PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS
(trešā palāta)
2001. gada 18. septembrī (*)
Prasība atcelt tiesību aktu – Konkurence – Maksas televīzija – Kopuzņēmums – EK līguma 85. pants (jaunajā redakcijā – EKL 81. pants) – Līguma 85. panta 1. punkts – Negatīvs apstiprinājums – Aksesuārs ierobežojums – Saprātīguma prasība – Līguma 85. panta 3. punkts – Atbrīvojuma lēmums – Termiņš
Lieta T‑112/99
Métropole télévision (M6), Neuilly-sur-Seine (Francija),
Suez-Lyonnaise des eaux, Nanterre (Francija),
France Télécom, Parīze (Francija),
ko pārstāv D. Teofīls [D. Théophile], advokāts, kas norādīja adresi Luksemburgā,
Télévision française 1 SA (TF1), Parīze, ko pārstāv P. Duno [P. Dunaud] un P. Elsens [P. Elsen], advokāti, kas norādīja adresi Luksemburgā,
prasītājas,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv E. Žipinī Furnjē [É. Gippini Fournier] un K. Vīdners [K. Wiedner], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
atbildētāja,
ko atbalsta
CanalSatellite, Parīze, ko pārstāv L. Koens-Tanugi [L. Cohen-Tanugi] un F. Brunē [F. Brunet], advokāti, kas norādīja adresi Luksemburgā,
persona, kas iestājusies lietā,
par lūgumu atzīt par spēkā neesošiem 2. un 3. pantu Komisijas 1999. gada 3. marta Lēmumā 1999/242/EK par EK līguma 85. panta piemērošanas procedūru (IV/36.237 — TPS ) (OV L 90, 6. lpp.).
EIROPAS KOPIENU
PIRMĀS INSTANCES TIESA
(trešā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs J. Azizi [J. Azizi], tiesneši K. Lēnartss [K. Lenaerts] un M. Jēgers [M. Jaeger],
sekretāre D. Kristensena [D. Christensen], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2001. gada 18. janvārī,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Vispārējie lietas apstākļi
A – Darījuma apraksts
1 Šī lieta ir saistīta ar 1999. gada 3. marta Komisijas Lēmumu 1999/242/EK par EK līguma 85. panta piemērošanas procedūru (IV/36.237 — TPS) (OV L 90, 6. lpp.) (turpmāk tekstā – “Apstrīdētais lēmums”) par sabiedrības Télévision par satellite (turpmāk tekstā – “TPS”) izveidi, kuras mērķis ir izveidot un pārraidīt ciparu sistēmā un pa satelītu maksas programmu un televīzijas pakalpojumu klāstu, kura mērķauditorija ir franču valodā runājošie Eiropas televīzijas skatītāji (Apstrīdētā lēmuma 76. apsvērums).
2 Šī sabiedrība, kuru kā personālsabiedrību (société en nom collectif, SNC) saskaņā ar Francijas tiesībām izveidojušas sešas lielas Francijas sabiedrības, kas darbojas televīzijas nozarē (Métropole télévision (M6), Télévision française 1 SA (TF1), France 2 un France 3) un telekomunikāciju un kabeļu tīklu nozarē (France Télécom un Suez-Lyonnaise des eaux), ir jaunienācēja tirgos, kuros spēcīgi dominē vēsturiskais operators, proti, sabiedrība Canal+ un tās meitas sabiedrība CanalSatellite.
B – Skartie tirgi un šo tirgu struktūra
3 No Apstrīdētā lēmuma izriet, ka galvenais produktu tirgus, kuru skar TPS izveide, ir maksas televīzijas tirgus (Apstrīdētā lēmuma 23. un 24. apsvērums). Darījums skar arī pārraides tiesību iegūšanas tirgu, kā arī tematisko kanālu komercializācijas tirgu.
4 Attiecībā uz skarto ģeogrāfisko tirgu atbildētāja Apstrīdētajā lēmumā precizēja, ka tā pieņemšanas brīdī šie dažādie tirgi bija jāvērtē uz valsts bāzes tā, ka šajā gadījumā tie aprobežojās ar Francijas teritoriju (Apstrīdētā lēmuma 40.–43. apsvērums).
1. Maksas televīzijas tirgus Francijā
5 Kā izriet no Apstrīdēta lēmuma 25. apsvēruma, šis tirgus ir produktu tirgus, kas ir nošķirams no brīvas pieejas televīzijas tirgus. Atšķirībā no šī pēdējā tirgus, kur komerctiesiskās attiecības veidojas starp radioraidītāju un reklāmas devēju, maksas televīzijas gadījumā pastāv attiecības starp radioraidītāju un televīzijas skatītāju abonenta statusā. Tādēļ konkurences nosacījumi šais divos tirgos ir atšķirīgi.
6 Apstrīdētajā lēmumā precizēts arī, ka tā pieņemšanas brīdī maksas televīzijas tirgus ietvēra trīs apraides veidus (herca, satelīta un kabeļu) un ka šie dažādie apraides veidi nebija uzskatāmi par nošķirtiem tirgiem (Apstrīdētā lēmuma 30. apsvērums).
7 Vissenākais Francijas maksas televīzijas tirgus operators ir sabiedrība Canal+ ar ļoti spēcīgu vārdu un ļoti attīstītām tehnoloģiskām prasmēm vadības jomā (Apstrīdētā lēmuma 44. apsvērums). Canal+ grupa darbojas arī kabeļu tīklu sektorā, jo tā kontrolē NumériCâble tīklu. Turklāt ar tās meitas sabiedrības CanalSatellite starpniecību Canal+ piedāvā ciparu kvalitātes maksas satelīta programmu paketi (turpmāk tekstā – “Ciparu pakete”) (Apstrīdētā lēmuma 46. apsvērums). No Apstrīdētā lēmuma izriet, ka “abonentu skaita ziņā Canal+ grupai, kurā ietilpst kanāls premium Canal+, CanalSatellite un NumériCâble tīkls, 1998. gada jūnija beigās bija apmēram 70 % Francijas maksas televīzijas tirgus daļu” (47. apsvērums).
8 Francijas grupa AB, kuras galvenā darbība ir programmu producēšana un televīzijas tiesību izplatīšana, 1996. gada aprīlī izveidoja jaunu operatoru Francijas maksas televīzijas tirgū – sabiedrību AB‑Sat. 1998. gada jūnija beigās AB‑Sat bija 100 000 abonentu (Apstrīdētā lēmuma 49. apsvērums).
9 Visbeidzot, sabiedrībai TPS 1998. gada jūlija beigās bija 457 000 abonentu, un tā paredzēja, ka 1998. gada beigās tai būs 600 000 abonentu (Apstrīdētā lēmuma 50. apsvērums).
2. Raidīšanas tiesību, it īpaši kino un sporta raidīšanas tiesību, ieguves tirgus
10 Tā kā kino un sports ir divi maksas televīziju populārākie raidījumu veidi, šādu programmu raidīšanas tiesību ieguve ir nepieciešama, lai izveidotu piedāvājumu, kas ir pietiekami pievilcīgs, lai pārliecinātu nākamos abonentus maksāt par televīzijas pakalpojumu saņemšanu (Apstrīdētā lēmuma 34. apsvērums).
11 No Apstrīdētā lēmuma izriet, ka TPS galvenie konkurenti šajā tirgū, galvenokārt amerikāņu un franču filmu un sporta pasākumu raidīšanas tiesību ieguves jomā, ir Canal+ un tematiskie kanāli, kuru kapitāla daļas pieder Canal+ (Apstrīdētā lēmuma 58. apsvērums). Komisija Apstrīdētajā lēmumā precizē, ka “Canal+ grupai ir īpaši spēcīgs stāvoklis šai tirgū” un ka šajā tirgū ir arī sabiedrība AB‑Sat, kā arī vispārēja rakstura kanāli (iepriekš minētais apsvērums).
3. Tematisko kanālu komercializācijas un ekspluatācijas tirgus
12 No Apstrīdētā lēmuma izriet, ka tematiskie kanāli ir nepieciešami, lai izveidotu pievilcīgus maksas televīzijas piedāvājumus, un ka tematisko kanālu komercializācijas un ekspluatācijas tirgus Francijā pieaug tostarp ciparu tehnoloģijas ieviešanas rezultātā (Apstrīdētā lēmuma 37.–39. un 65.–69. apsvērums).
13 Attiecībā uz tirgus struktūru Apstrīdētajā lēmumā precizēts:
“Kopš satelīta platformu rašanās maksas televīzijas tirgus dalībniekiem visiem ir kapitāldaļas tematiskajos kanālos, ko ekspluatē šai tirgū. Galveno šī tirgus dalībnieku turēto kapitāldaļu skaits ir diezgan vienlīdzīgs. Tomēr Canal+ grupa ir nozīmīgs tirgus dalībnieks, jo tai ir kapitāldaļas senākajos kanālos, tā turklāt ir vislabāk iespiedusies kabeļtelevīzijas tirgū un tai ir lielākais abonentu skaits” (Apstrīdētā lēmuma 67. un 68. apsvērums).
C – Paziņojums un paziņotie nolīgumi
14 Par TPS izveidi 1996. gada vasarā notika kontaktēšanās ar atbildētāju, lai iesniegtu paziņojumu, pamatojoties uz 1989. gada 21. decembra Padomes Regulu (EEK) Nr. 4064/89 par uzņēmumu koncentrācijas kontroli (OV 1990, L 257, 13. lpp., kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar 1997. gada 30. jūnija Regulu (EK) Nr. 1310/97 (OV L 180, 1. lpp.)) (Apstrīdētā lēmuma 1. apsvērums). Tomēr, tā kā atbildētāja sabiedrības, kas piedalās TPS izveidē, informēja par to, ka tā nav kopuzņēmums tādā nozīmē kā uzņēmums, kas pakļauts kopējai tā dalībnieku kontrolei, tās paziņoja par darījumu 1996. gada 18. oktobrī, lai saņemtu negatīvu apstiprinājumu vai, pakārtoti, atbrīvojumu, pamatojoties uz Padomes 1962. gada 6. februāra Regulu Nr. 17: Pirmā regula par Līguma 85. un 86. panta īstenošanu (OV 13, 204. lpp.) (iepriekš minētais apsvērums).
15 Paziņotie nolīgumi ir četri. TPS darbības pamatprincipus nosaka 1996. gada 11. un 18. aprīļa vienošanās (turpmāk tekstā – “Vienošanās”); vēlāk tie tika konkretizēti un strukturēti dalībnieku līgumā, kas parakstīts 1996. gada 19. jūnijā, un sabiedrības TPS un sabiedrības TPSG statūtos, kas parakstīti šai pašā dienā (Apstrīdētā lēmuma 70. apsvērums). Nolīgumu termiņš ir desmit gadi (Apstrīdētā lēmuma 71. apsvērums).
16 Atbildētāja Apstrīdētajā lēmumā īpašu uzmanību pievērsa trīs šo nolīgumu klauzulām. Tās ir, pirmkārt, konkurences aizlieguma klauzula, otrkārt, klauzula par tematiskajiem kanāliem un, treškārt, ekskluzivitātes klauzula.
1. Konkurences aizlieguma klauzula
17 Šī klauzula ir ietverta Vienošanās 11. pantā un iepriekš minētā dalībnieku līguma 5.3. pantā un tā pēc atbildētājas lūguma tika precizēta ar 1998. gada 17. septembra papildu vienošanos. Tās redakcija ir šāda:
“Izņemot gadījumus, kas pastāv nolīgumu noslēgšanas brīdī, un izņemot tādu jaunu programmu un pakalpojumu pārdošanu, par kuriem nav noslēgti līgumi ar TPS, puses apņemas nepiedalīties, tieši vai netieši, neatkarīgi no statusa un tik ilgi, kamēr tās paliks TPS akcionāres, sabiedrībās, kuru darbība vai sabiedrības mērķis ir maksas programmu piedāvājuma un audiovizuālo pakalpojumu raidīšana un komercializācija ciparu veidā un pa satelītu, kas paredzēti Eiropas franciski runājošajiem skatītājiem” (Apstrīdētā lēmuma 77. apsvērums).
2. Klauzula par tematiskajiem kanāliem
18 Vienošanās 6. pantā (ar virsrakstu “Ciparu piedāvājuma programmas un pakalpojumi”) un iepriekš minētā dalībnieku līguma 5.4. pantā paredzēts, ka TPS ir prioritātes tiesības un pēdējās atteikšanās tiesības attiecībā uz tās akcionāru producētajiem tematiskajiem kanāliem un televīzijas pakalpojumiem. Šī klauzula formulēta šādi:
“Lai TPS piegādātu tās darbībai nepieciešamās programmas, katra puse apņemas TPS prioritārā kārtā piedāvāt kanālus un pakalpojumus, ko tā izmanto vai par kuriem tai reāli ir spēja ietekmēt lēmuma pieņemšanu sabiedrībā, kas tos veido, kā arī tos, ko tā varētu radīt. TPS ir arī pēdējā atteikuma vai akcepta tiesības pie vislabākajiem nosacījumiem, ko piedāvā konkurenti, par visiem pakalpojumiem vai kanāliem, ko TPS akcionāri piedāvātu trešajām personām. Pārņemšanas gadījumā, neatkarīgi no tā, vai tā ir ekskluzīva vai nē, TPS šiem pakalpojumiem piemēros tādus finanšu un līguma noteikumus, kas ir vismaz līdzvērtīgi tiem, kādus šīs programmas un šie kanāli varētu saņemt citur.
