PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS

(ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

2006. gada 23. februārī (*)

Konkurence – Uzņēmumu koncentrācijas kontrole – Regulas Nr. 4064/89 2., 3. un 8. pants − Koncentrācijas jēdziens – Dominējošā stāvokļa radīšana − Atļauja, kas atkarīga no noteiktu saistību ievērošanas – Samērīguma princips

Lieta T‑282/02

Cementbouw Handel & Industrie BV, Lekrukiusa (Nīderlande), ko pārstāv V. Kniblers [W. Knibbeler], O. Brūvers [O. Brouwer] un P. Kreijgers [P. Kreijger], advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Kopienu Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja A. Neijenhauss [A. Nijenhuis], K. Vidners [K. Wiedner] un V. Mūls [W. Mölls], pēc tam Neijenhauss, E. Džipīni Furnjē [É. Gippini Fournier] un E. Velans [A. Whelan], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētāja,

par prasību atcelt Komisijas 2002. gada 26. jūnija lēmumu par Regulas (EEK) Nr. 4064/89 piemērošanu, ar kuru koncentrācija ir atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu un Līgumu par EEZ (lieta COMP/M.2650 − Haniel/Cementbouw/JV [CVK]) (OV 2003, L 282, 1. lpp.; labojums OV 2003, L 285, 52. lpp.).

EIROPAS KOPIENU
PIRMĀS INSTANCES TIESA

(ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs I. Legāls [H. Legal], tiesneši P. Linda [P. Lindh], P. Mengoci [P. Mengozzi], I. Višņevska‑Bjalecka [I. Wiszniewska-Białecka] un V. Vadapals [V. Vadapalas],

sekretāre K. Andova [K. Andová], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2005. gada 6. jūlijā,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Prāvas fakti

1        2002. gada 24. janvārī uzņēmums Franz Haniel & Cie GmbH (turpmāk tekstā – “Haniel”) un prasītāja Komisijai paziņoja par koncentrāciju saskaņā ar 4. pantu Padomes 1989. gada 21. decembra Regulā (EEK) Nr. 4064/89 par uzņēmumu koncentrācijas kontroli (OV L 395, 1. lpp.; pēc labojumiem no jauna publicēta OV 1990, L 257, 13. lpp.), kas ir grozīta ar Padomes 1997. gada 30. jūnija Regulu (EK) Nr. 1310/97 (OV L 180, 1. lpp.). Saskaņā ar paziņojumu 1999. gadā Haniel un prasītāja, noslēdzot līgumu un iegādājoties no Vācijas uzņēmuma RAG AG (turpmāk tekstā – “RAG”) uzņēmuma daļas, ieguva kopīgu kontroli Regulas Nr. 4064/89 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē pār Nīderlandes uzņēmumu Coöperatieve Verkoop- en Produktievereniging van Kalkzandsteenproducenten commun (turpmāk tekstā – “CVK”) un tā vienpadsmit dalībnieku uzņēmumiem.

2        Haniel ir daudzprofilu Vācijas holdinga uzņēmums, kas būvmateriālu jomā ražo un izplata tādus sienu būvmateriālus, kā kalcija silikāta ķieģeļi, šūnu betons un lietošanai gatavs betons. Haniel pamatā darbojas Vācijā. Attiecībā uz Nīderlandi pirms koncentrācijas Haniel piederēja daļas vairākos kalcija silikāta ķieģeļus ražojošos uzņēmumos, kas ir CVK dalībnieki.

3        Prasītāja, kas agrāk piederēja Nīderlandes grupai NBM Amstelland BV, darbojas Nīderlandē būvmateriālu tirgū un vispārīgāk – celtniecības, loģistikas un izejmateriālu tirdzniecības tirgū. Lēmuma 2003/756/EK par Regulas Nr. 4064/89 piemērošanu, kas atzīst koncentrāciju par saderīgu ar kopējo tirgu un Līgumu par EEZ (lieta COMP/M.2650 − Haniel/Cementbouw/JV [CVK]) (turpmāk tekstā –“Apstrīdētais lēmums”) pieņemšanas brīdī prasītāja piederēja investīciju sabiedrībai CVC Capital Partners Group Ltd.

4        CVK pastāv kopš 1947. gada un sākotnēji bija nodarbināts ar tā dalībnieku uzņēmumu, Nīderlandes kalcija silikāta ķieģeļu ražotāju, produkcijas pārdošanu. Saskaņā ar Nīderlandes tiesībām 1989. gadā CVK tika pārveidots par kooperatīvu ar mērķi uzlabot sadarbību starp dalībniekiem.

