Language of document : ECLI:EU:T:2020:548

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2020. gada 18. novembrī (*)

Kopējā ārpolitika un drošības politika – EUPM Bosnijā un Hercegovinā norīkots valsts personāla loceklis – Lēmums par iecelšanu citā amatā – Pilnvaru nepareiza izmantošana – Dienesta intereses – Psiholoģiska vardarbība – Iecelšanas citā amatā sodošais raksturs – Atbildība – Morālais kaitējums

Lietā T‑271/10 RENV II

H, ko pārstāv L. Levi, advokāte,

prasītāja,

pret

Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv A. Vitro un A. de EleraSan Miguel Hurtado, pārstāvji,

atbildētāja,

pirmkārt, par prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt, pirmām kārtām, Eiropas Savienības policijas misijas (EUPM) Bosnijā un Hercegovinā personāla vadītāja 2010. gada 7. aprīļa lēmumu, ar kuru prasītāja tika pārcelta uz Criminal Justice Adviser – Prosecutor amatu reģionālajā birojā Baņā Lukā [Banja Luka] (Bosnija un Hercegovina), un, otrām kārtām, 2010. gada 30. aprīļa lēmumu, kuru ir parakstījis EUPM vadītājs un uz kuru ir ietverta atsauce Padomes Lēmuma 2009/906/KĀDP (2009. gada 8. decembris) par Eiropas Savienības policijas misiju (EUPM) Bosnijā un Hercegovinā (OV 2009, L 322, 22. lpp.) 6. pantā, un, otrkārt, par prasību, kas pamatota ar LESD 268. pantu, atlīdzināt prasītājai apgalvoti nodarītos zaudējumus,

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs E. M. Kolinss [A. M. Collins], tiesneši V. Kreišics [V. Kreuschitz] un Z. Čehi [Z. Csehi] (referents),

sekretāre: E. Artemiu [E. Artemiou], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2020. gada 1. jūlija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Ar Padomes 2002. gada 11. marta Vienoto rīcību 2002/210/KĀDP par Eiropas Savienības Policijas misiju (OV 2002, L 70, 1. lpp.) tika izveidota Eiropas Savienības Policijas misija (EUPM), lai nodrošinātu turpinājumu Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskās policijas darba grupas darbībai Bosnijā un Hercegovinā.

2        EUPM, kas tika uzsākta 2003. gada 1. janvārī, tika vairākkārt pagarināta, tostarp ar Padomes Lēmumu 2009/906/KĀDP (2009. gada 8. decembris) par EUPM Bosnijā un Hercegovinā (OV 2009, L 322, 22. lpp.).

3        Prasītāja H ir Itālijas tiesnese, kas ar Itālijas tieslietu ministra 2008. gada 16. oktobra dekrētu tika norīkota darbā EUPM Sarajevā [Sarajevo] (Bosnija un Hercegovina), lai no 2008. gada 14. novembra pildītu Criminal Justice Unit Adviser amata pienākumus.

4        Ar Itālijas tieslietu ministra 2009. gada 7. aprīļa un 9. decembra dekrētiem prasītājas norīkojums tika pagarināts Chief of Legal Officer amata pienākumu pildīšanai līdz 2009. gada 31. decembrim un vēlāk līdz 2010. gada 31. decembrim.

5        Pēc EUPM pārstrukturēšanas no 2010. gada 1. janvāra prasītājas ieņemamais amats Chief of Legal Office tika pārsaukts par Senior Legal Advisor/Legal Counsel.

6        Ar 2010. gada 17. martu prasītāja kopā ar vienu no savām kolēģēm, EUPM juridisko padomnieci A, informēja priekšniecību par iespējamiem pārkāpumiem, kas esot pieļauti EUPM pārvaldībā (turpmāk tekstā – “2010. gada 17. marta vēstule”). Šī vēstule 2010. gada 17. martā tika nodota prasītājas priekšniekam, EUPM politiskās nodaļas direktoram. 2010. gada 26. martā iespējamo pārkāpumu saraksts, kas bija pieminēts 2010. gada 17. marta vēstulē, tika nodots EUPM biroja vadītājam, lai ar to noturētu sapulci.

7        Ar EUPM personāla vadītāja parakstītu 2010. gada 7. aprīļa lēmumu prasītāja “operatīvu iemeslu dēļ” sākot ar 2010. gada 19. aprīli tika norīkota Criminal Justice Adviser – Prosecutor (ROBL‑04) amatā reģionālajā birojā Baņā Lukā (Bosnija un Hercegovina) (turpmāk tekstā – “2010. gada 7. aprīļa lēmums”).

8        Ar 2010. gada 15. aprīļa elektroniskā pasta vēstuli Itālijas Republikas pastāvīgās pārstāvniecības Eiropas Savienībā ierēdnis informēja prasītāju, ka 2010. gada 7. aprīļa lēmuma darbība ir apturēta.

9        Ar 2010. gada 30. aprīļa lēmumu, ko ir parakstījis EUPM vadītājs, kā minēts Lēmuma 2009/906 6. pantā, viņš apstiprināja 2010. gada 7. aprīļa lēmumu. Šajā ziņā viņš precizēja, ka 2010. gada 7. aprīļa lēmumu bija pieņēmis viņš pats un operatīvais iemesls prasītājas iecelšanai citā amatā balstījās uz vajadzību nodrošināt prokurora padomdevēja pakalpojumus Baņas Lukas birojā (turpmāk tekstā – “2010. gada 30. aprīļa lēmums”).

10      Ar 2010. gada 26. maija vēstuli EUPM vadītājs izbeidza līgumu ar A uzticības zuduma dēļ.

11      2010. gada 4. jūnijā prasītāja cēla prasību Tribunale Amministrativo Regionale del Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) par 2010. gada 7. aprīļa lēmuma atcelšanu un iespējami nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu. Viņa vērsās minētajā tiesā arī ar lūgumu apturēt 2010. gada 7. aprīļa lēmuma izpildi.

12      Prasītājai tika piešķirts slimības atvaļinājums no 2010. gada augusta un līdz viņas norīkojuma beigām EUPM.

13      2010. gada 31. decembrī prasītājas norīkojums uz EUPM beidzās.

14      EUPM tika izbeigta 2012. gadā.

15      Pēc A iesniegtās sūdzības Eiropas ombuds savā 2015. gada 4. jūnija lēmumā secināja, ka ir konstatēts sliktas pārvaldības fakts. It īpaši Eiropas ombuds kritizēja to, ka nebija iepriekš noteikts ietvars, atbilstoši kuram izskatīt brīdinājuma iesniedzēju paziņojumus par darbības traucējumiem un nodrošināt viņiem aizsardzību.

 Tiesvedība Vispārējā tiesā un Tiesā

16      Ar prasības pieteikumu, kas iesniegts Vispārējās tiesas kancelejā 2010. gada 16. jūnijā, prasītāja cēla prasību pret Eiropas Savienības Padomi, Eiropas Komisiju un EUPM, lūdzot atcelt 2010. gada 7. un 30. aprīļa lēmumus (turpmāk kopā tekstā – “apstrīdētie lēmumi”).

17      2010. gada 17. jūnijā prasītāja iesniedza arī pieteikumu par pagaidu noregulējumu, tostarp lūdzot apturēt apstrīdēto lēmumu izpildi. Ar 2010. gada 22. jūlija rīkojumu lietā H/Padome u.c. (T‑271/10 R, nav publicēts, EU:T:2010:315) Vispārējās tiesas priekšsēdētājs šo pieteikumu noraidīja steidzamības neesamības dēļ un atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.

18      Ar 2014. gada 10. jūlija rīkojumu lietā H/Padome u.c. (T‑271/10, nav publicēts, turpmāk tekstā – “sākotnējais rīkojums”, EU:T:2014:702) Vispārējās tiesas priekšsēdētājs noraidīja prasību kā nepieņemamu, uzskatot, ka tai nav piekritības izskatīt to.

19      Prasītāja iesniedza apelācijas sūdzību par sākotnējo rīkojumu, būtībā apgalvojot, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdas, atzīstot sevi par nekompetentu lemt par prasību.

20      Ar 2016. gada 19. jūlija spriedumu H/Padome u.c. (C‑455/14 P, turpmāk tekstā – “pirmais apelācijas spriedums”, EU:C:2016:569) Tiesa atcēla sākotnējo rīkojumu, noraidīja kā nepieņemamu prasību, ciktāl tā bija vērsta pret Komisiju un EUPM, un nosūtīja lietu atpakaļ Vispārējai tiesai sprieduma pieņemšanai par prasību pēc būtības, ciktāl tā ir vērsta pret Padomi, un atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.

21      Ar 2018. gada 11. aprīļa spriedumu H/Padome (T‑271/10 RENV, turpmāk tekstā – “spriedums pēc nosūtīšanas atpakaļ”, EU:T:2018:180) Vispārējā tiesa noraidīja prasību kā nepamatotu.

22      Prasītāja iesniedza apelācijas sūdzību par spriedumu pēc nosūtīšanas atpakaļ. Ar 2019. gada 4. decembra spriedumu H/Padome (C‑413/18 P, nav publicēts, turpmāk tekstā – “otrais apelācijas spriedums”, EU:C:2019:1044) Tiesa atcēla spriedumu pēc nosūtīšanas atpakaļ, nosūtīja lietu Vispārējai tiesai nolēmuma pieņemšanai par trešo līdz piekto prasības atcelt tiesību aktu pamatu, kā arī par prasību atlīdzināt zaudējumus un atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.

23      Ar 2019. gada 9. decembra vēstulēm Vispārējās tiesas kanceleja uzaicināja lietas dalībniekus iesniegt rakstveida apsvērumus atbilstoši Vispārējas tiesas Reglamenta 217. panta 1. punktam par lemjamo pēc otrā apelācijas sprieduma šajā tiesvedībā. Gan prasītāja, gan Padome noteiktajā termiņā iesniedza savus apsvērumus.