Attiecībā uz šo kanālu un pakalpojumu pārņemšanu TPS atkarībā no tās pašas vērtējuma brīvi izlems, vai akceptēt vai noraidīt līguma slēgšanu par to ekskluzīvu vai neekskluzīvu iekļaušanu savā ciparu piedāvājumā, ņemot vērā, ka pušu apliecinātais mērķis ir, lai to rīcībā būtu kanāli un pakalpojumi, kas ir ekskluzīvi TPS ciparu piedāvājumā.” (Apstrīdētā lēmuma 78. un 79. apsvērums).
3. Ekskluzivitātes klauzula
19 Visbeidzot, Vienošanās 6. panta paredzēts, ka vispārēja rakstura kanālus, kas piedalījušies TPS izveidē, t.i., M6, TF1, France 2 un France 3, ekskluzīvi pārraidīs TPS (Apstrīdētā lēmuma 81. apsvērums). TPS uzņemsies segt tehniskās izmaksas, kas saistītas ar programmu transportu un pārraidi, bet nesniegs tām atlīdzību (iepriekš minētais apsvērums).
D – Apstrīdētais lēmums
20 Apstrīdēto lēmumu atbildētāja pieņēma 1999. gada 3. martā.
21 Kā izriet no šī lēmuma 1. panta, atbildētāja uzskatīja, ka, pamatojoties uz tās rīcībā esošajām ziņām, nav pamata tās darbībai saskaņā ar EK līguma 85. panta 1. punktu (tagad EK līguma 81. panta 1. punkts) attiecībā uz TPS izveidi.
22 Savukārt par klauzulām, kas aprakstītas 17.–19. punktā, atbildētāja secināja, ka:
– attiecībā uz konkurences aizlieguma klauzulu nav pamata darbībai attiecībā uz šo klauzulu 3 gadu laikā, t.i., līdz 1999. gada 15. decembrim (Apstrīdētā lēmuma 2. pants);
– attiecībā uz ekskluzivitātes klauzulu un klauzulu par tematiskajiem kanāliem uz šīm normām trīs gadus var attiekties atbrīvojums, pamatojoties uz Līguma 85. panta 3. punktu, t.i., līdz 1999. gada 15. decembrim (Apstrīdētā lēmuma 3. pants).
Process un pušu prasījumi
23 Ar pieteikumu, kas Pirmās instances Tiesas kancelejā iesniegts 1999. gada 10. maijā, prasītājas iesniedza šo prasību.
24 Ar aktu, kas Pirmās instances Tiesas kancelejā iesniegts 1999. gada 5. novembrī, sabiedrība CanalSatellite lūdza atļauju iestāties šajā tiesvedībā Komisijas prasījumu atbalstam.
25 Ar 2000. gada 31. janvāra rīkojumu Pirmās instances Tiesas trešās palātas priekšsēdētājs atļāva iestāties lietā un daļēji apmierināja prasītāju iesniegto lūgumu par konfidencialitāti attiecībā uz dažiem prasības vai tās pielikumu elementiem.
26 Persona, kas iestājusies lietā, savu iestāšanās rakstu iesniedza 2000. gada 24. maijā. Komisija, TF1 un M6 savus apsvērumus par šo rakstu iesniedza attiecīgi 2000. gada 4., 5. un 8. maijā.
27 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Pirmās instances tiesa (trešā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu. Procesa organizatorisko pasākumu, kas paredzēti Reglamenta 64. pantā, ietvaros tā lūdza lietas dalībniekus atbildēt uz jautājumiem un atbildētāju iesniegt dokumentus. Šie lūgumi tika apmierināti noteiktajā termiņā.
28 Tiesas sēdē, kas notika 2001. gada 18. janvārī, tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Pirmās instances tiesas jautājumiem.
29 Prasītāju prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– pasludināt Apstrīdētā lēmuma 2. un 3. pantu par spēkā neesošiem;
– atbildētājai un personai, kas iestājusies lietā, piespriest in solidum (solidāri) atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
30 Atbildētājas un personas, kas iestājusies lietā, prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt,
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
A – Par prasības pieņemamību
Lietas dalībnieku argumenti
31 Atbildētāja, kuru šai sakarā atbalsta arī persona, kas iestājusies lietā, atsaucas uz prasītāju iesniegtās prasības nepieņemamību. Tā norāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru var apstrīdēt tikai tādus tiesību aktus, kuriem var būt saistoša juridiska iedarbība, kas skar prasītāju intereses. Tā norāda arī, ka tikai tiesību akta rezolutīvajai daļai, kā tas izriet no Pirmās instances tiesas 1992. gada 17. septembra sprieduma lietā T‑138/89 NBV un NVB/Komisija (Recueil, II‑2181. lpp., 31. punkts) un 2000. gada 22. marta sprieduma apvienotajās lietās T‑125/97 un T‑127/97 Coca-Cola/Komisija (Recueil, II‑1733. lpp., 79. punkts) var būt saistoša juridiska iedarbība un tāpēc tikai tā var būt personai nelabvēlīga. Savukārt attiecīgā lēmuma pamatojuma likumīgumu Kopienu tiesa var kontrolēt tikai tāpēc, ka nelabvēlīga akta rezolutīvā daļa noteikti uz tā balstās.
32 Saskaņā ar atbildētājas viedokli rezolutīvā daļa tādam lēmumam, ar kuru piešķir negatīvo apstiprinājumu un atbrīvojumu, kāds ir arī Apstrīdētais lēmums, nav nelabvēlīga tā adresātam. Tāpēc prasība atzīt par spēkā neesošu nav pieņemama.
33 Atbildētāja uzskata, ka šāds secinājums ir obligāts, jo vairāk tādēļ, ka kopš 1999. gada 15. decembra ir beigusies visa Apstrīdētā lēmuma radītā juridiskā iedarbība. Šī lieta tādēļ varētu būt interesanta tikai no teorētiskā viedokļa.
34 Prasītājas apstrīd apgalvojumu, ka šī prasība nav pieņemama. Tās uzsver, ka Apstrīdētajam lēmumam ir obligāta juridiskā iedarbība, kas ietekmē to intereses (1981. gada 11. novembra Tiesas spriedums lietā 60/81 IBM/Komisija, Recueil, 2639. lpp., 9. punkts), jo negatīvo apstiprinājumu un atbrīvojumu izsniedz tikai uz trīs gadiem. Tās norāda arī, ka Pirmās instances tiesas 1998. gada 15. septembra spriedumā apvienotajās lietās T‑374/94, T‑375/94, T‑384/94 un T‑388/94 European Night Services u.c./Komisija (Recueil, II‑3141. lpp.), kas arī tika pieņemts par atbrīvojumu saņēmēju prasībām atzīt par spēkā neesošu atbrīvojuma lēmumu, prasības tika atzītas par pieņemamām.
Pirmās instances tiesas vērtējums
35 Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību akti vai lēmumi, pret kuriem var iesniegt prasību atzīt par spēkā neesošu, pamatojoties uz EK līguma 173. pantu (jaunajā redakcijā – EK līguma 230. pants), ir normas ar obligātu juridisku iedarbību, kas var ietekmēt prasītāja intereses un kas izteikti groza tā tiesisko stāvokli (iepriekš 34. punktā minētais Tiesas spriedums lietā IBM/Komisija, 9. punkts, un 1998. gada 31. marta spriedums apvienotajās lietās C‑68/94 un C‑30/95 Francija u.c./Komisija, Recueil, I‑1375. lpp., 62. punkts; Pirmās instances tiesas 1999. gada 4. marta spriedums lietā T‑87/96 Assicurazioni Generali un Unicredito/Komisija, Recueil, II‑203. lpp., 37. punkts, un iepriekš 31. punktā minētais spriedums lietā Coca-Cola/Komisija, 77. punkts).
36 Tā ir pieņemama ikvienas fiziskas vai juridiskas personas prasība atzīt par spēkā neesošu tādu Kopienas iestādes lēmumu, kas daļēji vai pilnīgi neapmierina precīzu un skaidru šīs personas lūgumu un kura pieņemšana ir šīs iestādes kompetencē (šajā sakarā attiecībā uz lūgumu, kas iesniegts, pamatojoties uz 3. panta 2. punkta b) apakšpunktu Regulā Nr. 17, skat. Tiesas 1977. gada 25. oktobra spriedumu lietā 26/76 Metro/Komisija, Recueil, 1875. lpp., 13. punkts). Šādā situācijā daļējai vai pilnīgai lūguma noraidīšanai ir obligāta tiesiska iedarbība, kas ietekmē lūguma autora intereses.
37 Ievērojot šos principus, ir jāpārbauda, vai prasība atzīt par spēkā neesošu ir pieņemama.
38 Konkrētajā lietā prasītājas atbildētājai paziņoja par nolīgumiem, kas saistīti ar TPS izvedi, un par ierobežojumiem, ko tās uzskatīja par aksesuāriem šai darbībai, lai, pamatojoties uz 2. pantu Regulā Nr. 17, saņemtu negatīvu apstiprinājumu uz visu šī nolīguma termiņa laiku, t.i., uz desmit gadiem, vai, ja tas nebūtu iespējams, lai, pamatojoties uz šīs pašas regulas 4. panta 1. punktu, saņemtu individuālu atbrīvojumu uz tādu pašu termiņu.
39 No Apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas izriet, ka gan negatīvais apstiprinājums attiecībā uz konkurences aizlieguma klauzulu (2. pants), gan individuālais atbrīvojums, kas attiecas uz ekskluzivitātes klauzulu un klauzulu par tematiskajiem kanāliem (3. pants), tiek piešķirti tikai uz trīs gadiem.
40 No šī negatīvā apstiprinājuma un atbrīvojuma, kas paredzēti iepriekš minētajā 2. un 3. pantā, termiņa ierobežojuma izriet, ka prasītājas var iegūt tiesisko drošību, kas izriet no šādiem lēmumiem, uz daudz īsāku laiku, nekā sākotnēji bija plānots. Turklāt prasītājas apgalvoja un atbildētāja šai sakarā neiebilda pretējo, ka šāds faktiskais stāvoklis ir ietekmējis arī ieguldījumu rentabilitātes aprēķinu, kas bija pamats paziņoto nolīgumu noslēgšanai.
41 Tāpēc šī Apstrīdētā lēmuma rezolutīvajai daļai ir tāda obligāta juridiska iedarbība, kas skar prasītāju intereses.
42 Šai sakarā nav nozīmes, vai prasītājas strīdīgo ierobežojumu jaunas paziņošanas rezultātā, iespējams, var iegūt jaunu negatīvo apstiprinājumu vai atbrīvojumu uz termiņu, kas ir mazāks, vienāds vai pat lielāks par to, kāds tika piešķirts sākotnēji. Jo, tā kā tām uzreiz nav tiesiskās drošības, kuru tās būtu ieguvušas, ja Apstrīdētā lēmuma 2. un 3. pantā attiecīgi minētais negatīvais apstiprinājums vai atbrīvojums būtu bijuši piešķirti uz desmit gadiem, šī Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa to intereses noteikti skar.
43 Visbeidzot, ir jānorāda, ka pretēji lūgumiem lietās, par kurām pieņemti spriedumi lietās NBV un NVB/Komisija un Coca-Cola/Komisija, kas minēti iepriekš 31. punktā, prasītāju iesniegtā prasība atzīt aktu par spēkā neesošu attiecas uz Apstrīdētā lēmuma rezolutīvo daļu, nevis pamatojumu. Tā savos prasījumos prasītājas lūdz atzīt par spēkā neesošu Apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 2. un 3. pantu. Turklāt, ja ir tiesa, ka iepriekš minētajā (32. punkts) spriedumā lietā NBV un NVB/Komisija Pirmās instances tiesa ir uzskatījusi, ka lēmums ar negatīvo apstiprinājumu “apmierināja lūguma iesniedzēju un tā iedabas dēļ nevar[ēja] ne grozīt tā tiesisko stāvokli, ne būt tam nelabvēlīgs”, ir jānorāda, ka lietā, par kuru tika pieņemts šis spriedums, negatīvo apstiprinājumu izsniedza uz termiņu, kas atbilda termiņam, kuru lūdza ieinteresētās puses. Savukārt, kā iepriekš jau tika norādīts, šajā lietā negatīvais apstiprinājums ir izsniegts tikai uz trīs gadu termiņu, lai gan prasītājas bija to lūgušas uz desmit gadiem.
