Language of document : ECLI:EU:C:2019:276

ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]

SECINĀJUMI,

sniegti 2019. gada 28. martā (1)

Lieta C172/18

AMS Neve Ltd,

Barnett Waddingham Trustees,

Mark Crabtree

pret

Heritage Audio SL,

Pedro Rodríguez Arribas

(Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) (Apelācijas tiesa (Anglija un Velsa) (Civillietu departaments), Apvienotā Karaliste) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Eiropas Savienības preču zīme – Jurisdikcija – Prasība par preču zīmes pārkāpumu – Teritorija, kurā pārkāpums ir noticis vai draudējis notikt – Reklāmas un pārdošanas piedāvājumi, kas parādījušies tīmekļa vietnē






I.      Ievads

1.        Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu no lēmumu Tiesa būtībā tiek aicināta izteikties par to, vai un attiecīgā gadījumā ar kādiem nosacījumiem saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 207/2009 (2) 97. panta 5. punktu apgalvotā pārkāpuma, kas izpaužas kā preču ar apzīmējumu, kas ir identisks Eiropas Savienības preču zīmei, reklamēšana un piedāvāšana pārdošanai, izmantojot tīmekļa vietni, izdarītājs var tikt iesūdzēts tās dalībvalsts tiesās, kuras teritorijā atrodas komersanti un patērētāji, uz kuriem ir vērsta šī tīmekļa vietne.

2.        Būtībā es piedāvāju Tiesai kompromisa risinājumu, ar kuru tiktu atrisinātas problēmas saistībā ar Eiropas Savienības preču zīmju sistēmas, kas ieviesta ar Regulu Nr. 207/2009, iezīmēm un kurš būtu pielāgots e‑komercijas īpatnībām. Precīzāk, mana analīze liks uzskatīt, ka tieši tas, ka uz kādas dalībvalsts patērētājiem un komersantiem it īpaši ir vērsta tīmekļa vietne, ļauj noteikt Eiropas Savienības preču zīmju tiesu jurisdikciju atbilstoši šīs regulas 97. panta 5. punktam.

II.    Atbilstošās tiesību normas

3.        Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa atsaucas, pirmkārt, uz Regulas Nr. 207/2009, kas ir grozīta ar Regulu (ES) 2015/2424 (3), tiesību normām un, otrkārt, uz Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (4), ar ko ir aizstāta Regula (EK) Nr. 44/2001 (5), tiesību normām.

4.        Prasītāji pamatlietā savas prasības par pārkāpumu iesniedza 2015. gada 15. oktobrī. Ja Regulas Nr. 1215/2012 normas bija piemērojamas no 2015. gada 10. janvāra, tad Regulas Nr. 2015/2424 normas principā ir piemērojamas tikai no 2017. gada 1. oktobra. Līdz ar to šajos secinājumos es atsaukšos uz Regulas Nr. 207/2009 un Regulas Nr. 1215/2012 normām. Būtu jāpiebilst, ka no šīs pēdējās minētās regulas 80. panta izriet, ka visas atsauces uz Regulu Nr. 44/2001, kuras norādītas Regulā Nr. 207/2009, ir uzskatāmas par atsaucēm uz Regulu Nr. 1215/2012.

5.        Regulas Nr. 207/2009 94. panta 1. punktā un 2. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:

“1.      Ja vien šajā regulā nav noteikts citādi, lietu izskatīšanas procesiem attiecībā uz [Eiropas Savienības] preču zīmēm un pieteikumiem par [Eiropas Savienības] preču zīmēm, kā arī lietu izskatīšanas procesiem attiecībā uz vienlaicīgām un secīgām darbībām attiecībā uz [Eiropas Savienības] preču zīmēm un valstu preču zīmēm piemēro Regulas [Nr. 1215/2012] noteikumus.

2.      Attiecībā uz lietu izskatīšanas procesiem attiecībā uz 96. pantā minētajām prasībām:

a)      nepiemēro Regulas [Nr. 1215/2012 4. pantu, 6. pantu, 7. panta 1.–3. un 5. punktu un 31. pantu].”

6.        Saskaņā ar šīs regulas 95. panta 1. punktu:

“Dalībvalstis nosaka savā teritorijā cik iespējams ierobežotu skaitu valsts pirmās un otrās instances tiesu un tribunālu, turpmāk “[Eiropas Savienības] preču zīmju tiesas”, kas veic funkcijas, kas tām piešķirtas ar šo regulu.”

7.        Minētās regulas 96. pantā ir paredzēts:

“[Eiropas Savienības] preču zīmju tiesām ir izņēmuma piekritība attiecībā uz:

a)      visām prasībām sakarā ar pārkāpumiem un, ja to atļauj valsts likums, prasībām sakarā ar pārkāpuma draudiem attiecībā uz [Eiropas Savienības] preču zīmēm;

[..].”

8.        Šīs pašas regulas 97. panta 1. un 5. punktā ir noteikts:

“1.      Atbilstīgi šīs regulas, kā arī Regulas [Nr. 1215/2012] noteikumiem, kas piemērojami, ievērojot 94. pantu, lietas izskatīšanas procesus attiecībā uz 96. pantā minētajām prasībām ceļ tās dalībvalsts tiesās, kurā atrodas atbildētāja pastāvīgā dzīvesvieta, vai, ja atbildētājam nav pastāvīgās dzīvesvietas nevienā dalībvalstī, tajā dalībvalstī, kur atrodas tā uzņēmums.

[..]

5.      Lietas izskatīšanas procesus attiecībā uz 96. pantā minētajām prasībām, izņemot prasības par paziņošanu, ka [Eiropas Savienības] preču zīmes pārkāpuma nav, var uzsākt arī tās dalībvalsts tiesās, kurā pārkāpums noticis vai draudējis notikt [..].”

9.        Saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 98. pantu:

“1.      [Eiropas Savienības] preču zīmju tiesai, kuras piekritība pamatojas uz 97. panta 1. līdz 4. punktu, ir piekritība attiecībā uz:

a)      pārkāpumiem, kas izdarīti vai draudējuši notikt jebkuras dalībvalsts teritorijā;

[..]

2.      [Eiropas Savienības] preču zīmju tiesai, kuras piekritība pamatojas uz 97. panta 5. punktu, ir piekritība tikai attiecībā uz darbībām, kuras notikušas vai draudējušas notikt tās dalībvalsts teritorijā, kurā šī tiesa atrodas.”

III. Pamatlietas fakti

10.      AMS Neve Ltd ir Apvienotajā Karalistē dibināta sabiedrība, kas ražo un pārdod audio iekārtas. Mark Crabtree ir AMS Neve direktors. M. Crabtree kopā ar Barnett Waddingham Trustees (turpmāk tekstā – “BW Trustees”), proti, sabiedrību, kas arī ir dibināta Apvienotajā Karalistē, ir Savienības preču zīmes, kā arī divu citu valsts preču zīmju, kuras ir reģistrētas Apvienotajā Karalistē, īpašnieks. AMS Neve ir ekskluzīvo licenču attiecībā uz šīm trim preču zīmēm koncesionāre.

11.      Heritage Audio SL ir Spānijā dibināta sabiedrība, kas pārdod audio iekārtas. Pedro Rodríguez Arribas, kura dzīvesvieta ir Spānijā, ir Heritage Audio vienīgais direktors.

12.      2015. gada 15. oktobrī AMS Neve, BW Trustees un M. Crabtree (turpmāk tekstā – “prasītāji pamatlietā”) iesūdzēja Heritage Audio un P. Rodríguez Arribas (turpmāk tekstā – “atbildētāji pamatlietā”) Intellectual Property and Enterprise Court (Intelektuālā īpašuma komerctiesa, Apvienotā Karaliste, turpmāk tekstā – “IPEC”), ceļot prasības par Eiropas Savienības preču zīmes un divu valsts preču zīmju, kas reģistrētas Apvienotajā Karalistē, pārkāpumu.

13.      Šīs tiesvedības laikā prasītāji pamatlietā pārmeta atbildētājiem pamatlietā, ka tie esot piedāvājuši pārdošanai patērētājiem Apvienotajā Karalistē AMS Neve preču imitācijas ar apzīmējumiem vai atsaucoties uz apzīmējumiem, kuri ir identiski vai līdzīgi Eiropas Savienības preču zīmei un attiecīgajām valsts preču zīmēm. Šajā ziņā prasītāji pamatlietā atsaucās uz Heritage Audio tīmekļa vietnes saturu un tās Facebook un Twitter kontiem, rēķinu, ko Heritage Audio izdevusi privātpersonai, kura dzīvo Apvienotajā Karalistē, elektroniskā pasta vēstuļu apmaiņu starp Heritage Audio un veikalu Apvienotajā Karalistē par iespējamām audio iekārtu piegādēm, kā arī tās sarunas saturu, kas notikusi starp prasītāju pamatlietā advokātu un SX Pro, kurš esot atbildētāju pamatlietā preču izplatītājs Apvienotajā Karalistē, pārstāvi.

14.      Saistībā ar Heritage Audio tīmekļa vietni prasītāji pamatlietā ir iesnieguši ekrāna izdrukas, kurās parādīti audio iekārtu ar apzīmējumiem, kuri ir identiski vai līdzīgi attiecīgajai Eiropas Savienības preču zīmei, pārdošanas piedāvājumi. Viņi ir arī pievērsuši uzmanību faktam, ka šīs vietnes saturs ir izstrādāts angļu valodā un ka šīs vietnes sadaļā ar nosaukumu “where to buy” (“kur var nopirkt”) ir uzskaitīti izplatītāji dažādās valstīs, ieskaitot SX Pro Apvienotajā Karalistē. Turklāt saskaņā ar pārdošanas nosacījumiem, kas publicēti minētajā vietnē, Heritage Audio pieņemot pasūtījumus no jebkuras Savienības dalībvalsts.