24      Ar Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2020. gada 27. februāra lēmumu šī lieta tika iedalīta trešajai palātai.

25      Pēc tiesneša referenta priekšlikuma un ar palātas priekšsēdētāja 2020. gada 5. marta lēmumu tika nolemts šo lietu izskatīt prioritārā kārtībā.

26      Ar 2020. gada 9. marta vēstulēm Vispārējās tiesas kanceleja uzaicināja lietas dalībniekus iesniegt papildu rakstveida apsvērumus atbilstoši Reglamenta 217. panta 3. punktam. Lietas dalībnieki papildu apsvērumus iesniedza noteiktajā termiņā, proti, 2020. gada 25. martā.

27      Pēc rakstveida daļas pabeigšanas prasītāja 2020. gada 8. aprīlī iesniedza pieteikumu par tiesas sēdes rīkošanu.

28      Pamatojoties uz tiesneša referenta priekšlikumu, Vispārējā tiesa (trešā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu un Reglamenta 89. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzaicināja lietas dalībniekus rakstveidā atbildēt uz konkrētiem jautājumiem, kā arī aicināja Padomi iesniegt vienu dokumentu. Lietas dalībnieki šos procesa organizatoriskos pasākumus izpildīja noteiktajā termiņā.

29      Vispārējā tiesa lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem mutiskajiem jautājumiem uzklausīja 2020. gada 1. jūlija tiesas sēdē.

 Lietas dalībnieku prasījumi

30      Prasītājas prasījumi prasības pieteikumā Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt 2010. gada 7. aprīļa lēmumu un, ja nepieciešams, 2010. gada 30. aprīļa lēmumu;

–        piespriest Padomei, Komisijai un EUPM viņai izmaksāt atlīdzību par nodarītajiem zaudējumiem, kas ir novērtēti ex aequo et bono par summu 30 000 EUR;

–        piespriest Padomei, Komisijai un EUPM atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tos palielinot par 8 %.

31      Replikā prasītāja grozīja savus prasījumus, pievienojot kopējai zaudējumu summai, kuru atlīdzināšana tiek prasīta prasības pieteikumā, summu 8000 EUR apmērā un atteicās vērst prasību pret EUPM.

32      Apsvērumos pēc lietas pirmās nosūtīšanas atpakaļ prasītāja pielāgoja savus prasījumus tādējādi, lai prasība būtu vērsta tikai pret Padomi. Vienlaikus viņa tos grozīja, lai, pirmkārt, prasība vairs nebūtu par apstrīdēto lēmumu atcelšanu, bet tikai par to prettiesiskuma atzīšanu, un, otrkārt, zaudējumu atlīdzība nosegtu arī to kaitējumu, kas radies apstrīdēto lēmumu atcelšanas neiespējamības dēļ. Procedūrā pēc lietas pirmās nosūtīšanas atpakaļ prasītāja precizēja, ka viņas prasījumi bija par to, lai galvenokārt atceltu 2010. gada 7. aprīļa lēmumu, un, ja nepieciešams, 2010. gada 30. aprīļa lēmumu, saņemtu zaudējumu atlīdzību – kā tie ir tikuši precizēti, un, pakārtoti, atzītu minētos lēmumus par prettiesiskiem tikai kaitējuma atlīdzināšanas nolūkā.

33      Apsvērumos pēc lietas otrreizējās nosūtīšanas atpakaļ prasītāja atkārtoja savus prasījumus, lai galvenokārt panāktu apstrīdēto lēmumu atcelšanu, un, pakārtoti, lai tiktu atzīts minēto lēmumu prettiesiskums ar vienīgo nolūku saņemt zaudējumu atlīdzību. Turklāt viņa atkārtoja savu prasību atlīdzināt radušos zaudējumus, kā arī piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tos palielinot par 8 %.

34      Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

 Par prasību atcelt tiesību aktu

 Par strīda priekšmetu

35      Prasības atcelt apstrīdētos lēmumus pamatojumam prasītāja prasības pieteikumā ir norādījusi piecus pamatus, kuri attiecīgi ir, pirmkārt – par Lēmuma 2009/906 noteikumu pārkāpumu, otrkārt – par pamatojuma neesamību, treškārt – par pilnvaru nepareizu izmantošanu, ceturtkārt – par acīmredzamu kļūdu vērtējumā un, piektkārt – par morālo vardarbību.

36      Tādējādi, kā izriet no 21. punkta iepriekš, spriedumā pēc nosūtīšanas atpakaļ Vispārējā tiesa noraidīja pieteikumu par atcelšanu kā pilnībā nepamatotu.

37      Ar otro apelācijas spriedumu Tiesa, pirmkārt, atcēla spriedumu pēc nosūtīšanas atpakaļ, nesniedzot citus precizējumus (skat. rezolutīvās daļas 1. punktu). Otrkārt, tā nosūtīja lietu Vispārējai tiesai, lai tā nolemj par prasības atcelt tiesību aktu trešo līdz piekto pamatu (skat. rezolutīvās daļas 2. punktu). Kā pamatojumu (otrā apelācijas sprieduma 102.–117. punkts) Tiesa būtībā norādīja, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi sacīkstes principu, kas izriet no prasībām saistībā ar tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu, ciktāl Padomes sniegtās atbildes un iesniegtie dokumenti pēc tiesas sēdes netika apspriesti uz sacīksti balstītās debatēs Vispārējās tiesas procesā un bija izšķiroši tās izmantotajā argumentācijā, lai noraidītu pirmajā instancē izvirzīto trešo līdz piekto pamatu.

38      Šajā sakarā ir jāatgādina, ka atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 61. pantam, kas piemērojams Vispārējai tiesai saskaņā ar minēto Statūtu 53. panta pirmo daļu, ja apelācija ir pamatota un lieta nodota atpakaļ sprieduma pieņemšanai Vispārējā tiesā, tai ir saistoši Tiesas lēmumi par tiesību jautājumiem. Tādējādi pēc tam, kad Tiesa ir atcēlusi [spriedumu] un nosūtījusi lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, tai, piemērojot Reglamenta 215. pantu, ir saistošs Tiesas spriedums un tai ir vēlreiz jāspriež par visiem atcelšanas pamatiem, kurus prasītājs ir izvirzījis, izņemot tos rezolutīvās daļas elementus, ko Tiesa nav atcēlusi, kā arī apsvērumus, kuri veido nepieciešamo minēto elementu pamatojumus, kas ir jau stājies likumīgā spēkā (skat. spriedumu, 2018. gada 3. jūlijs, Keramag Keramische Werke u.c./Komisija, T‑379/10 RENV un T‑381/10 RENV, nav publicēts, EU:T:2018:400, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

39      Šādos apstākļos un it īpaši, ievērojot otrā apelācijas sprieduma rezolutīvās daļas 2. punktu, vispirms ir jāpārbauda prasības atcelt tiesību aktu trešais līdz piektais pamats, pirms attiecīgajā gadījumā tiek noteikts, vai tiesvedības priekšmets joprojām ir divi pirmie prasības atcelt tiesību aktu pamati, kā to apgalvo prasītāja atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu.

 Par lietas būtību

40      Trešā pamata pamatojumam prasītāja būtībā norāda, ka lēmums pārcelt viņu citā amatā un “pazemināt pakāpē” netika pieņemts dienesta interesēs un tam nebija nekāda cita mērķa kā tikai īstenot psiholoģisko vardarbību un viņu aizskart. Tā apstiprina, ka pārcelšanas citā amatā un pazemināšanas pakāpē procedūra tātad ir notikusi, lai sasniegtu citus mērķus, kas nav noteikti likumā. Šajā nozīmē tā precizē, ka nebija faktiskas nepieciešamības steidzami pārcelt Prosecutor uz Baņu Luku, ka procedūra tika sākta nekavējoties, lai pieņemtu darbā jaunu Senior Legal Advisor/Legal Counsel (iepriekš – Chief of Legal Office) Sarajevā ar nolūku viņu aizstāt, un ka viņas pārcelšanas brīdī uz Baņu Luku  joprojām bija spēkā uzaicinājums iesniegt kandidatūras Criminal Justice Expert amatam Baņā Lukā. Turklāt tā norāda, ka ar 2010. gada 7. aprīļa lēmumu viņa arī ir tikusi “pazemināta pakāpē”, jo Criminal Justice Expert pienākumi reģionālajā birojā, ņemot vērā EUPM struktūru un noteiktos pienākumus, bija maznozīmīgāki nekā Senior Legal Advisor/Legal Counsel pienākumi EUPM galvenajā birojā. Viņa arī norāda, ka pārcelšana citā amatā un “pazemināšana pakāpē” esot sodīšana par 2010. gada 17. martā nosūtīto vēstuli. Piektā pamata pamatojumam prasītāja norāda, ka 2010. gada 7. aprīļa lēmums ir ticis pieņemts, lai īstenotu psiholoģisku un profesionālu vardarbību pret viņu, jo viņa ne tikai tika pārcelta citā amatā bez jebkāda leģitīma iemesla, bet arī “pazemināta pakāpē”. Viņa piebilst, ka viņas pārcelšana citā amatā un “pazemināšana pakāpē” tika apvienotas ar vairākām aizskarošām darbībām, tostarp esot bijuši ierobežojumi piekļuvei telefonam, “ļoti agresīvas” elektroniskā pasta vēstules ar aicinājumu atbrīvot biroja telpas, nepamatoti apgrūtinājumi atvaļinājuma dienu saņemšanai vai izslēgšana no galvenajām EUPM darbībām viņas norīkojuma laikā. Savā replikā viņa uzskaitīja papildu darbības, kuras viņa uzskatīja par vardarbīgiem aktiem.

