VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (apelācijas palāta)

2010. gada 2. jūlijā

Lieta T‑266/08 P

Petrus Kerstens

pret

Eiropas Komisiju

Apelācija – Civildienests – Ierēdņi – Amata maiņa – Civildienesta noteikumu 7. pants – Dienesta intereses – Faktu un pierādījumu sagrozīšana – Civildienesta tiesas pienākums norādīt pamatojumu – Tiesības uz aizstāvību

Priekšmets Apelācijas sūdzība par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (otrā palāta) 2008. gada 8. maija spriedumu lietā F‑119/06 Kerstens/Komisija (Krājums-CDL, I-A-1-147. un II-A-1-787. lpp.), ar ko tiek lūgts šo spriedumu atcelt

Nolēmums Apelācijas sūdzību noraidīt. Petrus Kerstens k‑gs sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumus šajā instancē.

Kopsavilkums

1.      Apelācija – Pamati – Kļūdains faktu vērtējums – Nepieņemamība – Pierādījumu novērtējuma pārbaude Vispārējā tiesā – Izslēgšana, izņemot sagrozīšanas gadījumu

(Tiesas Statūtu I pielikuma 11. panta 1. punkts)

2.      Apelācija – Pamati – Nepietiekams pamatojums – Civildienesta tiesas izmantots netiešs pamatojums

(LESD 256. pants; Tiesas Statūtu 36. pants un I pielikuma 7. panta 1. punkts)

3.      Apelācija – Pamati – Procedūras pārkāpums – Nolēmums, kas balstīts uz faktiem vai dokumentiem, ar kuriem kāds lietas dalībnieks nav iepazinies – Tiesību uz aizstāvību pārkāpums – Sacīkstes principa pārkāpums

1.      Tikai tiesas, kas izskata lietu pirmajā instancē, kompetencē ir, pirmkārt, konstatēt faktus, izņemot gadījumus, kad tās konstatējumu saturiskā nepareizība izriet no šai tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, un, otrkārt, novērtēt šos faktus. Ja pirmās instances tiesa ir konstatējusi vai novērtējusi faktus, tad apelācijas instances tiesas kompetencē ir pārbaudīt šo faktu juridisko kvalifikāciju un tiesiskās sekas, kuras pirmās instances tiesa ir no šīs kvalifikācijas secinājusi.

Tādējādi apelācijas instances tiesas kompetencē nav konstatēt faktus vai, principā, pārbaudīt pierādījumus, ko pirmās instances tiesa ir izmantojusi šo faktu atbalstam. Ja šie pierādījumi ir atbilstoši iegūti un ja ir ievēroti vispārējie tiesību principi un procesuālie noteikumi attiecībā uz pierādīšanas pienākumu un pierādījumu sniegšanu, tikai pirmās instances tiesa var noteikt vērtību, kas piešķirama tai iesniegtajiem pierādījumiem. Izņemot gadījumus, kad šie pierādījumi ir sagrozīti, šis vērtējums tādējādi nav tiesību jautājums, kas jāizskata apelācijas instances tiesai. Šajā ziņā šādai sagrozīšanai ir jābūt acīmredzamai no lietas materiāliem tādā veidā, lai nebūtu jāveic atkārtots faktu un pierādījumu novērtējums.

(skat. 37.–39. punktu)

Atsauces

Tiesa: 2006. gada 6. aprīlis, C‑551/03 P General Motors/Komisija, Krājums, I‑3173. lpp., 51., 52. un 54. punkts; 2006. gada 21. septembris, C‑167/04 P JCB Service/Komisija, Krājums, I‑8935. lpp., 106.–108. punkts.

2.      Civildienesta tiesas pienākums norādīt pamatojumu saskaņā ar Tiesas Statūtu 36. panta pirmo teikumu un I pielikuma 7. panta 1. punktu nenosaka tai pienākumu sniegt izklāstu, kurā izsmeļoši un pa vienam būtu aplūkoti visi lietas dalībnieku paustie argumenti. Civildienesta tiesas pamatojums tādēļ var būt netiešs ar nosacījumu, ka tas personai, kuru skar Civildienesta tiesas nolēmums, ļauj saprast šāda nolēmuma pamatojumu un apelācijas instances tiesai sniedz pietiekamu informāciju, lai tā īstenotu savu pārbaudi.

(skat. 73. punktu)

Atsauces

Tiesa: 2006. gada 21. septembris, C‑105/04 P Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija, Krājums, I‑8725. lpp., 72. punkts; 2008. gada 9. oktobris, C‑16/07 P Chetcuti/Komisija, Krājums, I‑7469. lpp., 87. punkts.

3.      Tiktu pārkāpts tiesību pamatprincips, ja tiesas nolēmums tiktu pamatots ar faktiem vai dokumentiem, ar kuriem lietas dalībnieki vai viens no tiem nav varējuši iepazīties un līdz ar to attiecībā uz kuriem lietas dalībnieki nav varējuši paust savu nostāju. Lai izpildītu prasības saistībā ar tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu, ir svarīgi, lai lietas dalībnieki būtu iepazinušies un varētu diskutēt par tiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, kas noteiks tiesvedības iznākumu, jo lietas dalībniekiem ir jādod iespēja efektīvi ieņemt nostāju attiecībā uz tiesai iesniegtajiem faktiem, pierādījumiem un apsvērumiem, ar kuriem tiesa paredz pamatot savu nolēmumu.

(skat. 83. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1961. gada 22. marts, 42/59 un 49/59 Snupat/Augstā iestāde, Recueil, 99. un 156. lpp.; 2002. gada 10. janvāris, C‑480/99 P Plant u.c./Komisija un South Wales Small Mines, Recueil, I‑265. lpp., 24. punkts; 2009. gada 2. decembris, C‑89/08 P Komisija/Īrija u.c., Krājums, I‑11245. lpp., 56. punkts.

Vispārējā tiesa: 2008. gada 19. septembris, T‑253/06 P Chassagne/Komisija, Krājums-CDL, I-B-1-43. un II-B-1-295. lpp., 27. punkts.