44 No iepriekš minētā izriet, ka šī prasība ir pieņemama.
B – Lietas būtība
45 Pirmās instances tiesa nolemj vispirms analizēt prasības pamatus, kas ir vērsti uz Apstrīdētā lēmuma 3. panta atzīšanu par spēkā neesošu, t.i., tos, kas attiecas uz ekskluzivitātes klauzulu un klauzulu par tematiskajiem kanāliem. Pēc tam Pirmās instances tiesa pievērsīsies tā pamata izskatīšanai, uz ko prasītājas atsaucas, vēršoties pret Apstrīdētā lēmuma 2. pantu attiecībā uz konkurences aizlieguma klauzulu.
1. Par pamatiem, kas vērsti uz Apstrīdētā lēmuma 3. panta atzīšanu par spēkā neesošu
46 Kas attiecas uz Apstrīdētā lēmuma 3. pantu, prasītājas norāda divus pamatus, kas izriet no Līguma 85. panta 1. un 3. punkta noteikumu neievērošanas. Pirmajā pamatā tās norāda, ka atbildētāja ir pārkāpusi Līguma 85. panta 1. punktu, ciktāl prasītājas uzskata, ka ekskluzivitātes klauzula un klauzula par tematiskajiem kanāliem nav konkurences ierobežojumi šīs normas nozīmē (prioritārais pamats) un, pakārtoti, ka šīs saistības ir jākvalificē kā TPS izveidei aksesuāri ierobežojumi. Kā otro pamatu prasītājas norāda, ka atbildētāja ir pārkāpusi Līguma 85. panta 3. punktu, jo tā nav pareizi piemērojusi atbrīvojuma kritērijus, ko paredz šī norma, un pieļāvusi kļūdu vērtējumā attiecībā uz atbrīvojuma ilgumu.
a) Par pirmo pamatu, kas izriet no Līguma 85. panta 1. punkta noteikumu pārkāpuma
i) Par argumentu, uz ko atsauce veikta prioritāri un kas izriet no tā, ka ekskluzivitātes klauzula un klauzula par tematiskajiem kanāliem nav konkurences ierobežojumi Līguma 85. panta 1. punkta nozīmē
47 Prasītājas norāda, ka, lai Apstrīdētajā lēmumā konstatētu, ka ekskluzivitātes klauzula un klauzula par tematiskajiem kanāliem ir konkurences ierobežojums Līguma 85. panta 1. punkta nozīmē, atbildētāja, no vienas puses, ir pamatojusies uz kļūdainu vērtējumu un, no otras puses, ir nepareizi piemērojusi šo normu.
48 Atbildētāja, kuru atbalsta persona, kas iestājusies lietā, apstrīd šo divu iebildumu pamatotību.
– Par iebildumu, ka vērtējums ir kļūdains
Lietas dalībnieku argumenti
49 Prasītājas norāda, ka, lai konstatētu ekskluzivitātes klauzulas konkurenci ierobežojošo raksturu, atbildētāja Apstrīdētā lēmuma 102.–107. apsvērumā ir centusies pierādīt, ka vispārēja rakstura kanāli ir televīzijas skatītājiem pievilcīgas programmas un ka šīs klauzulas iedarbība ir tāda, ka TPS konkurentiem ir liegta pieeja šādām programmām. Bet saskaņā ar prasītāju viedokli šāds konstatējums ir balstīts uz kļūdainu vērtējumu.
50 Tās, pirmkārt, norāda, ka konstatējums, saskaņā ar kuru vispārēja rakstura kanālu pievilcīgums TPS piedāvājumā ir izskaidrojams ar to, ka Francijā ir t.s. ēnas zonas, t.i., zonas, kurās šo kanālu herca uztvere ir sliktas kvalitātes vai neesoša, ir nepareizs. Saskaņā ar prasītāju viedokli skaitļi pētījumā, ko veicis Médiamétrie institūts 1997. gada novembrī un decembrī, par inicializācijas divu mēnešu uzraudzību (turpmāk tekstā – “Médiamétrie pētījums”), ko min atbildētāja, ir kļūdaini un tajos nav ņemts vērā fakts, ka gandrīz visi Francijas iedzīvotāji uztver TF1, France 2 un France 3 labos apstākļos. Lai pamatotu šo apgalvojumu, prasītājas tiesas sēdē norādīja, ka, no vienas puses, Médiamétrie pētījumā nebija precizēta tajā izmantotā metodoloģija un, no otras puses, Francijas televīzijas kanālu raidīto televīzijas kanālu kvalitāti reizi piecos gados pārbauda Conseil supérieur de l’audiovisuel atļaujas piešķiršanas vai pagarināšanas procedūras ietvaros.
51 Otrkārt, prasītājas norāda, ka, pretēji tam, ko atbildētāja apgalvo Apstrīdētajā lēmumā, no tirgus pētījumiem izriet, ka televīzijas skatītāji izvēlas TPS drīzāk plašā piedāvājuma dēļ, nevis tādēļ, lai ciparu kvalitātē uztvertu vispārēja rakstura kanālus.
52 Treškārt, prasītājas uzskata, ka atbildētājas apgalvojums, saskaņā ar kuru divas citas ciparu paketes, proti, CanalSatellite un AB‑Sat, varēja veiksmīgi laist tirgū bez ekskluzīvas vispārēja rakstura kanālu raidīšanas, šajā lietā nav būtisks. Tās norāda, ka, no vienas puses, CanalSatellite izmantoja daudzas ekskluzīvas kino un sporta programmu raidīšanas tiesības brīdī, kad tā tika laista tirgū, un tai joprojām ir ekskluzīvas tiesības raidīt kanālu Canal+, un ka, no otras puses, AB‑Sat tika izveidota citā tirgus segmentā.
53 Prasītājas kā pēdējo min argumentu, ka pretēji tam, ko Apstrīdētajā lēmumā konstatējusi atbildētāja, fakts, ka četrus vispārēja rakstura televīzijas kanālus, kas atbilst 90 % televīzijas skatītāju kopumam un apmēram 75 % kabeļu televīzijas auditorijai, ekskluzīvi pārraida TPS, obligāti nenozīmē, ka konkurentu pieeja šo kanālu programmām ir ierobežota. Tās norāda, ka brīvi pieejamās televīzijas tirgus un maksas televīzijas tirgus ir divi nošķirti tirgi, tāpēc šāda cēloņsakarība nepastāv. Turklāt saskaņā ar prasītāju viedokli nav skaidrs, vai gadījumā, ja četri vispārēja rakstura kanāli nebūtu iesaistīti TPS izveidē, tie būtu piekrituši piedalīties citā ciparu paketē. Tās turklāt piezīmē, ka jauna iekļūšana maksas televīzijas tirgū Francijā, kā to pierāda stāvoklis citās Eiropas valstīs, kur maksas televīzijas tirgū ir viens operators monopola stāvoklī, vairs nav iespējama.
54 Atbildētāja, kuru atbalsta persona, kas iestājusies lietā, apstrīd, ka konstatējums Apstrīdētajā lēmumā, saskaņā ar kuru četru vispārēja rakstura kanālu raidīšanas ekskluzivitāte ir konkurences ierobežojums, balstās uz kļūdainu vērtējumu.
Pirmās instances tiesas vērtējums
55 Ir jānorāda, ka faktiskie apstākļi, uz kuriem atsaucas prasītājas, lai pierādītu, ka atbildētājas konstatējums, ka ekskluzivitātes klauzulai ir ierobežojošs raksturs, balstās uz kļūdainu vērtējumu, ir vai nu neprecīzi, vai nebūtiski.
56 Pirmkārt, ir jāuzsver, ka, tā kā nav pierādījumu par labu prasītāju viedoklim, nevar piekrist prasītāju apgalvojumam, ka Médiamétrie pētījuma dati par ēnas zonu pastāvēšanu Francijā, kas ir pārņemti Apstrīdētā lēmuma 104. apsvērumā, ir neprecīzi un ka gandrīz visi televīzijas skatītāji Francijā uztver TF1, France 2 un France 3 labos apstākļos.
57 Persona, kas iestājusies lietā, tiesas sēdē precizēja un prasītājas neiebilda, ka Médiamétrie institūts ir vienīgais tirgus pētījumu institūts, kas Francijā veic pētījumus par auditoriju, un ka šie pētījumi ir atskaites punkts visiem Francijas televīzijas kanāliem, kas tos lieto, tai skaitā reklāmas ienākumu aprēķinam.
58 Turklāt pretēji tam, ko norāda prasītājas, tas, ka reizi piecos gados Conseil supérieur de l’audiovisuel veic kontroli atļaujas piešķiršanas vai atļaujas pagarināšanas procedūras ietvaros, nav uzskatāms par šo datu neprecizitātes pierādījumu. Kā tas tika atzīts arī tiesas sēdē, kontrole, ko veic šī iestāde, attiecas tikai uz televīzijas kanālu raidīšanas kvalitāti, nevis uz kvalitāti, kādā Francijas televīzijas skatītāji uztver šos kanālus.
59 Ir arī jānorāda, ka tas, ka Francijā pastāv būtiskas Médiamétrie pētījumā uzrādītas ēnas zonas, šķietami ir pierādīts ar prasītāju veikto tirgus pētījumu, jo no šī pētījuma izriet, ka [..] (1) aptaujāto personu par TPS abonentiem kļuvuši, “lai labi uztvertu nacionālos kanālus”.
60 Turklāt atbildētāja Apstrīdētajā lēmumā skaidri precizējusi, ka skaitļi, kas publicēti Médiamétrie pētījumā, tika ņemti vērā tikai kā “orientējoši, jo papildus četriem vispārēja rakstura kanāliem, ko ekskluzīvi raida TPS, šie dati attiecas arī uz Arte un Cinquième, kuru inicializācijas procents ir 80,6 % mājokļu, kā arī herca Canal+, ko apmēram [..] mājokļu uztver sliktos apstākļos” (Apstrīdētā lēmuma 104. apsvērums).
61 Otrkārt, ir jānorāda, ka fakts, ka saskaņā ar TPS pasūtītajiem dažādajiem tirgus pētījumiem (tostarp BVA pētījumu) to personu motivācija, kas abonējušas TPS, ir saistīta, pirmkārt, ar tās piedāvājuma plašumu, nevis ar iespēju saņemt arī vispārēja rakstura kanālus, kā to apgalvo prasītājas, neatspēko atbildētājas konstatēto. Paplašinot TPS piedāvājumu, vispārēja rakstura kanālu programmas veicina šī piedāvājuma pievilcīgumu. Turklāt, kā iepriekš tika konstatēts 59. punktā, no šiem pašiem tirgus pētījumiem izriet, ka būtiska aptaujāto personu daļa ir deklarējusi, ka tās bija nolēmušas abonēt TPS, lai labi uztvertu vispārēja rakstura kanālus.
62 Treškārt, attiecībā uz prasītāju argumentu, ka faktam, ka CanalSatellite un AB‑Sat varēja laist tirgū bez ekskluzīvas vispārēja rakstura kanālu pārraides, nav saistības ar šo attiecīgo lietu, ir jāprecizē, ka atbildētāja šo elementu ir uzsvērusi, lai pierādītu, ka vispārēja rakstura kanāli “nav atsevišķa programmu kategorija, ne arī būtiska maksas televīzijas daļa” (Apstrīdētā lēmuma 106. apsvērums). Ja ir tiesa, ka šim elementam ir relatīvi otršķirīga nozīme attiecībā uz to, lai noteiktu ekskluzivitātes klauzulas ierobežojošo raksturu, tas tomēr ļauj pierādīt, ka šī klauzula nebija objektīvi nepieciešama TPS izveidei, tāpēc to nevarēja uzskatīt par aksesuāru ierobežojumu (par šo skat. 118. un turpmākos punktus).
63 Visbeidzot, ir jānoraida faktiskie argumenti, uz kuriem atsaucas prasītāja, lai pierādītu, ka ekskluzivitātes klauzulai pretēji tam, ko Apstrīdētajā lēmumā pieņēmusi Komisija, nav tādas iedarbības, kas liegtu “TPS konkurentiem pieeju pievilcīgām programmām”.
64 Ir acīmredzams, ka tiktāl, ciktāl tikai TPS ir atļauja raidīt vispārēja rakstura kanālus, tādēļ ka tai ir ekskluzivitātes tiesības, TPS konkurentiem ir liegta pieeja programmām, ko par pievilcīgām uzskata daudzi franciski runājošie televīzijas skatītāji.
65 Turklāt prasītājas nav sniegušas elementus, kas apstiprinātu to apgalvojumu, ka nevar izslēgt iespēju, ka vispārēja rakstura kanāli atsaka raidīšanu citās ciparu paketēs.
66 Ņemot vērā iepriekš minēto, prasītājas nav pierādījušas, ka atbildētāja ir balstījusies uz kļūdainiem vērtējumiem, lai konstatētu, ka ekskluzivitātes klauzula ir konkurences ierobežojums Līguma 85. panta 1. punkta nozīmē.
