēto paziņojumu par jurisdikciju nav pamatota. Ir tiesa, ka konsolidētā paziņojuma par jurisdikciju 2. punktā ir noteikts, ka šis paziņojums aizstāj paziņojumu par koncentrācijas jēdzienu. Tomēr, kaut arī konsolidētā paziņojuma par jurisdikciju 1. punktā ir paredzēts, ka “šī paziņojuma nolūks ir sniegt norādījumus par jurisdikcijas jautājumiem saskaņā ar [Regulu Nr. 139/2004]”, no šīs regulas 26. panta 2. punkta, uz kuru turklāt ir ietverta norāde apstrīdētajā lēmumā, izriet, ka Regulu Nr. 4064/89 turpina piemērot visām koncentrācijām, kuras bija vienošanās vai paziņojuma objekts vai kuru gadījumā tika iegūta kontrole šīs regulas 4. panta 1. punkta nozīmē pirms 2004. gada 1. maija. Tā izskatāmajā gadījumā Komisija, nosakot sodu par koncentrācijas veikšanu, pārkāpjot Regulas Nr. 4064/89 7. panta 1. punktu, ir secinājusi, ka prasītāja ieguva faktisku vienpersonīgu kontroli pār CNR 2003. gada 23. decembrī. Tā kā saskaņā ar paziņojuma par koncentrācijas jēdzienu 1. punktu tā mērķis ir sniegt norādes par to, kā Komisija interpretē Regulas Nr. 4064/89 3. pantā lietoto jēdzienu “koncentrācija”, ir jāsecina, ka šajā lietā prasītāja ir pamatojusies vienīgi uz paziņojumu par koncentrācijas jēdzienu. Tomēr šis precizējums neietekmē šīs daļas ietvaros veicamo analīzi. Kā to atzīst lietas dalībnieki, abu minēto paziņojumu teksts daļā, kurā ir paredzēts tests, lai noskaidrotu, vai mazākuma akcionārs īsteno faktisku vienpersonīgu kontroli, pēc būtības neatšķiras. Gan konsolidētajā paziņojumā par jurisdikciju, gan paziņojumā par koncentrācijas jēdzienu ir precizēts, ka, lai noskaidrotu, vai kāda darbība ir atzīstama par koncentrāciju, Komisija pārsvarā izmanto kvalitatīvus, nevis kvantitatīvus kritērijus, uzsvaru liekot uz jēdzienu “kontrole” (4. punkts).

41      Turklāt acīmredzami, kā to norāda prasītāja un ko Komisija savukārt neapstrīd, Komisijai ir saistoši visi tie paziņojumi, ko tā izdod koncentrāciju kontroles jomā, ciktāl tie nepārkāpj Līguma noteikumus un Regulu Nr. 4064/89 (pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 9. jūlija spriedumu lietā T‑282/06 Sun Chemical Group u.c./Komisija, Krājums, II‑2149. lpp., 55. punkts).

42      Visbeidzot ievadam precizējams arī tas, ka, lai arī prasītāja norāda uz acīmredzamām Komisijas kļūdām vērtējumā, pēdējās veiktā koncentrācijas analīze ir pakļauta vispārējai Vispārējās tiesas kontrolei. Jēdziens “koncentrācija” pamato Komisijas kompetenci saskaņā ar Regulu Nr. 4064/89 (pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2010. gada 6. jūlija spriedumu lietā T‑411/07 Aer Lingus Group/Komisija, Krājums, II‑3691. lpp., 62. punkts). Turklāt Komisija neapgalvo, ka tai šajā ziņā būtu novērtējuma brīvība.

43      Trīs iespējami pieļautās Komisijas kļūdas vērtējumā ir secīgi jāvērtē, ņemot vērā tieši šos principus, lai izsvērtu, vai prasītāja, 2003. gada 23. decembrī pārņemot EDF dalību, kļuva par galveno CNR akcionāru un vai tai bija nodrošināts absolūtais balsu vairākums CNR akcionāru sapulcē.

44      Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka balsu sadalījumam akcionāru sapulcēs, kuras notika pirms 2003. gada decembra, neesot nozīmes. Tās ieskatā, Komisija nav ņēmusi vērā faktu, ka tajā laikā galvenais akcionārs bija valsts kontrolēta sabiedrība, proti, EDF. Akcionāru nelielā dalība akcionāru sapulcēs trīs iepriekšējos gados pirms prasītājas veiktās EDF akciju atpirkšanas esot izskaidrojama ar citu publisko akcionāru izrādīto uzticēšanos EDF kā viņu interešu aizstāvei. Tā piebilst, ka faktam, ka līdz ar lēmuma lietā EDF/EnBW pieņemšanu EDF vairs nebija tiesību piedalīties balsošanā CNR akcionāru sapulcēs un ka šajā ziņā tā bija nozīmējusi pilnvarnieku, nav sakara ar mazo akcionāru uzticēšanos.

45      Norādāms, ka apstrīdētajā lēmumā veiktā Komisijas analīze (41.–77. apsvērums) ir balstīta uz akcionāru klātbūtni un rīcību akcionāru sapulcēs trīs iepriekšējo gadu laikā pirms 2003. gada 23. decembra, kas, Komisijas ieskatā, ir datums, kad prasītāja ieguva faktisku kontroli pār CNR, no tā tālāk secinot, kāda varētu būt bijusi situācija nākamajās CNR akcionāru sapulcēs.

46      Principā šāda pieeja atbilst paziņojumam par koncentrācijas jēdzienu un Regulas Nr. 4064/89 3. panta 3. punktam. To izmantojot, ir noskaidrojams, vai prasītāja bija spējīga īstenot izšķirošu kontroli pār CNR, sākot no 2003. gada decembra, un, kā tas izriet no paziņojuma par koncentrācijas jēdzienu, akcionāru klātbūtne attiecīgās sabiedrības akcionāru sapulcēs ir nozīmīgs rādītājs šajā ziņā.

47      Turklāt paziņojuma par koncentrācijas jēdzienu 14. punktā ir precizēts, ka vienpersonīgu kontroli var iegūt arī “kvalificēta mazākuma” gadījumā, kas savukārt ir pierādāms ar juridiskajiem vai faktiskajiem apstākļiem. Attiecībā uz mazākuma akcionāra īstenotu faktisku vienpersonīgu kontroli minētā paziņojuma 14. punktā ir norādīts, ka šāds scenārijs var īstenoties, kad, piemēram, pastāv liela iespējamība, ka akcionārs iegūs vairākumu akcionāru sapulcē, ņemot vērā, ka pārējās akcijas ir plaši izkliedētas. Šādā situācijā ir maz ticams, ka visi mazākie akcionāri būs ieradušies akcionāru sapulcē vai būs tajā pārstāvēti. Lai noteiktu, vai konkrētā gadījumā pastāv vienpersonīga kontrole, par pamatu ņem pierādījumus, cik akcionāru ir piedalījušies sapulcē iepriekšējos gados. Ja, pamatojoties uz akcionāru skaitu, kas apmeklējuši akcionāru sapulci, mazākuma akciju turētājam ir stabils balsu vairākums šajā sapulcē, tad lielā mazākuma akciju turētājam ir vienpersonīga kontrole.

48      Tādējādi paziņojumā par koncentrācijas jēdzienu ir skaidri paredzēts analizēt akcionāru klātbūtni akcionāru sapulcēs iepriekšējos gados, lai noskaidrotu situāciju nākotnē. Tieši šādā veidā Komisija ir rīkojusies apstrīdētajā lēmumā. Šajā ziņā Komisija pamatoti uzsver, ka arguments, saskaņā ar kuru, lai pārliecinātos, ka patiešām pastāv šāda kontrole, situāciju akcionāru sapulcēs vajadzētu novērot dažu gadu laikā pēc kapitāla palielināšanas, kas radītu ainu par faktiskas vienpersonīgas kontroles nodibināšanos, neatbilst pareizai minētā paziņojuma interpretācijai un radītu “faktiskas kontroles mēģinājumu” sistēmu, kas būtu pretēja ar Regulu Nr. 4064/89 izveidotajai iepriekšējas paziņošanas un atļaujas saņemšanas sistēmai.

49      Tomēr jāprecizē, ka prasītājas izvirzītais iebildums par balsu skaita nenozīmīgumu akcionāru sapulcēs pirms 2003. gada decembra īstenībā skar nevis laika posma no 2000. gada līdz 2003. gadam ņemšanu vērā, bet gan EDF lomu šajā laika posmā. Būtībā prasītāja apgalvo, ka tā ir gaidījusi trīs gadus, lai paziņotu par šo darbību, jo 2003. gada beigās tai nevarēja būt pilnīga pārliecība, ka tai nākotnē būs vairākums CNR akcionāru sapulcēs. Tās ieskatā, esot vajadzējis novērot faktus, kas norisinājās pēdējos trīs gados pirms šīs aptuvenās pārliecības iegūšanas.

50      Attiecībā uz apturēšanas pienākuma pārkāpuma sākuma brīdi šajā lietā prasītāja pamatoti uzsver, ka, ņemot vērā, ka 2003. gada decembrī tai nebija pilnīgas pārliecības, ka tā ir ieguvusi kontroli nākotnē sagaidāmajās akcionāru sapulcēs, koncentrācija nebija notikusi un līdz ar to nebija noticis arī Regulas Nr. 4064/89 7. panta 1. punkta pārkāpums. Šādos apstākļos tai arī neesot bijis paziņošanas pienākuma.

51      Attiecībā uz šo gandrīz pilnīgo pārliecību apstrīdētajā lēmumā Komisija ir norādījusi, ka pārliecību par spēju iegūt absolūto balsu vairākumu akcionāru sapulcē prasītāja ieguva 2003. gada 23. decembrī, kad tā ieguva EDF akcijas CNR (ko veidoja 22,22 % akciju un 20 % balsstiesību), palielinot savu dalību šīs sabiedrības pamatkapitālā no 17,86 % līdz 49,95 % un tādējādi kļūstot par galveno CNR akcionāru ar 47,92 % balsstiesību. Šādu stāvokli prasītājai radīja ļoti izkliedētais akciju sadalījums starp pārējiem akcionāriem, izņemot CDC (kam piederēja 22 % akciju un 20 % balsstiesību), jo 16,82 % atlikušo akciju šajā brīdī piederēja aptuveni 200 vietējām pašvaldībām un citām vietējām publisko tiesību juridiskajām personām (41. apsvērums). Apstrīdētā lēmuma 45. apsvērumā Komisija ir veikusi aprēķinu attiecībā uz balsstiesībām akcionāru sapulcēs, kādas būtu akcionāram, kuram 2003. gada 23. decembrī būtu bijuši 47,92 % balsstiesību, ņemot vērā četros iepriekšējos gados pirms EDF dalības pārņemšanas novēroto akcionāru sapulču apmeklējumu no akcionāru puses. Šāda akcionāra balsstiesības vienmēr būtu pārsniegušas 60 %.

52      Atbildot uz prasītājas norādītajiem argumentiem tās atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, ar kuriem tā apstrīdēja balsu sadalījuma analīzi akcionāru sapulcēs laika posmā no 2000. gada līdz 2003. gadam, apstrīdētā lēmuma 57. un 58. apsvērumā Komisija papildus ir norādījusi, ka nosacījums, lai prasītāja akcionāru sapulcēs varētu baudīt absolūto balsu vairākumu, bija, lai sapulcē pārstāvēto akciju skaits nepārsniegtu 95,84 % no visām akcijām, un ka, ņemot vērā par šo slieksni krietni mazāko dalību (kas svārstījās starp 43 % un 76,6 %) šajos gados, pastāvēja ļoti niecīga iespējamība, ka prasītājai laikā pēc 2003. gada 23. decembra nebūs absolūta balsu vairākuma CNR akcionāru sapulcēs.

53      Prasītāja šai analīzei pretstata, pirmkārt, mazo akcionāru uzticību EDF šajā laika posmā, kas izskaidrojot nelielo dalību akcionāru sapulcēs, tāpēc Komisija no šā fakta nevarot izdarīt uz nākotni attiecināmus secinājumus, un, otrkārt, Komisijas kļūdu analīzē attiecībā uz EDF balsstiesības realizējošā pilnvarnieka lomu, apstrīdētajā lēmumā apgalvojot, ka EDF vairs neizmantoja savas kā akcionāra prerogatīvas kopš 2001. gada 1. aprīļa.

54      Attiecībā uz pirmo no šiem diviem apstākļiem apstrīdētā lēmuma 61. apsvērumā un Vispārējā tiesā Komisija pamatoti ir norādījusi, ka nav nekādu pierādījumu šādai mazākuma akcionāru uzticībai pret tā laika galveno akcionāru EDF, Francijas valsts kontrolētu sabiedrību, kas pamatotu reto akcionāru klātbūtni akcionāru sapulcēs pēdējos trīs gados pirms EDF akciju pārejas prasītājai. Tādējādi ar šo argumentu nevarot apšaubīt Komisijas analīzē izmantotos akcionāru klātbūtnes rādītājus laika posmā no 2000. gada līdz 2003. gadam.

55      Attiecībā uz otro apstākli, ka Komisija esot pieļāvusi kļūdu analīzē attiecībā uz EDF balsstiesības nodrošinošā pilnvarnieka lomu pēc lēmuma lietā EDF/EnBW pieņemšanas, apstrīdētā lēmuma 61. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka kopš 2001. gada 1. aprīļa akcionāru sapulcēs un uzraudzības padomes sēdēs EDF vairs neizmantoja savas kā akcionāra prerogatīvas. Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, šī analīze nav kļūdaina. Tā ir balstīta uz faktu, ka ar lēmumu lietā EDF/EnBW noteiktās saistības paredzēja, ka no 2001. gada 1. aprīļa EDF balsstiesības CNR akcionāru sapulcēs un valdes sēdēs realizēs pilnvarnieks, rīkojoties pilnīgi neatkarīgi.

56      Konkrēti minētajās saistībās to “A” daļā par attiecībām ar CNR tika paredzēts, ka, “ievērojot faktu, ka EDF vairs nebūs iesaistīta CNR tirdzniecības politikā un rīcībā tirgū, tā apņemas atteikties no savām balsstiesībām CNR un atsaukt savu pārstāvi no CNR valdes līdz 2001. gada 31. martam”. Tāpat tika noteikts: “kā EDF piederošo CNR akciju pārstāvis rīkosies pilnvarnieks”. Turklāt minēto saistību “C” daļas beigās ir norādīts, ka pilnvarnieks savas funkcijas izpilda kā neiesaistīta un neatkarīga trešā persona. Šajos apstākļos prasītājas arguments, ka šajā laika posmā mazajiem akcionāriem bija pamats turpināt uzskatīt, ka EDF akcijas joprojām atrodas publiskā sektora kontrolē, nav pārliecinošs, jo pilnvarnieka neatkarība neļāva pieņemt, ka tiks turpināta vienīgi publiskā sektora interešu pārstāvība.

57      Līdz ar to pirmais iebildums ir noraidāms.

58      Otrkārt, prasītāja uzsver, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka 2003. gada 23. decembrī prasītājai bija matemātiska noteiktība, ka tā iegūst absolūto balsu vairākumu CNR akcionāru sapulcēs vienīgi tā iemesla dēļ, ka, lai noraidītu tās priekšlikumus, esot bijusi nepieciešama 95,48 % akciju pārstāvniecība. Pamatojot šo apgalvojumu, prasītāja īpaši norāda uz konstanti pieaugošu akcionāru dalību akcionāru sapulcēs pirms šīs darbības par aptuveni 10 % un Komisijas 2006. gada 20. decembra lēmumu, ar kuru netika iebilsts pret paziņotas koncentrācijas veikšanu (Lieta COMP/M.4336 ‑ MAN/Scania, turpmāk tekstā – “lēmums lietā MAN/Scania”). Prasītāja norāda, ka šajā pēdējā lietā jautājumā par to, vai sabiedrība Volkswagen kontrolēja sabiedrību MAN, Komisija secināja, ka akcionāru dalības pieaugums akcionāru sapulcēs par aptuveni 20 % bija iespējams, jo pēc šīs sabiedrības dalības palielināšanās MAN pamatkapitālā pieauga citu mazākuma akcionāru modrība attiecībā pret Volkswagen.

59      Attiecībā uz akcionāru mainīgo dalību CNR akcionāru sapulcēs laika posmā no 2000. gada līdz 2003. gadam prasītāja apgalvo, ka šī dalība konstanti palielinājās par aptuveni 10 % ar katru nākamo akcionāru sapulci un ka tādējādi nebija neiespējams arī pieaugums par kopumā 20 % (no 76,6 % 2002. gada novembra mēnesī līdz 95,84 % pēc 2003. gada decembra mēneša).

60      Jāsecina, ka šī analīze ir balstīta uz selektīvi izvēlētiem faktiem. Kā to norāda Komisija, prasītāja nav ņēmusi vērā tās akcionāru sapulces, kurās akcionāru dalība bija vismazākā. No apstrīdētā lēmuma 2. tabulas un 31. zemsvītras piezīmes izriet, ka laika posmā no 2000. gada līdz 2003. gadam akcionāru dalība CNR kārtējās, ārkārtas un jauktajās akcionāru sapulcēs bija 72,2 % (2000. gada 27. jūnijā), 43 % (2000. gada 21. decembrī), 55,2 % (2001. gada 28. jūnijā), 62,9 % (2002. gada 21. jūnijā), 76,6 % (2002. gada 28. novembra kārtējā akcionāru sapulcē), 72,6 % (2002. gada 28. novembra ārkārtas akcionāru sapulcē), 67 % (2003. gada 25. jūnija kārtējā akcionāru sapulcē) un 68,5 % (2003. gada 25. jūnija ārkārtas akcionāru sapulcē). Tādējādi Vispārējā tiesā izteiktais Komisijas apgalvojums, ka akcionāru dalība, lai gan bija stipra samazināšanās pēc daļējās pārņemšanas, visumā saglabājās stabila, laika posmā no 2000. gada līdz 2003. gadam sarūkot par 3,7 %, nav kļūdains.

61      Turklāt no apstrīdētā lēmuma 2. tabulas izriet, ka pat tad, kad akcionāru dalība akcionāru sapulcēs bija vislielākā (76,6 % 2002. gada 28. novembra akcionāru sapulcē), tādam akcionāram kā prasītājai, kuram bija 47,92 % balsstiesību, no 2003. gada decembra mēneša bija nodrošināts klātesošo vai pārstāvēto akcionāru balsu vairākums.

62      Tāpat arī nepārliecina prasītājas arguments, ka no 2004. gada bija iespējams akcionāru dalības pieaugums par 20 %, jo laika posmā no 2000. gada līdz 2003. gadam novērotais pieaugums nebija konstants, ko apliecina, piemēram, akcionāru dalības samazināšanās akcionāru sapulcē 2003. gada jūnijā sakarā ar SNCF nepiedalīšanos. Papildus atzīmējams, ka, kaut gan dati attiecībā uz akcionāru dalību pēc 2003. gada notikušajās akcionāru sapulcēs nav izmantojami, lai izvērtētu prasītājas pārliecības par spēju uzspiest savus lēmumus no 2003. gada 23. decembra pakāpi, tie apstiprina akcionāru dalības absolūto pieaugumu pēc šā datuma. Tomēr, kā paskaidro Komisija, šis pieaugums var tikt izskaidrots ar CDC klātbūtni, kura pārņēma SNCF dalību CNR 20 % apmērā. Katrā ziņā, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 3. tabulas, pat brīdī, kad akcionāru dalība bija vislielākā, proti, akcionāru sapulcē 2006. gada jūnijā, balsu vairākums tik un tā piederēja prasītājai vienai pašai.

63      Turklāt attiecībā uz iepriekš 58. punktā pieminēto lēmumu lietā MAN/Scania atgādināms, ka izskatāmajā lietā ne Komisija, ne a fortiori Vispārējā tiesa nav saistītas ar agrākā Komisijas lēmumā konstatētiem faktiem un ietvertiem vērtējumiem (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2005. gada 14. decembra spriedumu lietā T‑210/01 GeneralElectric/Komisija, Krājums, II‑5575. lpp., 118.–120. punkts, un iepriekš 41. punktā minēto spriedumu lietā Sun Chemical Group u.c./Komisija, 88. punkts un tajā minētā judikatūra).

64      Turklāt Komisija pamatoti nošķir Volkswagen situāciju lietā MAN/Scania no prasītājas situācijas izskatāmajā lietā. Prasītāja atsaucas uz lēmumu lietā MAN/Scania kā piemēru lietai, kurā Komisija esot atzinusi par iespējamu akcionāru dalības pieaugumu akcionāru sapulcēs par 20 %. Šajā gadījumā Volkswagen bija 21,6 % balsstiesību sabiedrībā MAN, un Komisijai bija jāpārbauda, vai šāda dalība bija atzīstama par faktisku kontroli. Tā pieņēma MAN argumentu, ka dalības pieaugums šīs sabiedrības akcionāru sapulcēs par 20 %, no 40 % pieaugot līdz 60 %, bija iespējams, tādējādi vienlaikus izslēdzot Volkswagen kontroli.

65      Taču izskatāmajā lietā prasītājai 2003. gada beigās bija 47,92 % balsstiesību, tas ir, pat divas reizes vairāk nekā Volkswagen gadījumā. Lai dalība akcionāru sapulcēs sasniegtu 95,48 % un lai tādējādi varētu tikt apdraudēti prasītājas priekšlikumi, akcionāru dalībai CNR akcionāru sapulcēs būtu bijis jāpieaug par vairāk nekā 20 % salīdzinājumā ar tiem gadījumiem, kad dalība laika posmā no 2000. gada līdz 2003. gadam bija visaugstākā. Turklāt, kā uzsver Komisija, tāda akcionāru dalība, kad tiek pārstāvēti 95,84 % akciju, ir ļoti augsta, kamēr nepieciešamā akcionāru dalība, lai potenciāli bloķētu Volkswagen, nebija pat 60 %.

66      Līdz ar to ir jānoraida arī otrais iebildums, jo apstrīdētā lēmuma 58. apsvērumā Komisija varēja pamatoti secināt, ka prasītājai ar 47,92 % balsstiesību bija pamats sagaidīt, ka tā iegūs absolūto balsu vairākumu turpmākajās akcionāru sapulcēs pēc 2003. gada 23. decembra, ņemot vērā, ka pastāvēja ļoti niecīga iespēja, ka šajās akcionāru sapulcēs tiks pārstāvēti 95,84 % vai vairāk akciju.

67      Treškārt, prasītāja apgalvo, ka Komisijas vērtējums, kurā nav ņemtas vērā starp CNR publiskajiem akcionāriem pastāvošās strukturālās un stratēģiskās saiknes, ir kļūdains.

68      Šī kritika attiecas uz to, ka Komisija ir ņēmusi vērā pārējo akciju ļoti izkliedēto piederību, kā tas īpaši izriet no apstrīdētā lēmuma 45. un 57. apsvēruma.

69      Prasītājas ieskatā, Komisijai esot vajadzējis izvēlēties mazāk kategorisku pieeju un atzīt, ka CNR iekšienē potenciāli varēja rasties lēmumu bloķēšanas situācijas. Šādas potenciālas bloķēšanas esot varējušas rasties no konflikta starp CNR vispārējo interešu uzdevumu un tās komerciālo mērķi, no izkliedētā publisko akciju turētāju skaita, kas censtos līdzsvarot CNR vispārējo interešu mērķus un stratēģiju, un no vairākuma trūkuma akcionāru sapulcēs riska, ņemot vērā iepriekšējos balsu sadalījumus. Turklāt kontroles esamību Komisija esot noteikusi retrospektīvā veidā un pamatojoties uz notikumiem pēc 2003. gada.

