Lieta T‑210/02
British Aggregates Association
pret
Eiropas Kopienu Komisiju
Valsts atbalsti – Dabas resursu nodoklis par minerālajiem materiāliem Apvienotajā Karalistē – Komisijas lēmums necelt iebildumus – Prasība atcelt tiesību aktu – Pieņemamība – Individuāli skarta persona – Selektīvs raksturs – Pienākums norādīt pamatojumu – Rūpīga un objektīva pārbaude
Sprieduma kopsavilkums
1. Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas vai juridiskas personas – Akti, kas tās skar tieši un individuāli
(EKL 88. panta 2. punkts un 230. panta ceturtā daļa)
2. Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas vai juridiskas personas – Akti, kas tās skar tieši un individuāli
(EKL 88. panta 2. un 3. punkts un 230. panta otrā un ceturtā daļa)
3. Valstu piešķirtie atbalsti – Jēdziens – Pasākuma selektīvais raksturs
(EKL 87. panta 1. punkts)
4. Valstu piešķirtie atbalsti – Jēdziens
(EKL 6. pants, 87. panta 1. punkts un 88. panta 2. un 3. punkts)
5. Valstu piešķirtie atbalsti – Jēdziens
(EKL 87. panta 1. punkts)
6. Valstu piešķirtie atbalsti – Komisijas lēmums necelt iebildumus par sektorālu dabas resursu nodokli, kas pieņemts iepriekšējās izskatīšanas stadijas noslēgumā
(EKL 88. panta 2. un 3. punkts un 253. pants)
7. Valstu piešķirtie atbalsti – Jēdziens – Pasākuma selektīvais raksturs
(EKL 87. panta 1. punkts un 91. pants)
8. Valstu piešķirtie atbalsti – Novērtējums, ko veic Komisija – Iepriekšējas izskatīšanas stadija un stadija, kas balstīta uz sacīkstes principu
(EKL 88. panta 2. un 3. punkts; Padomes Regulas Nr. 659/1999 4. panta 4. punkts un 13. panta 1. punkts)
9. Valstu piešķirtie atbalsti – Administratīvais process – Komisijas pienākumi – Sūdzību rūpīga un objektīva izskatīšana
(EKL 88. panta 3. punkts)
1. Ar to vien, ka uzņēmumu apvienība ir iesniegusi Komisijā sūdzību attiecībā uz iespējamo valsts atbalstu un ir paudusi vēlmi iesaistīties procesā ieinteresētās puses statusā EKL 88. panta 2. punkta izpratnē, nepietiek, lai piešķirtu šādai apvienībai tiesības celt prasību par apstrīdētā lēmuma, ar kuru nolemts neuzsākt formālās izmeklēšanas procedūru, atcelšanu. It īpaši tas fakts, ka šīs sūdzības apvienojumā ar citām sūdzībām rezultātā Komisija apstrīdētajā lēmumā pārbaudīja attiecīgo valsts pasākumu, neļauj pielīdzināt šo apvienību sarunu partnerim, kura stāvokli būtu ietekmējis šis lēmums.
(sal. ar 46. punktu)
2. EKL 88. pantā paredzētās valsts atbalsta kontroles procedūras ietvaros ir jānošķir, no vienas puses, ar šī panta 3. punktu ieviestā atbalsta iepriekšējas izskatīšanas stadija, kuras mērķis ir vienīgi ļaut Komisijai formulēt tās sākotnējo nostāju par attiecīgā atbalsta daļēju vai pilnīgu saderīgumu, un, no otras puses, šī paša panta 2. punktā paredzētā izmeklēšanas stadija. Tikai šīs pēdējās minētās stadijas, kuras mērķis ir ļaut Komisijai iegūt pilnīgu informāciju par visiem lietas apstākļiem, ietvaros Līgums paredz Komisijas pienākumu informēt ieinteresētās puses, lai tās varētu iesniegt savas piezīmes.