41      Padome apstrīd prasītājas argumentācijas pamatotību. Ir jānorāda, ka prasītājas apgalvojums, ka viņa esot “pazemināta pakāpē” tādēļ, ka viņu pārcēla citā amatā, nav pamatots nedz faktiski, nedz juridiski. Viņas pārcelšana citā amatā 2010. gada aprīlī no Sarajevas un Baņu Luku  negrozīja nedz viņas administratīvo statusu, nedz viņas atalgojuma un pabalstu izmaksu. Tā precizē, ka prasītājai nebija nekādu tiesību uz konkrētu amatu misijā un viņa neesot sniegusi nekādu faktisku detalizētāku norādi, kas ļautu uzskatīt, ka viņa tikusi pazemināta pakāpē sakarā ar viņas pārcelšanu citā amatā. Turklāt Padome apgalvo, ka prasītāja neesot iesniegusi nevienu pierādījumu par to, ka lēmums par pārcelšanu citā amatā ir ticis pieņemts ar vienīgo vai galveno mērķi īstenot psiholoģisku vardarbību pret viņu un viņu aizskart. Turklāt tā apstrīd apstākli, ka nepastāvēja objektīvas intereses atbrīvoties no Prosecutor, to nosūtot uz Baņu Luku, un ka pārcelšana cita amatā notikusi atlases procedūras uz Criminal Justice Expert amatu norises gaitā. Tāpat tā norāda, ka Vispārējā tiesa neesot kompetenta lemt par jautājumu, vai prokurora pārcelšana amatā uz reģionālo biroju Baņā Lukā  atbilst darbības vajadzībām. Padome norāda, ka nepastāv neviens elements, kurš pierādītu, ka prasītāja ir bijusi psiholoģiskas vardarbības objekts.

42      Vispirms, no vienas puses, jānorāda,– kaut arī lēmumiem, ko ir pieņēmušas šīs EUPM kompetentās iestādes un kas attiecas uz to cilvēkresursu piešķiršanu, kurus uz šo misiju ir norīkojušas dalībvalstis un Savienības iestādes, lai veiktu darbības, kas tiek īstenotas operāciju vietā, piemīt operatīvs aspekts, kas ir saistīts ar kopējo ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP), tie pēc sava rakstura ir arī personāla locekļu pārvaldības akti, tāpat kā ikviens līdzīgs lēmums, kuru ir pieņēmušas Savienības iestādes, īstenojot savas kompetences (pirmais apelācijas spriedums, 54. punkts).

43      Turklāt apstrīdētie lēmumi iekļaujas kontekstā, kurā Savienības iestādēm ir plaša novērtējuma brīvība (pirmais apelācijas spriedums, 69. punkts).

44      No otras puses, jāatgādina, ka judikatūrā Savienības civildienesta jomā ir tikusi atzīta iespēja atsaukties uz psiholoģiskās vardarbības esamību, lai pamatotu atcelšanas prasījumus, kas nav vērsti pret darbinieka iesniegto lūguma sniegt palīdzību – jo viņš uzskata, ka ir bijis vardarbības upuris, – noraidījumu, bet kas ir vērsti pret citiem administrācijas pieņemtajiem lēmumiem (šajā nozīmē skat, spriedumu, 2010. gada 24. februāris, Menghi/ENISA, F‑2/09, EU:F:2010:12, 67. un 70.–72. punkts). Tā kā Savienības iestāžu norīkotie darbinieki, kuru statusu regulē Eiropas Savienības Civildienesta noteikumi (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) un dalībvalstu norīkotie darbinieki, kāda ir prasītāja, ir pakļauti vienādām normām attiecībā uz viņu pienākumu izpildi “operāciju vietā” (skat. šajā nozīmē pirmā apelācijas sprieduma 50. punktu), šī judikatūra jāpiemēro pēc analoģijas prasījumiem, kas vērsti pret EUPM vadītāja lēmumiem pārcelt citā amatā darbinieku, kuru ir norīkojusi dalībvalsts.

45      Turklāt no judikatūras izriet, ka psiholoģiskās vardarbības konteksta esamību var ņemt vērā arī tad, ja šīs vardarbības izdarītājs ir arī apstrīdētā lēmuma parakstītājs, lai konstatētu, ka šis lēmums ir ticis pieņemts,lai kaitētu darbiniekam, un ka līdz ar to tajā ir pieļauta pilnvaru nepareiza izmantošana. Tādējādi, attiecībā uz apgalvojumu par psiholoģisko vardarbību, kas norādīts to prasījumu pamatojumam, kuri vērsti pret lēmumu pārcelt citā amatā, minētajā lēmumā varētu būt pilnvaru nepareiza izmantošana, ja tas ir pieņemts, lai kaitētu darbinieka personībai, cieņai vai fiziskai vai psiholoģiskai integritātei (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2010. gada 24. februāris, Menghi/ENISA, F‑2/09, EU:F:2010:12, 71. un 72. punkts).

46      Šajā lietā jākonstatē, ka tas, ko prasītāja norāda kā piekto pamatu – par psiholoģisko vardarbību – ir vismaz daļēji tas pats, kas ir trešā pamata –par pilnvaru nepareizu izmantošanu – pamatojumā, atbilstoši kuram viņa apgalvoja, ka EUPM vadītājs esot nepareizi izmantojis pilnvaras vienīgi ar nolūku īstenot psiholoģisku vardarbību un viņu aizskart.

47      Šādos apstākļos trešais un piektais pamats ir jāizskata kopā.

48      Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai pilnvaru nepareizas izmantošanas jēdzienam ir diezgan precīzs apjoms, kas ir saistīts ar administratīvās varas pilnvaru izmantošanu citam mērķim, nevis tam, kādēļ šīs pilnvaras tai ir tikušas piešķirtas. Lēmums ir pieņemts, nepareizi izmantojot pilnvaras, tikai tad, ja, pastāvot objektīvām, nozīmīgām un saskaņotām pazīmēm, tas ir ticis pieņemts, lai īstenotu citus mērķus, nevis tos, uz kuriem izdarīta atsauce. Šajā ziņā nepietiek tikai atgādināt konkrētus faktus, kas ir šo apgalvojumu pamatā, bet jāsniedz arī pietiekami precīzi, objektīvi un saskanīgi netiešie pierādījumi, kas var atbalstīt to ticamību vai vismaz to varbūtību, taču to neesamības gadījumā konkrētās iestādes apgalvojumu materiālā precizitāte nav apšaubāma (skat. rīkojumu, 2013. gada 19. decembris, da Silva Tenreiro/Komisija, T‑32/13 P, EU:T:2013:721, 31.–33. punkts un tajos minētā judikatūra).

49      Tāpat ir jāatgādina, ka judikatūrā Savienības iestādēm ir atzīta plaša novērtējuma brīvība, organizējot savus dienestus atkarībā no tiem uzticētajiem uzdevumiem, un arī to rīcībā, ieceļot amatā esošos darbiniekus šo uzdevumu izpildei, tomēr ar nosacījumu, ka šī iecelšana amatā notiek dienesta interesēs un ievērojot darba līdzvērtību (skat. spriedumu, 2006. gada 25. jūlijs, Fries Guggenheim/Cedefop, T‑373/04, EU:T:2006:224, 67. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajos apstākļos Vispārējās tiesas kontrolei jāaprobežojas tikai ar jautājumu par to, vai iesaistītā iestāde ir pilnībā ievērojusi noteiktās robežas un nav izmantojusi savas pilnvaras acīmredzami kļūdainā veidā (skat. spriedumu, 2006. gada 25. jūlijs, Fries Guggenheim/Cedefop, T‑373/04, EU:T:2006:224, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).

50      Turklāt, tā kā lēmums nav ticis atzīts par pretēju dienesta interesēm, nevar būt jautājuma par pilnvaru nepareizu izmantošanu (skat. spriedumu, 2007. gada 7. februāris, Clotuche/Komisija, T‑339/03, EU:T:2007:36, 126. punkts un tajā minētā judikatūra).

51      Šajā lietā 2010. gada 7. aprīļa lēmumā prasītājas pārcelšana amatā no 2010. gada 19. aprīļa no Senior Legal Advisor/Legal Counsel amata, kuru viņa ieņēma EUPM galvenajā birojā Sarajevā, uz Criminal Justice AdviserProsecutor amatu EUPM reģionālajā birojā Baņā Lukā bija pamatota ar “operatīviem iemesliem”. Šis pamatojums tika papildināts 2010. gada 30. aprīļa lēmumā, no kura izriet, ka prasītājas pārcelšanas citā amatā operatīvais iemesls balstījās uz nepieciešamību, lai Baņas Lukas birojā būtu prokurors padomdevējs.

52      Ievērojot šo pamatojumu un iepriekš norādītos principus, jāpārbauda, vai EUPM vadītājs ir nepareizi izmantojis pilnvaras, veicot prasītājas pārcelšanu amatā EUPM.

53      Prasītāja būtībā norāda trīs argumentācijas virzienus, ar kuriem tā vēlas pierādīt, ka apstrīdētajos lēmumos ir pieļauta pilnvaru nepareiza izmantošana. Pirmkārt – lēmums par viņas pārcelšanu citā amatā neesot pieņemts dienesta interesēs, otrkārt – viņa tikusi pārcelta citā amatā ar nolūku īstenot pret viņu psiholoģisku vardarbību, un, treškārt – lēmums par viņas pārcelšanu citā amatā tika pieņemts, reaģējot uz izteikto kritiku par EUPM pārvaldību un tātad tam ir sodošs raksturs.

54      Vispirms ir jāpārbauda, vai prasītājas argumentācija saistībā ar viņas pārcelšanas citā amatā sodošo raksturu ļauj konstatēt pilnvaru nepareizu izmantošanu.