67 Šis iebildums tāpēc ir jānoraida.
– Par iebildumu, ka ir kļūdaini piemērots Līguma 85. panta 1. punkts (règle de raison nepiemērošana)
Lietas dalībnieku argumenti
68 Prasītājas norāda, ka atbildētājai būtu bijis jāpiemēro Līguma 85. panta 1. punkts, ievērojot règle de raison, nevis tas jāpiemēro abstrakti. Saskaņā ar šādu noteikumu pret konkurenci vērsta darbība nav pakļauta Līguma 85. panta 1. punktā noteiktajam aizliegumam, ja tai ir vairāk pozitīva, nekā negatīva ietekme uz konkurenci noteiktā tirgū. Tās uzskata, ka règle de raison pastāvēšanu Kopienu tiesībās Tiesa jau ir apstiprinājusi (Tiesas 1982. gada 8. jūnija spriedums lietā 258/78 Nungesser un Eisele/Komisija, Recueil, 2015. lpp., un 1982. gada 6. oktobra spriedums lietā 262/81 Coditel u.c., Recueil, 3381. lpp., 20. punkts). Tās turklāt uzsver, ka pretēji tam, ko apgalvo atbildētāja, šie divi spriedumi attiecas uz šo lietu, jo TPS izveide arī notika pavisam īpašos apstākļos un īpašā tirgū.
69 Prasītājas norāda, ka règle de raison piemērošana būtu ļāvusi secināt, ka Līguma 85. panta 1. punkts nav piemērojams ekskluzivitātes klauzulai un klauzulai par tematiskajiem kanāliem. Tās uzsver, ka šīs klauzulas, kā tas netieši izriet no atbildētājas argumentācijas attiecībā uz Līguma 85. panta 3. punktu, nevis ierobežo konkurenci maksas televīzijas tirgū Francijā, bet gan veicina šādu konkurenci, jo tās ļauj jaunam operatoram piekļūt tirgum, kurā līdz šim dominēja viens operators, t.i., CanalSatellite un tās mātes sabiedrība Canal+, jo AB‑Sat piedāvājums nekonkurēja ar Canal+ piedāvājumu, bet drīzāk to papildināja.
70 Saskaņā ar prasītāju viedokli šāda argumentācija attiecībā uz Līguma 85. panta 1. punkta nepiemērojamību ekskluzivitātes klauzulai un klauzulai par tematiskajiem kanāliem esot obligāta vēl jo vairāk, ja ņem vērā Tiesas judikatūru. No šīs judikatūras izrietot, ka, no vienas puses, pārdevuma ekskluzivitātes klauzulai ir jābūt pakļautai ekonomiskam novērtējumam un uz to obligāti neattiecas 85. panta 1. punkts (Tiesas 1966. gada 30. jūnija spriedums lietā 56/65 Société technique minière, Recueil, 337. lpp.) un ka, no otras puses, uz ekskluzīvām tiesībām, kas piešķirtas, lai iekļūtu jaunā tirgū, neattiecas aizliegums, ko nosaka šis pants (iepriekš 68. punktā minētais spriedums lietā Nungesser un Eisele/Komisija un iepriekš minētais spriedums lietā Société technique minière; vispārīgāk par Līguma 85. panta 1. un 3. punkta piemērošanas jomu skat. Tiesas 1995. gada 12. decembra spriedumu lietā C‑399/93 Oude Luttikhuis u.c., Recueil, I‑4515. lpp., 10. punkts, un Pirmās instances tiesas 1997. gada 14. maija spriedumu lietā T‑77/94 VGB u.c./Komisija, Recueil, II‑759. lpp., 140. punkts, un iepriekš 34. punktā minēto spriedumu lietā European Night Services u.c./Komisija, 136. punkts).
71 Atbildētāja apstrīd, ka tā būtu pārkāpusi Līguma 85. panta 1. punktu, nepiemērojot règle de raison, kā to piedāvā prasītājas, izskatot ekskluzivitātes klauzulas un klauzulas par tematiskajiem kanāliem saderīgumu ar šo normu.
Pirmās instances tiesas vērtējums
72 Saskaņā ar prasītāju viedokli règle de raison pastāvēšana Kopienas konkurences tiesībās nozīmē, ka, piemērojot Līguma 85. panta 1. punktu, ir jāizsver nolīguma pozitīvā un negatīvā iedarbība uz konkurenci, lai noteiktu, vai tas ir pakļauts šajā pantā paredzētajam aizliegumam. Taču iesākumā ir jāuzsver, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, Kopienu tiesas iestādes nav apstiprinājušas šāda noteikuma pastāvēšanu kā tādu. Gluži pretēji, dažādos spriedumos Tiesa un Pirmās instances tiesa ir centušās norādīt, ka ir šaubas par to, vai Kopienas konkurences tiesībās pastāv règle de raison (skat. Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C‑235/92 P Montecatini/Komisija, Recueil, I‑4539. lpp., 133. punkts (“pat domājot, ka ‘rule of reason’ ir sava vieta Līguma 85. panta 1. punkta kontekstā”), un Pirmās instances tiesas 1992. gada 10. marta spriedumu lietā T‑14/89 Montedipe/Komisija, Recueil, II‑1155. lpp., 265. punkts, un 1995. gada 6. aprīļa spriedumu lietā T‑148/89 Tréfilunion/Komisija, Recueil, II‑1063. lpp., 109. punkts).
73 Pēc tam ir jāuzsver, ka tāda Līguma 85. panta 1. punkta interpretācija, par kādu iestājas prasītājas, izrādās grūti savienojama ar šīs normas normatīvo struktūru.
74 Līguma 85. panta 3. punktā ir noteikti paredzēta iespēja piešķirt atbrīvojumu nolīgumiem, kas ierobežo konkurenci, ja tie atbilst zināmam skaitam nosacījumu, tai skaitā, ja tie ir nepieciešami zināmu mērķu īstenošanai un nedod uzņēmumiem iespēju likvidēt konkurenci būtiskai daļai šo ražojumu. Ierobežojuma pozitīvo un negatīvo iedarbību uz konkurenci var izsvērt tikai šīs normas precīzajos ietvaros (šajā sakarā skat. Tiesas 1986. gada 28. janvāra spriedumu lietā 161/84 Pronuptia, Recueil, 353. lpp., 24. punkts; Pirmās instances tiesas 1994. gada 15. jūlija spriedumu lietā T‑17/93 Matra Hachette/Komisija, Recueil, II‑595. lpp., 48. punkts, un iepriekš 34. punktā minēto spriedumu lietā European Night Services u.c./Komisija, 136. punkts). Līguma 85. panta 3. punkts lielā mērā zaudētu savu lietderīgo iedarbību, ja šāda izvērtēšana būtu jāveic, jau piemērojot Līguma 85. panta 1. punktu.
75 Ir tiesa, ka dažos spriedumos gan Tiesa, gan Pirmās instances tiesa ir izteikušās par labu elastīgākam Līguma 85. panta 1. punktā paredzētā aizlieguma tulkojumam (skat. it īpaši iepriekš 70. punktā minētos spriedumus lietās Société technique minière un Oude Luttikhuis u.c., iepriekš 68. punktā minētos spriedumus lietās Nungesser un Eisele/Komisija un Coditel u.c., iepriekš 74. punktā minēto spriedumu lietā Pronuptia un iepriekš 34. punktā minēto spriedumu lietā European Night Services u.c./Komisija, kā arī Tiesas 1994. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑250/92 DLG, Recueil, I‑5641. lpp., 31.–35. punkts).
76 Šos spriedumus tomēr nevar interpretēt kā tādus, kas apliecina règle de raison pastāvēšanu Kopienas konkurences tiesībās. Tie drīzāk iekļaujas plašākā judikatūras tendencē, saskaņā ar kuru nav pilnīgi abstrakti un bez niansēm jāuzskata, ka ikviens nolīgums, kas ierobežo pušu vai kādas puses darbības brīvību, ir obligāti pakļauts Līguma 85. panta 1. punktā paredzētajam aizliegumam. Lai analizētu šīs normas piemērojamību kādam nolīgumam, ir jāņem vērā konkrētie apstākļi, kādos iestājas sekas, un, konkrētāk, ekonomiskais un juridiskais konteksts, kādā darbojas attiecīgie uzņēmumi, to produktu un/vai pakalpojumu iedaba, uz kuriem attiecas šis nolīgums, kā arī reālie tirgus darbības un struktūras apstākļi (skat. it īpaši iepriekš 34. punktā minēto spriedumu lietā European Night Services u.c./Komisija, 136. punkts; iepriekš 70. punktā minētos spriedumus lietā Oude Luttikhuis u.c, 10. punkts, un lietā VGB u.c./Komisija, 140. punkts, un Tiesas 1991. gada 28. februāra spriedumu lietā C‑234/89 Delimitis, Recueil, I‑935. lpp., 31. punkts).
77 Šāda interpretācija, ievērojot Līguma 85. panta normatīvo struktūru un īpaši tā 3. punkta lietderīgo iedarbību, ļauj izvairīties no tā, ka aizliegums, kas paredzēts šī panta 1. punktā, pilnīgi abstrakti un bez izšķiršanas attiecas uz visiem nolīgumiem, kas ierobežo pušu vai vienas puses rīcības brīvību. Tomēr ir jāuzsver, ka šāda pieeja nenozīmē, ka tiek izsvērta kāda nolīguma pozitīvā un negatīvā iedarbība uz konkurenci, lai noteiktu, vai ir piemērojams aizliegums, ko paredz Līguma 85. panta 1. punkts.
78 Ņemot vērā iepriekš minētos argumentus, ir jāuzskata, ka pretēji prasītāju apgalvotajam atbildētāja, ciktāl tās pienākums nebija izsvērt šo saistību pozitīvo un negatīvo iedarbību uz konkurenci ārpus Līguma 85. panta 3. punktā precīzi noteiktajiem ietvariem, Apstrīdētajā lēmumā pareizi piemērojusi Līguma 85. panta 1. punktu ekskluzivitātes klauzulai un klauzulai par tematiskajiem kanāliem.
79 Gluži pretēji, atbildētāja saskaņā ar judikatūru izvērtējusi šo klauzulu konkurenci ierobežojošo raksturu to ekonomiskajā un juridiskajā kontekstā. Tā pamatoti konstatējusi, ka vispārēja rakstura kanāliem ir programmas, kas ir pievilcīgas maksas televīzijas sabiedrības abonentiem, un ka ekskluzivitātes klauzulas rezultātā TPS konkurentiem bija liegta pieeja šādām programmām (Apstrīdētā lēmuma 102.–107. apsvērums). Kas attiecas uz klauzulu par tematiskajiem kanāliem, atbildētāja konstatējusi, ka tā rada šādu kanālu piedāvājuma ierobežojumu šajā tirgū desmit gadu laikā (Apstrīdētā lēmuma 101. apsvērums).
80 Šis iebildums tāpēc ir jānoraida.
ii) Par pakārtoti izvirzītajiem argumentiem, ka ekskluzivitātes klauzula un klauzula par tematiskajiem kanāliem ir aksesuāri ierobežojumi
– Lietas dalībnieku argumenti
Par aksesuāra ierobežojuma jēdzienu
81 Kas attiecas uz aksesuāra ierobežojuma jēdzienu, prasītājas uzskata, ka ir jāatsaucas uz Komisijas 1994. gada XXIV ziņojumu par konkurences politiku (120. lpp., 166. punkts), no kura izriet, ka “konkurences ierobežojumi, kas attiecas uz kopuzņēmumiem” ir “ierobežojumi, kurus uzliek vienīgi pusēm un kopuzņēmumam (izņemot trešās personas) un kas ir objektīvi nepieciešami labai kopuzņēmuma darbībai; tie tāpēc to rakstura dēļ ir piederīgi paredzētajam pasākumam”.
82 Prasītājas arī atsaucas uz Komisijas 1993. gada 16. februāra Paziņojumu par kooperatīva rakstura kopuzņēmumu režīmu EEK līguma 85. panta kontekstā (OV C 43, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “Paziņojums par kooperatīvajiem kopuzņēmumiem”), kurā atbildētāja precizējusi, ka nolīgumi, kas ir “tieši saistīti ar kopuzņēmumu un nepieciešami tā pastāvēšanai, ir jāvērtē kopā ar pēdējo. No konkurences tiesību viedokļa tie ir jāuzskata par aksesuāriem ierobežojumiem tiktāl, ciktāl tie paliek pakļauti kopuzņēmuma galvenajam priekšmetam” (66. punkts).
