Apvienotās lietas T‑439/10 un T‑440/10
Fulmen un Mahmoudian
pret
Eiropas Savienības Padomi
Kopējā ārpolitika un drošības politika – Pret Irānas Islāma Republiku pieņemtie ierobežojošie pasākumi ar mērķi novērst kodolieroču izplatīšanu – Līdzekļu iesaldēšana – Prasība atcelt tiesību aktu – Pienākums norādīt pamatojumu – Tiesības uz aizstāvību – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Kļūda vērtējumā – Pierādīšanas pienākums un apjoms
Sprieduma kopsavilkums
1. Tiesvedība – Lēmums vai regula, ar kuru tiesvedības laikā tiek aizstāts apstrīdētais akts – Jauns elements – Sākotnējo prasījumu un pamatu paplašināšana
2. Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Apjoms – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu – Kodolieroču izplatīšanā iesaistīto vai tai atbalstu sniedzošo personu, organizāciju vai struktūru līdzekļu iesaldēšana – Minimālās prasības
(LESD 296. panta otrā daļa; Padomes Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punkts un Padomes Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkts un 36. panta 3. punkts; Padomes Lēmuma 2010/413 24. panta 3. punkts)
3. Savienības tiesības – Principi – Tiesības uz aizstāvību – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu – Kodolieroču izplatīšanā iesaistīto vai tai atbalstu sniedzošo personu, organizāciju vai struktūru līdzekļu iesaldēšana – Pienākums norādīt pieņemtos lēmumus pamatojošos individuālos un īpašos iemeslus – Apjoms
(Padomes Regulas Nr. 423/2007 7. panta 2. punkts un 15. panta 3. punkts un Padomes Regula Nr. 668/2010; Padomes Lēmuma 2010/413 24. panta 3. punkts)
4. Eiropas Savienība – Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu – Tiesību uz aizstāvību ievērošana – Pārbaude tiesā
(Padomes Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punkts un Padomes Regulas Nr. 961/2010 36. panta 3. un 4. punkts; Padomes Lēmuma 2010/413 24. panta 3. un 4. punkts)
5. Savienības tiesības – Principi – Tiesības uz aizstāvību – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu – Kodolieroču izplatīšanā iesaistīto vai tai atbalstu sniedzošo personu, organizāciju vai struktūru līdzekļu iesaldēšana – Pienākums paziņot apsūdzošus elementus – Apjoms
(Padomes Regula Nr. 668/2010; Padomes Lēmums 2010/413)
6. Savienības tiesības – Principi – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu – Kodolieroču izplatīšanā iesaistīto vai tai atbalstu sniedzošo personu, organizāciju vai struktūru līdzekļu iesaldēšana – Pienākums norādīt ierobežojošo pasākumu pamatojumu – Apjoms
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants; Padomes Regula Nr. 668/2010; Padomes Lēmums 2010/413)
7. Eiropas Savienība – Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Irānu – Lēmums par līdzekļu iesaldēšanu – Tiesiskuma pārbaude tiesā – Apjoms
(Padomes Regula Nr. 668/2010; Padomes Lēmuma 2010/413 23. panta 2. punkts)
8. Prasība atcelt tiesību aktu – Spriedums, ar kuru tiek atcelts tiesību akts – Sekas – Regulas un lēmuma, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu, daļēja atcelšana – Regulas atcelšanas stāšanās spēkā, sākot no apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņa beigām vai tās noraidīšanas – Šī termiņa piemērošana attiecībā uz lēmuma atcelšanas stāšanos spēkā
(LESD 264. panta otrā daļa un 280. pants; Tiesas Statūtu 56. panta pirmā daļa un 60. panta otrā daļa; Padomes Regula Nr. 961/2010; Padomes Lēmums 2010/413, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2010/644)
1. Ja lēmums vai regula, kas tieši un individuāli skar kādu privātpersonu, tiesvedības laikā tiek aizstāti ar aktu, kuram ir tāds pats priekšmets, šis akts ir jāuzskata par jaunu apstākli, kas prasītājam ļauj pielāgot savus prasījumus un izvirzītos pamatus. Ja prasītājam tiktu noteikts pienākums no jauna celt prasību, tas būtu pretrunā pareizai tiesvedībai un netiktu ievērotas procesuālās ekonomijas prasības. Turklāt būtu netaisnīgi, ja attiecīgā iestāde, lai vērstos pret kritiku, kas ietverta attiecīgajā prasības pieteikumā, kurš Eiropas Savienības tiesā iesniegts par kādu aktu, varētu grozīt apstrīdēto aktu vai aizstāt to ar citu aktu un procesa laikā atsaukties uz šiem grozījumiem vai akta aizstāšanu, lai liegtu iespēju otram lietas dalībniekam attiecināt savus sākotnējos prasījumus un izvirzītos pamatus uz vēlāk pieņemto aktu vai iesniegt papildu prasījumus un izvirzīt papildu pamatus attiecībā uz šo aktu.
