TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2007. gada 11. decembrī (*)
Konkurence – Sankciju uzlikšana uzņēmumu pēctecības gadījumā – Personiskās atbildības princips – Saimnieciskas vienības, kas ir pakļautas vienai valsts iestādei – Valsts tiesības, kurās Kopienu konkurences tiesības ir minētas kā interpretācijas pamats – Prejudiciāli jautājumi – Tiesas kompetence
Lieta C‑280/06
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,
ko Consiglio di Stato (Itālija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2005. gada 8. novembrī un kas Tiesā reģistrēts 2006. gada 27. jūnijā, tiesvedībā
Autorità Garante della Concorrenza e del Mercato
pret
Ente tabacchi italiani – ETI SpA,
Philip Morris Products SA,
Philip Morris Holland BV,
Philip Morris GmbH,
Philip Morris Products Inc.,
Philip Morris International Management SA
un
Philip Morris Products SA,
Philip Morris Holland BV,
Philip Morris GmbH,
Philip Morris Products Inc.,
Philip Morris International Management SA
pret
Autorità Garante della Concorrenza e del Mercato,
Ente tabacchi italiani – ETI SpA,
un
Philip Morris Products SA,
Philip Morris Holland BV,
Philip Morris GmbH,
Philip Morris Products Inc.,
Philip Morris International Management SA
pret
Autorità Garante della Concorrenza e del Mercato,
Amministrazione autonoma dei monopoli di Stato,
Ente tabacchi italiani – ETI SpA.
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji P. Janns [P. Jann], K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], A. Ross [A. Rosas], K. Lēnarts [K. Lenaerts], Dž. Arestis [G. Arestis] un U. Lehmuss [U. Lõhmus], tiesneši E. Juhāss [E. Juhász], E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], M. Ilešičs [M. Ilešič] (referents), J. Klučka [J. Klučka], E. Levits un A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh],
ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],
sekretārs B. Fileps [B. Fülöp], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2007. gada 15. maija tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Ente tabacchi italiani – ETI SpA vārdā – S. D’Alberti [S. D’Alberti], A. Klaricia [A. Clarizia] un L. D’Amario [L. D’Amario], avvocati,
– Philip Morris Products SA, Philip Morris Holland BV, Philip Morris GmbH, Philip Morris Products Inc. un Philip Morris International Management SA vārdā – L. di Via [L. Di Via], K. Tezauro [C. Tesauro] un P. Leone [P. Leone], avvocati,
– Itālijas valdības vārdā – I. M. Bragulja [I. M. Bragulia] un F. Arena [F. Arena], pārstāvji, kuriem palīdz D. del Gaico [D. Del Gaizo], avvocato dello Stato,
– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – F. Kastiljo de la Tore [F. Castillo de la Torre] un V. di Buči [V. Di Bucci], pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2007. gada 3. jūlija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt EK līguma 81. pantu un turpmākos pantus, kā arī Kopienu tiesību vispārīgos principus.
2 Šis lūgums tika sniegts strīdā starp Autorità Garante della Concorrenza e del Mercato (iestāde, kas nodrošina konkurenci un tirgus darbību, turpmāk tekstā – “Iestāde”), Ente tabacchi italiani – ETI SpA, Philip Morris Products SA, Philip Morris Holland BV, Philip Morris GmbH, Philip Morris Products Inc. un Philip Morris International Management SA (turpmāk tekstā pēdējās minētās piecas sabiedrības kopā – “Koncerna Philip Morris sabiedrības”), kā arī Amministrazione autonoma deimonopoli di Stato (Valsts monopolu autonomā pārvalde, turpmāk tekstā – “AAMS”) par vienošanos par cigarešu pārdošanas cenu.
Atbilstošās tiesību normas
3 Itālijas tiesībās 1990. gada 10. oktobra Likumā Nr. 287 par konkurences un tirgus aizsardzības noteikumiem (norme per la tutela della concorrenza e del mercato, GURI Nr. 240, 13.10.1990, 3. lpp., turpmāk tekstā – “Likums Nr. 287/90”), īpaši tā I sadaļā, ir iekļautas šādas normas:
“1. pants
[..]
1. Šī likuma, kas ir pieņemts saskaņā ar Konstitūcijas 41. pantu, lai aizsargātu un garantētu tiesības uz ekonomisko iniciatīvu, tiesību normas piemēro attiecībā uz aizliegtu vienošanos, dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un uzņēmumu koncentrācijām, uz kurām Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līguma 65. panta un/vai 66. panta, Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līguma (EEK) 85. panta un/vai 86. panta, EEK regulu vai Kopienu tiesību aktu ar līdzīgu tiesisku iedarbību piemērošanas jomas neattiecas.
