VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)
2019. gada 13. jūnijā (*)
Kopienas dizainparaugs – Spēkā neesamības atzīšanas process – Reģistrēts Kopienas dizainparaugs, kurā attēlota informācijas plāksne transportlīdzekļiem – Agrāks dizainparaugs – Nodošanas atklātībā pierādījums – Regulas (EK) Nr. 6/2002 7. pants – Spēkā neesamības pamats – Individuāla rakstura neesamība – Informēts lietotājs – Autora brīvības pakāpe – Atšķirīga kopējā iespaida neesamība – Regulas Nr. 6/2002 6. pants un 25. panta 1. punkta b) apakšpunkts
Lietā T‑74/18
Visi/one GmbH, Remšaida [Remscheid] (Vācija), ko pārstāv H. Bourree un M. Bartz, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (EUIPO), ko pārstāv S. Hanne un D. Walicka, pārstāvji,
atbildētājs,
otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece –
EasyFix GmbH, Vīne (Austrija),
par prasību, kas celta par EUIPO Apelācijas trešās padomes 2017. gada 4. decembra lēmumu lietā R 1424/2016‑3 attiecībā uz spēkā neesamības atzīšanas procesu starp EasyFix un Visi/one,
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs E. M. Kolinss [A. M. Collins], tiesneši M. Kančeva [M. Kancheva] (referente) un G. De Bāre [G. De Baere],
sekretārs: E. Hendrikss [E. Hendrix], administrators,
ņemot vērā prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 6. februārī,
ņemot vērā atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 25. aprīlī,
ņemot vērā Vispārējās tiesas prasītājai uzdotu rakstveida jautājumu un pēdējās minētās atbildi uz šo jautājumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2019. gada 4. janvārī,
pēc 2019. gada 7. februāra tiesas sēdes,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 2013. gada 28. novembrī prasītāja – Visi/one GmbH – Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojam (EUIPO) iesniedza Kopienas dizainparauga reģistrācijas pieteikumu saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 6/2002 (2001. gada 12. decembris) par Kopienas dizainparaugiem (OV 2002, L 3, 1. lpp.), kurš tika reģistrēts ar numuru 1391114‑0001; šis Kopienas dizainparaugs ir attēlots šādos skatos:
2 Apstrīdēto dizainparaugu ir paredzēts izmantot “transportlīdzekļiem paredzētajās informācijas plāksnēs, izkārtnēs”, kas ietilpst 20‑03. klasē atbilstoši grozītajam 1968. gada 8. oktobra Lokarno Nolīgumam par [rūpniecisko] dizainparaugu starptautiskās klasifikācijas izveidošanu. Tas tika publicēts 2014. gada 10. februāra Bulletin des dessins ou modèles communautaires [Kopienas Dizainparaugu Biļetenā] Nr. 2014/026.
3 2015. gada 27. jūlijā EasyFix GmbH iesniedza pieteikumu atzīt apstrīdēto dizainparaugu par spēkā neesošu, pamatojoties uz Regulas Nr. 6/2002 25. panta 1. punkta b) apakšpunktu, lasot kopsakarā ar šīs regulas 5. un 6. pantu, sakarā ar to, ka minētajam dizainparaugam nepiemītot novitāte un individuāls raksturs.
4 Pieteikuma atzīt par spēkā neesošu A līdz E pielikumā EasyFix tostarp sniedza dokumentus, kurus EUIPO aprakstīja šādi:
5 Ar 2016. gada 3. jūnija lēmumu Anulēšanas nodaļa apmierināja pieteikumu atzīt apstrīdēto dizainparaugu par spēkā neesošu, pamatojoties uz individuāla rakstura neesamību.
6 2016. gada 3. augustā prasītāja, pamatojoties uz Regulas Nr. 6/2002 55.–60. pantu, iesniedza EUIPO apelācijas sūdzību par Anulēšanas nodaļas lēmumu.
7 Ar 2017. gada 4. decembra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) EUIPO Apelācijas trešā padome noraidīja apelācijas sūdzību. Tā būtībā uzskatīja, ka apstrīdētajam dizainparaugam neesot individuāla rakstura. Pirmkārt, tā konstatēja, ka pieteikuma atzīt par spēkā neesošu A līdz E pielikumā iesniegtie dokumenti esot piemēroti, lai pierādītu agrākā dizainparauga nodošanu atklātībā. Otrkārt, tā norādīja, ka konfliktējošo dizainparaugu informēti lietotāji esot komersanti, kas vēlas marķēt savas preces, kā arī uzņēmumu, kuri iegādājas šādus cenu uzrādīšanas paneļus, par iegādēm atbildīgas personas. Treškārt, tā uzskatīja, ka autora radošā brīvība, izstrādājot “transportlīdzekļiem paredzētās informācijas plāksnes, izkārtnes”, gan attiecībā uz formu, gan arī izmantoto materiālu esot liela. Ceturtkārt, tā norādīja, ka atšķirības starp šiem dizainparaugiem esot ļoti mazas un negrozot to radīto identisko kopējo iespaidu.
Lietas dalībnieku prasījumi
8 Pēc tiesas sēdes protokolā dokumentētās prasītājas prasījumu noskaidrošanas prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp izdevumus, kas radušies procesā Apelācijas padomē.
9 EUIPO prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītajai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
10 Lai pamatotu prasību, prasītāja izvirza četrus pamatus, no kuriem pirmais attiecas uz pierādījumu saistībā ar “agrākā dizainparauga” nodošanu atklātībā kļūdainu vērtējumu, pārkāpjot Regulas Nr. 6/2002 7. panta 1. punktu, otrais – uz tiesību tikt uzklausītam atbilstoši šīs regulas 62. panta otrajam teikumam pārkāpumu, trešais – uz pienākuma norādīt pamatojumu atbilstoši šīs regulas 62. panta pirmajam teikumam pārkāpumu un ceturtais – uz apstrīdētā dizainparauga individuālā rakstura kļūdainu vērtējumu, pārkāpjot minētās regulas 6. pantu un 25. panta 1. punkta b) apakšpunktu.
Par pirmo pamatu attiecībā uz pierādījumu saistībā ar “agrākā dizainparauga” nodošanu atklātībā kļūdainu vērtējumu, pārkāpjot Regulas Nr. 6/2002 7. panta 1. punktu
11 Pirmā pamata ietvaros prasītāja iebilst pret Apelācijas padomes konstatējumu, saskaņā ar kuru pieteikuma atzīt par spēkā neesošu A līdz E pielikumā iesniegtie dokumenti ir bijuši piemēroti, lai pierādītu “agrākā dizainparauga” nodošanu atklātībā Regulas Nr. 6/2002 7. panta 1. punkta izpratnē. Lai pamatotu šo pamatu, tā izvirza septiņus iebildumus.
12 Ar pirmo iebildumu prasītāja norāda, ka pieteikuma atzīt par spēkā neesošu A un D pielikumā iesniegtie dokumenti nepierādot “agrākā dizainparauga” nodošanu atklātībā, jo šie dokumenti esot izdrukāti tikai 2015. gada 20. jūlijā, tas ir, pēc apstrīdētā dizainparauga reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas dienas.
13 Ar otro iebildumu prasītāja iebilst pret to, ka apstrīdētā lēmuma 17. punktā Apelācijas padome saistībā ar pieteikuma atzīt par spēkā neesošu B pielikumā iesniegto katalogu ir apstiprinājusi, ka jautājums, vai titullapa ir faktiski pievienota pārējām šī pielikuma lapām, nav būtisks. Gluži pretēji, tā apgalvo ka, ņemot vērā šaubas par šīs titullapas piederību šī kataloga pārējai daļai, viss B pielikums neesot bijis jāņem vērā. Šī kataloga elementi, kas tai esot tikuši paziņoti, esot tikai atsevišķas lapas. Pārtraukta numerācija, viena un tā paša 2. lapas numura izmantošana divas reizes un 31. lapas esamība, kas ir iekļauta starp diviem 2. lapas lietošanas gadījumiem, esot pietiekama, lai pierādītu, ka B pielikumā iekļautie elementi neveido viendabīgu katalogu un tātad nekad nav tikuši publicēti. Turklāt tas, ka vienā un tajā pašā katalogā ir iekļauta atsauce uz atšķirīgiem domēna nosaukumiem un atšķirīgām elektroniskā pasta adresēm (gan uz domēna nosaukumu www.easyfix.co.at un elektroniskā pasta adresi info@easyfix.co.at, gan arī uz domēna nosaukumu www.easyfix.at un elektroniskā pasta adresi info@easyfix.at), acīmredzami esot pretrunā parastajai praksei. Turklāt no izraksta no Austrijas domēnu nosaukumu reģistra (nic.at GmbH) izrietot, ka domēna nosaukums “www.easyfix.co.at” nekādi neesot reģistrēts. Tādējādi prasītāja apstrīd, ka lapa ar nosaukumu “Preisauzeichnung” (“cenu norāde”), kurai minētajā katalogā ir 2. lapas numurs, būtu patiešām publicēta un nodota atklātībā pirms apstrīdētā dizainparauga reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas dienas.
14 Ar trešo iebildumu prasītāja iebilst pret to, ka apstrīdētā lēmuma 18. punktā Apelācijas padome ir secinājusi, ka pieteikuma atzīt par spēkā neesošu B pielikumā iesniegtais katalogs ir ticis publicēts 2010. gadā, pamatodamās uz to, ka lapā “Ievadraksts” ir norādīts, ka minētais katalogs “ir publicēts laicīgi specializētajam salonam Automechanika 2010”. Tā uzskata, ka ar to pat nevarot pierādīt, ka šis reklāmas dokuments ir publicēts, un jo mazāk – kādā komplektācijā un kurā datumā. Tā piebilst, ka pat tad, ja runa ir par iesietu katalogu, no kura EUIPO tai ir iesniegusi tikai nesakārtotu kopiju, tas nepierādot tā iepriekšēju publicēšanu ar uzrādīto saturu.
15 Ar ceturto iebildumu prasītāja norāda, ka apstrīdētā lēmuma 19. punktā Apelācijas padome esot kļūdaini pieņēmusi, ka ir pierādīta pieteikuma atzīt par spēkā neesošu C pielikumā iesniegtā dokumenta agrāka publicēšana, lai gan Anulēšanas nodaļa to pamatoti neesot ņēmusi vērā un runa varot būt par kataloga projektu, kas ir nosūtīts ar EasyFix saistītai sabiedrībai un nav nodots atklātībā sabiedrībai.