70      Attiecībā uz strukturālo un stratēģisko saikņu iespējamo esamību starp CNR publiskajiem akcionāriem apstrīdētā lēmuma 22. apsvērumā ietvertajā tabulā, kurā ir atspoguļota to CNR akcionāru dalība, kuriem pieder vairāk par 2 % CNR akciju, un viņu daļa balsstiesībās akcionāru sapulcēs no 2001. gada, parāda, ka kopš 2003. gada beigām, neskaitot CDC, kurai šajā brīdī piederēja 29,80 % balsstiesību, tikai trīs publiskajiem akcionāriem piederēja vairāk par 2 % balsstiesību un kopā viņiem bija 15,98 % balsstiesību. Ņemot vērā šo mazo apmēru un ievērojamo pārējo balsstiesību izkliedējumu CNR (apstrīdētā lēmuma 23. zemsvītras piezīme), ir maz ticams, ka pēkšņam savas intereses aizstāvēt alkstošu akcionāru dalības pieaugumam akcionāru sapulcēs varētu būt bijusi reāla ietekme uz lēmumu pieņemšanu ar balsu vairākumu.

71      Ticamāk ir, ka prasītājas pozīcijas balsojumos akcionāru sapulcēs pēc 2003. gada 23. decembra būtu varējusi apdraudēt vienīgi CDC organizēta “koalīcija”, kas apvienotu arī starp mazajiem publiskajiem akcionāriem izkliedētos 18,12 % balsu.

72      Šajā ziņā Komisija pamatoti norāda uz akcionāru līguma nozīmi. Kā norādīts šā sprieduma 7. punktā iepriekš, prasītāja noslēdza šo līgumu, lai nodrošinātu sev vairākumu CNR valdē. Jāatzīmē, ka no 2003. gada augusta CDC bija 29,80 % balsstiesību, līdz ar to akcionāru sapulcēs prasītājas un CDC rīcībā kopā bija 77,72 % balsu.

73      Akcionāru līgumā bija paredzēts, ka, “ja kāda līgumslēdzēja puse plāno noslēgt vienošanos par balsošanu ar vienu vai vairākiem citiem akcionāriem, tai vispirms ir jāsaņem otras līgumslēdzējas puses piekrišana šādas vienošanās tvērumam un cita(‑u) akcionāra(‑u) identitātei(‑ēm), ar kuru(‑iem) tā plāno noslēgt šādu vienošanos” (līguma 10. punkts), un šāds noteikums tika paredzēts laikā, kad prasītājai nebija vairākuma valdē.

74      Atbildei uz Vispārējās tiesas rakstveidā uzdotu jautājumu prasītāja ir pievienojusi akcionāru līguma kopiju un papildu paskaidrojumus par tā 10. punkta interpretāciju. Jāsecina, ka šā punkta tvērums nav skaidrs. Tomēr lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka šis punkts attiecas vienīgi uz balsošanu par specifiskiem akcionāru sapulcēs pieņemtiem lēmumiem, proti, lēmumiem par valdes un uzraudzības padomes locekļu iecelšanu. Taču, kaut arī akcionāru līgums skar vienīgi vienošanos par ierobežotu ar balsošanu saistītu jautājumu loku, ir maz ticams, ka laikā pēc šā līguma noslēgšanas 2003. gada 24. jūlijā CDC pretotos prasītājas priekšlikumiem CNR akcionāru sapulcēs.

75      Šī analīze apstiprina, ka pastāvēja maza iespējamība, ka prasītājai būtu jāuztraucas, vai tai būs balsu vairākums CNR akcionāru sapulcēs pēc 2003. gada decembra. Patiesi, tāda situācija varētu izveidoties vienīgi gadījumā, ja akcionāru sapulcēs tiktu pārstāvēti 95,84 % vai vairāk akciju un ja publiskie akcionāri, tajā skaitā CDC, ieņemtu vienotu nostāju pret prasītāju.

76      Tādējādi nozīme vērtēt starp CNR publiskajiem akcionāriem pastāvošās strukturālās un stratēģiskās saiknes ir vienīgi maz iespējamā gadījumā, kāds apstrīdētā lēmuma 72. apsvērumā ir atzīts par neiespējamu, kad uzskatītu, ka pēc 2003. gada 23. decembra prasītājai bija pamats sagaidīt tādu rīcību no CDC puses.

77      Šajā kontekstā nepārliecina prasītājas arguments, kas ir pamatots ar kopīgu interešu faktisku esamību starp minētajiem akcionāriem, kura pamatā ir norāde par vispārējo interešu uzdevumu CNR statūtos. Šādu kopīgu interešu esamība ir jānoskaidro in concreto. Tomēr prasītāja nav norādījusi konkrētus apstākļus, kas pamatotu šo argumentu.

78      Ievērojot prasītājas norādītā 2003. gada 25. jūnija ārkārtas akcionāru sapulces protokola saturu, šķiet, ka, lai gan vietējās pašvaldības vēlējās, lai CNR stratēģijā tiktu ņemtas vērā vispārējās intereses, šāda vēlme viennozīmīgi neliecināja par vienprātību attiecībā uz šīs stratēģijas konkrētām aprisēm. Tā attiecībā uz uzraudzības padomes locekļu ievēlēšanu vienas vietējās pašvaldības pārstāvis atzina, ka saskaņā ar “vietējo pašvaldību pārstāvības valdē shēmu”, ko piedāvāja Francijas valdība, “CNR sastāvā ietilptu vienīgi uz dienvidiem no Montelimāras [Montélimar] esošās pašvaldības, un šāds ģeogrāfiskais dalījums pilnīgi ignorētu būtiskās ziemeļu pašvaldību intereses”. Šis protokols apliecina arī, ka atsevišķas pašvaldības bija noslēgušas savstarpēju akcionāru līgumu un ka vēl citas pašvaldības bija apvienojušās koncentrācijas komitejā. Turklāt Augšsavojas [Haute‑Savoie] (Francija) reģiona padomes priekšsēdētāja vietnieks atzina, ka “pieņemamais lēmums nelabvēlīgi ietekmēs publisko akcionāru noslēgtā līguma izpildi”.

79      Tādējādi no lietas materiāliem nav iespējams gūt apstiprinājumu ne tam, ka 2003. gada decembrī starp publiskajiem akcionāriem noteikti pastāvēja stipras un neapšaubāmas stratēģiskās saiknes, ne arī tam, ka šādu saikņu nebija vispār, un līdz ar to šie argumenti nav pietiekami pamatoti.

80      Visbeidzot apstrīdētajā lēmumā Komisija ir veltījusi vairākus apsvērumus (65. un nākamie apsvērumi) tam, lai atspēkotu prasītājas argumentu, ka citu publisko akcionāru ievērojama reakcija uz tās dalības pieaugumu CNR pamatkapitālā esot bijusi vēl jo vairāk iespējama tāpēc, ka šiem akcionāriem bija kopīgas stratēģiskās saiknes un intereses. Šajā diskusijā, lai pamatotu savu viedokli, abi lietas dalībnieki norāda apstākļus, kas ir radušies pēc 2003. gada. Taču apturēšanas pienākuma esamība bija atkarīga no 2003. gada 23. decembrī notikušo paliekošo kontroles izmaiņu rakstura. Regulas Nr. 4064/89 piemērošanas jomā ietilpstošas koncentrācijas esamība ir jānosaka, pamatojoties uz datiem, kas bija pieejami 2003. gada decembrī. Pat neizslēdzot to, ka par 2003. gada decembri jaunākiem datiem varētu būt nozīme, lai apstiprinātu pārkāpuma esamību laikā, šajā analīzes etapā, kurā ir noskaidrojams, vai 2003. gada beigās prasītāja bija lielā mērā pārliecināta par spēju nākotnē virzīt savus lēmumus CNR iekšienē, šie dati nav ņemami vērā.

81      Tādējādi, ņemot vērā arī apstrīdētajā lēmumā norādītos apstākļus attiecībā uz CNR akciju turētāju struktūru un akcionāru līgumu, secināms, ka prasītāja nav norādījusi nevienu apstākli, kas būtu pamats apšaubīt iepriekš 26. punktā norādīto pirmo pazīmi, ka 2003. gada 23. decembrī tā bija lielā mērā pārliecināta, ka turpmākajās akcionāru sapulcēs tai būs nodrošināts vairākums, lai gan tai vienai pašai nebija balsu vairākuma. Līdz ar to otrā pamata otrā daļa ir noraidāma.

 Par otrā pamata pirmo daļu – būtiskas CNR raksturīgas iezīmes neņemšana vērā, un par otrā pamata trešās daļas pirmo iebildumu – kļūda, kas ietekmē pazīmi par prasītājas vairākumu CNR valdē

82      Prasītāja uzskata, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, jo apstrīdētajā lēmumā tā nav ņēmusi vērā faktiskos apstākļus attiecībā uz CNR piemērojamo speciālo tiesisko regulējumu, kas ir atkāpe no akciju sabiedrību tiesiskā regulējuma. Šajā ziņā otrā pamata pirmajā daļā tā pēc būtības norāda vairākus apstākļus, proti, ka saskaņā ar Likuma Nr. 80‑3 7. pantu CNR ir pakļauta Francijas valsts kontrolei tādā pašā veidā kā citi valstij piederoši uzņēmumi; šos apstākļus Komisija neesot pietiekami ņēmusi vērā. Otrā pamata trešajā daļā prasītāja norāda, pirmkārt, ka tās spēja ietekmēt CNR valdes sastāvu esot bijusi daudz ierobežotāka, nekā ir apgalvots apstrīdētajā lēmumā, un apstāklis, ka no 2003. gada 8. jūlija tā iecēla divus no trīs valdes locekļiem, drīzāk atspoguļojot valsts ietekmi un, otrkārt, ka uzraudzības padomē tai bija tikai trīs pārstāvji no trīspadsmit. Savukārt otrā pamata pirmajā daļā prasītāja apgalvo, ka Komisija nav pietiekami ņēmusi vērā Murcef likuma nozīmi.

83      Komisija nepiekrīt prasītājas analīzei un apšauba vairāku argumentu un faktisko apstākļu pieņemamību, kurus prasītāja pirmo reizi ir norādījusi Vispārējā tiesā, bet kuri tai bija zināmi jau administratīvā procesa laikā.

84      Šie iebildumi attiecas uz otro un trešo Komisijas norādīto pazīmi (skat. 26. punktu iepriekš), kurās attiecīgi ir norādīts uz faktu, ka kopš 2003. gada prasītājai bija absolūtais vairākums valdē un ka Murcef likums to nekavēja iegūt kontroli pār CNR. Šīs norādes drīzāk attiecas uz kontroles pārņemšanas kvalitatīviem aspektiem, kas, kā tas ir norādīts iepriekš 40. punktā, paziņojuma par koncentrācijas jēdzienu 4. punktā ir raksturoti kā būtiski faktori, lai noskaidrotu, vai kāda darbība ir uzskatāma par koncentrāciju.

85      Prasītājas argumenti attiecas uz, pirmkārt, Francijas valsts ietekmi uz CNR pārvaldību (valdes un uzraudzības padomes sastāvs un uzdevumi, valdības komisāri, valsts kontrolieris) un, otrkārt, Murcef likuma nozīmi.

–       Par Francijas valsts ietekmi CNR pārvaldībā (valdes un uzraudzības padomes sastāvs un uzdevumi, valdības komisāri, valsts kontrolieris)

86      Apstrīdētā lēmuma 78.–86. apsvērumā Komisija ir secinājusi, ka uz vienpersonīgas kontroles iegūšanu 2003. gada decembrī norāda tas, ka kopš 2003. gada prasītājai bija absolūtais vairākums CNR valdē, kā arī iespējas šo vairākumu saglabāt. Šā apgalvojuma pamatojumam Komisija, pirmkārt, ir norādījusi, ka valdes locekļu nominēšanas noteikumi prasītājai garantēja divas pārstāvju vietas no trijām šajā svarīgajā institūcijā, kas vadīja CNR darbības un noteica tās tirdzniecības politiku, jo CDC un prasītājai bija bloķējošais mazākums uzraudzības padomē, kuras kompetencē savukārt bija valdes locekļu nominēšana (78. un 83. apsvērums). Šajā ziņā Komisija norāda arī uz faktu, ka kopš 2003. gada 8. jūlija un bez pārtraukumiem no trīs valdes locekļiem divi faktiski pārstāvēja prasītājas intereses, ko pēdējā neesot apstrīdējusi ne atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, ne arī tiesas sēdē (83. apsvērums). Otrkārt, Komisija ir secinājusi, ka faktam, ka uzraudzības padomei bija jādod piekrišana noteiktiem valdes ierosinātiem lēmumiem, nav nozīmes, jo šie lēmumi nav tādi, ar kuriem tā varētu īstenot noteicošu ietekmi pār CNR stratēģiju (79. un 80. apsvērums). Attiecībā uz šo pēdējo apstākli apstrīdētā lēmuma 81. apsvērumā Komisija papildus ir norādījusi, ka konflikta gadījumā starp abiem šiem orgāniem to izšķirtu akcionāru sapulce – orgāns, kurā prasītājai bija iespējams nodrošināt atbalstu savam viedoklim.

87      Prasītāja izvirza vairākus argumentus, lai apšaubītu šo analīzi.

88      Pirmkārt, prasītāja apstrīd Komisijas analīzi attiecībā uz kontroles stāvokli valdē. Tā īpaši uzsver, ka divu tās pārstāvju iecelšana valdē no 2003. gada 8. jūlija notika uz valdības komisāru rekomendācijas pamata, nevis saskaņā ar akcionāru līguma priekšlaicīgu piemērošanu pēc šā datuma. Prasītājas ieskatā, šis apstāklis pierāda nevis to, ka tā viena pati faktiski kontrolēja CNR kopš 2003. gada 23. decembra, bet gan to, ka 2003. gadā CNR joprojām kontrolēja Francijas valsts institūcijas atbilstoši to uzraudzības pilnvarām.

89      Šajā ziņā vispirms ir noraidāms Komisijas izvirzītais arguments, ka runa ir par faktisku apstākli, kas pirmo reizi ir ticis norādīts prasības pieteikumā. Kā pamatoti norāda prasītāja, informācija par valdes locekļu iecelšanu pēc valdības komisāru ieteikuma 2003. gada jūlijā Komisijai tika darīta zināma tās 2008. gada 30. jūnija papildu atbildē, atbildot uz Komisijas 2008. gada 17. jūnija pieprasījumu sniegt informāciju.

90      Tomēr atzīstams, ka vismaz daļēji prasītāja ir mainījusi savus apgalvojumus. KO paziņojumā tā ir norādījusi, ka “praksē 2003. gadā [prasītāja] un CDC, labprātīgi paliekot mazākumā uzraudzības padomē, ievēlēja vai panāca [divu tās] pārstāvju ievēlēšanu valdē”.

91      Turklāt, kā uzsver Komisija, valdības komisāriem, kuri piedalās uzraudzības padomes sēdēs, ir tikai padomdevējtiesības. Šāds apstāklis nekādā gadījumā neliecina par kontroli Savienības koncentrāciju tiesību nozīmē.

92      Turklāt prasītājas norādītais faktiskais apstāklis nepierāda, ka konkrētajā laikā attiecībā uz valdes locekļu ievēlēšanu būtu pastāvējusi tāda valdības komisāru ietekme, ko prasītājai (un CDC) nebūtu bijis iespējams pārvarēt.

93      Visbeidzot šis prasītājas arguments nav pamats apšaubīt apstrīdētā lēmuma 83. apsvērumā Komisijas konstatēto faktisko apstākli, ka jau vēl pirms 2003. gada 23. decembra divi no trīs valdes locekļiem bija prasītājas pārstāvji. Turklāt šajā ziņā nav nozīmes arī argumentam, ka valdes priekšsēdētāju iecēla Francijas Republikas prezidents.

94      Tāpat šie argumenti nemaina apstrīdētā lēmuma 78. apsvērumā norādīto faktu, ka prasītajai bija iespējams ietekmēt valdes sastāvu nākotnē, izmantojot akcionāru līgumu. Kā jau tika atgādināts iepriekš, saskaņā ar šā līguma 10. punktu prasītāja un CDC “darīs visu no tām atkarīgo, īpaši izmantojot savas balsstiesības akcionāru sapulcē un pieprasot uzraudzības padomes locekļiem, kuri ir iecelti pēc to priekšlikuma, īstenot to balsstiesības uzraudzības padomē tādā veidā, lai CNR valde sastāvētu no trīs locekļiem – valdes priekšsēdētāja un diviem citiem valdes locekļiem, kas tiek iecelti pēc [prasītājas] priekšlikuma”. Ņemot vērā faktu, kā ir norādīts apstrīdētā lēmuma 78. un nākamajos apsvērumos, ka CDC un prasītājai bija sešas no trīspadsmit vietām uzraudzības padomē, ka valdes locekļu nominēšanai bija nepieciešams divu trešdaļu balsu vairākums un ka saskaņā ar akcionāru līgumu prasītājai bija tiesības iebilst, ja CDC vēlētos noslēgt vienošanos par balsošanu ar vienu vai vairākiem citiem akcionāriem, nevar noliegt, ka prasītāja varēja būt pārliecināta, ka nākotnē tā kontrolēs valdi.

95      Otrkārt, prasītāja apšauba nozīmi, kāda apstrīdētajā lēmumā ir piešķirta valdes lomai CNR pārvaldībā.

96      Šajā ziņā atzīmējams, ka prasītāja neapšauba apstrīdētā lēmuma 38., 80. un 83. apsvērumā norādītos faktiskos apstākļus, saskaņā ar kuriem tieši valde noteic CNR tirdzniecības politiku, tostarp tādēļ, ka tā lemj par CNR budžetu, kā arī par uzņēmējdarbības plānu un vadības iecelšanu un šie lēmumi nav jāapstiprina uzraudzības padomei. Prasītāja neapstrīd arī to, ka lēmumi, kuriem uzraudzības padomei ir jādod sava piekrišana un kuri tostarp ir uzskaitīti apstrīdētā lēmuma 19. zemsvītras piezīmē, neļauj šai pēdējai kontrolēt CNR.

97      Kā Komisija ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 20. zemsvītras piezīmē, paziņojuma par koncentrācijas jēdzienu 21. un nākamajos punktos ir noteikts, ka lēmumi attiecībā uz budžetu, uzņēmējdarbības plānu un vadības iecelšanu ir būtiski, jo tie nosaka uzņēmuma komercdarbības stratēģiju. Tādējādi šie lēmumi ir tipiski kontroles īstenošanas rādītāji. Turklāt, kā norādīts minētā paziņojuma 14. punktā, vienpersonīgu kontroli var īstenot arī mazākuma akciju turētājs, kam ir tiesības vadīt sabiedrības darbību un noteikt tās komercdarbības politiku.

98      Līdz ar to šiem pierādījumiem ir nozīme, lai noskaidrotu, vai pastāv kontroles situācija.

99      Turklāt nav apšaubīts arī apstrīdētā lēmuma 81. apsvērumā Komisijas konstatētais, ka strīda gadījumā starp valdi un uzraudzības padomi to izšķir akcionāru sapulce ar klātesošo vai pārstāvēto akcionāru balsu vairākumu un ka tādējādi lēmuma pieņemšanas tiesības in fine ir akcionāru sapulcei. Tā CNR statūtu 18‑1. panta 3. punktā ir noteikts, ka “gadījumā, ja uzraudzības padome nedod savu piekrišanu kādai no šīm darbībām [runa ir par sabiedrības visāda veida darbībām un līgumiem, kas to apmēra vai ilguma dēļ ir jāiesniedz apstiprināšanai uzraudzības padomē], valdei ir tiesības sasaukt ārkārtas akcionāru sapulci, kas var dot attiecīgo piekrišanu un izšķirt visas domstarpības starp sabiedrības pārvaldes institūcijām”. Līdz ar to, ja, kā tas ir konstatēts saistībā ar otrā pamata otro daļu, 2003. gada decembrī prasītāja faktiski bija pārliecināta par vairākumu akcionāru sapulcēs, jāsecina, ka tai arī bija pārliecība par sev vēlama rezultāta panākšanu domstarpību gadījumā starp valdi un uzraudzības padomi.

100    Tomēr prasītāja uzskata, ka ar vairākumu valdē vien valstij piederošam uzņēmumam nevar uzspiest privāta akcionāra gribu. Kā tā esot norādījusi tiesas sēdē, vispirms privātajam akcionāram būtu jāveic pārrunas ar valsti pārstāvošajām iestādēm. Turklāt, prasītājas ieskatā, ņemot vērā CNR pārvaldības struktūru, proti, akciju sabiedrību ar valdi un uzraudzības padomi, valdes kontroles tiesības ir uzraudzības padomei. Sava argumenta pamatojumam tā norāda uz CNR kā valstij piederoša uzņēmuma administratīvo, ekonomisko un finanšu uzraudzību, kā arī uz Cour des comptes française [Francijas Valsts kontroles] un parlamenta komisiju a posteriori veiktajām pārbaudēm. Administratīvā uzraudzība sevišķi izpaužoties kā CNR uzraudzības padomes sēdēs klātesošo valdības komisāru tiesības apturēt uzraudzības padomē pieņemto lēmumu izpildi, lai vērstos pie uzraugošā ministra, kurš tad attiecīgā gadījumā apstiprinātu Francijas valdības iebildumus. Savukārt ekonomiskā un finanšu uzraudzība izrietot no valsts kontroliera lomas, kurš piedalās uzraudzības padomes sēdēs un kurš Francijas finanšu ministram izsaka savu viedokli par CNR īstenojamajiem projektiem un iesniedz viņam ikgadēju ziņojumu.

101    Attiecībā uz Cour des comptes française un parlamentāro komisiju a posteriori veiktajām pārbaudēm jāsecina, ka prasītāja nav norādījusi nevienu konkrētu apstākli, kas izskaidrotu, kā ar šāda veida pārbaudēm varētu apšaubīt mazākuma akcionāra faktiskas kontroles esamību.

102    Attiecībā uz valdības komisāru un valsts kontroliera attiecīgajām lomām Komisija uzsver, ka runa ir par jauniem apstākļiem, kuri prasītājai esot bijuši zināmi un kurus tai esot vajadzējis norādīt administratīvā procesa laikā. Savukārt prasītāja apgalvo, ka šie ir apstākļi, kas Komisijai esot bijuši jāņem vērā tās analīzē.

103    Vispirms norādāms, ka prasītāja ir pieminējusi valdības komisāru klātbūtni uzraudzības padomes sēdēs KO paziņojumā, apzīmējot tos kā “divus ar valdības rīkojumu nozīmētus valsts pārstāvjus”, vienlaikus nenorādot, ka viņiem ir tiesības apturēt valdes lēmumu izpildi, ja pret tiem iebilst valdība. Papildu informācija par valdības komisāriem ir iekļauta gan KO paziņojuma pielikumos un sabiedrības statūtos, gan arī Murcef likumā. Turklāt prasītāja uzsver, ka tā atgādināja par CNR publisko raksturu uzklausīšanas laikā, aicinot Komisiju tās analīzē ņemt vērā šo apstākli. Šajā ziņā no uzklausīšanas protokola izriet, ka tajā prasītāja ir pieminējusi valdības komisārus, tomēr neprecizējot viņu pilnvaras, bet valsts kontroliera loma nav pieminēta nemaz.

104    Tomēr prasītāja pēc būtības uzskata, ka no Komisijas apgalvojumiem par to, ka šie ir jauni apstākļi, izriet, ka pēdējā ir nepilnīgi izmeklējusi lietu. Prasītājas ieskatā, pat pieņemot, ka tā nav pietiekami skaidri norādījusi Komisijai uz CNR publisko raksturu, pēdējai tomēr esot bijis pienākums ņemt vērā visus lietas izskatīšanai nozīmīgos apstākļus.