83 Prasītājas turklāt uzsver, ka no Paziņojuma par kooperatīvajiem kopuzņēmumiem izriet, ka, no vienas puses, ekskluzīva ekspluatācijas licence, kas piešķirta kopuzņēmumam beztermiņa laika periodā, tika uzskatīta par nepieciešamu šī uzņēmuma izveidei un darbībai un ka, no otras puses, aksesuāru ierobežojumu teoriju parasti piemēro kopuzņēmumam ar jauniem darbības virzieniem, attiecībā uz kuriem dibinātāji nav pašreizēji vai potenciāli šī uzņēmuma konkurenti (Paziņojuma par kooperatīvajiem kopuzņēmumiem76. punkts).
84 Saskaņā ar prasītāju viedokli atbildētājas lēmumu pieņemšanas prakse liecina par konsekventu šo principu piemērošanu.
85 Prasītājas uzsver, ka Komisijas 1994. gada 15. decembra Lēmumā 94/895/EK par EK līguma 85. panta un EEZ nolīguma 53. panta piemērošanas procedūru (IV/34.768 — International Private Satellite Partners) (OV L 354, 75. lpp., 61. punkts) tika uzskatīts, ka konkurenci ierobežojošas klauzulas būtu jāuzskata par aksesuārām, ja tās ir nepieciešamas kopuzņēmumam un nepārsniedz to, kas ir vajadzīgs šīs sabiedrības izveidei un ekspluatācijai (skat. arī Komisijas 1996. gada 18. decembra Lēmumu 97/39/EK par procedūru, pamatojoties uz EK līguma 85. pantu un EEZ nolīguma 53. pantu (IV/35.518 — Iridium) (OV 1997, L 16, 87. lpp., 48. un turpmākie punkti) un Komisijas 1995. gada 6. aprīļa Lēmumu, ar kuru paziņo, ka ar kopējo tirgu ir saderīga koncentrācija, pamatojoties uz Regulu Nr. 4064/89 (IV/M.564 — Havas voyages/American Express) (OV C 117, 8. lpp.)).
86 Prasītājas turklāt uzskata, ka atbildētājas minētie spriedumi un lēmumi vispār neattiecas uz šo lietu.
87 Prasītājas norāda, ka spriedums lietā Pronuptia (iepriekš minēts 74. punktā) un Tiesas 1985. gada 11. jūlija spriedums lietā 42/84 Remia u.c./Komisija, Recueil, 2545. lpp.) ir saistīti ar Līguma 85. panta 1. un 3. punkta piemērošanas kritērijiem bez jebkādas atsauces uz aksesuāru ierobežojumu problemātiku. Tās tālāk norāda, ka Komisijas 1986. gada 17. decembra Lēmums 87/100/EEK par EEK līguma 85. panta piemērošanas procedūru (IV/31.340 — Mitchell Cotts/Sofiltra) (OV 1987, L 41, 31. lpp., 23. punkts) nesniedz nevienu jaunu elementu. Savukārt Komisijas 1990. gada 13. jūlija Lēmums 90/410/EEK par EEK līguma 85. panta piemērošanas procedūru (IV/32.009 — Elopak/Metal Box-Odin) (OV L 209, 15. lpp., 31. punkts), pēc prasītāju domām, drīzāk apstiprina, nevis atspēko principu, kas ir izcelts lēmumos, uz kuriem tās atsaucās.
88 Visbeidzot, prasītājas uzskata, ka pretēji tam, ko iesaka atbildētāja un persona, kas iestājusies lietā, klauzulas kvalifikācija par aksesuāru ierobežojumu nevar balstīties vienīgi uz abstraktu tās analīzi, bet tai ir vajadzīga padziļināta tirgus analīze.
89 Prasītājas turklāt uzsver, ka atbildētāja šādu pārbaudi ir veikusi Apstrīdētajā lēmumā. Tās arī atzīmē, ka personas, kas iestājusies lietā, minēto lēmumu un spriedumu kopums ilustrē faktu, ka tirgus konteksts tiek ņemts vērā, izdarot “aksesuāra ierobežojuma” kvalifikāciju. Tā spriedumā lietā Remia u.c./Komisija, kas minēts iepriekš 87. punktā, Tiesa, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus, esot atteikusies kā aksesuāru ierobežojumu kvalificēt konkurences aizlieguma klauzulu, kuras ilgums pārsniedz četrus gadus. Komisijas 1999. gada 12. aprīļa Lēmumā par EK līguma 85. un 86. panta un EEZ nolīguma 53. un 54. panta piemērošanas procedūru (IV/D‑1/30.373 — Clubs de protection et d'indemnisation: accord du Groupe international un IV/D‑l/37.143 — Clubs de protection et d'indemnisation: accord de mise ne commun) (OV L 125, 12. lpp.) pēc pārdošanas cenu un nosacījumu pārbaudes pārapdrošināšanas tirgū esot nolemts, ka kopēja pārapdrošināšanas līgumu slēgšana attiecīgajos apstākļos bija aksesuārs ierobežojums. Komisijas 1999. gada 27. jūlija Lēmumā 1999/574/EK par EK līguma 81. panta un EEZ nolīguma 53. panta piemērošanas procedūru (IV/36.581 — Télécom développement) (OV L 218, 24. lpp.; turpmāk tekstā – “Télécom développement lēmums”) atbildētāja ir veikusi sabiedrības Télécom développement stāvokļa izvērtēšanu balss telefonijas tirgū no ekonomikas un konkurences viedokļa, lai secinātu, ka klauzulas, kas tika paziņotas, atbilda aksesuāra ierobežojuma kvalifikācijai. Visbeidzot, arī Lēmumā 97/39 atbildētāja paziņotās klauzulas kvalificējusi kā aksesuārus ierobežojumus, ņemot vērā īpašos lietas apstākļus.
90 Atbildētāja, kuru atbalsta persona, kas iestājusies lietā, apstrīd prasītāju aizstāvēto aksesuāra ierobežojuma jēdziena interpretāciju.
Par sekām, kas izriet no aksesuāra ierobežojuma kvalifikācijas
91 Prasītājas pasvītro, ka gan no atbildētājas publikācijām, gan no tās lēmumu pieņemšanas prakses izriet, ka pret saistībām, kuras kvalificē kā aksesuārus ierobežojumus, ir jāattiecas tāpat kā pret pamata darījumu.
92 Prasītājas uzsver, ka savā XXIV ziņojumā par konkurences politiku atbildētāja ir pasvītrojusi, ka aksesuāri ierobežojumi nav “jāizskata atsevišķi 85. panta 1. punkta kontekstā, ja kopuzņēmums pats nepārkāpj šo pantu vai uz to attiecas izņēmums, pamatojoties uz 85. panta 3. punktu. Ja parasti šos ierobežojumus atļauj tikai uz ierobežotu laiku, tad attiecībā uz kopuzņēmumiem tos vairumā gadījumu atļauj uz visu kopuzņēmuma laiku”. Tāpat tās norāda, ka Paziņojumā par kooperatīvajiem kopuzņēmumiem atbildētāja precizējusi, ka, “ja uz kopuzņēmumu kā tādu neattiecas EEK līguma 85. panta 1. punkts, tad papildu nolīgumi, kas, ja tos vērtē atsevišķi, ir konkurences ierobežojumi, ir uzskatāmi par aksesuāriem ierobežojumiem iepriekš definētajā nozīmē un uz tiem arī šis pants neattiecas” (67. punkts), un ka tie “ir jāvērtē kopā ar [kopuzņēmumu]” (66. punkts).
93 Prasītājas cita starpā norāda, ka atbildētāja ir piemērojusi šos principus savā lēmumu pieņemšanas praksē. Tā Lēmuma 94/895 62. apsvērumā atbildētāja ir uzskatījusi, ka, ja kopuzņēmums nav pakļauts aizliegumam, ko paredz Līguma 85. panta 1. punkts, tas pats attiecas uz klauzulām, par kurām ir strīds (skat. arī Lēmumu 97/39, 48. apsvērums).
94 Atbildētāja uzsver, ka, ja ir tiesa, ka aksesuāra ierobežojuma institūta piemērošanas juridiskās sekas ir tādas, ka ārpus Līguma 85. panta piemērošanas jomas tiek atstātas līgumu klauzulas, kas a priori ierobežo konkurenci un kas var būtiski iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm, tas tomēr nenozīmē, ka šīm klauzulām obligāti ir negatīvs apstiprinājums uz laiku, kas sakrīt ar galvenā darījuma laiku. No iepriekš 87. punktā minētā sprieduma lietā Remia u.c./Komisija un no Apstrīdētā lēmuma izriet, ka ierobežojuma ilgums var būt būtisks parametrs, lai noteiktu, vai tas uzskatāms par aksesuāru.
Par ekskluzivitātes klauzulas kvalifikāciju par aksesuāru ierobežojumu
95 Prasītājas uzskata, ka atbildētājai nešaubīgi būtu jākvalificē ekskluzivitātes klauzula kā aksesuārs ierobežojums.
96 Tās norāda, ka, ņemot vērā Canal+ dominējošo stāvokli, tai skaitā franču un amerikāņu kino izplatīšanas tiesību tirgū, šī ekskluzivitāte bija vienīgais veids, kādā iespējams iekļūt Francijas maksas televīzijas tirgū un tur palikt, saglabājot pievilcīgu piedāvājumu. Šīs priekšrocības īpašais raksturs izriet arī no fakta, ka to TPS, lai nodrošinātu tās panākumus šajā tirgū, tās akcionāri būtu piešķīruši bez samaksas no vienas vai otras puses.
97 Saskaņā ar prasītāju viedokli atbildētājas galvenais arguments, lai apstrīdētu ekskluzivitātes klauzulas aksesuāro dabu, proti, ka ciparu satelīttelevīzijas sektorā aktīva uzņēmuma izveide būtu iedomājama bez četru vispārēja rakstura kanālu izplatīšanas ekskluzīvā kārtā, ir kļūdains. Tās uzsver, ka tad, kad tās nolēma izveidot TPS, to rīcībā nebija – un to rīcībā joprojām ir ļoti maz – ekskluzīvu tiesību uz sporta un kino pārraidēm, tā ka to vienīgais konkurētspējīgais ierocis bija (un joprojām ir) vispārēja rakstura kanālu ekskluzīva raidīšana. Tāpēc šī klauzula ir tieši saistīta ar TPS izveidi un ir nepieciešama tās labai darbībai.
98 Atbildētāja apstrīd, ka tā būtu pieļāvusi kļūdu vērtējumā, ekskluzivitātes klauzulu nekvalificējot kā aksesuāru ierobežojumu.
Par klauzulas par tematiskajiem kanāliem kvalifikāciju par aksesuāru ierobežojumu
99 Prasītājas uzskata, ka atbildētāja ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, klauzulu par tematiskajiem kanāliem nekvalificējot par aksesuāru ierobežojumu.
100 Saskaņā ar prasītāju viedokli atbildētāja nav ņēmusi vērā faktu, ka šī klauzula bija nepieciešama TPS izveidei un ekspluatēšanai tiktāl, ciktāl šī prioritārā pieeja tās akcionāru kanāliem un programmām, kā arī pēdējās atteikuma tiesības bija vienīgais veids, kādā TPS varēja sev nodrošināt tematisko kanālu piegādi, ņemot vērā tostarp īpaši spēcīgo Canal+ grupas stāvokli šo kanālu tirgū.
101 Šai sakarā prasītājas uzskata par lietderīgu atsaukties uz Komisijas 1999. gada 20. maija Lēmumu 1999/573/EK par EK līguma 81. panta piemērošanu (IV/36.592 — Cégétel +4) (OV L 218, 14. lpp.; turpmāk tekstā – “Cégétel lēmums”) un uz Télécom développement lēmumu. Pirmkārt, šie lēmumi attiecas uz konkurences situācijām, kas ir diezgan līdzīgas šai lietai, proti, uz tirgiem, kuros dominē vēsturiskais operators, un, otrkārt, šajos lēmumos atbildētājas analīze attiecās uz klauzulām, kuras būtu iespējams pielīdzināt klauzulai par tematiskajiem kanāliem, jo Télécom développement lēmumā bija runa par klauzulu, kas paredzēja pieejas infrastruktūrai priekšrocības, bet Cégétel lēmumā – par klauzulu, kas kopuzņēmumam paredzēja iepirkuma no tā akcionāriem priekšrocības. Prasītājas atzīmē, ka pretēji tam, ko tā nolēmusi šajā lietā, atbildētāja nevilcinājās šīs klauzulas kvalificēt kā aksesuārus ierobežojumus un uz tām attiecināt tieši tādu pašu režīmu kā uz kopuzņēmumu (skat. arī Lēmumu 1999/329).
102 Atbildētāja apstrīd, ka tā būtu pieļāvusi kļūdu vērtējumā, klauzulu par tematiskajiem kanāliem nekvalificējot par aksesuāru ierobežojumu.
– Tiesas vērtējums
103 Pirmkārt, ir jāprecizē aksesuāra ierobežojuma jēdziens Kopienas konkurences tiesībās, kā arī sekas, kas izriet no šādas kvalifikācijas. Pēc tam šādi izveidotie principi ir jāpiemēro ekskluzivitātes klauzulai un klauzulai par tematiskajiem kanāliem, lai noteiktu, vai, kā to apgalvo prasītājas, atbildētāja ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, šīs saistības nekvalificējot par aksesuāriem ierobežojumiem.
