VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta paplašinātā sastāvā)
2023. gada 5. jūlijā (*)
Atcelšanas prasība – Institucionālās tiesības – Parlamenta loceklis – Parlamenta priekšsēdētāja atteikums apmierināt lūgumu aizstāvēt privilēģijas un imunitāti – Nepārsūdzams akts – Nepieņemamība
Lietā T‑115/20
Carles Puigdemont i Casamajó, ar dzīvesvietu Vaterlo (Beļģija),
Antoni Comín i Oliveres, ar dzīvesvietu Vaterlo,
kurus pārstāv P. Bekaert, G. Boye, S. Bekaert, advokāti, un B. Emmerson, KC,
prasītāji,
pret
Eiropas Parlamentu, ko pārstāv N. Görlitz un J.‑C. Puffer, pārstāvji,
atbildētājs,
ko atbalsta
Spānijas Karaliste, ko pārstāv A. Gavela Llopis un J. Ruiz Sánchez, pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta paplašinātā sastāvā)
apspriedes laikā šādā sastāvā: priekšsēdētāja A. Markulli [A. Marcoulli] (referente), tiesneši S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen], H. Kanninens [H. Kanninen], J. Švarcs [J. Schwarcz] un R. Norkus [R. Norkus],
sekretāre: M. Zvozdzjaka‑Karbona [M. Zwozdziak‑Carbonne], administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu, tostarp 2021. gada 17. jūnija rīkojumu, ar kuru Parlamenta iebildes par nepieņemamību izskatīšana tiek atlikta līdz lietas izskatīšanai pēc būtības,
pēc 2022. gada 24. novembra tiesas sēdes
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāji Carles Puigdemont i Casamajó un Antoni Comín i Oliveres lūdz atcelt Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja lēmumu, kas esot ietverts viņa 2019. gada 10. decembra vēstulē, kura tika nosūtīta, atbildot uz Parlamentam izteikto lūgumu saskaņā ar tā Reglamenta 9. pantu aizstāvēt viņu parlamentāro imunitāti.
Tiesvedības priekšvēsture un fakti pēc prasības celšanas
2 Pirmais prasītājs bija Generalitat de Cataluña (Katalonijas autonomās kopienas pašpārvaldes, Spānija) priekšsēdētājs un otrais prasītājs bija Gobierno autonómico de Cataluña (Katalonijas autonomās kopienas valdība, Spānija) loceklis laikā, kad tika pieņemts 2017. gada 6. septembra Ley 19/2017 del Parlamento de Cataluña, reguladora del referéndum de autodeterminación (Katalonijas parlamenta Likums 19/2017 par pašnoteikšanās referendumu; DOGC Nr. 7449A, 2017. gada 6. septembris, 1. lpp.) un 2017. gada 8. septembra Ley 20/2017 del Parlamento de Cataluña, de transitoríedad jurídica y fundacional de la República (Katalonijas parlamenta Likums 20/2017 par juridisko pāreju un Republikas dibināšanu) (DOGC Nr. 7451A, 2017. gada 8. septembris, 1. lpp.), kā arī laikā, kad 2017. gada 1. oktobrī tika rīkots pašnoteikšanās referendums, kas bija paredzēts pirmajā no šiem abiem likumiem, kuros ietverto tiesību normu piemērojamība pa šo laiku tika apturēta saskaņā ar Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa, Spānija) nolēmumu.
3 Pēc tam, kad bija pieņemti minētie likumi un rīkots minētais referendums, Ministerio fiscal (Prokuratūra, Spānija), Abogado del Estado (Valsts juridiskā dienesta pārstāvis, Spānija) un politiskā partija “VOX” ierosināja kriminālprocesu pret vairākām personām, tostarp prasītājiem, uzskatot, ka viņi izdarījuši tostarp tādus noziedzīgus nodarījumus kā sacelšanās, dumpis un publisko līdzekļu nelikumīga piesavināšanās.
4 Ar 2018. gada 9. jūlija rīkojumu Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) atzina, ka prasītāji, aizbēguši no Spānijas, izvairās no tiesas, un apturēja pret viņiem ierosināto kriminālprocesu līdz brīdim, līdz viņi tiks atrasti.
5 Pēc tam prasītāji pieteica savu kandidatūru [Eiropas] Parlamenta deputātu vēlēšanās, kas Spānijā notika 2019. gada 26. maijā (turpmāk tekstā – “2019. gada 26. maija vēlēšanas”). Šo vēlēšanu rezultātā viņi tika ievēlēti Parlamentā, kā izriet no Junta Electoral Central (Centrālā vēlēšanu komisija, Spānija) veiktās oficiālās vēlēšanu rezultātu izziņošanas 2019. gada 13. jūnija lēmumā “2019. gada 26. maijā notikušajās vēlēšanās ievēlēto Eiropas Parlamenta deputātu paziņošana” (2019. gada 14. jūnija BOE Nr. 142, 62477. lpp.).
6 Ar 2019. gada 14. jūnija vēstuli prasītāji tostarp lūdza toreizējam Parlamenta priekšsēdētājam pieņemt zināšanai 2019. gada 26. maija vēlēšanu rezultātus, kas ietverti 2019. gada 13. jūnija paziņojumā.
7 2019. gada 15. jūnijā Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) izmeklētājtiesnesis noraidīja prasītāju prasību atsaukt valsts apcietināšanas orderus, ko pret viņiem bija izsniegušas Spānijas krimināllietu tiesas tālab, lai viņus varētu tiesāt kriminālprocesā, kas minēts šā sprieduma 3. punktā.
8 2019. gada 17. jūnijā Centrālā vēlēšanu komisija nosūtīja Parlamentam Spānijā ievēlēto kandidātu sarakstu, kurā prasītāju vārdi nebija iekļauti.
9 2019. gada 20. jūnijā Centrālā vēlēšanu komisija paziņoja Parlamentam lēmumu, kurā tā konstatēja, ka prasītāji nebija devuši solījumu ievērot Spānijas Konstitūciju, kā prasīts 1985. gada 19. jūnija Ley orgánica 5/1985 de régimen electoral general (Konstitutīvais likums 5/1985 par vispārējo vēlēšanu sistēmu; 1985. gada 20. jūnija BOE Nr. 147, 19110. lpp.) 224. panta 2. punktā, un, pamatojoties uz šo pantu, pasludināja prasītājiem piešķirtās Parlamenta deputāta amata vietas par brīvām, kā arī apturēja visas privilēģijas, kas viņiem būtu pienākušās saistībā ar viņu amata pienākumu pildīšanu, līdz brīdim, kad viņi dos šo solījumu.
10 Ar tās pašas dienas vēstuli prasītāji toreizējam Parlamenta priekšsēdētājam tostarp lūdza, pamatojoties uz tobrīd piemērojamā Parlamenta Reglamenta 8. pantu, steidzami veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai apstiprinātu viņu privilēģijas un imunitāti. Viņu lūgums tika atkārtoti izteikts 2019. gada 24. jūnijā.
11 2019. gada 27. jūnija vēstulē toreizējais Parlamenta priekšsēdētājs atbildēja uz prasītāju 2019. gada 14., 20. un 24. jūnija vēstulēm, būtībā norādot, ka viņš nevar attiekties pret viņiem kā pret nākamajiem Parlamenta deputātiem, jo viņu vārdi nebija minēti Spānijas iestāžu oficiāli paziņotajā ievēlēto kandidātu sarakstā.
12 2019. gada 2. jūlijā tika atklāta 2019. gada 26. maija vēlēšanās jaunievēlētā Parlamenta pirmā sasaukuma sēde.
13 2019. gada 10. oktobra elektroniskā pasta vēstulē Eiropas Parlamenta deputāte A, rīkojoties trīs par 2019. gada 26. maija vēlēšanās ievēlētiem paziņoto kandidātu, t.sk. prasītāju, vārdā iesniedza 2019. gada 3. jūlijā ievēlētajam Parlamenta priekšsēdētājam (turpmāk tekstā – “Parlamenta priekšsēdētājs”), Parlamenta Juridisko lietu komisijas priekšsēdētājam un priekšsēdētāja vietniekam pieprasījumu – ko bija parakstījuši 38 Eiropas Parlamenta deputāti no vairākām dalībvalstīm un politiskajām partijām, t.sk. arī viņa pati –, kurā Parlamentam tostarp tika lūgts saskaņā ar Parlamenta devītā sasaukuma 2019.–2024. gadam piemērojamā Reglamenta 9. pantu, redakcijā pirms grozījumiem, kas tajā tika izdarīti ar Parlamenta 2023. gada 17. janvāra lēmumu (turpmāk tekstā – “agrākais Reglaments”), aizsargāt attiecīgo personu parlamentāro imunitāti, kas paredzēta Protokola (Nr. 7) par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā (OV 2010, C 83, 266. lpp.; turpmāk tekstā arī – “7. protokols”) 9. panta pirmajā un otrajā daļā. Šā pieprasījuma pamatojumam minētie dokumenti Parlamentam tika nosūtīti ar 2019. gada 26. novembra e‑pasta vēstuli.