15.      Atbildētāji pamatlietā apstrīd apgalvojumu, ka viņi esot reklamējuši, piedāvājuši pārdošanai, pārdevuši vai piegādājuši jebkādu preci Apvienotajā Karalistē, un norāda, ka tīmekļa vietnes daļas, uz kurām atsaucas prasītāji pamatlietā, ir “novecojušas”.

16.      Turpinājumā IPEC atzina savu jurisdikciju izskatīt prasības par valsts preču zīmēm, kuras reģistrētas Apvienotajā Karalistē. Šī tiesa konstatēja, ka, lai gan atbildētāji pamatlietā ir reģistrēti Spānijā, saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktu viņi var tikt iesūdzēti tās vietas tiesās, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu viņu neatļauto darbību dēļ, un saistībā ar attiecīgajām valsts intelektuālā īpašuma tiesībām vieta, kurā ir iestājies notikums, kas rada kaitējumu, ir vieta, kurā šīs tiesības pastāv.

17.      IPEC konstatēja, ka tai savukārt nav jurisdikcijas izskatīt prasību par Eiropas Savienības preču zīmes pārkāpumu. Pievēršot uzmanību Heritage Audio tīmekļa vietnei un Regulas Nr. 1215/2012 97. panta 5. punktam, proti, tiesību normai, uz kuru ir atsaukušies prasītāji pamatlietā, IPEC konstatēja, ka vienīgi tās dalībvalsts tiesām, kuras teritorijā atbildētāji pamatlietā ir veikuši pasākumus, lai attiecīgos apzīmējumus ievietotu tīmekļa vietnē, vai šajā ziņā ir pieņēmuši lēmumus, ir jurisdikcija izvērtēt prasības par Eiropas Savienības preču zīmes pārkāpumu.

18.      Prasītāji pamatlietā par IPEC nolēmumu iesniedza apelācijas sūdzību Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) (Apelācijas tiesa (Anglija un Velsa) (Civillietu departaments), Apvienotā Karaliste).

IV.    Prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā

19.      Šādos apstākļos Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) (Apelācijas tiesa (Anglija un Velsa) (Civillietu departaments)) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“Apstākļos, kad uzņēmums, kurš ir dibināts un kura domicils atrodas A dalībvalstī, šajā teritorijā ir veicis pasākumus, lai tīmekļa vietnē, kas ir paredzēta komersantiem un patērētājiem B dalībvalstī, reklamētu un piedāvātu pārdošanai preces ar apzīmējumu, kas ir identisks Eiropas Savienības preču zīmei,

i)      vai Eiropas Savienības preču zīmju tiesai, kas atrodas B dalībvalstī, ir jurisdikcija izskatīt prasību par Eiropas Savienības preču zīmes pārkāpumu saistībā ar preču reklāmu un piedāvājumu pārdošanai šajā teritorijā?

ii)      Ja tas tā nav, kādi citi kritēriji šai Eiropas Savienības preču zīmju tiesai ir jāņem vērā, nosakot, vai tai ir jurisdikcija izskatīt šo prasību?

iii)      Tiktāl, ciktāl no atbildes uz ii) jautājumu izriet, ka Eiropas Savienības preču zīmju tiesai ir jāidentificē, vai uzņēmums ir veicis aktīvus pasākumus B dalībvalstī, kādi kritēriji ir jāņem vērā, nosakot, vai uzņēmums ir veicis šādus aktīvus pasākumus?”

20.      Rakstveida apsvērumus iesniedza lietas dalībnieki pamatlietā, Vācijas valdība, kā arī Eiropas Komisija. Lietas dalībnieki pamatlietā un Komisija piedalījās 2019. gada 17. janvāra tiesas sēdē.

V.      Vērtējums

21.      Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ar faktu, ka atbildētājs, kurš ir dibināts un kura juridiskā adrese atrodas A dalībvalstī, ir veicis pasākumus šīs dalībvalsts teritorijā, lai reklamētu un piedāvātu pārdošanai preces ar apzīmējumu, kas ir identisks Eiropas Savienības preču zīmei, izmantojot tīmekļa vietni, kura vienlaikus ir paredzēta komersantiem un patērētājiem B dalībvalstī, ir pietiekami, lai konstatētu B dalībvalsts tiesu jurisdikciju izskatīt prasību attiecībā uz preču zīmes pārkāpumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punktu. Ar otro un trešo jautājumu, kuri ir uzdoti gadījumā, ja atbilde uz pirmo jautājumu būtu noliedzoša, iesniedzējtiesa jautā par kritērijiem, kuri ļauj noteikt B dalībvalsts tiesu jurisdikciju iepriekš aprakstītajā situācijā. Šos trīs jautājumus es analizēšu kopā. No manas pirmā jautājuma analīzes izrietēs, ka bez papildu precizējumiem, ar kritērijiem, kurus ir minējusi iesniedzējtiesa šajā jautājumā, nepietiek, lai noteiktu jurisdikciju atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punktam.

22.      No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesai galvenokārt ir šaubas par to, vai noteiktus apsvērumus, kuri ir minēti spriedumos Coty Germany (6) un Wintersteiger (7),  IPEC savā nolēmumā ir pareizi attiecinājusi uz situāciju attiecīgajā lietā.

23.      Iesniedzējtiesa atzīst, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka vieta, kas ir norādīta Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punktā, ir pārkāpuma izdarītāja aktīvās rīcības vieta. Tādējādi iesniedzējtiesa neapšauba ne apsvērumus, kurus Tiesa ir formulējusi spriedumā Coty Germany (8), ne to, ka tie ir attiecināmi uz tādiem apstākļiem, kādi tie ir šajā lietā. Savukārt iesniedzējtiesa norāda, kā tas it īpaši izriet no spriedumiem Pammer un Hotel Alpenhof (9) un L’Oréal u.c. (10), ka interneta vidē preču ar apzīmējumiem, kuri ir identiski vai līdzīgi Eiropas Savienības preču zīmei, piedāvāšana pārdošanai tīmekļa vietnē, kura ir paredzēta kādas dalībvalsts patērētājiem, veido šī apzīmējuma izmantošanu šajā dalībvalstī Regulas Nr. 207/2009 9. panta izpratnē un aktīvu rīcību tās teritorijā šīs regulas 97. panta 5. punkta izpratnē.

24.      Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) savā nesenajā spriedumā (11) ir nospriedusi, ka Regulas (EK) Nr. 864/2007 (12) interpretācija, kuru ir sniegusi Tiesa spriedumā Nintendo (13), ir attiecināma uz Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punktu. Tomēr iesniedzējtiesa šaubās arī par šajā spriedumā formulēto apsvērumu piemērojamību pamatlietas faktiem.

25.      Lietas dalībnieku debates ir koncentrētas uz iepriekš minētajos spriedumos norādīto apsvērumu piemērošanu šīs lietas faktiem. Prasītāji pamatlietā un Vācijas valdība uzskata, ka uz pirmo jautājumu ir jāsniedz apstiprinoša atbilde, savukārt atbildētāji pamatlietā un Komisija, kuri atbalsta tādu Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punkta interpretāciju, kas ir atbilstoša spriedumiem Nintendo (14) un Wintersteiger (15), uzskata, ka fakts, ka ar reklāmu un pārdošanas piedāvājumu, izmantojot tīmekļa vietni, notiek vēršanās pie kādas dalībvalsts komersantiem un patērētājiem, pats par sevi nepamato šīs dalībvalsts tiesu jurisdikciju atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punktam.

26.      Ņemot vērā iesniedzējtiesas šaubas un lietas dalībnieku argumentus, savu analīzi sākšu ar dažiem vispārīgiem apsvērumiem par Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punktu un tā gramatisko, sistēmisko un teleoloģisko interpretāciju. Pēc tam, ņemot vērā šos vispārīgos apsvērumus, es atbildēšu uz jautājumu par to, vai, interpretējot šo tiesību normu, ir jāievēro spriedums Nintendo (16). Turpinājumā es sniegšu atbildi uz analogu jautājumu saistībā ar spriedumu Wintersteiger (17). Visbeidzot, ņemot vērā, ka uz šiem abiem jautājumiem tiks sniegtas noliedzošas atbildes, es piedāvāšu Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punktā paredzētā piesaistes faktora šai regulai raksturīgu interpretāciju.

A.      Vispārīgi apsvērumi

1.      Par Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punkta nozīmi šīs regulas jurisdikcijas noteikumu sistēmā

27.      Eiropas Savienības preču zīmju jomā, kā it īpaši to parāda Regulas Nr. 207/2009 96. pants, pastāv vairāku veidu strīdi. Tomēr šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas vienīgi uz tādām prasībām par pārkāpumu, ar kurām preču zīmes īpašnieks pieprasa sodīt trešo personu par to, ka tā bez viņa piekrišanas komercdarbībā ir izmantojusi apzīmējumu, kurš ir identisks vai līdzīgs viņa preču zīmei, attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kas ir identiski vai līdzīgi tiem, attiecībā uz kuriem šī preču zīme ir reģistrēta.

28.      Attiecībā uz prasībām sakarā ar pārkāpumu no Regulas Nr. 207/2009 jurisdikcijas noteikumiem izriet, ka Savienības likumdevējs ir nolēmis daļēji atkāpties no Regulas Nr. 1215/2012 jurisdikcijas noteikumiem, kuri savukārt ir pilnībā piemērojami tad, ja runa ir par prasībām attiecībā uz valsts preču zīmēm.

29.      Šādi rīkojoties, Regulas Nr. 207/2009 97. panta 1.–3. punktā Savienības likumdevējs ir paredzējis virkni piesaistes faktoru, no kuriem pirmais piesaistes faktors ir atbildētāja domicils Savienībā, bet otrais piesaistes faktors ir atbildētāja uzņēmums Savienībā. Gadījumā, ja atbildētājam nav ne domicila, ne uzņēmuma Savienības teritorijā, Regulā Nr. 207/2009 ir paredzēta forum actoris jurisdikcija, no kā izriet, ka šīs virknes trešais un ceturtais piesaistes faktors attiecīgi ir prasītāja domicils Savienības teritorijā un viņa uzņēmuma atrašanās vieta šajā pašā teritorijā. Visbeidzot, kā ultima ratio prasības attiecībā uz pārkāpumu ir jāceļ tajās tiesās, kur atrodas Eiropas Savienības intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) mītne (18).