5        Pirms koncentrācijas norises pieci no vienpadsmit CVK dalībnieku uzņēmumiem – Kalkzandsteenfabriek De Hazelaar BV (turpmāk tekstā – “De Hazelaar ”), Kalkzandsteenindustrie Loevestein BV (turpmāk tekstā – “Loevestein”), Steenfabriek Boudewijn BV (turpmāk tekstā – “Boudewijn”), Kalkzandsteenfabriek Hoogdonk BV (turpmāk tekstā – “Hoogdonk”) un Kalkzandsteenfabriek Rijsbergen BV (turpmāk tekstā – “Rijsbergen”) – bija Haniel meitas sabiedrības. Trīs ķieģeļu ražotnes – Kalkzandsteenfabriek Harderwijk BV (turpmāk tekstā – “Harderwijk”), Kalkzandsteenfabriek Roelfsema BV (turpmāk tekstā – “Roelfsema”) un Kalkzandsteenfabriek Bergumermeer BV (turpmāk tekstā – “Bergumermeer”) bija prasītājas meitas sabiedrības, bet divi ražotāji – Anker Kalkzandsteenfabriek BV (turpmāk tekstā – “Anker”) un Vogelenzang Fabriek van Bouwmaterialen BV (turpmāk tekstā – “Vogelenzang”) bija RAG meitas uzņēmumi. Visbeidzot, viens no ražotājiem, uzņēmums Van Herwaarden Hillegom BV (turpmāk tekstā – “Van Herwaarden”), atradās Haniel ([konfidenciāli] %) (1), prasītājas ([konfidenciāli] %) un RAG ([konfidenciāli] %) kopīgā īpašumā.

6        1998. gadā Nīderlandes Mededingingsautoriteit (Nīderlandes konkurences iestāde, turpmāk tekstā – “NMa”) saņēma paziņojumu par koncentrācijas projektu, saskaņā ar kuru CVK paredzēja iegūt kontroli pār savu dalībnieku uzņēmumiem. Kontrole tiktu nodota ar pūlinga līguma noslēgšanu un CVK statūtu grozīšanu. 1998. gada 23. aprīlī NMa nolēma uzsākt tā dēvēto procedūras “otro fāzi”. Ar 1998. gada 20. oktobra lēmumu NMa noslēdza procedūras otro fāzi un atļāva attiecīgo projektu.

7        Pirms šīs darbības tika izdarītas, RAG pieņēma lēmumu savas daļas CVK dalībnieku uzņēmumos pārdot Haniel un prasītājai. 1999. gada martā lietas dalībnieki par saviem nodomiem paziņoja NMa. Ar 1999. gada 26. marta vēstuli tā viņām norādīja, ka plānotā daļu nodošana nav koncentrācija 1997. gada 22. maija wet van 22 mei 1997 houdende nieuwe regels omtrent de economische mededinging (Mededingingswet) (Likums, kas nosaka jaunus nosacījumus konkurencei ekonomikā) (Stb. 1997, Nr 242) nozīmē, ja vien ar 1998. gada 20. oktobra lēmumu atļautā darbība tiek realizēta pirms minētās daļu nodošanas.

8        1999. gada 9. augustā CVK un tā dalībnieku uzņēmumi noslēdza pūlinga līgumu, kas norādīts šī sprieduma 6. punktā. CVK statūti tika grozīti tajā pat dienā, ievērojot pūlinga līguma noteikumus (šie divi darījumi turpmāk tiek dēvēti par “darījumu pirmo grupu”). Tāpat arī tajā pašā dienā RAG nodeva Haniel un prasītājai savas daļas trīs CVK dalībnieku uzņēmumos (Anker, Vogelenzang un Van Herwaarden), kuri turklāt noslēdza sadarbības līgumu, kas koordinē to sadarbību CVK (abi šie darījumi kopā turpmāk tiek dēvēti par “darījumu otro grupu”).

9        Pēc tam, kad Komisija, pārbaudot divas citas Haniel paziņotās koncentrācijas (lietas COMP/M.2495 – Haniel/Fels un COMP/M.2568 – Haniel/Ytong), uzzināja par 1999. gada 9. augusta darbībām, tā ar 2001. gada 22. oktobra vēstuli paziņoja prasītājai un pārējiem dalībnieku uzņēmumiem, ka saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 4. pantu tai ir jāpaziņo par koncentrāciju.

10      Kā jau ir minēts šī sprieduma 1. punktā, 2002. gada 24. janvārī Haniel un prasītāja paziņoja par koncentrāciju saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 4. pantu.

11      2002. gada 25. februārī Komisija pieņēma lēmumu atbilstoši Regulas Nr. 4064/89 6. panta 1. punkta c) apakšpunktam par to, ka paziņotās koncentrācijas saderība ar kopējo tirgu un līgumu par Eiropas Ekonomikas zonu (turpmāk tekstā – “EEZ”) rada nopietnas šaubas.