16 Ar piekto iebildumu prasītāja norāda, ka apstrīdētā lēmuma 21. punktā Apelācijas padome esot kļūdaini apstiprinājusi, ka visas pieteikuma atzīt par spēkā neesošu A līdz D pielikumā iesniegtajos dokumentos iekļautās ilustrācijas attiecas uz vienu un to pašu BMW 520i Touring informācijas lapu, un no tā arī kļūdaini esot secinājusi, ka šī iemesla dēļ apstrīdētā lēmuma 4. punktā attēlotās informācijas plāksnes transportlīdzekļiem attiecas uz to pašu agrāko dizainparaugu. Tā uzskata, ka no identiska teksta (modeļa) izmantošanas nevarot secināt, vai paši reklāmas dokumenti ir publicēti tikai ar attiecīgo ilustrāciju, vai tie tika publicēti paziņotajā salikumā un kurā datumā tie tika publicēti. Tā pieņem, ka runa esot par fiktīvu piedāvājuma tekstu, ko izmantojot arī citi uzņēmumi, un kā piemēru pielikumā iesniedz tā paša piedāvājuma teksta aktuālu kopiju, ko izmanto cits informācijas plākšņu piegādātājs attiecībā uz citu automobiļu marku.
17 Ar sesto iebildumu prasītāja norāda, ka apstrīdētā lēmuma 22. un 31.–35. punktā Apelācijas padome esot balstījusies uz kļūdainu pieņēmumu, saskaņā ar kuru visi pieteikuma atzīt par spēkā neesošu A līdz E pielikumā iesniegtie dokumenti parādot vienu un to pašu “agrāku dizainparaugu”. Tā uzskata, ka E pielikums atšķiras no B un C pielikuma it īpaši ar to, ka starp attēlotā dizainparauga mēlītes daļu un informācijas ekrāna daļu ir redzama izteikti marķēta svītra, kas savieno mēlīti ar informācijas ekrānu.
18 Ar septīto iebildumu prasītāja iebilst, ka apstrīdētā lēmuma 33. punktā Apelācijas padome esot uzskatījusi, ka konfliktējošos dizainparaugus veidojot caurspīdīga virsma. Tomēr, lai gan tā pieļauj, ka pieteikuma atzīt par spēkā neesošu A līdz D pielikumā norādītais “agrākais dizainparaugs” esot pilnībā caurspīdīgs ne tikai daļā, kas ir paredzēta informācijas lapai, bet arī tur, kur atrodas mēlīte, kura veido tā apakšdaļu, tā uzskata, ka apstrīdētais dizainparaugs tieši nav caurspīdīgs, kā to parādot “1. skats” it īpaši ar izmantoto svītrojumu.
19 EUIPO apstrīd prasītājas argumentus.
20 Regulas Nr. 6/2002 7. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir noteikts, ka, “lai piemērotu [šīs] regulas 5. un 6. pantu, uzskata, ka [agrāks] dizainparaugs ir darīts pieejams sabiedrībai, ja tas ir publicēts pēc reģistrācijas vai citādi, vai izstādīts, izmantots tirdzniecībā vai citādi nodots atklātībai līdz, attiecīgi, [apstrīdēta dizainparauga reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumam] vai, [ja tiek norādīts uz prioritāti, līdz prioritātes datumam], izņemot, ja par šiem notikumiem parastā uzņēmējdarbības gaitā praktiski nav varējis uzzināt to personu loks, kuras ir specializējušās attiecīgajā nozarē un darbojas [Savienībā]”.
21 Nedz Regulā Nr. 6/2002, nedz arī Komisijas Regulā (EK) Nr. 2245/2002 (2002. gada 21. oktobris), ar ko īsteno Regulu Nr. 6/2002 (OV 2002, L 341, 28. lpp.), nav norādīta to pierādījumu obligātā forma, kas ir jāiesniedz pieteikuma atzīt par spēkā neesošu iesniedzējam, lai pamatotu agrāka dizainparauga nodošanu atklātība pirms apstrīdēta dizainparauga reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datuma. No tā izriet, ka, no vienas puses, pieteikuma atzīt par spēkā neesošu iesniedzējs var brīvi izvēlēties pierādījumu, kura iesniegšanu EUIPO tas uzskata par lietderīgu, lai pamatotu savu pieteikumu atzīt par spēkā neesošu, un, no otras puses, ka EUIPO ir pienākums pārbaudīt visus sniegtos pierādījumus, lai izdarītu secinājumu, vai tie faktiski pierāda agrāka dizainparauga nodošanu atklātībā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 9. marts, Coverpla/ITSB – Heinz‑Glas (Flakons), T‑450/08, nav publicēts, EU:T:2012:117, 22. un 23. punkts un tajos minētā judikatūra; 2016. gada 14. jūlijs, Thun 1794/EUIPO – Adekor (Grafiski dekoratīvi simboli), T‑420/15, nav publicēts, EU:T:2016:410, 26. punkts, un 2018. gada 25. aprīlis, Euro Castor Green/EUIPO – Netlon France (Dārza aizslietnis), T‑756/16, nav publicēts, EU:T:2018:224, 32. punkts).
22 Turklāt agrāku dizainparauga nodošanu atklātībā nevar pierādīt, pamatojoties uz varbūtībām vai pieņēmumiem, bet tā ir jābalsta uz konkrētiem un objektīviem apstākļiem, kas pierāda agrāka dizainparauga faktisku nodošanu atklātībā tirgū. Turklāt pieteikuma atzīt par spēkā neesošu iesniedzēja sniegtie pierādījumi ir jāizvērtē to savstarpējā saistībā. Lai gan daži no šiem pierādījumiem paši par sevi var būt nepietiekami, lai pierādītu agrāka dizainparauga nodošanu atklātībā, tomēr, tos saistot vai aplūkojot kopā ar citiem dokumentiem vai informāciju, tie var palīdzēt pierādīt nodošanu atklātībā. Visbeidzot, lai novērtētu dokumenta pierādījuma vērtību, ir jāpārbauda tajā ietvertās informācijas ticamība un patiesums. It īpaši ir jāņem vērā dokumenta izcelsme, tā sagatavošanas apstākļi, tā adresāts un, vērtējot tā saturu, ir jānoskaidro, vai tas šķiet saprātīgs un uzticams (skat. spriedumu, 2012. gada 9. marts, “Flakons”, T‑450/08, nav publicēts, EU:T:2012:117, 24.–26. punkts un tajos minētā judikatūra; spriedumi, 2016. gada 14. jūlijs, “Grafiski dekoratīvi simboli”, T‑420/15, nav publicēts, EU:T:2016:410, 27. punkts, un 2018. gada 25. aprīlis, “Dārza aizslietnis”, T‑756/16, nav publicēts, EU:T:2018:224, 33. punkts).
23 Dizainparaugs ir uzskatāms par nodotu atklātībā, tiklīdz lietas dalībnieks, kurš atsaucas uz nodošanu atklātībā, ir pierādījis šo nodošanu atklātībā veidojošos faktus. Savukārt, lai atspēkotu šo pieņēmumu, lietas dalībniekam, kurš apstrīd nodošanu atklātībā, ir tiesiski pietiekami jāpierāda, ka konkrētas lietas apstākļi pamatoti var būt šķērslis tam, lai šie fakti būtu kļuvuši zināmi personu lokam, kas specializējušās attiecīgajā nozarē un darbojas Eiropas Savienībā, parastā uzņēmējdarbības gaitā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 21. maijs, Senz Technologies/ITSB – Impliva (Lietussargi), T‑22/13 un T‑23/13, EU:T:2015:310, 26. punkts; 2015. gada 15. oktobris, Promarc Technics/ITSB – PIS (Durvju daļa), T‑251/14, nav publicēts, EU:T:2015:780, 26. punkts, un 2018. gada 27. februāris, Gramberg/EUIPO – Mahdavi Sabet (Mobilā tālruņa futrālis), T‑166/15, EU:T:2018:100, 22. punkts).
24 Lai pierādītu agrāka dizainparauga nodošanu atklātībā, ir jāveic divpakāpju analīze, lai pārbaudītu, pirmkārt, vai pieteikumā atzīt par spēkā neesošu norādītie apstākļi pierāda, no vienas puses, faktus, kas veido dizainparauga nodošanu atklātībā, un, no otras puses, šīs nodošanas atklātībā agrāko raksturu, salīdzinot ar apstrīdēta dizainparauga iesniegšanas vai prioritātes datumu, un, otrkārt, gadījumā, ja apstrīdēta dizainparauga īpašnieks apgalvotu pretējo, – to, vai parastā uzņēmējdarbības gaitā par minētajiem faktiem saprātīgi būtu varējis uzzināt to personu loks, kuras ir specializējušās attiecīgajā nozarē un darbojas Savienībā, un, ja tas tā nav, nodošana atklātībā tiek uzskatīta par neiedarbīgu un netiek ņemta vērā.
25 Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāpārbauda, vai šajā lietā Apelācijas padome ir pareizi uzskatījusi, ka EasyFix pieteikumā atzīt par spēkā neesošu iesniegtie pierādījumi ir piemēroti, lai konstatētu faktus, kuri veido dizainparauga nodošanu atklātībā, un šīs nodošanas atklātībā agrāko raksturu.
26 Vispirms ir jānorāda, ka šīs lietas apstākļos datums, kas ir jāņem vērā, lai novērtētu nodošanas atklātībā agrāko raksturu, ir apstrīdētā dizainparauga reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datums, tas ir, kā ir minēts iepriekš 1. punktā, 2013. gada 28. novembris (turpmāk tekstā – “attiecīgais datums”).