[..]
4. Tiesību normu, kuras ietver šī sadaļa, interpretācija notiek saskaņā ar Eiropas Kopienu konkurences tiesību principiem.
2. pants
[..]
1. Aizliegtas vienošanās ir nolīgumi uzņēmumu starpā un/vai saskaņotas darbības, kā arī lēmumi, pat ja tie ir tikuši pieņemti saskaņā ar konsorciju, uzņēmumu apvienību vai citu līdzīgu [tiesību] subjektu ārējiem vai administratīviem normatīviem aktiem.
2. Aizliegtas ir vienošanās starp uzņēmumiem, kuru mērķis vai sekas izpaužas kā konkurences nepieļaušana, ierobežošana vai izkropļošana ievērojamā apmērā valsts tirgū vai šī tirgus daļā, arī ar tādām darbībām kā:
a) tieša vai netieša pirkšanas vai pārdošanas cenas vai citu darījuma nosacījumu noteikšana;
b) ražošanas apjoma, noieta tirgus, tehniskās attīstības vai ieguldījumu ierobežošana vai kontrolēšana;
c) tirgu vai piegādes avotu sadalīšana;
d) objektīvi atšķirīgu nosacījumu piemērošana līdzvērtīgos darījumos ar dažādiem tirdzniecības partneriem, tādējādi radot tiem neizdevīgus konkurences apstākļus;
e) prasība, lai otra puse, slēdzot līgumus, uzņemtos papildu saistības, kas pēc savas būtības vai saskaņā ar nozares praksi nekādi nav saistītas ar attiecīgo līgumu priekšmetu.
3. Aizliegtas vienošanās nav spēkā.”
4 Šī likuma II sadaļa ir veltīta Iestādei, kas izveidota ar 10. panta 1. punktu. Minētā likuma 15. panta 1. punkts, kas ietverts II sadaļā, paredz:
“Ja [..] [Iestāde] konstatē 2. vai 3. panta pārkāpumus, tā attiecīgajam uzņēmumam un tiesību subjektam nosaka termiņu šo pārkāpumu izbeigšanai. Smagu pārkāpumu gadījumā, ņemot vērā to ilgumu un smagumu, tā turklāt var uzlikt administratīvi finansiālas sankcijas pat 10 % apmērā no darījuma, kurš ar attiecīgo uzņēmumu vai attiecīgo tiesību subjektu bija noslēgts pēdējā finanšu gadā, kas ir beidzies pirms uzaicinājuma paziņošanas, un noteikt termiņu, kurā uzņēmumam ir jāsamaksā naudas sods.”
5 Likuma Nr. 287/90 31. pants, kas ietverts VI sadaļā, nosaka:
“Uz naudas sodiem par šī likuma pārkāpumu attiecas tiktāl, ciktāl tie ir piemērojami, 1981. gada 24. novembra Likuma Nr. 689 I nodaļas I un II iedaļas noteikumi.”
6 1927. gada 8. decembrī ir izsludināts Karaļa likumdošanas dekrēts Nr. 2258, ar kuru ir izveidota AAMS (Amministrazione Autonoma dei Monopoli di Stato [Valsts monopolu autonomā pārvalde], GURI Nr. 288, 14.12.1927). Šai valsts pārvaldes iestādei, kas ir pakļauta Ekonomikas un finanšu ministrijai, līdz 1999. gada februārim bija uzticēts Itālijas tabakas monopols. Pēc tam AAMS turpināja izpildīt valsts iestāžu uzdevumus tabakas izstrādājumu jomā. Turklāt azartspēļu, it īpaši loteriju jomā, AAMS turpināja savu saimniecisko darbību. AAMS ir autonoma gan administratīvā, gan finansiālā un grāmatvedības ziņā, taču tā nav juridiska persona.
7 Kopš 1999. gada 1. marta visa ražošanas un tirdzniecības darbība tabakas sektorā, kas līdz tam bija uzticēta AAMS, ir nodota citai valsts iestādei, kas tika izveidota ar 1998. gada 9. jūlija Likumdošanas dekrētu Nr. 283 (GURI Nr. 190, 17.08.1998, 3. lpp., turpmāk tekstā – “Likumdošanas dekrēts Nr. 283/98”), proti, Itālijas tabakas birojam (istituzione dell’Ente tabacchi italiani). Šī iestāde saņēma tos AAMS aktīvus un pasīvus, kuri attiecās uz tai uzticētajām darbības sfērām. Ar tās valdes 2000. gada 23. jūnija lēmumu tā tika pārveidota par akciju sabiedrību Ente tabacchi italiani – ETI SpA (turpmāk tekstā – “ETI”). Sākotnēji 100 % no šīs sabiedrības kapitāla piederēja Ekonomikas un finanšu ministrijai. Pēc šīs ministrijas izsludinātā publiskā piedāvājuma 2003. gadā ETI tika privatizēta un nokļuva ekskluzīvā British American Tobacco plc (turpmāk tekstā –“BAT”), kas ir Anglijas holdinga sabiedrība un pieder pie koncerna BAT-British American Tobacco, kontrolē.
Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi
8 Noslēdzot 2001. gada jūnijā uzsākto izmeklēšanu, Iestāde ar 2003. gada 13. marta lēmumu konstatēja, ka koncerna Philip Morris sabiedrības vispirms ar AAMS, vēlāk ar Ente tabacchi italiani un visbeidzot ar ETI noslēdza un īstenoja vienošanos, kuras mērķis un sekas bija ietekmēt konkurenci attiecībā uz cigarešu pārdošanas cenu valsts tirgū laikposmā no 1993. līdz 2001. gadam, pārkāpjot Likuma Nr. 287/1990 2. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu. Tā uzlika administratīvus naudas sodus, kuru kopējais apmērs koncerna Philip Morris sabiedrībām sasniedza 50 miljonus euro un ETI – 20 miljonus euro.
9 Savā lēmumā Iestāde inkriminēja ETI arī AAMS dalību |aizliegtajā vienošanās [aizliegtās vienošanās darbībā] laika posmā līdz 1999. gada 1. martam, pamatojot ar to, ka AAMS izbeidza savu darbību tabakas izstrādājumu ražošanas un pārdošanas jomā, kad tās saimniecisko darbību pārņēma Ente tabacchi italiani, kas kļuva par ETI. Šādos apstākļos, pat ņemot vērā to, ka AAMS turpināja pastāvēt, ETI ir AAMS tiesību pārņēmēja, piemērojot saimnieciskās pēctecības principu.
10 Šo lēmumu uzņēmumi, uz kuriem tas attiecas, ir apstrīdējuši Tribunale amministrativo regionale del Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa). Tā noraidīja koncerna Philip Morris sabiedrību prasību un daļēji atzina ETI prasību, atceļot minēto lēmumu daļā, kurā tai ir noteikta atbildība par AAMS nodarījumiem. Minētā tiesa vērtējumu balstīja [attiecināja] uz personīgās atbildības kritēriju.
11 Pēc tam, kad par Tribunale amministrativo regionale del Lazio spriedumiem tika iesniegta apelācijas sūdzība, Consiglio di Stato (Augstākā administratīvā tiesa) ar pirmo nolēmumu, kas pieņemts 2005. gada 8. novembrī, noraidīja ETI un koncerna Philip Morris sabiedrību apelācijas sūdzību tiktāl, ciktāl ar to ir apstrīdēta konkurences noteikumu pārkāpuma esamība. Attiecībā uz jautājumu par AAMS darbību inkriminēšanu ETI lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Consiglio di Stato paskaidro, ka, nododot AAMS darbību Ente tabacchi italiani, tika skaidri iezīmētas iepriekšējā organizācijas un vadības modeļa beigas. Šo modeli, pirms attiecīgās darbības tika nodotas Ente tabacchi italiani, kas kļuva par ETI, raksturoja tas, ka AAMS – kā autonomā valsts pārvaldes iestādē – bija koncentrētas ekonomiskās un valsts pārvaldes funkcijas, kā rezultātā radās atkarība no politiskās varas. Jaunajā saimnieciskajā vienībā, kuras darbībai ir izteikts uzņēmējdarbības raksturs, nav šādas saiknes. Cita starpā iesniedzējtiesa norāda, ka pat tad, ja AAMS vairāk neveic uzņēmējdarbību tabakas nozarē, tā turpina veikt saimniecisku darbību, uz kuru attiecas konkurences tiesības. Consiglio di Stato uzskata, ka šīs īpašās iezīmes liedz piemērot saimnieciskās pēctecības kritēriju.
12 Tomēr Consiglio di Stato uzskatīja par lietderīgu uzdot Tiesai jautājumu par kritērijiem, kas piemērojami atbilstoši Kopienu konkurences tiesībām, uz kurām attiecas Likuma Nr. 287/90 1. panta 4. punkts. Tādējādi tā nolēma apturēt tiesvedību lietā un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Kuru kritēriju saskaņā ar [EKL] 81. un turpmākajiem pantiem un vispārīgajiem Kopienu tiesību principiem ir jāpiemēro, lai noteiktu uzņēmumu, kuram piemērojams sods par konkurences noteikumu pārkāpšanu tādā gadījumā, kad darbības, kura kopumā ir sodāma, noslēguma daļu veica uzņēmums, kas šajā saimnieciskajā sektorā pārņēma saistības no sākotnējā uzņēmuma, ja sākotnējais uzņēmums, neraugoties uz to, ka nav beidzis savu darbību, nav vairs komercuzņēmums vismaz tajā ekonomikas nozarē, uz kuru attiecas pārkāpums?
