VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2012. gada 19. septembrī(*)
ERAF – Finanšu atbalsta samazināšana – Darbības programma 1. mērķa reģionā Tīringenes federālajā zemē (Vācija) (1994.–1999. gads)
Lieta T‑265/08
Vācijas Federatīvā Republika, ko pārstāv M. Lumma, T. Henze, C. Blaschke un K. Petersen, pārstāvji, kuriem palīdz U. Karpenstein, advokāts,
prasītāja,
ko atbalsta
Spānijas Karaliste, ko sākotnēji pārstāvēja J. M. Rodríguez Cárcamo, pēc tam – N. Díaz Abad un J. M. Rodríguez Cárcamo, un visbeidzot – A. Rubio González, abogados del Estado,
Francijas Republika, ko pārstāv G. de Bergues un N. Rouam, pārstāvji,
un
Nīderlandes Karaliste, ko pārstāv C. Wissels, Y. de Vries, B. Koopman, M. Bulterman un J. Langer, pārstāvji,
personas, kas iestājušās lietā,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv A. Steiblyté un B. Conte, pārstāves,
atbildētāja,
par prasību atcelt Komisijas 2008. gada 30. aprīļa Lēmumu C(2008) 1690, galīgā redakcija, par Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansējuma samazinājumu darbības programmai 1. mērķa reģionā Tīringenes federālajā zemē (Vācija) (1994.–1999. gads) atbilstoši Komisijas 1994. gada 5. augusta Lēmumam C (94) 1939/5.
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs O. Cūcs [O. Czúcz], tiesneši I. Labucka (referente) un D. Gracijs [D. Gratsias],
sekretāre T. Vailere [T. Weiler], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 27. septembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 1993. gada 3. septembrī Vācijas valdība Eiropas Kopienu Komisijā iesniedza pieteikumu Kopienas finanšu atbalsta saņemšanai darbības programmas finansējumam 1. mērķa reģionā Tīringenes federālajā zemē (Vācija) (1994.–1999. gads), paredzot atbalstu mazo un vidējo uzņēmumu (turpmāk tekstā – “MVU”) ieguldījumiem ražošanā.
2 1994. gada 29. jūlijā Komisija pieņēma Lēmumu 94/628/EK par Kopienu atbalsta sistēmas izveidi, lai sniegtu Kopienu strukturālo palīdzību Vācijas reģionos, uz kuriem attiecas 1. mērķis, proti: Mēklenburgas–Priekšpomerānijas, Brandenburgas, Saksijas–Anhaltes, Saksijas, Tīringenes un Austrumberlīnes reģioniem (OV L 250, 18. lpp.). Šis lēmums ļāva izveidot jauno darbības programmu federālajās zemēs.
3 Ar 1994. gada 5. augusta Lēmumu C (94) 1939/5 Komisija apstiprināja darbības programmu Tīringenes federālajai zemei, uz kuru attiecās 1. mērķis Vācijā (Arinco Nr. 94.DE.16.005) (turpmāk tekstā – “attiecīgā palīdzība”), paredzot struktūrfondu dalību 1 021 771 000 ekiju apmērā, kam saskaņā ar 1999. gada 29. decembra Lēmumu C (99) 5087 atbilst EUR 1 086 827 000, ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) līdzfinansējumu maksimāli EUR 1 020 719 000 apmērā. Par vadošo iestādi tika iecelta Tīringenes federālās zemes Ekonomikas un satiksmes ministrija.
4 2.1. pasākumam saistībā ar atbalstu MVU ražošanas darbībām ar Lēmumu C (99) 5087 kopējais izdevumu apmērs tika noteikts EUR 674 104 000 apmērā un ERAF ieguldījums – EUR 337 052 000 apmērā.
5 2001. gadā Komisija, pamatojoties uz Padomes 1988. gada 19. decembra Regulas (EEK) Nr. 4253/88, ar ko paredz īstenošanas noteikumus Regulai (EEK) Nr. 2052/88 attiecībā uz struktūrfondu, struktūrfondu un Eiropas Investīciju bankas un citu pastāvošo finansēšanas instrumentu darbības koordināciju (OV L 374, 1. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 1993. gada 20. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2082/93 (OV L 193, 20. lpp.), 23. panta 2. punktu un Komisijas 1997. gada 15. oktobra Regulas (EK) Nr. 2064/97, ar ko ievieš sīki izstrādātus noteikumus Padomes regulas (EEK) Nr. 4253/88 īstenošanai attiecībā uz to, kā dalībvalstis veic kopīgi ar struktūrfondiem finansēto darbību finanšu kontroli (OV L 290, 1. lpp.), 14. pantu, veica sistemātisku vadības un kontroles sistēmu pārbaudi Tīringenes federālajā zemē.
6 2002. gada 30. janvārī Komisija iesniedza savu gala ziņojumu par Tīringenes un Saksijas–Anhaltes federālo zemju darbības programmām, kurā bija ietvertas rekomendācijas.
7 2002. gada 24. jūnijā audita sabiedrība sagatavoja un iesniedza Komisijai Regulas Nr. 2064/97 8. pantā paredzēto deklarāciju.
8 Ar 2002. gada 18. jūlija vēstuli Vācijas iestādes iesniedza savu pieteikumu par galīgā maksājuma izsniegšanu saistībā ar attiecīgo palīdzību. 2003. gada 27. jūnijā Komisija slēdza attiecīgo palīdzību un veica galīgo maksājumu pieprasītajā apmērā.
9 Pēc palīdzības slēgšanas, proti, 2003. gada 27.–31. oktobrī, 10.–21. novembrī, 1.–5. decembrī un 11. decembrī, Eiropas Kopienu Revīzijas palāta veica vairākus pārbaudes apmeklējumus. 2004. gadā tā, pārbaudot deklarāciju par pārskatu ticamību attiecībā uz 2003. gadu, analizēja attiecīgās palīdzības trūkumus. Tika pārbaudīti 28 2.1. pasākuma projekti.
10 2004. gada 22. jūnijā Revīzijas palāta Vācijas iestādēm iesniedza savu sākotnējo pārbaudes ziņojumu. Ar 2004. gada 31. augusta un 13. oktobra vēstulēm Vācijas iestādes iesniedza Revīzijas palātai papildu informāciju.
11 Ar 2005. gada 17. janvāra vēstuli Revīzijas palāta valsts iestādēm iesniedza savu pārbaudes ziņojumu (turpmāk tekstā – “2005. gada 17. janvāra pārbaudes ziņojums”). Tajā tika norādīts uz atsevišķiem un sistemātiskiem pārkāpumiem saistībā ar noteiktām darbībām, piemēram, tādu uzņēmumu finansēšanu, kuri neatbilst MVU definīcijai, neattaisnotu izdevumu deklarēšanu (cerību īres līgumi, PVN, atlaides), kļūdām, aprēķinot maksimālo atbalstu, un apliecinošu dokumentu neesamību atsevišķu veidu izdevumiem, piemēram, vispārējiem izdevumiem vai pašu kapitālu. Ziņojumā tika secināts, ka attiecīgās palīdzības vadības un kontroles sistēmās ir trūkumi. Ar 2.1. pasākumu saistīto 28 projektu kļūdu biežums bija 31,36 %.
12 Ar 2006. gada 19. oktobra vēstuli Komisija Vācijas iestādēm iesniedza pirmos tās veiktās 2005. gada 17. janvāra pārbaudes ziņojuma kontroles rezultātus un pieprasīja minētajām iestādēm tai darīt zināmus savus apsvērumus.
13 Pamatojoties uz Revīzijas palātas veikto trūkumu izvērtējumu, Komisija Tīringenes federālajai zemei paziņoja finanšu korekcijas EUR 135 miljonu apmērā. Pēc divpusējām konsultācijām ar Tīringenes federālo zemi zināma daļa kritikas tomēr tika atsaukta.
14 Ar 2007. gada 5. janvāra vēstuli Vācijas iestādes atbildēja uz Komisijas 2006. gada 19. oktobra vēstuli, izsakot iebildumus pret ekstrapolēto finanšu korekciju piemērošanu un iesniedzot papildu apliecinošus dokumentus par to, ka atsevišķi izdevumi ir attaisnojami.
15 Ar 2008. gada 30. aprīļa Lēmumu C (2008) 1690, galīgā redakcija (turpmāk tekstā – “galīgais lēmums”), Komisija, pamatojoties uz atsevišķiem un sistemātiskiem pārkāpumiem, kas tika konstatēti 2.1. pasākuma ietvaros, piemērojot Regulas Nr. 4253/88 24. pantu, ERAF finanšu atbalstu attiecīgajai palīdzībai samazināja par EUR 81 425 825,67. Komisija veica visa 2.1. pasākuma kļūdu biežuma ekstrapolāciju, par pamatu izmantojot kļūdu biežumu 23,88 %. Tā aprēķināja summu EUR 1 232 012,70 apmērā par atsevišķiem pārkāpumiem un summu EUR 80 193 812,97 apmērā par sistemātiskiem pārkāpumiem.
16 Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu konstatētās sistemātiskās kļūdas bija šādas:
– finansējums ticis piešķirts uzņēmumam, kurš nav MVU (Maxit Baustoffwerke GmbH, arcon II Flachglasveredelung, Gothaer Fahrzeugwerk un CeWe Color AG projekti);
– galīgais saņēmējs neatbilst valsts kritērijiem, kas piemērojami MVU papildu finansējuma saņemšanai 15 % apmērā (Tralag Landmaschinen GmbH projekts);
– nepieņemami izdevumi, kas deklarēti saistībā ar nomas līgumiem (TelePassport Service GmbH un Schuster Kunstofftechnik GmbH projekti).
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
17 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2008. gada 4. jūlijā, Vācijas Federatīvā Republika cēla šo prasību.
18 Vācijas Federatīvās Republikas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
19 Spānijas Karalistei, Francijas Republikai un Nīderlandes Karalistei tika atļauts iestāties šajā lietā Vācijas Federatīvās Republikas prasījumu atbalstam un tika ļauts sniegt savus apsvērumus mutvārdu procesa laikā atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 116. panta 6. punktam.
20 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
21 Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Vispārējā tiesa (trešā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu.
22 Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā reģistrēta 2011. gada 6. septembrī, Vācijas Federatīvā Republika sniedza atsevišķus apsvērumus par ziņojumu tiesas sēdē saistībā ar Komisijas 1997. gada 15. oktobra iekšējo norādījumu par neto finanšu korekcijām Regulas Nr. 4253/88 24. panta piemērošanai (turpmāk tekstā – “iekšējie norādījumi”) statusu un interpretāciju, kas sniedzama par atsevišķiem 2005. gada 17. janvāra pārbaudes ziņojuma punktiem.
