Prasība, kas celta 2008. gada 8. jūlijā - Vācija/Komisija

(lieta T-270/08)

Tiesvedības valoda - vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Vācijas Federatīvā Republika (pārstāvji - M. Lumma, kam palīdz C. von Donat, Rechtsanwalt)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītājas prasījumi:

atzīt par spēkā neesošu Komisijas 2008. gada 29. aprīļa Lēmumu C(2008) 1615, galīgā redakcija, ar ko tiek samazināts ar Komisijas 1994. gada 5. augusta Lēmumu C(94) 1973 piešķirtais Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansējums darbības programmai 1. mērķa reģionā Berlīnē (Austrumi) Vācijas Federatīvajā Republikā (1994-1999);

piespriest Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Ar apstrīdēto lēmumu Komisija ir samazinājusi finansējumu no ERAF līdzekļiem darbības programmai 1. mērķa reģionā Berlīnes federālajā zemē Vācijas Federatīvajā Republikā (1994-1999).

Savas prasības pamatojumam prasītāja vispirms apgalvo, ka Komisija esot nepareizi novērtējusi lietas faktiskos apstākļus. Prasītāja it īpaši pārmet, ka Komisija nav ņēmusi vērā atsevišķus pārbaudes rezultātus un nepamatoti konstatējusi sistemātiskas pārvaldes un kontroles kļūdas.

Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka neesot juridiska pamata, lai darbības programmai 1994.-1999. gada atbalsta periodā piemērotu vienotas likmes un ekstrapolētu finanšu korektūru, jo attiecībā uz šo periodu neesot bijis spēkā tiesiskais regulējums, kas līdzinātos Regulas (EK) Nr. 1260/99 ¹ 39. pantā paredzētajam. Turklāt nedz Regulas (EEK) Nr. 4253/88 ² 24. panta noteikumi, nedz Komisijas 1997. gada 12. oktobra iekšējās pamatnostādnes par neto finanšu korektūrām gadījumos, kad piemēro Regulas Nr. 4253/88 24. pantu, nedz arī pareizas finanšu vadības principi saskaņā ar EKL 274. pantu nav pietiekami skaidri juridiski pamati. Kā uzskata prasītāja, nav iespējams arī konstatēt atbilstoši ilglaicīgu un vispārēji atzītu pārvaldes praksi.

Papildus tam prasītāja apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu esot pārkāpts Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punkts, jo nav izdarīti pārkāpumi šī noteikuma izpratnē. Šajā sakarā tā turklāt apgalvo, ka, pat ja pastāvētu nosacījumi finansējuma samazinājumam saskaņā ar Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punktu, Komisijai esot vajadzējis izmantot savu rīcības brīvību un izsvērt, vai samazinājums ir samērīgs.

Pakārtoti prasītāja apgalvo, ka vienotas likmes korekcijas esot nesamērīgas un ka Komisija ir veikusi ekstrapolāciju, pamatojoties uz nepietiekamu faktisko apstākļu pamatu.

Vēl tiek apgalvots, ka atbildētāja nav ievērojusi savu pienākumu pietiekami pamatot apstrīdēto lēmumu.

Visbeidzot prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi partnerības principu, jo tā, neskatoties uz vairākkārtējām savu finanšu kontrolieru veiktajām pārbaudēm 1994.-1999. gada atbalsta periodā, nekad nav noteikusi finansiālas sekas, pamatojoties uz sistēmas trūkumiem.

____________

¹ - Padomes 1999. gada 21. jūnija Regula (EK) Nr. 1260/1999, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par struktūrfondiem (OV L 161, 1. lpp.).

² - Padomes 1988. gada 19. decembra Regula (EEK) Nr. 4253/88, ar ko paredz īstenošanas noteikumus Regulai (EEK) Nr. 2052/88 attiecībā uz struktūrfondu, struktūrfondu un Eiropas Investīciju bankas un citu pastāvošo finansēšanas instrumentu darbības koordināciju (OV L 374, 1. lpp.).