30.      Tādējādi, pat ja ne preču zīmes īpašnieks, ne apgalvotā pārkāpuma izdarītājs nav reģistrēti Savienības teritorijā, šī pārkāpuma izdarītājs saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 97. panta 1.–3. punktu var tikt iesūdzēts dalībvalsts tiesās, protams, ar nosacījumu, ka šī regula ir piemērojama un pārmestie fakti, pamatojoties uz minēto regulu, veido pārkāpumu.

31.      Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punktu prasības par pārkāpumu var tikt celtas arī tās dalībvalsts tiesās, kuras teritorijā pārkāpums noticis vai draudējis notikt. Tādējādi, izmantojot piesaistes faktoru saistībā ar pārkāpuma vietu, šajā tiesību normā attiecībā uz prasībām par pārkāpumu ir paredzēta alternatīva tiesa. Prasības par paziņošanu, ka preču zīmes pārkāpuma nav, tomēr neietilpst minētās tiesību normas piemērošanas jomā.

32.      Būtu jāpiebilst, ka – atšķirībā no jurisdikcijas noteikumiem, kuri ir paredzēti Regulas Nr. 207/2009 97. panta 1.–4. punktā, – ar šīs regulas 97. panta 5. punktā paredzēto jurisdikcijas noteikumu, kā tas izriet no minētās regulas 98. panta 2. punkta, ir noteikta jurisdikcija lemt vienīgi par darbībām, kuras notikušas vai draudējušas notikt tās dalībvalsts teritorijā, kurā atrodas tiesa, kas izskata prasību.

2.      Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punkta gramatiskā interpretācija

33.      Kā to parāda debates starp lietas dalībniekiem, Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punkta gramatiskā interpretācija ļauj vienīgi konstatēt, ka šajā tiesību normā paredzētais piesaistes faktors, proti, vieta, kur pārkāpums ir noticis, attiecas uz aktīvu pārkāpuma izdarītāja rīcību. Tādējādi no šīs tiesību normas lasījuma izriet, ka ar to jurisdikcija tiek piešķirta tās dalībvalsts Eiropas Savienības preču zīmju tiesām, kuras teritorijā atbildētājs ir izdarījis apgalvoto prettiesisko darbību.

34.      Tieši šādu secinājumu ir izdarījusi Tiesa spriedumā Coty Germany (19). Atgādinājumam – šajā spriedumā Tiesa ir uzskatījusi, ka ar Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punktu Savienības likumdevējs ir gribējis atkāpties no jurisdikcijas noteikuma, kas ir paredzēts Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktā, atbilstoši spriedumam Bier (20) jurisdikciju piešķirot gan vietas, kur iestājies kaitējumu radījušais notikums (“Handlungsort” saskaņā ar Vācijas doktrīnu), tiesām, gan vietas, kur kaitējums ir materializējies (“Erfolgsort” saskaņā ar Vācijas doktrīnu), tiesām. Līdz ar to Tiesa ir secinājusi, ka Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punktā paredzētais piesaistes faktors saistībā ar vietu, kur pārkāpums ir noticis, paredz nevis tās dalībvalsts teritoriju, kurā izpaužas apgalvotā pārkāpuma sekas, bet gan teritoriju, kurā minētā pārkāpuma pamatā esošais notikums ir noticis vai draud notikt (21).

35.      Turklāt Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punkta gramatiskā interpretācija neļauj izlemt jautājumu par to, kur atrodas pārkāpuma izdarīšanas vieta, ja šī darbība ir notikusi, izmantojot tīmekļa vietni. Līdz ar to prejudiciālie jautājumi ir jāanalizē, izmantojot citas interpretācijas metodes (22).

3.      Sistēmiskā un teleoloģiskā interpretācija

36.      Uzreiz ir jānorāda, ka Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punkta formulējums, ciktāl šī tiesību norma attiecas uz teritoriju, kurā pārkāpums noticis vai draudējis notikt, atbilst šīs regulas 98. panta 2. punkta formulējumam, kurš attiecas uz darbībām, kuras notikušas vai draudējušas notikt jebkuras dalībvalsts teritorijā. Ar šīm tiesību normām, lasot tās kopā, jurisdikcija ir noteikta tās dalībvalsts tiesām, kuras teritorijā pārkāpums noticis vai draudējis notikt, un šī jurisdikcija aprobežojas ar dalībvalsts, kurā šīs tiesas ietilpst, teritoriju (23).

37.      Savstarpējas saistības starp Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punktu un 98. panta 2. punktu dēļ ir acīmredzams, ka šīs tiesību normas ir jāinterpretē saskaņoti vismaz tiktāl, ciktāl tās attiecas uz pārkāpumiem, kuri notikuši vai draudējuši notikt.

38.      Ir taisnība, ka Regulas Nr. 207/2009 98. panta 2. punkts neattiecas uz problemātiku, kas saistīta ar to tiesu noteikšanu, kurām ir jurisdikcija lemt par prasībām attiecībā uz pārkāpumu. Proti, šajā tiesību normā ir noteikts šīs regulas 97. panta 5. punktā minēto Eiropas Savienības preču zīmju tiesu jurisdikcijas teritoriālais apmērs (24). Tomēr Regulas Nr. 207/2009 98. panta 2. punkts, kā arī 97. panta 5. punkts attiecas uz tām pašām darbībām, kuras notikušas (vai draudējušas notikt) tajā pašā vietā.

39.      Turpinājumā ir jānorāda, ka Regulas Nr. 207/2009 98. panta 1. punkta a) apakšpunkts, kurā ir atsauce uz šīs regulas 97. panta 1.–4. punktu, arī attiecas uz pārkāpumiem, kas izdarīti vai draudējuši notikt. Aplūkojot kopā šīs tiesību normas, no tām izriet, ka tad, ja tiesa, kurā celta prasība, lemj kā Eiropas Savienības preču zīmju tiesa par prasību, kas celta atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 97. panta 1.–4. punktam, šai tiesai atbilstoši šīs regulas 98. panta 1. punktam ir jurisdikcija izskatīt pārkāpumu, kas izdarīti vai draudējuši notikt jebkuras dalībvalsts teritorijā, esamību (25).

40.      Nekas nenorāda uz to, ka atsauce uz darbībām, kuras notikušas vai draudējušas notikt, kas ietverta Regulas Nr. 207/2009 98. panta 2. punktā, būtu jāsaprot citādi nekā atsauce, kura ir norādīta šīs regulas 98. panta 1. punkta a) apakšpunktā, lasot to kopā ar minētās regulas 97. panta 5. punktu.

41.      Vienīgā atšķirība starp šo atsauču lietojumu iepriekš minētajās tiesību normās ir tajā, ka Regulas Nr. 207/2009 98. panta 1. punkta a) apakšpunkts attiecas uz pārkāpumiem, kas izdarīti (vai draudējuši notikt) jebkuras dalībvalsts teritorijā, proti, Savienības teritorijā, savukārt šīs regulas 98. panta 2. punkts attiecas uz darbībām, kuras notikušas (vai draudējušas notikt) tās dalībvalsts teritorijā, kuras tiesā ir celta prasība, pamatojoties uz minētās regulas 97. panta 5. punktu. Taču tas izriet nevis no atšķirībām, kas attiecas uz vietas, kur pārkāpums ir noticis, identifikāciju, bet no atšķirībām, kuras saistītas ar attiecīgo tiesu jurisdikcijas apjomu. Runa joprojām ir par tāda paša veida faktiem, kuru iestāšanās vieta ir jāizvērtē vienādi.

4.      Sākotnējie secinājumi

42.      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, pirmkārt, ka vieta, kurā šie fakti ir notikuši, ir jāidentificē vienādi neatkarīgi no tā, vai runa ir par Regulas Nr. 207/2009 98. panta 2. punktu, lasot to kopā ar šīs regulas 97. panta 5. punktu, vai par minētās regulas 98. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

43.      Otrkārt, ar Regulas Nr. 207/2009 97. panta 1.–4. punktu tiesām tiek piešķirta vispārēja jurisdikcija, kas attiecas uz pārkāpumiem, kuri ir izdarīti vai draudējuši notikt Savienības teritorijā. Līdz ar to, ja pārkāpums ir izdarīts ārpus Savienības, Eiropas Savienības preču zīmju tiesas, ņemot vērā vispārējās jurisdikcijas apjoma ierobežojumus, nevar lemt par šo pārkāpumu, un šis ierobežojums izriet no Regulas Nr. 207/2009 98. panta 1. punkta (26).

44.      Treškārt, Eiropas Savienības preču zīmju tiesu vispārējās jurisdikcijas apjoma ierobežojumu esamība ir jāņem vērā, interpretējot Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punktu. Saskaņā ar šīs regulas 98. panta 1. punkta a) apakšpunktu šo tiesu vispārējās jurisdikcijas apjoms tiek noteikts ar pārkāpuma faktu lokalizācijas palīdzību. Tiesu, kurām ir jurisdikcija atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punktam, noteikšana tiek veikta ar analoga kritērija palīdzību, proti, piesaistes faktoru saistībā ar vietu, kur pārkāpums ir noticis. Regulas Nr. 207/2009 98. panta 1. punkta a) apakšpunktā un 97. panta 5. punktā minēto faktu iestāšanās vietu identificēšana tiek veikta tādā pašā veidā. Līdz ar to piesaistes faktora, kas saistīts ar vietu, kur pārkāpums ir noticis Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punkta izpratnē, interpretācija var ietekmēt Eiropas Savienības preču zīmju tiesu vispārējās jurisdikcijas apjomu.