2) Vai, nosakot sodāmo subjektu, konkurences iestādei, kas ir atbildīga par pretmonopola noteikumu piemērošanu, ir rīcības brīvība izvērtēt, vai pastāv apstākļi, kas attaisno uzlikt atbildību saimniecisko darbību pārņēmējam par konkurences noteikumu pārkāpumiem, ko veica tā pārņemtā juridiskā persona, pat tad, ja tā lēmuma pieņemšanas brīdī vēl pastāv, lai izdarītie uzņēmumu tiesiskās struktūras grozījumi neietekmētu konkurences noteikumu lietderīgo iedarbību?”
Par Tiesas kompetenci
13 Tā kā Eiropas Kopienu Komisija ir izteikusi šaubas par Tiesas kompetenci, tā ir jāpārbauda vispirms.
Tiesai iesniegtie apsvērumi
14 Komisija apgalvo, ka pamata prāvas ir par valsts konkurences iestādes lēmuma spēkā esamību, kas pirms Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), spēkā stāšanās piemēroja tikai valsts tiesību normas, kas aizliedz vienošanās, un nevis EKL 81. pantu.
15 Tā uzskata, ka Likuma Nr. 287/90 1. panta 4. punktam, saskaņā ar kuru šī likuma I sadaļas normas ir interpretējamas saskaņā ar Kopienu konkurences tiesību principiem, nav nozīmes šajā sakarā. Pamata prāvās bija runa par “attiecīgo uzņēmumu un tiesību subjekti” šī likuma 15. panta nozīmē un par minētā likuma 31. pantā paredzētās administratīvo naudas sodu kārtības noteikšanu, šie panti atrodas attiecīgi šī likuma II un VI sadaļā. Minētā 1. panta 4. punktu varētu ņemt vērā, runājot par uzņēmuma jēdziena interpretāciju, kurš ir kopīgs EKL 81. pantam un Likuma Nr. 287/90 2. pantam, bet nevar ņemt vērā, lai noteiktu, kuriem uzņēmumiem ir jāuzliek sankcijas.
16 Komisija piebilst, ka pat tad, ja varētu pieņemt, ka pamata prāvās ir piemērojama atsauce Likumā Nr. 287/90 uz Kopienu tiesību principiem, tomēr no Tiesas judikatūras izriet, ka prejudiciālie jautājumi nav pieņemami. Šajā sakarā Komisija piemin 1995. gada 28. marta spriedumu lietā C‑346/93 Kleinwort Benson (Recueil, I‑615. lpp) un uzsver, ka minētais likums nenosaka, ka valsts tiesām ir absolūti un bez nosacījumiem jāpiemēro Tiesas sniegtās interpretācijas.
17 Attiecībā uz pēdējo aplūkoto jautājumu Komisija norāda, ka Tribunale amministrativo regionale del Lazio savu spriedumu ir pamatojusi ar Itālijas tiesību normām administratīvo sodu jomā, uz kurām atsaucas Likuma Nr. 287/90 31. pants. Turklāt Consiglio di Stato minēja argumentus, kurus Iestāde ir pamatojusi ar Itālijas tiesībām atbildības jomā. Tas pierāda, ka Itālijas tiesām un juristiem Kopienu tiesības ir tikai viens no elementiem, lai interpretētu piemērojamās valsts tiesību normas.
18 Turpretim ETI un Koncerna Philip Morris sabiedrības uzskata, ka Tiesas kompetencē ir atbildēt uz prejudiciālo jautājumu. Neizsakoties par Tiesas kompetenci, Itālijas valdība uzsver, ka atbilde uz to būtu noderīga Consiglio di Stato, ņemot vērā atsauci uz Kopienu tiesībām, kas ietverta Likuma Nr. 287/90 1. panta 4. punktā.
Tiesas vērtējums
19 EKL 234. pants ir tiesu sadarbības instruments, pateicoties kuram Tiesa sniedz valsts tiesām Kopienu tiesību interpretācijas elementus, kas tām var noderēt, lai novērtētu attiecīgās valsts tiesību normas sekas tajā strīdā, kurš tām ir jāizskata (2003. gada 15. maija spriedums lietā C‑300/01 Salzmann, Recueil, I‑4899. lpp., 28. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2003. gada 4. decembra spriedums lietā C‑448/01 EVN un Wienstrom, Recueil, I‑14527. lpp., 77. punkts).