14 2019. gada 14. oktobrī Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) Krimināllietu tiesu kolēģijas izmeklētājtiesnesis izdeva valsts apcietināšanas orderi, Eiropas apcietināšanas orderi un starptautisko apcietināšanas orderi attiecībā uz pirmo prasītāju, lai viņu varētu tiesāt kriminālprocesā, kas minēts šā sprieduma 3. punktā. 2019. gada 4. novembrī tas pats tiesnesis izdeva līdzīgus apcietināšanas orderus attiecībā uz otro prasītāju. Pēc tam pirmais un otrais prasītājs tika apcietināti Beļģijā attiecīgi 2019. gada 17. oktobrī un 7. novembrī un atbrīvoti tajā pašā dienā ar nosacījumiem.
15 Divās līdzīgi formulētajās 2019. gada 10. decembra vēstulēs, no kurām viena adresēta personai A un otra visiem 38 deputātiem, Parlamenta priekšsēdētājs atbildēja uz šā sprieduma 13. punktā minēto pieprasījumu. Vēstulē, kas adresēta personai A (turpmāk tekstā – “apstrīdētais akts”), Parlamenta priekšsēdētājs vērsa ieinteresētās personas uzmanību uz 2019. gada 1. jūlija rīkojumu Puigdemont i Casamajó un Comín i Oliveres/Parlaments (T‑388/19 R, nav publicēts, EU:T:2019:467) un būtībā uz to, ka Parlaments trīs par ievēlētiem attiecīgajās 2019. gada 26. maija vēlēšanās paziņotos kandidātus nevar uzskatīt par Parlamenta deputātiem, jo Spānijas iestādes nav oficiāli paziņojušas par viņu ievēlēšanu saskaņā ar Aktu par Eiropas Parlamenta locekļu ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās, kas pievienots Padomes 1976. gada 20. septembra Lēmumam 76/787/EOTK, EEK, Euratom (OV 1976, L 278, 1. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 2002. gada 25. jūnija un 2002. gada 23. septembra Lēmumu 2002/772/EK, Euratom (OV 2002, L 283, 1. lpp.). Parlamenta priekšsēdētājs šajā ziņā atsaucās uz iepriekšējām vēstulēm, proti, pirmkārt, uz sava priekšgājēja 2019. gada 27. jūnija vēstuli, kas adresēta prasītājiem (skat. šā sprieduma 11. punktu), un, otrkārt, uz 2019. gada 22. augusta vēstuli, ko tas bija nosūtījis personai A par to, ka Parlaments nevar veikt nekādas darbības saistībā ar apgalvoto otrā ievēlētā kandidāta imunitāti. Parlamenta priekšsēdētājs arī norādīja uz Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) 2019. gada 14. oktobra spriedumu par šo otro ievēlēto kandidātu. Pēc tam viņš norādīja, ka ir iepazinies ar ģenerāladvokāta M. Špunara [M. Szpunar] secinājumiem lietā Junqueras Vies (C‑502/19, EU:C:2019:958) un gaida Tiesas galīgo nolēmumu. Visbeidzot, viņš atgādināja, ka Reglamenta 9. panta 2. punktā ir atļauts, ka Parlamenta deputātu vai bijušo deputātu pārstāv tikai viens cits deputāts, nevis 38 deputāti. Līdz ar to Parlamenta priekšsēdētājs aicināja personu A pašu izdarīt secinājumus no šiem paskaidrojumiem.
16 2019. gada 19. decembra spriedumā Junqueras Vies (C‑502/19, EU:C:2019:1115) Tiesa tostarp nosprieda, ka persona, kura ir oficiāli pasludināta par ievēlētu Eiropas Parlamentā, bet kurai netika atļauts izpildīt kādas pēc šādas pasludināšanas saskaņā ar valsts tiesībām izpildāmās prasības, nedz arī ierasties Parlamentā, lai piedalītos tā pirmajā sesijā, ir uzskatāma par tādu, kas bauda 7. protokola 9. panta otrajā daļā paredzēto imunitāti.
17 2020. gada 13. janvāra plenārsēdē Parlaments pēc 2019. gada 19. decembra sprieduma Junqueras Vies (C‑502/19, EU:C:2019:1115) pieņēma zināšanai prasītāju ievēlēšanu Parlamentā no 2019. gada 2. jūlija.
18 Tajā pašā dienā Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) priekšsēdētājs paziņoja Parlamentam ar 2020. gada 10. janvāri datētu lūgumu, kurš tika nosūtīts šīs tiesas Krimināllietu tiesu kolēģijas priekšsēdētāja vārdā un kurš izrietēja no šīs kolēģijas izmeklēšanas tiesneša tajā pašā dienā izdotā rīkojuma par prasītāju imunitātes atcelšanu, pamatojoties uz 7. protokola 9. panta trešo daļu.
19 Ar 2021. gada 9. marta lēmumiem Parlaments apmierināja šā sprieduma 18. punktā minēto lūgumu.
Lietas dalībnieku prasījumi
20 Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto aktu;
– piespriest Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
21 Parlamenta prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atzīt, ka vairs nav jālemj par prasību attiecībā uz 7. protokola 9. panta pirmās daļas b) punktā piešķirto imunitāti, un pārējā daļā prasību noraidīt kā nepieņemamu vai, pakārtoti, kā nepamatotu;
– pakārtoti, noraidīt prasību kā nepieņemamu vai, vispakārtotāk, kā nepamatotu;
– piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
22 Spānijas Karalistes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu vai pakārtoti – kā nepamatotu;
– piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
23 Protokola (Nr. 7) III nodaļā “Eiropas Parlamenta locekļi” ir ietverts tostarp 8. pants, kas noteic:
“Attiecībā uz Eiropas Parlamenta locekļiem nevar veikt izmeklēšanas darbības, viņus aizturēt vai uzsākt tiesvedību sakarā ar viedokli, ko viņi pauduši, vai balsojumu, ko viņi veikuši, pildot pienākumus.”
24 Protokola (Nr. 7) 9. pants noteic:
“Eiropas Parlamenta sesijās tā locekļiem ir:
a) savā valstī – imunitāte, ko piešķir attiecīgās valsts parlamenta locekļiem;
b) visās citās dalībvalstīs – imunitāte attiecībā uz aizturēšanu un tiesvedību.
Imunitāte tāpat attiecas uz Eiropas Parlamenta locekļiem, kamēr viņi dodas uz Eiropas Parlamenta sanāksmes vietu un prom no tās.
Ja Eiropas Parlamenta locekli aiztur pārkāpuma izdarīšanas laikā, viņš nevar atsaukties uz imunitāti, un tā neliedz Eiropas Parlamentam izmantot tiesības kādam no tā locekļiem atņemt imunitāti.”
25 Protokola (Nr. 7) VII nodaļā “Vispārīgi noteikumi” tostarp ir 18. pants, saskaņā ar kuru:
“Lai piemērotu šo Protokolu, Savienības iestādes sadarbojas ar attiecīgo dalībvalstu atbildīgajām iestādēm.”
26 Reglamenta 5. pantā “Privilēģijas un imunitāte” ir noteikts:
“1. Deputāti izmanto privilēģijas un imunitāti, kas noteiktas Protokolā Nr. 7 [..]
2. Īstenojot savas pilnvaras attiecībā uz privilēģijām un imunitāti, Parlaments rīkojas tā, lai saglabātu savu demokrātiskas likumdevējas asamblejas integritāti un nodrošinātu deputātu neatkarību, viņiem veicot savus pienākumus. Deputāta imunitāte nav viņa personīgā privilēģija, bet gan visa Parlamenta un tā deputātu neatkarības garantija.
[..]”