23 Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un viņu atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausītas 2011. gada 27. septembra tiesas sēdē.
Juridiskais pamatojums
24 Savas prasības pamatojumam Vācijas Federatīvā Republika izvirza piecus pamatus, no tiem attiecīgi pirmais un otrais attiecas uz Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punkta pārkāpumu, trešais – uz to, ka Komisija nav veikusi pārbaudes uz vietas, ceturtais – uz tiesiskās paļāvības, tiesiskās drošības un sadarbības principu pārkāpumu un piektais – uz samērīguma principa pārkāpumu.
1. Par pirmo pamatu – Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punkta pārkāpumu, jo neesot izpildīti nepieciešamie nosacījumi samazinājuma veikšanai
Par pirmā pamata pirmo daļu – to, ka administratīvās kļūdas, kuru pieļaušanā ir vainojamas valsts iestādes, nevarot tikt uzskatītas par pārkāpumiem Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punkta izpratnē
– Lietas dalībnieku argumenti
25 Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka Komisijas formulētā kritika, pat ja tiktu pieņemts, ka tā ir faktiski pareiza, nevar tikt uzskatīta par pārkāpumu, jo runa esot tikai par vienkāršām administratīvām kļūdām un tās Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punkta piemērošanas jomā ietilpstot tikai tad, ja tās rada būtiskas izmaiņas, kas nav paziņotas Komisijai saistībā ar aplūkoto darbību vai pasākumu.
26 Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka saskaņā ar Padomes 1995. gada 18. decembra Regulas (EK, Euratom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (OV L 312, 1. lpp.) 1. panta 2. punktu par pārkāpumu ir uzskatāms Kopienas tiesību normas pārkāpums, ko rada kāda saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai nolaidība. Tā norāda, ka holandiešu valodas redakcijā tiek pieprasīta saimnieciskās darbības subjekta prettiesiska rīcība. Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka šī definīcija, ņemot vērā jēdziena “pārkāpums” terminoloģisko līdzību visās tās valodu versijās, tāpat kā 24. panta 2. punktā Regulā Nr. 4253/88 un 1. panta 2. punktā Regulā Nr. 2988/95, var tikt piemērota visām nozares regulām, tostarp Regulai Nr. 4253/88. Tā uzskata, ka ar atšķirīgu pārkāpuma jēdziena interpretāciju abās regulās tiktu pārkāpts Kopienu tiesību vienveidības princips.
27 Turklāt Komisijas nostāja, saskaņā ar kuru pārkāpuma jēdziens Regulā Nr. 2988/95 un Regulā Nr. 4253/88 būtu jāinterpretē atšķirīgi, neesot ietverta apstrīdētajā lēmumā, kura 26. un 27. punktā esot apstiprināts, ka pārkāpumi izriet no galīgo saņēmēju darbības vai bezdarbības.
28 Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka, ņemot vērā Regulu Nr. 2988/95 un Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punktu, valsts administrācija nav pielīdzināma saimnieciskās darbības subjektiem, kuri ir publisko vai privāto tiesību uzņēmumi un savstarpēji konkurē attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem. Tomēr Komisijas kritika attiecoties uz tīri administratīvām kļūdām, piemēram, uzņēmumu, kuri nav MVU, oficiālu iekļaušanu Tīringenes federālās zemes darbības programmas 2.1. prioritātē vai, iespējams, pārāk liela valsts atbalsta piešķiršanu diviem saimnieciskās darbības subjektiem saistībā ar nomu ar izpirkuma tiesībām, jo atbalsta piešķiršana ir uzskatāma par individuālu administratīvu aktu, kurš ir pamatots ar administratīva rakstura tiesību normām.
29 Vācijas Federatīvā Republika piebilst, ka no Eiropas Savienības Padomes protokolā iekļautā Paziņojuma un Komisijas 2002. gada 11. aprīļa Praktisko pamatnostādņu saistībā ar pienākumu ziņot par pārkāpumiem 10. punkta izriet, ka valsts administratīvo iestāžu darbība un bezdarbība nevar tikt uzskatīta par pārkāpumiem, jo tās nav atkarīgas no saimnieciskās darbības subjektiem.
30 Vācijas Federatīvā Republika apstrīd arī apstrīdētā lēmuma 28. punktā veiktās atsauces uz Tiesas 2005. gada 15. septembra spriedumu lietā C‑199/03 Īrija/Komisija (Krājums, I‑8027. lpp.) nozīmi, jo Īrijas valdība neapstrīdēja pārkāpumu, kurus bija pieļāvuši saimnieciskās darbības subjekti, esamību.
31 Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka nav nozīmes arī paralēlēm, uz kurām Komisija apstrīdētā lēmuma 25. un 28. punktā atsaucas saistībā ar Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) juridisko pamatu, ciktāl ELVGF gadījumā Kopienas likumdevējs ir tieši atzinis tiesības veikt finanšu korekcijas administratīvu kļūdu vai trūkumu vadības un kontroles sistēmās dēļ, turpretī ERAF gadījumā tiek pieprasīta būtiska grozījuma darbības programmā esamība. Vienīgais juridiskais pamats, kas ļauj samazināt Komisijas piešķirto Kopienu atbalstu šajā gadījumā, ir Padomes 1999. gada 21. jūnija Regula (EK) Nr. 1260/1999, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par struktūrfondiem (OV L 161, 1. lpp.), taču tā attiecas tikai uz vēlākiem finansējuma laikposmiem.
32 Ievērojot ierobežoto pilnvaru principu, kas izriet no EKL 5. panta, Vācijas Federatīvā Republika nepiekrīt, ka, lai attaisnotu atgūšanas pilnvaras atbilstoši Regulai Nr. 4253/88, varētu atsaukties uz judikatūru attiecībā uz Padomes 1970. gada 21. aprīļa Regulas (EEK) Nr. 729/70 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu (OV L 94, 13. lpp.) 8. panta piemērojamību.
33 Vācijas Federatīvā Republika norāda arī, ka neviena Kopienu tiesību norma neļaujot Komisijai veikt finanšu korekcijas tikai par valsts administratīvām kļūdām, jo Regulas Nr. 2988/95 1. panta 1. punktā ir skaidri paredzēts, ka ir jābūt Kopienu tiesību pārkāpumam. Vispārējais lojalitātes princips, kura pamatā ir EKL 10. pants, nevarot attaisnot atkāpi no šīs fundamentālās pilnvaru sadales, bet esot pamatots ar dalībvalstu institucionālo un procesuālo autonomiju.
34 Komisija šos argumentus apstrīd.
– Vispārējās tiesas vērtējums
35 Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punktā Komisijai ir atļauts samazināt vai pārtraukt atbalstu darbībai, ja, veicot pārbaudi saskaņā ar šī panta 1. punktu, tiek apstiprināta pārkāpuma esamība. Tomēr šajā pantā nav aplūkots pārkāpuma, kas tiek pieļauts, īstenojot fondu finansēto darbību vai pasākumu, autors.
36 Attiecībā uz Vācijas Federatīvās Republikas argumentu, saskaņā ar kuru tiek vilktas paralēles starp Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punktu un Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punktu un kas nozīmētu, ka pārkāpums būtu tikai Eiropas Savienības tiesību normas pārkāpšana, kas izriet no saimnieciskās darbības subjekta darbības vai bezdarbības, ir jānorāda, ka šīs tiesību normas ir jāinterpretē autonomi, jo tām ir atšķirīgi mērķi un to piemērošanas jomas nav identiskas. Būtībā ar Regulu Nr. 2988/95 ir ieviestas vispārējas tiesību normas, kuru mērķis ir krāpšanas apkarošana, ko pēc būtības nevarētu veikt valsts iestāde, savukārt Regula Nr. 4253/88 attiecas uz attiecībām starp Savienību un dalībvalstīm (pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 22. novembra spriedumu lietā T‑282/04 Itālija/Komisija, Krājumā nav publicēts, 83. punkts).
37 Tāpat jākonstatē, ka valsts iestādes atbild par pareizu Kopienu fondu izmantošanu un tām atbilstoši valsts normatīvajiem un administratīvajiem aktiem ir jāveic nepieciešamie pasākumi, lai tostarp nodrošinātu faktisku un pareizu fonda finansēto darījumu izpildi. Komisija faktiski veic papildu funkcijas (pēc analoģijas skat. Tiesas 1990. gada 9. oktobra spriedumu lietā C‑366/88 Francija/Komisija, Recueil, I‑3571. lpp., 19. un 20. punkts).
38 Tāpat netiek apšaubīts, ka Regulas Nr. 4253/88 24. pantā nav nošķirts tādu pārkāpumu kvantitatīvais vai kvalitatīvais raksturs, kuru rezultātā atbalsts varētu tikt samazināts. Tiesa ir atzinusi, ka, pat ja pārkāpumiem nav konkrētu finansiālu seku, tie var būtiski ietekmēt Savienības finanšu intereses, kā arī Savienības tiesību ievērošanu un tādējādi attaisnot, ka Komisija izdara finanšu korekcijas (iepriekš minētais spriedums lietā Īrija/Komisija, 29. un nākamie punkti).
39 Administratīva kļūda, kas saistīta ar atšķirībām starp summām, kas paredzētas finansēšanas plānā, un summām, kas paredzētas maksājuma pieteikumā, piemēram, var tikt uzskatīta par pārkāpumu, kas var attaisnot atbalsta samazināšanu (Vispārējās tiesas 2009. gada 28. janvāra spriedums lietā T‑74/07 Vācija/Komisija, Krājums, II‑107. lpp., 34. un nākamie punkti).
40 Turklāt tas, ka valsts iestādēm ir galvenā loma struktūrfondu īstenošanā, runā par labu plašai “pārkāpuma” jēdziena interpretācijai. Kļūda, kuru ir pieļāvušas valsts iestādes, ņemot vērā EKL 274. pantā ietverto pareizas finanšu pārvaldības principu un EKL 10. pantā ietverto lojālas sadarbības principu, kas neļauj dalībvalstīm noteikt imunitāti, un ņemot vērā to, ka Regulas Nr. 4253/88 24. pants ir vienīgā tiesību norma, kas ļauj samazināt atbalsta apmēru gadījumā, ja palīdzība nenorisinās, kā sākotnēji ticis paredzēts, ir jāuzskata par “pārkāpumu” Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punkta izpratnē (Tiesas 2002. gada 24. janvāra spriedums lietā C‑500/99 P Conserve Italia/Komisija, Recueil, I‑867. lpp., 88. punkts).