55      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar iepriekš 45. punktā minēto pastāvīgo judikatūru lēmumā par pārcelšanu citā amatā ir notikusi pilnvaru nepareiza izmantošana tad, ja tas ir ticis pieņemts psiholoģiskas vardarbības kontekstā un ar mērķi kaitēt personas, uz kuru attiecas pārcelšanas pasākums, personībai, cieņai vai fiziskai vai psiholoģiskai integritātei. Tas tāpat ir gadījumā, ja pārcelšana citā amatā patiesībā ir sods pret prasītāju par viņas izteikto kritiku par EUPM pārvaldību. Šādi apstākļi, ja tie ir pierādīti, ir pilnvaru nepareiza izmantošana, ja EUPM biroja vadītājs ir izmantojis savas pilnvaras citam mērķim, nevis tam, kuram šīs pilnvaras tika piešķirtas, un līdz ar to pārcelšanu citā amatā nevar uzskatīt par notikušu dienesta interesēs. Tātad ir jāpārbauda, vai noteicošais iemesls prasītājas pārcelšanai citā amatā bija apstrīdētajos lēmumos norādītie ar dienesta interesēm saistītie iemesli vai arī minētie lēmumi tika pieņemti, lai sasniegtu citus mērķus, kas nebija leģitīmi.

56      Šajā lietā jānorāda, ka ar prasītājas pārcelšanu citā amatā sasniedzamais mērķis, proti, nepieciešamība, lai reģionālajā EUPM birojā Baņā Lukā būtu prokurors padomdevējs, formāli atbilda EUPM misijai, kas izriet no Lēmuma 2009/906 2. panta, proti, sniegt atbalstu kompetentajām Bosnijas un Hercegovinas tiesībaizsardzības iestādēm cīņā pret organizēto noziedzību un korupciju. Tāpat ir jāprecizē, ka amats Baņā Lukā, uz kuru tika pārcelta prasītāja (Criminal Justice Adviser Prosecutor), identificēts kā ROBL‑04, bija vakants 2010. gada 7. aprīļa lēmuma pieņemšanas brīdī ar nosaukumu Criminal Justice Expert un atbilstoši uzaicinājumam iesniegt kandidatūras tas bija jāaizpilda “pēc iespējas ātrāk”. Turklāt netiek apstrīdēts, ka prasītājas kvalifikācija un profesionālā pieredze atbilda vēlamajam profilam. Turklāt no prasītājas kandidatūras pieteikuma uz Chief of Legal Office amatu skaidri izriet, ka viņa darīja zināmu par savu pieejamību darbam EUPM citā amatā, nevis tikai viņas kandidatūras pieteikumā minētajā, un to apgalvo arī Padome.

57      Tomēr jākonstatē, ka prasītājas sniegtās norādes, kā arī lietas materiālos esošā informācija ir pietiekami precīza, objektīva un saskanīga, lai varētu secināt, ka ir iespējams, ka apstrīdētie lēmumi ir pieņemti citu apstākļu dēļ, kas nav nepieciešamība izmantot prasītājas kā prokurores pakalpojumus Baņā Lukā, un ka EUPM vadītājs ar viņas pārcelšanu galvenokārt centās sasniegt citu mērķi, nevis palīdzēt Bosnijas un Hercegovinas kompetentajām tiesībsargājošām iestādēm cīnīties pret organizēto noziedzību un korupciju.

58      Šajā ziņā, pirmkārt, jāatgādina, ka ar 2010. gada 17. marta vēstuli prasītāja, tāpat kā viena no viņas kolēģēm – A, informēja savu priekšniecību par iespējamiem pieļautajiem pārkāpumiem EUPM vadībā. Šī vēstule 2010. gada 17. martā tika nodota prasītājas priekšniekam, EUPM politiskās nodaļas direktoram, un to Padome nav apstrīdējusi. 2010. gada 26. martā prasītājas asistente nodeva EUPM vadītāja birojam 2010. gada 17. marta vēstulē pieminēto pārkāpumu sarakstu, lai ar prasītāju A un pēdējo minēto tiktu sarīkota sanāksme, un arī to Padome nav apstrīdējusi. Tomēr 2010. gada 7. aprīļa lēmums tika pieņemts tikai trīs nedēļas pēc 2010. gada 17. marta vēstules nodošanas prasītājas priekšniekam un 12 dienas pēc pārkāpumu saraksta iesniegšanas EUPM vadītājam.

59      Otrkārt, jānorāda, ka 2010. gada 7. aprīļa lēmums tika pieņemts pirms izmeklēšanas veikšanas par prasītājas un A norādītajiem jautājumiem 2010. gada 17. marta vēstulē.

60      Treškārt, no lietas materiāliem izriet, ka sanāksme starp prasītāju, A un EUPM vadītāju tika ieplānota 2010. gada 14. aprīlī. Prasītāja uzskata, ka šī sanāksme nenotika, un Padome to neatspēko.

61      Ceturtkārt, jānorāda, ka EUPM vadītājs tikai 2010. gada 22. aprīlī pēc sarakstes apmaiņas starp viņu un A nolēma sākt iekšējo izmeklēšanu par pēdējās minētās apgalvojumiem 2010. gada 5. un 21. aprīļa vēstulēs. Šajā kontekstā jāprecizē, ka šajā lēmumā, kuru prasītāja iesniedza savu apsvērumu par otro apelācijas spriedumu pielikumā, EUPM vadītājs atsaucās uz juridiskā departamenta (Legal Office) iesniegto sarakstu. Ir pamatoti uzskatīt, ka viņš atsaucās uz 2010. gada 26. martā prasītājas asistentes iesniegto sarakstu EUPM vadītāja birojam (skat. iepriekš šā sprieduma 58. punktu). Turklāt ir jānorāda, ka EUPM vadītājs šajā lēmumā par izmeklēšanas sākšanu atgādināja savas 2010. gada 19. aprīļa vēstules nosacījumus, saskaņā ar kuriem A savā 2010. gada 5. aprīļa vēstulē esot izteikusi smagus un nepamatotus apgalvojumus pret EUPM vadošo komandu. Turklāt no minētās 2010. gada 19. aprīļa vēstules, kuru Padome iesniedza atbildē uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem, izriet, ka A 2010. gada 5. aprīļa vēstule un prasītājas kā A priekšniecības reakcijas neesamība uz šo vēstuli no jauna būtiski kaitējusi attiecībām starp juridisko departamentu un administratīvo un atbalsta departamentu.

62      Piektkārt, jānorāda, ka EUPM vadītājs ar 2010. gada 30. aprīļa lēmumu ir apstiprinājis prasītājas pārcelšanu citā amatā uz Baņu Luku, pirms vēl bija zināms iepriekš 61. punktā minētās iekšējās izmeklēšanas rezultāts un pirms tika veikta īpaša izmeklēšana par prasītājas un A izvirzītajiem jautājumiem 2010. gada 17. marta vēstulē.

63      Sestkārt, no lietas materiāliem izriet, ka ar 2010. gada 26. maija vēstuli EUPM vadītājs izbeidza līgumu ar A uzticības zuduma dēļ. Šajā ziņā ir jāprecizē, ka, izskatot A sūdzību, Ombuds 2015. gada 4. jūnija lēmumā secināja, ka pastāv sliktas pārvaldības gadījums. Ombuds kritizēja to, ka A līgums tika izbeigts astoņas dienas pēc tam, kad viņa nodeva vēstuli Civilās plānošanas un īstenošanas centra direktoram, kurš veica savus pienākumus Padomes ģenerālsekretariātā kā EUPM civilais operāciju komandieris, par EUPM pieļautajiem pārkāpumiem. Turklāt viņš pārmeta to, ka nebija iepriekš noteikts ietvars, atbilstoši kuram izskatīt brīdinājuma iesniedzēju paziņojumus par darbības traucējumiem un nodrošināt viņiem aizsardzību. Šajā kontekstā viņš kritizēja faktu, ka šajā lietā izmeklēšana ir tikusi veikta uz ad hoc pamata.

64      Septītkārt, lietas materiālos esošie dokumenti neļauj secināt, ka 2010. gada 7. aprīļa lēmuma pieņemšanas dienā atlases procedūra, kas tika sākta Criminal Justice Expert amata aizpildīšanai, nebija pabeigta un ka lēmums pārcelt prasītāju citā amatā ir ticis pieņemts tādā kontekstā, ka trūkst atbilstošu kandidātu uz šo amatu.

65      Proti, no tabulas, kurai nav datuma un ko Padome iesniedza pēc tiesas sēdes, kas tika organizēta tās tiesvedības gaitā pēc Tiesas pirmās lietas nosūtīšanas atpakaļ, izriet, ka no diviem kandidātiem, kas pieteicās uz Criminal Justice Expert amatu, tikai viens kandidāts ar Itālijas pilsonību bija atbilstošs, bet tas tika noraidīts tādēļ, ka meklētajam profilam labāk atbilda cits kandidāts. Tomēr no minētās tabulas neizriet, ka ir bijis arī cits kandidāts, kuru varētu uzskatīt par atbilstošu aplūkojamajam amatam. Turklāt Padome savos apsvērumos par otro apelācijas spriedumu norāda, ka neviens no tiem kandidātiem, kas piedalījās atlases procedūrā, neatbilda attiecīgajam amatam tikpat labi kā prasītāja.

66      Turklāt 2010. gada 23. aprīļa ziņojumā, kuru EUPM vadītājs adresēja EUPM civilo operāciju komandierim par dažādo uzaicinājumu iesniegt kandidatūras EUPM rezultātu, papildus tam, ka tas ir pieņemts pēc 2010. gada 7. aprīļa lēmuma, tajā ir tikai norādīts, ka sešas amata vietas nav aizpildītas un trīs ir pagarinātas vai par tām ir pieņemti “cita veida operacionāli lēmumi”.

67      Šajos apstākļos nevar uzskatīt – pretēji tam, ko Padomes apgalvo rakstveida apsvērumos, – ka procedūra nav noslēgusies atbilstošu kandidātu trūkuma dēļ. Patiesībā ir ticamāk uzskatīt – pamatojoties uz lietas materiālos esošo informāciju – ka minētā procedūra nav noslēgusies tādēļ, ka tika nolemts prasītāju pārcelt citā amatā.