27 Reglamenta 7. pants “Privilēģiju un imunitātes aizstāvēšana” noteic:
“1. Gadījumos, kad tiek apgalvots, ka dalībvalsts iestādes vai Eiropas Prokuratūra ir pārkāpušas vai gatavojas pārkāpt deputāta vai bijušā deputāta privilēģijas un imunitāti, saskaņā ar 9. panta 1. punktu var iesniegt pieprasījumu, lai Parlaments pieņem lēmumu par to, vai minētās privilēģijas un imunitāte ir pārkāptas vai var tikt pārkāptas.
2. Jo īpaši šādu pieprasījumu aizstāvēt privilēģijas un imunitāti var iesniegt, ja tiek uzskatīts, ka šie apstākļi radītu administratīva vai cita veida šķēršļus deputāta pārvietošanās brīvībai, viņam ierodoties Parlamenta sanāksmju vietā vai to atstājot, vai administratīva vai cita veida šķēršļus deputāta viedokļa paušanai, balsošanai viņa pienākumu pildīšanas laikā vai arī šie apstākļi attiektos uz Protokola Nr. 7 [..] 9. panta piemērošanas jomu.
[..]
5. Gadījumos, kad ir ticis pieņemts lēmums neaizstāvēt deputāta privilēģijas un imunitāti, deputāts var izņēmuma kārtā iesniegt pieprasījumu lēmumu pārskatīt, iesniedzot jaunus pierādījumus saskaņā ar 9. panta 1. punktu. Pieprasījums lēmumu pārskatīt nav pieņemams, ja saskaņā ar [LESD] 263. pantu ir sākta tiesvedība pret lēmumu vai ja Parlamenta priekšsēdētājs uzskata, ka iesniegtie jaunie pierādījumi nav pietiekami pamatoti, lai sāktu pārskatīšanu.”
28 Reglamenta 9. pants “Ar imunitāti saistītās procedūras” noteic:
“1. Par visiem Parlamenta priekšsēdētājam adresētajiem dalībvalsts kompetentas iestādes vai Eiropas galvenā prokurora pieprasījumiem atcelt deputāta imunitāti vai deputāta vai bijušā deputāta pieprasījumiem aizstāvēt privilēģijas un imunitāti paziņo plenārsēdē, un tos nodod atbildīgajai komitejai.
2. Ar attiecīgā deputāta vai bijušā deputāta piekrišanu pieprasījumu var iesniegt cits deputāts, kuram tiek atļauts attiecīgo deputātu vai bijušo deputātu pārstāvēt visos procedūras posmos.
[..]
3. Komiteja nekavējoties, bet ņemot vērā to salīdzinošo sarežģītību, izskata pieprasījumus atcelt vai aizstāvēt privilēģijas un imunitāti.
[..]
5. Komiteja var pieprasīt, lai attiecīgās dalībvalsts iestāde [vai attiecīgā gadījumā Eiropas galvenais prokurors] tai iesniedz visu informāciju un skaidrojumus, ko tā uzskata par vajadzīgiem, lai izlemtu par imunitātes atcelšanu vai aizstāvēšanu.
[..]”
Spānijas tiesības
29 Spānijas Konstitūcijas 71. pantā ir noteikts:
“1. Deputātiem un senatoriem ir neaizskaramība attiecībā uz viņu amata pienākumu pildīšanas gaitā pausto viedokli.
2. Deputātiem un senatoriem viņu pilnvaru pildīšanas laikā arī ir imunitāte, un viņus var apcietināt tikai pārkāpuma izdarīšanas brīdī. Attiecībā uz viņiem nevar veikt izmeklēšanu, ne arī uzsākt kriminālvajāšanu bez iepriekšējas attiecīgās parlamenta palātas atļaujas.
3. Pret deputātiem un senatoriem ierosinātās lietas izskata Tribunal Supremo [(Augstākā tiesa)] Krimināllietu tiesas kolēģija.
[..]”
30 Ley de Enjuiciamiento Criminal (Kriminālprocesa kodekss) 750.–754. pants ir formulēts šādi:
“750. pants
Tiesnesis vai tiesa, kam ir pamats uzsākt kriminālvajāšanu par noziedzīgu nodarījumu pret Cortes [(Senāts un Deputātu kongress, Spānija)] senatoru vai deputātu, neierosina pret viņu kriminālprocesu [Senāta un Deputātu kongresa] sesijas laikā līdz brīdim, kad ir saņemta attiecīgā atļauja no tās parlamenta palātas, kurai viņš ir piederīgs.
751. pants
Ja Cortes senatoru vai deputātu pārsteidz pārkāpuma izdarīšanas brīdī, viņu var aizturēt un uzsākt pret viņu kriminālvajāšanu, nesaņemot iepriekšējā pantā minēto atļauju; tomēr turpmāko divdesmit četru stundu laikā no aizturēšanas vai lēmuma par apsūdzības uzrādīšanu pieņemšanas brīža par to informē to parlamenta palātu, kurai viņš pieder.
Attiecīgo parlamenta palātu informē arī par kriminālprocesu, kas tiek veikts attiecībā uz personu, kura kriminālvajāšanas laikā ir tikusi ievēlēta par senatoru vai deputātu.
752. pants
Ja pret Cortes senatoru vai deputātu ir uzsākta kriminālvajāšana parlamenta sesiju starplaikā, par kriminālprocesu atbildīgais tiesnesis vai tiesa nekavējoties par to informē attiecīgo parlamenta palātu.
Šo noteikumu ievēro arī gadījumā, ja pret ievēlēto Cortes senatoru vai deputātu ir uzsākta kriminālvajāšana pirms [Senāta vai Deputātu kongresa] sesijām.
753. pants
Katrā ziņā tieslietu sekretārs [Secretario judicial] aptur tiesvedību dienā, kad [Senāts un Deputātu kongress] tiek informēts, neatkarīgi no tā, vai informācija tika saņemta sesijas laikā vai sesiju starplaikā, un lieta paliek tādā stāvoklī, kādā par to tika saņemta informācija, līdz brīdim, kad attiecīgā parlamenta palāta pieņems lēmumu šajā jautājumā.
754. pants
Ja [Senāts vai Deputātu kongress] nepiešķir pieprasīto atļauju, lietas izskatīšanu attiecībā uz Cortes senatoru vai deputātu izbeidz; tomēr to turpina izskatīt attiecībā pret pārējiem apsūdzētajiem.”
31 1982. gada 10. februāra Reglamento del Congreso de los Diputados (Deputātu kongresa Reglaments; 1982. gada 5. marta BOE Nr. 55, 5765. lpp.) 11. pants noteic:
“Deputātiem viņu mandāta laikā ir arī imunitāte, un viņus var apcietināt tikai pārkāpuma izdarīšanas brīdī. Attiecībā uz viņiem nevar veikt izmeklēšanu, ne arī uzsākt kriminālvajāšanu bez iepriekšējas Palātas atļaujas.”
32 Deputātu kongresa Reglamenta 12. pants noteic:
“Palātas priekšsēdētājs, uzzinājis par kāda deputāta apcietināšanu vai par jebkādu citu tiesas vai administratīvu pasākumu, kas varētu traucēt deputāta mandāta īstenošanu, nekavējoties veic visus nepieciešamos pasākumus, lai aizsargātu Palātas un tās deputātu tiesības un prerogatīvas.”
33 1994. gada 3. maija Reglamento del Senado (Senāta Reglaments; 1994. gada 13. maija BOE Nr. 114, 14687. lpp.) 22. panta 1. punkts noteic:
“Senatoriem viņu mandāta laikā ir imunitāte, un viņus var aizturēt vai apcietināt tikai pārkāpuma izdarīšanas brīdī. Par aizturēšanu vai apcietināšanu nekavējoties paziņo Senāta prezidijam.
Attiecībā uz viņiem nevar veikt izmeklēšanu, ne arī uzsākt kriminālvajāšanu bez iepriekšējas Senāta atļaujas, kas tiek lūgta ar pieprasījumu atcelt attiecīgo imunitāti. Šāda atļauja ir vajadzīga arī tad, ja persona kļūst par senatoru laikā, kad pret to tiek veikta kriminālvajāšana vai izmeklēšana kriminālprocesā.”