105    Šajā ziņā prasītāja atsaucas uz judikatūru par Savienības tiesu kontroles robežām attiecībā uz lēmumiem, kuros kādai iestādei ir novērtējuma brīvība. Šajā kontekstā Tiesa vairākkārt ir norādījusi, ka Savienības tiesām ir jākontrolē, vai konkrētā iestāde ir rūpīgi un objektīvi pārbaudījusi visus izskatāmās lietas apstākļus, proti, tos apstākļus, kas pamato no tiem savukārt izdarītos secinājumus (skat. Tiesas 2007. gada 22. novembra spriedumu lietā C‑525/04 P Spānija/Lenzing, Krājums, I‑9947. lpp., 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

106     Tomēr tādā lietā kā šī, kurā Komisija uzliek naudas sodu par konkurences tiesību pārkāpumu, Komisijas pienākums, kura ievērošanu kontrolē Vispārējā tiesa, ir, kā tas atgādināts iepriekš 31. punktā, savākt precīzus un saskaņotus pierādījumus, kas pamato pārliecību, ka norādītais pārkāpums ir noticis. Tādējādi tas, vai ir noticis pārkāpums, ir jānovērtē tikai atkarībā no Komisijas lēmumā, ar kuru minētais pārkāpums konstatēts, savāktajiem pierādījumiem, un vienīgais būtiskais jautājums tātad ir, vai, ņemot vērā šos pierādījumus, pārkāpums ir vai nav pierādīts (skat. pēc analoģijas Vispārējās tiesas 2000. gada 15. marta spriedumu apvienotajās lietās T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95 Cimenteries CBR u.c./Komisija, Recueil, II‑491. lpp., 726. punkts). Ja Vispārējā tiesa secina, ka šis pierādīšanas standarts ir ievērots, jautājums par to, vai šie papildu apstākļi ir ņemti vērā, ir neefektīvs, ciktāl tas attiecas uz pierādījumiem, ar kuriem tiek apstrīdēta ciešā pārliecība, ka pārkāpums ir noticis. Prasītāja pamatoti norāda, ka tiesas šaubas ir jātulko par labu lēmuma adresātiem (iepriekš 36. punktā minētais spriedums lietā Groupe Danone/Komisija, 215. punkts).

107    Attiecībā uz to, ka faktiskie apstākļi par valdības komisāru pilnvarām un valsts kontroliera lomu esot jauni, Komisijai ir pamats norādīt, ka tai nevar pārmest, ka apstrīdētajā lēmumā tā vairāk vai mazāk detalizēti attīstītu atsevišķus argumentus atkarībā no tiem argumentiem, ko administratīvā procesa laikā atbildētāja puse ir uzsvērusi vairāk vai mazāk veiksmīgā veidā. Tomēr tas nenozīmē, ka paziņojuma par iebildumiem adresātam ir obligāts pienākums apstrīdēt dažādos faktiskos vai juridiskos apstākļus tieši administratīvā procesa laikā, pretējā gadījumā tas vairs nebūs iespējams tiesas procesa laikā (iepriekš 35. punktā minētais spriedums lietā Knauf Gips/Komisija, 89. punkts).

108    No minētā izriet, ka apstrīdētie faktiskie apstākļi attiecībā uz valdības komisāru pilnvarām un valsts kontroliera lomu ir pieņemami. Turklāt tieši šā iemesla dēļ Vispārējā tiesa lūdza prasītājai sniegt papildu skaidrojumus par šo personu lomu.

109    Šajā ziņā norādāms, ka prasītājas argumentu pierādījumu spēku vājina fakts, ka laikā no 2003. gada līdz 2007. gadam valdības komisāru pilnvaras un valsts kontroliera loma nemainījās un uzraudzība pastāvēja vēl 2007. gadā, kad prasītāja sazinājās ar Komisiju, lai tai paziņotu par faktiskas kontroles iegūšanu pār CNR.

110    Turklāt attiecībā uz valdības komisāru konkrēto lomu jāsecina, ka viņu pilnvaras ir ierobežotas. Kā tostarp izriet no CNR statūtu 14. punkta un no Francijas 1959. gada 26. jūnija Dekrēta Nr. 59‑771 (1959. gada 28. jūnija JORF, 6460. lpp.), kas grozīts ar Francijas 2003. gada 16. jūnija Dekrētu Nr. 2003‑512 (2003. gada 17. jūnija JORF, 10102. lpp.), 11. panta, uz kuru ir ietverta norāde minētajā statūtu 14. punktā, CNR darbojas divi valdības komisāri, no kuriem vienu ar savu lēmumu norīko Francijas enerģētikas ministrs, bet otru – Francijas transporta ministrs. Viņu uzdevums ir rūpēties, lai CNR tai Francijas valsts piešķirtās koncesijas ietvaros savā darbībā ievērotu vispārējo interešu uzdevumus. Kā to pamatoti uzsver Komisija, valdības komisāru pienākumi tātad skar vienīgi CNR vispārējo interešu uzdevumus, nevis tās komercdarbību. Turklāt attiecībā uz šo komisāru konkrēto lomu CNR uzraudzības padomē un akcionāru sapulcēs norādāms, ka tiem ir vienīgi padomdevēju tiesības, kā arī tādas pašas tiesības uz informāciju kā pārējiem uzraudzības padomes locekļiem. Attiecībā uz šo komisāru tiesībām astoņu dienu laikā pēc lēmuma, kas skar koncesijas izmantošanu, pieņemšanas uzraudzības padomē prasīt tā otrreizēju izskatīšanu, kā arī piecpadsmit dienu laikā pēc šīs otrreizējās izskatīšanas apturēt šāda lēmuma izpildi, vēršoties pie ministra, kuram tad attiecīgā gadījumā piecpadsmit dienu laikā ir jādara zināmi savi iebildumi, atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveidā uzdotu jautājumu prasītāja ir atzinusi, ka laika posmā no 2003. gada līdz 2004. gadam un no 2004. gada līdz 2007. gadam praksē valdības komisāri CNR pārvaldības institūciju sanāksmēs nav izmantojuši savas tiesības apturēt kāda lēmuma izpildi vai iebilst pret kādu no piedāvātajiem projektiem.

111    Tātad jāsecina, ka ne dokumentos, ne praksē valdības komisāri nekavē vai nevar kavēt tāda mazākuma akcionāra faktiskas kontroles īstenošanu, kuram ir spēka pozīcijas valdē un īpaši akcionāru sapulcē, kā tas bija prasītājas gadījumā no 2003. gada 23. decembra. Prasītājas norādītie izvilkumi no CNR pārvaldības institūciju apspriedēm nav pamats apstrīdēt šo secinājumu. No tiem labākajā gadījumā izriet privātā akcionāra viedoklis par Francijas valsts uzskatu par stratēģiskajiem projektiem, kas saistīti ar CNR vispārējo interešu uzdevumiem . Tā, piemēram, norādes uz CNR uzraudzības padomes 2004. gada 31. marta sēdē izskanējušo par uzraugošo ministru piekrišanas nepieciešamību piecu gadu plānam CNR vispārējo interešu uzdevumu īstenošanai nesniedz atbildi ne uz jautājumu par to, vai prasītāja ar CNR starpniecību varēja vai nevarēja īstenot tādu plānu bez šādas piekrišanas, ne arī uz to, vai tā bija kavēta virzīt savu viedokli attiecībā uz CNR komercdarbības stratēģiju.

112    Līdzīga analīze ir piemērojama attiecībā uz valsts kontroliera lomu. No Dekrēta Nr. 59‑771 5. panta kopsakarā ar Francijas 1955. gada 26. maija Dekrēta Nr. 55‑733 (1955. gada 1. jūnija JORF, 5547. lpp.), redakcijā uz 2003. gada 23. decembri atbilstošajiem noteikumiem, izriet, ka valsts kontrolieris piedalās uzraudzības padomes sēdēs bez balsstiesībām un kontrolē kontrolējamo personu saimniecisko darbību un finanšu vadību, aizstāvot Francijas valsts intereses. Šim nolūkam viņam ir plašas izmeklēšanas pilnvaras un tiesības uz informāciju, un viņš arī var piedalīties akcionāru sapulcēs. Valsts kontroliera uzdevums ir iepazīstināt par ekonomiku un budžetu atbildīgos Francijas ministrus ar savu viedokli par viņiem apstiprināšanai iesniegtajiem projektiem un sastādīt ikgadēju ziņojumu par kontrolējamo uzņēmumu ekonomisko un finansiālo stāvokli. Turklāt Francijas 1953. gada 9. augusta Dekrēts Nr. 53‑707 par valsts kontroli valsts uzņēmumos un atsevišķās struktūrās ar ekonomisku vai sociālu mērķi (1953. gada JORF, 705. lpp.), uz kuru norādījusi arī prasītāja, atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveidā uzdotajiem jautājumiem, norāda uz iepriekšēju kontroli tostarp pār budžetu, cesijām un finansiālu ieguldījumu uzņemšanos vai palielināšanu.

113    Šajā ziņā jāsecina, ka prasītāja nav norādījusi nevienu konkrētu CNR lēmumu, kurš būtu ticis iesniegts iepriekšējai kopīgai apstiprināšanai Francijas finanšu ministram un Francijas enerģētikas ministram un par kuru tādējādi valsts kontrolierim būtu bijis jāsniedz iepriekšējs viedoklis. Turklāt, atbildot uz Vispārējās tiesas lūgumu precizēt, kāds attiecīgā gadījumā būtu turpinājums, ja valsts kontrolieris savos viedokļos un ziņojumos sniegtu negatīvu vērtējumu, prasītāja ir norādījusi vien to, ka runa ir par iekšējiem administrācijas dokumentiem, kas ne konkrētajiem uzņēmumiem, ne a fortiori to privātajiem akcionāriem nebija pieejami. Šajos apstākļos, ievērojot valsts kontroliera konsultatīvo lomu CNR pārvaldes institūcijās un iztrūkstot konkrētiem faktiem, kas ļautu saistīt tā vēršanos pie uzraugošajiem ministriem ar CNR patiesajiem lēmumiem, nav pierādīts, ka valsts kontrolierim būtu tāda loma, kas liek apšaubīt Komisijas veikto analīzi.

114    No tā drīzāk izriet, ka, kā to pamatoti uzsver Komisija, Francijas valsts īstenotā “kontrole” gan ar valdības komisāru, gan ar valsts kontroliera starpniecību neatbilst jēdziena “kontrole” nozīmei Regulas Nr. 4064/89 izpratnē.

115    Visbeidzot attiecībā uz prasītājas argumentu, ka tā ir vēlējusies pierādīt nevis to, ka valsts īstenoja tāda veida kontroli, bet gan vienīgi to, ka pastāvēja norāžu kopums, kas to katrā ziņā kavēja būt pilnīgi pārliecinātai par faktisku kontroli, tās pieminētie apstākļi nenozīmē, ka tā nevarēja vadīt CNR darbību un noteikt šīs sabiedrības komercdarbības stratēģiju. Kā norādīts iepriekš 109. punktā, prasītājas argumentācijas pierādījumu spēku vājina fakts, ka šāda veida uzraudzība joprojām pastāvēja arī 2007. gadā, kad tā sazinājās ar Komisiju, lai tai paziņotu par vienpersonīgas faktiskas kontroles iegūšanu pār CNR.

116    Papildus precizējams, ka no prasītājas argumentiem izriet prasība, lai Komisija no savas puses izslēgtu jebkādas šaubas par iespēju vadīt CNR darbības no 2003. gada 23. decembra. Taču, šajā nolūkā akcentējot jēdzienu “liela iespējamība”, kas konkretizēts paziņojuma par koncentrācijas jēdzienu 14. punktā, prasītāja sagroza vienpersonīgas faktiskas kontroles jēdzienu.

117    Šajos apstākļos iebildumi, kuros norādīts, ka Komisija esot pieļāvusi kļūdas vērtējumā, neņemot vērā valsts ietekmi CNR pārvaldībā, īpaši ar uzraudzības padomes, valdības komisāru un valsts kontroliera starpniecību, ir noraidāmi.

–       Par Murcef likuma nozīmi

118    Apstrīdētā lēmuma 87.–93. apsvērumā Komisija pēc būtības secina, ka Murcef likuma esamība nemaina tās veikto analīzi par paredzamo prasītājas absolūtā vairākuma iegūšanu CNR akcionāru sapulcēs nākotnē. Kā norādīts 87. apsvērumā, minētā likuma mērķis ir aizliegt privātam akcionāram iegūt vairāk par 50 % akciju vai balsstiesību CNR. Apstrīdētā lēmuma 89. apsvērumā Komisija norāda, ka Francijas likumdevēja griba saglabāt CNR kā pārsvarā publisku struktūru ir atsevišķs jautājums no tā, kas attiecas uz kontroles iegūšanu Savienības tiesību nozīmē.

119    Prasītāja uzsver, ka tā nevienu brīdi nav apgalvojusi, ka Murcef likums būtu juridisks šķērslis tai iegūt vienpersonīgu kontroli CNR Savienības tiesību nozīmē. Tomēr Komisija neesot ņēmusi vērā šā likuma esamību kā vienu no faktiskajiem apstākļiem vairāku norāžu kopumā, kas ietekmē pārliecības lielumu, kāds prasītājai varētu būt bijis 2003. gada decembrī.

120    Jāsecina, ka Komisija, apstrīdētā lēmuma 89. apsvērumā norādot, ka “Francijas likumdevēja griba saglabāt CNR kā pārsvarā publisku struktūru ir atsevišķs jautājums no tā, kas attiecas uz kontroles iegūšanu Savienības tiesību nozīmē”, ir pamatoti nošķīrusi CNR juridisku kontroli, kas, ievērojot Murcef likumā noteikto, faktiski nav iespējama, un faktu, ka šis juridiskais šķērslis nekavē privāto akcionāru, proti, visnozīmīgāko – lai arī mazākuma – CNR akcionāru, īstenot faktisku kontroli pār šo uzņēmumu. Turklāt, ciktāl prasītāja mēģina pierādīt, ka Murcef likuma esamība ietekmēja tās varbūtējo pārliecības lielumu par faktiskas kontroles īstenošanu pār CNR no 2003. gada decembra, norādāms, ka šāda argumentācija ignorē prasītājas situāciju 2003. gada 23. decembrī raksturojošu objektīvu faktoru esamību, kas neatbilst Regulas Nr. 4064/89 3. pantā un paziņojuma par koncentrācijas jēdzienu 14. punktā noteiktajam.

121    Līdz ar to arguments, ka Komisija neesot pietiekami ņēmusi vērā Murcef likuma esamību kā faktisku apstākli, kas ietekmēja ar prasītājas pārliecības lielumu par iespēju faktiski kontrolēt CNR saistītā kritērija vērtējumu, ir noraidāms.

122    Šajā ziņā prasītāja atsaucas arī uz Komisijas 1998. gada 18. februāra Lēmumu 1999/594/EK, ar kuru tiek uzlikts naudas sods par koncentrācijas nepaziņošanu un veikšanu, pārkāpjot Regulas Nr. 4064/89 4. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu (Lieta IV/M.920 – Samsung/AST) (OV 1999, L 225, 12. lpp.). Prasītājas ieskatā, izskatāmās lietas fakti ir salīdzināmi ar faktiem, kas bija konstatēti lietā, kurā tika pieņemts Lēmums 1999/594, jo šajā lietā liela nozīme esot tikusi piešķirta līgumiskam pagaidu noteikumam, kas kavēja sabiedrības AST kontrolpaketes iegūšanu.

123    Tomēr jāatgādina iepriekš 63. punktā norādītā judikatūra, no kuras izriet, ka ne Komisijai, ne a fortiori Vispārējai tiesai izskatāmajā lietā nav saistoši agrākā Komisijas lēmumā konstatētie fakti un ietvertie vērtējumi. Turklāt apstrīdētā lēmuma 90. un 91. apsvērumā Komisija ir noraidījusi šo prasītājas argumentu. Vispārējā tiesa pievienojas Komisijas veiktajai analīzei. Pretēji tam, ko norāda prasītāja, Lēmumā 1999/594 Komisija secināja, ka 1996. gada janvārī Samsung ieguva faktisku vienpersonisku kontroli pār sabiedrību AST, lai gan līdz 1998. gada decembrim joprojām bija piemērojama saprašanās memorandā starp akcionāriem ietverts noteikums, saskaņā ar kuru Samsung nevarēja iegūt vairāk par 49,9 % AST kapitāldaļu. Komisija tostarp secināja, ka faktiskā kontrole nodibinājās ar brīdi, kad Samsung iecēla vairākumu valdes locekļu (Lēmuma 1999/594 7. apsvērums). Līdz ar to līgumiski nostiprinātais ierobežojums iegūt ne vairāk kā 49,9 % akciju nebija noteicošais elements vērtējumā tam, vai Samsung bija ieguvusi faktisku vienpersonīgu kontroli pār AST. Tādējādi, izskatāmajā lietā izmantojot līdzīgu argumentāciju, CNR faktiskas vienpersonīgas kontroles pārņemšana no prasītājas puses varēja notikt pat arī, lai gan Murcef likums joprojām bija spēkā. Starp citu, kā to pamatoti atgādina Komisija, tieši tā uzskatīja pati prasītāja 2007. gadā, kad tā sazinājās ar Komisiju par izskatāmajā lietā aplūkojamo koncentrāciju.

124    Visbeidzot iepriekš 63. punktā norādītā judikatūra ir piemērojama arī attiecībā uz Komisijas 2004. gada 12. marta lēmumā, ar kuru koncentrācija atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu (Lieta COMP/M.3330 – RTL/M6; turpmāk tekstā – “lēmums lietā RTL/M6”), ietverto argumentu, uz kuru Komisija ir atsaukusies apstrīdētā lēmuma 92. apsvērumā un kura nozīmi prasītāja apšauba, ciktāl tā nekad neesot apstrīdējusi faktu, ka Murcef likuma esamība pati par sevi nebija šķērslis vienpersonīgas kontroles nodibināšanai pār CNR.

125    Turklāt, kā Komisija paskaidro apstrīdētā lēmuma 92. apsvērumā, lēmumā lietā RTL/M6 tika vērtēts Francijas likums, kas aizliedza fiziskajām vai juridiskajām personām iegūt vairāk par 49 % kapitāldaļu vai balsstiesību valsts televīzijas kanālā. Lai gan RTL piederēja tikai 48,8 % kapitāldaļu un 34 % balsstiesību, Komisija secināja, ka RTL īstenoja faktisku vienpersonīgu kontroli, tostarp ievērojot pārējo akciju izkliedētību un uz nākotni vērsto analīzi. Pretēji tam, ko uzsver prasītāja, atsauce apstrīdētajā lēmumā uz šo lietu kā uz piemēru precedentam, kas parāda, ka likums, kas privātajam kapitāldaļu turētājam aizliedz iegūt absolūto balsstiesību vairākumu, neizslēdz faktiskas kontroles iegūšanu pār šo sabiedrību, ir atbilstoša. Katrā ziņā prasītājas arguments, ar kuru tā pēc būtības norāda, ka šī atsauce ir “lieka”, nav pamats apšaubīt Komisijas veikto analīzi attiecībā uz sekām, kas izriet no Murcef likuma

126    Līdz ar to arī iebildums, kurā norādīts uz Murcef likuma ietekmi, ir noraidāms.

–       Par citiem otrā pamata trešās daļas iebildumiem – kļūdas, kas varētu būt ietekmējušas citas apstrīdētajā lēmumā norādītās pazīmes

127    Prasītāja norāda uz kļūdām, kas attiecas, pirmkārt, uz tās pašas un EDF rūpnieciskajām un komerciālajām lomām CNR laika posmā no 2004. gada līdz 2006. gadam, otrkārt, uz CNR, tās pašas un Suez grupas vadītāju izteikumiem un, treškārt, uz tai piederošām pirmpirkuma tiesībām.

–       Par iebildumu, kurā norādīts uz kļūdām, vērtējot pazīmi par prasītājas un EDF rūpnieciskajām un tirdznieciskajām lomām CNR laika posmā no 2004. gada līdz 2006. gadam

128    Šis iebildums attiecas uz ceturto Komisijas lēmumā norādīto pazīmi, ar kuru tiek pierādīts, ka 2003. gada 23. decembrī notika paliekošas CNR kontroles izmaiņas par labu prasītājai (26. punkts iepriekš).

129    Apstrīdētā lēmuma 94.–126. apsvērumā Komisija ir secinājusi, ka prasītāja, pārņemot EDF rūpniecisko lomu CNR iekšienē, 2003. gadā esot kļuvusi par vienīgo CNR rūpniecisko akcionāru un ka tai bija centrāla loma šīs sabiedrības darbības vadībā. Šī analīze aptver divas daļas, kas attiecas, pirmkārt, uz EDF atkāpšanos no CNR darbības vadības un, otrkārt, uz EDF rūpnieciskās un darbības vadības lomas pārņemšanu no prasītājas puses.

130    Attiecībā uz pirmo daļu par EDF atkāpšanos (apstrīdētā lēmuma 95.–102. apsvērums) Komisija tostarp norāda uz EDF atkāpšanos no CNR darbības vadības pēc virknes 2001. gadā noslēgtu vienošanos saistībā ar iepriekš 4. punktā minēto lēmumu lietā EDF/EnBW. Runa ir īpaši par vienošanos, pirmkārt, EDF vairs neizmantot savas balsstiesības CNR akcionāru sapulcē un atteikties no pārstāvja valdē un, otrkārt, laika posmā no 2001. gada aprīļa līdz 2006. gada aprīlim iegādāties daļu no CNR saražotās elektroenerģijas pēc pēdējās pieprasījuma, lai ļautu tai pakāpeniski ienākt elektroenerģijas tirgū.

131    Nepiekrītot šādai analīzei, prasītāja apgalvo, ka pēc 2003. gada un līdz 2006. gadam EDF esot saglabājusi ievērojamu darbības vadības un komerciālo lomu CNR. Prasītājas ieskatā, tās ietekme pieauga laikā posmā no 2004. gada līdz 2006. gadam.

132    Komisija apšauba prasītājas argumentus un uzsver, ka fakts, ka 2003. gadā prasītāja kļuva par vienīgo CNR rūpniecisko akcionāru, ir būtiska pazīme.

133    Pirmkārt, attiecībā uz vispārējo darbības līgumu un līgumu, kas garantēja, ka EDF iepirks CNR saražoto elektroenerģiju, kas tika noslēgti 2001. gadā uz pieciem gadiem, prasītāja īpaši uzsver, ka EDF bija pietiekami ievērojama loma šajos faktos, lai Komisija nevarētu secināt, ka ar 2003. gada 23. decembri tā pilnībā pārņēma EDF vēsturiski atvēlētās darbības vadības un tirdzniecības jomas. Fakts, ka lēmumā lietā EDF/EnBW Komisija ir varējusi secināt, ka šie elektroenerģijas iepirkšanu garantējošie līgumi bija uzskatāmi par nepieciešamu vienošanos, lai “ļautu CNR ienākt elektroenerģijas tirgū”, pierādot, ka EDF bija būtisks tirdzniecības partneris, lai ļautu šo ienākšanu tirgū.

134    Šis arguments nav atzīstams par pamatotu. Kā Komisija norāda apstrīdētā lēmuma 100. apsvērumā, vienošanos esamība starp EDF un CNR nav pretrunā tam, ka CNR varēja noteikt savu rūpniecisko un tirdzniecības politiku neatkarīgi no EDF. Šajā ziņā izskatāmajā lietā Komisija varēja pamatoti norādīt uz prasītājas pausto nostāju paziņošanas par konkrēto koncentrāciju procedūras laikā. Šajā ziņā apstrīdētā lēmuma 100. apsvērumā ir norādīts uz prasītājas 2008. gada 7. aprīļa atbildi uz Komisijas 2008. gada 26. marta informācijas pieprasījumu, kurā tā tostarp atzina, ka “EDF faktiski zaudēja CNR kontroli 2001. gadā, kad Gentot komiteja [..] apturēja abu uzņēmumu rūpnieciskās un tirdzniecības attiecības regulējošo protokolu pārskatīšanas nosacījumus, lai CNR pakāpeniski kļūtu par neatkarīgu un pilntiesīgu elektroenerģijas ražotāju”. No šīs atbildes izriet, ka pati prasītāja ir secinājusi, ka EDF bija izslēgta no noteicošas kontroles īstenošanas CNR kopš 2001. gada.