12      2002. gada 25. aprīlī Komisija nosūtīja paziņojumu par iebildumiem lietas dalībniekiem, kas iesniedza paziņojumu par koncentrāciju. Prasītāja uz to atbildēja ar 2002. gada 13. maija vēstuli.

13      2002. gada 16. maijā Komisija uzsāka attiecīgo lietas dalībnieku noklausīšanos.

14      Pēc pirmā saistību piedāvājuma projekta, kas tika iesniegts 2002. gada 28. maijā un ko Komisija atzina par nepietiekamu, lai atrisinātu tās konstatēto konkurences problēmu, Haniel un prasītāja 2002. gada 5. jūnijā iesniedza galīgo saistību piedāvājumu.

15      2002. gada 26. jūnijā Komisija pieņēma Apstrīdēto lēmumu, kurā tā nolēma, ka paziņotā koncentrācija ir saderīga ar kopējo tirgu un līguma par EEZ darbību (Apstrīdētā lēmuma 1. punkts), tāpēc ka Haniel un prasītāja pilnībā ievēro minētā lēmuma pielikuma 27., 28., 32.–35. un 40. punktā norādītās saistības (Apstrīdētā lēmuma 2. punkts) un pilnībā izpilda pārējās pielikumā minētās saistības (Apstrīdētā lēmuma 3. punkts). Viena no būtiskām Apstrīdētā lēmuma 2. punktā norādītām saistībām ir CVK darbības izbeigšana [konfidenciāli] laikā no Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīža. Apstrīdētais lēmums, izņemot konfidenciālo informāciju, ir publicēts Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī 2003. gada 30. oktobrī (OV L 282, 1. lpp.; labojums OV L 285, 52. lpp.).

 Process un lietas dalībnieku prasījumi

16      Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2002. gada 11. septembrī, prasītāja atbilstoši EKL 230. pantam cēla šo prasību.

17      Atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 14. pantam un pēc Ceturtās palātas priekšlikuma Pirmās instances tiesa pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas saskaņā ar Reglamenta 51. pantu nolēma nodot lietu izskatīšanai paplašinātā iztiesāšanas sastāvā.

18      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Pirmās instances tiesa (Ceturtā paplašinātā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu un procesa organizatorisko pasākumu ietvaros lūdza lietas dalībniekus rakstveidā atbildēt uz jautājumiem un iesniegt noteiktus dokumentus. Lietas dalībnieki izpildīja šos lūgumus noteiktajā termiņā.

19      2005. gada 6. jūlija tiesas sēdē Pirmās instances tiesa uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un viņu atbildes uz jautājumiem.

20      Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        atcelt Apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

21      Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

22      Prasītāja savas prasības atbalstam būtībā izvirza trīs pamatus. Pirmajā pamatā tā apgalvo, ka Komisija nav kompetenta pārbaudīt attiecīgos darījumus, pamatojoties uz Regulas Nr. 4064/89 3. pantu. Otrajā pamatā tā apgalvo, ka Komisija ir kļūdījusies vērtējumā par dominējošā stāvokļa radīšanu koncentrācijas rezultātā, tādējādi pārkāpjot Regulas Nr. 4064/89 2. pantu. Visbeidzot, trešais pamats balstās uz Regulas Nr. 4064/89 3. panta un 8. panta 2. punkta, kā arī samērīguma principa pārkāpumu.

1.     Par pirmo pamatu par Komisijas nekompetenci pārbaudīt attiecīgos darījumus, pamatojoties uz Regulas Nr. 4064/89 3. pantu

23      Šim pamatam ir trīs daļas. Pirmajā daļā ir aplūkota Komisijas nekompetence pārbaudīt RAG darījumus, jo kontrolē pār CVK nav notikušas izmaiņas. Otrā daļa attiecas uz to, ka Komisija nav kompetenta uzskatīt divus dažādus darījumus par vienu koncentrāciju un to, ka šajā gadījumā nav notikusi koncentrācija Regulas Nr. 4064/89 3. panta nozīmē. Trešā daļa attiecas uz to, ka Komisija nav kompetenta pārbaudīt CVK kontroli pār tā dalībniekiem uzņēmumiem, tāpēc ka NMa to ir atļāvusi.

 Par pirmā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz Komisijas nekompetenci pārbaudīt RAG darījumu, jo nav mainījusies kontrole pār CVK

 Lietas dalībnieku argumenti

24      Prasītāja apgalvo, ka Komisija nav kompetenta, pamatojoties uz Regulu Nr. 4064/89, pārbaudīt RAG darījumu, jo šīs darbības rezultātā Haniel un prasītāja neieguva kopīgu kontroli pār CVK.