Par prasības pieņemamību
34 Parlaments izvirzīja iebildi par nepieņemamību saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 130. panta 1. punktu. Tas izvirza iebildi par nepieņemamību, kas balstīta uz apstrīdama akta LESD 263. panta izpratnē neesamību un galvenokārt ir pamatota ar to, ka apstrīdētais akts esot informatīvs vai starpposma akts, un pakārtoti – uz to, ka saskaņā ar Reglamenta 7. un 9. pantu šajā 7. protokola 9. pantā paredzētais lēmums par prasītāju imunitātes aizsardzību neesot uzskatāms par nelabvēlīgu aktu.
35 Prasītāji apstrīd Parlamenta argumentāciju.
36 Pastāvīgās judikatūras atziņa ir tāda, ka par apstrīdamu aktu LESD 263. panta izpratnē uzskata jebkuru iestāžu pieņemtu aktu – lai kāds arī būtu tā veids vai forma –, kas paredzēts tādu saistošu tiesisku seku radīšanai, kuras var skart prasītāja intereses, būtiski mainot tā tiesisko stāvokli (spriedumi, 1981. gada 11. novembris, IBM/Komisija, 60/81, EU:C:1981:264, 9. punkts, un 2010. gada 26. janvāris, Internationaler Hilfsfonds/Komisija, C‑362/08 P, EU:C:2010:40, 51. punkts).
37 LESD 263. pantā paredzētajai pārbaudei tiesā savukārt nav pakļauti Savienības tiesību akti, kas nerada saistošas tiesiskās sekas (skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, FBF, C‑911/19, EU:C:2021:599, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).
38 Lai noskaidrotu, vai akts rada saistošas tiesiskas sekas, šīs sekas, paturot prātā šā akta būtību, jāizvērtē, ņemot vērā tādus objektīvus kritērijus kā minētā akta saturs, vajadzības gadījumā ņemot vērā tā pieņemšanas kontekstu, kā arī to izdevušās iestādes pilnvaras (skat. spriedumu, 2018. gada 20. februāris, Beļģija/Komisija, C‑16/16 P, EU:C:2018:79, 32. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedumu, 2020. gada 9. jūlijs, Čehijas Republika/Komisija, C‑575/18 P, EU:C:2020:530, 47. punkts).
Par apgalvoto apstrīdētā akta informatīvo vai starpposma akta raksturu
39 Parlamenta pamatnostāja ir tāda, ka apstrīdētais akts esot tikai informatīvs un esot uzskatāms par starpposma aktu. Tā saturā neesot rodams nedz kāds lēmums, ar kuru būtu vai nu noraidīts prasītāju pieprasījums aizstāvēt imunitāti, vai konstatēta tā nepieņemamība, nedz arī grozīts prasītāju tiesiskais stāvoklis. Parlaments uzskata, ka apstrīdētais akts tā adresātam vienīgi sniedzot informāciju par Reglamenta 7. un 9. panta piemērošanas jomu un noteiktām procesuālajām prasībām, kopsavilkumā izklāstot šajā situācijā nozīmīgo Vispārējās tiesas judikatūru, kā arī noteiktus konteksta elementus. Parlaments arī norāda, ka, ņemot vērā, ka drīzumā gaidāms Tiesas spriedums lietā Junqueras Vies (spriedums, 2019. gada 19. decembris, Junqueras Vies, C‑502/19, EU:C:2019:1115), Parlamenta priekšsēdētājs neplānoja pieņemt galīgo nostāju. Apstrīdētā akta noslēgums parādot, ka tā vienīgais mērķis ir bijis sniegt personai A visu būtisko informāciju no faktuālā, juridiskā un procesuālā viedokļa, it īpaši attiecībā uz šaubām par to, vai pieprasījums aizstāvēt imunitāti atbilst Reglamenta 9. panta 2. punkta pirmajai daļai, lai viņai ļautu šo pieprasījumu pielāgot vai izbeigt.
40 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru informatīvs akts nevar nedz ietekmēt adresāta intereses, nedz grozīt tā tiesisko stāvokli salīdzinājumā ar stāvokli pirms šā akta saņemšanas (skat. spriedumu, 2012. gada 11. decembris, Sina Bank/Padome, T‑15/11, EU:T:2012:661, 30. punkts un tajā minētā judikatūra). Tāpat ir ar starpposma aktu, kurā pausts attiecīgās iestādes provizorisks viedoklis, izņemot autonomas tiesiskās sekas radošu starpposma aktu, ja ar šo aktu saistītais prettiesiskums nevar tikt novērsts ar prasību, kas vērsta pret galīgo lēmumu, kura izstrādes posms tas ir (skat. spriedumu, 2021. gada 3. jūnijs, Ungārija/Parlaments, C‑650/18, EU:C:2021:426, 44. un 46. punkts un tajos minētā judikatūra).
41 Šajā lietā ar apstrīdēto aktu Parlamenta priekšsēdētājs norāda, ka saskaņā ar Reglamentu pieprasījums aizstāvēt privilēģijas un imunitāti, kas pamatots ar Reglamenta 7. un 9. pantu, var būt vērsts tikai uz šo Parlamenta deputāta vai bijušā Parlamenta deputāta privilēģiju un imunitātes aizstāvēšanu. Pēc tam, atsaucoties gan uz 2019. gada 1. jūlija rīkojumu Puigdemont i Casamajó un Comín i Oliveres/Parlaments (T‑388/19 R, nav publicēts, EU:T:2019:467), gan uz sava priekšgājēja un viņa paša vēstulēm, viņš būtībā paskaidro, ka, tā kā Spānijas iestādes nav oficiāli paziņojušas par prasītāju ievēlēšanu, nav uzskatāms, ka šie prasītāji būtu ieguvuši Parlamenta deputāta statusu. Visbeidzot, viņš atgādina, ka Reglamenta 9. panta 2. punktā ir atļauts, ka Parlamenta deputātu vai bijušo deputātu pārstāv tikai kāds viens cits loceklis, nevis 38 deputāti. Līdz ar to Parlamenta priekšsēdētājs aicina personu A pašu izdarīt secinājumus no šiem paskaidrojumiem (skat. šā sprieduma 15. punktu).
42 Šāds noslēdzošs formulējums, kas akta tvēruma noteikšanu atstāj šā akta adresāta ziņā, nav uzskatāms – pretēji tam, ko apgalvo Parlaments, – par tādu, kas “nepārprotami paskaidro”, ka apstrīdētā akta mērķis ir bijis vienīgi sniegt personai A faktuālu, juridisku un procesuālu informāciju.
43 Proti, saskaņā ar Reglamenta 9. panta 1. punktu, ja Parlamenta priekšsēdētājs no deputāta vai bijušā deputāta saņem pieprasījumu aizstāvēt privilēģijas un imunitāti, viņš par to paziņo plenārsēdē un nodod šo pieprasījumu atbildīgajai komitejai. Taču nav strīda par to, ka apstrīdētais akts ir vienīgā darbība, kas veikta pieprasījuma aizstāvēt prasītāju imunitāti virzībai, jo šis pieprasījums netika nedz paziņots plenārsēdē, nedz nodots atbildīgajai komitejai.
44 Turklāt iepriekš minētais noslēguma formulējums ir izteikts pēc desmit punktu izklāsta, kuros būtībā ir gribēts izskaidrot, ka prasītāji nav uzskatāmi par tādiem, kas būtu ieguvuši deputāta statusu, un tādējādi par tādiem, kas baudītu ar šo statusu saistīto imunitāti. Vienā no šiem punktiem ir arī paustas šaubas par šā aizstāvības pieprasījuma atbilstību Reglamenta 9. panta 2. punktam.
45 Šajā kontekstā apstrīdētā akta priekšpēdējā punktā ietvertā norāde uz gaidāmo Tiesas spriedumu lietā Junqueras Vies (spriedums, 2019. gada 19. decembris, Junqueras Vies, C‑502/19, EU:C:2019:1115) nevar būt pietiekama, lai apstrīdēto aktu padarītu par Parlamenta apgalvoto starpposma aktu, it īpaši tāpēc, ka šādu atsauci var uzskatīt par atbildi uz pieprasījuma autoru atsaukšanos uz ģenerāladvokāta Špunara secinājumiem minētajā lietā.
46 Līdz ar to jāuzskata, ka ar apstrīdēto aktu, vērtējot to kopumā, Parlamenta priekšsēdētājs būtībā ir implicīti atteicies pieprasījumu aizstāvēt prasītāju imunitāti paziņot plenārsēdē un nodot to izskatīšanai atbildīgajai komitejai.