135    Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, šī analīze apstrīdētā lēmuma 100. apsvērumā nenozīmē, ka Komisija būtu kļūdaini izvēlējusies pētīt to, vai EDF kontrolēja CNR laika posmā no 2001. gada līdz 2006. gadam, tā vietā, lai pārbaudītu, vai varēja uzskatīt, ka prasītāja pārņēma vēsturiski EDF atvēlēto darbības vadības lomu. Šis arguments izriet no nepareizas apstrīdētā lēmuma izpratnes, kurā faktu, ka šajā laikā prasītāja bija vienīgais rūpnieciskais CNR akcionārs, Komisija ir norādījusi kā tikai vienu no būtiskām pazīmēm tam, ka CNR kontroli prasītāja pārņēma 2003. gada beigās.

136    Turklāt sava apgalvojuma pamatojumam Komisija pamatoti ir norādījusi uz KO paziņojuma 90. punktu, kas citēts apstrīdētā lēmuma 51. zemsvītras piezīmē. Tajā ir ietverta norāde uz kopīgu EDF un CNR paziņojumu 2001. gadā, kurā ir norādīts uz faktu, ka CNR bija atbildīga par tās rūpnieciskās vadības galvenajiem virzieniem.

137    Otrkārt, attiecībā uz EDF veikto elektroenerģijas iepirkšanu no CNR Komisija pamatoti atgādina saistībā ar lēmumu lietā EDF/EnBW noslēgtās vienošanās. Kā norādīts apstrīdētā lēmuma 102. apsvērumā, tajās bija paredzēta EDF garantija iepirkt noteiktu daudzumu CNR saražotās elektroenerģijas, lai ļautu pēdējai ienākt elektroenerģijas tirgū kā neatkarīgam piegādātājam. Turklāt prasītāja nav iesniegusi nekādus skaitliskus datus, kas pamatotu tās argumentu par šīs turpinātās tirdzniecības partnerības ar EDF nozīmīgumu, ņemot vērā no šīs partnerības izrietošo zināmo atkarības pakāpi. Visbeidzot, ja prasītāja uzskata, ka Komisija nav vērtējusi tādā pašā veidā starp viņu un CNR noslēgto līgumu, kas arī esot attiecies uz labprātīgu pārdošanu, bet kas tomēr esot ticis ņemts vērā kā norāde uz tās noteicošo lomu, šis arguments nevar tikt atzīts par pamatotu, jo ar to netiek apstrīdēta Komisijas analīze, saskaņā ar kuru CNR iespēja, nevis pienākums pārdot daļu saražotās elektroenerģijas EDF nebija pretrunā ar konstatēto, ka jau 2003. gada laikā CNR noteica savu rūpniecisko un tirdzniecības politiku neatkarīgi no EDF.

138    Treškārt, kā to vairākkārt uzsver Komisija, prasītāja neapstrīd faktu, ka Suez grupas gada pārskatā par 2003. gadu, kura nozīmi tā nav apšaubījusi, bija norādīts, ka tā ir pārņēmusi CNR darbības vadību un iekļāvusi CNR centrāles prasītājas elektriskajās jaudās, kā tas ir norādīts apstrīdētā lēmuma 101. apsvērumā.

139    No 134.–138. punkta iepriekš secināms, ka nav pierādīts, ka Komisija būtu pieļāvusi kļūdu, EDF atkāpšanos no CNR darbības vadības uzskatot par faktisku apstākli, kas pamato apstrīdētajā lēmumā norādīto ceturto pazīmi un kas pierāda, ka prasītāja ieguva kontroli pār CNR 2003. gada 23. decembrī.

140    Attiecībā uz otro daļu, kas skar EDF rūpnieciskās lomas pārņemšanu no prasītājas puses un uz prasītājas centrālo lomu CNR darbības vadībā, apstrīdētā lēmuma 103.–126. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka EDF dalības pārņemšana no prasītājas puses 2003. gada 23. decembrī un faktori, kas attiecās uz EDF atkāpšanos un kas ir pārbaudīti pirmās daļas ietvaros, bija daļa no 2000. gadā uzsāktās sadarbības starp prasītāju un CNR.

141    Šajā ziņā Komisija atsaucas uz tajā laikā starp prasītāju un CNR noslēgtu pamatnolīgumu, kura mērķis tostarp bija kopīgas meitassabiedrības Énergie du Rhône (turpmāk tekstā – “EDR”) izveide. Apstrīdētā lēmuma 106.–110. apsvērumā Komisija pamato EDR būtisko lomu CNR darbībā tirdznieciskajā ziņā un šīs kopīgās meitassabiedrības darbības vadības noteikumus. Lai gan CNR piederēja 51 % kapitāldaļu un absolūtais balsu vairākums EDR valdē, noteicoša ietekme ir piedēvēta prasītājai, ņemot vērā vienprātīgos balsojumus par dažāda veida lēmumiem. Apstrīdētā lēmuma 111. apsvērumā Komisija norāda, ka bez vienošanās par EDR izveidi 2001. gadā un 2004. gadā prasītāja un CNR nodibināja zināmu skaitu tehnisko un tirdzniecības partnerību. Apstrīdētā lēmuma 112. apsvērumā Komisija atsaucas uz CNR prezidenta izteikumiem kārtējā akcionāru sapulcē 2003. gada 25. jūnijā, saskaņā ar kuru “CNR sāka domāt par tirdzniecības un rūpniecības partnerības konverģenci kopš brīža, kad tā saprata, [ka prasītāja] iestāsies kapitāldaļu turētāju skaitā. Tādējādi [prasītāja] kļuva par galveno sadarbības partneri ar 35 % pārdošanas apjomu un ietekmes pieaugumu [EDR]”.

142    Prasītāja šai analīzei pretstata faktu, ka Komisija ir balstījusies uz tādiem nolīgumiem starp to un CNR, no kuriem vairums esot noslēgti pēc 2003. gada. Turklāt Komisija neizskaidrojot, kā EDR izveide esot varējusi tai nodrošināt lielāku ietekmi pār CNR. Par EDR izveidi esot paziņots Komisijai, kura to ir atļāvusi 2002. gadā kā kopīga “kooperatīva”, nevis “koncentratīva” uzņēmuma izveidi. Komisija tostarp esot piešķīrusi individuālu atbrīvojumu saskaņā ar EKL 81. panta 3. punktu “uz laika posmu, kas atbilst pakāpeniskai CNR aiziešanai no EDF, tas ir, līdz 2006. gadam”. Prasītājas ieskatā, Komisijai tātad esot vajadzējis secināt, ka tās kā rūpnieciskā akcionāra loma aizsākās tikai 2006. gadā.

143    Komisija nepiekrīt prasītājas argumentiem un apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā norādītās pazīmes, saskaņā ar kurām galveno rūpniecisko un darbības vadības lomu tā pārņēma pirms 2003. gada 23. decembra, nav apstrīdētas.

144    Pirmkārt, kas attiecas uz prasītājas argumentu, ka līgumi starp to un CNR, kas tostarp ir uzskaitīti apstrīdētā lēmuma 111. apsvērumā un 55. zemsvītras piezīmē, daļēji ir tādi, kas noslēgti pēc 2003. gada, lai gan tā patiešām arī ir trijos no sešiem gadījumiem, tas nemaina faktu, ka trīs līgumi, proti, ietvarlīgums par iespēju noslēgt elektroenerģijas iepirkuma līgumus, piegādes un garantijas līgums un obligātās iepirkšanas līgums, ir noslēgti 2001. gadā un ka tie var būt kā pierādījums partnerības pastiprināšanai starp CNR un prasītāju tehniskajā un tirdznieciskajā ziņā vēl labu laiku pirms 2003. gada decembra.

145    Otrkārt, attiecībā uz Komisijas piešķirto atbrīvojumu ar 2002. gada 29. novembra vēstuli par paziņošanas procedūras noslēgšanu attiecībā uz EDR Komisija pamatoti uzsver, ka tas, ka tā uzskatīja kopīgo uzņēmumu EDR par tādu, kas var tikt atbrīvots līdz 2006. gadam, nenozīmē, ka prasītāja nevarēja faktiski kontrolēt CNR jau no 2003. gada decembra. Laikā, kad ar minēto vēstuli tai esot bijis pamats piešķirt individuālu atbrīvojumu EDR saskaņā ar EKL 81. panta 3. punktu “uz laika posmu, kas atbilst pakāpeniskai CNR aiziešanai no EDF, tas ir, līdz 2006. gadam”, EDF kapitāldaļu pāreja prasītājai vēl nebija notikusi. Tādējādi šo divu apstākļu aplūkošana savstarpēja sakarībā ļauj konstatēt faktiskas vienpersonīgas kontroles esamību 2003. gada beigās.

146    Treškārt, norādāms, ka prasītāja neapstrīd Komisijas atsauci apstrīdētā lēmuma 112. apsvērumā uz CNR prezidenta 2003. gada 25. jūnija – tātad labu laiku pirms 2003. gada decembra – izteikumiem par tās kā “galvenā sadarbības partnera ar gandrīz 35 % pārdošanu” lomu. Turklāt šajos pašos izteikumos ir norādīts uz EDR ietekmes pieaugumu, kas bija saistīts ar prasītājas pieaugošo lomu CNR iekšienē. Kaut arī daļa no apstrīdētā lēmuma 112. apsvērumā norādītajiem skaitļiem attiecas uz datiem par laika posmu pēc 2003. gada decembra un tātad nevar būt par pierādījumiem redzējumam, kādam 2003. gada 23. decembrī bija jābūt prasītājai, konkrētie izteikumi notika pēc šā datuma.

147    Ceturtkārt, ir jāizvērtē prasītājas arguments, ka Komisija ir prettiesiski pārnesusi pierādīšanas pienākumu, apstrīdētajā lēmumā apgalvojot, ka koncentrācija notika 2003. gada decembrī, lai gan atļaujošajā lēmumā tas nebija pierādīts. Prasītāja uzskata, ka šādā veidā tai esot uzlikts pienākums pierādīt, ka koncentrācija notika tikai 2007. gadā. Prasītāja īpaši uzsver faktu, ka Komisija ir noraidījusi tās argumentu, ka 2007. gadā tā kopā ar CNR izveidoja kopīgu firmu, secinot, ka šis apstāklis nav pietiekams pierādījums tam, ka faktiskas kontroles pārņemšana norisinājās 2007. gadā, nevis 2003. gadā, savu nostāju nepamatojot.

148    Šis arguments nav atzīstams par pamatotu. Kaut arī apstrīdētā lēmuma 121. un nākamajos apsvērumos Komisija ir tikai pieminējusi uzklausīšanas laikā prasītājas norādītos argumentus, ar kuriem mēģināts pierādīt, ka tā esot ieguvusi kontroli pār CNR tikai 2007. gadā, lai uzreiz tos noraidītu, secinot, ka prasītāja nav pierādījusi, ka kontroles pārņemšana notika 2007. gadā, šis apstāklis nav atzīstams par prettiesisku pierādīšanas pienākuma pārnesi. Gluži pretēji – apstrīdētajā lēmumā Komisija, apzinoties savu pierādīšanas pienākumu, ir norādījusi vairākas būtiskas un sīki izklāstītas pazīmes, lai pierādītu pārkāpuma esamību un tā sākuma brīdi.

149    Visbeidzot, apstrīdētā lēmuma 126. apsvērumā Komisija, lai noraidītu administratīvā procesa laikā izvirzīto prasītājas argumentu par kopīgas preču zīmes izveidi 2007. gadā, ir uzsvērusi, ka prasītāja nav izskaidrojusi, kāpēc šādas preču zīmes izveide būtu uzskatāma par apstākli, kas pamato kontroles pārņemšanu 2007. gadā, un ir piebildusi, ka pat varētu diskutēt, vai šādas preču zīmes izveide būtu bijusi iespējama agrākās CNR kontroles ietvaros. Šie Komisijas visai konspektīvā veidā norādītie, bet, ņemot vērā citas norādes, pietiekamie apstākļi paši par sevi nevar tikt uzskatīti par tādiem, ar kuriem būtu pārnests pierādīšanas pienākums.

150    No iepriekš minētā izriet, ka prasītāja nav pierādījusi arī to, ka Komisija būtu pieļāvusi kļūdu, savā vērtējumā ņemot vērā to, ka prasītāja pārņēma EDF rūpniecisko lomu un to, ka tai bija centrālā loma CNR darbības vadībā.

151    Tādējādi iebildums, kurā norādīts uz kļūdām, vērtējot pazīmes par EDF un prasītājas attiecīgajām tirdznieciskajām un rūpnieciskajām lomām CNR laika posmā no 2004. gada līdz 2006. gadam, ir noraidāms pilnībā.

–       Par iebildumu, kurā norādīts uz kļūdām, vērtējot pazīmes, kas attiecas uz CNR vadītāju, prasītājas un Suez grupas izteikumiem

152    Šis iebildums attiecas uz piekto Komisijas norādīto pazīmi, kas pierāda, ka 2003. gada decembrī notika paliekošas CNR kontroles izmaiņas par labu prasītājai (26. punkts iepriekš).

153    Apstrīdētā lēmuma 127.–158. apsvērumā ar virsrakstu “Kopš 2004. gada gan CNR, gan arī Suez grupas vadītāji uzskata, ka faktiski CNR ir Suez grupas daļa” Komisija ir norādījusi uz vairāku CNR un Suez grupas iekšējo dokumentu esamību, kuros ir fiksētas valdē un uzraudzības padomē notikušās diskusijas un no kuriem var secināt, ka no 2004. gada CNR loģiski iekļāvās Suez grupā. Tāpat arī ir norādīts, ka, sākot ar 2003. gadu, CNR ir pieminēta Suez grupas gada pārskatos.

154    Prasītāja apstrīd nozīmi, kāda šiem izteikumiem tiek piešķirta, lai pamatotu norādi par to, ka faktisku kontroli tā ir ieguvusi 2003. gada 23. decembrī, tostarp atzīmējot, ka vairākums no šiem izteikumiem ir notikuši pēc 2003. gada.

155    Komisija norāda, ka, pirmkārt, kaut arī vairākums no minētajiem izteikumiem ir datēti ar 2006. gadu un 2007. gadu, pirmais no tiem ir datēts ar 2004. gada janvāri un ka, otrkārt, šie izteikumi parāda, ka faktiska kontrole pār CNR prasītājai bija jau no 2003. gada beigām.

156    Vispirms precizējams, ka, ņemot vērā to, ka citu otrajā pamatā norādīto iebildumu vērtējums pietiekamā mērā apstiprina Komisijas secināto, ka faktisku kontroli pār CNR prasītāja ieguva 2003. gada 23. decembrī (22.–151. punkts iepriekš), šis iebildums ir neefektīvs.

157    Savukārt tas, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija norāda uz izteikumiem pēc 2003. gada 23. decembra, pats par sevi nav problemātiski. Starp citu, Komisija pamatoti uzsver, ka prasītāja neapšauba apstrīdētajā lēmumā norādītos izteikumus. Kaut arī šādi izteikumi vieni paši nav pietiekams pamats secināt, ka 2003. gada beigās prasītājai bija jābūt lielā mērā pārliecinātai, ka tā faktiski kontrolē situāciju CNR, šie izteikumi, ņemot vērā, ka tajos ir minēti senāki vai tā laika apstākļi, tomēr var norādīt uz pārkāpuma sākuma brīdi. Turklāt vēlāki notikumi var būt kā pazīmes par pārkāpuma turpinātību. Šajā ziņā norādāms, ka tieši tāpēc, ka prasītāja paziņoja Komisijai par koncentrāciju tikai 2007. gadā, šī pēdējā varēja ņemt vērā notikumus pēc 2003. gada.

158    Prasītāja pamatoti uzsver, ka nevienā no apstrīdētajā lēmumā norādītajiem izteikumiem pat netieši nav ietverta neviena norāde par to, ka faktiska kontrole tika iegūta laika posmā no 2003. gada līdz 2007. gadam.

159    Tomēr arī Komisija pamatoti norāda, ka kopš 2004. gada izteikumos ietvertās norādes, piemēram, CNR 2004. gada 19. marta valdes sēdē norādītais “grupas viedoklis” vai “lielas rūpnieciskās grupas meitassabiedrība”, neliecina, ka būtu pastāvējušas divas tādas sabiedrības, kuru starpā novērojama vienkārša “turpināta tirdzniecības partnerība”.

160    Tomēr tas nemaina faktu, ka vairākums Komisijas norādīto izteikumu, izņemot iepriekš citēto, ir veikti 2006. gadā un 2007. gadā un ka valdības komisāra izteikumi 2007. gada 13. decembra uzraudzības padomes sēdē, kuri atspoguļoti apstrīdētā lēmuma 152. apsvērumā un kuros tas norādīja uz “skaidrāku atbildības sadalīšanu Suez/Electrabel savienībā, no vienas puses, un CNR, no otras puses, lai precīzi definētu tās lomu nākotnē”, varētu pamatot prasītājas apgalvoto, ka faktiska kontrole tika iegūta tikai 2007. gadā.

161    Tādējādi, ņemot vērā lietoto jēdzienu neviennozīmīgumu, minētie izteikumi var būt vienīgi kā papildu pazīmes, lai pierādītu, ka faktiska vienpersonīga kontrole drīzāk tika iegūta nevis 2007. gadā, bet gan 2003. gadā.

162    Tomēr atzīmējams, ka prasītājas norādītie pierādījumi nemaz nav pretrunā ar Komisijas apgalvoto. Tā, kā to pamatoti uzsver Komisija, 2007. gada 28. jūnija akcionāru sapulcē paustais izteikums, kurā ir norādīts, ka CNR “tagad ieņem īpašu vietu Suez grupā” un kura autors ir CNR uzraudzības padomes prezidents, var nozīmēt, ka CNR piederība Suez grupai ir nesena vai – tieši pretēji – ka tā ir senāka.

163    Attiecībā uz valdības komisāra izteikumu uzraudzības padomes 2007. gada 13. decembra sēdē, kuru administratīvajā procesā prasītāja kļūdaini bija datējusi ar 2007. gada 5. jūliju un kas ir atspoguļots iepriekš 160. punktā, apstrīdētā lēmuma 154. apsvērumā Komisija pamatoti norāda, ka tas var tikt tulkots kā aicinājums skaidrāk sadalīt atbildību, kas neļauj izdarīt secinājumus par brīdi, ar kuru prasītāja ieguva faktisku kontroli pār CNR.

164    Visbeidzot jāprecizē, ka prasītāja vairs neapstrīd arī vairākas Komisijas norādītās atsauces uz CNR Suez grupas gada pārskatos, kuras minētas apstrīdētā lēmuma 155.–158. apsvērumā un kuru nozīmi tā apšaubīja administratīvā procesa laikā.

165    Šajos apstākļos iebildums, kurā norādīts uz kļūdām, kas varētu būt ietekmējušas vērtējumu pazīmei par CNR vadītāju, prasītājas un Suez grupas izteikumiem, ir jānoraida.

–       Par iebildumu, kurā norādīts uz kļūdām, vērtējot pazīmi par prasītājai piederošajām pirmpirkuma tiesībām

166    Šis iebildums attiecas uz sesto Komisijas norādīto pazīmi, kas pierāda, ka 2003. gada 23. decembrī notika paliekošas CNR kontroles izmaiņas par labu prasītājai (26. punkts iepriekš).

167    Apstrīdētā lēmuma 159.–164. apsvērumā Komisija norāda uz apstākli, ka jau 2003. gadā prasītāja uz akcionāru līguma (7. punkts iepriekš) pamata bija ieguvusi pirmpirkuma tiesības uz pārējām CNR akcijām gadījumam, ja tiktu atcelts Murcef likumā paredzētais, ka CNR akciju vairākumam ir jāpieder publisko tiesību juridiskajām personām. 163. apsvērumā ir precizēts, ka tādā gadījumā akcionāru līgums dotu prasītājai iespēju nepieļaut, ka cits privātais akcionārs varētu iegūt paliekošu vienpersonīgu ietekmi pār CNR. Tādējādi šāda kontrole prasītājai esot bijusi nodrošināta gan faktiski, Murcef likumam esot spēkā, gan juridiski, ja šis likums tiktu atcelts. 164. apsvērumā Komisija apgalvo, ka runa ir par vērtējamu apstākli, kas papildina citus apsvērumus par labu secinājumam par faktiskas kontroles esamību atbilstoši paziņojumam par koncentrācijas jēdzienu.

168    Prasītāja uzskata, ka saskaņā ar konsolidēto paziņojumu par jurisdikciju iegādes tiesības pašas par sevi nevar uzskatīt par tādām, kas nodrošina vienpersonīgu kontroli, un tikai izņēmuma gadījumos tās var uzlūkot kā pazīmes, kas papildina citas pazīmes, kuras savukārt norāda uz kontroles esamību, un uzsver, ka konkrētajā gadījumā pirmpirkuma tiesības nevarot uzskatīt par izņēmuma gadījumu, kā tas notika Komisijas 1994. gada 7. marta lēmumā, ar kuru koncentrācija tika atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu (Lieta IV/M.397 – Ford/Hertz; turpmāk tekstā – “lēmums lietā Ford/Hertz”).

169    Komisija norāda, ka tā nevienā brīdī neesot apgalvojusi, ka pirmpirkuma tiesības vienas pašas būtu nodrošinājušas kontroli. Tā kā šī pazīme papildinot citas pazīmes, esot nevietā iebilst pret to, ka tā ir ņemta vērā.

170    Kā norādīts iepriekš 40. punktā, ja ir secināts, ka faktiska vienpersonīga kontrole tika iegūta 2003. gada 23. decembrī, tad izskatāmajā lietā ir jāpiemēro Regula Nr. 4064/89, kuras piemērošanā ir jāņem vērā paziņojums par koncentrācijas jēdzienu, nevis Regula Nr. 139/2004, kas precizēta ar konsolidēto paziņojumu par jurisdikciju. Paziņojuma par koncentrācijas jēdzienu 15. punktā ir noteikts:

“Iespēja iegādāties vai konvertēt akcijas pati par sevi nevar piešķirt vienpersonīgu kontroli, ja vien šī iespēja netiek realizēta tuvā nākotnē saskaņā ar juridiski saistošiem nolēmumiem. Tomēr potenciālo šādas iespējas realizēšanu var ņemt vērā kā papildu elementu, kas kopā ar citiem elementiem var likt secināt, ka pastāv vienpersonīga kontrole.”

171    Kaut gan atšķirībā no konsolidētā paziņojuma par jurisdikciju 60. punkta šajā normā tieši nav lietoti vārdi “izņēmuma gadījumos”, apstrīdētā lēmuma 162. apsvērumā Komisija secina, ka šī norma pēc būtības abos paziņojumos ir vienāda.

172    Vispirms norādāms, ka prasītāja neapstrīd tai ar akcionāru līgumu piešķirto pirmpirkuma tiesību īstenošanas nosacījumus, kādi tie ir norādīti apstrīdētajā lēmumā.

173    Turklāt, kā pamatoti norāda Komisija, ar lēmumu lietā Ford/Hertz pamatotais prasītājas arguments nav atzīstams par pamatotu. Lai gan saskaņā ar iepriekš 63. punktā norādīto judikatūru izskatāmajā lietā ne Komisijai, ne Vispārējai tiesai nav saistoši agrākā Komisijas lēmumā konstatētie fakti un ietvertie vērtējumi, šīs lietas apstākļi atšķiras no izskatāmās lietas apstākļiem. Gadījumā, kurā tika pieņemts lēmums lietā Ford/Hertz, Komisija uzskatīja, ka fakts, ka Ford piederēja 49 % balsstiesību un mazākums Hertz valdē, šai sabiedrībai nenodrošināja kontroli, jo tai nebija nekādu veto tiesību attiecībā uz būtiskiem lēmumiem. Tomēr Komisija secināja, ka fakts, ka Ford bija pirmpirkuma tiesības, ko tā varēja izmantot pēc saviem ieskatiem, bez jebkādiem nosacījumiem un jebkurā brīdī un kas tātad radīja tai ļoti viegli īstenojamu iespēju pārņemt kontroli Hertz valdē, bija apstāklis, kas nodrošināja faktisku kontroli. Tādējādi šajā lietā pirmpirkuma tiesības bija būtisks faktors, lai secinātu, ka pastāv faktiska vienpersonīga kontrole.