Par aksesuāra ierobežojuma jēdzienu
104 Kopienas konkurences tiesībās aksesuāra ierobežojuma jēdziens aptver visus ierobežojumus, kas ir tieši saistīti un nepieciešami galvenā darījuma īstenošanai (šai sakarā skat. Komisijas 1990. gada 14. augusta Paziņojumu par koncentrācijas darījumu aksesuāriem ierobežojumiem (OV C 203, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “Paziņojums par aksesuāriem ierobežojumiem”, I punkts), Paziņojumu par kooperatīvajiem kopuzņēmumiem (65. punkts), kā arī Regulas Nr. 4064/89 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 8. panta 2. punkta otro daļu).
105 Paziņojumā par aksesuāriem ierobežojumiem Komisija pamatoti uzsvērusi, ka ar ierobežojumu, kas tieši ir saistīts ar galvenā darījuma īstenošanu, ir jāsaprot ikviens ierobežojums, kas nozīmīguma ziņā ir pakļauts šī darījuma īstenošanai un kuram ir acīmredzama saistība ar to (II 4. punkts).
106 Savukārt nosacījums par ierobežojuma nepieciešamo raksturu prasa divkāršu pārbaudi. No vienas puses, ir jāpārbauda, vai ierobežojums ir objektīvi nepieciešams galvenā darījuma īstenošanai, un, no otras puses, ir jāpārbauda, vai tas ir ar to samērīgs (šajā sakarā skat. iepriekš 87. punktā minēto spriedumu lietā Remia u.c./Komisija, 20. punkts; skat. arī II 5. un II 6. punktu Paziņojumā par aksesuāriem ierobežojumiem).
107 Attiecībā uz ierobežojuma objektīvo nepieciešamību ir jāuzsver, ka tiktāl, ciktāl apgalvojums par règle de raison pastāvēšanu Kopienas konkurences tiesībās, kā tas tika pierādīts iepriekš 72. un turpmākajos punktos, nav pieņemams, veicot aksesuāra ierobežojuma kvalifikāciju, būtu kļūdaini objektīvās nepieciešamības nosacījumu interpretēt kā tādu, kas prasa izsvērt nolīguma pozitīvo un negatīvo iedarbību uz konkurenci. Šāda analīze var notikt tikai Līguma 85. panta 3. punkta īpašajā kontekstā.
108 Šāda nostāja ir pamatota, ne tikai lai respektētu Līguma 85. panta 3. punkta lietderīgo iedarbību, bet arī kopējo sistēmu. Tā kā Līguma 85. panta 1. punkts neliek analizēt galvenā ierobežojuma pozitīvo un negatīvo ietekmi uz konkurenci, tas pats ir jākonstatē attiecībā uz to pavadošo ierobežojumu analīzi.
109 Tāpēc, kā to pamatoti apgalvo atbildētāja, pārbaude, lai noteiktu, vai ierobežojums ir objektīvi nepieciešams pamata darījumam, var būt tikai relatīvi abstrakta. Nav jāanalizē, vai, ņemot vērā konkurences stāvokli attiecīgajā tirgū, ierobežojums ir nepieciešams galvenā darījuma komerciālajiem panākumiem, bet gan jānosaka, vai, ņemot vērā galvenā darījuma īpašo kontekstu, ierobežojums ir nepieciešams šī darījuma īstenošanai. Ja bez šī ierobežojuma pamata darījums izrādās grūti īstenojams vai pat nav īstenojams, tad ierobežojumu var uzskatīt par objektīvi nepieciešamu tā īstenošanai.
110 Tā iepriekš 87. punktā minētajā spriedumā lietā Remia u.c./Komisija (19. punkts) Komisija ir uzskatījusi, ka konkurences aizlieguma klauzula bija objektīvi nepieciešama uzņēmuma cesijas vajadzībām tiktāl, ciktāl, ja šādas klauzulas nebūtu un “ja pārdevējs un pircējs paliek konkurenti pēc cesijas, šķiet, ka uzņēmuma cesijas līgumu nevarētu īstenot. Proti, pārdevējs, kurš īpaši labi pārzina cedētā uzņēmuma īpatnības, saglabātu iespēju pārvilināt pie sevis savus vecos klientus tieši pēc cesijas, tādējādi atņemot dzīvotspēju šim uzņēmumam”.
111 Tāpat atbildētāja savā lēmumu pieņemšanas praksē ir varējusi konstatēt, ka zināms ierobežojumu skaits ir bijis objektīvi nepieciešams zināmu darījumu īstenošanai. Nepastāvot šādiem ierobežojumiem, attiecīgo darījumu “nevarētu īstenot vai to varētu īstenot nenoteiktākos apstākļos, ar būtiski augstākām izmaksām, daudz garākā termiņā vai ar daudz mazāk drošu izdošanās iespēju” (II 5. punkts paziņojumā par aksesuāriem ierobežojumiem; kā piemēru skat. arī 22. un turpmākos punktus Lēmumā 90/410).
112 Pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, neviens no dažādajiem lēmumiem, uz kuriem tās atsaucas, neliecina par faktu, ka atbildētāja būtu veikusi konkurences analīzi, lai attiecīgās klauzulas kvalificētu kā aksesuārus ierobežojumus. Gluži otrādi, tās lēmumi liecina par atbildētājas analīzes pietiekami abstrakto raksturu. Tā Lēmuma 1999/329 77. punktā ir teikts:
“Nolīgums par apdrošināšanas atlīdzību sadali nevar darboties pareizi, ja ar pušu kopēju lēmumu nav noteikts minimālais seguma līmenis. Neviena puse nebūtu gatava dalīt apdrošināšanas atlīdzības, par kurām prasījumi ir pret citiem klubiem, ja to summa būtu augstāka par to apdrošināšanas atlīdzību summu, kuras tā pati var nodot grupējumam.”
113 Tāpēc, ja ierobežojums ir obligāti nepieciešams galvenā darījuma īstenošanai, tad vēl ir arī jāpārbauda, vai tā ilgums un tā piemērošanas joma un telpa nepārsniedz to, kas ir nepieciešams šī darījuma īstenošanai. Ja ierobežojuma ilgums vai piemērošanas joma pārsniedz to, kas ir nepieciešams darījuma īstenošanai, tas ir jāpakļauj atsevišķai analīzei Līguma 85. panta 3. punkta ietvaros (šajā skarā skat. Pirmās instances tiesas 1992. gada 2. jūlija spriedumu lietā T‑61/89 Dansk Pelsdyravlerforening/Komisija, Recueil, II‑1931. lpp., 78. punkts).
114 Visbeidzot, ir jāuzsver, ka, tā kā, lai novērtētu, vai kāda konkrēta saistība ir aksesuāra kādam galvenajam darījumam, atbildētājai ir jāveic komplekss ekonomisks vērtējums, šī vērtējuma tiesas kontrole aprobežojas ar pārbaudi par to, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi, vai ir pietiekams pamatojums un vai fakti ir atspoguļoti pareizi, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā un pilnvaru ļaunprātīga izmantošana (šajā sakarā attiecībā uz konkurences klauzulas pieļaujamo ilgumu skat. iepriekš 87. punktā minēto spriedumu lietā Remia u.c./Komisija, 34. punkts).
Par sekām, kādas piemīt aksesuāra ierobežojuma kvalifikācijai
115 Ja tiek pierādīts, ka ierobežojums ir tieši saistīts un nepieciešams pamata darījuma īstenošanai, šī ierobežojuma saderīgums ar konkurences noteikumiem ir jāizskata kopā ar pamata darījuma saderīgumu.
116 Tādējādi, ja pamata darījums nav pakļauts Līguma 85. panta 1. punktā paredzētajam aizliegumam, tad tas pats attiecas uz ierobežojumiem, kas ir tieši saistīti un nepieciešami šim darījumam (šajā sakarā skat. iepriekš 87. punktā minēto spriedumu lietā Remia u.c./Komisija, 20. punkts). Ja savukārt pamata darījums ir ierobežojums šīs normas nozīmē, bet uz to attiecas atbrīvojums, pamatojoties uz Līguma 85. panta 3. punktu, tad šis atbrīvojums attiecas arī uz minētajiem aksesuārajiem ierobežojumiem.
117 Turklāt, ja ierobežojumi ir tieši saistīti un nepieciešami koncentrācijas darījumam Regulas Nr. 4064/89 nozīmē, gan no šīs regulas 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta, gan no 8. panta 2. punkta otrās daļas izriet, ka uz šiem ierobežojumiem attiecas Komisijas lēmums, ar kuru darījums paziņots par saderīgu ar kopējo tirgu.
Par ekskluzivitātes klauzulas kvalifikāciju par aksesuāru ierobežojumu
118 Ņemot vērā iepriekš 103.–114. punktā uzskaitītos principus, ir jāizanalizē, vai konkrētajā gadījumā atbildētāja ir pielaidusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nekvalificējot ekskluzivitātes klauzulu kā TPS izveidei aksesuāru ierobežojumu.
119 Prasītājas uzskata, ka ekskluzivitātes klauzula ir aksesuāra TPS izveidei tiktāl, ciktāl, tā kā nepastāv ekskluzīvas tiesības uz augstākās klases kino un sporta pārraidēm, šī klauzula ir nepieciešama, lai ļautu TPS iekļūt maksas televīzijas tirgū Francijā.
120 Tomēr vispirms ir jāuzsver, ka fakts, ka ekskluzivitātes klauzula ir nepieciešama, lai ļautu TPS uz ilgstošu laiku nostiprināties šajā tirgū, nav būtisks kvalificēšanai par aksesuāru ierobežojumu.
121 Kā tika norādīts iepriekš 106. punktā, šādi apsvērumi, kas attiecas uz ierobežojuma nepieciešamo raksturu, ņemot vērā konkurences stāvokli attiecīgajā tirgū, neattiecas uz ierobežojuma aksesuārā rakstura analīzi. Tos var ņemt vērā tikai Līguma 85. panta 3. punkta ietvaros (šajā skarā skat. iepriekš 74. punktā minēto spriedumu lietā Pronuptia, 24. punkts, un iepriekš 113. punktā minēto spriedumu lietā Dansk Pelsdyravlerforening/Komisija, 78. punkts).
122 Tālāk ir jāuzsver, ka, ja šajā gadījumā prasītājas atbilstoši juridiskajiem standartiem ir varējušas pierādīt, ka ekskluzivitātes klauzula bija tieši saistīta ar TPS izveidi, tad savukārt tās nav pierādījušas, ka ekskluzīva vispārēja rakstura kanālu pārraide bija objektīvi nepieciešama šim darījumam. Šai sakarā, kā to pamatoti norāda atbildētāja, ir jāuzsver, ka sabiedrība, kas darbojas maksas televīzijas sektorā, var bez ekskluzīvām tiesībām uzsākt Francijā vispārēja rakstura kanālu pārraidi. Tāds ir divu citu šī tirgus operatoru, CanalSatellite un AB‑Sat, stāvoklis.
123 Pat uzskatot, ka ekskluzivitātes klauzula ir bijusi obligāti nepieciešama TPS izveidei, atbildētāja nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka šis ierobežojums nebija samērīgs ar šo mērķi.
124 Ekskluzivitātes klauzulas spēkā esamības termiņš sākumā ir desmit gadi. Kā to Apstrīdētā lēmuma 134. apsvērumā konstatējusi atbildētāja, šāds termiņš šķiet pārmērīgs tiktāl, ciktāl “TPS (ir) jānostiprinās pirms šī termiņa beigām”. Pastāv diezgan liela varbūtība, ka TPS neizdevīgais stāvoklis no konkurences viedokļa, īpaši attiecībā uz pieeju ekskluzīvām sporta un kino pārraides tiesībām, laika gaitā samazināsies (šajā sakarā skat. Apstrīdētā lēmuma 133. apsvērumu). Tāpēc nav izslēdzams, ka ekskluzīva vispārēja rakstura kanālu raidīšana, lai gan sākotnēji paredzēta TPS konkurētspējas pastiprināšanai maksas televīzijas tirgū, iespējams, varētu tai ļaut pēc dažiem gadiem izskaust konkurenci šai tirgū.
125 Turklāt ekskluzivitātes klauzula ir nesamērīga tiktāl, ciktāl tās iedarbības rezultātā gan pašreizējiem, gan potenciālajiem TPS konkurentiem ir liegta jebkāda pieeja programmām, ko par pievilcīgām uzskata liels franču televīzijas skatītāju skaits (šai sakarā skat. iepriekš 70. punktā minēto spriedumu lietā Oude Luttikhuis u.c., 16. punkts). Turklāt šīs saistības pārmērīgo raksturu pastiprina ēnas zonas. Televīzijas skatītāji, kas dzīvo šajās ēnas zonās un kas gribētu kļūt par tādas maksas televīzijas sabiedrības abonentiem, kas izplata arī vispārēja rakstura kanālus, var vērsties tikai pie TPS.