47 No tā izriet, ka Parlamenta izvirzītā iebilde par nepieņemamību – ciktāl tā ir balstīta uz to, ka apstrīdētais akts esot informatīvs vai starpposma akts, – ir jānoraida.
Par to, ka Parlamenta iespējamais lēmums aizstāvēt prasītāju imunitāti, nerada tiesiskas sekas
48 Parlaments apgalvo, ka apstrīdētais akts nerada tiesiskas sekas tāpēc, ka saistošas sekas valsts iestādēm neradot arī pats lēmums aizstāvēt prasītāju imunitāti, kas paredzēta 7. protokola 9. pantā. Lai arī, Parlamenta ieskatā, neesot automātiski izslēdzams, ka lēmums aizstāvēt 7. protokola 9. pantā paredzēto deputāta imunitāti rada tiesiskas sekas, šo seku esamība esot atkarīga no pilnvarām, kas parlamentārajām asamblejām ir piešķirtas saskaņā ar valsts tiesību aktiem, uz kuriem ir atsauce 7. protokola 9. panta pirmās daļas a) punktā. Savukārt nevienā Spānijas tiesību normā Spānijas parlamentārajām asamblejām neesot piešķirtas tiesības lūgt apturēt tiesvedību pret kādu no saviem locekļiem.
49 Parlaments piebilst, ka valsts tiesību aktus – kas, prasītāju ieskatā, izrietot no apstrīdētā akta – Spānijas iestādes ir pieņēmušas autonomi un tikai saskaņā ar valsts tiesībām. Tas arī norāda, ka no 7. protokola 9. panta nav iespējams secināt, ka lēmums aizstāvēt deputāta imunitāti radītu tiesiskas sekas. Visbeidzot Parlaments atgādina, ka tā Reglaments nevarot būt pamats, lai dalībvalstīm radītu juridiskas saistības.
50 Savukārt prasītāji, pirmām kārtām, apgalvo, ka Parlamenta lēmums aizstāvēt 7. protokola 9. pantā paredzēto deputāta imunitāti rada tiesiskas sekas.
51 Šajā ziņā viņi argumentē, ka nav nekādas analoģijas starp Parlamenta pilnvarām attiecībā uz 7. protokola 8. pantā paredzēto imunitāti un pilnvarām, kas tam ir attiecībā uz šā protokola 9. pantā paredzēto imunitāti. Tādējādi šīs otrās minētās imunitātes gadījumā Parlamenta kompetence pieņemt lēmumu par tās aizstāvēšanu, kas rada tiesiskas sekas, esot balstīta uz tā kompetenci atcelt imunitāti saskaņā ar šā protokola 9. panta trešo daļu, no kuras izrietot, ka tam ir ekskluzīva kompetence izlemt, vai šī imunitāte aizsargā vai neaizsargā kādu no tā deputātiem konkrētā lietā.
52 Prasītāji arī apgalvo, ka – pat tad, ja Parlamenta kompetence aizstāvēt deputāta imunitāti būtu meklējama valsts tiesībās, – Spānijas tiesībās parlamentārajām asamblejām esot piešķirtas pilnvaras pieņemt valsts tiesu iestādēm saistošus pasākumus.
53 Otrām kārtām, prasītāji argumentē, ka, ja Parlamenta priekšsēdētājs būtu uzsācis viņu imunitātes aizstāvības procedūru, valsts tiesu iestādēm saskaņā ar lojālas sadarbības principu būtu bijis jāaptur pret viņiem uzsāktā procedūra vismaz līdz brīdim, kad būs noslēgusies Parlamentā veiktā procedūra, un šis apstāklis savukārt liegtu izdot 2019. gada 14. oktobra un 4. novembra apcietināšanas orderus. Turklāt apstrīdētā akta rezultātā viņiem esot liegtas noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā garantētās tiesības, tostarp tiesības īstenot savu mandātu.
– Ievadapsvērumi
54 Judikatūras atziņa ir tāda, ka Savienības iestādes atbilde uz tai iesniegto pieteikumu, var arī nebūt lēmums LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, kas tādējādi pavērtu šīs atbildes adresātam iespēju celt atcelšanas prasību (rīkojums, 1993. gada 27. janvāris, Miethke/Parlaments, C‑25/92, EU:C:1993:32, 10. punkts; spriedums, 2022. gada 15. septembris, PNB Banka/ECB, C‑326/21 P, nav publicēts, EU:C:2022:693, 92. punkts, un rīkojums, 2012. gada 5. septembris, Farage/Parlaments un Buzek, T‑564/11, nav publicēts, EU:T:2012:403, 27. punkts).
55 Turklāt gadījumā, ja Savienības iestādes lēmums ir noraidošs, šis lēmums ir jāvērtē atkarībā no tā, uz kāda veida lūgumu ar to tiek atbildēts (spriedumi, 1972. gada 8. marts, Nordgetreide/Komisija, 42/71, EU:C:1972:16, 5. punkts; 1992. gada 24. novembris, Buckl u.c./Komisija, C‑15/91 un C‑108/91, EU:C:1992:454, 22. punkts, un 2018. gada 9. oktobris, Multiconnect/Komisija, T‑884/16, nav publicēts, EU:T:2018:665, 45. punkts). Konkrēti – atteikums ir kvalificējams par aktu, par kuru var celt atcelšanas prasību LESD 263. panta izpratnē, tad, ja tiesību akts, kuru Savienības iestāde atsakās pieņemt, varētu tikt apstrīdēts saskaņā ar šo tiesību normu (skat. spriedumu, 1996. gada 22. oktobris, Salt Union/Komisija, T‑330/94, EU:T:1996:154, 32. punkts un tajā minētā judikatūra). No tā izriet, ka iestādes veikts tai iesniegta lūguma noraidījums nav kvalificējams par aktu, par kuru var celt atcelšanas prasību, ja šis lūgums nav vērsts uz to, lai šī iestāde veiktu kādu pasākumu, kas radītu saistošas tiesiskas sekas (rīkojumi, 2012. gada 5. septembris, Farage/Parlaments un Buzek, T‑564/11, nav publicēts, EU:T:2012:403, 27. punkts, un 2018. gada 1. februāris, Collins/Parlaments, T‑919/16, nav publicēts, EU:T:2018:58, 19. punkts).
56 Līdz ar to šajā lietā, lai noskaidrotu, vai atteikums, ko Parlamenta priekšsēdētājs devis attiecībā uz pieprasījumu aizstāvēt prasītāju imunitāti, ir apstrīdams akts LESD 263. panta izpratnē, jāpārbauda, vai prasītais lēmums par aizstāvību varēja radīt tiesiskas sekas, paturot prātā, ka minētā pieprasījuma mērķis bija aizstāvēt prasītāju parlamentāro imunitāti, kas paredzēta 7. protokola 9. panta pirmajā un otrajā daļā.
57 Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar LES 5. panta 1. punktu un 13. panta 2. punktu Parlaments rīkojas tam Līgumos piešķirto kompetenču robežās. Eiropas Parlamenta deputāta imunitātes atcelšana ir skaidri paredzēta 7. protokola 9. panta trešajā daļā, savukārt viņa imunitātes aizstāvēšana ir paredzēta tikai Reglamenta 7. un 9. pantā.