68      Padomes norādītie apstākļi, proti, ka Criminal Justice Expert amats vairs nebija prioritāte diviem kandidātiem, kuri uz to kandidēja, un ka viņi tika izvēlēti citiem amatiem EUPM atbilstoši viņu izteiktajai preferencei, nav tādi, kas varētu pierādīt, ka atlases procedūra uz šo amatu vairs nenoritēja brīdī, kad tika pieņemts 2010. gada 7. aprīļa lēmums. Lai gan, pamatojoties uz lietas materiālos esošajiem dokumentiem, nevar noliegt, ka divi kandidāti šajā lietā nebija izvēlējušies Criminal Justice Expert amatu kā savu pirmo prioritāti, nav pierādīts – jo neesot pierādījumu šāda konstatējuma atbalstam –, ka minēto kandidātu pieņemšana darbā citos amatos tikusi izlemta pirms 2010. gada 7. aprīļa lēmuma pieņemšanas. Turklāt jebkurā gadījumā attiecībā uz kandidātu, kurš tika atzīts par atbilstošu Criminal Justice Expert amatam, viņa personīgās preferences nevarēja būt noteicošās, lai secinātu, ka datumā, kad prasītāja tika pārcelta citā amatā, nebija neviena atbilstoša kandidāta šī amata ieņemšanai.

69      Turklāt Padome tiesas sēdē piekrita, ka atlases procedūra uz Criminal Justice Expert amatu nebija noslēgusies brīdī, kad tika pieņemts lēmums par prasītājas pārcelšanu citā amatā uz Baņu Luku. Tā kā Padome 2010. gada 7. aprīlī apgalvoja, ka kandidatūras uz minēto amatu jau bija zināmas, jo to iesniegšanas termiņa pēdējā diena bija 2010. gada 23. marts, pietiek konstatēt, ka no lietas materiāliem neizriet, ka šī informācija ir darīta zināma EUPM vadītājam, pirms viņš pieņēma 2010. gada 7. aprīļa lēmumu.

70      Protams, var būt tādi gadījumi, kad darbinieka pārcelšana darbā uz citu amatu izrādās nepieciešama pirms atlases procedūras iznākuma sagaidīšanas. Tomēr Padome nav norādījusi tādus elementus, kas ļautu saprast iemeslus, kuru dēļ EUPM vadītājs bija šādi rīkojies šajā lietā. Turklāt uzaicinājums iesniegt kandidatūras uz Criminal Justice Expert amatu tika nosūtīts dalībvalstīm tikai nedaudz vairāk kā mēnesi pirms konkrētā lēmuma pārcelt citā amatā datuma, proti, 2010. gada 2. marta, ar termiņu kandidatūru iesniegšanai 2010. gada 23. marts. Turklāt no lietas materiāliem neizriet, ka atlases procedūra būtu bijusi atcelta pirms 2010. gada 7. aprīļa lēmuma pieņemšanas.

71      Tādēļ šajā lietā EUPM vadītājam vajadzēja sagaidīt iesāktās atlases procedūras uz Criminal Justice Expert amatu formālo iznākumu, pirms pieņemt 2010. gada 7. aprīļa lēmumu.

72      Astotkārt, prasītājas apgalvojums, ka EUPM vadītājs esot pieņēmis lēmumu viņu pārcelt jebkādā citā amatā EUPM, esot vismaz netieši pamatots ar sarakstes saturu starp EUPM politiskās nodaļas direktoru, kurš bija viņas priekšnieks, un Baņas Lukas reģionālā biroja vadītāju. Proti, no minētā direktora atbildes uz prasītājas 2010. gada 7. aprīļa vēstuli izriet, ka Bosnijā un Hercegovinā pieejamie amati pārcelšanai uz citu amatu bija Baņā Lukā, Mostarā [Mostar] un Tuzlā [Tuzla]. Turklāt no Baņas Lukas reģionālā biroja vadītāja atbildes uz prasītājas 2010. gada 8. aprīļa vēstuli izriet, ka viņš nav prasījis uzaicināt citu prokuroru un ka viņas klātbūtne Baņā Lukā nav vajadzīga steidzami.

73      Devītkārt, jākonstatē, ka prasītājas pārcelšana citā amatā uz Baņu Luku tika veikta pret viņas gribu. Turklāt no lietas materiāliem neizriet, ka viņai ir tikusi dota iespēja iesniegt savus apsvērumus pirms 2010. gada 7. aprīļa lēmuma pieņemšanas.

74      Desmitkārt, pat ja prasītājas pārcelšana citā amatā no Sarajevas uz Baņu Luku nemainīja nedz viņas administratīvo statusu, nedz atalgojumu un pabalstus, tomēr šī pārcelšana citā amatā, par ko tika nolemts 2010. gada 7. aprīlī – formāli no 2010. gada 19. aprīļa un faktiski no 2010. gada 26. aprīļa – tātad īsā termiņā, uz citu vietu, nozīmē arī veicamo pienākumu maiņu, un, ja šajā lēmumā netiek sniegti detalizēti paskaidrojumi, tad prasītājai tas būtu jāuztver kā sods.

75      Prasītājai tāds iespaids varēja rasties it īpaši, ievērojot apstākli, ka amats, uz kuru viņa tika pārcelta, līdzinājās pārcelšanai no “vecākā” [speciālista] amata uz “ne  vecākā”. Pretēji Padomes apgalvotajam, no lietas materiāliem izriet, ka EUPM pastāvēja vairāki amatu līmeņi, tostarp, no vienas puses, amati, kas tika kvalificēti kā “vecākie”, tādi kā Senior Legal Advisor/Legal Counsel, Senior Criminal Justice Expert vai Senior Economic Crime Expert, un, no otras puses, tie, kas atbilda zemākam līmenim un ietvēra mazāk atbildības, it īpaši vadībā un koordinācijā, tādi kā Criminal Justice Expert un Economic Crime Expert. No tā izriet, ka prasītāja varēja faktiski uztvert savu pārcelšanu no Senior Legal Advisor/Legal Counsel amata EUPM galvenajā mītnē Sarajevā uz citu amatu – uz kuru viņa konkrēti pieteicās brīdī, kad viņa arī Sarajevā veica Criminal Justice Unit Adviser pienākumus Criminal Justice Adviser Prosecutor amatā EUPM Baņas Lukas reģionālajā birojā,– kā iecelšanu zemāka līmeņa amatā, kurš tai ir mazāk interesants no profesionālā viedokļa, un tātad, kā sodu.

76      Turklāt jānorāda, ka jebkuram ierēdnim, kurš pat pirms Civildienesta noteikumu 22.a panta stāšanās spēkā ir uzņēmies iniciatīvu brīdināt savu priekšniecību par sev zināmām nelikumībām vai par tiesību aktos noteikto pienākumu nepildīšanu, ar ko varētu tikt aizskartas Savienības finansiālās intereses, jau bija tiesības izmantot iestādes, kuras dienestā viņš strādāja, aizsardzību pret jebkādu iespējamo atriebību šīs informēšanas dēļ, kā arī neciest no šīs iestādes aizspriedumiem, ja vien ierēdnis ir rīkojies pamatoti un godīgi (spriedums, 2019. gada 4. aprīlis, Rodriguez Prieto/Komisija, T‑61/18, EU:T:2019:217, 71. punkts). Nevar būt citādi ar EUPM personāla locekli, tādu kā prasītāja, kurai šie principi ir piemērojami mutatis mutandis (skat. iepriekš 44. punktā minēto judikatūru).

77      Šajos apstākļos iepriekš minētie elementi, to hronoloģiskā kārtība, kā arī konteksts, kurā tie iekļaujas, ļauj uzskatīt, ka noteicošais iemesls apstrīdēto lēmumu pieņemšanai bija nevis dienesta intereses, kas saistītas ar nepieciešamība, lai prasītājas veiktais darbs Criminal Justice Adviser Prosecutor amatā būtu pieejams Baņā Lukā, bet tas, ka viņa kopā ar A bija ziņojusi par apgalvotajām nelikumībām EUPM pārvaldībā. Tātad ir jākonstatē, ka apstrīdētajos lēmumos ir pieļauta pilnvaru nepareiza izmantošana, jo tie ir tikuši pieņemti, lai sasniegtu citus – neleģitīmus un iepriekš nenorādītus – mērķus un ka tātad EUPM vadītājs ir izmantojis savas pilnvaras citā nolūkā, nevis tajā, kuram viņam šīs pilnvaras ir tikušas piešķirtas.

78      Padomes norādītais apstāklis, saskaņā ar kuru veicamā izmeklēšana par Civilās plānošanas un īstenošanas centra direktora lēmumu pēc A vēstules (skat. iepriekš 63. punktu) nav ļāvusi atklāt pārkāpumu esamību, neatspēko iepriekš 77. punktā norādīto secinājumu. Proti, šīs izmeklēšanas rezultāti neietekmē jautājumu, vai prasītājas pārcelšana citā amatā bija saistīta ar 2010. gada 17. marta vēstuli un vai tai bija sodošs raksturs tāpēc, ka viņa bija norādījusi uz iespējamiem pārkāpumiem EUPM pārvaldē. Turklāt Padome nekad nav apgalvojusi, ka prasītāja nav rīkojusies labticīgi, iesniedzot minēto vēstuli savam priekšniekam.

79      Turklāt, tā kā Padome norāda, ka prasītāja ir norādījusi uz savu pieejamību strādāt EUPM citā amatā, nevis tajā, uz kuru attiecās viņas kandidatūra Chief of Legal Office amatam, pietiek norādīt, ka šāds paziņojums, kas faktiski izriet no lietas materiāliem, nevar attaisnot pārcelšanu amatā, kura tika izlemta kontekstā, kad tika ziņots par iespējamiem pieļautajiem pārkāpumiem EUPM. Tas, ka prasītāja varēja lūgt Itālijas iestādēm, lai tās izbeidz viņas norīkojumu, arī nevar apstiprināt pārcelšanas amatā likumīgumu. Papildus tam, ka šāda iespēja rastos tikai pēc pārcelšanas amatā, ar to nevar leģitimizēt pārcelšanas pasākumu, kuram ir sodošs, pat ļaunprātīgs, raksturs.