126 Tāpēc ir jākonstatē, ka atbildētāja nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nekvalificējot ekskluzivitātes klauzulu par TPS izveides aksesuāru ierobežojumu.
127 Šī prasītāju argumentu daļa tādēļ ir jānoraida.
Par klauzulas par tematiskajiem kanāliem kvalifikāciju par aksesuāru ierobežojumu
128 Ņemot vērā iepriekš 103.–114. punktā norādītos principus, ir jāizanalizē arī, vai konkrētajā gadījumā atbildētāja ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, klauzulu par tematiskajiem kanāliem nekvalificējot par aksesuāru ierobežojumu.
129 Šai sakarā ir jāatgādina, ka Apstrīdētajā lēmumā (101. punkts), atbildētāja ir norādījusi:
“Var jautāt, vai sabiedrības dalībnieku pienākums piedāvāt to tematiskos kanālus prioritārā kārtā TPS nav aksesuāra klauzula platformas izveidei; tomēr šis pienākums, kas ir uzlikts uz desmit gadiem, rada tematisko kanālu un televīzijas pakalpojumu piedāvājuma ierobežojumu. Uz šāda pamata apskatāmā klauzula ietilpst 85. panta 1. punkta piemērošanas jomā.”
130 No šī apsvēruma izriet, ka galvenokārt šīs klauzulas negatīvās ietekmes uz trešo personu stāvokli diezgan ilgā laika posmā dēļ atbildētāja ir atteikusies to kvalificēt par aksesuāru ierobežojumu.
131 Taču, lai gan pierādīšanas pienākums ir prasītājām, tās nav iesniegušas nevienu elementu, kas ļautu šo apgalvojumu atspēkot.
132 Tās aprobežojas ar apgalvojumu, ka CanalSatellite īstenotās ekskluzivitātes politikas dēļ to izmantotie vai radītie tematiskie kanāli ir vienīgie, kas ir pieejami TPS, tāpēc klauzula, par kuru ir strīds, ir nepieciešama tās izdzīvošanai. Pieļaujot, ka šāds apgalvojums ir pareizs, šādu apsvērumu attiecībā uz TPS konkurences stāvokli nevar ņemt vērā šīs klauzulas kvalifikācijai par aksesuāru ierobežojumu. Kā tas iepriekš tika norādīts 107.–112. punktā, objektīvi nepieciešamo klauzulas raksturu pārbauda, neņemot vērā konkurences stāvokli.
133 Turklāt tiktāl, ciktāl tematisko kanālu komercializācijas tirgu raksturo strauja ekspansija (Apstrīdētā lēmuma 65. apsvērums), atbildētāja nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka TPS akcionāru pienākums piedāvāt to tematiskos kanālus prioritārā kārtā TPS desmit gadu laikā pārsniedza to, kas bija nepieciešams tās izveidei.
134 Visbeidzot, kā to pamatoti uzsver atbildētāja, prasītājas nepamatoti atsaucas uz Cégétel lēmumu un Télécom développement lēmumu, jo tie attiecas uz atšķirīgām situācijām. Tādējādi TPS situācija nav salīdzināma ar situāciju, kādā atrodas jaunienācējs tirgū, kurā dominē sabiedrība, kam ir vēsturiskā monopola stāvoklis, un kuram ir vajadzīga pieeja pamata infrastruktūrai. Canal+ nav vēsturiska monopola tematisko kanālu komercializācijas tirgū, un iekļuve šajā tirgū neprasa pieeju pamata infrastruktūrai. Turklāt Cégétel lēmumā un Télécom développement lēmumā analizēto klauzulu iedarbība nebija tāda, ka trešajām personām tiktu liegta jebkāda pieeja akcionāru pakalpojumiem. Runa bija tikai par priekšrocībām.
135 Tāpēc ir jāuzskata, ka atbildētāja nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nekvalificējot klauzulu par tematiskajiem kanāliem par aksesuāru ierobežojumu TPS izveidei.
136 Šī prasītāju pakārtoto argumentu daļa tāpēc ir noraidāma.
iii) Secinājums
137 Ņemot vērā iepriekš minēto, šis pamats ir jānoraida kā nepamatots.
b) Par otro pamatu, kas izriet no Līguma 85. panta 3. punkta pārkāpuma
i) Par argumentu, kas izriet no Līguma 85. panta 3. punktā paredzēto atbrīvojuma kritēriju kļūdainas piemērošanas
Lietas dalībnieku argumenti
138 Prasītājas norāda, pirmkārt, ka atbildētāja ir pārkāpusi Līguma 85. panta 3. punktu, jo tā, šo normu piemērojot, ir ņēmusi vērā vērtējumu, kas attiecas uz konkurenci maksas televīzijas tirgū, kas saskaņā ar to viedokli piekrīt šī panta 1. punktam.
139 Pēc tam prasītājas norāda, ka saskaņā ar judikatūru (Pirmās instances tiesas 1996. gada 11. jūlija spriedums apvienotajās lietās T‑528/93, T‑542/93, T‑543/93 un T‑546/93 Métropole télévision u.c./Komisija, Recueil, II‑649. lpp., 114. punkts) elementiem, uz kuriem atsaucas atbildētāja, lai piemērotu Līguma 85. panta 3. punktu, ir jābūt būtiskiem un jāattiecas uz šo pantu. Bet saskaņā ar prasītāju viedokli tā vietā, lai analizētu, vai ekskluzivitātes klauzula un klauzula par tematiskajiem kanāliem, ko tā atzinusi par pretējām Līguma 85. panta 1. punktam, atbilst atbrīvojuma nosacījumiem, kas paredzēti šī panta 3. punktā, atbildētāja faktiski analizējusi, vai TPS izveide tirgū atbilst šiem nosacījumiem.
140 Atbildētāja apstrīd, ka tā būtu kļūdaini piemērojusi atbrīvojuma kritērijus, kas paredzēti Līguma 85. panta 3. punktā.
Pirmās instances tiesas vērtējums
141 Kas attiecas uz prasītāju argumentiem par atbildētājas pienākumu, piemērojot Līguma 85. panta 1. punktu, nevis Līguma 85. panta 3. punktu, izsvērt ierobežojuma pozitīvo un negatīvo iedarbību uz konkurenci, ir jāatsaucas uz secinājumiem, kas tika pausti iepriekš 72. un turpmākajos punktos.
142 Kas attiecas uz jautājumu par to, vai atbildētāja pareizi pārbaudījusi, vai atbrīvojuma nosacījumi tikuši ievēroti attiecībā uz ekskluzivitātes klauzulu un klauzulu par tematiskajiem kanāliem, pirmkārt, ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, atbildētāja analizējusi, vai katra klauzula atbilst šiem nosacījumiem.
143 Tādējādi attiecībā uz nosacījumu par ieguldījumu produkcijas vai izplatīšanas uzlabošanā vai tehnikas vai ekonomikas progresa veicināšanā atbildētāja ir konstatējusi, ka šis nosacījums tiek izpildīts, ja, “veicinot veiksmīgu jaunas platformas laišanu maksas televīzijas tirgū, [ekskluzivitātes klauzula un klauzula par tematiskajiem kanāliem] ļauj rasties jaunam operatoram un paplašina maksas televīzijas pakalpojumu piedāvājumu franču televīzijas skatītājiem” (Apstrīdētā lēmuma 114. apsvērums).
144 Šīs klauzulas pozitīvi ietekmē arī patērētājus, jo tās veicina “tādu jaunu pakalpojumu piedāvājuma palielināšanos un attīstību, kuru pamatā ir jauno tehnoloģiju izmantošana” (Apstrīdētā lēmuma 118. pants) un “ļoti aktīvu konkurenci, kas ir radusies pēc TPS izveides, starp šo platformu un CanalSatellite/Canal+” (Apstrīdētā lēmuma 119. apsvērums).
145 Kas attiecas uz strīdīgo klauzulu nepieciešamību, atbildētāja turklāt ir konstatējusi, ka “bez prioritāras pieejas šiem [tematiskajiem] kanāliem TPS nāktos pašai veidot lielu skaitu kanālu, kas būtu pārmērīgi palielinājis jau tā ļoti augstās platformas palaišanas izmaksas” (Apstrīdētā lēmuma 122. apsvērums) un ka “ekskluzīva vispārēja rakstura kanālu raidīšana kā TPS piedāvājuma piesaistošais un izšķiršanas elements ir nepieciešama, lai tā iesakņotos franču maksas televīzijas tirgū” (Apstrīdētā lēmuma 132. apsvērums).
146 Ir tiesa, ka attiecībā uz Līguma 85. panta 3. punktā paredzēto ceturto nosacījumu, kurā prasīts neļaut likvidēt konkurenci būtiskai daļai šo ražojumu, atbildētāja nav noteikti izdarījusi atsauci uz ekskluzivitātes klauzulu un klauzulu par tematiskajiem kanāliem. Tā ir aprobežojusies ar konstatējumu, ka “TPS nolīgums ne vien neizskauž konkurenci, bet to veicina” (Apstrīdētā lēmuma 135. apsvērums). Tomēr no atbildētājas analīzes netieši izriet, ka šī secinājuma vajadzībām tā ir ņēmusi vērā šīs klauzulas, uzskatot, ka tās bija nepieciešamas TPS panākumiem.
147 Otrkārt, ir vietā uzsvērt, ka pat tad, ja atbildētāja pamatoti ir uzskatījusi, ka ekskluzivitātes klauzulu un klauzulu par tematiskajiem kanāliem 118.–137. punktā uzskaitīto iemeslu dēļ nevar uzskatīt par TPS izveides aksesuāriem ierobežojumiem, šie ierobežojumi tomēr ir tieši saistīti ar šo darījumu. Tāpēc analīze par to, vai tiek izpildīti dažādie Līguma 85. panta 3. punktā paredzētie nosacījumi, būtu jāveic attiecībā uz pamata darījumu, ar kuru šīs klauzulas ir saistītas.
148 Turklāt ir jānorāda, ka prasītāju argumenti šai sakarā ir pretrunīgi. Tās apgalvo, ka, no vienas puses, atbildētājai šīs klauzulas būtu bijis jāuzskata par TPS izveides aksesuāriem ierobežojumiem un, no otras puses, ka atbildētājai, neņemot vērā pamata darījumu, būtu bijis jāpārbauda, vai Līguma 85. panta 3. punktā paredzētie nosacījumi attiecībā uz tām tikuši ievēroti.
149 Šīs pretrunas pamatā ir kļūdaina aksesuāra ierobežojuma jēdziena interpretācija. Saskaņā ar prasītāju viedokli, ja kādu ierobežojumu nevar kvalificēt kā aksesuāru ierobežojumu, tas obligāti ir jāanalizē atsevišķi. Taču, kā tika atgādināts iepriekš 147. punktā, ar šādu koncepciju netiek ņemts vērā, ka, ja dažus ierobežojumus, kas ir tieši saistīti ar darījumu, nevar kvalificēt kā aksesuārus ierobežojumus, jo tie nav objektīvi nepieciešami vai tie nav proporcionāli galvenā darījuma īstenošanai, tie tomēr paliek neatņemami saistīti ar pēdējo. Tāpēc ir normāli, ka tos analizē, ņemot vērā darījuma ekonomisko un juridisko kontekstu.
150 Šī prasītāju argumentu daļa tāpēc ir jānoraida.
ii) Par argumentu, kas izriet no kļūdas vērtējumā, kas attiecas uz individuālā atbrīvojuma ilgumu
Lietas dalībnieku argumenti
151 Prasītājas uzskata, ka atbildētāja ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, Apstrīdētajā lēmumā uzskatot, ka atbrīvojuma ilgums ekskluzivitātes klauzulai ir jānosaka uz trīs gadiem. Tādējādi atbildētājas norādītais pamatojums, saskaņā ar kuru, no vienas puses, šis ierobežojums TPS ir nepieciešams tikai uzsākšanas laikā un, no otras puses, šī nepieciešamība laika gaitā samazināsies, ja TPS varēs piesaistīt abonentus un iegūt pieredzi maksas televīzijas jomā, kas tai ļautu uzlabot tās piedāvājumu, esot kļūdains.
152 Saskaņā ar prasītāju viedokli ekskluzivitātes nepieciešamais raksturs nesamazināsies, bet gan gluži pretēji – pieaugs, ņemot vērā neapejamo stāvokli, kādu Canal+ grupa ieņem tirgū. Tās uzsver, ka bez vispārēja rakstura kanālu ekskluzīvas pārraides tiesībām tiek apdraudēta TPS dzīvotspēja.
153 Šai sakarā prasītājas uzskata, ka ir jāievēro Cégétel lēmums, kurā dažu telefona pakalpojumu ekskluzīvas izplatīšanas klauzula tika atbrīvota uz desmit gadu periodu, tai skaitā tādēļ, ka sabiedrība Cégétel ieguldījumus, kurus tā piekritusi veikt telekomunikāciju pakalpojumos, varēs padarīt rentablus tikai pēc ļoti ilga laika.