(sal. ar 37. punktu)
2. Ja vien pret noteiktu apstākļu paziņošanu neiestājas imperatīvi apsvērumi, kas saistīti ar Savienības vai tās dalībvalstu drošību vai to starptautisko attiecību uzturēšanu, Padomei saskaņā ar Regulas Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu 15. panta 3. punktu un Regulas Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu Nr. 423/2007, 36. panta 3. punktu ir pienākums attiecīgajai vienībai, uz kuru attiecas attiecīgi atbilstoši Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punktam vai Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punktam pieņemtais pasākums, darīt zināmus īpašos un konkrētos iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka šī tiesību norma ir tai piemērojama. Līdz ar to tai ir jāmin faktiskie un tiesiskie apstākļi, no kuriem ir atkarīgs pasākuma juridiskais pamatojums, un apsvērumi, kuru dēļ tā šo pasākumu noteikusi.
Turklāt pamatojumam ir jābūt atbilstošam attiecīgā akta būtībai un kontekstam, kādā tas ticis pieņemts. Prasība norādīt pamatojumu ir izvērtējama, ievērojot attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un interesi saņemt skaidrojumus, kāda var būt akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums ir pietiekams, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu tiesību normu kopumu, kas regulē attiecīgo jomu. It īpaši nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts attiecīgajai personai zināmos apstākļos un ļauj tai izprast pret to noteiktā pasākuma tvērumu.
(sal. ar 49. un 50. punktu)
3. Šajā ziņā Regulas Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu – kas bija spēkā Regulas Nr. 668/2010, ar ko īsteno 7. panta 2. punktu Regulā Nr. 423/2007, pieņemšanas brīdī – 15. panta 3. punktā Padomei bija noteikts pienākums norādīt individuālos un īpašos iemeslus lēmumiem, kas pieņemti saskaņā ar šīs regulas 7. panta 2. punktu, un darīt tos zināmus attiecīgajām personām, vienībām un struktūrām. Analogs noteikums ir ietverts arī Lēmuma 2010/413, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu, 24. panta 3. punktā.
Kaut arī Padomei Regulas Nr. 423/2007 15. panta 3. punktā paredzētais pienākums principā ir jāizpilda ar individuālas paziņošanas palīdzību, šajā tiesību normā nav paredzēta nekāda precīza forma, jo tajā ir minēts vienīgi pienākums “darīt zināmus” ieinteresētajai personai tās iekļaušanas strīdīgajos sarakstos pamatā esošos iemeslus. Tāpat Lēmuma 2010/413 24. panta 3. punktā ir vienīgi paredzēts, ka Padome “paziņo [..] par savu lēmumu”. Pastāvot šādiem apstākļiem, būtiski ir nodrošināt attiecīgo tiesību normu lietderīgo iedarbību.
Tas tā ir gadījumā, ja, lai gan ir individuālas paziņošanas neesamība, adresātam šim nolūkam noteiktajā termiņā bija iespēja nosūtīt savus apsvērumus par ierobežojošajiem pasākumiem, kurus attiecībā uz to bija pieņēmusi Padome, un paredzētajā termiņā celt prasību Savienības tiesā, lūdzot atcelt apstrīdētos aktus.
(sal. ar 64.–66. un 68. punktu)
4. Lēmuma 2010/413, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu, 24. panta 3. un 4. punktā, Regulas Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu 15. panta 3. punktā un Regulas Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu Nr. 423/2007, 36. panta 3. un 4. punktā ir paredzēti noteikumi, kas nodrošina to vienību tiesības uz aizstāvību, attiecībā uz kurām atbilstoši šiem tiesību aktiem ir pieņemti ierobežojoši pasākumi. Šo tiesību ievērošana ir Savienības tiesas veicamās pārbaudes priekšmets. Pastāvot šādiem apstākļiem, iepriekš minētās vienības var atsaukties uz tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu saistībā ar prasību, kas ir celta par apstrīdēto aktu atcelšanu.