174    Izskatāmajā lietā prasītājai ir pamats uzsvērt, ka tās pirmpirkuma tiesību izmantošana tostarp ir atkarīga no Murcef likuma izmaiņām. Tomēr faktisko kontroli Komisija nav izsecinājusi no pirmpirkuma tiesību esamības fakta un šīs tiesības ir ņēmusi vērā vienīgi kā papildu pazīmi. Tas skaidri izriet no apstrīdētā lēmuma 163. apsvēruma, kurā Komisija ir norādījusi, ka prasītājai bija nodrošināta paliekoša vienpersonīga kontrole pār CNR “gan faktiski Murcef likuma ietvaros, gan arī juridiski – gadījumā, ja šis likums tiktu atcelts”. Tādējādi pirmpirkuma tiesību, kuru izmantošana ir atkarīga no Murcef likuma atcelšanas, esamība Komisijas argumentācijā ir ietverta kā sekundāra pazīme un faktiskas vienpersonīgas kontroles esamība ir izsecināta no citiem apstākļiem.

175    Turklāt šāda Komisijas pieeja atbilst paziņojumam par koncentrācijas jēdzienu, no kura izriet, ka mazākuma akciju turētāja faktisku vienpersonīgu kontroli var secināt no balsstiesību sadalījuma un tiesībām vadīt sabiedrības darbību un noteikt tās komercdarbības politiku (paziņojuma par koncentrācijas jēdzienu 14. punkts) un pirmpirkuma tiesību esamība nav obligāts papildu apstāklis, bet tā kā jebkurš cits faktiskais apstāklis var būt papildu pazīme (paziņojuma par koncentrācijas jēdzienu 15. punkts). Turklāt papildus precizējams, ka faktu, ka prasītājai pieder 47,92 % balsstiesību, pārējo akciju izkliedēto piederību un tās spēka pozīcijas valdē var uzskatīt par izņēmuma apstākļiem, kas pamato pirmpirkuma tiesību esamības ņemšanu vērā. Katrā ziņā tas, ka nav norādīta pazīme – pirmpirkuma tiesību esamība par labu prasītājai –, nav tāds apstāklis, kas varētu ietekmēt secinājumu par to, ka pastāvēja faktiska kontrole, īpaši pamatojoties uz balsstiesību sadalījumu akcionāru sapulcē un prasītājas spēka pozīcijām šajā pārvaldes institūcijā un valdē.

176    Tādējādi konkrētais iebildums un līdz ar to arī viss otrais pamats ir noraidāms.

 Par pirmo pamatu – Regulas Nr. 4064/89 7. panta 1. punkta un EKL 253. panta pārkāpums sakarā ar to, ka Komisija nav pareizi kvalificējusi pārkāpumu, un to, ka apstrīdētā lēmuma pamatojumā ir pretrunas

177    Prasītāja uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā ir pretrunas starp motīvu daļu un nolēmumu daļu, kas savukārt atbilstoši EKL 253. pantam nozīmējot pamatojuma neesamību. Tā pēc būtības norāda, ka apstrīdētajā lēmumā ietvertais pamatojums nevis pamato Regulas Nr. 4064/89 7. panta 1. punkta pārkāpumu, bet gan ļauj secināt, ka ir noticis minētās regulas 4. panta 1. punkta pārkāpums.

178    Komisija apstrīd prasītājas argumentus. Tā pēc būtības apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav nekādu pretrunu.

179    Jāatgādina, ka EKL 253. pantā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu ir būtiska formalitāte, kura ir jānošķir no jautājuma par pamatojuma pamatotību, kas attiecas uz strīdīgā akta likumību pēc būtības (skat. Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 67. punkts, un 2001. gada 22. marta spriedumu lietā C‑17/99 Francija/Komisija, Recueil, I‑2481. lpp., 35. punkts, kā arī 2011. gada 29. septembra spriedumu lietā C‑521/09 P Elf Aquitaine/Komisija, Krājums, I‑8947. lpp, 146. punkts).

180    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 253. pantā prasītajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam attiecīgā tiesību akta būtībai un tam nepārprotami un viennozīmīgi jāatspoguļo iestādes – tiesību akta izdevējas – argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt pārbaudi. Šī prasība neparedz, ka pamatojumā būtu jāprecizē visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojumā ir izpildītas EKL 253. panta prasības, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šā panta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (skat. iepriekš 179. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Sytraval un Brink’s France, 63. punkts, un Vispārējās tiesas 2006. gada 4. jūlija spriedumu lietā T‑304/02 Hoek Loos/Komisija, Krājums, II‑1887. lpp., 58. punkts).

181    Turklāt EKL 253. pantā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu prasa, lai nolēmuma pamatojums būtu skaidrs un viennozīmīgs. Tādējādi tiesību akta pamatojumam ir jābūt loģiskam un tajā it īpaši nedrīkst būt saturiskas pretrunas, kas liedz pareizi uztvert šā tiesību akta pamatā esošos apstākļus (skat. iepriekš 179. punktā minēto spriedumu lietā Elf Aquitaine/Komisija, 151. punkts).

182    Izskatāmajā lietā, kā to pamatoti uzsver Komisija, prasītājas izdarītais pārkāpums dažādās vietās apstrīdētajā lēmumā – gan apstrīdētā lēmuma 1. pantā, gan arī tostarp tā 40.–173., 174.–179., 191., 192., 205., 206., 211., 212. un 223. apsvērumā – ir viennozīmīgi kvalificēts kā priekšlaicīga koncentrācijas veikšana, pārkāpjot Regulas Nr. 4064/89 7. panta 1. punktu.

183    No iepriekš veiktās otrā pamata pārbaudes izriet, ka Komisija īpaši apstrīdētā lēmuma 40.–173. apsvērumā ir norādījusi gan juridiskos principus, gan arī faktiskos apsvērumus, uz kuriem tā ir balstījusi savu secinājumu, ka 2003. gada 23. decembrī prasītāja veica koncentrāciju, par to iepriekš nepaziņojot un nesaņemot tai atļauju, un ka pēc būtības tās šajā ziņā veiktā analīze ir atzīstama par tiesisku.

184    Pirmkārt, lai pierādītu iespējamās pretrunas apstrīdētajā lēmumā, prasītāja norāda uz tā 59. apsvērumu, saskaņā ar kuru:

“[..] tieši vēlākais 2003. gada decembrī, tas ir, mēnesī, kurā notika daļu iegāde, kas palielināja [prasītājas] dalību CNR pamatkapitālā un balsstiesībās attiecīgi līdz 49,95 % un 47,92 %, prasītājai radās pienākums attiecīgā gadījumā vērsties Komisijā pēc konsultācijas, gluži kā tā to izdarīja 2007. gadā. Tādā gadījumā Komisija, ievērojot pastāvīgo lēmumpieņemšanas praksi, būtu atzinusi [prasītājas] vienpersonīgas kontroles iegūšanas pār CNR faktu un līdz ar to arī paziņošanas pienākuma izpildi, kā tā to izdarīja 2007. gadā”.

185    Prasītājas ieskatā, šis apsvērums skaidri parādot, ka Komisija tai pārmet nepaziņošanu vai vismaz novēlotu paziņošanu, kas esot pretrunā apstrīdētā lēmuma 1. pantam, kurā ir norādīts uz pārkāpumu sakarā ar priekšlaicīgu koncentrācijas veikšanu. Taču, kā to pamatoti uzsver Komisija, fakts, ka minētajā apstrīdētā lēmuma vietā tā ir norādījusi, ka prasītājai bija jāsazinās ar to agrāk, nenozīmē, ka paziņošanas pienākuma pārkāpums būtu pamatā konstatētajam pārkāpumam, par kuru ir ticis uzlikts naudas sods, un, kā tas izriet no Regulas Nr. 4064/89 7. panta 1. punkta, apturēšanas pienākuma pārkāpums var tikt konstatēts gan tad, ja par koncentrāciju ir paziņots, gan arī tad, ja par to nav paziņots.

186    Otrkārt, prasītāja uzskata, ka pretrunu esamību apstrīdētajā lēmumā apstiprina atsevišķi vērtējuma elementi attiecībā uz pārkāpuma ilgumu. Tā, kvalificējot pārkāpumu kā sākušos dienā, kurā prasītāja ieguva EDF līdz tam piederošās akcijas, proti, 2003. gada 23. decembrī, un turpinājušos līdz iepriekšējās paziņošanas dienai, proti, 2007. gada 9. augustam, Komisija esot identificējusi Regulas Nr. 4064/89 4. panta 1. punkta pārkāpumu, kas skar nepaziņošanu. Prasītājas ieskatā, ja Komisija vēlējās kvalificēt minētās regulas 7. panta 1. punkta pārkāpumu, kas skar priekšlaikus veiktu koncentrāciju, tai pārkāpums esot bijis jāskaita no balsstiesību faktiskās izmantošanas, proti, no 2004. gada 29. jūnija akcionāru sapulces līdz dienai, kurā Komisija deva atļauju šai darbībai, proti, 2008. gada 29. aprīlim. Tāpēc 2003. gada 23. decembra un 2007. gada 9. augusta datumiem neesot nozīmes priekšlaicīgas koncentrācijas veikšanas kvalifikācijā. Komisija esot šo faktu tiešā veidā atzinusi, norādot, ka noilgums ir skaitāms no dienas, kurā pārkāpums tika pabeigts, proti, no 2008. gada 29. aprīļa.

187    Šajā ziņā, kā to norāda Komisija, Regulas Nr. 4064/89 4. pantā paredzētais paziņošanas pienākums konkretizējas noteiktā brīdī, tāpēc fakts, ka apstrīdētajā lēmumā tā ir centusies pierādīt pārkāpuma ilgumu, nenozīmē, ka tā nav mēģinājusi pamatot – vismaz ne tikai – paziņošanas neesamību.

188    Attiecībā uz prasītājas argumentu, ka Komisijai neesot bijis pamata fiksēt pārkāpuma sākumu pirms 2003. gada decembra beigām, jo priekšlaicīga koncentrācijas veikšana var notikt, vienīgi faktiski izmantojot balsstiesības, kas esot noticis tikai 2004. gada 29. jūnija akcionāru sapulcē, atzīmējams, ka Regulas Nr. 4064/89 7. panta 1. punktā ir norāde uz aizliegumu īstenot koncentrāciju, pirms par to ir ticis paziņots vai pirms tā ir tikusi atļauta.

189    Regulas Nr. 4064/89 3. panta 1. un 3. punktā (24. punkts iepriekš) koncentrācija ir definēta kā kontroles maiņa, kas nodrošina iespēju īstenot izšķirošu ietekmi pār attiecīgā uzņēmuma darbību, proti, kā kontroles formālā nozīmē iegūšana, nevis faktiska šādas kontroles izmantošana. Turklāt minēto apstiprina paziņojuma par koncentrācijas jēdzienu 9. punkta otrais apakšpunkts. Saskaņā ar šo tiesību normu Regula Nr. 4064/89 skaidri definē kontroli kā “iespēju realizēt izšķirošu ietekmi”, nevis kā “faktisku šādas ietekmes realizēšanu”. Tādējādi prasītājas arguments nav pamatots. Kas attiecas uz jautājumu par to, vai, kā to uzsver Komisija, nepaziņošana būtu tikusi uzskatīta par notikušu pirms 2003. gada 23. decembra, tam nav nozīmes šā pamata izvērtējumā.

190    Attiecībā uz pārkāpuma beigām, saistībā ar kurām prasītāja norāda, ka to fiksēšana 2007. gada 9. augustā nozīmē, ka konkrētais pārkāpums esot izpaudies kā nepaziņošana, norādāms, ka apstrīdētā lēmuma 211. un nākamajos apsvērumos Komisija ir pamatojusi šo savu rīcību. Tā paskaidro, ka gadījumā, kad koncentrācija ir notikusi un kamēr vien tā turpina pastāvēt, Regulas Nr. 4064/89 7. pantā paredzētais pārkāpums var beigties vienīgi tad, ja Komisija atļauj koncentrāciju vai ja attiecīgā gadījumā tā piešķir atbrīvojumu no apturēšanas pienākuma. Apstrīdētā lēmuma 212.–214. apsvērumā konstatējusi, ka starp norādīto vienpersonīgās kontroles iegūšanas datumu – 2003. gada 23. decembri – un atļaujošo lēmumu ir pagājis noteikts laika posms, 215. apsvērumā Komisija norāda, ka, izmantojot savu rīcības brīvību un neietekmējot tās principiālo nostāju, tā neņems vērā laika posmu, kas aptver pārrunas un pārbaudi, kuras notikušas laikā pēc iepriekšējās paziņošanas 2007. gada 9. augustā – dienas, kas tika noteikta par pārkāpuma beigu brīdi.

191    No iepriekšējā punktā norādītajiem apsvērumiem skaidri izriet, ka no tā, ka pārkāpuma beigas ir fiksētas iepriekšējās paziņošanas dienā, nevar secināt, ka līdz ar to Komisija ir identificējusi paziņošanas pienākuma pārkāpumu. Tādējādi šis arguments nav pamatots.

192    Treškārt, kaut arī prasītāja uzsver, ka pēc lietas materiālu savākšanas 2007. gada vasarā Komisija neprasīja tai apturēt paredzētās koncentrācijas īstenošanu, kas apstiprinot, ka tā nav uzskatījusi, ka noticis Regulas Nr. 4064/89 7. panta 1. punkta pārkāpums, tomēr par pareizu ir jāatzīst Komisijas veiktā analīze, saskaņā ar kuru šim apstāklim nav nozīmes pārkāpuma juridiskajā kvalifikācijā.

193    Kaut gan prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atzīstot, ka tāda rīcība nav paredzēta Regulā Nr. 4064/89, jo 2007. gada vasarā jau bija jāpiemēro Regula Nr. 139/2004, kas turklāt izrietot arī no atļaujošā lēmuma, kurā ir norādīts, ka tas ir ticis “pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 139/2004 6. panta 1. punkta [b) apakšpunktu]”, tomēr, kā to norāda Komisija, konkrētajā lietā piemērojamā regula vēl nebija nosakāma brīdī, kad tā atļāva koncentrāciju, jo vēl nebija noteikts faktiskās vienpersonīgās kontroles iegūšanas datums. Ir tiesa, ka ar atļaujošo lēmumu koncentrācija tika atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu, pamatojoties uz Regulu Nr. 139/2004, bet šā lēmuma 18. apsvērumā Komisija expressis verbis ir precizējusi, ka minētā atļaujošā lēmuma vajadzībām jautājums par precīzu faktiskās vienpersonīgās kontroles iegūšanas dienu varēja palikt atklāts, jo tam nebija sakara ar šīs darbības veikšanas analīzi no konkurences tiesību viedokļa. Šāda pieeja ir atzīstama par pareizu, jo, kā tas ir norādīts iepriekš 40. punktā, no Regulas Nr. 139/2004 26. panta 2. punkta izriet, ka Regulu Nr. 4064/89 bija jāturpina piemērot visām koncentrācijām, kuras bija vienošanās vai paziņojuma objekts vai kuru gadījumā tika iegūta kontrole šīs regulas 4. panta 1. punkta nozīmē pirms 2004. gada 1. maija.

194    Turklāt, kā norāda Komisija, tās iespēja veikt piemērotus pagaidu pasākumus ir tieši paredzēta vienīgi Regulas Nr. 139/2004 8. panta 5. punktā. Regulā Nr. 4064/89 tāda iespēja nebija paredzēta. Katrā ziņā arī Regulā Nr. 139/2004 ir runa tikai par Komisijas tiesībām lemt par šādu pasākumu piemērošanu. Šādos apstākļos konkrētajā lietā nevar izdarīt nekādus secinājumus par pārkāpuma kvalifikāciju, jo Komisija nav prasījusi apturēt konkrēto koncentrāciju.

195    Ceturtkārt, prasītāja apgalvo, ka pretrunas Komisijas argumentācijā esot bijušas novērojamas jau paziņojumā par iebildumiem, ka tā ir norādījusi uz problēmu kvalifikācijā savā atbildē uz šo paziņojumu un ka apstrīdētajā lēmumā Komisija nav pamatojusi, kāpēc tā nav vērtējusi šos prasītājas argumentus. Taču no atbildes uz paziņojumu par iebildumiem neizriet, ka prasītāja tādus argumentus būtu izvirzījusi.

196    Ir tiesa, ka minētajā atbildē ir daļa, kas attiecas uz “pārkāpuma juridiskās kvalifikācijas trūkumu un pārkāpuma nepierādīšanu konkrētajā gadījumā”, kurā prasītāja uzsver to, ka paziņojumā par iebildumiem nav norādīts galvenais Komisijas pret to izvirzītais pārkāpuma elements, proti, koncentrācijas veikšanas fakts Regulas Nr. 4064/89 nozīmē 2003. gada 23. decembrī. Tomēr, kaut gan prasītāja šādā veidā apstrīd ar Regulas Nr. 4064/89 7. panta 1. punktu saistīto faktu juridiskās kvalifikācijas esamību, tā neapgalvo, ka Komisijas norādītie fakti veidotu šīs pašas regulas 4. panta 1. punkta pārkāpumu. Tādējādi šajā dokumentā, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, tā neuzsver faktu, ka Komisija ir kvalificējusi citu pārkāpumu, nevis to, kuru tā patiesībā vēlējās kvalificēt. Katrā ziņā replikas rakstā prasītāja ir sašaurinājusi šo savu argumentu, precizējot, ka tā neatzīst, ka tā būtu izdarījusi jebkādu pārkāpumu. Tādējādi prasītāja norāda, ka savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem tā, nenonākot pretrunās, nav varējusi atzīt, ka tā uzskata, ka ir pārkāpts Regulas Nr. 4064/89 4. pants, jo tā visu laiku tika apgalvojusi, ka tā nav vainojama nekādos pārkāpumos. Līdz ar to prasītājas iebildums, ka atbildē uz paziņojumu par iebildumiem tā esot norādījusi uz problēmu pārkāpuma kvalifikācijā, ko Komisija apstrīdētajā lēmumā neesot vērtējusi, nav pamatots.

197    No minētā izriet, ka apstrīdētajā lēmumā pietiekami ir pamatots fakts, ka prasītāja ir izdarījusi Regulas Nr. 4064/89 7. panta 1. punkta pārkāpumu un ka šajā ziņā tajā nav konstatējamas nekādas pretrunas pamatojumā.

198    Līdz ar to pirmais pamats, tāpat kā visi pārējie prioritārie apsvērumi par apstrīdētā lēmuma atcelšanu, ir noraidāms.

2.     Par papildu apsvērumiem par naudas soda atcelšanu vai tās apmēra samazināšanu

 Par trešo pamatu – Regulas Nr. 2988/74 1. panta pārkāpums, ciktāl Komisijas tiesībām noteikt sodu prasītājai par norādīto pārkāpumu bijis iestājies noilgums

199    Šā pamata ietvaros prasītāja apgalvo, ka Komisijas tiesībām noteikt tai sodu bijis iestājies noilgums, jo runa ir, pirmkārt, par procesuālu pārkāpumu un, otrkārt, par tūlītēju pārkāpumu. Tās ieskatā, saskaņā ar Regulas Nr. 2988/74 1. panta 1. punkta a) apakšpunktu piemērojamais trīs gadu noilguma termiņš bija pagājis, jo par pārkāpuma sākuma brīdi tika atzīts 2003. gada 23. decembris un pirmais notikums, kas faktiski varēja pārtraukt šā termiņa ritējumu, esot noticis 2008. gada 17. jūnijā, proti, piecus gadus pēc pārkāpuma sākuma.

200    Komisija nepiekrīt, ka tās tiesības noteikt sodu būtu noilgušas.

201    No apstrīdētā lēmuma 179.–183. apsvēruma izriet, ka Komisija ir secinājusi, ka saskaņā ar Regulas Nr. 2988/74 1. panta 1. punktu noilgums tādā gadījumā kā izskatāmajā lietā, kas ir saistīta ar koncentrācijas veikšanu, pārkāpjot Regulas Nr. 4064/89 7. panta 1. punktu, un kas attiecas nevis uz vienkāršu nepaziņošanu, bet gan rīcību, kura rada strukturālas konkurences apstākļu izmaiņas, ir pieci gadi. Komisija norāda arī uz to, ka saskaņā ar Regulas Nr. 2988/74 2. pantu noilguma ritējumu pirmo reizi pārtrauca tās 2008. gada 17. jūnijā prasītājai nosūtītais pieprasījums sniegt informāciju un pēc tam arī 2008. gada 17. decembra paziņojums par iebildumiem.

202    Šis pamats pēc būtības attiecas uz Komisijas veikto Regulas Nr. 2988/74 1. panta piemērošanu. Šajā tiesību normā ir paredzēts:

“1.      Komisijas pilnvaras uzlikt soda naudu [naudas sodu] vai piemērot citas sankcijas par Eiropas Ekonomikas kopienas transporta vai konkurences noteikumu pārkāpšanu ir pakļautas šādiem noilguma termiņiem:

a)      trīs gadi gadījumā, ja pārkāpti noteikumi attiecībā uz uzņēmumu vai uzņēmumu apvienību pieteikumiem vai paziņojumiem, attiecībā uz informācijas pieprasījumiem vai uz izmeklēšanas veikšanu;

b)      pieci gadi visu pārējo pārkāpumu gadījumā.

2.      Laiku skaita no dienas, kurā ticis izdarīts pārkāpums. Tomēr ilgstoša vai atkārtota pārkāpuma gadījumā laiku skaita no dienas, kurā pārkāpums pārtraukts.”

203    Jāsecina, ka prasītājas argumenti daļēji sakrīt ar tiem, kas ir izvirzīti pirmā pamata ietvaros, ciktāl tajā norādīts uz to, ka pārkāpums esot bijis jākvalificē kā nepaziņošana Regulas Nr. 4064/89 4. panta nozīmē, nevis kā minētās regulas 7. panta 1. punktā paredzētā apturēšanas pienākuma pārkāpums. Taču no pirmā un otrā pamata pārbaudes izriet, ka Komisija, nenonākot pretrunās, ir pareizi kvalificējusi pārkāpumu kā minētās regulas 7. panta 1. punkta pārkāpumu, kas sākās 2003. gada 23. decembrī.

204    Pirmkārt, prasītāja tomēr norāda, ka, lai gan ir runa par Regulas Nr. 4064/89 7. panta 1. punkta pārkāpumu, tomēr esot jāpiemēro Regulas Nr. 2988/74 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais trīs gadu noilguma termiņš, jo būtiskais izšķirošais kritērijs, kas noteic koncentrācijas veikšanas prettiesiskumu, ir atkarīgs no atbildes uz jautājuma pirmo daļu, proti, to, vai par šo darbību pirms tās veikšanas ir ticis paziņots. Apstrīdētajā lēmumā vairākkārt esot norādīts, ka paziņošana nav notikusi, kas pierādot, ka Komisija pārmet prasītājai koncentrācijas veikšanu nevis tikai pirms tās atļaušanas, bet vēl arī pirms tās paziņošanas.

205    Šī analīze ir jānoraida. Kā to pamatoti apgalvo Komisija un kā norādīts pirmā pamata pārbaudes ietvaros, no Regulas Nr. 4064/89 7. panta 1. punkta izriet, ka šī tiesību norma ir pārkāpta, ja Kopienas mēroga koncentrācija tiek veikta, pirms par to ir paziņots vai pirms tā ir atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu, un paziņošana pati par sevi nav izšķiroša, lai faktiski pierādītu koncentrāciju, nedz arī pietiekama, lai to uzskatītu par pabeigtu.