27 Apstrīdētā lēmuma 17.–22. punktā Apelācijas padome uzskatīja, ka pieteikuma atzīt par spēkā neesošu B pielikumā iesniegtais dokuments ir pārdošanas kataloga oriģināleksemplārs un ka, novērtējot faktus, jautājumam par to, vai šī kataloga titullapa patiešām ir saistīta ar šī kataloga pārējām lapām, nav nozīmes. Tā norādīja, ka šī kataloga 2. lapā ir atrodams salīdzinājumam izmantotais dizainparaugs, kas ir attēlots iepriekš 4. punktā, un ka minētā kataloga ievadrakstā, kas atrodas 1. lapā un tātad tajā pašā lapā, kur atrodas ilustrācija, ir paskaidrots, ka attiecīgais katalogs “ir publicēts laicīgi specializētajam salonam Automechanika 2010”. Apelācijas padome no tā secināja, ka minētais katalogs ticis publicēts 2010. gadā, tajā pašā laikā norādot, ka nav nepieciešams konstatēt precīzu publikācijas datumu, ievērojot, ka apstrīdētā dizainparauga reģistrācija ir tikusi pieteikta 2013. gada novembrī. Tā arī norādīja, ka ievadrakstā ir veikta atsauce uz to, ka “pārveidotā tīmekļa vietne www.easyfix.at ir pieejama tiešsaistē”, un ka tas izskaidro neatbilstību starp titullapā izmantoto domēna nosaukumu un 2. lapā norādīto domēna nosaukumu. Turklāt Apelācijas padome piebilda, ka tai arī nav šaubu par to, ka pieteikuma atzīt par spēkā neesošu C pielikumā iesniegtais dokuments, tas ir, kataloga daļēja kopija, ir datēts ar 2011. gadu; ka šī pieteikuma E pielikuma dokumentā iekļautais shematiskais attēls attiecībā uz lietošanas modeli ir ticis publicēts 2012. gada februārī Vācijas patenta biļetenā un tātad ticis darīts pieejams sabiedrībai vēlākais šajā datumā; ka visas iepriekš 4. punktā norādītās informācijas plāksnes transportlīdzekļiem attiecas uz vienu un to pašu dizainparaugu un ka visas minētā pieteikuma A līdz D pielikumā norādītās ilustrācijas attiecas uz vienu un to pašu BMW 520i Touring informācijas lapu. Tā secināja, ka pieteikuma atzīt par spēkā neesošu A līdz E pielikumā sniegtie dokumenti ir piemēroti, lai pierādītu izvirzītā agrākā dizainparauga nodošanu atklātībā Regulas Nr. 6/2002 7. panta 1. punkta izpratnē.
28 Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu vispirms izskatīt otro līdz ceturto iebildumu attiecībā uz pieteikuma atzīt par spēkā neesošu B un C pielikumā sniegto dokumentu pierādījuma spēka vērtējumu.
29 Runājot par otro iebildumu, saskaņā ar kuru prasītāja apstrīd pieteikuma atzīt par spēkā neesošu B pielikumā iesniegtā dokumenta pierādījuma spēku, ir jāsniedz šādi precizējumi par šo pielikumu, kura oriģināleksemplāru Vispārējā tiesa ir varējusi aplūkot Apelācijas padomes lietas papīra dokumentācijas versijā. Šajā dokumentācijā B pielikumā patiesībā ir ietverts nevis viens, bet divi katalogi: pirmkārt, EasyFix “katalogs 2010/11”, ko veido 128 lapas un divas kartona iesējuma lapas un, otrkārt, EasyFix katalogs “News 2010”, ko veido 31 numurēta lapa un pēdējā nenumurēta lapa. Prasības pieteikumam prasītāja ir pievienojusi izvilkumus no šiem diviem katalogiem.
30 No lietas materiāliem izriet, ka pieteikumā atzīt par spēkā neesošu EasyFix ir atsaukusies uz diviem katalogiem ar nosaukumiem “EasyFix 2010/11” un “EasyFix News 2010”, kurus tā ir iesniegusi kā savus katalogus (“unseren Katalogen”), un ka šī pieteikuma pielikumā tā ir pievienojusi abu šo katalogu oriģinālus. EUIPO ir nosūtījis minēto pieteikumu prasītājai ar ierakstītu vēstuli, pievienojot skenētu pielikumu kopiju uz 210 lapām.
31 Protams, ir jākonstatē, kā EUIPO to ir darījis atbildes raksta 26. punktā, ka nezināma iemesla dēļ Apelācijas padomes elektroniskajā lietā, kas ir tikusi ieskenēta un nosūtīta prasītajai, atbilstošā secībā nav atspoguļotas divu iepriekš 29. un 30. punktā minēto katalogu lapas.
32 Tomēr ir jānorāda, ka visas šo divu katalogu lapas ieskenētas kopijas veidā ir tikušas nosūtītas prasītājai. Turklāt procesuālajā rakstā, kurā ir izklāstīti apelācijas sūdzības Apelācijas padomē pamati, prasītāja ir minējusi EasyFix atsauci uz pieteikuma atzīt par spēkā neesošu B pielikumā iesniegtajiem katalogiem kā tādiem, kas ir “tās katalogi”, “EasyFix 2010/11” un “EasyFix News 2010”, tā ka prasītāja nevar juridiski korekti uzskatīt, ka tā nebūtu zinājusi, ka B pielikums ir ietvēris divus katalogus, nevis vienu katalogu.
33 Papildus šim skaidrojumam ir jānorāda, ka attēls, kas norādīts apstrīdētā lēmuma 4. punktā un šī sprieduma 4. punktā un kas ir sniegts kā agrākā dizainparauga nodošana atklātībā, ir atrodams tieši EasyFix “kataloga 2010/11” 2. lapā (un Apelācijas padomes elektroniskās lietas 212. lapā) ar nosaukumu “Preisauzeichnung” (“cenu norāde”).
34 Šajā ziņā ir pietiekami konstatēt vispirms – saistībā ar faktu, kas veido nodošanu atklātībā, – pierādījumu, ka “kataloga 2010/11” 2. lapa, kurā ir iekļauts apstrīdētā lēmuma 4. punktā sakarā ar pieteikuma atzīt par spēkā neesošu B pielikumu attēlotais informācijas plāksnes transportlīdzekļiem attēls, ir ļāvusi Apelācijas padomei konstatēt šī dizainparauga nodošanu atklātībā. Turpinot – saistībā ar šīs nodošanas atklātībā agrākā rakstura pierādījumu šī kataloga 1. lapa, kura ir norādīta 2. lapas otrajā pusē un kurā ir ietverts ievadraksts ar tajā minētajiem datumiem, proti, “Zum Start der Automechanika 2010” (Automechanika 2010 sākumam) un “Ab 2011 werden in Deutschland” (Vācijā no 2011. gada), ir ļāvusi Apelācijas padomei, nepieļaujot kļūdu pierādījumu vērtējumā, secināt, ka minētā dizainparauga nodošana atklātībā ir notikusi 2010. gadā vai vēlākais 2011. gadā, taču jebkurā gadījumā pirms attiecīgā 2013. gada 28. novembra datuma. Tas tā ir jo vairāk tāpēc, ka šo nodošanu atklātībā veidojošo faktu un agrākā rakstura pierādījumus apstiprina B pielikumā sniegtā kataloga “News 2010” 3. lapa un izvilkums no AHB 2011. gada kataloga, kas ir iekļauts pieteikuma atzīt par spēkā neesošu C pielikumā.
35 Turklāt ir jākonstatē, kā to ir darījis EUIPO atbildes raksta 29. punktā, ka netiek prasīts iesniegt katru kataloga lapu kā pierādījumu, bet ka var tikt iesniegti izvilkumi no šāda kataloga, un šādi netiek obligāti samazināta sniegto lapu pierādījuma vērtība. Tādējādi, ņemot vērā visus iesniegtos pierādījumus, jo īpaši “kataloga 2010/11” 1. un 2. lapu, Apelācijas padomei nav bijis atsevišķi jānovērtē šī kataloga titullapu.
36 Papildus ir jānorāda, ka dažādu lapu izkārtojums, krāsa un saturs ir savstarpēji atbilstoši veidā, kas dod iespēju izdarīt secinājumu, ka tās ir bijušas sagrupētas attiecīgajos iesietajos katalogos, proti, “katalogā 2010/11” un “News 2010”, kā to apgalvo EasyFix. Neatkarīgi no tā, kāds ir iemesls atšķirībai starp domēna nosaukumiem, kas ir minēti kataloga, kurā ir ietverts ievadraksts, 1. lapā un kataloga, kurā ir attēlots agrākais dizainparaugs, 2. lapā, tas ir, “www.easyfix.at”, no vienas puses, un “www.easyfix.co.at”, no otras puses, tas neizslēdz, ka šīs divas lapas ir no viena un tā paša “kataloga 2010/11”, jo runa faktiski ir par vienas un tās pašas lapas priekšpusi un mugurpusi. Tātad prasības pieteikumam pievienotais izraksts no Austrijas domēnu nosaukumu reģistra nav nozīmīgs.
37 Ciktāl tiesas sēdē prasītāja ir tikai izteikusi šaubas par EasyFix minēto katalogu pašu pastāvēšanu un autentiskumu, ir jākonstatē, ka šādas šaubas nav pietiekamas, lai apstrīdētu savstarpēji atbilstošu netiešu pierādījumu kopumu, it īpaši EasyFix katalogus un AHB katalogu, ko ir iesniegusi EasyFix un ko Apelācijas padome ir izmantojusi, lai secinātu par faktu, kuri veido nodošanu atklātībā, pierādījumu, jo vairāk tāpēc, ka prasītājas apgalvojumi attiecībā uz EasyFix iesniegto katalogu iespējamo sagrozīšanu nav pierādīti un tās arguments attiecībā uz paziņojumu, kas apstiprināti ar zvērestu, neesamību ir pretrunā pieteikuma atzīt par spēkā neesošu iesniedzējam atzītajai brīvībai izvēlēties pierādījumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 17. maijs, Basil/EUIPO – Artex (Velosipēdu grozi), T‑760/16, EU:T:2018:277, 47.–49. un 53. punkts).