20 Gadījumā, ja lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Kopienu tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (iepriekš minētais spriedums lietā Salzmann, 29. punkts, un 2007. gada 18. jūlija spriedums lietā C‑119/05 Lucchini, Krājums, I‑6199. lpp., 43. punkts).
21 Izskatot šāda veida lūgumus [sniegt prejudiciālu nolēmumu], kuros Kopienu tiesību normas, kuru interpretācija tiek lūgta, ir piemērojamas tikai, pamatojoties uz atsauci valsts tiesībās, Tiesa pastāvīgajā judikatūrā ir noteikusi, ka, ja valsts tiesību akti saistībā ar situācijām, kuras ir saistītas tikai ar šo valsti, paredz tādus pašus risinājumus kā Kopienu tiesības, no Kopienu tiesībām pārņemto noteikumu vai jēdzienu vienveidīga interpretācija neatkarīgi no apstākļiem, kādos tos ir paredzēts piemērot, ir Kopienu interesēs – lai novērstu interpretācijas atšķirības nākotnē (skat. it īpaši 1990. gada 18. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑297/88 un C‑197/89 Dzodzi, Recueil, I‑3763. lpp., 37. punkts; 1997. gada 17. jūlija spriedumu lietā C‑28/95 Leur-Bloem, Recueil, I‑4161. lpp., 32. punkts; 2001. gada 11. janvāra spriedumu lietā C‑1/99 Kofisa Italia, Recueil, I‑207. lpp., 32. punkts; 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑222/01 British American Tobacco, Recueil, I‑4683. lpp., 40. punkts un 2006. gada 16. marta spriedumu lietā C‑3/04 Poseidon Chartering, Krājums, I‑2505. lpp., 16. punkts).
22 Ne no EKL 234. panta, ne ar šo pantu izveidotās procedūras priekšmeta neizriet, ka Līguma izstrādātājiem būtu bijis nodoms izslēgt no Tiesas kompetences lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu par Kopienu tiesību normu īpašos gadījumos, kad kādas dalībvalsts tiesībās ir atsauce uz šīs normas saturu, lai noskaidrotu normas, kas ir piemērojamas situācijā, kura ir saistīta tikai ar šo valsti (iepriekš minētais spriedums lietā Dzodzi, 36. punkts; iepriekš minētais spriedums lietā Leur-Bloem, 25. punkts, un 2006. gada 14. decembra spriedums lietā C‑217/05 Confederación Española de Empresarios de Estaciones de Servicio, Krājums, I‑11987. lpp., 19. punkts).
23 Runājot par judikatūras, kas minēta šajā lūgumā, sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērošanu, ir jākonstatē, ka Likuma Nr. 287/90 I daļas normas paredz situācijās, kas ir saistītas tikai ar šo valsti, tādus pašus risinājumus kā Kopienu tiesības.
24 Šī likuma 1. panta 4. punktā ir noteikts, ka tā I daļas normu interpretācija ir veicama, pamatojoties uz Kopienu konkurences tiesību normām. Minētā likuma 2. un 3. pants, kas ietilpst šajā pat nodaļā, atbilst EKL 81. un 82. panta tekstam.
25 Turklāt ne Likuma Nr. 287/90 1. panta 4. punkta teksts, ne iesniedzējtiesas lēmums, ne citi lietas materiāli, kas iesniegti Tiesā, neliek domāt, ka atsauce uz Kopienu tiesībām, ko ietver minētā tiesību norma, ir atkarīga no jebkādiem nosacījumiem.
26 Tādējādi atbilstoši iepriekš minētajai judikatūrai Kopienas interesēs noteikti ir, lai, Tiesai pieņemot nolēmumu par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, tiktu vienveidīgi interpretētas Kopienu tiesību normas, ja rodas šaubas, piemērojot valsts tiesībās ietverto atsauci.
27 Attiecībā uz Komisijas argumentu, ka pamata prāvas attiecas tikai uz Likuma Nr. 287/90 II un VI sadaļu, tāpēc šī likuma 1. panta 4. punkts, kas atrodas tā I sadaļā, nav atbilstošs, ir jākonstatē, ka šim vērtējumam nepiekrīt Consiglio di Stato, kas lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu skaidri ir pamatojusi ar minētā 1. panta 4. punktu. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Tiesas kompetencē nav pārbaudīt izvēlētā tiesiskā regulējuma pareizību, ko valsts tiesa nosaka ar pašas atbildību (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Salzmann, 31. punkts; 2005. gada 1. decembra spriedumu lietā C‑213/04 Burtscher, Krājums, I‑10309. lpp., 35. punkts, kā arī 2007. gada 7. jūnija spriedumu apvienotajās lietās no C‑222/05 līdz C‑225/05 van der Weerd u.c., Krājumā nav publicēts, kopsavilkums – I‑65.* lpp., 22. punkts).