(sal. ar 77. un 78. punktu)
5. Saistībā ar sākotnējo aktu, ar kuru tiek iesaldēti kādas vienības līdzekļi, kā, piemēram, Lēmumu 2010/413, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu, un Regulu Nr. 668/2010, ar ko īsteno 7. panta 2. punktu Regulā Nr. 423/2007, apsūdzošie elementi ir jāpaziņo vai nu vienlaikus ar attiecīgā akta pieņemšanu, vai arī iespējami ātrāk pēc tā pieņemšanas. Pēc attiecīgās vienības pieprasījuma tai ir arī tiesības pēc akta pieņemšanas paust savu viedokli par šiem elementiem.
Attiecībā uz apsūdzošo elementu paziņošanas saturu, ja Padome pēc attiecīgās vienības lūguma ir norādījusi, ka tās lietas materiālos nebija ietverti citi elementi, kā vien apstrīdētajos aktos norādītie, šī norāde nav uzskatāma par tās tiesību uz aizstāvību pārkāpumu. Šādi rīkojoties, Padome nav apgrūtinājusi attiecīgās vienības aizstāvības iespējas, kas tā būtu bijis, noslēpjot tādu elementu esamību vai saturu, ar kuriem bija pamatoti tās apgalvojumi. Tieši pretēji – atzīstot, ka tās lietas materiālos nav ietverts neviens atbilstošs papildu elements, tā ļāva minētajai vienībai atsaukties uz šo apstākli, lai pamatotu tās prasību par apstrīdēto aktu atcelšanu.
(sal. ar 80. un 82.–84. punktu)
6. Efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas izriet no visām dalībvalstīm kopējām konstitucionālajām tradīcijām, un ir noteikts Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. un 13. pantā, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā. Pārbaudes tiesā efektivitāte nozīmē, ka attiecīgajai Savienības iestādei ir jāpaziņo ierobežojošā pasākuma, kā, piemēram, Lēmuma 2010/413, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu, un Regulas Nr. 668/2010, ar ko īsteno 7. panta 2. punktu Regulā Nr. 423/2007, pamatojums attiecīgajai vienībai cik ātri vien iespējams – vai nu brīdī, kad ir nolemts pieņemt šādu pasākumu, vai vismaz pēc iespējas ātrāk pēc šīs pieņemšanas, lai attiecīgā vienība paredzētajā termiņā varētu izmantot savas pārsūdzības tiesības. Šī pienākuma paziņot minēto pamatojumu ievērošana ir nepieciešama, gan lai ierobežojošo pasākumu adresātiem ļautu pēc iespējas labākos apstākļos aizstāvēt savas tiesības un, zinot visus apstākļus, nolemt, vai ir derīgi vērsties Savienības tiesā, gan lai ļautu tiesai pilnībā pārbaudīt attiecīgā akta tiesiskumu, kas ir tās uzdevums.
(sal. ar 87. punktu)
7. Akta, ar kuru attiecībā pret kādu vienību ir tikuši pieņemti ierobežojoši pasākumi, tiesiskuma pārbaude tiesā attiecas uz tā pamatojumam minēto faktu un apstākļu pārbaudi tāpat kā uz pierādījumu un informācijas, uz kuru šis vērtējums balstīts, pārbaudi. Apstrīdēšanas gadījumā Padomei ir jāiesniedz attiecīgie pierādījumi, lai Savienības tiesa varētu tos izvērtēt. Līdz ar to veicamā tiesiskuma pārbaude nav tikai par izvirzīto iemeslu abstraktās “ticamības” izvērtējumu, bet tai ir jāietver arī jautājums par to, vai tie juridiski pietiekami ir pamatoti ar konkrētiem pierādījumiem un informāciju.
Šajā ziņā apstrīdētais akts, kas ir pieņemts, pamatojoties uz kādas dalībvalsts priekšlikumu atbilstoši Lēmuma 2010/413, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu, 23. panta 2. punktā paredzētajai procedūrai, ir Padomes pieņemts akts. Tai līdz ar to ir jānodrošina, lai tā pieņemšana būtu pamatota, attiecīgā gadījumā lūdzot attiecīgajai dalībvalstij iesniegt tai šim mērķim nepieciešamos pierādījumus un informāciju.