38 Katrā ziņā Vispārēja tiesa, kuras rīcībā ir Apelācijas padomes lietas papīra dokumentācijas versijā, konstatē divu oriģinālo EasyFix katalogu, kas tikuši iesniegti pieteikuma atzīt par spēkā neesošu B pielikumā, esamību un nepārtraukto numerāciju. Turklāt tiesas sēdē prasītāja ir varējusi iepazīties ar šo divu katalogu oriģināliem. Pēc Vispārējās tiesas aicinājuma tā ir apstiprinājusi, ka “kataloga 2010/11” oriģināla 2. lapā ir iekļautas EasyFix norādītā ražojuma fotogrāfijas un šīs lapas otrajā pusē, tas ir, 1. lapā, ir atrodamas atsauces uz 2010. un 2011. gadu, kā arī to, ka šajā pašā divpusējā lapā ir norādīts gan domēna nosaukums “www.easyfix.at”, gan arī “www.easyfix.co.at”. Tā ir arī apstiprinājusi, ka cita EasyFix kataloga ar nosaukumu “News 2010” oriģināla 3. lapā ir iekļauts EasyFix norādītais ražojums ar lapas apakšpusē minēto 2010. gada 31. augusta datumu. Šie apstiprinājumi ir dokumentēti tiesas sēdes protokolā.
39 Izdarot galīgo secinājumu – lai gan ir jāizsaka nožēla par to, ka EUIPO administratīvie dienesti ir paziņojuši prasītājai pieteikuma atzīt par spēkā neesošu B pielikumā iesniegtos divus katalogus tā, ka to numerācija nav secīga, kas neatbilst oriģinālo katalogu lapu secībai, ar šādu apstākli nekādi nevar apstrīdēt apstrīdētā lēmuma likumību saistībā ar informācijas plāksnes transportlīdzekļiem, kas ir attēlota apstrīdētā lēmuma 4. punktā saistībā ar šo B pielikumu, faktu, kas veido nodošanu atklātībā, un tās agrākā rakstura pierādījumu, it īpaši šo dokumentu pierādījuma spēku, lai pierādītu agrākā dizainparauga nodošanu atklātībā.
40 Tādējādi otrais iebildums ir jānoraida.
41 Attiecībā uz trešo iebildumu, ar kuru prasītāja iebilst pret to, ka Apelācijas padome esot izdarījusi secinājumu no atsauces uz starptautisko izstādi “Automechanika 2010”, kura ir iekļauta ievadrakstā “katalogam 2010/11”, kas ir iesniegts pieteikuma atzīt par spēkā neesošu B pielikumā, ir jānorāda, ka fakts, ka šajā ievadrakstā ir minēta šī starptautiskā izstāde un tas ir norādīts minētā kataloga 1. lapā šī kataloga 2. lapas otrajā pusē, kur ir norādīta informācijas plāksne transportlīdzekļiem, kas ir attēlota apstrīdētā lēmuma 4. punktā saistībā ar šo B pielikumu, ļauj datēt šī dizainparauga nodošanu atklātībā ar 2010. gadu vai vēlākais 2011. gadu. Turklāt ir jānorāda, ka katrs no diviem B pielikumā iekļautajiem katalogiem ir jāvērtē kopumā un līdz ar visiem sniegtajiem pierādījumiem atbilstoši iepriekš 22. punktā minētajai judikatūrai, un tā datums tātad noteikti ir pirms attiecīgā datuma. Turklāt prasītāja nesniedz nevienu norādi, kas ļautu apstrīdēt, ka minētie katalogi ir faktiski tikuši izplatīti 2010. gadā šīs starptautiskās izstādes vajadzībām attiecībā uz otro vai vēlākais 2011. gadā.
42 Runājot par ceturto apgalvojumu, ar kuru prasītāja it īpaši apstiprina, ka Anulēšanas nodaļa esot pareizi neņēmusi vērā pieteikuma atzīt par spēkā neesošu C pielikumā iesniegto dokumentu, vispirms ir jānorāda, ka 2016. gada 3. jūnija lēmumā Anulēšanas nodaļa ir nevis uzskatījusi, ka šis dokuments būtu nepiemērots, lai sniegtu pierādījumu par attiecīgās informācijas plāksnes transportlīdzekļiem nodošanu atklātībā, aplūkojot visaptveroši, bet ir vienkārši uzskatījusi, ka fakti, kas veido nodošanu atklātībā, un tās agrākais raksturs, salīdzinot ar attiecīgo datumu, jau ir tikuši pierādīti, balstoties uz citiem pierādījumiem. Turklāt ir jākonstatē, ka, novērtējot visus pierādījumus kopumā, minētais dokuments arī ir nozīmīgs elements. Šis izvilkums no AHB kataloga parāda, ka uz vienas un tās pašas titullapas ir atrodama gan minētā informācijas plāksne transportlīdzekļiem, gan arī 2011. gada norāde. Turklāt nav pierādījumu, kas pamatotu prasītājas apgalvojumu, saskaņā ar kuru uzņēmumu grupā, kam piederēja EasyFix, pastāvētu ierastā prakse apmainīties ar nepublicētiem katalogiem.
43 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka fakti, kas veido informācijas plāksnes transportlīdzekļiem, kura ir norādīta EasyFix “kataloga 2010/11” 2. lapā un ir attēlota apstrīdētā lēmuma 4. punktā saistībā ar pieteikuma atzīt par spēkā neesošu B pielikumu (skat. iepriekš 4. punktu), nodošanu atklātībā šajā katalogā ir pietiekami pierādīti, un tas attiecas arī uz šīs nodošanas atklātībā agrāko raksturu. Šos pierādījumus apstiprina arī papildu pierādījumi, tādi kā EasyFix “News 2010” katalogs, kas arī ir iekļauts B pielikumā, un izvilkums no AHB kataloga, kas ir iesniegts pieteikuma atzīt par spēkā neesošu C pielikumā. Līdz ar to Apelācijas padome ir pamatoti uzskatījusi, ka fakti, kas veido dizainparauga nodošanu atklātībā un tās agrāko raksturu, ir pierādīti, ņemot vērā minēto B un C pielikumu, kuros ir iekļauti datētie katalogi.
44 No tā izriet, ka pirmais, piektais, sestais un septītais iebildums attiecībā uz dokumentiem, kas ir iesniegti A, D un E pielikumā, vai apstrīdētā dizainparauga 1. skatu ir jānoraida kā neiedarbīgi.
45 Visu šo iemeslu dēļ prasītājas iebildumi neļauj apšaubīt apstrīdētā lēmuma likumību attiecībā uz to pierādījumu vērtēšanu, kuri attiecas uz faktiem, kas veido dizainparauga nodošanu atklātībā, un šīs nodošanas atklātībā agrāko raksturu, salīdzinot ar attiecīgo datumu. Turklāt prasītāja nav ne pierādījusi, ne pat apgalvojusi, ka lietas apstākļos varētu saprātīgi netikt pieņemts, ka parastā uzņēmējdarbības gaitā šie fakti kļūtu zināmi to personu lokam, kuras ir specializējušās attiecīgajā nozarē un darbojas Savienībā. Ņemot vērā to, ka nav norāžu par pretējo, kas būtu ļāvušas secināt, ka minētie katalogi nav tikuši izplatīti minētajām personām, kuras ir specializējušās attiecīgajā nozarē, Apelācijas padome, nepieļaujot kļūdu, ir varējusi secināt, ka agrākais dizainparaugs ir ticis nodots atklātībā.
46 Tādējādi pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par otro pamatu attiecībā uz tiesību tikt uzklausītam atbilstoši Regulas Nr. 6/2002 62. panta otrajam teikumam pārkāpumu
47 Prasītāja norāda, ka Apelācijas padome esot pārkāpusi tās tiesības tikt uzklausītai, nedodama tai iespēju ieņemt nostāju attiecībā uz pieteikuma atzīt par spēkā neesošu A un D pielikumā iesniegtajiem dokumentiem, pirms Apelācijas padome uz tiem ir pamatojusies apstrīdētajā lēmumā (it īpaši 31.–35. punktā), un tas esot pretēji Anulēšanas nodaļas rīcībai, kura neesot ņēmusi tos vērā kā “nedatētās fotogrāfijas”, jo to izdrukāšanas datums ir vēlāks par apstrīdētā dizainparauga iesniegšanas datumu. Prasītāja apgalvo, ka tad, ja Apelācijas padome tai būtu devusi iespēju paust savu viedokli, tā būtu varējusi norādīt, ka nav notikusi iepriekšēja faktiska publikācija, un turklāt būtu varējusi “arī aizstāvēties pret [šiem pielikumiem]”.
48 EUIPO apstrīd prasītājas argumentus.
49 Saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 62. panta otro teikumu EUIPO lēmumi var tikt pamatoti tikai ar tādiem motīviem vai pierādījumiem, attiecībā uz kuriem lietas dalībniekiem ir bijusi iespēja ieņemt nostāju. Minētajā normā Kopienas dizainparaugu tiesību ietvaros ir iekļauts vispārējais tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips. Atbilstoši šim vispārējam Savienības tiesību principam publisko iestāžu lēmumu adresātiem, kuru intereses šie lēmumi būtiski ietekmē, ir jādod iespēja lietderīgi darīt zināmu savu viedokli. Tiesības tikt uzklausītam attiecas uz visiem faktiskajiem vai tiesiskajiem apstākļiem, uz kuru pamata tiek pieņemts lēmums, bet ne uz galīgo nostāju, ko administrācija paredz ieņemt (skat. spriedumu, 2013. gada 27. jūnijs, Beifa Group/ITSB – Schwan‑Stabilo Schwanhäußer (Rakstāmlietas), T‑608/11, nav publicēts, EU:T:2013:334, 42. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedumi, 2017. gada 9. februāris, Mast‑Jägermeister/EUIPO (Kausi), T‑16/16, EU:T:2017:68, 57. punkts, un 2018. gada 21. jūnijs, Haverkamp IP/EUIPO – Sissel (Paklājs), T‑227/16, nav publicēts, EU:T:2018:370, 67. punkts).
50 Šajā gadījumā vispirms jānorāda, ka pieteikuma atzīt par spēkā neesošu A un D pielikumā iesniegtos dokumentus Anulēšanas nodaļa nav kvalificējusi kā neatbilstošus pierādījumus, uzskatot tos par “nedatētām fotogrāfijām”. Gluži pretēji, Anulēšanas nodaļa ir konstatējusi agrākā dizainparauga nodošanu atklātībā, pamatojoties uz citiem pierādījumiem, tāpēc nebija vajadzības izskatīt šos pielikumus atsevišķi (skat. iepriekš 43. punktu).