206    Šajā ziņā Komisija pamatoti atgādina, ka atšķirība starp abiem šiem Regulā Nr. 2988/74 paredzētajiem noilguma termiņiem ir atkarīga arī no pārkāpuma rakstura: minētās regulas 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais īsākais trīs gadu noilguma termiņš ir attiecināms uz pārkāpumiem, kas ir saistīti ar uzņēmumu vai uzņēmumu apvienību pieteikumiem vai paziņojumiem, attiecībā uz informācijas pieprasījumiem vai uz izmeklēšanas veikšanu, savukārt minētā panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais garākais piecu gadu noilguma termiņš ir attiecināms uz citiem pārkāpumiem. Ir skaidrs, ka a) apakšpunktā minētajiem pārkāpumiem piemīt formāls vai procesuāls raksturs. Taču priekšlaicīga koncentrācijas veikšana, pārkāpjot Regulas Nr. 4064/89 7. panta 1. punktu, ir pārkāpums, ko nevar uzlūkot kā pilnīgi formālu vai procesuālu, jo tas, kā norādīts apstrīdētā lēmuma 182. apsvērumā, var būtiski ietekmēt konkurences apstākļus.

207    Attiecībā uz prasītājas argumentu, ka pārkāpums ir saistīts ar Komisijas ekskluzīvās kompetences neievērošanu, veicot koncentrāciju kontroli ex ante, kas tātad esot uzskatāms par konkurenci regulējošo noteikumu pārkāpumu, norādāms, ka, lai gan pārkāpumam ir saistība ar jautājumu par kompetenci, tā tomēr attiecas uz citiem pārkāpumiem nekā Regulas Nr. 2988/74 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētie.

208    Kas attiecas uz prasītājas argumentiem par pārkāpuma ilgumu un īpaši par datumu, kas norādīts kā pārkāpuma beigas, tie, kā norādīts iepriekš 191. punktā, paši par sevi nav uzskatāmi par atsevišķu pazīmi.

209    No minētā izriet, ka izskatāmajā lietā Komisija, secinot, ka noilguma termiņš ir pieci gadi, ir pamatoti piemērojusi Regulas Nr. 2988/74 1. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

210    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka konkrētais pārkāpums ir tūlītējs pārkāpums, jo tas ir pastrādāts ar vienu vienīgu darbību, veicot koncentrāciju, un ka vienīgi tā sekas ir izstiepušās laikā. Piemērojot šādu analīzi, noilgums būtu skaitāms no 2003. gada 23. decembra. Sava apgalvojuma pamatojumam prasītāja īpaši norāda uz Francijas konkurences tiesību regulējumu, kurā pastāv atšķirība starp ilgstošiem turpinātiem un ilgstošiem atkārtotiem pārkāpumiem. Tās ieskatā, pirmās kategorijas pārkāpumi tiek pastrādāti ar vienu vienīgu darbību, pat ja to iedarbība un rezultāts turpinās laikā, un šādā gadījumā ir piemērojams tūlītējo pārkāpumu tiesiskais regulējums. Izskatāmajā lietā aplūkojamais konkrētais pārkāpums iekļaujoties šajā pirmajā kategorijā, ņemot vērā, ka ir ticis norādīts, ka tas ir pastrādāts neuzmanības dēļ un ka šādu pazīmi nav iespējams attiecināt uz otro kategoriju, kas paredz atkārtoti izrādītu vēlmi atkal veikt pārkāpumus. Turklāt prasītāja uzskata, ka citāds slēdziens izraisītu to, ka Regulas Nr. 4064/89 7. panta 1. punkta pārkāpumi būtu teju mūžīgi, jo noilguma termiņš šādā situācijā nekad nevarētu iestāties.

211    Šis arguments, kas attiecas uz Regulas Nr. 2988/74 1. panta 2. punkta piemērošanu, saskaņā ar kuru noilgumu skaita no dienas, kurā ticis izdarīts pārkāpums, izņemot ilgstošu vai atkārtotu pārkāpumu gadījumus, attiecībā uz kuriem laiku skaita no dienas, kurā pārkāpums pārtraukts, nav atzīstams par pamatotu.

212    Spēja īstenot noteicošu ietekmi pār kontrolē esošo uzņēmumu viennozīmīgi iekļaujas laikā, kas ir skaitāms no kontroles iegūšanas brīža līdz tās beigām. Kā pamatoti ir norādījusi Komisija atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveidā uzdotu jautājumu, lūdzot precizēt tās argumentāciju attiecībā uz pārkāpuma ilgstošo raksturu, subjekts, kas ir ieguvis kontroli pār uzņēmumu, turpina to īstenot, pārkāpjot Regulas Nr. 4064/89 7. panta 1. punktā paredzēto apturēšanas pienākumu, līdz brīdim, kad šis subjekts to pārtrauc, saņemot Komisijas atļauju vai atsakoties no kontroles. Tādējādi pārkāpums turpinās tik ilgi, cik ilgi pastāv, pārkāpjot 7. panta 1. punktu, iegūtā kontrole, un kamēr Komisija nav koncentrāciju atļāvusi. Līdz ar to Komisija ir pamatoti kvalificējusi pārkāpumu kā tādu, kas ir turpinājies līdz koncentrācijas atļaušanas datumam vai attiecīgā gadījumā līdz agrākam datumam, ņemot vērā lietas apstākļus. Turklāt Komisija ir pamatoti uzsvērusi, ka prasītājas norādītais dalījums ilgstošos turpinātos un ilgstošos atkārtotos pārkāpumos Savienības konkurences tiesībās nav piemērojams un tāpēc to papildus nav nepieciešams izvērtēt.

213    Attiecībā uz prasītājas argumentu, ka šajos apstākļos noilguma termiņš tā arī nekad nevarētu iestāties, norādāms, ka tāda pārkāpuma kā izskatāmajā lietā aplūkojamais kvalificēšana par tūlītēju nav pamatojama no sodu politikas viedokļa, jo, nepastāvot tirgu ietekmējošiem faktoriem, šāda pārkāpuma sodīšanas tiesību noilgums iestātos visai viegli.

214    Visbeidzot jebkurā gadījumā, pat ja runa būtu par tūlītēju pārkāpumu, kas nozīmētu, ka noilgums būtu skaitāms no 2003. gada 23. decembra, piecu gadu noilguma termiņa ritējumu, kā tas ir norādīts iepriekš 209. punktā, saskaņā ar Regulas Nr. 2988/74 2. pantu, no kura izriet, ka noilguma termiņa ritējumu pārtrauc jebkāda Komisijas rīcība, ko tā veic, lai veiktu iepriekšēju izmeklēšanu vai procesuālu darbību, pārtrauktu 2008. gada 17. jūnija pieprasījums sniegt informāciju un 2008. gada 17. decembra paziņojums par iebildumiem, kā tas turklāt ir precizēts apstrīdētā lēmuma 180. apsvērumā.

215    No iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī Komisijas tiesībām noteikt sodu par Regulas Nr. 4064/89 7. panta 1. punkta pārkāpumu nebija iestājies noilgums.

216    Līdz ar to trešais pamats ir noraidāms.

 Par ceturto pamatu – Regulas Nr. 4064/89 14. panta 2. punkta un samērīguma principa, labas pārvaldības principa un tiesiskās paļāvības principa pārkāpums

217    Šajā pamatā prasītāja ir norādījusi divas daļas, kas pamato tās pakārtoto prasījumu atcelt vai samazināt naudas sodu. Pirmajā daļā tā norāda uz acīmredzamām kļūdām vērtējumā un uz naudas soda nesamērīgo apmēru attiecībā pret atsevišķa pārkāpuma sodīšanas mērķi. Otrajā daļā prasītāja norāda uz naudas soda nesamērību ar prevencijas mērķi un saskaņotības trūkumu ar Komisijas konkurences politiku.

 Par ceturtā pamata pirmo daļu – acīmredzamas kļūdas vērtējumā un nesamērīgs naudas soda apmērs attiecībā pret atsevišķa pārkāpuma sodīšanas mērķi

218    Prasītāja uzskata, ka naudas sods EUR 20 miljonu apmērā ir pilnīgi nesamērīgs un netaisnīgs. Turklāt tā uzsver, ka, pirmkārt, norādītais pārkāpums neesot smags pārkāpums, kas varētu pamatot tik barga naudas soda uzlikšanu. Otrkārt, Komisijas vērtējumā par pārkāpuma ilgumu esot acīmredzamas kļūdas. Treškārt, prasītāja apstrīd Komisijas veikto atbildību mīkstinošo apstākļu vērtējumu.

219    Komisija lūdz noraidīt prasītājas argumentus. Tā atzīmē, ka prasītāja nav apstrīdējusi atsevišķus būtiskus tās veiktā vērtējuma aspektus, ka prasītāja jauc pārkāpuma raksturu ar pārkāpuma smagumu un ka apstrīdētajā lēmumā ietvertajā pamatojumā attiecībā uz pārkāpuma ilgumu un atbildību mīkstinošo apstākļu vērtējumu nav nekādu kļūdu un vēl jo mazāk – acīmredzamu kļūdu.

220    Izvērtējamā Komisijas analīze ir ietverta apstrīdētā lēmuma 184.–227. apsvērumā. Apstrīdētā lēmuma 184. apsvērumā Komisija norāda, ka tā, ievērojot Regulas Nr. 4064/89 14. panta 3. punktu, ir ņēmusi vērā pārkāpuma raksturu un ilgumu, kā arī iespējamos atbildību pastiprinošos un mīkstinošos apstākļus.

221    Vispirms norādāms, ka saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 16. pantu Tiesai ir neierobežota kompetence pārskatīt lēmumus, ar ko Komisija noteikusi naudas sodu vai kavējuma naudu; tā var atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu vai kavējuma naudu. Šī kompetence pilnvaro tiesu papildus sankciju tiesiskuma pārbaudei aizstāt Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu un līdz ar to atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu vai noteikto kavējuma naudu (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Tiesas 2002. gada 15. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, I‑8375. lpp., 692. punkts).

222    Tomēr ir jāuzsver, ka neierobežotas kompetences īstenošana nav pielīdzināma pārbaudei pēc savas iniciatīvas, un jāatgādina, ka Savienības tiesās notiek uz sacīkstes principu balstīta tiesvedība. Izņemot absolūtus pamatus, kas tiesai ir jāizvirza pēc savas iniciatīvas, piemēram, apstrīdētā lēmuma pamatojuma neesamība, prasītājs ir tas, kuram ir jāizvirza pamati pret šo lēmumu un jāiesniedz pierādījumi, kas pamato šos pamatus.

223    Pirms izvērtēt prasītājas argumentus par Komisijas vērā ņemtajiem vai neņemtajiem faktoriem naudas soda apmēra noteikšanā, ir jāizvērtē, pirmkārt, prasītājas ievada argumenti, kuros norādīts uz faktu, ka tās veiktā prasītājas kopējo resursu analīze apstrīdētajā lēmumā Vispārējā tiesā nav apšaubīta un, otrkārt, prasītājas norādes uz atsevišķām metodēm vai principiem, kas piemēroti naudas soda apmēra noteikšanai karteļu jomā.

224    Prasītājas kopējie resursi ir aplūkoti apstrīdētā lēmuma 196., 197. un 225. apsvērumā. Apstrīdētā lēmuma 196. un 197. apsvērumā vienlaikus ir norādīts uz prasītājas lielumu un tās rīcībā esošajiem “ievērojamiem juridiskās analīzes līdzekļiem”. Apstrīdētā lēmuma 197. apsvērumā ir uzskaitītas Kopienas mēroga koncentrācijas, kurās ir bijusi iesaistīta prasītāja vai Suez grupa. Turklāt apstrīdētā lēmuma 225. apsvērumā Komisija norāda, ka tā ir ņēmusi vērā to, ka ar naudas sodiem jāpanāk preventīva iedarbība un ka tāda lieluma uzņēmuma kā prasītājas gadījumā ir nepieciešams, lai naudas soda apmērs būtu tik liels, lai tam būtu preventīva iedarbība.

225    Prasības pieteikumā prasītāja faktiski vai vismaz tiešā veidā nav apstrīdējusi iepriekšējā punktā norādītos vērtējumus. Komisija norāda, ka šiem apsvērumiem bija būtiska loma naudas soda apmēra noteikšanā, īpaši, lai nodrošinātu tā preventīvu iedarbību. Šajā ziņā Komisija, prasītājai pret to neiebilstot, uzsver, ka uzliktais naudas sods EUR 20 miljoni veido vien 0,42 % no maksimāli pieļaujamā naudas soda apmēra un tikai 0,04 % no Suez grupas apgrozījuma 2007. gadā (proti, EUR 47,5 miljardiem).

226    Jāatzīmē, ka naudas soda apmērs ir noteikts krietni zem Regulas Nr. 4064/89 14. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētā 10 % sliekšņa, saskaņā ar kuru Komisija var uzlikt naudas sodu, kas nepārsniedz 10 % no to attiecīgo uzņēmumu apgrozījuma, kuri tīši vai neuzmanības dēļ veic koncentrāciju, pārkāpjot tās 7. panta 1. punktu. Tas pats secināms, arī ņemot vērā tikai pašas prasītājas apgrozījumu, tajā skaitā arī CNR apgrozījumu, kas 2007. gadā bija EUR 15,2 miljardi, bet 2008. gadā – EUR 14,6 miljardi.

227    Attiecībā uz prasītājas norādītajiem naudas soda apmēra aprēķināšanā piemērotajiem principiem vai atsevišķām metodēm, kas precizētas Pamatnostādnēs naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “jaunās pamatnostādnes”), kā arī Pamatnostādnēs sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “agrākās pamatnostādnes”), īpaši, ciktāl tās attiecas uz pārkāpuma ilgumu un atbildību mīkstinošiem apstākļiem, Komisija pamatoti atzīst, ka šīs normas ir piemērojamas vienīgi saistībā ar Padomes 1962. gada 6. februāra Regulu Nr. 17, Pirmo regulu par [EKL 81.] un [82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.), un Padomes 2002. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.) un ka tātad tās nav piemērojamas attiecībā uz Regulas Nr. 4064/89 piemērošanas rezultātā uzliekamajiem naudas sodiem. Tādējādi prasītājas arguments, ka minētās normas ir piemērojamas, jo tās definējot “vispārējo Komisijas metodoloģiju naudas sodu noteikšanā konkurences jomā”, nav pamatots.

228    Kaut arī, protams, var tikt vilktas paralēles īpaši ar judikatūras, kas attiecas uz atsevišķiem vispārējiem tiesību principiem konkurences tiesību jomā, piemērošanu, Komisijai nevar pārmest, ka tā konkrētajā gadījumā, nosakot naudas soda apmēru, nebūtu ievērojusi kādu no agrākajās vai jaunajās pamatnostādnēs paredzētajām metodēm. Komisijai sava analīze bija jāveic Regulas Nr. 4064/89 14. panta 3. punkta ietvaros, saskaņā ar kuru, nosakot naudas soda apmēru, ir jāņem vērā pārkāpuma raksturs un smagums. Attiecībā uz šo tiesību normu Komisija nav izdevusi nekādas pamatnostādnes, kurās būtu norādīts, ka tai ir saistoši kādi naudas sodu aprēķināšanas nosacījumi. Tomēr apstrīdētajā lēmumā tai ir bijis pienākums skaidri un viennozīmīgi norādīt naudas soda aprēķināšanā vērā ņemtos apstākļus.

–       Par pārkāpuma smagumu

229    Saistībā ar pārkāpuma smagumu prasītāja pēc būtības izvirza trīs argumentus.

230    Šajā ziņā vispirms norādāms, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pārkāpuma smagums tiek noteikts, ņemot vērā vairākus apstākļus, attiecībā uz kuriem Komisijai ir novērtējuma brīvība (pēc analoģijas skat. Tiesas 2005. gada 28. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 240.–242. punkts, un 2007. gada 10. maija spriedumu lietā C‑328/05 P SGL Carbon/Komisija, Krājums, I‑3921. lpp., 43. punkts).

231    Pirmajā prasītājas argumentā ir norādīts, ka pārkāpums ir izdarīts aiz neuzmanības un ka šis fakts nekādā gadījumā nedrīkstētu tikt uzskatīts par faktoru, kas palielina pārkāpuma smagumu. Šajā jautājumā apstrīdētajā lēmumā Komisija esot nonākusi pretrunās, jo viss pārkāpuma smaguma izvērtējums esot nepareizs. Tās ieskatā, Komisija, uzskatot, ka ikviens Regulas Nr. 4064/89 7. panta 1. punkta pārkāpums pats par sevi ir smags pārkāpums, neesot ievērojusi minētās regulas 14. panta 2. punktu, kas nošķirot pārkāpumus, kuri izdarīti “tīši”, no pārkāpumiem, kuri izdarīti “nolaidības dēļ”.

232    No apstrīdētā lēmuma 186.–191. apsvēruma izriet, ka Komisija uzskata, ka pārkāpums ir smags un ka tas apdraud Kopienas koncentrāciju kontroli regulējošo tiesību normu efektivitāti. Tā precizē, ka uzņēmums, kas veic Kopienas mēroga koncentrāciju, iepriekš nesaņemot tam atļauju, vienpusēji izvairās no obligātas kontroles, kuras veikšanu likumdevējs ir nodevis Komisijas ekskluzīvajā kompetencē un tādējādi vājina Savienības tiesību sistēmu. Tātad, Komisijas ieskatā, ikviens Regulas Nr. 4064/89 7. panta 1. punkta pārkāpums pats par sevi ir smags pārkāpums.

233    Vispārējā tiesā Komisija ir īpaši uzsvērusi, ka šāda pieeja atbilst tiesību teorijā izteiktajām atziņām attiecībā uz citiem īstenošanas aizliegumiem, kas ir saistīti ar iepriekšējās paziņošanas un atļauju mehānismiem. Tostarp tā norāda uz valsts atbalsta un tehnisko standartu tiesisko regulējumu, kas noteikts ar Padomes 1983. gada 28. marta Direktīvu 83/189/EEK, ar ko nosaka informācijas sniegšanas procedūru tehnisko standartu un noteikumu jomā (OV L 109, 8. lpp.). Komisija arī piebilst, ka, ņemot vērā pašas iepriekšējās paziņošanas sistēmas loģiku, šīs sistēmas pārkāpums ir smags neatkarīgi no tā, vai tas ir pastrādāts tīši vai aiz neuzmanības, un neatkarīgi no tā ietekmes uz konkurenci.

234    Šajā ziņā, kaut arī paziņošanas tiesiskais regulējums valsts atbalsta vai tehnisko standartu jomā pats par sevi nevar būt par pamatojumu apstrīdētajā lēmumā ietvertajai argumentācijai, ciktāl, kā to vairākkārt atzīmē prasītāja, regulējums šajās jomās neparedz naudas sodu uzlikšanu, apstrīdētā lēmuma 193. apsvērumā Komisija pamatoti norāda, ka fakts, ka Regulā Nr. 4064/89 ir paredzēti tik smagi naudas sodi – līdz pat 10 % no attiecīgo uzņēmumu apgrozījuma –, parāda likumdevēja gribu aizsargāt Kopienas mēroga koncentrāciju iepriekšējās paziņošanas un atļauju sistēmu. Turklāt jāatzīmē, ka Regulas Nr. 139/2004 14. panta 2. punktā šis naudas sodu līmenis par koncentrācijas veikšanu, pārkāpjot apturēšanas pienākumu, ir saglabāts un šis smagais regulējums ir attiecināts arī uz nepaziņošanu, par kuru Regulā Nr. 4064/89 bija paredzēts naudas sods tikai no EUR 1000 līdz EUR 50 000 apmērā.

235    Tādējādi apstrīdētā lēmuma 187. apsvērumā Komisija pamatoti precizē, ka “Kopienas likumdevējs, pakļaujot Kopienas mēroga koncentrācijas iepriekšējas paziņošanas un atļauju saņemšanas pienākumam, ir vēlējies nodrošināt Kopienas mēroga koncentrāciju kontroles efektivitāti ar Komisijas starpniecību, ļaujot šai pēdējai attiecīgā gadījumā neatļaut šādu koncentrāciju veikšanu līdz galīgā lēmuma pieņemšanai un līdz ar to novērst nelabojamus un paliekošus konkurences pārkāpumus”. Tātad Komisija, nepieļaujot nekādas kļūdas, varēja kvalificēt pārkāpumu kā smagu, ņemot vērā tā raksturu.

236    Saistībā ar neuzmanības nozīmi no apstrīdētā lēmuma 195.–206. apsvēruma izriet, ka Komisija ir kvalificējusi pārkāpumu kā smagu, tostarp norādot uz faktu, ka prasītāja ir pieļāvusi neuzmanību. Taču, prasītājas ieskatā, pārkāpumu, kas izdarīts aiz neuzmanības, nevar kvalificēt kā smagu.

237    Šajā ziņā konstatējams, ka Regulas Nr. 4064/89 14. panta 2. punktā nav nodalīts tas, vai pārkāpums tiek izdarīts tīši vai aiz neuzmanības, bet abi šie naudas soda uzlikšanas nosacījumi ir norādīti kā alternatīvi (attiecībā uz Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu pēc analoģijas skat. Tiesas 1996. gada 25. marta rīkojumu lietā C‑137/95 P SPO u.c./Komisija, Recueil, I‑1611. lpp., 56. punkts). Turklāt pārkāpumi, kas izdarīti aiz neuzmanības, raugoties no to ietekmes uz konkurenci viedokļa, nav mazāk smagi kā pārkāpumi, kas tiek izdarīti tīši (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto lēmumu lietā SPO u.c./Komisija, 55. punkts).

238    Līdz ar to Komisijai bija pamats secināt, ka pārkāpums pats par sevi ir smags un par tādu tas varēja tikt uzskatīts, lai gan tas nebija pastrādāts tīši.

239    Turklāt fakts, ka gan agrākajās, gan arī jaunajās pamatnostādnēs saistībā ar naudas sodiem, ko uzliek par EKL 81. un 82. panta pārkāpumiem, neuzmanība ir norādīta kā atbildību mīkstinošs apstāklis, ir neefektīvs, pirmkārt, ņemot vērā iepriekš 227. punktā norādīto un, otrkārt, tāpēc, ka jautājums par to, vai Komisijai būtu vajadzējis ņemt vērā neuzmanību kā atbildību mīkstinošu apstākli, ir nošķirams no jautājuma par to, vai tā ir pareizi kvalificējusi pārkāpumu, ņemot vērā tā raksturu un smagumu.

240    Visbeidzot, norādāms, ka no apstrīdētā lēmuma konteksta un no apstrīdētā lēmuma 196.–206. apsvērumā norādītā, kuros prasītājas rīcība kvalificēta kā neuzmanība, izriet, ka Komisija uzskata, ka runa ir par rīcību, kas ir ļoti attāla no atvainojamas maldības un kas ir neadekvāta, ņemot vērā lietas apstākļus, kā tā to turklāt vēlreiz ir uzsvērusi Vispārējā tiesā.

241    Līdz ar to prasītājas arguments, ka Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 4064/89 14. pantu un ka apstrīdētajā lēmumā tā ir nonākusi pretrunās, kvalificējot pārkāpumu kā smagu, bet vienlaikus secinot, ka tas ir pastrādāts aiz neuzmanības, ir noraidāms.

242    Otrais prasītājas arguments, ar kuru tā apstrīd, ka pārkāpums ir uzskatāms par smagu, attiecas uz Komisijas atzīto faktu, ka pārkāpums nekādā veidā nav apdraudējis konkurenci. Prasītāja atgādina, ka pat EKL 81. un 82. panta pārkāpumi, kuri pēc definīcijas ir tādi, kas var izraisīt visnopietnākos konkurences apdraudējumus, automātiski netiek uzskatīti par smagiem. Tā kā koncentrāciju iepriekšējās kontroles galvenais mērķis esot novērst nelabojamus un paliekošus konkurences apdraudējumus un tā kā apstrīdētā lēmuma 194. apsvērumā Komisija pati atzīstot, ka konkrētā ietekme uz konkurenci ir nozīmīgs kritērijs, tās argumentācija, kvalificējot konkrēto pārkāpumu kā smagu situācijā, kurā nedz tā mērķis ir bijis apdraudēt konkurenci, nedz arī šāds apdraudējums reāli ir iestājies, esot pretrunīga.