80      Tālāk, Padomes norādītais fakts, ka prasītājas ieņemamais amats Sarajevā, Chief of Legal Office,  no 2010. gada 1. janvāra pēc EUPM restrukturizācijas tika pārsaukts par Senior Legal Advisor/Legal Counsel,  neļauj pierādīt, ka vairs nebija vajadzības pēc pakalpojumiem EUPM ģenerālbirojā Sarajevā vai ka apstrīdētie lēmumi ir tikuši pieņemti tikai dienesta interesēs.

81      Turklāt, ciktāl Padome būtībā apgalvo, ka norādītā vārdu apmaiņa starp prasītāju un EUPM vadītāja vietnieku 2010. gada aprīlī, kas pieminēta prasītājas 2020. gada 17. februāra mutvārdu apsvērumos, ir jauni fakti un tādēļ tie ir nepieņemami, pietiek norādīt, ka šādas sarunas būtībā jau tika pieminētas prasības pieteikumā.

82      Ņemot vērā iepriekš minēto, pamats par pilnvaru nepareizu izmantošanu ir jāapmierina. Tādēļ ir jāatceļ apstrīdētie lēmumi un nav vajadzības lemt par citiem iebildumiem, kuri ir izvirzīti trešajā un piektajā pamatā, kā arī par prasītājas citiem pamatiem.

 Par prasību atlīdzināt zaudējumus

 Par pieņemamību

83      Padome, neizvirzot formālu iebildi par nepieņemamību, savā atbildē uz repliku apgalvo, ka attiecībā uz prasību par zaudējumu atlīdzināšanu 8000 EUR apmērā, kuru prasītāja ir pirmo reizi norādījusi replikā un kura ir par to apgalvoti ciesto materiālo zaudējumu atlīdzināšanu, kas radušies tādējādi, ka slimības atvaļinājuma dēļ viņa nav varējusi izmantot pabalstu par komandējumu, viņa nav nedz lūgusi, nedz saņēmusi atļauju paplašināt savas prasības apjomu šajā ziņā.

84      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 76. panta e) punktu prasītājam prasības pieteikumā ir jānorāda savi prasījumi. Tādējādi principā var tikt ņemti vērā vienīgi tie prasījumi, kas ir izklāstīti prasības pieteikumā par lietas ierosināšanu, un prasības pamatotība ir jāizvērtē vienīgi, ņemot vērā prasības pieteikumā par lietas ierosināšanu formulētos prasījumus (spriedums, 2018. gada 24. oktobris, Epsilon International/Komisija, T‑477/16, nav publicēts, EU:T:2018:714, 45. punkts; šajā ziņā skat. arī spriedumus, 1965. gada 8. jūlijs, Krawczynski/Komisija, 83/63, EU:C:1965:70, 785. punkts, un 1979. gada 25. septembris, Komisija/Francija, 232/78, EU:C:1979:215, 3. punkts).

85      Saskaņā ar Reglamenta 84. panta 1. punktu ir atļauts izvirzīt jaunus pamatus ar nosacījumu, ka tie ir saistīti ar tādiem tiesību vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi tiesvedības gaitā. No judikatūras izriet, ka šis nosacījums it īpaši attiecas uz visiem prasījumu grozījumiem un ka, nepastāvot tiesību vai faktiskiem apstākļiem, kuri kļuvuši zināmi rakstveida procesa gaitā, var tikt ņemti vērā vienīgi prasības pieteikumā izklāstītie prasījumi (spriedumi, 2013. gada 13. septembris, Berliner Institut für Vergleichende Sozialforschung/Komisija, T‑73/08, nav publicēts, EU:T:2013:433, 43. punkts, un 2018. gada 24. oktobris, Epsilon International/Komisija, T‑477/16, nav publicēts, EU:T:2018:714, 46. punkts).

86      Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamats, ar kuru tiek izvērsts kāds sākotnēji prasības pieteikumā tieši vai netieši norādīts pamats un kas ir cieši ar to saistīts, ir jāatzīst par pieņemamu (skat. spriedumu, 2018. gada 8. novembris, “Pro NGO!”/Komisija, T‑454/17, EU:T:2018:755, 70. punkts un tajā minētā judikatūra).

87      Šajā gadījumā, kā norāda arī Padome, patiešām ir taisnība, ka prasība par zaudējumu atlīdzināšanu šajā lietā prasības pieteikumā netika formulēta. Tomēr prasītājas apgalvoti ciestais materiālais kaitējums rodas tādā faktu kontekstā, kuri radušies pēc prasības celšanas, proti, 2010. gada 16. jūnija, vienlaikus – pēc prasītājas apgalvotā – tas esot saistīts ar morālās vardarbības aktiem, no kuriem tā esot cietusi EUPM un kas norādīti prasības pieteikumā. No vienas puses, prasītāja atsaucas uz medicīniskām izziņām, kuras tika izdotas pēc prasības celšanas, lai pierādītu, ka viņa bija slimības atvaļinājumā sākot no 2010. gada augusta līdz viņas norīkojuma beigām EUPM un ka šis slimības atvaļinājums ir sekas šajā organizācijā piedzīvotās vardarbības epizodēm. No otras puses, viņa balstās uz 2011. gada februāra un marta vēstulēm, lai pierādītu, ka viņa nevarēja saņemt daļu no komandējuma pabalsta par 2010. gadu, jo slimības atvaļinājuma dēļ nebija darbā. Šie elementi tapa zināmi tiesvedības lietā T‑271/10 rakstveida daļas gaitā, starp prasības pieteikuma un replikas iesniegšanu, un prasītāja tos izvirzīja savā atbildē uz repliku, kurā tika norādīta arī minētā prasība par zaudējumu atlīdzināšanu.

88      Šādos apstākļos būtu pretrunā pareizai tiesvedībai un procesuālās ekonomijas prasībai likt prasītājai celt jaunu prasību par zaudējumu atlīdzināšanu attiecībā uz materiālo kaitējumu, kuru tā esot cietusi viņas apgalvotās psiholoģiskās vardarbības dēļ. Tādēļ šī prasība ir pieņemama.

89      Turklāt, ciktāl Padome norāda, ka prasītājas apsvērumos par otro apelācijas spriedumu konkrētie norādītie apstākļi ir jauni, un tātad, nepieņemami, jānorāda, ka Padomes norādītajā punktā prasītāja būtībā norāda argumentu, kurš balstās uz Itālijas tiesneša 2020. gada 21. janvāra rīkojumu un kura mērķis ir pierādīt tāda morālā kaitējuma esamību, ko viņas profesionālajai reputācijai būtībā radījuši apstrīdētie lēmumi. Šajā nolūkā viņa iesniedza aplūkojamo lēmumu, kurā pēc viņas sūdzības tiek noteikts veikt izmeklēšanu par 2011. gada aprīlī publicētā raksta autoru. Viņa arī iesniedza minēto rakstu, kurš, viņasprāt, ir par šīs lietas apstākļiem un kurš ir apmelojošs pret viņu.

90      Saskaņā ar Reglamenta 85. panta 3. punktu pamatlietas puses izņēmuma kārtā var sniegt papildu pierādījumus vai izteikt pierādījumu piedāvājumus pirms tiesvedības mutvārdu daļas pabeigšanas vai pirms Vispārējās tiesas lēmuma izlemt lietu bez tiesvedības mutvārdu daļas ar nosacījumu, ka kavēšanās šo ziņu iesniegšanā ir attaisnota. Šie principi ir piemērojami šajā tiesvedībā pēc atcelšanas un lietas nosūtīšanas atpakaļ, jo tas ir daļējs šīs pašas tiesvedības, kura ir aizsākta ar prasības pieteikuma iesniegšanu, pagarinājums (šajā ziņā skat. spriedumu, 2018. gada 13. decembris, Kakol/Komisija, T‑641/16 RENV un T‑137/17, nav publicēts, EU:T:2018:958, 70. punkts).

91      Šajā gadījumā nav strīda par to, ka prasītājas 2020. gada 17. februāra apsvērumu pielikumā iesniegtais rīkojums nevarēja tikt iesniegts iepriekš, jo šī rīkojuma datums ir 2020. gada janvāris. Tādēļ, ievērojot šī rīkojuma neseno raksturu, tā iesniegšana ir pieņemama (šajā ziņā skat. spriedumu, 2018. gada 23. aprīlis, Verein Deutsche Sprache/Komisija, T‑468/16, nav publicēts, EU:T:2018:207, 20. punkts).

92      Savukārt saistībā ar 2011. gada aprīlī publicēto rakstu, prasītāja nenorāda īpašus apstākļus, kas attaisnotu tā iesniegšanu viņas apsvērumu par otro apelācijas spriedumu pielikumā, un tātad – vairākus gadus pēc minētā raksta publicēšanas. Šajos apstākļos šis pierādījums ir jāatzīst par nepieņemamu.

 Par lietas būtību

93      Prasītāja apgalvo, ka EUPM prettiesiskā rīcība tai ir radījusi kaitējumu. Pirmkārt, viņa esot cietusi morālo kaitējumu, ko viņas veselībai, integritātei, cieņai un profesionālajai reputācijai radīja pārcelšanas citā amatā un “pazemināšanas pakāpē” izraisītie zaudējumi viņas dēļ. Otrkārt, viņa esot cietusi morālo kaitējumu, ko izraisīja vardarbības fakti EUPM iekšienē. Šajā kontekstā viņa atsaucas uz viņas veselībai radīto kaitējumu. Viņa uzskata, ka zaudējumi jānovērtē ex aequo et bono un to summa ir 30 000 EUR. Viņa precizē, ka zaudējumu summas piespriešana ir vienīgais veids, kā labot apstrīdēto lēmumu prettiesiskumu. Turklāt viņa savā replikā lūdz atlīdzināt zaudējumus par to, ka slimības atvaļinājuma dēļ viņa nevarēja saņemt pabalstu par komandējumu. Šis zaudējums esot 8000 EUR.