51 Turpinājumā jānorāda, ka Apelācijas padome ir bijusi tiesīga pamatot apstrīdēto lēmumu ar salīdzinājumu starp apstrīdēto dizainparaugu un dizainparaugu, kas ir norādīts pieteikuma atzīt par spēkā neesošu A un D pielikumā iesniegtajos dokumentos. No Regulas Nr. 6/2002 60. panta 1. punkta izriet, ka, izskatot tajā iesniegtu apelācijas sūdzību, Apelācijas padomei ir jāveic pieteikuma atzīt par spēkā neesošu jauna pilnīga pārbaude pēc būtības gan attiecībā uz tiesību jautājumiem, gan arī faktiem. Šis konstatējums nozīmē, ka Apelācijas padome var pamatoties uz jebkuru no agrākajiem dizainparaugiem, uz kuriem ir norādījis pieteikuma atzīt par spēkā neesošu iesniedzējs; tai nav saistošs Anulēšanas nodaļas lēmuma saturs, un Apelācijas padomei un šajā ziņā nav jāsniedz īpašs pamatojums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 14. jūnijs, Sphere Time/ITSB – Punch (Aukliņai piestiprināts pulkstenis), T‑68/10, EU:T:2011:269, 13. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā gadījumā netiek apstrīdēts, ka A un D pielikumā sniegtos dokumentus EasyFix ir iesniegusi, lai pamatotu pieteikumu attiecībā uz atzīšanu par spēkā neesošu.
52 Šādos apstākļos Apelācijas padomei atbilstoši prasītājas tiesībām tikt uzklausītai bija jādod tai iespēja sniegt apsvērumus par visiem lietas faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem. [Jākonstatē,] ka prasītājai šajā ziņā ir bijušas pietiekamas iespējas to izdarīt visā procesa laikā, tostarp attiecībā uz pieteikuma atzīt par spēkā neesošu A un D pielikumā sniegtajiem dokumentiem.
53 Turpretim saskaņā ar iepriekš 49. punktā minēto pastāvīgo judikatūru pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas Apelācijas padomei nav bijis jāuzklausa prasītāju attiecībā uz galīgo nostāju, ko Apelācijas padome bija paredzējusi ieņemt, un pieteikuma atzīt par spēkā neesošu A un D pielikumā sniegto dokumentu vērtējums ir bijis tās neatņemama sastāvdaļa.
54 Tādējādi otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par trešo pamatu attiecībā uz pienākuma norādīt pamatojumu atbilstoši Regulas Nr. 6/2002 62. panta pirmajam teikumam pārkāpumu
55 Prasītāja apgalvo, ka Apelācijas padome neesot ievērojusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, apstrīdētā lēmuma 19. punktā bez jebkāda pamatojuma norādīdama, ka tai nav šaubu, ka pieteikuma atzīt par spēkā neesošu C pielikumā sniegtais dokuments ir datēts ar 2011. gadu, lai gan pirms tam tā bija apstrīdējusi šī pieteikuma A līdz C pielikumā sniegto dokumentu agrāko publicēšanu un bija arī minējusi norādes, kas atspēko šo agrāko publicēšanu. Ņemot vērā, ka Apelācijas padome apstrīdēto lēmumu (it īpaši tā 22., 31., 32. un 35. punktā) esot pamatojusi arī ar C pielikumā ietverto ilustrāciju, tai esot bijis jāpaskaidro, kādēļ tā pretēji prasītājas norādījumiem ir uzskatījusi, ka šajā pielikumā sniegtais dokuments ir bijis publicēts agrāk un ir nodošanas atklātībā agrākā rakstura pierādījums.
56 EUIPO apstrīd prasītājas argumentus.
57 Saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 62. panta pirmo teikumu EUIPO lēmumos ir jānorāda pamatojums. Šī pienākuma norādīt pamatojumu piemērošanas joma ir tāda pati kā pienākumam, kas izriet no LESD 296. panta, saskaņā ar kuru akta autora argumentācijai ir jābūt skaidrai un nepārprotamai. Šim pienākumam ir divi mērķi: pirmkārt, ļaut ieinteresētajām personām uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu, lai aizstāvētu savas tiesības, un, otrkārt, ļaut Savienības tiesai pārbaudīt lēmuma tiesiskumu (skat. spriedumu, 2013. gada 25. aprīlis, Bell & Ross/ITSB – KIN (Rokas pulksteņa korpuss), T‑80/10, nav publicēts, EU:T:2013:214, 37. punkts un tajā minētā judikatūra). Jautājums par to, vai lēmuma pamatojums atbilst šīm prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne vien tā formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas konkrēto jomu regulējošās juridiskās normas (spriedumi, 2017. gada 9. februāris, “Kausi”, T‑16/16, EU:T:2017:68, 58. punkts, un 2018. gada 14. marts, Gifi Diffusion/EUIPO – Crocs (Kurpes), T‑424/16, nav publicēts, EU:T:2018:136, 29. punkts).
58 Tomēr apelācijas padomēm nevar pieprasīt sniegt izklāstu, kurā izsmeļoši un viens pēc otra būtu aplūkoti visi tām paustie lietas dalībnieku argumenti. Tādējādi pamatojums var būt netiešs, ar nosacījumu, ka tas ieinteresētajām personām ļauj uzzināt iemeslus, kuru dēļ ticis pieņemts apelācijas padomes lēmums, un kompetentajai tiesai – gūt pietiekamu informāciju, lai veiktu pārbaudi (spriedumi, 2013. gada 25. aprīlis, “Rokas pulksteņa korpuss”, T‑80/10, nav publicēts, EU:T:2013:214, 37. punkts; 2017. gada 4. jūlijs, Murphy/EUIPO – Nike Innovate (Elektroniskā pulksteņa aproce), T‑90/16, nav publicēts, EU:T:2017:464, 19. punkts, un 2018. gada 29. novembris, Sata/EUIPO – Zhejiang Auarita Pneumatic Tools (Krāsošanas pulverizators), T‑651/17, nav publicēts, EU:T:2018:855, 21. punkts). Tādējādi var ņemt vērā netieši norādītu pamatojumu, ja vien tas ir acīmredzama rakstura gan ieinteresētajām personām, gan kompetentajai tiesai (skat. spriedumu, 2018. gada 14. marts, “Kurpes”, T‑424/16, nav publicēts, EU:T:2018:136, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).
59 Šajā lietā ir jānorāda, ka pieteikuma atzīt par spēkā neesošu C pielikumā ir iekļauta ar 2011. gadu datēta AHB kataloga titullapas kopija, uz kura ir norādīts agrākais dizainparaugs un nosaukums “Katalog 2011” (katalogs 2011). Šī iemesla dēļ Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 4. punktā ir aprakstījusi minētajā pielikumā sniegto dokumentu kā “trešā uzņēmuma 2011. gada kataloga kopija (izvilkumi)”; prasītājai tas ir zināms, un tā to neapstrīd. Šī paša iemesla dēļ Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 19. punktā ir varējusi konstatēt, ka tai “nav šaubu arī par to, ka C pielikumā [sniegtais dokuments] – kataloga daļējā kopija – ir datēts ar 2011. gadu”. Šis konstatējums acīmredzami izriet no šī dokumenta aplūkošanas, uz kura ir norādīts “katalogs 2011” un kurš ticis darīts zināms prasītājai. Šajā kontekstā nekāds papildu pamatojums nav ticis prasīts. Turklāt saskaņā ar iepriekš 58. punktā norādīto judikatūru var ņemt vērā netieši norādītu pamatojumu, ja vien tas ir acīmredzama rakstura gan ieinteresētajām personām, gan kompetentajai tiesai. Tas tā acīmredzami ir šajā lietā saistībā ar norādi uz 2011. gadu uz C pielikumā sniegtā dokumenta.
60 Papildus ir arī jāatgādina, ka Apelācijas padome savu secinājumu par agrāko tiesību nodošanu atklātībā nav balstījusi tikai uz dokumentu, kas iesniegts pieteikuma atzīt par spēkā neesošu C pielikumā, bet ka šis dokuments ir tikai viens no elementiem sniegto pierādījumu vispārējā novērtējumā, kurš ir nozīmīgs it īpaši saistībā ar minētās nodošanas atklātībā brīdi. Patiesībā šīs nodošanas atklātībā galvenais pierādījums ir pieteikuma atzīt par spēkā neesošu B pielikumā sniegtais dokuments (skat. iepriekš 42. un 43. punktu).
61 Tādējādi trešais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par ceturto pamatu attiecībā uz apstrīdētā dizainparauga individuālā rakstura kļūdainu vērtējumu, pārkāpjot Regulas Nr. 6/2002 6. pantu un 25. panta 1. punkta b) apakšpunktu
62 Ar savu ceturto pamatu prasītāja iebilst, ka Apelācijas padome esot kļūdaini novērtējusi apstrīdētā dizainparauga individuālo raksturu. Šis pamats sastāv no diviem iebildumiem, pirmais no kuriem attiecas uz autora radošās brīvības pakāpi, izstrādājot dizainparaugu, un otrais – uz konfliktējošo dizainparaugu salīdzinājumu, ņemot vērā uzmanību, ko informēts lietotājs velta to atšķirībām.
63 EUIPO apstrīd prasītājas argumentus.
64 Saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 25. panta 1. punkta b) apakšpunktu Kopienas dizainparaugu var pasludināt par spēkā neesošu tikai šajā tiesību normā norādītajos gadījumos, tostarp tad, ja tas neatbilst šīs pašas regulas 4.–9. panta prasībām. Ir jāprecizē, ka pretēji šīs regulas 25. panta 1. punkta c)–g) apakšpunktā norādītajiem spēkā neesamības pamatiem tos spēkā neesamības pamatus, kas ir minēti a) un b) apakšpunktā, principā var izvirzīt ikviena persona.
65 Saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 4. panta 1. punktu dizainparaugs ir aizsargāts kā Kopienas dizainparaugs, ja tas ir jauns un tam ir individuāls raksturs. Saskaņā ar šīs regulas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu tiek uzskatīts, ka dizainparaugam ir individuāls raksturs, ja vispārējais iespaids, ko tas rada informētam lietotājam, atšķiras no vispārējā iespaida, ko šādam lietotājam rada jebkurš dizainparaugs, kurš darīts pieejams sabiedrībai pirms reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datuma vai – ja tiek izvirzīta prioritāte – pirms prioritātes datuma. Šīs regulas 6. panta 2. punktā ir arī norādīts, ka, novērtējot šo individuālo raksturu, ņem vērā dizainparauga autora radošās brīvības pakāpi dizainparauga izstrādē. Minētās regulas 14. apsvērumā ir precizēts, ka, novērtējot dizainparauga individuālu raksturu, ir jāņem vērā tā ražojuma būtība, kuram dizainparaugs ir izmantots vai kurā tas ir iekļauts, tostarp ražošanas nozare, kurai tas ir piederīgs.