B.      Spriedumi Nintendo un Wintersteiger

45.      Attiecībā uz vietas, kur pārkāpums ir noticis, identificēšanu Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punkta izpratnē tādos apstākļos kā šajā lietā atbildētāji pamatlietā un Komisija ierosina ievērot secinājumu, kuru ir izdarījusi Tiesa spriedumā Nintendo (27) attiecībā uz Regulas Nr. 864/2007 8. panta 2. punktu.

46.      Turklāt šie lietas dalībnieki uzskata, ka, interpretējot Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punktu, būtu jāievēro arī Tiesas secinājums spriedumā Wintersteiger (28) attiecībā uz Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktu un jurisdikciju atbilstoši vietai, kur iestājies kaitējumu radījušais notikums (“Handlungsort”).

47.      Manuprāt, šie priekšlikumi ir apspriežami vismaz trīs aspektos, – pirmkārt, no to ietekmes uz Eiropas Savienības preču zīmju tiesu vispārējās jurisdikcijas apjomu viedokļa; otrkārt, attiecībā uz Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punktā paredzētā piesaistes faktora alternatīvo raksturu un, treškārt, attiecībā uz to, ka šis piesaistes faktors, kas ir raksturīgs šai regulai, ir autonoms salīdzinājumā ar piesaistes faktoriem, kuri ir norādīti Regulās Nr. 864/2007 un Nr. 1215/2012.

1.      Ietekme uz vispārējās jurisdikcijas apjomu

48.      Jāatgādina, ka spriedumā Nintendo (29) Tiesa ir nospriedusi, ka Regulas Nr. 864/2007 8. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “valsts, kurā izdarīts pārkāpums” attiecas uz tās vietas valsti, kurā ir iestājies notikums, kas rada kaitējumu. Pēc tam Tiesa ir uzskatījusi, ka attiecībā uz darbību, ar kuru tirgus dalībnieks, kas izmanto elektronisko tirdzniecību, savā vairākās dalībvalstīs esošiem patērētājiem paredzētajā tīmekļa vietnē piedāvā pārdošanai preces, neievērodams ar Kopienas dizainparaugiem piešķirtas tiesības, vieta, kurā ir iestājies notikums, kas rada kaitējumu, Regulas Nr. 864/2007 8. panta 2. punkta izpratnē ir vieta, kurā ir veikts šī tirgus dalībnieka pārdošanas piedāvājuma ievietošanas tiešsaistē tam piederošajā tīmekļa vietnē process (30).

49.      Būtu jāpiebilst, ka spriedumā Wintersteiger (31) Tiesa ir nospriedusi, ka strīds attiecībā uz kādā dalībvalstī reģistrētas preču zīmes pārkāpumu sakarā ar to, ka reklāmas devējs meklētājprogrammas tīmekļa vietnē, kas darbojas citas dalībvalsts pirmā līmeņa domēnā, izmanto minētajai preču zīmei identisku apzīmējumu, saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktu var tikt iesniegts izskatīšanai vai nu tās dalībvalsts tiesās, kurā ir reģistrēta preču zīme (jurisdikcija atbilstoši vietai, kur kaitējums ir materializējies, “Erfolgsort”), vai arī tās dalībvalsts tiesās, kurā ir nolemts aktivizēt displeja procesu, ar nosacījumu, ka runa ir par konkrētu un identificējamu vietu (jurisdikcija atbilstoši vietai, kur iestājies kaitējumu radījušais notikums, “Handlungsort”).

50.      Šajā ziņā ir jāņem vērā, ka – neatkarīgi no īpašajiem šī gadījuma apstākļiem – Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punkta interpretācijai, kas izmantota šajā lietā, neapšaubāmi būs būtiska ietekme uz Eiropas Savienības preču zīmju tiesu praksi attiecībā uz šīs regulas piemērošanu citās situācijās. Ņemot vērā, ka šīs regulas jurisdikcijas noteikumi tiek piemēroti arī gadījumā, kad ne īpašnieks, ne apgalvotā pārkāpuma izdarītājs nav reģistrēti dalībvalstu teritorijā, interpretējot minēto tiesību normu, ir jāņem vērā arī situācijas, kurās Eiropas Savienības preču zīmju pārkāpumi tiek izdarīti trešajās valstīs.

51.      Ja Tiesa nolemtu, ka secinājums, kas ir izmantots abos iepriekš minētajos spriedumos, ir piemērojams arī Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punkta kontekstā, tas nozīmētu, ka hipotētiskā situācijā, kad trešā persona, kas pārdošanas piedāvājumā vai reklāmā internetā, kuri ir vērsti uz Savienībā esošiem patērētājiem, ir izmantojusi Savienībā reģistrētai preču zīmei identisku vai līdzīgu apzīmējumu, ir reģistrēta trešajā valstī un kad tās izmantotais tīmekļa vietnes serveris atrodas šādā valstī, Regulas Nr. 207/2009 jurisdikcijas noteikumu piemērošanas nolūkos pārkāpums būtu izdarīts ārpus Savienības teritorijas.

52.      Proti, ne tikai tiesām, kuras ir minētas Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punktā, nebūtu jurisdikcijas lemt par prasību attiecībā uz pārkāpumu, bet arī tiesas, kuras ir norādītas šīs regulas 97. panta 1.–4. punktā, nevarētu spriest par minēto prasību. Atgādinājumam – Regulas Nr. 207/2009 97. panta 1.–4. punktā paredzēto Eiropas Savienības preču zīmju tiesu vispārējā jurisdikcija attiecas uz pārkāpumiem, kas izdarīti vai draudējuši notikt dalībvalstu teritorijā. Tādējādi iepriekšējā punktā aprakstītajā situācijā pat tās dalībvalsts tiesām, kurā atrodas EUIPO mītne, nebūtu jurisdikcijas lemt par šādu prasību attiecībā uz pārkāpumu.

53.      Tomēr no sprieduma L’Oréal u.c. (32) var secināt, ka šādā situācijā tiek piemērota Regula Nr. 207/2009 un Savienības preču zīmes īpašnieks var iebilst pret pārdošanas piedāvājumu vai reklāmu internetā, kuri ir vērsti uz Savienības teritorijā esošiem patērētājiem. Būtu paradoksāli, ka ar Regulu Nr. 207/2009 Eiropas Savienības preču zīmes īpašniekam tiek piešķirtas šādas tiesības iebilst, tomēr attiecīgā gadījumā šīs regulas jurisdikcijas noteikumi nebūtu piemērojami. Šāds rezultāts būtu vēl neatbilstošāks, jo atšķirībā no Regulas Nr. 1215/2012 jurisdikcijas noteikumiem Regulas Nr. 207/2009 noteikumi ir izstrādāti, lai tos varētu piemērot arī gadījumos, kad ne prasītājam, ne atbildētājam nav domicila Savienības teritorijā. Faktiski no sprieduma Hummel Holding (33) skaidri izriet, ka Regulas Nr. 207/2009 97. pants garantē, ka Savienībā pastāv jurisdikcija visiem strīdiem jautājumos par preču zīmes pārkāpumu.

54.      Līdz ar to, manuprāt, Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punkta interpretācija atbilstoši spriedumiem Nintendo (34) un Wintersteiger (35) varētu apdraudēt visu jurisdikcijas noteikumu, kuri ir paredzēti šīs regulas 97. pantā, lietderīgo iedarbību.

2.      Alternatīva tiesa saistībā ar vietu, kur pārkāpums ir noticis

55.      Var saprast prasītāju pamatlietā un Vācijas valdības argumentu, kuri uzskata, ka parasti pārkāpuma pamatā esošās sākotnējās darbības vieta spriedumu Nintendo (36) un Wintersteiger (37) izpratnē sakrīt ar šī pārkāpuma izdarītāja domicila vietu. Tādējādi ar interpretāciju, saskaņā ar kuru par vietu, kur pārkāpums ir noticis, Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punkta izpratnē būtu jāuzskata tikai un vienīgi pārkāpuma pamatā esošās sākotnējās darbības vieta, vairumā gadījumu prasītājam nevarētu tikt piedāvāta alternatīva tiesa.

56.      Spriedumā Bier (38) Tiesa jau ir paskaidrojusi, ka, lai saglabātu alternatīvas jurisdikcijas noteikuma lietderīgo iedarbību lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību un kvazideliktu saistībā ar Briseles sistēmu (39), šis noteikums ir jāinterpretē tā, lai prasītājam atstātu reālu izvēli.

57.      Ir taisnība, ka varētu apstrīdēt, ka atšķirībā no šīs sistēmas jurisdikcijas noteikumiem Savienības likumdevējs ar Regulas Nr. 207/2009 jurisdikcijas noteikumiem ir paredzējis ierobežot to tiesu skaitu, kas ir pieejamas preču zīmju īpašniekiem, kuri ceļ prasības attiecībā uz pārkāpumu (40). Savienības likumdevēja atturīgā pieeja attiecībā uz tiesu skaita palielināšanos it īpaši parādās Regulas Nr. 207/2009 94. panta 1. punkta formulējumā, kurā pārkāpuma jomā it īpaši tiek izslēgta Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1.–3. punkta un 5. punkta piemērojamība; visu šo tiesību normu uzdevums ir piedāvāt prasītājam alternatīvu tiesu. Šī likumdevēja pieeja atspoguļojas arī Regulas Nr. 207/2009 97. panta 1.–4. punktā. Tomēr šīs regulas 97. panta 5. punktā attiecībā uz prasītāju skaidri ir paredzēta alternatīva tiesa, un šī iemesla dēļ tas nevar tikt uzskatīts par minētās pieejas atspoguļojumu.