94      Padome norāda, ka prasības pieteikumā neesot ietverti nekādi faktu elementi par prasītājas integritātei izraisītā kaitējuma esamību. Attiecībā uz veselībai nodarīto kaitējumu tā norāda, ka prasītāja nav pierādījusi, ka bija kāda cēloņsakarība starp viņas pārcelšanu citā amatā un viņas veselības stāvokli. Turklāt tā norāda, ka prasītāja replikā esot norādījusi jaunus elementus, kuri ir balstīti uz notikumiem, kas norisinājās pēc viņas pārcelšanas, un līdz ar to tie nevar tikt izmantoti, lai nodibinātu nepieciešamo cēloņsakarību ar apstrīdētajiem lēmumiem. Runājot par prasību par 8000 EUR zaudējumu atlīdzināšanu, tā apgalvo, ka prasītāja nav pierādījusi tiešu un skaidru cēloņsakarību starp norādītiem zaudējumiem un lēmumu par pārcelšanu citā amatā. Tā piebilst, ka pabalsta par komandējumu apmērs nav mainījies līdz ar prasītājas pārcelšanu uz Baņu Luku. Turklāt tā apstrīd to, ka apstrīdēto lēmumu iespējamās atcelšanas lietderīgās ietekmes neesamību izraisītu tiesības uz papildu kaitējuma atlīdzību.

95      Vispirms ir jānorāda, ka prasītājas prasība par kaitējuma atlīdzību ir balstīta uz Savienības ārpuslīgumiskās atbildības režīmu tās iestāžu prettiesiskās rīcības dēļ.

96      Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās LESD 340. panta otrās daļas izpratnē ir atkarīga no tā, vai ir izpildīti visi nosacījumi, proti, tādas tiesību normas pietiekami būtiska pārkāpuma esamība, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, zaudējumu esamība un cēloņsakarība starp akta autora pienākumu pārkāpumu un cietušajām personām nodarītajiem zaudējumiem (skat. spriedumu, 2019. gada 10. septembris, HTTS/Padome, C‑123/18 P, EU:C:2019:694, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

97      Šajā lietā, pirmkārt, runājot par prasītājas prasību par morālā kaitējuma atlīdzināšanu, kas radies līdz ar viņas pārcelšanu citā amatā, jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja prasījumi par morālā kaitējuma atlīdzību ir pamatoti ar atceltā akta prettiesiskumu, Vispārējās tiesas nospriestā atcelšana pati par sevi ir atbilstīga atlīdzība un principā pietiekama par jebkādu morālo kaitējumu, kuru prasītāja būtu varēju ciest (skat. spriedumu, 2015. gada 18. septembris, Wahlström/Frontex, T‑653/13 P, EU:T:2015:652, 82. punkts un tajā minētā judikatūra).

98      Tomēr ir ticis nospriests, ka akta atcelšana, ja tai nav nekādas lietderīgās ietekmes, nevar pati par sevi būt atbilstīga un pietiekama atlīdzība par morālo kaitējumu, kas radīts ar atcelto aktu (spriedums, 2015. gada 18. septembris, Wahlström/Frontex, T‑653/13 P, EU:T:2015:652, 83. punkts).

99      Taču šajā lietā, tā kā prasītājas norīkojums beidzās 2010. gada beigās un EUPM pilnvarojums beidzas 2012. gadā, apstrīdēto lēmumu atcelšanai nav nekādas lietderīgās ietekmes un tā nav atbilstoša un pietiekama prasītājas ciestā morālā kaitējuma atlīdzība.

100    Tātad ir jānosaka, vai apstrīdēto lēmumu prettiesiskums, kāds ir konstatēts iepriekš 48.–82. punktā, atbilst tādas tiesību normas pietiekami būtiskam pārkāpumam, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, un vai prasītāja ir pierādījusi, ka pastāv ar šo prettiesiskumu saistīts kaitējums.

101    Runājot par nosacījumu saistībā ar prettiesiskas rīcības esamību ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar kāda tiesību akta prettiesiskuma konstatēšanu – lai kā arī šāds prettiesiskums nesarūgtinātu – nav pietiekami, lai uzskatītu, ka ir izpildīts nosacījums par Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos saistībā ar iestādēm pārmestās rīcības prettiesiskumu (skat. spriedumu, 2014. gada 25. novembris, Safa Nicu Sepahan/Padome, T‑384/11, EU:T:2014:986, 50. punkts un tajā minētā judikatūra). Šis nosacījums prasa tādas tiesību normas pietiekami būtisku pārkāpumu, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām. Šāds pārkāpums ir pierādīts, ja pārkāpuma raksturs ir tāds, ka attiecīgā iestāde acīmredzami un būtiski nav ievērojusi savas rīcības brīvības robežas, un šajā skarā vērā ņemamie elementi tostarp ir pārkāptās normas skaidrība un precizitāte, kā arī novērtējuma brīvības apjoms, ko pārkāptā norma sniedz Savienības iestādei (skat. spriedumu, 2017. gada 30. maijs, Safa Nicu Sepahan/Padome, C‑45/15 P, EU:C:2017:402, 29. un 30. punkts un tajos minētā judikatūra).

102    Šajā lietā ir pierādīts, ka apstrīdētajos lēmumos ir pieļauta pilnvaru nepareiza izmantošana, jo tie ir tikuši pieņemti, lai sasniegtu citus mērķus, nevis tos, kas ir izvirzīti un leģitīmi, proti, sodīt prasītāju un tās kolēģus par ziņošanu par iespējamiem pārkāpumiem EUPM pārvaldībā.

103    Šāds pārkāpums, kas izdarīts apstākļos, kad Savienības iestādēm ir plaša novērtējuma brīvība un Vispārējās tiesas īstenotā kontrole ir ierobežota (skat. iepriekš 43. un 49. punktu), ir jāuzskata par īpaši smagu un tādu, kas veido pietiekami būtiska pārkāpuma sastāvu, par kuru iestājas Savienības atbildība.

104    Katrā gadījumā šajā lietā ir pietiekami tikai konstatēt prettiesiskumu, lai uzskatītu, ka ir izpildīts pirmais no trim Savienības atbildības iestāšanās nosacījumiem par valsts norīkotam darbiniekam nodarīto kaitējumu.

105    Proti, strīds civildienesta jomā atbilstoši LESD 270. pantam un Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantam, ieskaitot to, kas attiecas uz kaitējumu, kāds ierēdnim un darbiniekam ir nodarīts, uz ko attiecas īpaši vai speciāli noteikumi salīdzinājumā ar tiem, kas izriet no vispārīgajiem principiem, kuri regulē Savienības ārpuslīgumisko atbildību atbilstoši LESD 268. pantam un LESD 340. panta otrajai daļai. It īpaši no Civildienesta noteikumiem izriet, ka atšķirībā no jebkuras citas privātpersonas Savienības ierēdni vai darbinieku ar iestādi, pie kuras viņš pieder, saista juridiskas darba attiecības, kurām ir raksturīgs konkrētu savstarpējo tiesību un pienākumu līdzsvars, kas ir atspoguļots iestādes rūpības pienākumā attiecībā uz konkrēto personu (skat. spriedumu, 2010. gada 16. decembris, Komisija/Petrilli, T‑143/09 P, EU:T:2010:531, 46. punkts un tajā minētā judikatūra). No tā izriet, ka vienīgi ar prettiesiskuma konstatējumu pietiek, lai uzskatītu, ka ir izpildīts pirmais no trim nosacījumiem, kas nepieciešami, lai iestātos Savienības atbildība par tās ierēdņiem un darbiniekiem nodarītajiem zaudējumiem Savienības civildienesta tiesību pārkāpuma dēļ (spriedums, 2011. gada 12. jūlijs, Komisija/Q, T‑80/09 P, EU:T:2011:347, 45. punkts). Iepriekš 44. punktā izklāstīto iemeslu dēļ šie principi tādā gadījumā kā izskatāmā lieta ir piemērojami mutatis mutandis.

106    No tā izriet, ka tālāk jāpārbauda, vai konstatētais prettiesiskums ir radījis prasītājai reālu un neapšaubāmu morālo kaitējumu, šajā ziņā pārliecinoties, ka šis kaitējums ir tiešas šī prettiesiskuma sekas (šajā ziņā skat. spriedumu, 2017. gada 4. aprīlis, Ombuds/Staelen, C‑337/15 P, EU:C:2017:256, 127. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā ziņā jāprecizē, ka, lai gan piedāvājuma sniegt pierādījumus iesniegšana ne vienmēr tiek uzskatīta par šāda kaitējuma atzīšanas nosacījumu, prasītājam vismaz ir jāpierāda, ka attiecīgajai iestādei pārmestā rīcība varēja viņam šādu kaitējumu radīt (spriedums, 2009. gada 16. jūlijs, SELEX Sistemi Integrati/Komisija, C‑481/07 P, nav publicēts, EU:C:2009:461, 38. punkts).

107    Prasītāja norāda, ka viņa esot cietusi morālo kaitējumu, ko viņas veselībai, integritātei, cieņai un profesionālajai reputācijai radīja pārcelšanas citā amatā izraisītie zaudējumi. Viņa arī norāda uz netaisnības izjūtu un satraukumu, ko izraisīja vajadzība tiesas ceļā iegūt savu tiesību atzīšanu. Turklāt viņa atgādina, ka viņas pārcelšana un “pazemināšana amatā” bija tiešas sekas tam, ka viņa ziņoja par iespējamiem darbības traucējumiem EUPM.