Gadījumā, ja, neuzsākot EKL 88. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru, Komisija ar lēmumu, kas pieņemts, pamatojoties uz šī paša panta 3. punktu, atzīst, ka atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu, šo procesuālo garantiju saņēmēji var panākt to ievērošanu tikai tad, ja tie var apstrīdēt šo lēmumu Kopienu tiesā. Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, Kopienu tiesa atzīst par pieņemamu prasību, kuras mērķis ir atcelt šādu lēmumu, un ko cēlusi ieinteresētā puse EKL 88. panta 2. punkta izpratnē, ja šīs prasības iesniedzējs, ceļot šo prasību, vēlas nodrošināt procesuālās tiesības, ko tam piešķir šis pēdējais minētais noteikums. Ieinteresētās puses EKL 88. panta 2. punkta izpratnē, kuras tādējādi saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu var celt prasību par tiesību akta atcelšanu, ir personas, uzņēmumi vai apvienības, kuru intereses var ietekmēt atbalsta piešķīrums, t.i., it īpaši tie uzņēmumi, kas ir šī atbalsta saņēmēju konkurenti, un arodapvienības.
Savukārt, ja prasītājs apstrīd atbalsta izvērtējuma lēmuma pamatojumu kā tādu, tikai ar to vien, ka prasītāju var uzskatīt par ieinteresēto pusi EKL 88. panta 2. punkta izpratnē, nepietiek, lai atzītu prasību par pieņemamu. Prasītājam tādēļ ir jāpierāda, ka viņam ir īpašs statuss, proti, ka šis lēmums to ir ietekmējis dažu tā specifisku īpašību dēļ vai kādas faktiskas situācijas dēļ, kura to raksturo attiecībā pret jebkuru citu personu un tādēļ individuāli izceļ analogi lēmuma adresātam. Tā tas it īpaši ir gadījumā, ja atbalsts, kas ir strīdīgā lēmuma priekšmets, ir būtiski ietekmējis prasītāja pozīciju tirgū.
Līdz ar to ir pieņemama tāda uzņēmumu apvienības iesniegta prasība, ar kuru tiek apstrīdēta Komisijas lēmuma necelt iebildumus, kas iepriekšējās izskatīšanas stadijas noslēgumā pieņemts saistībā ar kādu valsts pasākumu, pamatotība, ja šis pasākums var būtiski ietekmēt vismaz viena tās biedra stāvokli tirgū. Šajā gadījumā apvienība var izvirzīt jebkuru no EKL 230. panta otrajā daļā minētajiem prettiesiskuma pamatiem un ne tikai to, kas saistīts ar pienākuma uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru pārkāpumu.
(sal. ar 49.–54. un 68. punktu)
3. Lai kādu pasākumu atzītu par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, tam tostarp ir jābūt tādam, kas piešķir selektīvu priekšrocību par labu tikai konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētām darbības nozarēm. Šis pants būtībā attiecas uz atbalstu, kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumu, “dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai”. Šajā sakarā šajā tiesību normā nav paredzēts nodalījums atkarībā no pasākuma, ar kuru tiek samazināti uzņēmuma parasti veicamie maksājumi, iemesliem vai mērķiem, bet šis pasākums tiek definēts, ņemot vērā tā ietekmi. No tā izriet, ka nedz nodokļa raksturs, nedz ekonomiskais vai sociālais mērķis, nedz arī vides aizsardzības vai personu drošības mērķi, ko, iespējams, paredzēts sasniegt ar šo pasākumu, nav pietiekami, lai to uzreiz izslēgtu no iepriekš minētā panta piemērošanas jomas.
Pārbaudot kāda pasākuma selektīvo raksturu, Kopienu tiesa pārbauda, vai Komisija ir pamatoti uzskatījusi, ka uzņēmumu diferencēšana priekšrocību vai maksājumu jomā, kas ieviesta ar attiecīgo pasākumu, ir saistīta ar vispārpiemērojamās sistēmas raksturu vai vispārējo uzbūvi. Ja šī diferencēšana ir pamatota ar citiem mērķiem nekā tie, ko paredzēts sasniegt ar vispārējo sistēmu, attiecīgais pasākums principā tiek uzskatīts par tādu, kas izpilda EKL 87. panta 1. punktā paredzēto selektivitātes nosacījumu.