58.      Būtu jāpiebilst, ka ar Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punkta interpretācijas, kuru ir izvirzījuši atbildētāji pamatlietā un Komisija, ievērošanu lielā mērā tiktu ierobežota šīs tiesību normas praktiskā nozīme (41). Man šķiet, ka viens no retajiem šīs tiesību normas lietderīgas piemērošanas gadījumiem būtu gadījums, kad atbildētājs, kura domicils ir Savienības teritorijā, tiktu iesūdzēts tās dalībvalsts tiesās, kurā atrodas viņa uzņēmums. Regulā Nr. 207/2009 nav ietverts jurisdikcijas noteikums, kas būtu analogs Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 5. punktā paredzētajam jurisdikcijas noteikumam (42), un saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 97. panta 1.–3. punktā minēto piesaistes faktoru virkni, ja atbildētāja domicils ir kādas dalībvalsts teritorijā, viņš ir jāiesūdz šīs dalībvalsts tiesās.

3.      Piesaistes faktora saistībā ar vietu, kur pārkāpums ir noticis, sui generis raksturs

59.      Visbeidzot es uzskatu, ka Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punktā minētajam piesaistes faktoram saistībā ar vietu, kur pārkāpums ir noticis, ir autonoms raksturs salīdzinājumā ar piesaistes faktoriem, kuri ir paredzēti Regulas Nr. 864/2007 8. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktā.

60.      Attiecībā uz Regulas Nr. 864/2007 8. panta 2. punkta interpretācijas, kas sniegta spriedumā Nintendo (43), piemērojamību nedrīkst aizmirst, ka kolīziju normu, no vienas puses, un jurisdikcijas normu, no otras puses, funkcijas ir atšķirīgas.

61.      Turklāt ir taisnība, ka Regulas Nr. 864/2007 8. panta 2. punktā minētā kolīziju norma, kā var secināt no sprieduma Vapenik (44) un pārņemot šī sprieduma formulējumu, papildina jurisdikcijas noteikumu, kas ir paredzēts Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punktā. Tomēr no sprieduma Kainz (45) izriet, ka Savienības starptautiskajos privāttiesību aktos lietoto jēdzienu saskaņota interpretācija nevar izraisīt šo tiesību aktu noteikumu interpretācijas nesaderību ar to sistēmu un mērķiem (46). Taču, kā izriet no maniem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punkta interpretācija atbilstoši spriedumam Nintendo (47) varētu apdraudēt šīs tiesību normas lietderīgo iedarbību.

62.      Šie apsvērumi ir attiecināmi arī uz jautājumu par to, vai secinājums, kurš ir izdarīts spriedumā Wintersteiger (48), ciktāl tas attiecas uz tās vietas noteikšanu, kur iestājies kaitējumu radījušais notikums, Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punkta piemērošanas nolūkā, ir piemērojams attiecībā uz Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punktu.

63.      Turklāt no judikatūras izriet, ka ar Regulas Nr. 207/2009 jurisdikcijas noteikumiem Savienības likumdevējs ir gribējis atkāpties no Regulas Nr. 1215/2012 (49) jurisdikcijas noteikumiem, it īpaši tāpēc, ka šajās regulās paredzētajiem jurisdikcijas noteikumiem ir dažādi mērķi (50).

64.      Visbeidzot no sprieduma Leno Merken (51) var secināt, ka, pēc analoģijas Eiropas Savienības preču zīmēm piemērojot judikatūru saistībā ar valsts preču zīmēm, ir jāņem vērā atšķirības, kas izriet no to tiesību normu formulējuma, kuras ir saistītas ar šiem diviem preču zīmju veidiem.

65.      Šajā ziņā norādīšu, ka, izstrādājot Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punktu un tā priekšteci, proti, Regulas Nr. 40/94 93. panta 5. punktu, Savienības likumdevējs nav izmantojis jēdzienu “vieta, kur iestājies kaitējumu radījušais notikums”, kuram kopš sprieduma Bier (52) Eiropas starptautiskajās tiesībās ir izveidojusies noteikta nozīme. Šī iemesla dēļ, interpretējot Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punktu, nevar aprobežoties tikai ar uzskatu, ka ar šo tiesību normu jurisdikcija tiek piešķirta tiesām, kurām saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktu būtu jurisdikcija atbilstoši vietai, kur iestājies kaitējumu radījušais notikums.

4.      Starpsecinājumi

66.      Rezumējot šo manas analīzes daļu – atbilstoši apsvērumiem par Eiropas Savienības preču zīmju tiesu jurisdikcijas apjomu, es uzskatu, ka ir jānoraida Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punkta interpretācija, saskaņā ar kuru attiecībā uz darbību, ar kuru atbildētājs, kas izmanto elektronisko tirdzniecību, savā kādā dalībvalstī esošiem patērētājiem paredzētajā tīmekļa vietnē piedāvā pārdošanai preces, neievērodams Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieka tiesības, vieta, kur pārkāpums ir noticis, šīs tiesību normas izpratnē ir tikai un vienīgi vieta, kurā ir veikts šī atbildētāja pārdošanas piedāvājuma ievietošanas tiešsaistē tam piederošajā tīmekļa vietnē process. Šo konstatējumu apstiprina atziņas, kas ir saistītas ar Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punktā paredzētā piesaistes faktora alternatīvo un autonomo raksturu.

67.      Līdz ar to tagad ir jānosaka kritēriji, kuri konkrēti var būt nepieciešami, lai noteiktu dalībvalsts tiesu jurisdikciju atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punktam.

C.      Risinājums atbilstoši Regulai Nr. 207/2009

1.      Par tiesu skaita palielināšanās risku

68.      Pēc tam, kad ir noraidīta Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punkta interpretācija, saskaņā ar kuru tādos apstākļos kā konkrētajā lietā vieta, kur pārkāpums ir noticis, ir tikai un vienīgi vieta, kurā ir veikts pārdošanas piedāvājuma ievietošanas tiešsaistē process, vai būtu jāuzskata, ka ar tīmekļa vietnes pieejamību no kādas dalībvalsts teritorijas ir pietiekami, lai noteiktu šīs dalībvalsts tiesu jurisdikciju?

69.      Judikatūra, kas attiecas uz tiesu, kurām ir jurisdikcija intelektuālā un rūpnieciskā īpašuma tiesību, tostarp valsts preču zīmju, pārkāpumu jomā, noteikšanu, a priori var liecināt par labu apstiprinošai atbildei. No šīs judikatūras izriet, ka attiecībā uz jurisdikciju, pamatojoties uz vietu, kur kaitējums ir materializējies, Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktā netiek pieprasīts, lai tīmekļa vietne, kas tiek aplūkota šādu pārkāpumu ietvaros, būtu “vērsta uz” dalībvalsti, kuras tiesā celta prasība (53).

70.      Tomēr internets pēc būtības ir globāls un zināmā mērā pastāv visur (54). Uzskats, ka ar tīmekļa vietnes pieejamību no dalībvalsts teritorijas ir pietiekami, lai šīs dalībvalsts tiesām piešķirtu jurisdikciju, izraisītu tiesu, kurām ir jurisdikcija, skaita būtisku palielināšanos Eiropas Savienības preču zīmju pārkāpumu jomā (55).

71.      Kā norāda ģenerāladvokāts N. Jēskinens [N. Jääskinen] savos secinājumos lietā Coty Germany (56), viens no Regulas Nr. 207/2009 mērķiem ir cīnīties pret forum shopping, kas ir prakse, kuru Eiropas Savienības preču zīmju īpašnieki var izmantot, ja jurisdikcijas noteikumi to neliedz.

72.      Ņemot vērā šo mērķi, ir jāņem vērā, ka daži tirgus dalībnieki izmanto trademark bullying. Šī prakse ietver tādu preču zīmes izmantošanu, kura pārsniedz to, kas saskaņā ar saprātīgu interpretāciju izriet no preču zīmes aizsardzības apmēra, lai vajātu vai iebiedētu citus ekonomikas dalībniekus. Tiesu, kurām ir jurisdikcija, skaita palielināšanās varētu atvieglot šādu praksi un pastiprināt tās nelabvēlīgās sekas attiecībā uz potenciālajiem atbildētājiem. Tas tā it īpaši ir tādēļ, ka Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punktā netiek ievērots actor sequitur forum rei princips un principā atbildētāja aizstāvība ārvalstu tiesās ir sarežģītāka.

73.      Visbeidzot ir taisnība, kā norāda prasītāji pamatlietā un Vācijas valdība, ka Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punkta interpretācijas, saskaņā ar kuru ar tīmekļa vietnes pieejamību no kādas dalībvalsts ir pietiekami, lai noteiktu šīs dalībvalsts tiesu jurisdikciju, noraidīšana rada situāciju, kurā prasības par pārkāpumu saistībā ar valsts preču zīmēm un Eiropas Savienības preču zīmēm nevar tikt iesniegtas vienādi tās dalībvalsts tiesās, kuras patērētājiem ir piekļuve šai tīmekļa vietnei.

74.      Tomēr šo secinājumu 63.–65. punktā sniegtie apsvērumi liecina pret judikatūras intelektuālā un rūpnieciskā īpašuma tiesību pārkāpumu jomā piemērojamību Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punktam.

75.      Turklāt, pretēji tā ietekmei uz Regulu Nr. 207/2009, pieejamības kritērija pieņemšana saskaņā ar Regulu Nr. 1215/2012 nerada tiesu skaita palielināšanās risku. Runājot, precīzāk, par prasībām attiecībā uz valsts preču zīmju pārkāpumu, spriedumā Wintersteiger (57) Tiesa ir uzskatījusi, ka Regulas Nr. 1215/2012 mērķi ir vērsti uz jurisdikcijas piešķiršanu kaitējuma materializēšanās kontekstā tās dalībvalsts tiesām, kurā ir aizsargātas attiecīgās tiesības. Tādējādi to tiesu skaits, kuras ir pieejamas saskaņā ar Regulu Nr. 1215/2012, tiek ierobežots ar attiecīgās preču zīmes valsts līmeņa raksturu (58). Taču Savienības preču zīmēm ir piešķirta vienāda aizsardzība un tās ir spēkā visā Savienības teritorijā.