28 Visbeidzot, attiecībā uz Komisijas argumentu, ka Kopienu tiesības ir tikai viens no kritērijiem citu starpā, lai interpretētu Likuma Nr. 287/90 I sadaļas normas, un Itālijas tiesām nav – absolūti un bez nosacījumiem – jāpiemēro Tiesas sniegtās interpretācijas, pietiek konstatēt, ka Iestāde un Tribunale amministrativo regionale del Lazio savu lēmumu un spriedumu balstīja uz Kopienu tiesisko regulējumu un judikatūru un ka Consiglio di Stato savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pamatojusi ar apsvērumu, ka tas ir nepieciešams, lai noteiktu, kādi kritēriji ir jāņem vērā saskaņā ar Kopienu konkurences tiesību principiem, uz kuriem atsaucas Likuma Nr. 287/90 1. panta 4. punkts.
29 Ņemot vērā iepriekšējo apsvērumu kopumu, Tiesai ir kompetence atbildēt uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Par prejudiciālajiem jautājumiem
30 Ar šiem diviem jautājumiem, kas izskatāmi kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, kādi saskaņā ar EKL 81. pantu un turpmākajiem pantiem un šajā gadījumā saskaņā ar jebkuru citu atbilstošu Kopienu tiesību normu ir kritēriji, kas ir jāpiemēro, lai noteiktu uzņēmumu, kuram jānosaka sankcijas par konkurences noteikumu pārkāpumu uzņēmumu tiesību pārņemšanas gadījumā, it īpaši, ja šāda pārkāpuma noslēguma daļu īsteno saimnieciskās vienības, kas sāka šo pārkāpumu, tiesību pārņēmējs un šī saimnieciskā vienība gan vairs nedarbojas attiecīgajā saimnieciskajā nozarē, bet nav beigusi pastāvēt.
Tiesai iesniegtie apsvērumi
31 ETI uzskata, ka noteicošais ir personīgās atbildības kritērijs. No šī kritērija ir iespējams atkāpties tikai izņēmuma gadījumos, lai garantētu konkurences noteikumu lietderīgu iedarbību. Šādos gadījumos atbildību par pārkāpumu var noteikt citai personai, nevis tai, kas kontrolēja uzņēmumu pārkāpuma norises brīdī, pat tad, ja šī persona nav izbeigusi savu darbību.
32 Tomēr šādi izņēmuma apstākļi nepastāv, ja – kā tas ir pamata prāvā – ir iespējams pie atbildības par pārkāpumu saukt personu, kas pārvaldīja uzņēmumu tā izdarīšanas brīdī.
33 Koncerna Philip Morris sabiedrības uzskata, ka personīgās atbildības kritērijs ir piemērojams visos gadījumos, kad persona, kas faktiski izdarīja pārkāpumu, vēl joprojām pastāv, veic uzņēmējdarbību un var izpildīt konkurences iestādes lēmumu, kas uzliek sankciju.
34 Šīs sabiedrības paskaidro, ka, izņemot gadījumus, kad tiesību subjekts vairs nepastāv un tāpēc nav iespējams tam noteikt sankcijas, Kopienu tiesiskā kārtība neļauj atkāpties no personīgās atbildības principa. Atsaukšanās uz saimnieciskās pēctecības kritēriju ir pamatota tikai tad, ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu konkurences noteikumu efektīvu piemērošanu.
35 Itālijas valdība uzskata, ka saimnieciskās pēctecības kritērijs paredz personas, kas turpināja un pabeidza konkurences tiesībām pretēju rīcību, kuru uzsāka cita persona, atbildību vienmēr, kad uzņēmums, kuru skar pārkāpums un kuru viena persona ir nodevusi otrai, ir identisks no ekonomiskā, strukturālā un funkcionālā viedokļa. Šajā sakarā nav nozīmes tam, vai persona, kas nodod šo uzņēmumu, vēl formāli pastāv un veic citu darbību.
36 Šajā lietā no Likumdošanas dekrēta Nr. 283/98 izriet, ka tiešām AAMS vadītais uzņēmums ir identisks Ente tabacchi italiani, vēlāk – ETI, vadītajam uzņēmumam. Turklāt AAMS un ETI ir saistīti ar strukturālām saitēm, jo tās abas ir izveidojusi Ekonomikas un finanšu ministrija.