58 Turklāt ir jau nospriests, ka Parlamenta lēmums aizstāvēt Protokola Nr. 7 8. pantā paredzēto imunitāti ir atzinums, kurš nerada saistošas sekas valstu tiesām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 21. oktobris, Marra, C‑200/07 un C‑201/07, EU:C:2008:579, 39. punkts, un 2011. gada 6. septembris, Patriciello, C‑163/10, EU:C:2011:543, 39. punkts). Pie šāda secinājuma Tiesa ir nonākusi, pamatojoties uz šādiem apsvērumiem: pirmkārt, 7. protokols neparedz, ka gadījumā, ja ir iesākta tiesvedība pret Eiropas Parlamenta deputātu sakarā ar viņa pausto viedokli vai veikto balsojumu, Parlamenta kompetencē būtu pārbaudīt, vai ir izpildīti 7. protokola 8. panta piemērojamības nosacījumi. Otrkārt, šāda kompetence nevar izrietēt no Reglamenta normām, jo Reglaments ir iekšējās kārtības dokuments, ar ko Parlamentam nevar piešķirt tādu kompetenci, kas nav expressis verbis noteikta kādā normatīvajā aktā, šajā gadījumā – 7. protokolā. Treškārt, apstāklis, ka dalībvalsts tiesībās ir paredzēta procedūra valsts parlamenta deputātu imunitātes aizsardzībai, ļaujot šim parlamentam iejaukties, ja valsts tiesa neatzīst šo imunitāti, nenozīmē, ka tādas pašas pilnvaras ir atzīstamas Parlamentam attiecībā uz Eiropas Parlamenta deputātiem, kas ir ievēlēti no šīs valsts, jo 7. protokola 8. pantā nav nedz expressis verbis paredzēta šāda kompetence, nedz šajā ziņā norādīts uz valsts tiesību normām (spriedums, 2008. gada 21. oktobris, Marra, C‑200/07 un C‑201/07, EU:C:2008:579, 32., 38. un 40. punkts). Vice versa ir nospriests, ka Parlamenta lēmums neaizstāvēt 7. protokola 8. pantā paredzēto imunitāti nav arī akts, kas rada saistošas tiesiskās sekas (šajā nozīmē skat. rīkojumus, 2012. gada 5. septembris, Farage/Parlaments un Buzek, T‑564/11, nav publicēts, EU:T:2012:403, 28. punkts, un 2018. gada 1. februāris, Collins/Parlaments, T‑919/16, nav publicēts, EU:T:2018:58, 21. punkts).
59 Prasītāji argumentē, ka uz lēmumiem aizstāvēt 7. protokola 9. pantā paredzēto imunitāti šī judikatūra nav attiecināma. Viņu ieskatā pamats Parlamenta kompetencei pieņemt lēmumus par šīs imunitātes aizstāvēšanu, kuri rada valstu tiesu iestādēm saistošas sekas, esot rodams tā ekskluzīvajā kompetencē atcelt šo imunitāti saskaņā ar 7. protokola 9. panta trešo daļu vai vajadzības gadījumā – valsts tiesību aktiem, uz kuriem ir atsauce minētā protokola 9. panta pirmās daļas a) punktā.
60 Tāpēc abi prasītāju tādējādi izvirzītie pamati ir secīgi jāizvērtē.
– Parlamenta kompetence saskaņā ar tā tiesībām atcelt imunitāti
61 Prasītāji apgalvo, ka 7. protokola 9. panta trešajā daļā paredzētās tiesības atcelt imunitāti ietver tiesības to neatcelt, proti, viņu ieskatā – tiesības to aizstāvēt. Viņi apgalvo, ka lēmumam neatcelt imunitāti pēc valsts iestāžu pieprasījuma un lēmumam aizstāvēt imunitāti pēc deputāta pieprasījuma esot jābūt vienlīdz saistošām sekām. Proti, prasītāju ieskatā, vienīgi Parlamenta kompetencē ir pieņemt saistošu lēmumu par to, vai 7. protokola 9. pantā paredzētā imunitāte aizsargā vai neaizsargā deputātu konkrētā lietā. Tādējādi 7. protokols, lasot to kopsakarā ar LESD 343. pantu, LES 4. panta 3. punktu un 7. protokola 18. pantu, ļaujot Parlamentam atteikties atcelt deputāta imunitāti un tādējādi, prasītāju ieskatā, šo imunitāti aizstāvēt nevis pēc dalībvalsts, bet gan pēc šā deputāta pieprasījuma. Tā esot vienīgā interpretācija, kas ļauj garantēt imunitātes lietderīgo iedarbību un nodrošināt efektivitātes principa ievērošanu.
62 Šajā ziņā, pirmkārt, jāatgādina, ka ar 7. protokola 9. panta trešo daļu Parlamentam ir piešķirtas ekskluzīvas tiesības atcelt minētā protokola 9. pantā paredzēto imunitāti, proti, tiesības atņemt deputātam aizsardzību, kas viņam pienākas saskaņā ar šo tiesību normu. Šāds lēmums ir apstrīdams akts LESD 263. panta izpratnē (spriedums, 2008. gada 15. oktobris, Mote/Parlaments, T‑345/05, EU:T:2008:440, 31. punkts). Šo tiesību īstenošana nozīmē, ka Parlamentā ir iesniegts kādas kompetentās iestādes pieprasījums atcelt imunitāti. Šī iestāde jau ir konstatējusi, ka deputātam konkrētajā procedūrā ir 7. protokola 9. pantā paredzētā imunitāte, un lūgusi Parlamentam šo imunitāti atcelt tālab, lai varētu šo procedūru turpināt. Tad Parlamentam jāizlemj par šīs imunitātes atcelšanu vai neatcelšanu, taču 7. protokolā nav precizēti kritēriji, uz kuriem tam ir jābalstās. Tātad tam šajā ziņā ir ļoti plaša rīcības brīvība, ņemot vērā, kas šāds lēmums pēc sava rakstura ir politisks (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 17. janvāris, Gollnisch/Parlaments, T‑346/11 un T‑347/11, EU:T:2013:23, 59. punkts, un 2020. gada 12. februāris, Bilde/Parlaments, T‑248/19, nav publicēts, EU:T:2020:46, 19. punkts).
63 Turpretim aizstāvēt 7. protokola 9. pantā paredzēto deputāta imunitāti, pamatojoties uz Reglamenta 7. un 9. pantu, Parlamentam var lūgt tikai tad, ja nav iesniegts pieprasījums šo imunitāti atcelt. Proti, saskaņā ar judikatūru šīs imunitātes aizstāvēšana ir iedomājama vienīgi tad, ja, neesot pieprasījumam atcelt imunitāti, šo imunitāti apdraud kompetento iestāžu rīcība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 17. janvāris, Gollnisch/Parlaments, T‑346/11 un T‑347/11, EU:T:2013:23, 52. punkts). Lai lemtu par šādu aizstāvēšanas pieprasījumu, Parlamentam saskaņā ar Reglamenta 7. panta 1. punktu ir jāpārbauda, vai 7. protokola 9. pantā paredzētā imunitāte ir vai iespējami varētu tikt pārkāpta.
64 No tā izriet, ka pieprasījuma atcelt imunitāti izskatīšana un 7. protokola 9. pantā paredzētā pieprasījuma aizstāvēt imunitāti izskatīšana ir divas dažādas procedūras.
65 Otrkārt, – pretēji prasītāju apgalvotajam – 7. protokola 9. panta trešajā daļā piešķirtās ekskluzīvās tiesības atcelt šajā normā paredzēto imunitāti nevar tikt interpretētas tādējādi, ka Parlamentam būtu piešķirta ekskluzīva kompetence ar saistošu spēku izlemt, vai deputātam ir vai nav 7. protokola 9. pantā paredzētā imunitāte saistībā ar viņam inkriminētajiem nodarījumiem.
66 Proti, šī kompetence ir pirmkārt jau iestādēm, tostarp valstu tiesu iestādēm, kuras ir procesa virzītājas tiesvedībā un kurām šīs tiesvedības gaitā ir jāpiemēro 7. protokolā noteiktais. Tādējādi, ja šīs iestādes konstatē, ka deputātam inkriminēto nodarījumu aptver imunitāte, kas paredzēta 7. protokola 9. pantā, vajadzības gadījumā lasot to kopsakarā ar valsts tiesību aktiem, tām – ja tās vēlas turpināt minēto tiesvedību – ir jālūdz Parlamentam atcelt šo imunitāti. No vienas puses, jāatgādina, ka šī kompetence tiek īstenota, neskarot valsts tiesu – kurām ir pienākums šīs tiesību normas piemērot – tiesības vai pat pienākumu saskaņā ar LESD 267. pantu uzdot Tiesai jautājumu par minētā protokola interpretāciju. No otras puses, šī valsts iestāžu kompetence neizslēdz kompetenci, kas Parlamentam jāīsteno tad, ja, saņēmis pieprasījumu atcelt imunitāti, tas vispirms pārbauda, vai deputātam patiešām ir 7. protokola 9. pantā paredzētā imunitāte, un tikai tad lemj to atcelt vai neatcelt (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 17. janvāris, Gollnisch/Parlaments, T‑346/11 un T‑347/11, EU:T:2013:23, 47. punkts). Tādējādi šāda pārbaude ietilpst kompetencē, kas Parlamentam ir atzīta minētā protokola 9. panta trešajā daļā, ja tā tiek veikta saistībā ar pieprasījumu atcelt imunitāti.