76.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka vieta, no kuras ir pieejama tīmekļa vietne, nav pietiekams kritērijs, lai noteiktu šīs dalībvalsts tiesu jurisdikciju saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punktu.

77.      Tādējādi – visu interpretāciju, kuras izriet no judikatūras intelektuālā un rūpnieciskā īpašuma tiesību pārkāpumu jomā saistībā ar citiem Savienības starptautisko privāttiesību juridiskajiem instrumentiem, neapmierinošo rezultātu dēļ – es ierosinu attīstīt tādu piesaistes faktora saistībā ar vietu, kur pārkāpums ir noticis, Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punkta izpratnē interpretāciju, kas ir raksturīga šai regulai.

2.      Par izmantojamo interpretācijas veidu

78.      Interpretējot Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punktu attiecībā uz šīs lietas apstākļiem, ir jāņem vērā, ka rezultātam, kas iegūts ar šo interpretāciju, ir jāļauj nodrošināt šīs tiesību normas lietderīgo iedarbību neatkarīgi no attiecīgās lietas apstākļiem.

79.      Turklāt, tā kā Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punkta, lasot to kopā ar šīs regulas 98. panta 2. punktu, un minētās regulas 98. panta 1. punkta a) apakšpunkta pārklāšanās dēļ šīs tiesību normas attiecas uz vietu, kur pārkāpums ir noticis, ar šīs pirmās minētās tiesību normas interpretāciju ir jānodrošina arī citu šīs pašas regulas 97. pantā minēto jurisdikcijas noteikumu lietderīgā iedarbība.

80.      Lai Regulas Nr. 207/2009 97. pants varētu saglabāt savu lietderīgo iedarbību un garantēt tiesas esamību Savienībā attiecībā uz visiem strīdiem pārkāpumu jomā, piesaistes faktora saistībā ar vietu, kur pārkāpums ir noticis, interpretācijai ir jābūt vērstai uz to, lai Eiropas Savienības preču zīmju tiesām nodrošinātu jurisdikciju prasību par pārkāpumu jomā tad, ja, runājot par materiālajām tiesību normām, ar Regulu Nr. 207/2009 preču zīmes īpašniekam ir piešķirtas tiesības iebilst pret darbībām, kas apdraud tā Eiropas Savienības preču zīmi.

81.      Līdz ar to Eiropas Savienības preču zīmju tiesu vispārējās jurisdikcijas teritoriālais apmērs, kas tiek noteikts ar pārkāpuma faktu lokalizācijas palīdzību, nevar būt ierobežotāks par šo preču zīmju aizsardzības teritoriālo apmēru un Regulas Nr. 207/2009 piemērošanas jomu.

82.      Šajā ziņā norādīšu, ka spriedums L’Oréal u.c. (59) attiecās uz regulu par Eiropas Savienības preču zīmēm teritoriālās piemērošanas jomas noteikšanu (60).

83.      Tādējādi, no jauna iedvesmojoties no šī sprieduma, manuprāt, ir jāuzskata, ka tad, ja atbildētājam pārmestie fakti ietver reklāmu un pārdošanas piedāvājumu, izmantojot tīmekļa vietni, dalībvalsts Eiropas Savienības preču zīmju tiesām ir jurisdikcija, pamatojoties uz vietu, kur pārkāpums ir noticis, ar nosacījumu, ka šī reklāma vai šis pārdošanas piedāvājums ir paredzēts patērētājiem, kuri atrodas šīs dalībvalsts teritorijā (61).

84.      Ir jānorāda, ka šajā Regulas Nr. 207/2009 97. panta interpretācijā ir ievērota pastāvīgā judikatūra, kurā noteikts, ka jurisdikcijas piešķiršana ir jāveic saskaņā ar paredzamības mērķi un pareizas tiesvedības mērķi.

85.      Pirmkārt, attiecībā uz jurisdikcijas piešķiršanas paredzamību ir jāņem vērā fakts, ka prasītājam ir jābūt spējīgam a priori noteikt tiesas, kurās viņš var atsaukties uz savām materiālajām tiesībām. Pamatojoties uz tīmekļa vietnes saturu, preču zīmes īpašnieks var identificēt sabiedrību, uz kuru ir vērsta šī vietne. Tāpat potenciālais atbildētājs ir spējīgs paredzēt tiesas, kurās viņš, iespējams, var tikt iesūdzēts tādēļ, ka viņš kontrolē savu mārketingu un pārdošanu, kas īstenota, izmantojot tā tīmekļa vietni.

86.      Otrkārt, saistībā ar pareizas tiesvedības mērķi no judikatūras intelektuālā un rūpnieciskā īpašuma tiesību pārkāpumu jomā izriet, ka tās dalībvalsts tiesa, no kuras teritorijas tīmekļa vietne ir pieejama, objektīvi vislabāk var izvērtēt, vai attiecībā uz valsts preču zīmi, kas ir aizsargāta šajā dalībvalstī, patiešām ir noticis pārkāpums (62). Manuprāt, šāda tiesa nezaudē šo statusu attiecībā uz Eiropas Savienības preču zīmju pārkāpumiem.

3.      Par mērķēšanas kritērijiem un to piemērošanu pamatlietā

87.      No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka tad, ja atbildētājam pārmestie fakti ietver reklāmu un pārdošanas piedāvājumu, izmantojot tīmekļa vietni, kritērijs, kas ļauj noteikt Eiropas Savienības preču zīmju tiesu jurisdikciju saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punktu, ir sabiedrība, kurai ir paredzēta šī reklāma un šis pārdošanas piedāvājums, proti, attiecīgās dalībvalsts sabiedrība.

88.      Jurisdikcijas pārbaudē saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punktu tādos apstākļos kā pamatlietā fakts, ka reklāma un pārdošanas piedāvājums tiek organizēti tādējādi, ka ir iespējams identificēt kādas dalībvalsts sabiedrību (vai sabiedrību vairākās dalībvalstīs, ar nosacījumu, ka runa nav par Savienības sabiedrību kopumā), uz kuru it īpaši ir vērsta šī reklāma un šis piedāvājums, ir izšķirošs aspekts, lai noteiktu šīs dalībvalsts vai šo dalībvalstu tiesu jurisdikciju. Būtu jāpiebilst, ka tam, ka tīmekļa vietne attiecas uz kādas dalībvalsts patērētājiem un komersantiem, uzreiz ir jāizriet no šīs tīmekļa vietnes satura. Savukārt šādi fakti, kas radušies bezsaistē, var ļaut konstatēt attiecīgās dalībvalsts tiesu jurisdikciju citu iemeslu dēļ, kas nav vēršanās pie šīs dalībvalsts sabiedrības, izmantojot tīmekļa vietni. Tas tā varētu būt tādu pasākumu gadījumā, kuri ir veikti šajā dalībvalstī, lai tajā noteiktu izplatītāju.

89.      Šajā jurisdikcijas pārbaudē saskaņā ar vietu, kur pārkāpums ir noticis, īpaši svarīgi ir vairāki elementi: tas, ka piedāvājumā vai reklāmā ir skaidra atsauce uz kādas dalībvalsts sabiedrību, ka tie ir pieejami tīmekļa vietnē ar šīs dalībvalsts pirmā līmeņa domēna nosaukumu, ka cenas ir norādītas vietējā valūtā, vai arī tas, ka šādā tīmekļa vietnē ir norādīti numuri, kuri ietver attiecīgās valsts kodu. Šis elementu saraksts nav ne izsmeļošs, ne ekskluzīvs.

90.      Turklāt tam, ka pārdošanas piedāvājumam ir pievienoti precizējumi par ģeogrāfiskajām zonām, uz kurām pārdevējs ir gatavs nosūtīt preces, arī var būt būtiska nozīme jurisdikcijas pārbaudē saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punktu, ar nosacījumu, ka runa nav par vispārīgu norādi, kas attiecas uz visu Savienību. Šāda vispārīga norāde neļauj identificēt konkrētu mērķsabiedrību vai mērķsabiedrības. Turklāt nozīmes piešķiršana šādai vispārīgai norādei nozīmētu, ka apgalvotā pārkāpuma izdarītājs var tikt iesūdzēts visu dalībvalstu tiesās. Tas varētu mudināt komersantus ierobežot pārdošanas zonas Savienībā, lai ierobežotu risku tikt iesūdzētiem to dalībvalstu tiesās, kurās pārdošanas apjoms nav būtisks, un šis rezultāts būtu pretrunā iekšējā tirgus mērķiem.

91.      Savukārt, ņemot vērā atšķirību, kāda pastāv starp vispārējās jurisdikcijas noteikumiem, kuri ir paredzēti Regulā Nr. 207/2009, un jurisdikcijas noteikumu, kurš ir paredzēts šīs regulas 97. panta 5. punktā un kurš detalizēti ir izklāstīts šo secinājumu 41. punktā, fakts, ka pārdevējs ir gatavs nosūtīt preces uz visām dalībvalstīm, ļauj noteikt Eiropas Savienības preču zīmju tiesu jurisdikciju atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 97. panta 1.–4. punktam. Minot citu piemēru saistībā ar manis teikto, es varu atsaukties uz precizējumiem attiecībā uz Savienības muitas nodokli. Lai gan šādos precizējumos ir norādīts, ka piedāvājums ir paredzēts Savienības sabiedrībai, tomēr tie neļauj identificēt sabiedrību, uz kuru it īpaši ir vērsts šis piedāvājums.