41 Visbeidzot, attiecībā uz Vācijas Federatīvās Republikas argumentu par to, ka neviena Savienības tiesību norma Kopienu subsīdiju piešķiršanas sistēmas ietvaros neļauj Komisijai veikt finanšu korekcijas tikai par valsts administratīvām kļūdām, ir jāatgādina, ka saņēmējam ir jāizpilda virkne pienākumu, kuru noteikšana un kontrole lielā mērā ir valsts iestāžu ziņā. Atšķirīga interpretācija būtu grūti saskaņojama ar pareizas finanšu pārvaldības un lojalitātes principiem. Turklāt, lai gan Komisija pārmet, ka Vācijas Federatīvā Republika ir pieļāvusi valsts administratīvas kļūdas, tās ir saistītas ar Savienības finanšu atbalsta piešķiršanu.
42 Tādējādi ir jākonstatē, ka, interpretējot Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punktu tādējādi, ka no “pārkāpuma” jēdziena ir izslēgtas kļūdas, kuras pieļauj valsts iestādes, tiktu apdraudēta minētajā tiesību normā ietvertā noteikuma lietderīgā iedarbība.
43 Tādējādi no tā izriet, ka Savienības tiesību pārkāpumi, kuru veikšanā ir vainojamas valsts administratīvās iestādes, ietilpst Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punkta piemērošanas jomā. Ņemot vērā, ka valsts iestādēm ir galvenā loma struktūrfondu īstenošanā, to veikts pārkāpums ir jāuzskata par “pārkāpumu” Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punkta izpratnē.
44 Tādējādi pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.
Par pirmā pamata otro daļu, kas ir norādīta pakārtoti, – pārkāpumu, kurus Komisija ir konstatējusi apstrīdētajā lēmumā, esamības apstrīdēšanu
45 Vācijas Federatīvā Republika būtībā norāda, ka kompetentās administratīvās iestādes nav pieļāvušas pārkāpumus un ka Komisijas kritika par pārvaldes un kontroles sistēmu neefektivitāti nav pamatota.
– Par kvalifikācijas kļūdām, kuras Komisija ir pieļāvusi saistībā ar neattaisnotiem izdevumiem attiecībā uz projektiem, kas saistīti ar uzņēmumiem, kuri nav MVU
– Lietas dalībnieku argumenti
46 Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka, ņemot vērā, pirmkārt, ka attiecīgie projekti varēja tikt atbalstīti un iekļauti, piemērojot tādus pašus kritērijus kā darbības programmas 1.1. prioritātei, un, otrkārt, ka nav ticis nodarīts kaitējums Kopienas budžetam, lai gan šāds nosacījums ir paredzēts Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punktā, nepastāv būtiska administratīva kļūda.
47 Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka finanšu atbalsta [uzņēmumiem], kuri nav MVU, iekļaušana un pārvaldīšana 2.1. prioritātē nekādi, tostarp potenciāli, nav radījusi nepamatotus izdevumus. Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka pieci uzņēmumi, kuri ir minēti 2.1. prioritātē, atbilst 1.1. prioritātē paredzētajam nosacījumam par starpreģionālo tirdzniecību, jo tajā esot skaidri noteikts, ka ieguldījumi ražošanā var notikt “neatkarīgi no uzņēmuma lieluma”. Šādā kontekstā Revīzijas palātas kritika neattiecoties uz prettiesisku finanšu atbalstu atsevišķiem uzņēmumiem, bet gan tikai uz atbalsta iekļaušanu darbības programmā.
48 Komisija šos argumentus apstrīd.
– Vispārējās tiesas vērtējums
49 Kritika, kuru Vācijas Federatīvā Republika vērš pret apstrīdēto lēmumu, attiecas uz vairākiem projektiem.
50 Attiecībā uz projektu Tralag Landmaschinen, kā norādīts apstrīdētajam lēmumam pievienotās tabulas 46. punktā, nav tikusi pārkāpta MVU definīcija, kas saistībā ar Kopienas atbalsta sistēmu ir noteikta Lēmumā 94/628, bet gan tikusi pārkāpta definīcija, kas ir ietverta 24. Kopējo interešu vispārējā plānā ar nosaukumu “Reģionālās ekonomikas struktūras uzlabošana” 1995.–1999. gadam, kuru 1995. gada 27. aprīlī pieņēmusi Bundestag [Vācijas federālais parlaments] Plānošanas komisija un kas ir jāievēro atbilstoši EKL 10. pantā ietvertajam vispārējam lojālas sadarbības principam. Šajā tiesību normā papildu finansējums 15 % apmērā ir paredzēts uzņēmumiem, kuros nodarbinātas mazāk par 250 personām, kā tas nav Tralag Landmaschinen gadījumā, un tomēr tas šo atbalstu saņēma. Tādējādi šim uzņēmumam nebija tiesību saņemt papildu finansējumu 15 % apmērā.
51 Attiecībā uz projektu, kas ir saistīts ar šo pēdējo [uzņēmumu], kā arī četriem citiem projektiem attiecībā uz Maxit Baustoffwerke GmbH, arcon II Flachglasveredelung, Gothaer Fahrzeugwerk un CeWe Color AG ir jāatgādina, ka pieteikums par galīgā maksājuma izsniegšanu par darbībām 1994.–1999. gada plānošanas laikposmam, kā tas izriet no Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punkta otrās daļas, Komisijā bija jāiesniedz vēlākais 2003. gada 31. martā bez iespējas veikt vēlākus grozījumus. Attiecīgie pieci projekti tika iekļauti 2.1. pasākumā. Kā ticis norādīts iepriekš 8. punktā, pieteikums par galīgā maksājuma izsniegšanu Komisijā tika iesniegts 2002. gada 18. jūlijā un izpildīts 2003. gada 27. jūnijā, tādējādi Vācijas valsts iestādēm nav pamata norādīt, ka minētie projekti ir attaisnojami atbilstoši 1.1. pasākumam. Šādos apstākļos kļūdaina iekļaušana ir uzskatāma par neattaisnotu izdevumu deklarēšanu atbilstoši attiecīgās darbības 2.1. pasākumam, kurš pēc 2003. gada 31. marta nevarēja tikt grozīts.
52 Kā Tiesa jau ir noteikusi, šādu pārkāpumu esamība ir pietiekama, lai tiktu piemērota finanšu korekcija, un nav nepieciešams, lai Kopienu budžetam rastos konkrētas finansiālas sekas (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Īrija/Komisija, 25.–27., 31., 58. un 59. punkts).
53 Visbeidzot, Revīzijas palāta ne tikai kritizēja uzņēmumu, kuri nav MVU, finansēšanu saistībā ar 2.1. pasākumu, bet arī konstatēja, ka attiecīgie darījumi ir pilnībā neatbilstoši Kopienas atbalsta saņemšanai.
54 Tādējādi šis prasītājas arguments ir jānoraida.
– Par atšķirībām starp nomu ar izpirkuma tiesībām un līzingu, kā arī par darblapu un 17. Starptautiskā grāmatvedības standarta nepiemērojamību
– Lietas dalībnieku argumenti
55 Attiecībā uz darījumiem Nr. 38 TelePassport Service GmbH un Nr. 44 Schuster Kunststofftechnik GmbH, kuru izdevumi tika uzskatīti par neattaisnotiem, Vācijas Federatīvā Republika apstrīd Komisijas norādītās atšķirības starp nomu ar izpirkuma tiesībām un līzingu, no vienas puses, un Komisijas 1997. gada 23. aprīļa Lēmumam 97/321/EK par grozījumiem lēmumos, ar kuriem ir apstiprinātas Kopienu atbalsta sistēmas, programmu veidošanas vienotie dokumenti un Kopienu iniciatīvas programmas attiecībā uz Vāciju (OV L 146, 9. lpp.), pievienotās darblapas Nr. 20 (turpmāk tekstā – “darblapa Nr. 20”) un 17. Starptautiskā grāmatvedības standarta piemērojamību, no otras puses.
56 Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka noma ar izpirkuma tiesībām nav “īpašs līzinga paveids”, par kādu to uzskata Komisija. Līguma par nomu ar izpirkuma tiesībām galvenais priekšmets esot lietas iegāde, kas no grāmatvedības viedokļa stājas spēkā līdz ar līguma noslēgšanu. Līzinga gadījumā tā priekšmets esot tikai nodošana lietošanā un iemaksas esot uzskatāmas par atlīdzību par preces nodošanu lietošanā. Tādējādi neesot pamatota Kopienu finanšu atbalsta ierobežošana līdz nomas ar izpirkuma tiesībām 60 daļām. Turklāt cena, kas aprēķināta par nomu ar izpirkuma tiesībām, neatbilstot nodošanai lietošanā, bet gan pirkuma cenas daļai, taču Komisijas nostājas rezultātā tā netiekot nodalīta atkarībā no tā, vai iznomātājs ir banka vai iekārtu pārdevējs.
57 Komisija šos argumentus apstrīd, uzstājot uz autonomu Kopienu tiesību terminu interpretāciju, kā arī uz to, ka preču iegāde, izmantojot nomu ar izpirkuma tiesībām, neesot uzskatāma par pirkuma darījumu, jo galīgie saņēmēji īpašuma tiesības uz preci pilnā mērā iegūst tikai pēc 60 mēnešu laikposma, pēc tam, kad ir veikuši visus maksājumus; attiecīgo projektu gadījumā tas noticis tikai pēc Kopienas palīdzības izbeigšanas.
– Vispārējās tiesas vērtējums
58 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību normā izmantotie jēdzieni, kuros nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, to satura un piemērošanas jomas noskaidrošanai ir interpretējami autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā attiecīgā tiesiskā regulējuma kontekstu un mērķi (Tiesas 2000. gada 19. septembra spriedums lietā C‑287/98 Linster, Recueil, I‑6917. lpp., 43. punkts, un 1984. gada 18. janvāra spriedums lietā 327/82 Ekro, Recueil, 107. lpp., 11. punkts). Turklāt, kā to pamatoti norāda Komisija, tas, ka tās Lēmuma 97/321 adresāts saistībā ar izdevumu attaisnojamību bija Vācijas Federatīvā Republika, ņemot vērā, ka šis lēmums bija daļa no pavisam 15 līdzīgiem lēmumiem, kuri vienā un tajā pašā dienā tika adresēti 15 toreizējām dalībvalstīm un kuri arī tika publicēti vienlaicīgi, neattaisno šo jēdzienu autonomas un vienveidīgas interpretācijas neesamību.