37 Komisija uzskata, ka, ja pārkāpumu ir izdarījis uzņēmums, kuru vada dalībvalsts iestāde, kurai ir piešķirtas pilnvaras pašai pieņemt lēmumus, un ja attiecīgā ekonomiskā darbība ir nodota citam tiesību subjektam, sankcijas saistībā ar šo rīcību ir jāuzliek valsts iestādei, ja tā pēc tiesību pārņemšanas turpina nodarboties ar uzņēmējdarbību, pat tad, ja tās ir citas nozares nekā tās, uz kurām attiecas minētā rīcība. Turpretim sankcijas ir jāuzliek tiesību subjektam, kas veica attiecīgo saimniecisko darbību, ja pēc tiesību pārņemšanas minētā valsts juridiskā persona izbeidz veikt uzņēmējdarbību.
Tiesas atbilde
38 No pastāvīgās judikatūras izriet, ka Kopienu konkurences tiesības attiecas uz uzņēmumu darbību (2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 59. punkts) un ka ar uzņēmuma jēdzienu Kopienu konkurences tiesībās saprot jebkuru saimniecisku vienību, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no šo struktūru juridiskā statusa un finansēšanas veida (skat. it īpaši 2005. gada 28. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, C‑205/02 P–C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums I‑5425. lpp., 112. punkts; 2006. gada 10. janvāra spriedumu lietā C‑222/04 Cassa di Risparmio di Firenze u.c., Krājums, I‑289. lpp., 107. punkts, kā arī 2006. gada 11. jūlija spriedumu lietā C‑205/03 P FENIN/Komisija, Krājums, I‑6295. lpp., 25. punkts).
39 Ja šāda saimnieciska vienība pārkāpj konkurences noteikumus, saskaņā ar personīgās atbildības principu tai ir jāatbild par šo pārkāpumu (šajā sakarā skat. 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni, Recueil, I‑4125. lpp., 145. punkts, un 2000. gada 16. novembra spriedums lietā C‑279/98 P Cascades/Komisija, Recueil, I‑9693. lpp., 78. punkts).
40 Attiecībā uz jautājumu, kādos apstākļos saimniecisku vienību, kas nav izdarījusi pārkāpumu, var tomēr sodīt par to, vispirms ir jākonstatē, ka šāds gadījums ir tad, ja saimnieciska vienība, kas ir izdarījusi pārkāpumu, ir beigusi pastāvēt juridiski (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 145. punkts) vai saimnieciski. Ja tā ir beigusi pastāvēt saimnieciski, ir jānorāda, ka sankcija, kas uzlikta uzņēmumam, kas juridiski turpina pastāvēt, bet vairs neveic saimniecisku darbību, var zaudēt savu preventīvo ietekmi.
41 Turpinājumā ir jāatgādina, ka, ja nav pierādīta iespēja uzlikt sankcijas citai saimnieciskai vienībai, nevis tai, kas ir izdarījusi pārkāpumu, uzņēmumi var izvairīties no sankcijām tikai tāpēc, ka to identitāte ir mainīta restrukturizācijas rezultātā, pēctecības vai citu juridisku vai organizatorisku izmaiņu rezultātā. Tādējādi ir apdraudēts mērķis apkarot konkurences noteikumiem pretēju uzvedību un atturēt no tās ar preventīvu sankciju palīdzību (šajā sakarā skat. 1970. gada 15. jūlija spriedums lietā 41/69 ACF Chemiefarma/Komisija, Recueil, 661. lpp., 173. punkts; 2006. gada 29. jūnija spriedums lietā C‑289/04 P Showa Denko/Komisija, Krājums, I‑5859. lpp., 61. punkts, kā arī 2007. gada 7. jūnija spriedums lietā C‑76/06 P Britannia Alloys & Chemicals/Komisija, Krājums, I‑4405. lpp., 22. punkts).
42 Sekojoši, kā Tiesa jau ir konstatējusi, ja saimnieciska vienība, kas ir izdarījusi konkurences noteikumu pārkāpumu, izdara juridiskas vai organizatoriskas izmaiņas, šo izmaiņu rezultātā nav obligāti jābūt izveidotam jaunam uzņēmumam, kas atbrīvots no atbildības par iepriekšējās saimnieciskās vienības konkurences noteikumiem pretējo uzvedību, ja no saimnieciskā viedokļa abas saimnieciskās vienības ir identiskas (šajā sakarā skat. 1984. gada 28. marta spriedumu apvienotajās lietās 29/83 un 30/83 Compagnie royale asturienne des mines un Rheinzink/Komisija, Recueil, 1679. lpp., 9. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Aalborg Portland u.c./Komsija, 59. punkts).