92.      Šī paša iemesla dēļ es šaubos arī par to, ka tam, ka tīmekļa vietne ir izstrādāta valodā, kas ir plaši izplatīta kādas dalībvalsts teritorijā, pašam par sevi un visos gadījumos varētu būt īpaša nozīme. Ir jāņem vērā, ka, pirmkārt, dažas valodas bieži tiek izmantotas vairākās dalībvalstīs un, otrkārt, dažas valodas, kurās runā Eiropā, ir plaši izplatītas arī trešajās valstīs. Turklāt tīmekļa vietne var būt paredzēta kādas dalībvalsts sabiedrībai, pat ja tās saturs nav izstrādāts valodā, kas ir izplatīta šīs valsts teritorijā. Tas tā it īpaši būtu tādas tīmekļa vietnes gadījumā, kura ir vērsta uz ārvalstnieku kopienu, kura dzīvo minētās dalībvalsts teritorijā.

93.      Būtu jāpiebilst, ka jurisdikcijas pārbaudi nedrīkst sajaukt ar attiecīgās lietas izskatīšanu pēc būtības (63). Ar jurisdikcijas pārbaudi atbilstoši Regulai Nr. 207/2009 nebūtu ne jāaizstāj pārbaude par jautājumu, vai attiecībā uz Eiropas Savienības preču zīmi patiešām ir izdarīts pārkāpums, ne arī iepriekš jāparedz tās rezultāti.

94.      Šajā kontekstā atbildētāji pamatlietā norāda, ka no reklāmu un pārdošanas piedāvājumu, kuri ir parādījušies to tīmekļa vietnē, sastāvdaļām var secināt, ka šīs reklāmas un šie piedāvājumi vairs nebija aktuāli laikposmā, uz kuru attiecas pamatlieta.

95.      Taču darbību, kas var veidot apgalvoto prettiesisko darbību, novecojušā rakstura vērtējums ietilpst prasības par pārkāpumu izskatīšanā pēc būtības. Sniedzot citu tāda paša veida piemēru, tas, ka kaitējumu radījušais notikums attiecas uz senu laiku, saskaņā ar piemērojamajiem tiesību aktiem var ietvert iespējamu prasības, kas attiecas uz šo notikumu, noilguma termiņu un šī iemesla dēļ arī ietilpst šīs prasības pamatotības izskatīšanā. Līdz ar to, ņemot vērā šo secinājumu 93. punktā sniegtos apsvērumus, ne reklāmu un pārdošanas piedāvājumu, kas parādījušies tīmekļa vietnē, novecojušo raksturu, ne to, ka kaitējumu radījušais notikums attiecas uz senu laiku, nevar ņemt vērā, pārbaudot jurisdikciju atbilstoši vietai, kur pārkāpums ir noticis, Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punkta izpratnē.

96.      Ņemot vērā šajos secinājumos izklāstīto analīzi, es uzskatu, ka Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja uzņēmums, kurš ir dibināts un kura juridiskā adrese atrodas A dalībvalstī, ir veicis pasākumus šajā teritorijā, lai reklamētu un piedāvātu pārdošanai preces ar apzīmējumu, kas ir identisks Eiropas Savienības preču zīmei, izmantojot tīmekļa vietni, kas vienlaikus ir paredzēta komersantiem un patērētājiem B dalībvalstī, B dalībvalsts Eiropas Savienības preču zīmju tiesai ir jurisdikcija lemt par prasību par Eiropas Savienības preču zīmes pārkāpumu šīs reklāmas un šī pārdošanas piedāvājuma dēļ attiecībā uz precēm šajā teritorijā, ar nosacījumu, ka tie it īpaši ir vērsti uz vienas vai vairāku dalībvalstu sabiedrību.

97.      Attiecībā uz pamatlietu, izņemot dažādu dalībvalstu, tostarp Apvienotās Karalistes, izplatītāju – un tie ir ekonomikas dalībnieki, kuri ir neatkarīgi no atbildētājiem, – uzskaitījumu, kas papildināts ar norādi par to pasta adresēm un tīmekļa vietņu adresēm, neviens elements nenorāda uz to, ka atbildētāju pamatlietā tīmekļa vietne ir īpaši paredzēta Apvienotās Karalistes sabiedrībai. Būtu jāpiebilst, ka, manuprāt, ar šādām norādēm par izplatītāju pašām par sevi nav pietiekami, lai noteiktu Apvienotās Karalistes tiesu jurisdikciju atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punktam. Proti, pamatlieta attiecas nevis uz pārkāpumu, ko ir izdarījis šāds izplatītājs, bet uz pārkāpumu, kuru ir izdarījuši atbildētāji pamatlietā, izmantojot tīmekļa vietni.

98.      Tomēr iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus šo secinājumu 88.–95. punktā izklāstītos kritērijus, ir jālemj par šo jautājumu, pārbaudot attiecīgās dalībvalsts tiesu jurisdikciju atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punktam.

VI.    Secinājumi

99.      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) (Apelācijas tiesa (Anglija un Velsa) (Civillietu departaments), Apvienotā Karaliste) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Padomes Regulas (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par Eiropas Savienības preču zīmi 97. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja uzņēmums, kurš ir dibināts un kura juridiskā adrese ir A dalībvalstī, ir veicis pasākumus šajā teritorijā, lai reklamētu un piedāvātu pārdošanai preces ar apzīmējumu, kas ir identisks Eiropas Savienības preču zīmei, izmantojot tīmekļa vietni, kura vienlaikus ir vērsta uz B dalībvalsts komersantiem un patērētājiem, B dalībvalsts Eiropas Savienības preču zīmju tiesai ir jurisdikcija lemt par Eiropas Savienības preču zīmes pārkāpumu šīs reklāmas un šī pārdošanas piedāvājuma dēļ attiecībā uz precēm šajā teritorijā.

Iesniedzējtiesai ir jālemj par šo jautājumu, pārbaudot attiecīgās dalībvalsts tiesu jurisdikciju atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punktam.


1      Oriģinālvaloda – franču.


2      Padomes Regula (2009. gada 26. februāris) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.).


3      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2015. gada 16. decembris), ar ko groza Padomes Regulu [..] Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi, Komisijas Regulu (EK) Nr. 2868/95, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi, un atceļ Komisijas Regulu (EK) Nr. 2869/95 par maksām, kas jāmaksā Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam (preču zīmes, paraugi un modeļi) (OV 2015, L 341, 21. lpp.).


4      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.).


5      Padomes Regula (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.).


6      Spriedums, 2014. gada 5. jūnijs (C‑360/12, EU:C:2014:1318).


7      Spriedums, 2012. gada 19. aprīlis (C‑523/10, EU:C:2012:220).


8      Spriedums, 2014. gada 5. jūnijs (C‑360/12, EU:C:2014:1318).


9      Spriedums, 2010. gada 7. decembris (C‑585/08 un C‑144/09, EU:C:2010:740).


10      Spriedums, 2011. gada 12. jūlijs (C‑324/09, EU:C:2011:474).


11      Spriedums, 2017. gada 9. novembris, saukts par “Parfummarken” (BGH IZR 164/16).


12      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2007. gada 11. jūlijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II) (OV 2007, L 199, 40. lpp.).


13      Spriedums, 2017. gada 27. septembris (C‑24/16 un C‑25/16, EU:C:2017:724).


14      Spriedums, 2017. gada 27. septembris (C‑24/16 un C‑25/16, EU:C:2017:724).


15      Spriedums, 2012. gada 19. aprīlis (C‑523/10, EU:C:2012:220).


16      Spriedums, 2017. gada 27. septembris (C‑24/16 un C‑25/16, EU:C:2017:724).


17      Spriedums, 2012. gada 19. aprīlis (C‑523/10, EU:C:2012:220).


18      Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 97. panta 4. punktu puses var atkāpties no šiem jurisdikcijas noteikumiem, izmantojot starp tām noslēgtu vienošanos vai ja atbildētājs stājas kādas Eiropas Savienības preču zīmju tiesas priekšā.


19      Spriedums, 2014. gada 5. jūnijs (C‑360/12, EU:C:2014:1318, 34. un 37. punkts).


20      Spriedums, 1976. gada 30. novembris (21/76, EU:C:1976:166).


21      Spriedums, 2014. gada 5. jūnijs, Coty Germany (C‑360/12, EU:C:2014:1318, 34. punkts).


22      Tas parāda to, kā jau esmu norādījis atšķirīgā kontekstā, proti, nodokļu jomā, manos secinājumos lietā Geelen (C‑568/17, EU:C:2019:109, 17. un 28. punkts), ka attiecībā uz interneta vidi kādas tiesību normas, kas ir saistīta ar konkrēta notikuma iestāšanās vietu, gramatiskā interpretācija atsevišķos gadījumos nevar nodrošināt apmierinošu rezultātu.


23      Spriedums, 2017. gada 18. maijs, Hummel Holding (C‑617/15, EU:C:2017:390, 33. punkts).


24      Par koncepciju attiecībā uz jurisdikcijas teritoriālo apmēru preču zīmju jomā skat. Larsen, T.B., “The extent of jurisdiction under the forum delicti rule in European trademark litigation”, Journal of Private International Law, 2018, 14(3). sēj., 555. lpp. Turklāt šajā kontekstā ir jānorāda, ka jautājumi par tiesu, kurām ir jurisdikcija, noteikšanu, no vienas puses, un par šo tiesu jurisdikcijas apjoma noteikšanu, no otras puses, ir jānošķir no jautājuma par nolēmumu, kurus pasludinājušas minētās tiesas, teritoriālo iedarbību. Šis nošķīrums izriet arī no Tiesas apsvērumiem 2017. gada 18. maija spriedumā Hummel Holding (C‑617/15, EU:C:2017:390). Pirmkārt, šī sprieduma 33. punktā Tiesa ir precizējusi, ka tiesai, kurai ir jurisdikcija atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punktam, kā tas izriet no šīs regulas 98. panta, ir ierobežota jurisdikcija savas dalībvalsts teritorijā. Otrkārt, minētā sprieduma 36. punktā Tiesa ir uzskatījusi, ka tiesu, kurām ir jurisdikcija atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 97. pantam, spriedumi rada sekas un attiecas uz visu Savienību.