66 Saskaņā ar judikatūru no iepriekš minētajām tiesību normām izriet, ka Kopienas dizainparauga individuālā rakstura vērtējums būtībā tiek veikts, īstenojot četru posmu pārbaudi. Šajā pārbaudē ir jānosaka, pirmkārt, nozare, kurā ietilpst izstrādājumi, kuros ir paredzēts iekļaut dizainparaugu vai kuriem ir paredzēts izmantot dizainparaugu, otrkārt, minēto izstrādājumu informēts lietotājs atbilstoši šo izstrādājumu mērķim un, ņemot vērā šo informēto lietotāju, agrākais zinātības līmenis, kā arī uzmanības līmenis attiecībā uz līdzībām un atšķirībām, salīdzinot dizainparaugus, treškārt, autora radošā brīvība dizainparauga izstrādē, kuras ietekme uz individuālo raksturu ir apgriezti proporcionāla, un, ceturtkārt, ņemot vērā individuālo raksturu, – kopējo iespaidu, ko informētam lietotājam rada apstrīdētais dizainparaugs un ikviens agrāks dizainparaugs, kas ir darīts pieejams sabiedrībai, tos aplūkojot individuāli, salīdzinājuma – kam pēc iespējas ir jābūt tiešam – rezultāts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 7. novembris, Budziewska/ITSB – Puma (Lecošs kaķu dzimtas dzīvnieks), T‑666/11, nav publicēts, EU:T:2013:584, 21. punkts un tajā minētā judikatūra; 2015. gada 10. septembris, H&M Hennes & Mauritz/ITSB – Yves Saint Laurent (Rokassomas), T‑525/13, EU:T:2015:617, 32. punkts, un 2018. gada 21. jūnijs, “Paklājs”, T‑227/16, nav publicēts, EU:T:2018:370, 22. punkts).
67 Šajā lietā nav strīda par to, ka nozare, uz kuru attiecas konfliktējošie dizainparaugi, ir “transportlīdzekļiem paredzētās informācijas plāksnes, izkārtnes”. Ir pēc kārtas jāanalizē informēts lietotājs, autora radošās brīvības pakāpe un šo dizainparaugu radīto kopējo iespaidu salīdzinājums.
Par informētu lietotāju
68 Prasītāja neizvirza atsevišķu iebildumu attiecībā uz informētu lietotāju, kā to ir definējusi Apelācijas padome. Tomēr prasības pieteikuma 49. un 55. punktā tā apstrīd Apelācijas padomes konstatējumu, saskaņā ar kuru informēts lietotājs nepievērš “īpašu uzmanību” zināmām atšķirībām, jo ar to netiekot ņemts vērā šī lietotāja “zināšanu līmenis”. Tādēļ ir jānosaka informēta lietotāja zināšanu līmenis un uzmanības līmenis, no kuriem izriet tā spēja uztvert atšķirības starp konfliktējošajiem dizainparaugiem.
69 Saskaņā ar judikatūru attiecībā uz jēdzienu “informēts lietotājs”, pirmkārt, “lietotāja” statuss nozīmē, ka attiecīgā persona neatkarīgi no tā, vai runa ir par galapatērētāju vai pircēju profesionāli, lieto ražojumu, kurā ir iekļauts dizainparaugs, atbilstoši šā ražojuma mērķim. Otrkārt, īpašības vārds “informēts” norāda uz to, ka lietotājam, lai gan viņš nav projektētājs vai tehnisks eksperts, ir pazīstami dažādi dizainparaugi, kas pastāv attiecīgajā nozarē, ka viņam ir noteiktas zināšanas par elementiem, kas parasti ir ietverti šajos dizainparaugos, un ka viņš, ņemot vērā viņa ieinteresētību attiecīgajos ražojumos, to lietošanas laikā izrāda pietiekami augstu uzmanības līmeni. Tomēr šis apstāklis nenozīmē, ka informēts lietotājs var – ārpus pieredzes, ko viņš ir uzkrājis, lietojot attiecīgo ražojumu, – nošķirt ražojuma izskata aspektus, kurus nosaka ražojuma tehniskās funkcijas, no tiem, kas ir brīvi izvēlēti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 20. oktobris, PepsiCo/Grupo Promer Mon Graphic, C‑281/10 P, EU:C:2011:679, 59. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumus, 2010. gada 22. jūnijs, Shenzhen Taiden/ITSB – Bosch Security Systems (Sakaru iekārta), T‑153/08, EU:T:2010:248, 46.–48. punkts, un 2018. gada 21. jūnijs, “Paklājs”, T‑227/16, nav publicēts, EU:T:2018:370, 37. punkts).
70 Tāpēc jēdziens “informēts lietotājs” ir jāsaprot kā “starpposma” jēdziens starp preču zīmju jomā piemērojamo jēdzienu “vidusmēra patērētājs”, no kura netiek prasītas nekādas speciālas zināšanas un kurš parasti, ņemot vērā tā nepilnīgu atmiņu, neveic konfliktējošu preču zīmju tiešu salīdzināšanu, un patentu tiesībās piemērojamo “lietpratēja” jēdzienu, kas ir eksperts, kuram ir padziļinātas tehniskas zināšanas. Tātad informēta lietotāja jēdzienu var saprast kā tādu, ar ko apzīmē nevis lietotāju ar vidējo uzmanības līmeni, bet gan lietotāju, kurš ir īpaši uzmanīgs, neatkarīgi no tā, vai tas tā ir viņa personīgas pieredzes dēļ vai plašu zināšanu dēļ attiecīgajā nozarē (spriedumi, 2011. gada 20. oktobris, PepsiCo/Grupo Promer Mon Graphic, C‑281/10 P, EU:C:2011:679, 53. punkts; 2018. gada 21. jūnijs, “Paklājs”, T‑227/16, nav publicēts, EU:T:2018:370, 36. punkts, un 2018. gada 29. novembris, “Krāsošanas pulverizators”, T‑651/17, nav publicēts, EU:T:2018:855, 20. punkts). Kas attiecas uz informēta lietotāja uzmanības līmeni, lai gan informēts lietotājs nav uzskatāms par samērā informētu, uzmanīgu un apdomīgu vidusmēra patērētāju, kurš dizainparaugu parasti uztvertu kā vienu veselumu un neanalizētu tā dažādās sastāvdaļas, viņš nav arī eksperts vai pazinējs, kāds ir lietpratējs, kas varētu detalizēti novērot minimālās atšķirības, kuras var pastāvēt starp konfliktējošajiem dizainparaugiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 20. oktobris, PepsiCo/Grupo Promer Mon Graphic, C‑281/10 P, EU:C:2011:679, 59. punkts).
71 Šajā lietā Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 26. punktā konfliktējošo dizainparaugu informētus lietotājus definēja kā komersantus, kas vēlas marķēt savus ražojumus, kā arī uzņēmumu, kas iegādājas šādus cenu uzrādīšanas paneļus, tas ir, informācijas plāksnes transportlīdzekļiem, par iegādēm atbildīgas personas. Ir jākonstatē, ka šajā definīcijā, kuru prasītāja turklāt nav apstrīdējusi, nav pieļautas kļūdas.
72 Runājot par informēta lietotāja zināšanu pakāpi un uzmanības līmeni, it īpaši no iepriekš minētajā 69. un 70. punktā, kā arī apstrīdētā lēmuma 25. punktā minētās judikatūras izriet, ka, pat ja šai atsauces personai ir noteikta zināšanu pakāpe attiecībā uz dažādiem dizainparaugiem, kas pastāv attiecīgajā nozarē, un tā izrāda relatīvi augstu uzmanības līmeni un īpašu modrību, kad tā tos izmanto, tā tomēr nav eksperts vai speciālists, kāds ir lietpratējs, kas var detalizēti novērot minimālas atšķirības, kuras var būt starp konfliktējošiem dizainparaugiem.
Par autora radošās brīvības pakāpi
73 Ar savu pirmo iebildumu prasītāja iebilst pret to, ka apstrīdētā lēmuma 27. punktā Apelācijas padome ir uzskatījusi, ka autora radošās brīvības pakāpe, izstrādājot “transportlīdzekļiem paredzētos informācijas uzrādīšanas plāksnes [vai informācijas plāksnes], izkārtnes”, ir “liela” gan formas, gan arī izmantotā materiāla ziņā. Tā uzskata, ka šī brīvības pakāpe esot ļoti neliela un ir pakļauta ierobežojumiem gan formas, gan arī izmēra ziņā. Ņemot vērā, ka [plāksnēs] ievietojamajā papīrā ir iekļauti dati attiecībā uz transportlīdzekli un informācija par cenām, esot obligāti izmantojama taisnstūra forma. Līdzīgi – kas attiecas uz lielumu un izmēriem, tiem esot obligāti jāiekļaujas rāmjos starp minimālo formātu A 4 lasāmības vajadzībām un maksimālo formātu, kas esot atkarīgs no transportlīdzekļa stiklu, kuru iekšpusē ir novietojamas informācijas plāksnes, attiecīgajiem izmēriem. Tādējādi autora radošās brīvības pakāpe esot lielā mērā ierobežota, no vienas puses, ar paredzēto lietojumu (papīra lapas ar minimālo formātu A 4, kas ietver transportlīdzekļa datus un informāciju par cenām, ievietošana) un, no otras puses, ar transportlīdzekļa stiklu attiecīgajiem izmēriem.
74 No judikatūras izriet, ka autora radošās brīvības pakāpe, izstrādājot dizainparaugu, ir nosakāma, ievērojot tostarp ierobežojumus, kuri ir saistīti ar īpašībām, ko nosaka ražojuma vai ražojuma sastāvdaļas tehniskā funkcija, vai arī ražojumam piemērojamās juridiskās prasības. Šo ierobežojumu dēļ noteiktas īpašības tiek standartizētas un līdz ar to kļūst kopīgas vairākiem dizainparaugiem, kurus izmanto attiecīgajam izstrādājumam (spriedumi, 2010. gada 18. marts, Grupo Promer Mon Graphic/ITSB – PepsiCo (Pārdošanas veicināšanas riņķveida ražojuma modelis), T‑9/07, EU:T:2010:96, 67. punkts; 2011. gada 9. septembris, Kwang Yang Motor/ITSB – Honda Giken Kogyo (Iekšdedzes dzinējs), T‑10/08, EU:T:2011:446, 32. punkts, un 2018. gada 21. jūnijs, “Paklājs”, T‑227/16, nav publicēts, EU:T:2018:370, 54. punkts).