59 Runājot par Vācijas Federatīvās Republikas argumenta būtību, preču iegāde saistībā ar nomu ar izpirkuma tiesībām, ņemot vērā, ka galīgie saņēmēji atbilstības perioda laikā nesamaksāja visu pirkuma cenu, nebūtu uzskatāma par pirkuma darījumu, kurš ir pilnībā attaisnojams. Tādējādi galīgie saņēmēji īpašuma tiesības uz precēm pilnā apmērā saņēma tikai 60 mēnešu laikposma beigās, pēc tam, kad tie bija veikuši visus maksājumus, – attiecīgo projektu gadījumā tas notika tikai pēc Kopienas palīdzības izbeigšanas.
60 Attiecībā uz 17. Starptautisko grāmatvedības standartu ir jākonstatē, ka atsaucei uz šo standartu apstrīdētā lēmuma 30. apsvērumā nekādā gadījumā nav izšķiroša nozīme, ciktāl apstrīdētajā lēmumā atsauce uz šiem standartiem ir veikta tikai pakārtoti kā uz vispārēji atzītiem grāmatvedības noteikumiem, lai interpretētu izpirkumnomas jēdzienu.
61 Visbeidzot, attiecībā uz darblapu, kas stājušās spēkā 1997. gada 1. maijā, piemērojamību (ciktāl ar Lēmumam 97/321 pievienotajām darblapām dalībvalstīm vai saņēmējiem tikuši noteikti jauni vai papildu pienākumi) ir jākonstatē, ka neatbilstības jēdziens netika ieviests ar šo lēmumu un ar šim lēmumam pievienotajām veidlapām vienīgi tika kodificēta esošā prakse, attiecībā uz izpirkumnomas izdevumiem sīkāk izklāstot iepriekš spēkā esošu noteikumu, saskaņā ar kuru nākotnē paredzēti izdevumi nav attaisnojami. Tādējādi nebūtu apspriežams jautājums par to, vai veidlapa Nr. 20 ir piemērojama ar atpakaļejošu spēku.
62 Tādējādi šis Vācijas Federatīvās Republikas arguments ir jānoraida.
– Par Komisijas veiktu kļūdainu atsevišķu pārkāpumu kvalificēšanu par sistemātiskiem
– Lietas dalībnieku argumenti
63 Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka Komisija pamatojas uz nepareizu premisu, saskaņā ar kuru Revīzijas palāta atbalstu uzņēmumiem, kuri nav MVU, atbilstoši darbības programmas 2.1. prioritātei esot kvalificējusi kā sistemātisku kļūdu. Šajā saistībā tā pārmet, ka Komisija kļūdu sistemātiskuma dēļ visu darbības programmas 2.1. prioritātes ietvaros veikto izdevumu kļūdas biežumu ekstrapolējusi par 23,88 %, lai gan Revīzijas palāta nevienu no iepriekš minētajiem pieciem projektiem neesot kritizējusi sistemātisku kļūdu dēļ. Ja nebūtu pieļauta šī būtiskā kļūda, aprēķinu bāze būtu pavisam citādāka. No apstrīdētā lēmuma nevarot arī tikt secināts, ka Komisija būtu atkāpusies no Revīzijas palātas vērtējuma, kā tā apgalvo.
64 Komisija šos argumentus apstrīd.
– Vispārējās tiesas vērtējums
65 Attiecībā uz apgalvotajām pretrunām starp apstrīdēto lēmumu un Revīzijas palātas secinājumiem ir jākonstatē, ka no Regulas Nr. 4253/88 24. panta formulējuma neizriet, ka, īstenojot ar šo pantu tai piešķirto publisko varu, Komisijai būtu saistoši kontroles iestādes secinājumi. Gluži pretēji, tai ir jāsniedz savs vērtējums par konstatētajiem pārkāpumiem. Tādējādi apstrīdētajā lēmumā ir atspoguļots Komisijas, nevis Revīzijas palātas vērtējums.
66 Turklāt kļūdainā uzskaite attiecībā uz uzņēmumiem, kuri nav MVU, ir sistemātiska, ciktāl tā atspoguļo nepietiekamu pārvaldi, kontroli vai auditu, kas bija novērojami vairākos gadījumos un attiecībā uz kuriem ir liela iespējamība, ka tie ir atrodami visā līdzīgu gadījumu virknē. Tādējādi Komisija kļūdaino uzskaiti attiecībā uz uzņēmumiem, kuri nav MVU, pamatoti ir kvalificējusi kā sistemātiskus pārkāpumus.
67 Tādējādi šis Vācijas Federatīvās Republikas arguments ir jānoraida.
– Par Komisijas veiktu kļūdainu 5 % pārbaužu kvalificēšanu kā nepietiekamu un par secinājumiem, ka pārvaldes un kontroles sistēmās pastāv trūkumi
– Lietas dalībnieku argumenti
68 Vācijas Federatīvā Republika apstrīd Komisijas kritiku, saskaņā ar kuru, īstenojot 5 % pārbaudes atbilstoši Regulai Nr. 2064/97, esot konstatēti trūkumi, un uzskata, ka tā nevarot pamatot pārkāpumu esamību.
69 Pirmkārt, Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka no galīgā ārējā apstiprinājuma, kas izdots atbilstoši Regulas Nr. 2064/97 8. pantam, izriet, ka “5 % pārbaudes” būtībā ir uzticamas un atbilst šīs regulas 3. panta prasībām. Tomēr ne Revīzijas palāta, ne ārējie grāmatvedības eksperti neesot kritizējuši, ka Tīringenes federālās zemes iestādes neatbilstu prasībām, kuras Komisija ir noteikusi savai sistēmas kontrolei.
70 Otrkārt, Vācijas Federatīvā Republika apstrīd Komisijas pārmetumus, ka 5 % pārbaudēs izmantotajā “pārbaudes lapā” neesot pārņemtas darblapās ietvertās pamatnostādnes. Tā uzskata, ka pamatnostādnes, pat ja tās tieši netiek pārņemtas pārbaudes lapās, dabiski un nešaubīgi ir neatņemama 5 % pārbaužu sastāvdaļa.
71 Treškārt, Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka Komisijas rīcība ir pretrunīga, jo tā šos pārmetumus nav formulējusi ne 1998. gada 23. jūlija protokolā “Ventura”, ne arī 2002. gada 30. janvāra Komisijas ziņojumā.
72 Ceturtkārt, Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka tikai tas vien, ka 5 % pārbaudēs kļūdu biežums esot mazāks, nekā norādīts Revīzijas palātas izmeklēšanā, pats par sevi neapdraud kompetento iestāžu pārvaldes un kontroles sistēmas. Atšķirības izrietot no tā, ka Revīzijas palāta veica pārvaldes un kontroles sistēmās redzamo trūkumu analīzi, savukārt 5 % pārbaudes, kā tas pieprasīts regulā, tika veiktas izlases veidā. Ja pārbaude izlases veidā ir reprezentatīva, tad Revīzijas palātas veiktās trūkumu analīzes mērķis esot risku noteikšana.
73 Komisija apstrīd šos argumentus, norādot, ka nekāda veida finanšu korekcijas neesot tikušas piemērotas, reaģējot uz Revīzijas palātas konstatētajiem trūkumiem pārvaldes un kontroles sistēmās.
– Vispārējās tiesas vērtējums
74 No apstrīdētā lēmuma izriet, ka Revīzijas palātas konstatēto trūkumu attiecīgās darbības pārvaldes un kontroles sistēmās pieminēšana, uz kuru Komisija atsaucas, sākot no minētā lēmuma 11. apsvēruma, nav uzskatāma par autonomu pamatojumu finanšu atbalsta samazināšanai. Finanšu atbalsta samazināšana apstrīdētajā lēmumā bija balstīta uz atsevišķu pārkāpumu korekciju un uz ekstrapolētām finanšu korekcijām par sistemātiskiem pārkāpumiem. Nekāda finanšu korekcija netika piemērota, lai reaģētu uz Revīzijas palātas konstatētajiem trūkumiem pārvaldes un kontroles sistēmās. Tādējādi šis arguments ir neefektīvs.
75 Tādējādi pirmais pamats kopumā ir jānoraida.
2. Par otro pamatu – Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punkta pārkāpumu, jo, aprēķinot samazināšanas apmēru, ir piemērota ekstrapolācija
Par otrā pamata pirmo daļu – ekstrapolācijas metodes prettiesiskumu, aprēķinot samazināšanas apmēru atbilstoši Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punktam
– Tiesību uz ekstrapolāciju neesamība, pamatojoties uz Regulas Nr. 4253/88 24. pantu
– Lietas dalībnieku argumenti
76 Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 4253/88, kas ir jāinterpretē, ņemot vērā tās nosaukumu, 24. panta 2. punktu Komisija var veikt tikai attiecīgās darbības vai pasākuma samazināšanu, apturēšanu vai atcelšanu. Šīs tiesību normas 1. punktā esot atsauce uz konkrētu individuālu gadījumu un 3. punktā – uz nepamatoti samaksātas summas atgūšanu. No tā izrietot, ka finanšu korekcija ir tieši saistīta ar summām, par kurām ir skaidri zināms, ka tās ir nepamatoti samaksātas.
77 Tā piebilst, ka Regula Nr. 4253/88 atšķiras no ELVGF daļas grāmatojumu noskaidrošanas atbilstoši Regulai Nr. 729/70, kuras 5. panta 2. punkta c) apakšpunktā Komisijai ir skaidri atļauts, aprēķinot finanšu korekcijas, ņemt vērā konstatēto atšķirību apmēru, pārkāpuma raksturu un smagumu, kā arī Eiropas Kopienas ciesto finansiālo kaitējumu.
78 Vācijas Federatīvā Republika būtībā uzskata, ka līdz Regulas Nr. 1260/1999, kura bija spēkā attiecībā uz 2000.–2006. finansējuma gadu, publicēšanai nebija detalizētu tiesību normu, kurās skaidri būtu definētas savstarpējās tiesības un pienākumi, tādējādi ekstrapolētu finanšu korekciju piemērošana ir apstrīdama. Regula Nr. 2064/97 neesot juridiskais pamats, un vēl jo mazāk tajā esot paredzēta ekstrapolācijas procedūra finanšu korekciju veikšanai.
79 Vācijas Federatīvā Republika piebilst, ka tas, ka sistemātiskie pārkāpumi bieži vien nevar tikt precīzi aprēķināti, neļauj Komisijai piemērot ekstrapolāciju, pamatojoties uz Regulu Nr. 4253/88.