43 Saskaņā ar šo judikatūru nav nozīmes saimnieciskās vienības, kas ir izdarījusi pārkāpumu, un tās tiesību pārņēmēja attiecīgajām juridiskajām formām. Tātad sankcijas par pārkāpumu uzlikšanu tiesību pārņēmējam nevar izslēgt tikai tāpēc, ka tāpat kā pamata prāvā tam ir cits juridisks statuss un tas darbojas saskaņā ar citiem noteikumiem kā tā saimnieciskā vienība, kuras tiesības tas ir pārņēmis.
44 Tāpat arī nav nozīmes tam, ka darbības nodošana ir notikusi nevis ar privātpersonu, bet likumdevēja lēmumu ar mērķi privatizēt. Dalībvalsts pieņemto uzņēmuma restrukturizācijas un reorganizācijas pasākumu sekas nevar būt Kopienas tiesību lietderīgās iedarbības atņemšana (šajā sakarā skat. 2005. gada 12. maija spriedumu lietā C‑415/03 Komisija/Grieķija, Krājums, I‑3875. lpp., 33. un 34. punkts).
45 Pamata lietās no lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, kā arī no Tiesai iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka AAMS darbību tirgū, uz kuru attiecas vienošanās, turpināja Ente tabacchi italiani, vēlāk – ETI. Šādos apstākļos, lai gan AAMS turpināja pastāvēt kā tirgus dalībnieks citos tirgos, ETI varēja uzskatīt par AAMS saimniecisko tiesību pārņēmēju procedūrā, kas attiecas uz vienošanos par cigarešu pārdošanas cenu.
46 Attiecībā uz jautājumu, vai tādā gadījumā, kā pamata prāvās, pastāv apstākļi, kuros saimniecisku vienību var sodīt par pārkāpumu, kuru ir izdarījusi cita vienība, vispirms ir jākonstatē, ka tas, ka AAMS nav juridiskas |personības| (skat. šī sprieduma 6. punktu) elements, ar kuru varētu pamatot sankciju par tās izdarīto pārkāpumu uzlikšanu tās tiesību pārņēmējam.
47 Turpretim sankcijas uzlikšanu ETI par pārkāpumu, ko izdarījusi AAMS, var pamatot ar to, ka ETI un AAMS ir pakļautas vienai valsts iestādei.
48 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka, ja divas vienības veido vienu saimniecisku vienību, tas, ka saimnieciskā vienība, kura ir izdarījusi pārkāpumu, vēl pastāv, netraucē būtībā uzlikt sankciju tai vienībai, kurai tā ir nodevusi savu saimniecisko darbību (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Aalborg Portland u.c./Komisija, 355.–358. punkts).
49 Šāda sankcijas īstenošana it īpaši ir pieņemama, ja šīs saimnieciskās vienības kontrolē viena un tā pati persona un, ievērojot tās saistošās ciešās saimnieciskās un organizatoriskās saites, tiek piemērotas būtībā tās pašas komercdirektīvas.
50 Pamata prāvās ir skaidrs, ka konkurencei pretējo darbību izdarīšanas laikā AAMS un ETI vadīja tā pati publiskā vienība, proti, Ekonomikas un finanšu ministrija.
51 Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai, līdzdarbojoties vienošanās par cigarešu pārdošanas cenām, AAMS un ETI bija šīs publiskās vienības pārraudzībā. Ja tas tā bija, ir jāsecina, ka personīgās atbildības princips kopumā neliedz ETI uzlikt sankciju par AAMS uzsākto un ETI turpināto pārkāpumu.
52 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka EKL 81. pants un turpmākie panti ir jāinterpretē tā, ka gadījumā, ja saimnieciskas vienības ir pakļautas vienai valsts iestādei, ja to rīcību, kas veido to pašu konkurences noteikumu pārkāpumu, ir īstenojusi viena saimnieciska vienība un pēc tam līdz noslēgumam turpinājusi otra saimnieciskā vienība, kas ir pirmās, kura nav beigusi pastāvēt, tiesību pārņēmēja, šo otro saimniecisko vienību var sodīt par pārkāpumu kopumā, ja ir konstatēts, ka šīs abas vienības bija minētās iestādes pārraudzībā.
Par tiesāšanās izdevumiem
53 Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
EKL 81. pants un turpmākie panti ir jāinterpretē tā, ka gadījumā, ja saimnieciskas vienības ir pakļautas vienai valsts iestādei, ja to rīcību, kas veido to pašu konkurences noteikumu pārkāpumu, ir īstenojusi viena saimnieciska vienība un pēc tam līdz noslēgumam turpinājusi otra saimnieciskā vienība, kas ir pirmās, kura nav beigusi pastāvēt, tiesību pārņēmēja, šo otro saimniecisko vienību var sodīt par pārkāpumu kopumā, ja ir konstatēts, ka šīs abas vienības bija minētās iestādes pārraudzībā.
[Paraksti]