75 Tomēr vispārējo tendenci dizaina jomā nevar uzskatīt par autora radošo brīvību ierobežojošo faktoru, jo tieši šī autora brīvība ļauj tam atrast jaunas formas, jaunas tendences vai arī ieviest kaut ko jaunu pastāvošās tendences ietvaros (spriedums, 2012. gada 13. novembris, Antrax It/ITSB – THC (Apkures radiatori), T‑83/11 un T‑84/11, EU:T:2012:592, 95. punkts). Jautājumam, vai kāds dizainparaugs atbilst vai neatbilst vispārējai tendencei dizaina jomā, ir nozīme – lielākais – saistībā ar attiecīgā dizainparauga uztveri no estētiska viedokļa, un tas tātad var, iespējams, ietekmēt ražojuma, kurā ir iekļauts šis dizainparaugs, komerciālos panākumus. Turpretim šim jautājumam nav nozīmes saistībā ar attiecīgā dizainparauga individuāla rakstura pārbaudi, kurā ir jānoskaidro, vai šā dizainparauga radītais kopējais iespaids atšķiras no kopējiem iespaidiem, ko rada dizainparaugi, kuri tika darīti pieejami sabiedrībai agrāk, neatkarīgi no estētiskiem vai komerciāliem apsvērumiem (2010. gada 22. jūnijs, “Sakaru iekārta”, T‑153/08, EU:T:2010:248, 58. punkts; 2014. gada 4. februāris, Sachi Premium‑Outdoor Furniture/ITSB – Gandia Blasco (Krēsls), T‑357/12, nav publicēts, EU:T:2014:55, 24. punkts, un 2017. gada 17. novembris, Ciarko/EUIPO – Maan (Tvaika nosūcējs), T‑684/16, nav publicēts, EU:T:2017:819, 58. punkts).
76 Faktors attiecībā uz autora radošās brīvības pakāpi, izstrādājot dizainparaugu, pats par sevi vien nevar noteikt minētā dizainparauga individuālā rakstura vērtējumu, tomēr tas ļauj niansēt šo vērtējumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 10. septembris, “Rokassomas”, T‑525/13, EU:T:2015:617, 35. punkts, un 2017. gada 4. jūlijs, “Elektroniskā pulksteņa aproce”, T‑90/16, nav publicēts, EU:T:2017:464, 38. punkts). Tā ietekme uz individuālo raksturu ir mainīga atbilstoši apgrieztās proporcionalitātes noteikumam. Tātad, jo lielāka ir autora radošā brīvība, jo mazāk ar mazākām atšķirībām starp konfliktējošiem dizainparaugiem pietiek, lai radītu atšķirīgu kopējo iespaidu uz informētu lietotāju. Pretēji – jo vairāk ir ierobežota autora radošā brīvība, jo ar mazākām atšķirībām starp konfliktējošiem dizainparaugiem pietiek, lai radītu atšķirīgu kopējo iespaidu uz informētu lietotāju. Citiem vārdiem sakot, lielāka autora brīvības pakāpe pastiprina secinājumu, ka dizainparaugi, kuri būtiski neatšķiras, rada informētam lietotājam vienādu kopējo iespaidu, un tādēļ apstrīdētam dizainparaugam nav individuāla rakstura. Tieši pretēji, mazāka autora radošās brīvības pakāpe pastiprina secinājumu, ka pietiekami izteiktas atšķirības starp dizainparaugiem rada informētam lietotājam atšķirīgu kopējo iespaidu, un tādēļ apstrīdētam dizainparaugam ir individuāls raksturs (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 9. septembris, “Iekšdedzes dzinējs”, T‑10/08, EU:T:2011:446, 33. punkts; 2012. gada 13. novembris, “Apkures radiatori”, T‑83/11 un T‑84/11, EU:T:2012:592, 45. punkts, un 2018. gada 21. jūnijs, “Paklājs”, T‑227/16, nav publicēts, EU:T:2018:370, 54. punkts).
77 Šajā lietā Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 27.–29. punktā ir norādījusi, ka dizainparauga autora radošā brīvība, izstrādājot “transportlīdzekļiem paredzētās informācijas plāksnes, izkārtnes”, gan attiecībā uz formu, gan arī izmantoto materiālu esot liela. Atbilstoši tās viedoklim transportlīdzekļiem paredzētai informācijas plāksnei varot būt jebkāda ģeometriska forma, ciktāl tā ļauj novietot informāciju: tai varot būt ne vien pamata taisnstūra forma, bet arī kvadrāta, apļveida vai eliptiska forma, un taisnstūra forma esot autora brīva izvēle, kuru iepriekš nenosaka ne tirgus, ne citi iemesli vai ierobežojumi. Tā ir uzskatījusi, ka tas pats attiecoties uz materiāla izvēli un ka šajā ziņā plastika izvēle jau esot autora brīva izvēle, kuru iepriekš nenosaka ne tirgus, ne citi iemesli vai ierobežojumi; tā ir norādījusi, ka vismaz lietas dalībnieki nav izteikuši apsvērumus, kas liecinātu pret šādu vērtējumu.
78 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka prasītājas pretargumenti nav uzskatāmi par pārliecinošiem. Kas attiecas uz transportlīdzekļiem paredzēto informācijas plākšņu lielumu vai izmēriem, ar tiem nevar tikt ierobežota dizainparauga autora radošā brīvība šajā lietā. It īpaši, ne ar vienu no lietas materiāliem netiek pierādīts, ka šādās informācijas plāksnēs iekļaujamajām informācijas lapām būtu obligāti jābūt A 4 formātā. Pat ja šis formāts būtu parasti izmantojams tirgū, no tā neizrietētu nozīmīgs autora brīvības ierobežojums. Saskaņā ar iepriekš 75. punktā minēto judikatūru, pārbaudot dizainparauga individuālo raksturu, vispārēja tendence izmantot A 4 formāta informācijas lapas un attiecīgi izstrādāt produktus nav nozīmīga. Turklāt prasītāja nav ne pierādījusi, ne pat apgalvojusi, ka pastāvētu ierobežojumi saistībā ar īpašībām, kuras nosaka izstrādājuma vai izstrādājuma daļas tehniskā funkcija, vai arī izstrādājumam piemērojamas tiesiskās prasības.
79 Ir arī jāatgādina, ka tad, ja vienam un tam pašam izstrādājumam var būt iedomājamas dažādas konfigurācijas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 13. novembris, “Apkures radiatori”, T‑83/11 un T‑84/11, EU:T:2012:592, 46.–52. punkts), ja izstrādājumu var izgatavot, izmantojot ļoti lielu formu, krāsu vai materiālu klāstu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 5. jūlijs, Gamet/EUIPO – “Metal‑Bud II” Robert Gubała (Durvju rokturis), T‑306/16, nav publicēts, EU:T:2017:466, 45.–47. punkts), ja attiecīga izstrādājuma apraksts ir ļoti plašs un neietver nekādus precizējumus attiecībā uz tā veidu vai funkcionalitāti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 15. oktobris, Promarc Technics/ITSB – PIS (Durvju daļa), T‑251/14, nav publicēts, EU:T:2015:780, 55. punkts) vai arī ja funkcionāla rakstura ierobežojumi attiecībā uz noteiktu būtisku elementu esamību nevar ievērojami ietekmēt izstrādājuma formu un vispārēju izskatu, tam var būt dažādas formas un tas var tikt izstrādāts dažādos veidos (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 14. jūnijs, “Aukliņai piestiprināts pulkstenis”, T‑68/10, EU:T:2011:269, 68. un 69. punkts; 2013. gada 21. novembris, El Hogar Perfecto del Siglo XXI/ITSB – Wenf International Advisers (Korķviļķis), T‑337/12, EU:T:2013:601, 36.–39. punkts, un 2015. gada 29. oktobris, Roca Sanitario/ITSB – Villeroy & Boch (Krāns ar vienu rokturi), T‑334/14, nav publicēts, EU:T:2015:817, 45.–52. punkts), Savienības tiesa uzskata, ka autora radošās brīvības pakāpe ir augsta vai ļoti augsta. Tas tā būtībā ir šajā lietā, ir īpaši attiecībā uz formām un izmantotajiem materiāliem.
80 No tā izriet, kā apstrīdētā lēmuma 27.–29. punktā Apelācijas padome ir pamatoti konstatējusi, ka dizainparauga autora radošās brīvības pakāpe, izstrādājot “transportlīdzekļiem paredzētās informācijas plāksnes, izkārtnes”, ir augsta gan attiecībā uz ražojuma formu un lielumu, gan arī izmantoto materiālu.
81 Tādējādi pirmo iebildumu nevar apmierināt.
Par kopējo iespaidu salīdzinājumu
82 Ar otro iebildumu prasītājas iebilst pret apstrīdētā lēmuma 33. un 34. punktā ietverto Apelācijas padomes konstatējumu, saskaņā ar kuru informēts lietotājs nepievēršot īpašu uzmanību starpībai starp garuma un platuma attiecību (šajā lietā – attiecība 2:1 vai 2,2:1, nevis A 4 formāts), kā arī atšķirībai mēlītes, kura atrodas apstrīdētā dizainparauga un pret to izvirzīto dizainparaugu apakšdaļā, formā. Prasītāja uzskata, ka apstrīdētajam dizainparaugam ir “iegarena forma un vienlaikus atturīgas elegances efekts”, ka tas “piedāvā, ņemot vērā tā autora ierobežoto radošās brīvības pakāpi, augstas kvalitātes izskatu” un rada “pagarināta taisnstūra elegantu iespaidu”, kā arī “trausluma, atturības, neagresīvu iespaidu, salīdzinot ar E pielikumā ietverto dizainparaugu”, kamēr pēdējais minētais rada “smagu un rupju iespaidu”, un ka A līdz E pielikumā norādītie dizainparaugi, runājot par mēlītes un ekrāna daļas kombināciju, kura rada kopējo formu, ir visi “izstrādāti rupjā un izteikti disharmoniskā veidā” un rada “rupju un amatniecisku iespaidu” bez “smalkuma un elegances”.