67 Prasītāji apgalvo, ka šāda interpretācija jautājumā par kompetenču sadalījumu starp Parlamentu un dalībvalstīm attiecībā uz 7. protokola 9. pantu apdraudētu Parlamenta deputātiem atzītās imunitātes lietderīgo iedarbību un tādējādi arī šīs imunitātes mērķi, proti, aizsargāt Parlamenta darbību un neatkarību.
68 Tomēr, pirmkārt, Savienības tiesību normas plaša interpretācija, lai saglabātu tās lietderīgo iedarbību, nevar izraisīt to, ka netiek ievērots Līgumos noteiktais kompetenču sadalījums starp Savienību un tās dalībvalstīm. Taču tā tas būtu tad, ja no 7. protokola 9. panta trešās daļas tiktu izsecināts, ka Parlamentam ir ekskluzīva kompetence noteikt, vai pret deputātu ierosinātā tiesvedība skar vai neskar viņa imunitāti. Otrkārt, aizsardzība, kas deputātiem piešķirta ar 7. protokola 9. pantu, tāpat kā dalībvalstu iestāžu pienākums to ievērot, tieši izriet no 7. protokola, nevis no Parlamenta Reglamenta vai kāda lēmuma, ko Parlaments pieņēmis, pamatojoties uz šo Reglamentu. Tāpēc iestādēm, kas veic tiesvedības, šī aizsardzība ir saistoša. Tādējādi šīm valstu iestādēm – ja tās konstatē, ka tiek skarta 7. protokola 9. pantā paredzētā imunitāte, – ir jāaptur šīs tiesvedības un jāvēršas Parlamentā ar pieprasījumu atcelt šo imunitāti. Ja valsts iestādes neievēro 7. protokola 9. pantu, Eiropas Komisija – kuras pienākums saskaņā ar LESD 258. pantu ir nodrošināt, lai dalībvalstis ievērotu Līgumu noteikumus – var ierosināt procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi.
69 No tā izriet, ka lēmums neapmierināt valsts iestāžu pieprasījumu atcelt imunitāti un lēmums aizstāvēt imunitāti pēc deputāta pieprasījuma netiek pieņemti vienā un tajā pašā tiesiskajā ietvarā. Pretēji tam, ko apgalvo prasītāji, šo lēmumu tiesiskajām sekām nav obligāti jābūt vienādām.
70 Tāpēc prasītājiem nav pamata apgalvot, ka Parlaments, pamatojoties uz 7. protokola 9. panta trešo daļu, var pieņemt valsts lēmumus par minētā protokola 9. pantā paredzētās imunitātes aizstāvēšanu, kas rada saistošas tiesiskās sekas tiesu iestādēm.
– Parlamenta kompetence, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem
71 Parlaments apgalvo, ka, lai noskaidrotu, kādas tiesiskās sekas rada lēmums aizstāvēt 7. protokola 9. pantā paredzēto imunitāti, jāņem vērā šajā pantā ietvertā atsauce uz valsts tiesību aktiem. Tādējādi, ja dalībvalsts tiesībās valsts parlamentam ir piešķirta kompetence lūgt apturēt kriminālvajāšanu pret kādu no tās locekļiem, Parlamentam esot tāda pati kompetence attiecībā uz Eiropas Parlamenta deputātu, kas ievēlēts no šīs valsts. Parlaments uzskata, ka šādā gadījumā lēmums aizstāvēt deputāta imunitāti radītu saistošas tiesiskās sekas, un par lēmumu neaizstāvēt imunitāti varētu tikt celta atcelšanas prasība.
72 Prasītāji apgalvo, ka tiesisko seku sasaistīšana ar valsts tiesībām, uz kurām ir atsauce 7. protokola 9. panta pirmās daļas a) punktā, nav pamatota, jo ar to tiek ieviesta atšķirīga attieksme pret imunitāti, atcelšanas pieprasījuma neesamības gadījumā bez aizsardzības atstājot 7. protokola 9. panta pirmās daļas b) punktā un otrajā daļā paredzētos imunitātes veidus, lai gan tos reglamentē vienīgi Savienības tiesības. Turklāt šī sasaiste ar valsts tiesībām apdraudot deputātu vienlīdzības principu un personu brīvu pārvietošanos, jo gadījumā, ja viena un tā pati dalībvalsts pārkāpj imunitāti, Parlaments varētu aizstāvēt no šīs valsts ievēlēto deputātu, taču ne no citām valstīm ievēlētos deputātus.
73 Pakārtotā kārtā prasītāji apgalvo, ka – pat tad, ja Parlamenta kompetence aizstāvēt deputāta imunitāti būtu meklējama valsts tiesībās, – Deputātu kongresa Reglamenta 12. panta noteikumi un Kriminālprocesa kodeksa 751. panta 2. punktā noteiktais, lasot to kopsakarā un 753. pantu, ļaujot Parlamentam noteikt valsts tiesu iestādēm saistošus pasākumus. Prasītāji piebilst, ka šīs valsts tiesību normas jāinterpretē tā, lai nodrošinātu, ka Parlaments pilnībā spēj pildīt savu uzdevumu.
74 Šajā ziņā, pirmām kārtām, jāatgādina, ka saskaņā ar 7. protokola 9. panta pirmās daļas a) punktu savā valstī Parlamenta deputātiem ir imunitāte, ko saskaņā ar valsts tiesību aktiem piešķir attiecīgās valsts parlamenta locekļiem (skat. šā sprieduma 24. punktu). Šī tiesību norma nozīmē, ka Eiropas Parlamenta deputātiem savā valsts teritorijā esošās imunitātes apjoms un tvērums, citiem vārdiem sakot – šīs imunitātes materiāltiesiskais saturs, ir noteikts dažādajās valstu tiesībās, uz kurām šajā normā ir atsauce (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 19. marts, Gollnisch/Parlaments, T‑42/06, EU:T:2010:102, 106. punkts).
75 Nav strīda par to, ka parlamentārās imunitātes materiāltiesiskais saturs valstu tiesībās ir atšķirīgs. Tādējādi tā var izpausties kā neiespējamība tiesu vai policijas iestādēm veikt noteiktus pasākumus attiecībā uz valsts parlamenta deputātiem, iepriekš nesaņemot atļauju, parasti no šos deputātus ietverošās koleģiālās institūcijas kopuma. Tā var izpausties arī kā valsts parlamentam piešķirta iespēja pēc savas ierosmes vai pēc attiecīgā deputāta pieprasījuma apturēt kādus pasākumus, kas attiecībā uz viņu jau tiek veikti, piemēram, ar brīvības atņemšanu saistītus pasākumus vai kriminālvajāšanas darbības, konkrēti tad, ja šīs iestādes neatzīst minētā deputāta imunitāti. Šīs valsts parlamentam piešķirtās pilnvaras ir neatņemama šā parlamenta deputātu imunitātes materiāltiesiskā satura sastāvdaļa.
76 No tā izriet, ka 7. protokola 9. panta pirmās daļas a) punktā ietvertā atsauce uz valsts tiesībām nozīmē, ka gadījumā, ja dalībvalsts tiesībās ir paredzēta valsts parlamenta deputātu imunitātes aizstāvēšanas procedūra, kas šim parlamentam ļauj vērsties tiesu vai policijas iestādēs, tostarp pieprasot apturēt kriminālvajāšanu attiecībā uz kādu no tā deputātiem, tādas pašas pilnvaras ir atzītas Parlamentam attiecībā uz Eiropas Parlamenta deputātiem, kuri ir ievēlēti no šīs valsts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 19. marts, Gollnisch/Parlaments, T‑42/06, EU:T:2010:102, 105. un 115. punkts).
77 Tā kā prasītāji apgalvo, ka šāda interpretācija radītu atšķirīgu attieksmi pret Parlamenta deputātiem atkarībā no tā, no kuras valsts viņi ir ievēlēti, jāteic, ka šāda atšķirība izriet no 7. protokola 9. panta pirmās daļas a) punktā izdarītās atsauces uz valsts tiesībām.
78 Otrām kārtām, šajā lietā jākonstatē, ka Spānijas Konstitūcijas 71. pantā (skat. šā sprieduma 29. punktu) valsts parlamentam nav piešķirta nekāda kompetence iejaukties, ja valsts iestādes neatzīst valsts parlamenta deputāta imunitāti, attiecīgā gadījumā prasot apturēt pret šo deputātu uzsākto kriminālvajāšanu vai apturēt viņa apcietinājumu.