80 Spānijas Karaliste piekrīt, ka saskaņā ar judikatūru Komisijai ir zināma rīcības brīvība attiecībā uz Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punktu. Tomēr ekstrapolācijas tehnikas piemērošana nozīmē projektam piešķirtā atbalsta samazināšanu, pamatojoties uz pieņēmumu, nevis pamatojoties uz pārbaudi. Šāda iespēja ne tikai nav paredzēta attiecīgajā pantā, bet ir pretrunā tā garam un mērķim. Pretēji Komisijas norādītajam Tiesa savā 2000. gada 6. aprīļa spriedumā lietā C‑443/97 Spānija/Komisija (Recueil, I‑2415. lpp.) neattaisnoja ekstrapolācijas tehnikas izmantošanu. Turklāt Spānijas Karaliste atgādina, ka ekstrapolācijas piemērošanai, balstoties uz atbilstošu paraugu, ir jākonstatē sistemātiski pārkāpumi, kā tas nav šajā gadījumā.
81 Arī Nīderlandes Karaliste uzskata, ka Regulas Nr. 4253/88 24. pantā nav juridiskā pamata ekstrapolācijai, un norāda, ka tā nesaskata, kā pareizas finanšu pārvaldības un lojālas sadarbības principi, uz kuriem pamatojas Komisija, varētu radīt plašu iepriekš minētā panta interpretāciju. Turklāt Komisija nevarot piesavināties jaunas pilnvaras, izmantojot iekšējas pamatnostādnes, kuras nevarot radīt pamatu, kas attaisnotu ekstrapolāciju. Komisija nenosaka savu tiesību un pilnvaru apmēru, tās ir Eiropas likumdevēja tiesības. Pretējais neizriet arī no iepriekš minētā sprieduma lietā Spānija/Komisija. Visbeidzot, veicot ekstrapolāciju, ir jāaizsargā procesuālās garantijas, savukārt attiecīgajā laikā spēkā esošajos tiesību aktos šajā nolūkā nebija ietverta neviena tiesību norma.
82 Francijas Republika, pirmkārt, uzskata, ka juridiskā pamata neesamības dēļ 1994.–1999. plānošanas laikposmā Komisija nevarēja piemērot finanšu korekciju, izmantojot ekstrapolāciju. No pašas Regulas Nr. 4253/88 24. panta redakcijas izriet, ka Komisija var piemērot tikai atsevišķas finanšu korekcijas. Tas pamato atšķirības starp sistēmu, kas ir piemērojama finanšu korekcijām ERAF ietvaros 1994.–1999. plānošanas laikposmam, un sistēmu, kas ir piemērojama garantēto ELVGF Garantiju nodaļas grāmatojumu noskaidrošanai. Šajā saistībā Francijas valdība atgādina, ka attiecībā uz ELVGF Garantiju nodaļu Tiesa ir atzinusi ekstrapolācijas metodes izmantošanu (2002. gada 24. janvāra spriedums lietā C‑118/99 Francija/Komisija, Recueil, I‑747. lpp., un 2004. gada 4. marta spriedums lietā C‑344/01 Vācija/Komisija, Recueil, I‑2081. lpp.). Tādējādi atbilstoši judikatūrai principā ekstrapolācijas metodes izmantošana nav aizliegta. Turpretī Regulas Nr. 4253/88 24. pantā ir skaidri paredzēts, ka Komisijai ir tiesības konstatētajam pārkāpumam piemērot tikai atsevišķas finanšu korekcijas. Tikai līdz ar Regulu Nr. 1260/1999 Komisijai radās tiesības piemērot ekstrapolētas korekcijas. No iepriekš minētā izriet, ka principā Regulā Nr. 4253/88 ir aizliegts piemērot ekstrapolācijas metodi.
83 Otrkārt, Francijas Republika uzskata, ka Komisija nevar piemērot finanšu korekcijas, izmantojot ekstrapolāciju, saistībā ar Regulu Nr. 4253/88, ciktāl, pirmkārt, šajā regulā nav paredzēti nosacījumi ekstrapolācijas metodes īstenošanai un, otrkārt, šajā regulā šai metodei nav paredzētas stingras procesuālās garantijas. Tādējādi Komisijai tiesības piemērot korekcijas, izmantojot ekstrapolāciju, ir jāsniedz tikai tad, ja tā izmanto tādu darījumu atspoguļojošu izlases veida paraugu, kam ir homogēnas īpašības. Nosacījumi un garantijas ir jāparedz saistošā tiesību aktā, un nepietiek ar to, ka tie ir paredzēti tikai Komisijas pamatnostādnēs, turklāt Komisija nevarot tās izmantot, lai attaisnotu ekstrapolācijas metodes izmantošanu. Kā Tiesa nospriedusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Spānija/Komisija, šīs iekšējās pamatnostādnes nerada juridiskas sekas un tām nav saistoša spēka. Tādējādi tās nevar tikt izmantotas kā ekstrapolācijas juridiskais pamats.
84 Komisija šos argumentus apstrīd.
– Vispārējās tiesas vērtējums
85 No Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punkta formulējuma izriet, ka Komisija var samazināt atbalstu attiecīgajai darbībai vai pasākumam, ja tā, veicot 24. panta 1. punktā paredzēto uz sacīkstes principu balstīto pārbaudi, konstatē pārkāpumu, proti, būtisku grozījumu, kas ietekmē darbības vai pasākuma īstenošanas raksturu vai nosacījumus. Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punktā nav noteiktas nekādas atšķirības starp pārkāpumu, kas var būt pamats atbalsta samazināšanai, kvantitatīvo vai kvalitatīvo kārtību.
86 Tādējādi ar šo tiesību normu Komisijai ir piešķirtas samazināšanas pilnvaras un plaša rīcības brīvība, un tajā nav minēti ierobežojumi, kas būtu noteikti, izvēloties metodes, kuras Komisija var izmantot samazinājuma apmēra noteikšanai.
87 Tādējādi ir jāpārbauda, vai ekstrapolācijas metodes izmantošana var būt pamatota šajā gadījumā.
88 Pirmkārt, jautājums par to, vai Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punktā Komisijai ir ļauts veikt finanšu korekcijas, izmantojot minēto metodi, ir atkarīgs no šīs tiesību normas teikuma daļas “apstiprina pārkāpuma esamību” formulējuma interpretācijas.
89 Izmantojot finanšu korekciju noteikšanas pilnvaras, Komisijas izmantotajai metodei atmaksājamā apmēra noteikšanai ir jāatbilst Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punkta mērķim.
90 Šis mērķis ir atļaut veikt finanšu korekciju tad, ja izdevumi, kuru finansēšana ir lūgta, nav īstenoti atbilstoši Savienības tiesību normām. Ņemot vērā šo mērķi, Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punkts ir jāinterpretē veidā, kas ļauj Komisijai atbilstoši samazināt atbalstu.
91 Precīzāk, kā Komisija pamatoti norādījusi apstrīdētā lēmuma 25. apsvērumā, korekcijas apmērs ir atkarīgs no finanšu zaudējumiem Savienības budžetam, kurus ir noteicis audits. Šie zaudējumi ir jākoriģē pilnā apmērā, jo jebkura kļūda izpildē būtu uzskatāma par pareizas finanšu pārvaldības principa, kurš Komisijai un dalībvalstīm ir jāievēro atbilstoši EKL 274. pantam, pārkāpumu. Tādējādi Komisijai ir jābūt tiesībām samazināt atbalstu tiktāl, ciktāl tas atspoguļo pārkāpuma, kuru tā ir atklājusi, īstenojot uz sacīkstes principu balstītu procedūru atbilstoši Regulas Nr. 4253/88 24. panta 1. punktam, apmēru.
92 Turklāt atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Komisijai nebūtu jāaprobežojas tikai ar pieņēmumu par attiecīgo pārkāpumu esamību, bet tai ir juridiski pietiekami jāpierāda, ka šie pārkāpumi nav pieļauti tikai konkrētos tās pārbaudītos gadījumos. Tādējādi, lai pierādītu, ka pārkāpumi nav pieļauti tikai konkrētos tās pārbaudītos gadījumos, ir pietiekami, ja tā iesniedz pierādījumus par nopietnām un pamatotām šaubām attiecībā uz visu attiecīgās dalībvalsts veikto pārbaužu tiesiskumu. Tai nav pienākuma pilnībā pierādīt pārbaužu nepietiekamību kopumā (pēc analoģijas skat. 2004. gada 4. marta spriedumu iepriekš minētajā lietā Vācija/Komisija, 58. punkts).
93 Šī pierādīšanas pienākuma atvieglošana ir izskaidrojama ar faktu, ka Regulas Nr. 4253/88 sistēmā nav paredzēta sistemātiska Komisijas veikta kontrole, turklāt, ņemot vērā, ka tā neatrodas pietiekami tuvu, lai saņemtu tai nepieciešamo informāciju no uzņēmējiem, to fiziski nebūtu iespējams nodrošināt.
94 Tad, kad Komisija ir iesniegusi pietiekamus pierādījumus par nopietnām un pamatotām šaubām par valsts pārbaudēm kopumā, attiecīgajai dalībvalstij ir jāpierāda kļūdas Komisijas apgalvojumos, iesniedzot detalizētākus pierādījumus par tās pārbaužu faktisko norisi. Ja dalībvalsts šādus pierādījumus neiesniedz, Komisija pierāda, ka pārkāpumi nav notikuši tikai konkrētajos tās pārbaudītajos gadījumos.
95 Lēmumā par samazināšanu ir jāatspoguļo šis pārkāpumu sistemātiskais raksturs. Turklāt Komisijas rīcībā nav informācijas par visām attiecīgās dalībvalsts veiktajām pārbaudēm. Šādā gadījumā ekstrapolācijas metodes izmantošana ir uzskatāma par piemērotāko līdzekli Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punkta mērķu nodrošināšanai. Ja pārkāpumu sistemātiskais raksturs ir pierādīts, atbalsta samazināšanas pamatā tādējādi nav vienkāršs Komisijas pieņēmums, bet gan pierādīts fakts.
96 Komisijai tomēr joprojām ir pienākums ievērot Savienības tiesību normas, kas izriet no samērīguma principa. Jautājums par to, vai tā šo principu ir ievērojusi, pieņemot apstrīdēto lēmumu, tiks izvērtēts saistībā ar piekto pamatu.
97 Tādējādi ir jākonstatē, ka Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punkts neliedz Komisijai izmantot ekstrapolācijas metodi, lai piemērotu finanšu korekcijas.
98 Turklāt, ja Regulā Nr. 2064/97 nav paredzēta finanšu korekciju ekstrapolācija, to izskaidro fakts, ka šī regula ir uzskatāma par īstenošanas regulu, kuras pamatā ir Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punkta ceturtā daļa, kurā ir paredzētas minimālās prasības, kādām jāatbilst dalībvalstu īstenotajām finanšu kontroles sistēmām struktūrfondu līdzfinansētu pasākumu jomā.