(sal. ar 105.–107. punktu)
4. Dabas resursu nodoklis ir autonoms nodokļu pasākums, kuru raksturo tā ar vidi saistītais mērķis un tā īpašā ar nodokli apliekamā bāze. Tas paredz noteiktu preču vai pakalpojumu aplikšanu ar nodokli, lai iekļautu to cenā vides izmaksas un/vai padarītu otrreiz pārstrādātos produktus konkurētspējīgākus un orientētu ražotājus un patērētājus uz tādām darbībām, kas vairāk respektē vidi. Dalībvalstis, kas pašreizējā Kopienu tiesību attīstības stāvoklī, kad nepastāv koordinācija šajā jomā, saglabā savu kompetenci vides politikas jomā, var ieviest sektorālus dabas resursu nodokļus, lai sasniegtu noteiktus vides mērķus. Dalībvalstis, līdzsvarojot dažādas pastāvošās intereses, tostarp var brīvi definēt savas prioritātes vides aizsardzības jomā un līdz ar to – noteikt preces vai pakalpojumus, kuriem tās nolemj piemērot dabas resursu nodokli.
No tā izriet, ka vienīgi tas apstāklis, ka dabas resursu nodoklis ir īpašs pasākums, kas attiecas uz konkrētām precēm vai īpašiem pakalpojumiem, un to nevar uzskatīt par vispārējās nodokļu sistēmas, kas piemērojama visām līdzīgām darbībām, kurām ir salīdzināma ietekme uz vidi, sastāvdaļu, principā neļauj uzskatīt, ka līdzīgas darbības, kurām netiek piemērots dabas resursu nodoklis, saņem selektīvu priekšrocību. It īpaši dabas resursu nodokļa, kas tiek piemērots noteiktiem īpašiem produktiem, nepiemērošanu šādām līdzīgām darbībām nevar pielīdzināt pasākumam, ar kuru tiek samazināti maksājumi šajās darbības nozarēs, jo dabas resursu nodokli raksturo tieši tā īpašā piemērošanas joma un mērķi un tas tādēļ principā nevar tikt iekļauts nekādā vispārējā sistēmā.
Šajā juridiskajā kontekstā, tā kā dabas resursu nodokļi pēc to rakstura ir specifiski pasākumi, ko dalībvalstis veikušas savas vides politikas ietvaros, kas ir joma, kurā tām joprojām ir kompetence, jo nepastāv saskaņošanas pasākumi, Komisijai, izvērtējot dabas resursu nodokli attiecībā pret Kopienu noteikumiem par valsts atbalstu, ir jāņem vērā ar vides aizsardzību saistītās prasības, kas paredzētas EKL 6. pantā. Minētajā pantā ir paredzēts, ka, nosakot un īstenojot tostarp tādu sistēmu, kas nodrošina, ka iekšējā tirgū netiek izkropļota konkurence, tajā jāparedz šīs prasības.
Turklāt, pārbaudot Komisijas lēmumu neuzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru, Pirmās instances tiesai, ņemot vērā plašo rīcības brīvību, kāda EKL 88. panta 3. punkta piemērošanā ir Komisijai, ir vienīgi jāpārbauda procesuālo noteikumu un pienākuma norādīt pamatojumu ievērošana, faktu materiālā precizitāte, acīmredzamu kļūdu neesamība šo faktu vērtējumā, kā arī pilnvaru nepareizas izmantošanas neesamība.
(sal. ar 114.–118. punktu)
5. Izvērtējot tādu dalībvalsts pieņemtu dabas resursu nodokli attiecībā pret Kopienu noteikumiem par valsts atbalstu, kas principā apgrūtina neapstrādāto minerālo materiālu – t.i., granulēto materiālu, kas iegūti pirmajā ieguves reizē un tiek izmantoti būvniecības un inženierceltniecības nozarē, – tirdzniecību, un kura mērķis ir palielināt otrreiz pārstrādāto minerālo materiālu vai citu aizstāt spējīgo materiālu izmantošanu salīdzinājumā ar neapstrādātajiem minerālajiem materiāliem, kā arī veicināt racionālu neapstrādāto minerālo materiālu izmantošanu un nodrošināt ar minerālo materiālu, uz kuriem attiecas nodoklis, ieguvi saistīto vides izmaksu internalizāciju atbilstoši “patērētājs maksā” principam, neietver valsts atbalsta elementu tas fakts, ka materiāli, kas netiek laisti apgrozībā kā minerālie materiāli, neietilpst nozarē, kurai tiek piemērots šis nodoklis. Būtībā šo materiālu atbrīvojumam no nodokļa nav izņēmuma raksturs salīdzinājumā ar attiecīgo dabas resursu nodokļa sistēmu. It īpaši lēmums par dabas resursu nodokļa ieviešanu vienīgi minerālo materiālu nozarē – nevis vispārīgā veidā visām karjerus un raktuves apsaimniekojošajām nozarēm, kurām ir tāda pati ietekme uz vidi kā minerālo materiālu ieguvei, – ietilpst attiecīgās dalībvalsts kompetencē noteikt savas prioritātes ekonomikas, nodokļu un vides politikas jomā. Šāda izvēle, pat ja tā ir pamatota ar vēlmi saglabāt atsevišķu sektoru starptautisko konkurētspēju, līdz ar to neļauj apstrīdēt dabas resursu nodokļa atbilstību sasniedzamajiem vides mērķiem.