Turklāt, ņemot vērā tiesas pārbaudes būtisko nozīmi ierobežojošo pasākumu pieņemšanas kontekstā, Savienības tiesai ir jābūt pilnvarām pārbaudīt šādu pasākumu tiesiskumu un pamatotību, un nevar celt iebildumus saistībā ar Padomes izmantoto pierādījumu un informācijas noslēpumu vai konfidencialitāti. Tāpat arī Padomei nav tiesību pamatot aktu, ar kuru tiek pieņemti ierobežojoši pasākumi, ar kādas dalībvalsts nosūtīto informāciju vai pierādījumiem, kuri iekļauti lietas materiālos, ja šī dalībvalsts nevēlas atļaut šīs informācijas paziņošanu Savienības tiesai, kuras uzdevums ir pārbaudīt šī lēmuma tiesiskumu.
Visbeidzot attiecīgo darbību slepenais raksturs nevar būt pamats tam, lai Padomei netiktu prasīts iesniegt pierādījumus par kādas vienības dalību kodolieroču izplatīšanā. Pirmām kārtām tas vien, ka ierobežojošo pasākumu pieņemšana tiek ierosināta atbilstoši Lēmuma 2010/413 23. panta 2. punktam, paredz, ka attiecīgā gadījumā konkrētās dalībvalsts vai Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos rīcībā ir pierādījumi vai informācija, kas, toprāt, pierāda, ka attiecīgā vienība ir iesaistīta kodolieroču izplatīšanā. Otrām kārtām Padomei varbūtēji radušās grūtības, mēģinot pierādīt šo dalību, attiecīgā gadījumā var ietekmēt no tās prasīto pierādījumu apjomu. Šo grūtību dēļ tā turpretī nevar tikt pilnībā atbrīvota no tai pastāvošā pierādīšanas pienākuma.
(sal. ar 96., 97. un 99.–101. punktu)
8. Saskaņā ar Tiesas Statūtu 60. panta otro daļu, atkāpjoties no LESD 280. panta, Vispārējās tiesas nolēmumi, kas pasludina regulas par spēkā neesošām, stājas spēkā tikai pēc tam, kad beidzies šo statūtu 56. panta pirmajā daļā minētais apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņš, vai, ja šajā termiņā iesniegta apelācija, pēc tam, kad apelācija noraidīta. Padomes rīcībā tātad ir vismaz divu mēnešu laikposms, kuram, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, ir jāpieskaita 10 dienas, sākot no sprieduma paziņošanas, lai novērstu konstatēto pārkāpumu, nepieciešamības gadījumā pieņemot jaunus ierobežojošus pasākumus pret attiecīgajām vienībām. Nešķiet, ka būtu pietiekami liels risks, ka varētu rasties nopietns un neatgriezenisks kaitējums ierobežojošo pasākumu, kas ir paredzēti Regulā Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu Nr. 423/2007, efektivitātei, ņemot vērā šo pasākumu ievērojamās sekas uz attiecīgo vienību tiesībām un brīvībām, lai attiecībā uz tām būtu pamatota minētās regulas seku atstāšana spēkā laikposmā, kas pārsniedz Tiesas Statūtu 60. panta otrajā daļā noteikto laikposmu.
Turklāt saskaņā ar LESD 264. panta otro daļu Vispārējā tiesa, ja uzskata par vajadzīgu, var noteikt, kuras no atceltā tiesību akta sekām jāuzskata par galīgām. Atšķirība starp datumiem, kad stājas spēkā Regulas Nr. 961/2010 atcelšana un Lēmuma 2010/413, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2010/644, atcelšana, varētu izraisīt nopietnu tiesiskās drošības apdraudējumu, jo šajos abos aktos attiecībā uz prasītājiem ir noteikti identiski pasākumi. Grozītā Lēmuma 2010/413 radītās sekas līdz ar to ir atstājamas spēkā attiecībā uz prasītājiem līdz brīdim, kad stāsies spēkā Regulas Nr. 961/2010 atcelšana.
(sal. ar 106. un 107. punktu)