99 Tādējādi šis Vācijas Federatīvās Republikas arguments ir jānoraida.
– Par tiesību uz ekstrapolāciju neesamību, pamatojoties uz iekšējām pamatnostādnēm
– Lietas dalībnieku argumenti
100 Vācijas Federatīvā Republika uzskata arī, ka Komisija nevar izmantot ekstrapolāciju, pamatojoties uz iekšējām pamatnostādnēm, tostarp to iekšējā rakstura un juridisko seku neesamības attiecībā uz trešajām personām dēļ.
101 Tāpat šo pamatnostādņu saturam neesot piekritušas dalībvalstis, kuras pret tām vairākkārtīgi esot iebildušas. Komisija nevarot izmantot tekstu, kuru dalībvalstis nav apstiprinājušas.
102 Visbeidzot, pretēji tam, kas ir apgalvots apstrīdētā lēmuma 25. punktā, Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka vienotas likmes korekcijas vai ekstrapolācijas nosacījumi un apmērs nav aprakstīti un nav minēta nekāda aprēķināšanas metode.
103 Komisija šos argumentus apstrīd.
– Vispārējās tiesas vērtējums
104 Vispirms ir jākonstatē, ka apstrīdētais lēmums ir pamatots ar Regulas Nr. 4253/88 24. pantu. Turklāt no apstrīdētā lēmuma neizriet, ka Komisija būtu izmantojusi iekšējās pamatnostādnes, lai minētajam lēmumam piešķirtu juridisku pamatu.
105 Katrā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir pētījusi jautājumu par iekšējo pamatnostādņu piemērojamību saistībā ar iepriekš minēto spriedumu lietā Spānija/Komisija. Spānijas Karaliste lūdza atcelt iekšējās pamatnostādnes, uzskatot, ka tās dalībvalstīm radītu draudus, ka tiks noteiktas jaunas soda sankcijas, un ka Komisijai nav pilnvaru šāda tiesību akta pieņemšanai.
106 Komisija izvirzīja iebildi par nepieņemamību, norādot, ka ar iekšējām pamatnostādnēm dalībvalstīm netiek noteikti papildu pienākumi, salīdzinot ar tiem, kas jau ir paredzēti Regulas Nr. 4253/88 24. pantā, ka tās neietekmē to sākotnējo juridisko situāciju un nerada juridiskas sekas.
107 Tiesa atgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punktu Komisijai ir tiesības samazināt vai atlikt atbalstu. Tā konstatē, ka nekas neliedz Komisijai pieņemt iekšējās pamatnostādnes par finanšu korekcijām, piemērojot Regulas Nr. 4253/88 24. pantu, un sniegt norādījumus attiecīgajiem dienestiem tās piemērot. Tādējādi iekšējās pamatnostādnēs ir norādītas vispārējās nostādnes, uz kuru pamata Komisija, piemērojot Regulas Nr. 4253/88 24. pantu, paredz vēlāk pieņemt individuālus lēmumus, kuru likumīgumu attiecīgā dalībvalsts varēs apstrīdēt Savienības tiesā. Saskaņā ar judikatūru šāds Komisijas tiesību akts, ar kuru ir tikai izteikts tās nolūks ievērot noteiktu uzvedības modeli, īstenojot ar Regulas Nr. 4253/88 24. pantu tai piešķirtās pilnvaras, tādējādi nav jāuzskata par tādu, kas rada tiesiskas sekas (Tiesas 1988. gada 27. septembra spriedums lietā 114/86 Apvienotā Karaliste/Komisija, Recueil, 5289. lpp., 13. punkts, un 1998. gada 5. maija spriedums lietā C‑180/96 Apvienotā Karaliste/Komisija, Recueil, I‑2265. lpp., 28. punkts).
108 Šādas pamatnostādnes tikai pauž Komisijas nolūku ievērot noteiktu uzvedības modeli, īstenojot ar Regulas Nr. 4253/88 24. pantu tai piešķirtās pilnvaras.
109 Tiesa secināja, ka iekšējas pamatnostādnes nevar tikt uzskatītas par tiesību aktu, kura mērķis ir radīt juridiskas sekas, un ka līdz ar to Spānijas Karalistes prasība par tiesību akta atcelšanu ir jānoraida kā nepieņemama.
110 Tādējādi, iepriekš minēto iemeslu dēļ atzīstot prasību par nepieņemamu, Tiesa nošķīra iekšējās pamatnostādnes no individuāliem lēmumiem, kas ir pieņemti uz to pamata.
111 No iepriekš minētās judikatūras izriet, ka Komisija varētu atsaukties uz iekšējām pamatnostādnēm, lai pastiprinātu dalībvalstīm adresēto individuālo lēmumu pārskatāmību. Tomēr, kā ticis norādīts iepriekš 104. punktā, Regulas Nr. 4253/88 24. pants ir vienīgais juridiskais pamats, kuru Komisija ir sniegusi apstrīdētajam lēmumam.
112 Tādējādi šis Vācijas Federatīvās Republikas arguments ir jānoraida kā neefektīvs.
113 Tādējādi otrā pamata pirmā daļa ir pilnībā jānoraida.
Par otrā pamata otro daļu, kurš ir norādīts pakārtoti, – to, ka Komisijai šajā gadījumā nebija jāpiemēro ekstrapolācija
– Lietas dalībnieku argumenti
114 Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka ekstrapolācijas pamatā ir paraugs, kas neatspoguļo situāciju. Precīzāk, tā uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā nekas nepierāda, ka Revīzijas palātas veiktās pārbaudes, ar kurām Komisija pamato savu ekstrapolāciju, būtu iegūtas, veicot atspoguļojošu pārbaudes procedūru izlases veidā – procedūru, kas tai nav saistoša. Kamēr procedūra statistiskas izlases veidā varētu tikt izmantota, lai iegūtu kopīgu vērtējumu, ievērojot parasti raksturīgus gadījumus, trūkumu analīze nozīmētu, ka vispirms ir jāizvēlas pārbaudes tēmas un mērķi. Tādējādi Komisija īstenotu rīcību, kas būtu pretrunā tai, ko tā ir norādījusi savu iekšējo pamatnostādņu 6. punktā, kā arī apstrīdētā lēmuma 11. punktā.
115 Attiecībā uz Komisijas veiktajām paralēlēm ar ELVGF Garantiju nodaļu Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka Komisija nav ņēmusi vērā faktu, ka šajā jomā piemērojamās pamatnostādnes ekstrapolāciju maksimāli 10 % apmērā pieļauj tikai paaugstinātu un vispārēju zaudējumu draudu gadījumā. Šajā gadījumā likme būtu 23,88 % un šāds apdraudējums nebūtu attaisnojams.
116 Komisija šos argumentus apstrīd.
– Vispārējās tiesas vērtējums
117 No lietas materiāliem izriet, ka, lai ieviestu paraugu, uz kura pamata tā veica savu kontroli, Revīziju palāta rīkojās atbilstoši DAS 2003 pārbaudes programmai un savām iekšējām pamatnostādnēm, izlases kārtībā izvēloties 30 darījumus, no kuriem 28 ietilpa 2.1. pasākumā; parauga apmērs tika izvēlēts atkarībā no fondu veida.
118 No tā izriet, ka Revīzijas palātas veiktās pārbaudes ir piemērotas, objektīvas un raksturīgas un ka Revīzijas palāta strādāja, pamatojoties uz raksturīgu paraugu ņemšanas metodi; tādējādi Komisija varēja veikt ekstrapolāciju.
119 Turklāt pamatnostādnes saistībā ar ELVGF Garantiju nodaļu šajā gadījumā nevar tikt piemērotas, vēl jo vairāk tādēļ, ka Vācijas Federatīvās Republikas norādītās likmes ir piemērojamas vienotas likmes korekcijām, nevis ekstrapolācijai. Taču ekstrapolācijas mērķis ir izvairīties no vienotas likmes korekcijām, dodot priekšroku ekstrapolācijai, pamatojoties uz tāda parauga kļūdu biežumu, kas pārstāv visu skaitu, kāds bijis parauga pamatā.
120 Tādējādi otrā pamata otrā daļa, kā arī otrais pamats kopumā ir jānoraida.
3. Par trešo pamatu – to, ka pirms samazinājumu veikšanas Komisija nav veikusi pārbaudes uz vietas
– Lietas dalībnieku argumenti
121 Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka tas, ka Komisija ir pamatojusies uz trūkumu izvērtējumu, ir uzskatāms par būtisku procesuālu kļūdu, pārkāpjot Regulas Nr. 4253/88 23. panta 2. punktu – uz sacīkstes principu balstītas procedūras noteikumu, kas pieprasot, lai struktūrfondu finansētu darbību pārbaude tiktu veikta uz vietas un izlases kārtībā. Revīzijas palātas veikta trūkumu analīze nevarot aizvietot raksturīgā izlases kārtībā veiktu pārbaudes procedūru, kuru veic Komisijas dienesti.
122 Komisija šos argumentus apstrīd.
– Vispārējās tiesas vērtējums
123 Attiecībā uz Vācijas Federatīvās Republikas pausto kritiku attiecībā uz pašas Komisijas veiktu pārbaužu neesamību jāatgādina, ka Regulas Nr. 4253/88 24. panta 1. punktā ir paredzēts, ka, ja šķiet, ka darbības vai pasākuma veikšana attaisno tikai daļu no piešķirtā finanšu atbalsta, “Komisija veic atbilstošu izvērtējumu”.
124 Tomēr, ja no šī formulējuma tiktu secināts, ka Komisijai ir pienākums veikt pieprasītās pārbaudes, izmantojot tikai savus resursus, tā būtu pārāk stingra interpretācija, kas nozīmētu pārbaužu sašķelšanos un tādējādi radītu Kopienas resursu zaudējumus, kas būtu pretrunā labas pārvaldības principam.
125 Turklāt nav strīda par to, ka Komisijai, veicot savu uzdevumu pārbaudīt Kopienas fondu izlietojumu, ir tiesības izmantot dažādus informācijas avotus. Vispārējā tiesa jau ir piekritusi tam, ka pietiek ar vienkāršu atsauci uz valsts iestāžu apkopoto informāciju. Tādējādi, kā ticis norādīts Vispārējās tiesas 2002. gada 26. septembra spriedumā lietā T‑199/99 Sgaravatti Mediterranea/Komisija (Recueil, II‑3731. lpp., 45. punkts), ja valsts iestādes ir veikušas padziļinātu pārbaudi attiecībā uz to, kā Kopienu subsīdiju saņēmējs ievēro savas finanšu saistības, Komisijai ir tiesības pamatoties uz to veiktajiem detalizētajiem faktu konstatējumiem un noteikt, vai šie konstatējumi ļauj pierādīt pārkāpumu esamību, kas attaisno sankciju noteikšanu, pamatojoties uz Regulas Nr. 4253/88 ar grozījumiem 24. panta 2. punktu. Šo judikatūru Vispārējā tiesa ir apstiprinājusi 2008. gada 17. decembra spriedumā lietā T‑154/06 Itālija/Komisija (Krājumā nav publicēts, 42. punkts).