Turklāt attiecīgajai dalībvalstij tās vides politikas ietvaros ir tiesības brīvi noteikt tos kā minerālos materiālus izmantojamos materiālus, kurus tā uzskata par piemērotu aplikt ar nodokli, un, ņemot vērā sasniedzamos vides mērķus, – izslēgt no dabas resursu nodokļa piemērošanas jomas noteiktus materiālus, pat ja tie pēc to ieguves tiek izmantoti kā minerālie materiāli, tiktāl, ciktāl, ņemot vērā sasniedzamos vides mērķus, šo materiālu atbrīvošana no nodokļa ļauj izmantot tos kā neapstrādātu minerālo materiālu, kuriem tiek piemērots dabas resursu nodoklis, aizvietotājus un tādā veidā var veicināt to ieguves un izmantošanas racionalizāciju.
Visbeidzot, atsevišķu materiālu, ko nevar aizstāt ar alternatīviem produktiem, aplikšana ar dabas resursu nodokli, varētu saprātīgi izpildīt dabas resursu nodokļa mērķi, kas ir internalizēt ar neapstrādāto minerālo materiālu ražošanu saistītās vides izmaksas, ja nodokļa apmērs aptuveni atbilst vidējām vides izmaksām, kas saistītas ar minerālo materiālu ieguvi.
Nodokļa piemērošanu produktiem, kas radušies no tādu materiālu ieguves, ko nevar aizstāt ar alternatīviem produktiem, tāpat var pamatot ar “piesārņotājs maksā” principu, kā arī ar dabas resursu nodokļa mērķi – veicināt racionālāku minerālo materiālu ieguvi un apstrādi, lai samazinātu zemākas kvalitātes minerālo materiālu proporciju.
(sal. ar 124., 127., 128., 130., 135.–137. un 139. punktu)
6. Prasība pamatot valsts atbalsta jomā pieņemtu lēmumu nav nosakāma, ņemot vērā vienīgi tās dalībvalsts interesi saņemt informāciju, kurai šis lēmums ir adresēts. It īpaši tad, kad Komisija EKL 88. panta 3. punktā paredzētās iepriekšējās izskatīšanas procedūras noslēgumā apstiprina kādu pasākumu, tai ir kopsavilkuma veidā jānorāda galvenie šī apstiprināšanas lēmuma motīvi, lai ļautu trešām ieinteresētajām personām uzzināt tā pamatojumu un novērtēt iespēju celt prasību pret minēto lēmumu, izmantojot procesuālās tiesības, kas tām paredzētas EKL 88. panta 2. punktā.
Runājot precīzāk par Komisijas lēmumu izbeigt iepriekšējo izskatīšanas procedūru, kurā ticis secināts, ka nepastāv sūdzības iesniedzēja minētais valsts atbalsts, Komisijai katrā ziņā pietiekamā apmērā ir jāizskaidro sūdzības iesniedzējam iemesli, kādēļ sūdzībā norādītie faktiskie un tiesiskie apstākļi nav bijuši pietiekami valsts atbalsta pastāvēšanas pierādīšanai. Tomēr Komisijai nav jāformulē nostāja par tiem elementiem, kas ir acīmredzami neatbilstoši, maznozīmīgi vai kas ir nepārprotami otršķirīgi.
Ņemot vērā dalībvalstu brīvību noteikt to nodokļu un vides politiku, ieviešot dabas resursu nodokli, Komisijas lēmums necelt iebildumus, kas iepriekšējās izskatīšanas stadijas noslēgumā pieņemts saistībā ar sektorālu dabas resursu nodokli, un kurā kodolīgi norādīti galvenie apsvērumi, uz kuriem tas ir balstīts, nevar tikt uzskatīts par tādu, kurā nav norādīts pamatojums saistībā ar sūdzības iesniedzēju – apvienību, kurā apvienoti labi informēti saimnieciskās darbības subjekti.