243    Šis arguments attiecas uz apstrīdētā lēmuma 192.–194. apsvērumu par pārkāpuma smagumu, kuros Komisija ir norādījusi, ka fakts, ka pārkāpums nav radījis problēmas konkurencei, neietekmē to, ka pārkāpums ir atzīstams par smagu.

244    Šajā ziņā pārkāpums konkrētajā gadījumā ir jānodala no EKL 81. vai 82. panta pārkāpumiem, tāpat kā ir jānošķir arguments par nozīmi, kāda, prasītājas ieskatā, esot bijusi jāpiešķir faktam, ka tai pārmestais pārkāpums nav ietekmējis konkurenci.

245    Ir skaidrs, ka Savienības tiesiskā regulējuma koncentrāciju kontroles jomā mērķis ir nelabojamu un paliekošu konkurences apdraudējumu novēršana, kā to apstrīdētā lēmuma 187. apsvērumā atzīst arī pati Komisija. Tā Regulas Nr. 4064/89 preambulas pirmajā apsvērumā ir norādīts uz mērķi izveidot sistēmu, kas nodrošinātu to, ka netiek traucēta konkurence kopējā tirgū. In fine šādā veidā aizsargātās tiesiskās intereses ir brīva konkurence kopējā tirgū, kas saskaņā ar EKL 3. panta 1. punkta g) apakšpunktu ir viens no Savienības pamatmērķiem, un tas turklāt attiecas arī uz Komisijai piemītošajām izmeklēšanas un sodīšanas tiesībām par EKL 81. un 82. panta pārkāpumiem (šajā ziņā skat. Tiesas 2006. gada 29. jūnija spriedumu lietā C‑308/04 P SGL Carbon/Komisija, Krājums, I‑5977. lpp., 31. punkts).

246    Tomēr no Regulas Nr. 4064/89 izriet arī tas, ka ar to izveidotā koncentrāciju kontroles sistēma piešķir Komisijai tiesības veikt ikvienas koncentrācijas efektīvu kontroli, ievērojot tās ietekmi uz konkurences struktūru (preambulas 7. apsvērums), un ka šīs sistēmas efektivitāte tiek nodrošināta ar Kopienas mēroga koncentrāciju ex ante kontroles izveidošanu. No Regulas Nr. 4064/89 preambulas 17. apsvēruma, kā arī 7. panta 1. punkta izriet, ka šīs uzraudzības efektivitāte ir balstīta uz uzņēmumu pienākumu iepriekš paziņot par šādām koncentrācijām un apturēt to īstenošanu līdz brīdim, kad Komisija pieņem lēmumu atzīt tās par saderīgām ar kopējo tirgu. Turklāt ierobežojumi, kas attiecas uz iespēju piešķirt atbrīvojumu no apturēšanas pienākuma atbilstoši Regulas Nr. 4064/89 7. pantam, un par šā pienākuma neievērošanu noteiktās sankcijas 14. panta 2. punkta b) apakšpunktā apstiprina prioritāro lomu, kādu koncentrāciju kontroles jomā likumdevējs piešķīris apturēšanas pienākumam, un šī pieeja ir pamatota, jo koncentrācijas veikšana ietekmē tirgus struktūru un var apgrūtināt Komisijas lēmumu pieņemšanu, ar kuriem attiecīgos gadījumos tiek paredzēts atjaunot efektīvu konkurenci. Ņemot vērā šo kontekstu, Komisija pamatoti secina, ka koncentrācijas ietekmes uz tirgu neesamības izvērtēšana ex post nebūtu ņemama par saprātīgi izvēlētu faktoru, lai kvalificētu pārkāpuma smagumu ex ante kontroles sistēmas ietvaros.

247    Iepriekš minētais gan nenozīmē, ka ietekmes uz tirgu neesamība nav nozīmīgs apstāklis, kas nebūtu jāņem vērā, nosakot naudas soda apmēru, kā to apstrīdētā lēmuma 194. apsvērumā atzīst arī Komisija. Turklāt šajā pašā apsvērumā tā pamatoti uzsver arī to, ka, ja būtu noticis kaitējums konkurencei, pārkāpums būtu vēl smagāks. Visbeidzot jāatzīmē, ka apstrīdētā lēmuma 225. apsvēruma noslēgumā Komisija, to papildus gan neanalizējot, ir norādījusi, ka tā ir ņēmusi vērā, ka ar koncentrāciju nav radīts kaitējums konkurencei.

248    Trešajā prasītājas argumentā, ar kuru tā apstrīd, vai pārkāpums ir smags, ir norādīts uz apstākli, ka jautājums par faktisku vienpersonīgu kontroli 2003. gadā esot prasījis komplicētu faktisko un juridisko apstākļu analīzi. Tātad, tās ieskatā, Komisijai neesot bijis tiesību norādīt uz pārkāpuma šķietamo paredzamību, turklāt apstrīdētajā lēmumā minētie precedenti, īpaši Lēmums Nr. 1999/594 (122. punkts iepriekš) un Komisijas 1999. gada 10. februāra Lēmums Nr. 1999/459/EK, ar kuru tiek uzlikts naudas sods par trīs koncentrāciju nepaziņošanu un veikšanu, pārkāpjot Regulas Nr. 4064/89 4. pantu un 7. panta 1. punktu (Lieta IV/M.969 – A. P. Møller) (OV L 183, 29. lpp.), šajā ziņā neesot varējuši tikt norādīti.

249    Šis arguments attiecas uz apstrīdētā lēmuma 195.–206. apsvērumu, kuros Komisija savas pārkāpuma smaguma analīzes ietvaros ir secinājusi, ka prasītāja ir pieļāvusi neuzmanību. Šāds secinājums ir izdarīts, pamatojoties uz trīs faktoriem, proti, pirmkārt, faktu, ka prasītāja bija nozīmīgs uzņēmums, kura rīcībā bija ievērojami juridiskās analīzes resursi un kurš vairākkārt bija saskāries ar Savienības koncentrāciju regulējumu, otrkārt, faktu, ka kontroles iegūšana bija paredzama, un, treškārt, iepriekšēju lēmumu esamību.

250    Vispirms jāuzsver, kā norādīts iepriekš 224. un 225. punktā, ka prasītāja, pamatojot savu viedokli, ka tā ir pieļāvusi neuzmanību, proti, faktu, ka tā ir uzņēmums, kura rīcībā ir ievērojami juridiskās analīzes resursi un kurš vairākas reizes jau ir saskāries ar Savienības koncentrāciju tiesisko regulējumu, neapstrīd pirmo no trīs Komisijas norādītajiem faktoriem.

251    Attiecībā uz otro Komisijas norādīto faktoru, proti, kontroles iegūšanas paredzamību, prasītāja pēc būtības apgalvo, ka jautājums par tai labvēlīgu faktiskas vienpersonīgas kontroles esamību 2003. gadā prasīja komplicētu faktisko un juridisko apstākļu analīzi. Tā arī norāda uz CNR kā vispārējo interešu akciju sabiedrības sevišķo raksturu.

252    Apstrīdētā lēmuma 198. un nākamajos apsvērumos Komisija ir uzskaitījusi vairākus apstākļus, kas pamato tās argumentu, ka prasītāja ir izdarījusi pārkāpumu aiz neuzmanības, jo kontroles iegūšana esot bijusi paredzama. Secināms, ka runa ir par nozīmīgiem apstākļiem, kas vismaz katrā ziņā kopā ar prasītājas pieredzi paziņošanas procedūru jomā vājina tās argumentāciju, ka tai nevarot pārmest neuzmanību.

253    It īpaši tieši pēc EDF veiktajām darbībām saistībā ar citas koncentrācijas atļaušanu no Komisijas puses prasītāja 2003. gada jūnijā vienojās ar EDF par šīs pēdējās dalības CNR pārņemšanu. Tādējādi prasītāja ieguva gandrīz 50 % akciju un balsstiesību CNR, ievērojot, ka pārējo akciju piederība bija stipri izkliedēta un ka ar CDC bija noslēgts akcionāru līgums. Turklāt prasītajai bija trīs no divām pārstāvju vietām valdē. Ņemot vērā pašas prasītājas lielumu apgrozījuma ziņā, CNR apgrozījumu un faktorus attiecībā uz pārvaldības struktūru, Komisijai viennozīmīgi bija pamats secināt, ka prasītāja, nevēršoties pie tās vēlākais 2003. gada decembrī, lai noskaidrotu, vai faktiski konkrētajā gadījumā nav runa par koncentrāciju konkurences tiesību nozīmē, pieļāva neuzmanību. Fakts, ka prasītāja citādi interpretēja piemērojamās tiesību normas, nenozīmē, ka tai nebija skaidrs vai ka tā nevarēja paredzēt, ka tā, saprātīgā laikā neapspriežoties ar Komisiju par savu interpretāciju, riskē.

254    Protams, ka neuzmanība viena pati neveido prasītājai pārmesto pārkāpumu un līdz ar to par to vienu pašu nevar noteikt sodu. Proti, Komisijai ir jāpierāda, ka koncentrācija faktiski ir notikusi, kas ir tās kompetences jautājums, un attiecīgā gadījumā tai ir jāpierāda arī eventuālā apturēšanas pienākuma pārkāpuma sākuma brīdis. Tomēr no iepriekš veiktās otrā pamata pārbaudes izriet, ka Komisija šos apstākļus ir pietiekami pierādījusi.

255    Turklāt Komisija arī pamatoti uzsver, ka, kaut gan kontroles noteikšana esot bijusi sevišķi komplicēta, atbilstoša prasītājas rīcība, kādu Komisijai bija saprātīgs pamats sagaidīt, būtu bijusi ar to sazināties.

256    Visbeidzot faktam, ka Komisijai pašai bija nepieciešams ilgs laiks, lai noteiktu pārkāpuma sākuma brīdi, nav nozīmes, jo šīs procedūras ilgumu vismaz daļēji ir noteicis pašas prasītājas rīcības lēnums.

257    No minētā izriet, ka prasītājas argumentācija par koncentrācijas neparedzamību ir jānoraida.

258    Attiecībā uz trešo faktoru, kas norāda uz prasītājas neuzmanību, proti, apstrīdētā lēmuma 205. apsvērumā norādītajiem precedentiem, īpaši Lēmumu Nr. 1999/594 (122. punkts iepriekš) un Lēmumu Nr. 1999/459 (248. punkts iepriekš), proti, pirmajiem Komisijas lēmumiem, ar kuriem uzlikti naudas sodi par Regulas Nr. 4064/89 4. panta un 7. panta 1. punkta pārkāpumiem, fakts, ka šie lēmumi ir senāki par pārkāpuma sākuma brīdi, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, tieši apstiprina Komisijas secinājumu par tās pieļauto neuzmanību. Ņemot vērā šo lēmumu esamību, prasītāja nevarēja atsaukties uz to, ka šajā jomā nav izveidojusies lēmumpieņemšanas prakse.

259    Visbeidzot attiecībā uz prasītājas norādīto Komisijas 2001. gada 3. jūlija Lēmumu Nr. 2003/625/EK par koncentrācijas veikšanu saderīgi ar kopējo tirgu un EEK līgumu (Lieta COMP/JV.55 – Hutchison/RCPM/ECT) (OV 2003, L 223, 1. lpp.), ar kuru Komisija lēma neuzlikt naudas sodu par nepaziņošanu saistībā ar koncentrāciju veicošu kopuzņēmumu, īpaši ņemot vērā šāda veida koncentrācijām raksturīgo sevišķi komplicēto faktisko un juridisko apstākļu analīzi, pietiek norādīt, ka šīs lietas apstākļi bija atšķirīgi no konkrētās izskatāmās apstākļiem. Šajā lēmumā tika risināta problemātika par kopuzņēmuma sākotnēji Komisijai paziņotu sadarbības līgumu atbilstoši Regulas Nr. 17 noteikumiem, kuru Komisija tomēr vēlāk kvalificēja kā koncentratīvu. Tātad šajā lietā lēmums neuzlikt naudas sodu tika pieņemts pavisam atšķirīgā kontekstā. Turklāt Komisija pamatoti atgādina, ka jebkurā gadījumā tās agrākā lēmumpieņemšanas prakse nav tiesību avots, ko izmantot naudas sodu apmēra noteikšanai konkurences jomā (pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2003. gada 30. septembra spriedumu lietā T‑203/01 Michelin/Komisija, Recueil, II‑4071. lpp., 292. punkts).

260    No minētā izriet, ka visi trīs prasītājas argumenti, kas izvirzīti, lai apšaubītu pārkāpuma smagumu, ir jānoraida.

–       Par pārkāpuma ilgumu

261    Apstrīdētā lēmuma 207.–217. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka naudas soda aprēķināšanai vērā ņemams laika posms no 2003. gada 23. decembra līdz 2007. gada 9. augustam, tas ir, trīs gadi, septiņi mēneši un septiņpadsmit dienas, un ka šāds laika posms ir atzīstams par “ļoti būtisku”.

262    Prasītājas ieskatā, Komisija, secinot, ka trīs gadi, septiņi mēneši un septiņpadsmit dienas, ņemot vērā visīsāko Lēmumā Nr. 1999/459 (248. punkts iepriekš) norādīto laika posmu, ir ievērojams laika posms, nav ievērojusi pati savu praksi, saskaņā ar kuru daudz smagākus un ilgākus pārkāpumus tā uzskatot par vidēja ilguma pārkāpumiem. Tā neesot ievērojusi arī agrākās pamatnostādnes, saskaņā ar kurām pārkāpumi, kas ilgst no viena gada līdz pieciem gadiem, tika uzskatīti par vidēja ilguma pārkāpumiem. Turklāt, apstrīdētā lēmuma 217. apsvērumā atgādinot, ka kaitējuma risks attiecībā uz patērētājiem pieaug līdz ar pārkāpuma ilgumu, Komisija arī esot pieļāvusi kļūdu, jo tā esot tieši atzinusi, ka norādītais pārkāpums nekādi neietekmēja konkurenci vai patērētājus.

263    Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

264    Pirmkārt, konstatējams, ka šajā daļā izvirzītā prasītājas argumentācija neattiecas uz pārkāpuma ilguma aprēķināšanu, bet gan aprobežojas ar, pirmkārt, šaubām par Komisijas uzskatu, ka tās kvalificētais pārkāpuma ilgums ir uzskatāms par ļoti būtisku, un, otrkārt, pārkāpuma ilguma ņemšanas vērā nozīmes konkrētajā gadījumā apstrīdēšanu.

265    Otrkārt, kā norādīts iepriekš 227. punktā, Komisija pamatoti apstrīd agrāko pamatnostādņu nozīmi izskatāmajā lietā. Starp citu, tā pamatoti norāda, ka pārkāpums, ko veido kādas koncentrācijas pāragra īstenošana, var būt īsāks nekā slepena karteļa pastāvēšana un tādējādi paralēlēm pārkāpuma ilguma izvērtējumā starp šiem dažādajiem pārkāpumu veidiem visādā ziņā ir maza nozīme.

266    Treškārt, prasītāja neapstrīd, ka konkrētajā gadījumā pārkāpums ir norisinājies ilgāk nekā Lēmumā Nr. 1999/459 konstatētais (248. punkts iepriekš). Tātad šī apstrīdētā lēmuma 217. apsvērumā ietvertā Komisijas atsauce, pamatojot pārkāpuma ilgumu konkrētajā gadījumā, ir norādīta atbilstoši.

267    Ceturtkārt, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma 217. apsvērumā ietverto vispārīgo apgalvojumu, ka kaitējuma risks attiecībā uz patērētājiem pieaug vienlaikus ar pārkāpuma ilgumu, tajā nav nekādu pretrunu. Kā to pamatoti uzsver Komisija, šādā veidā tā vienkārši ir atgādinājusi, ka konkurences apdraudējuma risks pieaug, neparastai situācijai pagarinoties laikā, un ka attiecībā uz apturēšanas pienākuma pārkāpumu, ņemot vērā to, kas ir norādīts iepriekš 246. punktā, šis risks ir jāvērtē, a apriori abstrahējoties no koncentrācijas paredzamās ietekmes nākotnē analīzes. Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, konkrētajā gadījumā pārkāpuma ilgumam ir nozīme. Kā to pareizi ir uzsvērusi Komisija atbildē uz Vispārējas tiesas rakstveidā uzdotu jautājumu, kad pārkāpums tiek definēts kā faktiskas vai prettiesiskas darbības veikšana, ir pareizi ņemt vērā konkrētā fakta vai darbības tvērumu, kā arī laika posmu, kādā šī darbība ir veikta, pat ja runa ir par apstākļiem, kas norisinājušies pēc pārkāpuma izdarīšanas.

268    Šajos apstākļos uzskatāms, ka prasītāja nav pierādījusi, ka Komisijas vērtējums attiecībā uz pārkāpuma ilgumu būtu kļūdains.

–       Par atbildību mīkstinošiem apstākļiem

269    Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 218.–224. apsvēruma, kā atbildību mīkstinošu apstākli Komisija ir ņēmusi vērā faktu, ka prasītāja pie tās ir vērsusies pēc savas iniciatīvas, atzīmējot gan, ka prasītāja to izdarīja tikai trīs ar pusi gadus pēc tam, kad tā pārņēma EDF dalību CNR, kā arī prasītājas sadarbību paziņošanas procedūras laikā un arī pēc tam, tomēr norādot, ka laika posms pirms paziņošanas bija ļoti ilgs. Attiecībā uz dalības CNR neslēpšanu laika posmā no 2004. gada līdz 2007. gadam Komisija secina, ka tā nevarot tikt uzskatīta par atbildību mīkstinošu apstākli un ka fakts, ka tā šo aspektu nav izvērtējusi, nevar veidot likumības prezumpciju šajā ziņā par labu prasītājai. Neslēpšana varot nozīmēt, augstākais, to, ka prasītāja labā ticībā ir uzskatījusi, ka tai par koncentrāciju nav jāpaziņo. Komisija nav norādījusi nekādus atbildību pastiprinošus apstākļus.

270    Prasītāja atgādina, ka agrākajās un jaunajās pamatnostādnēs ir precizēts, ka Komisijai, nosakot naudas soda apmēru, ir jāņem vērā atbildību mīkstinoši apstākļi. Turklāt bez neuzmanības kā atbildību mīkstinoša apstākļa neņemšanas vērā tā apstrīd arī faktu, ka par šādu apstākli Komisija ir atteikusies pieņemt slēpšanas neesamību, pamatojoties uz to, ka attiecībā uz šo aspektu tā nav veikusi izmeklēšanu. Šādi rīkojoties, Komisija esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, sajaucot atbildību mīkstinoša apstākļa un likumības prezumpcijas jēdzienus.

271    Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

272    Jāsecina, ka iepriekš 227. punktā norādīto iemeslu dēļ Komisija atkal pamatoti ir norādījusi, ka agrākajās un jaunajās pamatnostādnēs ietvertā pieeja nav noteicošā. Turklāt Komisijai ir novērtējuma brīvība ņemt vai neņemt vērā tādus atbildību mīkstinošus apstākļus kā uzņēmuma iegādes neslēpšanu vai neuzmanību.

273    Īpaši attiecībā uz neuzmanības kā atbildību mīkstinoša apstākļa neņemšanu vērā iepriekš jau ir secināts, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, ņemot vērā neuzmanību pārkāpuma raksturošanā par smagu. Turklāt, kā Komisijai bija iespējams norādīt arī tiesas sēdē, pārkāpums, kas izpaužas kā koncentrācijas priekšlaicīga īstenošana, ir viens no pārkāpumiem, kuros grūti pierādīt nodomu.

274    Attiecībā uz faktu, ka neuzmanība ir uzskatīta par atbildību mīkstinošu apstākli Lēmumā Nr. 1999/594 (122. punkts iepriekš), bet konkrētajā gadījumā – nav, atgādināms, ka tas, ka atsevišķos gadījumos savā agrākajā lēmumpieņemšanas praksē Komisija zināmus pasākumus ir ņēmusi vērā kā atbildību mīkstinošus apstākļus, nenozīmē, ka tai ir pienākums rīkoties tāpat arī konkrētajā gadījumā, vienlaikus ņemot vērā, ka Komisijai ir jāievēro vienlīdzīgas attieksmes princips un tā nevar līdzīgas situācijas aplūkot atšķirīgi vai atšķirīgas situācijas aplūkot vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota (pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 12. septembra spriedumu lietā T‑30/05 Prym un Prym Consumer/Komisija, Krājumā nav publicēts, 205. punkts un tajā minētā judikatūra). Taču viens apstāklis, kas skaidri atšķir Lēmumu Nr. 1999/594 no konkrētā gadījuma, ir tas, ka minētais lēmums bija pirmais Komisijas lēmums, ar kuru tika piemērots Regulas Nr. 4064/89 14. pants. Katrā ziņā Komisijai tātad nav atzīstams pienākums piemērot tādu pašu risinājumu konkrētajā gadījumā.

275    Turklāt, kā tas analizēts iepriekš 240. un 248.–259. punktā, apstrīdētajā lēmumā Komisija ir izvirzījusi vairākus argumentus, no kuriem izriet, ka prasītājai pārmestā neuzmanība atbilst rīcībai, kas, ņemot vērā lietas apstākļus, ir ļoti attāla no atvainojamas un neadekvātas maldības.

276    Tātad Komisijai bija leģitīms un tiesisks pamats secināt, ka fakts, ka pārkāpums ir izdarīts aiz neuzmanības, nav pamats samazināt naudas soda apmēru.

277    Turklāt, kaut arī Komisija ir atteikusies ņemt vērā kā atbildību mīkstinošu apstākli to, ka prasītāja neslēpa savu dalību CNR, pēc būtības pamatojoties uz to, ka, tā kā šajā aspektā Komisija nav veikusi izmeklēšanu, prasītāja “tādā situācijā nevar baudīt likumības prezumpciju”, šāda analīze ir jāatzīst par pareizu. Komisija pamatoti uzsver, ka slēpšana ir nodomu veidojošs elements, kas varētu būt bijis pamats naudas soda apmēra palielināšanai. Tam, ka Lēmumā Nr. 2003/625 Komisijai ir bijis pamats secināt, ka pārkāpuma neslēpšana varētu būt pamats naudas sodu neuzlikt, nav nozīmes, jo, kā tas ir atgādināts iepriekš 259. punktā, lietas, kurā tika pieņemts šis lēmums, apstākļi bija atšķirīgi no izskatāmās lietas apstākļiem. Komisija pamatoti atgādina, ka runa bija par koncentrācijas darbību – sadarbības līgumu, kas tai sākotnēji tika paziņota, lai saņemtu atbrīvojumu, bet ko tā vēlāk kvalificēja kā koncentratīvu kopuzņēmuma izveidošanu.

278    No minētā izriet, ka prasītāja nav pierādījusi, ka Komisija būtu pārkāpusi tās novērtējuma brīvības robežas atbildību mīkstinošo apstākļu izvēlē un vērtējumā.

–       Par naudas soda samērīgumu

279    Kas attiecas uz samērīguma principu, tas prasa, lai Savienības iestāžu tiesību akti nepārsniegtu to, kas ir atbilstošs un vajadzīgs, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskā regulējumā noteiktos mērķus, ņemot vērā, ka, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais un tā radītie traucējumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem (Tiesas 1998. gada 5. maija spriedums lietā C‑180/96 Apvienotā Karaliste/Komisija, Recueil, I‑2265. lpp., 96. punkts, un iepriekš 274. punktā minētais spriedums lietā Prym un Prym Consumer/Komisija, 223. punkts). No tā izriet, ka naudas sodi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem – proti, ar konkurences noteikumu ievērošanu – un ka uzņēmumam par pārkāpumu konkurences jomā piemērotā naudas soda apmēram ir jābūt samērīgam ar pārkāpumu, novērtējot to kopumā un tostarp ņemot vērā tā smagumu (skat. iepriekš 274. punktā minēto spriedumu lietā Prym un Prym Consumer/Komisija, 224. punkts un tajā minētā judikatūra).