126 Turpretī ir būtiski, lai tiktu nodrošināts, ka dalībvalstīm nerodas nekāds kaitējums – ne procesuāls, ne materiāls – noteikumu vai pārbaužu veicēju izvēles dēļ. Tādējādi ir jāpārliecinās par to, vai Revīzijas palātas un Komisijas veikto pārbaužu procesuālās garantijas un praktiskās sekas ir līdzvērtīgas.
127 Attiecībā uz procesuālajām garantijām ir jāatzīmē, ka ir salīdzināmas divu veidu pārbaudes – Komisijas un Revīzijas palātas veiktās. Abos gadījumos ir jāievēro tiesības uz aizstāvību un jāpiemēro paaugstināta standarta audita noteikumi, dalībvalsts iepriekš ir jābrīdina par to, ka tiks veikta pārbaude uz vietas, valsts iestāžu pārstāvji var piedalīties veiktajā pārbaudē un attiecīgā dalībvalsts jāaicina sniegt apsvērumus par pārbaudes rezultātiem.
128 Turpretī nav salīdzināmas abu pārbaužu veidu paredzamās praktiskās sekas, jo Revīzijas palātas ziņojumam nav saistoša spēka un finanšu korekcijas nevar tikt piemērotas, pamatojoties tieši uz šo ziņojumu.
129 Revīzijas palātas un Komisijas lomas Kopienu budžeta pieņemšanas procedūrā atšķiras. Saskaņā ar EKL 246. pantu Revīzijas palāta veic revīziju. Saskaņā ar EKL 248. panta 1. punktu tā pārbauda visu Kopienas ieņēmumu un izdevumu pārskatus un nodod Eiropas Parlamentam un Padomei atzinumu par pārskatu ticamību, kā arī par notikušo darījumu likumību un pareizību. No tā izriet, ka Revīzijas palātai tostarp ir jāpārbauda, kā Komisija pārvalda Kopienu fondu resursus. Revīzijas palāta konstatē situāciju un arī formulē ieteikumus, lai optimizētu finanšu pārvaldību. Komisijai ir papildu funkcija, proti, resursu atgūšana gadījumā, ja projektu īstenošanā ir konstatēti pārkāpumi.
130 Tādējādi, raugoties no sistēmiskā viedokļa, abu iestāžu lomas un funkcijas nav identiskas un Komisija nevar automātiski pielāgot Revīzijas palātas secinājumus.
131 Vispārēji no tā izriet, ka pārbaude, kura pieprasīta Regulas Nr. 4253/88 24. panta 1. punktā, obligāti nav jāveic Komisijas ierēdņiem vai darbiniekiem. Tomēr Komisijai ir pienākums, pirmkārt, nodrošināt, lai korekcijas, kuras tā veic, pamatojoties uz trešo personu veikto pārbaudi, nebūtu automātiskas, bet gan būtu balstītas uz pārbaužu datu un rezultātu analīzi, kas tiek veikta kopā ar attiecīgo dalībvalsti, un, otrkārt, pieņemt savu lēmumu, pamatojoties uz minētajām pārbaudēm un no tām izrietošām konsultācijām.
132 Tādējādi ir jāpārbauda, vai administratīvā procesa laikā, sadarbojoties ar valsts iestādēm, Komisija attiecīgajai dalībvalstij ir sniegusi faktisku iespēju paust viedokli par Revīzijas palātas veiktajiem konstatējumiem un par korekcijām, kuras tā plāno noteikt, pamatojoties uz šiem konstatējumiem.
133 Kā izriet no apstrīdētā lēmuma, turpinot auditu, Komisijas dienesti atbilstoši Regulas Nr. 4253/88 24. panta 1. punktam pārbaudīja Revīzijas palātas konstatējumu pamatojumu un lūdza Vācijas iestādēm tai iesniegt papildu informāciju. Komisijas dienesti šīs pārbaudes rezultātus nosūtīja Vācijas iestādēm ar 2006. gada 19. oktobra vēstuli. Vācijas iestādes atbildēja ar 2007. gada 5. janvāra vēstuli, izsakot iebildumus par ekstrapolēto finanšu korekciju piemērošanu saistībā ar darbības programmām 1994.–1999. laikposmam. Ar 2007. gada 23. aprīļa vēstuli Komisija Vācijas iestādes ielūdza uz divpusēju sanāksmi, kas norisinājās Briselē 2007. gada 8. maijā. Noklausīšanās saistībā ar ekstrapolēto finanšu korekciju piemērošanu neļāva panākt vienošanos. Tomēr Vācijas iestādes divu nedēļu laikā pēc sanāksmes apņēmās iesniegt citus pierādījumus, kas apstiprina atsevišķu darbību un izdevumu kategoriju atbilstību. Šī informācija Komisijai tika nodota ar 2007. gada 22. jūnija vēstuli.
134 No tā izriet, ka Komisija Vācijas Federatīvajai Republikai sniedza pietiekamas iespējas paust viedokli par Revīzijas palātas secinājumiem un veica atbilstošu gadījuma izpēti, sadarbojoties Regulas Nr. 4253/88 24. panta 1. punkta izpratnē, tostarp samazinot sākotnēji paredzēto finanšu korekciju apmēru (skat. iepriekš 13. punktu).
135 Tādējādi šīs procedūras rezultātā Komisija faktiski apstiprināja Revīzijas palātas veiktās pārbaudes rezultātus un dalībvalsts procesuālās garantijas katrā ziņā tika respektētas.
136 Tādējādi šis pamats ir jānoraida.
4. Par ceturto pamatu – tiesiskās paļāvības, tiesiskās drošības un sadarbības principu pārkāpšanu, jo Komisija nav formulējusi iebildes par kļūdainu uzņēmumu, kuri nav MVU, uzskaiti
Lietas dalībnieku argumenti
137 Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka Komisija ne 1994. gada 5. augusta, ne 1996. gada 10. oktobra vai 1999. gada 20. decembra lēmumā nav formulējusi nevienu iebildi par uzņēmumu, kuros nodarbināti vairāk par 500 algotiem darbiniekiem, uzskaiti kā MVU, ļaujot Vācijas iestādēm pamatoti ticēt, ka Komisijai šajā ziņā nav nekādu iebildumu. Šādi rīkojoties, Komisija esot daļēji atbildīga par punktiem, kurus tā kritizē. Ar to, ka Komisija nosaka ekstrapolāciju, pamatojoties uz sistemātiskiem trūkumiem, kurus veido kļūdaina finanšu atbalsta piešķiršana MVU, neņemot vērā savu atbildību, acīmredzami tiekot pārkāpti tiesiskās drošības un lojālas sadarbības principi.
138 Tā uzskata, ka Komisijas bezdarbībai ir vēl lielāka nozīme tāpēc, ka 1997. un 1999. gadā Komisija saņēma gada ziņojumus par ERAF palīdzības novērtējumu, kuros bija ietverta to uzņēmumu uzskaite, kuros, īstenojot MVU pasākumu, ir nodarbināti 500 vai vairāk algotu darbinieku, un tas netika kritizēts. Arī 2002. gada galīgajā ziņojumā šis aspekts netika kritizēts.
139 Komisija šos argumentus apstrīd.
Vispārējās tiesas vērtējums
140 Kā tika atgādināts, izvērtējot iepriekšējos pamatus (skat. iepriekš 37. un 39. punktu), atbildība par ERAF finansēto darbību likumīgas īstenošanas nodrošināšanu pirmām kārtām ir dalībvalstīm.
141 Turklāt ir jākonstatē, ka Regulā Nr. 4253/88, kā izriet no Vispārējās tiesas 2008. gada 8. jūlija sprieduma lietā T‑176/06 Sviluppo Italia Basilicata/Komisija (Krājumā nav publicēts) 79. punkta, nav paredzēts neviens procesuāls noteikums, kurā būtu paredzēts, ka Komisijas tiesības samazināt vai atcelt atbalstu būtu atkarīgas no nosacījuma, ka tā ir paudusi šaubas par labu projekta pārvaldību pirms palīdzības beigām.
142 Turklāt ir jāatgādina, ka tiesības atsaukties uz tiesisko paļāvību ir pakārtotas trīs kumulatīvu nosacījumu izpildei. Pirmkārt, Savienības administrācijai ieinteresētajai personai ir jābūt sniegušai precīzu, beznosacījumu un saskaņotu apliecinājumu no kompetentiem un uzticamiem avotiem. Otrkārt, šim apliecinājumam jābūt tādam, kas var radīt tiesisku paļāvību personai, uz kuru tas attiecas. Treškārt, sniegtajam apliecinājumam ir jāatbilst piemērojamajām tiesību normām (skat. Vispārējās tiesas 2005. gada 30. jūnija spriedumu lietā T‑347/03 Branco/Komisija, Krājums, II‑2555. lpp., 102. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2006. gada 23. februāra spriedumu lietā T‑282/02 Cementbouw Handel & Industrie/Komisija, Krājums, II‑319. lpp., 77. punkts).
143 Vispirms ir jākonstatē, ka Vācijas Federatīvā Republika nav pierādījusi, ka Komisija tai būtu solījusi, ka uzņēmumi, kuros ir nodarbināti 500 vai vairāk algotu darbinieku, varētu tikt uzskatīti par MVU un tādējādi tie varētu saņemt finanšu atbalstu. Tādējādi tiesiskās drošības princips nav pārkāpts.
144 Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tolerance pret agrākiem pārkāpumiem atbilstoši tiesiskās drošības principam vai tiesiskās paļāvības principam nesniedz attiecīgajai dalībvalstij nekādas tiesības pieprasīt tādu pašu attieksmi attiecībā uz pašreizējiem pārkāpumiem (iepriekš minētais spriedums lietā Īrija/Komisija, 68. punkts).