83 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dizainparauga individuālais raksturs izriet no kopējā iespaida par atšķirīgumu vai no “dežavū” [déjà vu] sajūtas neesamības informēta lietotāja uztverē – salīdzinājumā ar jebkuru iepriekš pastāvošu objektu dizainparaugu kopumā, neņemot vērā atšķirības, kas nav pietiekami izteiktas, lai ietekmētu šo kopējo iespaidu, lai gan tās varētu būt kas lielāks par nebūtiskām iezīmēm, taču ņemot vērā atšķirības, kas ir pietiekami izteiktas, lai radītu atšķirīgu kopējo iespaidu (skat. spriedumu, 2013. gada 7. novembris, “Lecošs kaķu dzimtas dzīvnieks”, T‑666/11, nav publicēts, EU:T:2013:584, 29. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedumi, 2018. gada 21. jūnijs, “Paklājs”, T‑227/16, nav publicēts, EU:T:2018:370, 72. punkts, un 2018. gada 29. novembris, “Krāsošanas pulverizators”, T‑651/17, nav publicēts, EU:T:2018:855, 39. punkts).
84 Dizainparauga individuāla rakstura vērtējums tiek veikts, salīdzinot ar vienu vai vairākiem agrākiem dizainparaugiem, aplūkojot tos individuāli no visiem tiem dizainparaugiem, kuri ir agrāk darīti pieejami sabiedrībai, nevis salīdzinot ar izolēti aplūkotu elementu kombināciju, kas ņemti no vairākiem agrākiem dizainparaugiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 19. jūnijs, Karen Millen Fashions, C‑345/13, EU:C:2014:2013, 25. un 35. punkts, un 2017. gada 21. septembris, Easy Sanitary Solutions un EUIPO/Group Nivelles, C‑361/15 P un C‑405/15 P, EU:C:2017:720, 61. punkts). Konfliktējošo dizainparaugu radīto kopējo iespaidu salīdzinājumam ir jābūt sintētiskam, un tas nevar būt ierobežots vienīgi ar līdzību un atšķirību uzskaitījuma analītisku salīdzinājumu. Šim salīdzinājumam ir jābūt balstītam uz pazīmēm, kas ir nodotas atklātībā ar apstrīdētu dizainparaugu, un tam jāattiecas tikai uz aizsargātām īpašībām, neņemot vērā no aizsardzības izslēgtas – it īpaši tehniskas – īpašības. Šādam salīdzinājumam ir jābūt veiktam attiecībā uz dizainparaugiem, kādi tie ir reģistrēti, turklāt no pieteikuma atzīt par spēkā neesošu iesniedzēja nevar prasīt sniegt izvirzīta dizainparauga grafisku attēlojumu, kas ir salīdzināms ar apstrīdētā dizainparauga reģistrācijas pieteikumā norādīto attēlojumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 7. novembris, “Lecošs kaķu dzimtas dzīvnieks”, T‑666/11, nav publicēts, EU:T:2013:584, 30. punkts un tajā minētā judikatūra; 2017. gada 13. jūnijs, Ball Beverage Packaging Europe/EUIPO – Crown Hellas Can (Skārdenes), T‑9/15, EU:T:2017:386, 79. punkts, un 2017. gada 17. novembris, “Ģitāras grifa galvas attēlojums”, T‑684/16, nav publicēts, EU:T:2017:819, 43. punkts).
85 Šajā lietā Apelācijas padome salīdzināja dizainparaugus šādi:
86 Apstrīdētā lēmuma 32. punktā Apelācijas padome nav ņēmusi vērā informācijas lapu, kas attēlota pieteikuma atzīt par spēkā neesošu A līdz D pielikumā sniegtajos dokumentos, jo informētam lietotājam esot skaidrs, ka informācijas plāksnes transportlīdzekļiem izmanto, lai individuāli norādītu cenas, tā ka kopējā iespaidā tas nepiešķirot lielu nozīmi konkrētam tekstam. Apstrīdētā lēmuma 33. punktā tā ir uzskatījusi, ka gan apstrīdēto dizainparaugu, gan agrāko dizainparaugu veido caurspīdīga virsma, zem kuras var novietot lapu, ka to pamatforma ir taisnstūra formā ar dažām atšķirībām attiecībā starp garumu un platumu, ka abu dizainparaugu apakšdaļā ir norādīta mēlīte paraboloīda formā un ka agrākajā dizainparaugā parabola nogriež taisnstūri tā malās, savukārt apstrīdētajā dizainparaugā parabola ir savienota ar taisnstūra plato malu nedaudz uz centru pārvietotā veidā. Tomēr apstrīdētā lēmuma 34. punktā Apelācijas padome ir uzskatījusi, ka šīs atšķirības ir nelielas un nevar mainīt abu dizainparaugu radīto kopējo iespaidu. Tā uzskata, ka informēts lietotājs nepievērš īpašu uzmanību attiecības starp taisnstūra garumu un platumu atšķirībai, it īpaši tāpēc, ka mēlītei ir gandrīz identiska forma, un tas, ka agrākajā dizainparaugā pretēji apstrīdētajam dizainparaugam mēlītes platums ir visas apakšdaļas garumā, gandrīz neesot pamanāms.
87 Šajā ziņā Vispārējā tiesa uzskata, ka ir pietiekami ņemt vērā agrāko dizainparaugu, kas ir attēlots pieteikuma atzīt par spēkā neesošu B un C pielikumā sniegtajos dokumentos.
88 Vispirms jānorāda, ka kopējā iespaidā, ko informētam lietotājam rada konfliktējošie dizainparaugi, dominējošais elements ir taisnstūra forma ar caurspīdīgu virsmu un trīsstūrainu mēlīti apakšgalā. Šo trīs pamatīpašību sinerģija rada līdzīgu kopējo iespaidu.
89 Turpinājumā jākonstatē, ka atšķirības starp konfliktējošajiem dizainparaugiem, kas izriet no nedaudz pagarinātas attiecības starp apstrīdētā dizainparauga augšējās taisnstūra daļas garumu un platumu, kā arī no apakšējās trīsstūrainās mēlītes nedaudz vairāk ieliektas vai paraboloīdas formas un nedaudz uz centru pārvietotās pozīcijas platajā malā, ir salīdzinoši nelielas.
90 Jāatgādina, ka, neraugoties uz salīdzinoši augstu uzmanības līmeni, informēts lietotājs detalizēti nenovēro minimālas atšķirības, kas var pastāvēt starp konfliktējošajiem dizainparaugiem (skat. iepriekš 72. punktu).
91 Tādējādi šīs atšķirības nevar novērst “dežavū” iespaidu, kas izriet no konfliktējošajiem dizainparaugiem, ievērojot to kopīgos elementus, kuri ir daļa no to redzamākajiem un svarīgākajiem elementiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 29. oktobris, “Krāns ar vienu rokturi”, T‑334/14, nav publicēts, EU:T:2015:817, 74. punkts, un 2017. gada 28. septembris, Rühland/EUIPO – 8 seasons design (Lampa zvaigznes formā), T‑779/16, nav publicēts, EU:T:2017:674, 43. punkts).
92 Tādējādi ir jāsecina, ka, ņemot vērā autora radošās brīvības augsto pakāpi, izstrādājot dizainparaugu, šādas atšķirības nav pietiekami izteiktas, lai tās varētu pašas par sevi radīt informētam lietotājam kopējo iespaidu, kas atšķiras no tā, kuru rada agrākais dizainparaugs. Tātad tās nav piemērotas, lai piešķirtu apstrīdētajam dizainparaugam individuālu raksturu.
93 Tādēļ Apelācijas padome, katrā ziņā ņemdama vērā prasītājas norādītās atšķirības, nav pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka konfliktējošie dizainparaugi informētam lietotājam rada vienu un to pašu kopējo iespaidu un ka apstrīdētajam dizainparaugam nav individuāla rakstura.
94 Tāpēc otro iebildumu nevar apmierināt.
95 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ceturtais pamats un tātad prasība kopumā ir jānoraida kā nepamatota.
Par tiesāšanās izdevumiem
96 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Taču atbilstoši Reglamenta 135. panta 1. punktam, ja to prasa taisnīgums, Vispārējā tiesa var nolemt, ka lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, sedz savus tiesāšanās izdevumus pats, bet tikai daļēji atlīdzina pretējās puses tiesāšanās izdevumus vai pat vispār tiek atbrīvots no šā pienākuma.
97 Šajā gadījumā prasītāja ir lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, un EUIPO ir tieši prasījis, lai tai tiktu piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tomēr, ņemot vērā lietas apstākļus, it īpaši to, ka EUIPO ir paziņojis divus katalogus prasītajai, neievērojot lapu secību (skat. iepriekš 28.–39. punktu), taisnīgums atbilstoši Reglamenta 135. panta 1. punktam prasa, lai katrs lietas dalībnieks pats segtu savus tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
nospriež:
1) Prasību noraidīt.
2) Visi/one GmbH un Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO) sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 13. jūnijā.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Tiesvedības priekšvēsture
Lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
Par pirmo pamatu attiecībā uz pierādījumu saistībā ar “agrākā dizainparauga” nodošanu atklātībā kļūdainu vērtējumu, pārkāpjot Regulas Nr. 6/2002 7. panta 1. punktu
Par otro pamatu attiecībā uz tiesību tikt uzklausītam atbilstoši Regulas Nr. 6/2002 62. panta otrajam teikumam pārkāpumu
Par trešo pamatu attiecībā uz pienākuma norādīt pamatojumu atbilstoši Regulas Nr. 6/2002 62. panta pirmajam teikumam pārkāpumu
Par ceturto pamatu attiecībā uz apstrīdētā dizainparauga individuālā rakstura kļūdainu vērtējumu, pārkāpjot Regulas Nr. 6/2002 6. pantu un 25. panta 1. punkta b) apakšpunktu
Par informētu lietotāju
Par autora radošās brīvības pakāpi
Par kopējo iespaidu salīdzinājumu
Par tiesāšanās izdevumiem