79 Tomēr prasītāji apgalvo, ka gan Kriminālprocesa kodeksa 751. panta 2. punkts, lasot to kopsakarā ar 753. pantu, gan Deputātu kongresa Reglamenta 12. pants piešķir valsts parlamentam pilnvaras pieņemt tiesu iestādēm saistošus aktus, lai nodrošinātu savu deputātu imunitātes aizsardzību gadījumā, kad šī imunitāte tiek apdraudēta.
80 Šajā ziņā no Kriminālprocesa kodeksa 751. panta 2. punkta un 753. panta formulējuma izriet, ka šajā normās Spānijas parlamentam nav piešķirta pašam sava kompetence, konkrēti kompetence pieprasīt kriminālprocesa apturēšanu. Proti, minētā Kriminālprocesa kodeksa 753. pantā paredzētās procedūras apturēšana ir automātiskas sekas, kas rodas saistībā ar informāciju par attiecīgā deputāta situāciju, kuru kompetentās iestādes sniedz valsts parlamentam. Šīs sekas ir provizoriskas, jo apturēšana turpinās līdz brīdim, kad valsts parlaments būs pieņēmis lēmumu.
81 Turklāt jākonstatē, ka prasītāju veikto šā sprieduma 79. punktā minēto šo tiesību normu interpretāciju ir noraidījušas gan Tribunal Supremo (Augstākā tiesa), gan Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa). Konkrēti, 2021. gada 18. marta spriedumā 70/2021, kura risinājums tika pārņemts arī vēlākajos spriedumos, Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa) būtībā nosprieda, ka valsts parlamentam ir tikai kompetence atļaut vai neatļaut kriminālvajāšanu, kas veikta pret kādu no tā deputātiem, un – atšķirībā no tā, kas paredzēts citu valstu konstitūcijās, – tam nav nekādu citu pilnvaru, piemēram, pilnvaru apturēt apcietinājumu vai kriminālvajāšanu. Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa) arī atgādināja, ka Kriminālprocesa kodeksa un Senāta un Deputātu kongresa Reglamentu normas jāinterpretē atbilstīgi Spānijas Konstitūcijas 71. pantā noteiktajam.
82 Tātad jākonstatē, ka iepriekš 29.–33. punktā atgādinātās valsts tiesību normas atbilstoši tam, kā tās tiek interpretētas valsts tiesās, nepiešķir Spānijas parlamentam tiesības – gadījumā, kad valsts tiesa neatzīst kāda sava deputāta imunitāti, – aizstāvēt šo imunitāti, tostarp pieprasot apturēt pret viņu uzsākto tiesvedību. Līdz ar to Parlamentam, pamatojoties uz valsts tiesībām, uz kurām ir atsauce 7. protokola 9. panta pirmās daļas a) punktā, nav šādu pilnvaru attiecībā uz deputātiem, kas ievēlēti no Spānijas Karalistes.
83 No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka Parlamentam nav tādu pilnvaru, kuru pamatā būtu normatīvs akts, lai pieņemtu lēmumu aizstāvēt prasītāju imunitāti, kas Spānijas tiesu iestādēm radītu saistošas tiesiskās sekas. Tāpēc Parlaments, atbildot uz pieprasījumu aizstāvēt prasītāju imunitāti, nevarēja pieņemt lēmumu, kas rada saistošas tiesiskās sekas.
84 Šo secinājumu neatspēko pārējie prasītāju argumenti.
85 Pirmkārt, ciktāl prasītāji atsaucas uz sekām, kas izrietot no lojālas sadarbības principa piemērošanas, jāteic, ka no šā LES 4. panta 3. punktā nostiprinātā principa izriet, ka dalībvalstīm jāveic visi pienācīgie pasākumi, lai nodrošinātu Savienības tiesību piemērojamību un efektivitāti. Saskaņā ar 7. protokola 18. pantu, kurā šajā ziņā ir precizēts LES 4. panta 3. punktā nostiprinātais princips, Savienības iestādēm un dalībvalstu iestādēm ir jāsadarbojas, lai izvairītos no konfliktiem šā protokola noteikumu interpretācijā un piemērošanā (skat. spriedumu, 2020. gada 17. decembris, Komisija/Slovēnija (ECB arhīvi), C‑316/19, EU:C:2020:1030, 119. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi, ja pret kādu Eiropas Parlamenta deputātu kādā valsts tiesā ir sākta tiesvedība un šī tiesa ir informēta par to, ka ir sākta šā deputāta privilēģiju un imunitātes aizstāvēšanas procedūra, minētajai tiesai jāaptur šī tiesvedība (spriedums, 2008. gada 21. oktobris, Marra, C‑200/07 un C‑201/07, EU:C:2008:579, 43. punkts).
86 Prasītāji uzskata, ka apstrīdētais akts noteikti ir radījis tiesiskas sekas, jo, ja Parlamenta priekšsēdētājs būtu uzsācis viņu imunitātes aizstāvēšanas procedūru, to paziņojot plenārsēdē un nododot to atbildīgajai komitejai, Spānijas tiesu iestādēm būtu bijis jāaptur pret viņiem notiekošais kriminālprocess.
87 Šajā ziņā jāatgādina judikatūra, saskaņā ar kuru tāda akta sekas, ar kuru ir noraidīts pieprasījums pieņemt lēmumu, ir jāizvērtē, ņemot vērā šādi pieprasītā lēmuma sekas (skat. šā sprieduma 55. punktu). No tā izriet, ka apstrīdētā akta sekas ir jāizvērtē, ņemot vērā sekas, kādas ir lūgtajam lēmumam par aizstāvību. Taču šajā lietā šāda lēmuma seku nav (skat. šā sprieduma 83. punktu). Tāpat jānorāda, ka apturošā iedarbība uz valstī notiekošo tiesvedību, uz kuru atsaucas prasītāji, izriet nevis no apstākļa, ka ir sākta Parlamenta deputāta imunitātes aizstāvības procedūra, bet gan no secinājumiem, kādi valsts tiesai, ievērojot lojālas sadarbības principu, ir jāizdara no informācijas, kas tai darīta zināma attiecībā uz šādas procedūras sākšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 21. oktobris, Marra, C‑200/07 un C‑201/07, EU:C:2008:579, 43. punkts) un tās pārbaudi veikt ir Savienības tiesu ziņā.
88 Otrkārt, prasītāji apgalvo, ka ar apstrīdēto aktu Parlamenta priekšsēdētājs esot ļāvis Spānijas tiesu iestādēm turpināt pārkāpt viņu imunitāti un vairākas viņu pamattiesības, tostarp izdodot šā sprieduma 14. punktā minētos apcietināšanas orderus. Taču jākonstatē, ka apgalvotie pārkāpumi izriet no valsts līmenī pieņemtiem aktiem un ka Parlamentam nebija nekādu pilnvaru ar tiesiski saistošu lēmumu iebilst pret šo aktu pieņemšanu.
89 No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka apstrīdētais akts nav apstrīdams, ceļot LESD 263. pantā paredzēto atcelšanas prasību. Tāpēc Parlamenta izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jāapmierina un līdz ar to prasība ir jānoraida kā nepieņemama, neizvērtējot ne Parlamenta iesniegto pieteikumu par daļēju tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas, ne Spānijas Karalistes izvirzīto iebildi par nepieņemamību, kas balstīta uz to, ka prasītājiem neesot intereses celt prasību, ne, visbeidzot, Parlamenta un Spānijas Karalistes izvirzīto iebildi par nepieņemamību attiecībā uz jaunajiem pierādījumiem, ko prasītāji iesnieguši tiesas sēdes dienā.
Par tiesāšanās izdevumiem
90 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
91 Tā kā prasītājiem spriedums nav labvēlīgs, tiem ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies Parlamentam, atbilstoši tā izvirzītajiem prasījumiem.
92 Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam Spānijas Karaliste savus tiesāšanas izdevumus sedz pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Prasību noraidīt.
2) Carles Puigdemont i Casamajó un Antoni Comín i Oliveres sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Eiropas Parlamentam radušos tiesāšanās izdevumus.
3) Spānijas Karaliste savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.
Marcoulli | Frimodt Nielsen | Kanninen |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā, 2023. gada 5. jūlijā.
[Paraksti]