145 Tādējādi ceturtais pamats ir jānoraida.
5. Par piekto pamatu – samērīguma principa pārkāpumu, pamatojoties uz Komisijas nolemtā atbalsta pārmērīgu samazinājumu
Lietas dalībnieku argumenti
146 Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka Komisija, veicot pārmērīgu samazinājumu, pamatojoties uz ekstrapolāciju, kas attiecas uz visu plānošanas laikposmu, ir pārkāpusi vispārējo samērīguma principu. Revīzijas palātas konstatētās kļūdas, kā tā uzskata, nevarot pamatot vispārēju pārmetumu par nepareizu Tīringenes federālās zemes pārvaldes un kontroles sistēmu darbību no 1994. līdz 1999. gadam. Šis konstatējums esot pretrunā Komisijas 1998. un 2002. gada vērtējumiem, kā arī grāmatvedības ekspertu sabiedrības galīgajam ziņojumam, par kuru Komisija nav paudusi nekādus iebildumus. Ja 2003. gada 23. jūnija galīgais maksājums patiešām ir veikts, tad tas ir noticis tieši tādēļ, ka Komisija nav paudusi iebildes pēc būtības par pārvaldes un kontroles sistēmu.
147 Turklāt, lai arī līzings un noma ar izpirkuma tiesībām ir iekļautas vienā plānā, tā norāda, ka Komisija ierobežotu regulējumu līzinga atbalstam esot noteikusi, tikai sākot no 1997. gada 1. maija.
148 Arī attiecībā uz Tralag Landmaschinen GmbH Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka ekstrapolācija nav pieņemama, jo minētais uzņēmums papildu atbalstu 15 % apmērā esot saņēmis saskaņā ar 24. rīcības plānu, lai gan tas tika piemērots, tikai sākot no 1995. gada 17. marta.
149 Komisija šos argumentus apstrīd.
Vispārējās tiesas vērtējums
150 Kas attiecas uz argumentu, saskaņā ar kuru pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas Komisija nebija paudusi iebildes pēc būtības par pārvaldes un kontroles sistēmu, ir jāuzsver, ka šis arguments faktiski attiecas uz tiesiskās paļāvības principu. Saskaņā ar iedibināto judikatūru tiesības atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzību rodas, pastāvot trim nosacījumiem. Pirmkārt, Savienības administrācija atļauti un uzticami ir devusi ieinteresētajai personai precīzas, beznosacījumu un saskaņotas garantijas. Otrkārt, šīm garantijām jārada leģitīmas cerības personai, kam tās ir adresētas. Treškārt, dotajām garantijām ir jābūt saderīgām ar piemērojamajām tiesību normām (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Branco/Komisija, 102. punkts un tajā minētā judikatūra, un lietā Cementbouw Handel & Industrie/Komisija, 77. punkts).
151 No lietas materiāliem vai prasītājas argumentiem neizriet, ka tā no Komisijas būtu saņēmusi šādas precīzas, beznosacījuma un saskaņotas garantijas. Tādējādi šis arguments ir jānoraida.
152 Attiecībā uz samērīguma principu ir jāatgādina, ka tas noteic, ka Savienības iestāžu tiesību akti nedrīkst pārsniegt izvirzītā mērķa sasniegšanai atbilstošā un nepieciešamā robežas. It īpaši, ņemot vērā šo principu, tādu pienākumu pārkāpšana, kuru ievērošanai ir būtiska nozīme labai Kopienu sistēmas darbībai, var tikt sodīta ar to, ka tiek zaudētas Savienības tiesiskajā regulējumā paredzētās tiesības, piemēram, tiesības saņemt finanšu atbalstu (iepriekš minētais spriedums lietā Sgaravatti Mediterranea/Komisija, 134. un 135. punkts).
153 Šajā saistībā no pastāvīgās judikatūras ELVGF jomā, kas ar atbilstošiem grozījumiem ir piemērojama šajā lietā, izriet, ka Komisija var pat atteikties apmaksāt no fonda līdzekļiem visus radušos izdevumus, ja tā konstatē, ka nav pietiekamu kontroles mehānismu (Tiesas 2001. gada 20. septembra spriedums lietā C‑263/98 Beļģija/Komisija, Recueil, I‑6063. lpp., 125. punkts). Tomēr Komisijai ir jāievēro samērīguma princips, kurš noteic, ka Savienības iestāžu tiesību akti nedrīkst pārsniegt izvirzītā mērķa sasniegšanai atbilstošā un nepieciešamā robežas (Tiesas 1984. gada 17. maija spriedums lietā 15/83 Denkavit Nederland, Recueil, 2171. lpp., 25. punkts). Ja Komisija, pildot savu uzdevumu noskaidrot grāmatojumus, tā vietā, lai atteiktu visu izdevumu finansēšanu, izdod normas, ar kurām tā ievieš atšķirīgu pieeju atkarībā no dažādām pārbaužu bezdarbības līmeņa riska pakāpēm, dalībvalstij ir jāpierāda, ka šie kritēriji ir patvaļīgi un netaisnīgi (Tiesas 1996. gada 4. jūlija spriedums lietā C‑50/94 Grieķija/Komisija, Recueil, I‑3331. lpp., 28. punkts).
154 Tādējādi Komisijai nebija liegts noteikt finanšu korekcijas.
155 Turklāt, atsaucoties uz iekšējo pamatnostādņu 6. punktu, Komisija ir norādījusi, ka gadījumā, ja tā paredz ekstrapolāciju, tai ir jāņem vērā administratīvās struktūras, kas ir radījusi trūkumus, specifiskums, ļaunprātīgas izmantošanas iespējamais apmērs, biežums un sekas.
156 Kā jau ticis konstatēts iepriekš (skat. iepriekš 85. punktu), Komisijai ir zināma rīcības brīvība, kas tai ir piešķirta ar Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punktu un kas tai ļauj pieņemt lēmumus, ar kuriem var tikt nodrošināta EKL 274. pantā ietvertā pareizas finanšu pārvaldības principa, kā arī samērīguma principa ievērošana.
157 Kā arī ticis norādīts iepriekš, Komisija ir analizējusi Revīzijas palātas veikto pārbaužu rezultātus un faktiski samazinājusi sākotnēji paredzēto korekciju apmēru.
158 Šajā gadījumā liela daļa no pārkāpumiem, kuri joprojām tika konstatēti pēc konsultācijām ar Vācijas iestādēm, piemēram, kļūdaina to uzņēmumu uzskaite, kuri nav MVU, vai izdevumu, kas tikuši deklarēti saistībā ar nomas līgumiem, nepieņemamība, atspoguļo sistemātisku pārvaldes, kontroles vai audita nepieņemamību attiecībā uz 2.1. pasākumu visā 1994.–1999. plānošanas laikposmā. Ir ļoti iespējams, ka šī nepietiekamība ir atrodama virknē līdzīgu gadījumu. Tādējādi Komisija pamatoti ir piemērojusi ekstrapolācijas metodi, īpaši ņemot vērā nozīmi, kāda ir labai valsts administrācijas darbībai, kura vispirms ir atbildīga par projektu, kuri tiek finansēti no fondiem, tiesiskas ieviešanas nodrošināšanu (skat. iepriekš 37. un 39. punktu) un kurai, kā tas vairākkārt ir atgādināts Regulā Nr. 4253/88, ir jādarbojas kopā ar Komisiju.
159 Tādējādi piektais pamats un prasība kopumā ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
160 Jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 87. panta 2. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
161 Tā kā Vācijas Federatīvajai Republikai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
162 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punktam personas, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Vācijas Federatīvā Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina Eiropas Komisijai radušos tiesāšanās izdevumus;
3) Spānijas Karaliste, Francijas Republika un Nīderlandes Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2012. gada 19. septembrī.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Tiesvedības priekšvēsture
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
1. Par pirmo pamatu – Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punkta pārkāpumu, jo neesot izpildīti nepieciešamie nosacījumi samazinājuma veikšanai
Par pirmā pamata pirmo daļu – to, ka administratīvās kļūdas, kuru pieļaušanā ir vainojamas valsts iestādes, nevarot tikt uzskatītas par pārkāpumiem Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punkta izpratnē
– Lietas dalībnieku argumenti
– Vispārējās tiesas vērtējums
Par pirmā pamata otro daļu, kas ir norādīta pakārtoti, – pārkāpumu, kurus Komisija ir konstatējusi apstrīdētajā lēmumā, esamības apstrīdēšanu
– Par kvalifikācijas kļūdām, kuras Komisija ir pieļāvusi saistībā ar neattaisnotiem izdevumiem attiecībā uz projektiem, kas saistīti ar uzņēmumiem, kuri nav MVU
– Lietas dalībnieku argumenti
– Vispārējās tiesas vērtējums
– Par atšķirībām starp nomu ar izpirkuma tiesībām un līzingu, kā arī par darblapu un 17. Starptautiskā grāmatvedības standarta nepiemērojamību
– Lietas dalībnieku argumenti
– Vispārējās tiesas vērtējums
– Par Komisijas veiktu kļūdainu atsevišķu pārkāpumu kvalificēšanu par sistemātiskiem
– Lietas dalībnieku argumenti
– Vispārējās tiesas vērtējums
– Par Komisijas veiktu kļūdainu 5 % pārbaužu kvalificēšanu kā nepietiekamu un par secinājumiem, ka pārvaldes un kontroles sistēmās pastāv trūkumi
– Lietas dalībnieku argumenti
– Vispārējās tiesas vērtējums
2. Par otro pamatu – Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punkta pārkāpumu, jo, aprēķinot samazināšanas apmēru, ir piemērota ekstrapolācija
Par otrā pamata pirmo daļu – ekstrapolācijas metodes prettiesiskumu, aprēķinot samazināšanas apmēru atbilstoši Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punktam
– Tiesību uz ekstrapolāciju neesamība, pamatojoties uz Regulas Nr. 4253/88 24. pantu
– Lietas dalībnieku argumenti
– Vispārējās tiesas vērtējums
– Par tiesību uz ekstrapolāciju neesamību, pamatojoties uz iekšējām pamatnostādnēm
– Lietas dalībnieku argumenti
– Vispārējās tiesas vērtējums
Par otrā pamata otro daļu, kurš ir norādīts pakārtoti, – to, ka Komisijai šajā gadījumā nebija jāpiemēro ekstrapolācija
– Lietas dalībnieku argumenti
– Vispārējās tiesas vērtējums
3. Par trešo pamatu – to, ka pirms samazinājumu veikšanas Komisija nav veikusi pārbaudes uz vietas
– Lietas dalībnieku argumenti
– Vispārējās tiesas vērtējums
4. Par ceturto pamatu – tiesiskās paļāvības, tiesiskās drošības un sadarbības principu pārkāpšanu, jo Komisija nav formulējusi iebildes par kļūdainu uzņēmumu, kuri nav MVU, uzskaiti
Lietas dalībnieku argumenti
Vispārējās tiesas vērtējums
5. Par piekto pamatu – samērīguma principa pārkāpumu, pamatojoties uz Komisijas nolemtā atbalsta pārmērīgu samazinājumu
Lietas dalībnieku argumenti
Vispārējās tiesas vērtējums
Par tiesāšanās izdevumiem