280    Šajā ziņā jāatgādina, ka konkrētajā gadījumā – neatkarīgi no jautājuma par to, vai pārkāpums, par kuru noteikts sods, ir pastrādāts aiz neuzmanības un vai tas ir ietekmējis konkurenci, – runa ir par smagu pārkāpumu, kas apdraud Komisijas veicamās Kopienas mēroga koncentrāciju kontroles sistēmas efektivitāti un kas turklāt ir norisinājies nozīmīgu laika posmu.

281    Turklāt, kas attiecas uz prasītājai pārmesto neuzmanību, runa ir par rīcību, kas, ņemot vērā lietas apstākļus, ir ļoti attāla no atvainojamas un neadekvātas maldības.

282    Turklāt, nosakot naudas sodu apmēru, Komisijai ir pamats ņemt vērā nepieciešamību šiem sodiem nodrošināt pietiekami preventīvu iedarbību (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Tiesas 1983. gada 7. jūnija spriedumu apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique Diffusion française u.c./Komisija, Recueil, 1825. lpp., 108. punkts, un Vispārējās tiesas 1998. gada 14. maija spriedumu lietā T‑304/94 Europa Carton/Komisija, Recueil, II‑869. lpp., 89. punkts). Turklāt nevar tikt apstrīdēta saistība starp uzņēmumu lielumu un kopējiem resursiem, no vienas puses, un nepieciešamību nodrošināt naudas soda preventīvo iedarbību, no otras puses. Tā Komisija, nosakot naudas soda apmēru, tostarp var ņemt vērā attiecīgā uzņēmuma lielumu un ekonomisko varu (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Tiesas 2010. gada 17. jūnija spriedumu lietā C‑413/08 P Lafarge/Komisija, Krājums, I‑5361. lpp., 112. punkts un tajā minētā judikatūra). Taču, kā atgādināts iepriekš 225. un 226. punktā, apmērs EUR 20 miljoni atbilst vienīgi aptuveni 0,04 % no Suez grupas apgrozījuma 2007. gadā (kas bija EUR 47,5 miljardi), ņemot vērā, ka tieši šis ir uzņēmums, uz kuru attiecas koncentrācija Regulas Nr. 4064/89 14. panta 2. punkta nozīmē, jo ar prasītājas starpniecību tas ieguva faktisku vienpersonīgu kontroli pār CNR, un aptuveni 0,13 % no prasītājas konsolidētā apgrozījuma 2007. gadā (kas bija EUR 15,2 miljardi 2007. gadā un EUR 14,6 miljardi 2008. gadā, šajā summā ieskaitot arī CNR apgrozījumu).

283    Ņemot vērā visus šos apstākļus un īpaši faktu, ka naudas soda apmērs EUR 20 miljoni, lai arī tas ir diezgan liels, ļoti skaidri novietojas to naudas sodu apmēru, kādi varēja tikt uzlikti, ievērojot Regulas Nr. 4064/89 14. panta 2. punktā noteikto augstāko limitu 10 % no konkrētā uzņēmuma apgrozījuma, skalas apakšā, šis apmērs nav uzskatāms par pārmērīgu iepretim Kopienas mēroga koncentrāciju īstenošanas iepriekšējās paziņošanas un atļauju sistēmas mērķim un ir samērīgs ar pārkāpumu tā kopumā.

284    Tomēr prasītāja uzsver, ka naudas soda nesamērīgums īpaši izpaužas, ņemot vērā ar Lēmumu Nr. 1999/594 (122. punkts iepriekš) un Lēmumu Nr. 1999/459 (248. punkts iepriekš) uzliktos ievērojami zemākos naudas sodus vai pat naudas sodu neuzlikšanu vispār Lēmumā Nr. 2003/625 un Komisijas 2002. gada 26. jūnija Lēmumā Nr. 2003/754/EK, ar kuru koncentrācija atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu un EEZ līgumu (Lieta COMP/M.2650 – Haniel/Cementbouw/JV) (OV 2003, L 282, 1. lpp.). Kas attiecas gan uz lēmumu šajā pēdējā lietā, gan arī uz jau iepriekš 259. punktā minēto Lēmumu Nr. 2003/625, norādāms, ka šo lietu faktiskie apstākļi ievērojami atšķīrās no izskatāmās lietas apstākļiem. Proti, kaut gan konkrēto lietu dalībnieki sākotnēji paļāvās uz Nīderlandes konkurenci uzraugošās iestādes vērtējumu, saskaņā ar kuru konkrētā darbība netika uzskatīta par koncentrāciju, Komisija vēlāk secināja, ka runa ir par Kopienas mēroga koncentrāciju, par kuru tai bija jāpaziņo.

285    Kas attiecas uz lietās, kurās tika pieņemts Lēmums Nr. 1999/594 (122. punkts iepriekš) un Lēmums Nr. 1999/459 (248. punkts iepriekš), uzliktajiem naudas sodiem attiecīgi EUR 33 000 un EUR 219 000 apmērā, norādāms, ka starp šiem apmēriem un konkrētajā gadījumā noteikto apmēru EUR 20 miljoni patiešām pastāv ievērojama atšķirība. Tomēr Komisija pamatoti uzsver, ka šie precedenti ir radušies daudz agrīnākā Regulas Nr. 4064/89 14. panta piemērošanas laikā, kas šajos lēmumos arī ir norādīts. Turklāt ar abiem lēmumiem naudas sods tika uzlikts daļēji par paziņojuma neiesniegšanu, bet daļēji un daudz lielākā apmērā – par apturēšanas pienākuma pārkāpumu, precizējot, ka, nosakot minētos apmērus, tika ņemti vērā šo lietu apstākļi un ka šie apmēri neietekmē vēlākus minētā 14. panta piemērošanas gadījumus.

286    Katrā ziņā, kā jau norādīts iepriekš, Komisijas agrākā lēmumpieņemšanas prakse nevar būt par tiesību avotu attiecībā uz naudas sodiem konkurences jomā (pēc analoģijas skat. iepriekš 259. punktā minēto spriedumu lietā Michelin/Komisija, 292. punkts). Turklāt fakts, ka pagātnē Komisija par kādiem konkrētiem pārkāpumiem ir uzlikusi naudas sodus kādā konkrētā apmērā, nevar tai liegt palielināt šo sodu apmēru, nepārkāpjot Regulā Nr. 4064/89 noteikto robežu, ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu Savienības konkurences politikas īstenošanu. Savienības konkurences noteikumu efektīva piemērošana tieši prasa, lai Komisija jebkurā laikā naudas sodu apmēru varētu pielāgot šīs politikas prasībām (pēc analoģijas skat. iepriekš 230. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 169. punkts un tajā minētā judikatūra).

287    Līdz ar to ceturtā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

▪ Par ceturtā pamata otro daļu – naudas soda nesamērīgums attiecībā pret prevencijas mērķi un saskaņotības trūkums ar Komisijas konkurences politiku

288    Prasītāja norāda, pirmkārt, uz uzliktā naudas soda nesamērību un pretrunām ar karteļus regulējošajām tiesību normām un, otrkārt, uzliktā naudas soda neatbilstību Komisijas lēmumpieņemšanas praksei un koncentrāciju kontroles mērķiem.

289    Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

290    Pirmkārt, saistībā ar naudas soda nesamērību un pretrunām ar karteļus regulējošajām tiesību normām prasītāja pēc būtības norāda, ka, ņemot vērā karteļu jomā piemērojamo iecietības politiku, saskaņā ar kuru uzņēmums, kas piedalās kartelī, par tā esamību informējot Komisiju, var pretendēt uz pilnīgu atbrīvojumu no naudas soda, arī tai esot pienācies baudīt šādu imunitāti. Tā arī vērš uzmanību uz to, ka Komisijas rīcībā ir citi juridiskie instrumenti, kas tai ļauj izbeigt pārkāpumus ar alternatīviem līdzekļiem, proti, lēmumi, ar kuriem tiek uzlikts pienākums veikt noteiktas darbības saistībā ar Regulu Nr. 1/2003, un vienošanos noslēgšana par mantiska rakstura sankciju samazināšanu vai nepiemērošanu ar uzņēmumiem, kas sadarbojas. Prasītāja arī norāda uz līdzīgu naudas soda apmēru Komisijas lēmumā, kas pieņemts aptuveni vienā laikā ar apstrīdēto lēmumu un kas tika uzlikts uzņēmumam, kurš aptuveni trīspadsmit gadus piedalījās slepenā cenu kartelī un ģeogrāfisko tirgu sadalīšanā, un tā ir iesniegusi rezumējošu tabulu, kurā atspoguļoti naudas sodu apmēri, kādi noteikti atsevišķās citās karteļu lietās.

291    Jānorāda, ka attiecībā uz salīdzinājumu ar karteļu jomā īstenoto iecietības politiku Komisija pamatoti norāda, ka tas ir neefektīvs. Proti, šīs politikas ietvaros tiek risinātas ar karteļu veidošanas, kas pēc sava rakstura ir slēpti pārkāpumi, konstatēšanu saistītās specifiskās grūtības. Iecietības programma un vienošanos slēgšana ir ar šo kontekstu specifiski saistīti instrumenti, un jebkāda to piemērošana pēc analoģijas Kopienu mēroga koncentrāciju tiesiskajā regulējumā, kas ir balstīts uz paziņošanas pienākumu un Komisijas ekskluzīvo tiesību atļaut koncentrācijas ievērošanu, ir jānoraida. Savukārt attiecībā uz Komisijas pilnvarām atbilstoši Regulai Nr. 1/2003 noteikt par obligātām uzņēmumu piedāvātās darbības un konstatēt, ka nav jāveic pārkāpuma izmeklēšana, norādāms, ka ar šādiem lēmumiem tiek mēģināts izslēgt attiecīgo nolīgumu vai darbību negatīvo ietekmi uz tirgu. Tā kā izskatāmajā lietā aplūkojamā koncentrācija ir tikusi atļauta, jebkādai analoģijai ar šo mehānismu nav nozīmes.

292    Vēl ir jāizvērtē prasītājas arguments par to, ka naudas sods līdzīgā apmērā kā tai uzliktais, proti, EUR 19,8 miljoni, ar Komisijas 2008. gada 1. oktobra Lēmumu C(2008) 5476, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/C.39181 – Sveču vasks), kura kopsavilkums ir publicēts 2009. gada 4. decembra Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV C 295, 17. lpp.), tika noteikts Spānijā reģistrētai sabiedrībai Repsol. Prasītāja atzīmē, ka Repsol tika sodīta par ilgtermiņa dalību slepenā aizliegtā vienošanās, lai gan Komisija tai pārmeta vienīgi aiz neuzmanības izdarītu pārkāpumu, kas nebija ietekmējis tirgu. Tā norāda arī uz citiem gadījumiem, kad līdzīgi naudas sodu apmēri ir noteikti citos ar karteļiem saistītos lēmumos. Taču šis salīdzinājums nav atzīstams par pamatotu tā paša iemesla dēļ kā iepriekšējā punktā norādītais. Proti, šie lēmumi, kas ir pieņemti tieši karteļu jomā, atbilst šīs jomas īpašajiem mērķiem un īpašajai metodoloģijai, kas ir saistīta ar aizliegto vienošanos slepeno raksturu, un tie nevar tikt norādīti kā pamatojums, lai lemtu par konkrētajā gadījumā uzliktā naudas soda samērīgumu. Turklāt, tā kā Komisijai ir tiesības veidot savu naudas sodu politiku attiecībā uz noteikta veida pārkāpumiem laikā, kā tas ir norādīts iepriekš 286. punktā, nekas tai neliedz attīstīt naudas sodu politiku, kas atbilst īpašajai loģikai tieši koncentrāciju jomā.

293    Otrkārt, saistībā ar to, ka noteiktais naudas soda apmērs neatbilstot Komisijas lēmumpieņemšanas praksei un koncentrāciju kontroles mērķiem, prasītāja apgalvo, ka Komisija, tik smagi sodot uzņēmumu, kas pie tās ir vērsies pēc savas iniciatīvas, turklāt atzīstot, ka tās tiesībām uzlikt sodu pēc pieciem gadiem ir iestājies noilgums, dod vēstījumu, kas neatbilst tās konkurences politikas labai pārvaldībai koncentrāciju kontroles jomā. Tās ieskatā, samērīguma principa un labas pārvaldības principa rūpīgāka piemērošana varētu būt izpaudusies kā Regulas Nr. 4064/89 7. panta 1. punkta pārkāpuma konstatēšana bez naudas soda uzlikšanas. Turklāt prasītāja atgādina, ka Lēmumā Nr. 1999/594 (122. punkts iepriekš) Komisija esot skaidri norādījusi, ka uzņēmumiem, kas neuzmanības dēļ nav tai paziņojuši par koncentrāciju un kas pie tās vēršas pēc savas iniciatīvas, tā uzliks tikai mērenus naudas sodus. Tādējādi tā apgalvo, ka Komisija nav ievērojusi tiesiskās paļāvības principu.

294    Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

295    Šajā ziņā attiecībā uz argumentu, ka konkrētajā gadījumā uzliktais naudas sods neatbilst konkurences politikas labai pārvaldībai koncentrāciju kontroles jomā, norādāms, ka prasītājas piedāvātais scenārijs, saskaņā ar kuru eventuālajiem paziņošanas pienākuma pārkāpējiem būtu priekšrocība nevērsties Komisijā pirms piecu gadu noilguma termiņa iestāšanās, a fortiori arī tad, ja konkrētā darbība apdraudētu konkurenci, nekādā ziņā nav ticamāks par to, ko aizstāv Komisija. Tā savukārt norāda, ka tai ir pamats uzskatīt, ka ievērojamu naudas sodu uzlikšana par Regulas Nr. 4064/89 7. panta 1. punkta pārkāpumiem galu galā panāks, ka uzņēmumi atturēsies izdarīt šāda veida pārkāpumus. Ir pavisam ticami, ka vienkāršam paziņojumam par iespējamu naudas soda uzlikšanu EUR 20 miljonu apmērā, to praktiski nepiemērojot, acīmredzami nebūs tāda pati preventīva iedarbība.

296    Saistībā ar tiesiskās paļāvības principa iespējamo pārkāpumu Vispārējā tiesa uzdeva Komisijai jautājumus rakstveidā par Lēmuma Nr. 1999/594 (122. punkts iepriekš) 18. apsvēruma tvērumu, kurā ir norādīts:

“[..] Komisija secina, ka Samsung norādītajos apstākļos, proti, nepaziņošana par attiecīgajām darbībām neuzmanības dēļ, kas nelabvēlīgi neietekmē konkurenci, un jautājumam par kontroles esamību neesot sarežģītam, ir uzņēmuma interesēs informēt Komisiju un paziņot par konkrētajām darbībām, kā to arī izdarīja Samsung. Tādā gadījumā uzņēmumam pastāv risks, ka Komisija (ņemot vērā lietas apstākļus) tam var uzlikt relatīvi mērenu naudas sodu, bet tajā pašā laikā tas izvairās no nopietnākām sekām, kādas varētu būt, ja Komisija pieņemtu lēmumu piemērot regulas 14. pantu koncentrācijām no brīža, kad uzņēmums ir rīkojies ļaunticīgi.”

297    Izvaicāta īpaši par to, vai, ņemot vērā Komisijas atzītā vispārīgo raksturu un pamatnostādņu neesamību attiecībā uz naudas sodiem šajā jomā, minētie apgalvojumi var tikt saprasti kā norāde uz metodi, ko tā plāno izmantot Regulas Nr. 4064/89 14. panta piemērošanā, Komisija norādīja, ka ar minēto citātu tika noraidīts Samsung izteiktais ierosinājums, ka netīšas nepaziņošanas gadījumos, kuri nav nelabvēlīgi ietekmējuši konkurenci un kad lietas dalībnieki spontāni ir vērsuši Komisijas uzmanību uz savu kļūdu un centušies to labot, tai vajadzētu īstenot amnestijas politiku. Tādējādi Komisija esot vēlējusies norādīt, ka amnestijas politika nebija nedz nepieciešama, nedz arī piemērota, jo uzņēmumiem jebkurā gadījumā ir jābūt interesei informēt Komisiju. Tās ieskatā, tieši šajā kontekstā tā ir norādījusi uz uzņēmuma risku saņemt relatīvi mērenu naudas sodu, precizējot, ka tas attiecas vienīgi uz konkrēto lietu sakarā ar tās apstākļiem.

298    Jāsecina, ka šis Komisijas sniegtais skaidrojums ir ticams, kaut arī atsauce minētā citāta beigās uz faktu, ka sods Regulas Nr. 4064/89 14. panta nozīmē tiek noteikts vienīgi, ja persona rīkojusies tīši, norāda uz kļūdainu šīs tiesību normas interpretāciju, kura ļauj uzlikt naudas sodus pat arī tad, ja ļauns nolūks netiek konstatēts, proti, arī neuzmanības gadījumos, kā tas izriet no iepriekš veiktās šīs tiesību normas analīzes.

299    Turklāt Komisija pamatoti atgādina, ka prasītāja nevar atsaukties uz savu tiesisko paļāvību, ka naudas sodu līmenis saglabāsies tāds pats kā Regulas Nr. 4064/89 piemērošanas agrīnajā periodā. Iepriekš jau norādīts, ka judikatūra atzīst nepieciešamību ļaut Komisijai pielāgot naudas sodu līmeni konkurences politikas vajadzībām, kas savukārt izslēdz, ka attiecīgo darbību veicējiem varētu būt tiesiskā paļāvība uz pastāvošas situācijas saglabāšanos, vēl jo vairāk tāpēc, ka konkurences politiku raksturo plaša Komisijas novērtējuma brīvība, īpaši naudas sodu apmēra noteikšanā (iepriekš 230. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 169.–173. punkts). Katrā ziņā, nepastāvot pamatnostādnēm, šāda analīze a fortiori ir piemērojama arī attiecībā uz Regulā Nr. 4064/89 paredzētajiem pārkāpumiem. Tādējādi konkrētais citāts nevar tikt saprasts kā norāde uz metodi, kuru Komisija būtu plānojusi pielietot Regulas Nr. 4064/89 14. panta piemērošanā nākotnē.

300    Turklāt Vispārējā tiesā Komisijas norādītā atsauce uz Vispārējās tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑99/04 AC‑Treuhand/Komisija (Krājums, II‑1501. lpp.) nav nenozīmīga. Šajā lietā minētā sprieduma 164. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka Komisijas lēmumpieņemšanas prakse vairāk kā divdesmit gadu laikā, kurā nav tikuši pieņemti nelabvēlīgi lēmumi un nav sodīti aizliegtu vienošanos īstenošanā iesaistītie padomdevēji uzņēmumi, tomēr nenoraidot domu, ka šie uzņēmumi varētu tikt saukti pie atbildības par pārkāpumu, nevarēja radīt pamatotas cerības, ka Komisija nākotnē atteiksies no padomdevēju uzņēmumu sodīšanas, ja tie piedalās aizliegtu vienošanos īstenošanā. Fakts, ka šajā gadījumā uzliktā naudas soda apmērs bija visai neliels, izskatāmajā lietā nav galvenais, jo, kā to pamatoti uzsver Komisija, ar to tika sodītas apvienības, konkrēti – padomdevēji uzņēmumi, attiecībā uz kuriem iepriekš bija nolemts nesodīt to iespējamo iesaistīšanos karteļu darbībās.

301    Visbeidzot Komisijas norādītajiem valsts iestāžu lēmumiem, ņemot vērā, ka arī tie attiecas uz nebūt ne niecīgu naudas sodu uzlikšanu par koncentrācijas veikšanas aizlieguma pārkāpumiem, katrā ziņā nav nozīmes, lai izvērtētu konkrētā naudas soda samērību, jo starp šo lēmumu pamatā esošajiem un izskatāmās lietas faktiskajiem apstākļiem ir konstatējamas acīmredzamas atšķirības.

302    Tādējādi ceturtā pamata otrā daļa un līdz ar to arī viss ceturtais pamats kopumā ir noraidāms.

303    Attiecībā uz pakārtotiem prasījumiem, ciktāl tie attiecas uz lūgumu samazināt naudas soda apmēru, Vispārējā tiesa, lemjot savas neierobežotās kompetences ietvaros, uzskata, ka katrā ziņā nav pamata samazināt naudas soda apmēru, izmantojot šo kompetenci, jo tā uzskata, ka apmērs, kas skaidri novietojas teorētiski iespējami uzliekamo sodu apmēra skalas apakšā, izskatāmās lietas apstākļos, ņemot vērā Komisijas konstatētā pārkāpuma smagumu un ilgumu, kā arī prasītājas kopējos resursus, ir atbilstošs.

304    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, prasība ir pilnībā noraidāma.

 Par tiesāšanās izdevumiem

305    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus saskaņā ar tās prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Electrabel atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Czúcz Labucka Gratsias

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2012. gada 12. decembrī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības rašanās fakti

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

1.  Par prioritārajiem prasījumiem attiecībā uz apstrīdētā lēmuma atcelšanu

Par otro pamatu – Regulas Nr. 4064/89 3. panta 3. punkta un 7. panta 1. punkta, kā arī principa, ka Komisijai ir jāievēro pašas izveidotie noteikumi, pārkāpums

Par otrā pamata otro daļu – Komisijas “pamatnostādnēs” paredzētā testa nepilnīga un kļūdaina piemērošana un kļūdas, kas ietekmē pazīmes par balsu vairākumu CNR akcionāru sapulcēs vērtējumu

Par otrā pamata pirmo daļu – būtiskas CNR raksturīgas iezīmes neņemšana vērā, un par otrā pamata trešās daļas pirmo iebildumu – kļūda, kas ietekmē pazīmi par prasītājas vairākumu CNR valdē

–  Par Francijas valsts ietekmi CNR pārvaldībā (valdes un uzraudzības padomes sastāvs un uzdevumi, valdības komisāri, valsts kontrolieris)

–  Par Murcef likuma nozīmi

–  Par citiem otrā pamata trešās daļas iebildumiem – kļūdas, kas varētu būt ietekmējušas citas apstrīdētajā lēmumā norādītās pazīmes

–  Par iebildumu, kurā norādīts uz kļūdām, vērtējot pazīmi par prasītājas un EDF rūpnieciskajām un tirdznieciskajām lomām CNR laika posmā no 2004. gada līdz 2006. gadam

–  Par iebildumu, kurā norādīts uz kļūdām, vērtējot pazīmes, kas attiecas uz CNR vadītāju, prasītājas un Suez grupas izteikumiem

–  Par iebildumu, kurā norādīts uz kļūdām, vērtējot pazīmi par prasītājai piederošajām pirmpirkuma tiesībām

Par pirmo pamatu – Regulas Nr. 4064/89 7. panta 1. punkta un EKL 253. panta pārkāpums sakarā ar to, ka Komisija nav pareizi kvalificējusi pārkāpumu, un to, ka apstrīdētā lēmuma pamatojumā ir pretrunas

2.  Par papildu apsvērumiem par naudas soda atcelšanu vai tās apmēra samazināšanu

Par trešo pamatu – Regulas Nr. 2988/74 1. panta pārkāpums, ciktāl Komisijas tiesībām noteikt sodu prasītājai par norādīto pārkāpumu bijis iestājies noilgums

Par ceturto pamatu – Regulas Nr. 4064/89 14. panta 2. punkta un samērīguma principa, labas pārvaldības principa un tiesiskās paļāvības principa pārkāpums

Par ceturtā pamata pirmo daļu – acīmredzamas kļūdas vērtējumā un nesamērīgs naudas soda apmērs attiecībā pret atsevišķa pārkāpuma sodīšanas mērķi

–  Par pārkāpuma smagumu

–  Par pārkāpuma ilgumu

–  Par atbildību mīkstinošiem apstākļiem

–  Par naudas soda samērīgumu

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – franču.