108    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka pārcelšana amatā no “vecākā” [speciālista] amata uz “ne  vecākā”, kas notikusi iespējamo pārkāpumu paziņošanas kontekstā un kas atzīta par prettiesisku pilnvaru nepareizas izmantošanas dēļ, var konkrētajai personai izraisīt tostarp izjūtas par integritātes un cieņas aizskārumu, netaisnību, kā arī satraukumu, kas savukārt rada morālo kaitējumu, par kuru pienākas atlīdzība. Šāds kaitējums ir tieši saistīts arī ar apstrīdētajos lēmumos pieļauto prettiesiskumu un šis prettiesiskums ir noteicošais šī kaitējuma iemesls. Turklāt šo konstatējumu apstiprina prasītājas iesniegtā 2010. gada 23. augusta ārsta izziņa, no kuras tostarp izriet, ka tās pārcelšana amatā un to ietverošie apstākļi ir ietekmējuši viņas garīgo veselību.

109    Līdz ar to, ņemot vērā lietas apstākļus, jāuzskata, ka minimālais 30 000 EUR pabalsts, kas ir novērtēts ex æquo et bono, ir atbilstoša atlīdzība par prasītājas ciesto morālo kaitējumu, kas izraisīts ar apstrīdētajiem lēmumiem, viņu pārceļot citā amatā uz Baņu Luku.

110    Otrkārt, attiecībā uz prasītājas prasību par no morālās vardarbības izrietošā morālā kaitējuma atlīdzināšanu, viņa faktiski atsaucas ne tikai uz pārcelšanu citā amatā un “pazemināšanu”, kas paredzētas apstrīdētajos lēmumos, bet arī uz citiem aktiem – gan pirms, gan pēc minētajiem lēmumiem. Prasītāja kā netiešo pierādījumu vardarbīgajam kontekstam pirms apstrīdētajiem lēmumiem norāda viņas izslēgšanu no galvenajām EUPM darbībām viņas norīkojuma laikā un kā netiešo pierādījumu pēc lēmumiem – ierobežoto piekļuvi telefona sakariem EUPM galvenajā mītnē, “ļoti agresīvas” elektroniskā pasta vēstules ar aicinājumu atbrīvot biroja telpas un nepamatotus apgrūtinājumus atvaļinājuma saņemšanai. Savā replikā viņa norāda uz papildus darbībām, kuras viņa uzskata par vardarbīgām, kā, piemēram, komandējuma daļēja atcelšana, atvaļinājuma dienu skaita samazināšana, viņas izslēgšana no vīriešu un sieviešu koordinācijas padomes un to, ka netika pagarinātas viņas pilnvaras arbitrāžas tiesas priekšsēdētājas amatā.

111    Pieņemot, ka apstrīdēto lēmumu pieņemšanu pašu par sevi var kvalificēt par morālo vardarbību, pietiek konstatēt, ka jau ir tikusi atzīta atbilstīga atlīdzība par vispārējo morālo kaitējumu, kas prasītājai radies no viņas pārcelšanas amatā uz Baņu Luku ar apstrīdētajiem lēmumiem (skat. šā sprieduma 97.–109. punktu). Šajā kontekstā minēto lēmumu negatīvā ietekme uz prasītājas garīgo veselību arī tika ņemta vērā. Citi prasītājas norādītie apstākļi, pamatojoties uz sniegto informāciju, neļauj konstatēt, ka apstrīdētie lēmumi iekļaujas morālās vardarbības darbību sērijā. Šajos apstākļos papildu atlīdzību par tādu morālo kaitējumu, kas radies prasītājai morālās vardarbības rezultātā, nevar piešķirt.

112    Treškārt, attiecībā uz prasību par materiālā kaitējuma atlīdzināšanu 8000 EUR apmērā, kas radies prasītājai tādēļ, ka piedzīvotās morālās vardarbības rezultātā piešķirtā slimības atvaļinājuma dēļ viņa nevarēja saņemt komandējuma pabalstu, ir jākonstatē, ka šai ziņā Padomes ārpuslīgumiskā atbildība nevar iestāties.

113    Proti, prasītājas norādītie argumenti nav pietiekami precīzi un skaidri, lai varētu konstatēt, ka nosacījumi, kuriem ir pakļauta ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās, šajā lietā ir izpildīti. Precīzāk – pierādošie elementi, kurus sniegusi prasītāja, neļauj konstatēt cēloņsakarības pastāvēšanu starp apgalvoto morālo kaitējumu un veselības problēmām, kas bija pamatā slimības atvaļinājumam tajā laikposmā, kurā viņa nevarēja saņemt pabalstu par komandējumu. Ciktāl prasītāja atsaucas uz ārsta izziņu, jākonstatē, ka, lai gan kļūst acīmredzami tas, ka prasītājai ir “depresīvi traucējumi”, kurus izraisījusi morālā vardarbība darba vietā, tā tomēr neļauj konstatēt, ka minētie traucējumi izrietēja no morālās vardarbības, jo, lai secinātu, ka šāda vardarbība pastāv, izziņas autors ir balstījies noteikti tikai uz prasītājas viņam sniegto aprakstu par viņas darba apstākļiem EUPM (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 17. septembris, CQ/Parlaments, F‑12/13, EU:F:2014:214, 127. punkts un tajā minētā judikatūra). Bez tam, kā jau tika konstatēts iepriekš 111. punktā, prasītāja nav pierādījusi, ka pastāv apstākļi, kurus var uzskatīt par tādiem, kas atklāj morālās vardarbības kontekstu. Turklāt prasītāja norāda, ka viņa atteicās parakstīt paziņojumu par dienesta turpināšanu sava norīkojuma laikā, tādējādi atsakoties no pabalsta par komandējumu, nepierādot, ka viņa nevarēja saņemt šādu pabalstu sava slimības atvaļinājuma laikā.

114    No visa iepriekš minētā izriet, ka prasība par zaudējumu atlīdzināšanu ir jāapmierina, ciktāl tā attiecas uz ar apstrīdētajiem lēmumiem izraisītā morālā kaitējuma atlīdzināšanu, un pārējā daļā tā ir jānoraida.

 Par pieteikumiem par procesa organizatoriskajiem pasākumiem

115    Prasītāja lūdza pieņemt procesa organizatoriskos pasākumus saskaņā ar Vispārējās tiesas 1991. gada 2. maija Reglamenta 64. pantu. Savos pieteikumos prasītāja lūdz izsniegt vēstuli, kuru EUPM civilo operāciju komandieris esot adresējis Itālijas iestādēm sakarā ar viņas neattaisnotu prombūtni no EUPM, kā arī izsniegt dokumentus par EUPM politiku potēšanās jautājumā, kas bija spēkā 2009. gada novembrī.

116    Tā kā šajos pieteikumos nav ietvertas nekādas atbilstošas norādes, kas ļautu izvērtēt to lietderību šī strīda atrisināšanai, tie ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

117    Atbilstoši Reglamenta 219. pantam Vispārējā tiesa nolēmumos, kas pasludināti pēc tās nolēmumu atcelšanas un lietas nodošanas atpakaļ, lemj par tiesāšanās izdevumiem attiecībā uz tiesvedību Vispārējā tiesā un apelācijas tiesvedību Tiesā. Tā kā Tiesa ar otro apelācijas spriedumu atcēla spriedumu, kas tai bija nosūtīts atpakaļ, un atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu, Vispārējai tiesai šajā spriedumā ir jālemj par visiem tiesāšanās izdevumiem visās tajās ierosinātajās tiesvedībās, ieskaitot pagaidu noregulējuma tiesvedībā un tiesvedībā pēc lietas pirmās nosūtīšanas atpakaļ, kā arī par tiesāšanās izdevumiem apelācijas tiesvedībās lietās C‑455/14 P un C‑413/18 P.

118    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

119    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 3. punktam, ja lietas dalībniekiem nolēmums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Tomēr Vispārējā tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem. Turklāt atbilstoši šī paša reglamenta 135. panta 1. punktam, ja to prasa taisnīgums, Vispārējā tiesa var nolemt, ka lietas dalībnieks, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, savus tiesāšanās izdevumus sedz pats un tikai daļēji atlīdzina pretējās puses tiesāšanās izdevumus vai pat vispār tiek atbrīvots no šī pienākuma.

120    Šajā lietā, ievērojot visus lietas apstākļus un it īpaši to, ka Padomei spriedums ir nelabvēlīgs par lielāko daļu tās prasījumu pēc vairākām instancēm, tai jāpiespriež atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus un segt savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar šo tiesvedību, kā arī ar tiesvedībām lietās T‑271/10, T‑271/10 R, T‑271/10 RENV, C‑455/14 P un C‑413/18 P. Attiecībā uz prasītājas lūgumu par to, lai tiesāšanās izdevumi tiek palielināti par 8 %, ir jākonstatē tikai tas, ka šāds lūgums ir priekšlaicīgs un tas attiecīgajā gadījumā būtu jāizskata tiesāšanās izdevumu noteikšanas procedūrā.

Pamatojoties uz iepriekšminēto,

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

nospriež:

1)      Atcelt 2010. gada 7. aprīļa lēmumu, ko parakstījis Eiropas Savienības Policijas misijas (EUPM) Bosnijā un Hercegovinā personāla vadītājs un ar kuru H tika pārcelta darbā Criminal Justice Adviser  Prosecutor amatā uz Baņu Luku (Bosnija un Hercegovina) reģionālo biroju, un 2010. gada 30. aprīļa lēmumu, kuru parakstījis EUPM vadītājs, kā noteikts Padomes lēmuma 2009/906/KĀDP (2009. gada 8. decembris) par EUPM Bosnijā un Hercegovinā 6. pantā, precizējot viņas pārcelšanas amatā operatīvo iemeslu.

2)      Piespriest Eiropas Savienības Padomei izmaksāt H naudas summu 30 000 EUR apmērā.

3)      Pārējā daļā prasību noraidīt.

4)      Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus pati, kā arī atlīdzina H tiesāšanās izdevumus šajā lietā un lietās T271/10, T271/10 R, T271/10 RENV, C455/14 P un C413/18 P.

Collins

Kreuschitz

Csehi

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2020. gada 18. novembrī.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – angļu.