(sal. ar 142., 143. un 146. punktu)
7. Tā kā tāds dabas resursu nodoklis par minerālo materiālu tirdzniecību, kas ir piemērojams materiāliem un nevis ražotāju ienākumiem, ir netiešs nodoklis, kuru saskaņā ar EKL 91. pantu kā tādu reglamentē princips, ka tas tiek piemērots galamērķa valstī, eksportētājiem piemērojamo atbrīvojumu no nodokļa pamato nodokļu sistēmas iekšējā loģika, kā rezultātā to nevar uzskatīt par tādu, kas piešķir selektīvas priekšrocības eksportētājiem un neietilpst EKL 87. panta 1. punkta piemērošanas jomā.
Piešķirot šādu atbrīvojumu no nodokļa, attiecīgā dalībvalsts izmanto tās tiesības dot priekšroku ar attiecīgo nodokļu sistēmas struktūru saistītajiem apsvērumiem salīdzinājumā ar sasniedzamajiem vides mērķiem, un nav nozīmes tam, ka citas dalībvalstis ir izdarījušas citādu izvēli.
(sal. ar 151.–153. punktu)
8. Komisijas pienākums sākotnēji pārbaudīt varbūtēji nelikumīgo atbalstu kopā ar attiecīgo dalībvalsti, vajadzības gadījumā lūdzot tai informāciju, nevar atbrīvot šo iestādi no tās pienākuma uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru, tostarp, ja, ņemot vērā saņemto informāciju, tā joprojām sastopas ar nopietnām grūtībām attiecīgā pasākuma novērtēšanā. Šāds pienākums būtībā tieši izriet no EKL 88. panta 3. punkta un to turklāt skaidri apstiprina Regulas Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL 88.] panta piemērošanai, 4. panta 4. punkta un 13. panta 1. punkta noteikumi, lasot tos kopā, ja Komisija pēc iepriekšējas izskatīšanas konstatē, ka nelikumīgais pasākums rada šaubas par tā saderību.
EKL 88. panta 2. punktā paredzētajai procedūrai ir obligāts raksturs, ja Komisija sastopas ar nopietnām grūtībām, lai novērtētu, vai atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu. Līdz ar to Komisija var aprobežoties ar EKL 88. panta 3. punktā paredzēto iepriekšējās izskatīšanas stadiju, lai pieņemtu valsts pasākumam labvēlīgu lēmumu tikai tad, ja tā pati pēc sākotnējās pārbaudes ir ieguvusi pārliecību, ka šis pasākums nav uzskatāms par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, vai arī – gadījumā, ja tas ir kvalificējams kā valsts atbalsts, – tas ir saderīgs ar kopējo tirgu. Savukārt, ja šīs sākotnējās pārbaudes noslēgumā Komisija iegūst pretēju pārliecību vai ja šī pārbaude neļauj tai pārvarēt visas grūtības, ko radījusi attiecīgā pasākuma saderības ar kopējo tirgu novērtēšana, Komisijai ir pienākums saņemt visus nepieciešamos viedokļus un uzsākt šajā sakarā EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru.
Apstāklis, ka Komisija bija ņēmusi vērā attiecīgās dalībvalsts interesi pēc iespējas ātrāk saņemt lēmumu, pats par sevi vien neļauj prezumēt, ka šī iestāde ir balstījusies uz citiem kritērijiem nekā kritērijs par to, ka nepastāv nopietnas novērtēšanas grūtības, lai nolemtu neuzsākt formālo izmeklēšanas procedūru.
(sal. ar 165., 166. un 168. punktu)
9. Gadījumā, kad trešās ieinteresētās personas ir iesniegušas Komisijai sūdzības par tādiem valsts pasākumiem, kas nav tikuši paziņoti saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu, šai iestādei ir pienākums šajā noteikumā paredzētās iepriekšējās izskatīšanas stadijas ietvaros un labas Līguma pamatnoteikumu saistībā ar valsts atbalstu administrācijas nolūkā veikt rūpīgu un objektīvu šo sūdzību izskatīšanu.
Nepastāvot citām norādēm, vienīgi tas apstāklis, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts, cik vien ātri iespējams, neļauj izdarīt secinājumu par lietas nepietiekamu izmeklēšanu.
(sal. ar 177. un 178. punktu)