154 Prasītājas uzskata arī, ka atbildētāja ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, uz trīs gadiem, t.i., uz uzsākšanas laiku, ierobežojot atbrīvojumu klauzulai par tematiskajiem kanāliem. Tās uzskata, ka šīs klauzulas nepieciešamais raksturs neaprobežojas ar uzsākšanas laiku, kā to apgalvo atbildētāja, bet attiecas uz visu TPS ekspluatācijas laiku, jo tai šī klauzula ir vienīgais veids, kā nodrošināt tematisko kanālu saņemšanu.
155 Atbildētāja apstrīd, ka tā būtu pieļāvusi kļūdu vērtējumā, nosakot atbrīvojuma termiņu uz trīs gadiem.
Pirmās instances tiesas vērtējums
156 Pirmkārt, jāuzsver, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbildētājas pilnvaru īstenošana Līguma 85. panta 3. punkta ietvaros obligāti balstās uz kompleksiem ekonomiskiem vērtējumiem, kas nozīmē, ka šo vērtējumu kontrolei tiesā ir jāaprobežojas ar faktisko apstākļu un juridisko kvalifikāciju, ko no tiem atvasina atbildētāja, pārbaudi (skat. it īpaši Tiesas 1966. gada 13. jūlija spriedumu apvienotajās lietās 56/64 un 58/64 Consten un Grundig/Komisija, Recueil, 429., 501. lpp., un iepriekš 74. punktā minēto spriedumu lietā Matra Hachette/Komisija, 104. punkts).
157 Šis princips darbojas arī attiecībā uz to, ka atbildētāja nosaka laiku, kurā ierobežojums tiek uzskatīts par nepieciešamu (iepriekš 87. punktā minētais spriedums lietā Remia u.c./Komisija, 34. punkts).
158 Otrkārt, ir jāatgādina, ka iepriekš 74. punktā minētajā spriedumā lietā Matra Hachette/Komisija (104. punkts) Pirmās instances tiesa ir nospriedusi, “ka uzņēmumiem, kas iesniedz paziņojumu Komisijai, ir jāiesniedz elementi, kas pierāda, ka nosacījumi, kas paredzēti 85. panta 3. punktā, ir ievēroti (Tiesas 1984. gada 17. janvāra spriedums apvienotajās lietās 43/82 un 63/82 VBVB un VBBB/Komisija, Recueil, 19. lpp.); šis pienākums ir jānovērtē tiesā, ņemot vērā prasītāja pienākumu iesniegt tādus elementus, kas apstrīdētu Komisijas vērtējumu”.
159 Taču ir jākonstatē, ka prasītājas tikai apgalvo, ka atbildētāja ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, jo ekskluzivitātes nepieciešamais raksturs tā vietā, lai samazinātos, kā to atbildētāja konstatējusi Apstrīdētā lēmuma 133. apsvērumā, pēc prasītāju domām, gluži pretēji –, ņemot vērā neapejamo stāvokli, ko Canal+ grupa ieņem tirgū, – pieaugs. Kas attiecas uz klauzulām par tematiskajiem kanāliem, tās apgalvo, ka tā ir vajadzīga, lai nodrošinātu šāda veida kanālu piegādi TPS. Tās tomēr nesniedz nevienu elementu, lai pierādītu šī apgalvojuma pareizību, kurā turklāt netiek ņemta vērā tirgus izaugsme. Visbeidzot, prasītājas neapstrīd nevienu no faktiem, pamatojoties uz kuriem atbildētāja, no vienas puses, ir uzskatījusi, ka klauzulu nepieciešamais raksturs obligāti samazināsies laika gaitā, un, no otras puses, secinājusi, ka trīs gadi ir minimālais laiks, kurā tās bija nepieciešamas TPS (Apstrīdētā lēmuma 134. apsvērums).
160 Treškārt, ir jānorāda, ka prasītājas nepamatoti atsaucas uz Cégétel lēmumu. Kā to pamatoti uzsvērusi atbildētāja šajā lēmumā, atbrīvojums attiecās tikai uz dažu ražojumu ekskluzīvu izplatīšanu un šo ražojumu izplatīšana bija tikai ierobežota sabiedrības Cégétel darbību daļa, kamēr ekskluzīva vispārēja rakstura kanālu pārraide ir būtisks TPS piedāvājuma elements.
161 Tāpēc ir jāuzskata, ka atbildētāja nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, atbrīvojuma termiņu ierobežojot ar trīs gadiem.
162 Šī prasītāju argumentu daļa tāpēc ir jānoraida.
iii) Secinājums
163 Ņemot vērā iepriekš minēto, šis pamats ir jānoraida kā nepamatots.
2. Par pamatu saistībā ar Apstrīdētā lēmuma 2. pantu, kas izriet no juridiskās drošības principa pārkāpuma
Lietas dalībnieku argumenti
164 Prasītājas uzskata, ka, izsniedzot negatīvu apstiprinājumu, kura spēkā esamība aprobežojas ar 3 gadiem, ar pamatojumu, ka konkurences aizlieguma klauzulu kā TPS izveides aksesuāru ierobežojumu varēja kvalificēt tikai tās uzsākšanas laikā, atbildētāja nav ievērojusi noteikumus, ko tā bija noteikusi savā XXIV ziņojumā par konkurences politiku. Tās uzsver, ka atbildētāja šajā dokumentā, kas tai ir saistošs, ir precizējusi, ka, “kad runa ir par kopuzņēmumiem, (aksesuāri ierobežojumi) parasti ir atļauti uz visu kopuzņēmuma laiku” (120. lpp., 166. punkts).
165 Saskaņā ar prasītāju viedokli no judikatūras (Pirmās instances tiesas 1991. gada 17. decembra spriedums lietā T‑7/89 Hercules Chemicals/Komisija, Recueil, II‑1711. lpp., un 1992. gada 10. marta spriedums lietā T‑9/89 Hüls/Komisija, Recueil, II‑499. lpp.) izriet, ka, neievērojot šo noteikumu konkrētajā lietā, atbildētāja ir pārkāpusi tiesiskās drošības principu.
166 Prasītājas uzsver, ka atbildētājas pozīcija konkrētajā lietā jo vairāk ir kritizējama tādēļ, ka šis noteikums joprojām, kā tas izriet no Cégétel lēmuma un no Télécom développement lēmuma, ir aktuāls. Šajos spriedumos divas konkurences aizlieguma klauzulas tika kvalificētas par aksesuāriem ierobežojumiem un pakļautas tādai pat attieksmei kā pret kopuzņēmumu.
167 Atbildētāja apstrīd, ka tā būtu pārkāpusi tiesiskās drošības principu vai pieļāvusi kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka konkurences aizlieguma klauzula bija aksesuārs ierobežojums tikai uzsākšanas laikā, t.i., pirmo trīs gadu laikā.
Pirmās instances tiesas vērtējums
168 Iesākumā ir jānorāda, ka no prasītāju minētā izvilkuma no XXIV ziņojuma par konkurences politiku, saskaņā ar kuru aksesuāri ierobežojumi “parasti ir atļauti uz visu kopuzņēmuma laiku”, kā arī no konkrētā konteksta, kurā tas ietilpst – piecu kopuzņēmumu izveides analīzes pētniecības un attīstības sektorā –, izriet, ka ziņojuma daļa, kurā šis citāts ietilpst, neietver striktus noteikumus, ko atbildētāja būtu sev uzlikusi – attiecīgu saistību kvalificēt kā aksesuāru ierobežojumu.
169 Pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, šo lietu tāpēc nevar pielīdzināt lietai, kurā tika pieņemts iepriekš 165. punktā minētais spriedums lietā Hercules Chemicals/Komisija. Tajā lietā atbildētāja tiešām ar sava gadskārtējā ziņojuma par konkurences politiku starpniecību bija paziņojusi virkni noteikumu par pieeju lietas materiāliem konkurences jomā, ko tā sev uzskata par saistošiem.
170 No prasītāju minētā izvilkuma no XXIV ziņojuma par konkurences politiku turklāt izriet, ka tajā gandrīz burtiski pārņemti principi, kurus atbildētāja aplūkojusi Paziņojuma par kooperatīvajiem kopuzņēmumiem 67. punktā. Kā skaidri izriet no šī paziņojuma, tam ir tikai orientējoša nozīme attiecībā uz to, kā atbildētāja praksē piemēro aksesuāru ierobežojumu teoriju.
171 Tātad prasītājas nevar balstīties uz iepriekš norādīto izvilkumu, lai pierādītu, ka atbildētāja attiecībā pret tām ir pārkāpusi tiesiskās drošības principu.
172 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, šis pamats ir jānoraida kā nepamatots.
173 Tā kā visi prasītāju izvirzītie pamati ir nepamatoti, prasība ir noraidāma.
Par tiesāšanās izdevumiem
174 Reglamenta 87. panta 2. punktā noteikts, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja tas prasīts citu lietas dalībnieku prasījumos. Tā kā prasītājām spriedums nav labvēlīgs, tām papildus to tiesāšanās izdevumiem jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies atbildētājai un personai, kas iestājusies lietā, saskaņā ar to prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESA
(trešā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) prasītājas sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas un atlīdzina tiesāšanās izdevumus, kas radušies atbildētājai un personai, kas iestājusies lietā.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2001. gada 18. septembrī.
Tiesas sekretārs | | Priekšsēdētājs |
Satura rādītājs
Vispārējie lietas apstākļi
A – Darījuma apraksts
B – Skartie tirgi un šo tirgu struktūra
1. Maksas televīzijas tirgus Francijā
2. Raidīšanas tiesību, it īpaši kino un sporta raidīšanas tiesību, ieguves tirgus
3. Tematisko kanālu komercializācijas un ekspluatācijas tirgus
C – Paziņojums un paziņotie nolīgumi
1. Konkurences aizlieguma klauzula
2. Klauzula par tematiskajiem kanāliem
3. Ekskluzivitātes klauzula
D – Apstrīdētais lēmums
Process un pušu prasījumi
Juridiskais pamatojums
A – Par prasības pieņemamību
Lietas dalībnieku argumenti
Pirmās instances tiesas vērtējums
B – Lietas būtība
1. Par pamatiem, kas vērsti uz Apstrīdētā lēmuma 3. panta atzīšanu par spēkā neesošu
a) Par pirmo pamatu, kas izriet no Līguma 85. panta 1. punkta noteikumu pārkāpuma
i) Par argumentu, uz ko atsauce veikta prioritāri un kas izriet no tā, ka ekskluzivitātes klauzula un klauzula par tematiskajiem kanāliem nav konkurences ierobežojumi Līguma 85. panta 1. punkta nozīmē
– Par iebildumu, ka vērtējums ir kļūdains
Lietas dalībnieku argumenti
Pirmās instances tiesas vērtējums
– Par iebildumu, ka ir kļūdaini piemērots Līguma 85. panta 1. punkts (rčgle de raison nepiemērošana)
Lietas dalībnieku argumenti
Pirmās instances tiesas vērtējums
ii) Par pakārtoti izvirzītajiem argumentiem, ka ekskluzivitātes klauzula un klauzula par tematiskajiem kanāliem ir aksesuāri ierobežojumi
– Lietas dalībnieku argumenti
Par aksesuāra ierobežojuma jēdzienu
Par sekām, kas izriet no aksesuāra ierobežojuma kvalifikācijas
Par ekskluzivitātes klauzulas kvalifikāciju par aksesuāru ierobežojumu
Par klauzulas par tematiskajiem kanāliem kvalifikāciju par aksesuāru ierobežojumu
– Tiesas vērtējums
Par aksesuāra ierobežojuma jēdzienu
Par sekām, kādas piemīt aksesuāra ierobežojuma kvalifikācijai
Par ekskluzivitātes klauzulas kvalifikāciju par aksesuāru ierobežojumu
Par klauzulas par tematiskajiem kanāliem kvalifikāciju par aksesuāru ierobežojumu
iii) Secinājums
b) Par otro pamatu, kas izriet no Līguma 85. panta 3. punkta pārkāpuma
i) Par argumentu, kas izriet no Līguma 85. panta 3. punktā paredzēto atbrīvojuma kritēriju kļūdainas piemērošanas
Lietas dalībnieku argumenti
Pirmās instances tiesas vērtējums
ii) Par argumentu, kas izriet no kļūdas vērtējumā, kas attiecas uz individuālā atbrīvojuma ilgumu
Lietas dalībnieku argumenti
Pirmās instances tiesas vērtējums
iii) Secinājums
2. Par pamatu saistībā ar Apstrīdētā lēmuma 2. pantu, kas izriet no juridiskās drošības principa pārkāpuma
Lietas dalībnieku argumenti
Pirmās instances tiesas vērtējums
Par tiesāšanās izdevumiem