25      Spriedums, 2016. gada 22. septembris, combit Software (C‑223/15, EU:C:2016:719, 24. punkts). Skat. arī spriedumu, 2011. gada 12. aprīlis, DHL Express France (C‑235/09, EU:C:2011:238, 37. punkts). Skat. arī Stone, P., EU Private International Law, Edward Elgar, Čeltenhama-Northemptona, 2014, 163. lpp.


26      Skat. 2011. gada 12. aprīļa spriedumu DHL Express France (C‑235/09, EU:C:2011:238, 38. punkts), kurā Tiesa ir uzskatījusi, ka tiesai, kurā celta prasība atbilstoši Padomes Regulas (EK) Nr. 40/94 (1993. gada 20. decembris) par Kopienas preču zīmi normām, kuras atbilst Regulas Nr. 207/2009 97. panta 1.–4. punkta normām, ir jurisdikcija izvērtēt faktus par pārkāpumu, kas ir izdarīts vai draud tikt izdarīts vienas vai vairāku, vai pat visu dalībvalstu teritorijās, un ka tādējādi tās jurisdikcija var aptvert visu Savienības teritoriju. No šī apsvēruma es secinu, ka šādai tiesai a contrario nav jurisdikcijas lemt par faktiem, kas ir notikuši ārpus Savienības. Šajā nozīmē skat. Fawcett, J. J., Torremans, P., Intellectual Property and Private International Law, Oxford University Press, Oksforda, 2011, 415. lpp., 8.31. punkts, un Ubertazzi, B., Exclusive Jurisdiction in Intellectual Property, Mohr Siebeck, Tībingene, 2012, 74. lpp.


27      Spriedums, 2017. gada 27. septembris (C‑24/16 un C‑25/16, EU:C:2017:724).


28      Spriedums, 2012. gada 19. aprīlis (C‑523/10, EU:C:2012:220).


29      Spriedums, 2017. gada 27. septembris (C‑24/16 un C‑25/16, EU:C:2017:724, 98. punkts).


30      Spriedums, 2017. gada 27. septembris, Nintendo (C‑24/16 un C‑25/16, EU:C:2017:724, 108. punkts).


31      Spriedums, 2012. gada 19. aprīlis (C‑523/10, EU:C:2012:220).


32      Spriedums, 2011. gada 12. jūlijs (C‑324/09, EU:C:2011:474).


33      Spriedums, 2017. gada 18. maijs (C‑617/15, EU:C:2017:390, 33. punkts).


34      Spriedums, 2017. gada 27. septembris (C‑24/16 un C‑25/16, EU:C:2017:724).


35      Spriedums, 2012. gada 19. aprīlis (C‑523/10, EU:C:2012:220).


36      Spriedums, 2017. gada 27. septembris (C‑24/16 un C‑25/16, EU:C:2017:724).


37      Spriedums, 2012. gada 19. aprīlis (C‑523/10, EU:C:2012:220).


38      Spriedums, 1976. gada 30. novembris (21/76, EU:C:1976:166, 20. punkts).


39      Proti, Regulas Nr. 1215/2012 un Nr. 44/2001, kā arī 1968. gada 27. septembra Konvencija par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.).


40      Šajā nozīmē skat. Nuyts, A., “Suing At the Place of Infringement: The Application of Article 5(3) of Regulation 44/2001 to IP Matter and Internet Disputes”, no: Nuyts, A. (red.), International Litigation in Intellectual Property and Information Technology, Kluwer Law International, 2008, Alfena pie Reinas, 116. lpp.


41      Skat. arī Rosati, E., “International jurisdiction in online EU trade mark infringement cases: where is the place of infringement located?”, European Intellectual Property Law, 2016, 38(8), 482. lpp.


42      Saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 5. punktu “personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citā dalībvalstī [..] attiecībā uz strīdu, kas izriet no filiāles, aģentūras vai citas struktūras darbības, – filiāles, aģentūras vai citas struktūras atrašanās vietas tiesās”. Ir taisnība, ka, tāpat kā šajā tiesību normā, Regulas Nr. 207/2009 97. panta 1. punktā kā piesaistes faktors ir izmantots “uzņēmums”. Tomēr no 2017. gada 18. maija sprieduma Hummel Holding (C‑617/15, EU:C:2017:390, 26., 27. un 40. punkts) izriet, ka pastāv būtiskas atšķirības starp šo Regulas Nr. 207/2009 normu un Regulas Nr. 1215/2012 normu. Skat. arī Fawcett, J. J., Torremans, P., Intellectual Property and Private International Law, Oxford University Press, Oksforda, 2011, 417. lpp., 8.43. punkts.


43      Spriedums, 2017. gada 27. septembris (C‑24/16 un C‑25/16, EU:C:2017:724).


44      Spriedums, 2013. gada 5. decembris (C‑508/12, EU:C:2013:790).


45      Spriedums, 2014. gada 16. janvāris (C‑45/13, EU:C:2014:7, 20. punkts).


46      Par šo problemātiku skat. arī manus secinājumus lietā Pillar Securitisation (C‑694/17, EU:C:2019:44, 39.–46. punkts).


47      Spriedums, 2017. gada 27. septembris (C‑24/16 un C‑25/16, EU:C:2017:724).


48      Spriedums, 2012. gada 19. aprīlis (C‑523/10, EU:C:2012:220).


49      Spriedums, 2014. gada 5. jūnijs, Coty Germany (C‑360/12, EU:C:2014:1318, 36. punkts).


50      Spriedums, 2017. gada 18. maijs, Hummel Holding (C‑617/15, EU:C:2017:390, 27. un 28. punkts).


51      Skat. spriedumu, 2012. gada 19. decembris (C‑149/11, EU:C:2012:816, 33. punkts).


52      Spriedums, 1976. gada 30. novembris (21/76, EU:C:1976:166, 20. punkts).


53      Skat. spriedumus, 2013. gada 3. oktobris, Pinckney (C‑170/12, EU:C:2013:635, 42. punkts), un 2015. gada 22. janvāris, Hejduk (C‑441/13, EU:C:2015:28, 32. punkts). 2012. gada 19. aprīļa spriedumā Wintersteiger (C‑523/10, EU:C:2012:220) šāds apsvērums nav tieši formulēts. Ģenerāladvokāts P. Kruss Viljalons [P. Cruz Villalón] savos secinājumos lietā Wintersteiger (C‑523/10, EU:C:2012:90, 25.–31. punkts) ir uzskatījis, ka valsts tiesu jurisdikcija būtu jāvērtē atbilstoši nepieciešamo līdzekļu kritērijam. Tā kā Tiesa nav ievērojusi minētajos secinājumos ierosināto risinājumu, es no tā secinu, ka spriedums Wintersteiger ir atbilstošs iepriekš minēto spriedumu loģikai. Skat. arī Kohl, U., “Jurisdiction in cyberspace”, no: Tsagourias, N., Buchan, R. (red.), Research Handbook on International Law and Cyberspace, Edward Elgar, Čeltenhama-Northemptona, 2015, 46. lpp.


54      Attiecībā uz citu šīs problemātikas skatījumu Savienības tiesību teritoriālās piemērošanas jomas kontekstā skat. manus secinājumus lietā Google (Informācijas dzēšanas no meklēšanas rezultātu saraksta teritoriālā piemērojamība) (C‑507/17, EU:C:2019:15, 47.–53. punkts).


55      Šajā nozīmē Regulas Nr. 1215/2012 kontekstā skat. Moura Vincente, D., “La propriété intellectuelle en droit international privé”, Recueil des cours de l’Académie de La Haye, 335. sēj., 2008, 392. lpp.


56      C‑360/12, EU:C:2013:764, 42. punkts.


57      Spriedums, 2012. gada 19. aprīlis (C‑523/10, EU:C:2012:220, 27. punkts).


58      Tomēr doktrīnā ir norādīts, ka preču zīmes valsts līmeņa raksturs neierobežo pieejamo tiesu skaitu attiecībā uz pagaidu pasākumiem. Skat. it īpaši van Calster, G., European Private International Law, Hart Publishing, Oksforda-Portlenda, 2016, 153. lpp.


59      Skat. spriedumu, 2011. gada 12. jūlijs (C‑324/09, EU:C:2011:474).


60      Skat. ģenerāladvokāta N. Jēskinena secinājumus lietā L’Oréal u.c. (C‑324/09, EU:C:2010:757, 125. punkts), kā arī manus nesenos secinājumus lietā Google (Informācijas dzēšanas no meklēšanas rezultātu saraksta teritoriālā piemērojamība) (C‑507/17, EU:C:2019:15, 51.–53. punkts). Skat. arī Jääskinen, N., Ward, A., “The External Reach of EU Private Law in the Light of L’Oréal versus eBay and Google and Google Spain”, no: Cremona, M., Micklitz, H.W., Private Law in the External Relations of the EU, Oxford University Press, Oksforda, 2016, 128. un 144. lpp.


61      Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 12. jūlijs, L’Oréal u.c. (C‑324/09, EU:C:2011:474, 67. punkts).


62      Skat. spriedumus, 2013. gada 3. oktobris, Pinckney (C‑170/12, EU:C:2013:635, 28., 34. un 47. punkts), un 2015. gada 22. janvāris, Hejduk (C‑441/13, EU:C:2015:28, 20. un 38. punkts).


63      Skat. spriedumu, 2013. gada 3. oktobris, Pinckney (C‑170/12, EU:C:2013:635, 40. un 41. punkts). Šajā nozīmē skat. arī spriedumus, 2012. gada 19. aprīlis, Wintersteiger (C‑523/10, EU:C:2012:220, 26. punkts), un 2016. gada 16. jūnijs, Universal Music International Holding (C‑12/15, EU:C:2016:449, 44. punkts); skat. arī ģenerāladvokāta P. Krusa Viljalona secinājumus lietā Wintersteiger (C‑523/10, EU:C:2012:90, 31. punkts), kā arī manus secinājumus lietā Universal Music International Holding (C‑12/15, EU:C:2016:161, 57. punkts).