25      Pirmkārt, prasītāja apstrīd apgalvojumus Apstrīdētajā lēmumā, ka pirms RAG darījuma CVK dalībnieku sapulcē bija iespējams mainīgs vairākums.

26      Visupirms prasītāja uzskata šos apgalvojumus par pārsteidzošiem, jo NMa 1998. gada 23. aprīļa un 1998. gada 20. oktobra lēmumos šāda iespējamība nav pieminēta.

27      Turklāt prasītāja ir izbrīnīta, ka Apstrīdētajā lēmumā nav konkrēti izanalizēts, vai pirms RAG darījuma CVK dalībnieku sapulcē bija iespējams mainīgs vairākums. Prasītāja uzskata, ka Komisija nevar aprobežoties, kā tā ir izdarījusi Apstrīdētajā lēmumā, ar apgalvojumu, ka pirms šī darījuma vairākums bija mainīgs, nesniedzot ne mazākos pierādījumus par to, ka nepastāvēja kopīgas dalībnieku intereses vai trūka pastāvīgs vairākums Komisijas Paziņojuma par koncentrācijas jēdzienu Regulā Nr. 4064/89 (OV 1998, C 66, 5. lpp.) 35. punkta nozīmē. Prasītāja uzskata, ka Komisijai nav izdevies pierādīt, ka pirms RAG darījuma “nebija kontroles” pār CVK. Prasītāja precizē, ka, ņemot vērā kopīgo interešu spēku CVK “dalībnieku” vidū pirms RAG darījuma, īpaši pamatojoties uz pūlinga līgumu, Komisijas pienākums bija pierādīt kontroles neesamību pirms šī darījuma.

28      Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Apstrīdētajā lēmumā apgalvotās veto tiesības, kuras kopā ieguva tā un Haniel, nerada kopīgu kontroli pār CVK, kas ir neatkarīga saimnieciska vienība.

29      Pirmām kārtām Komisija ir vienkārši pieņēmusi, ka prasītājai un Haniel bija veto tiesības CVK lēmējinstitūcijās.

30      Vispirms prasītāja apgalvo, ka Komisija nav ievērojusi prasītājas un Haniel sniegtās garantijas NMa, paziņojot par pūlinga līguma projektu, kas apstiprināts ar 1998. gada 20. oktobra lēmumu. Šīs garantijas paredzēja, ka CVK valde, pirmkārt, sastāvēs tikai no CVK dalībnieku pārstāvjiem vai neatkarīgām personām un ka netiks akceptēts neviens dalībnieks no sabiedrībām, kas pieder vienu vai vairāku CVK dalībnieku mātes sabiedrībai. Otrkārt, CVK uzraudzības padome tiks pārsvarā veidota no neatkarīgiem dalībniekiem. Prasītāja apgalvo, ka šie noteikumi garantē, ka ne prasītāja, ne Haniel nevar ietekmēt CVK stratēģiskos komerclēmumus.

31      Tālāk prasītāja apgalvo, ka saskaņā ar Nīderlandes civilkodeksu tādas apvienības kā CVK lēmējinstitūcijām ir jāpieņem savi lēmumi tikai uzņēmuma un nevis tā dalībnieku interesēs. Līdz ar to prasītāja apgalvo, ka ne tā, ne Haniel nevarēja ne juridiski, ne faktiski ietekmēt CVK lēmējinstitūciju stratēģiskos komerclēmumus. Sekojoši prasītāja apgalvo, ka 1998. gada 20. oktobra lēmums, kurā ir akceptētas tās un Haniel piedāvātās garantijas, ir radījis tai tiesisku paļāvību, kas ir vēl viens iemesls, lai Komisija konkrēti pierādītu, ka Haniel un prasītāja varēja būtiski ietekmēt CVK lēmumus.

32      Otrkārt, prasītāja apstrīd Apstrīdētā lēmuma 19. apsvērumā izdarīto Komisijas secinājumu, ka tās un Haniel sadarbības līgums, trīs kalcija silikāta ķieģeļu ražotāju CVK dalībnieku uzņēmumu slēgšana un noteikti Haniel iekšējai lietošanai paredzēti dokumenti raksturo tās un Haniel veikto kopīgo kontroli pār CVK. Par sadarbības līgumu starp Haniel un prasītāju tā apgalvo, ka Apstrīdētajā lēmumā citētie līguma noteikumi attiecas tikai uz [konfidenciāli] lietošanu, tāpēc tos nevar automātiski uzskatīt par tādiem, kas ietekmē CVK stratēģiskos lēmumus. Kas attiecas uz trīs CVK dalībnieku uzņēmumu slēgšanu, prasītāja atgādina, ka par šo jautājumu tās un Haniel starpā nav noslēgts neviens līgums un ka pēc pūlinga līguma noslēgšanas tieši CVK, pamatojoties uz tā veikto komerciālo analīzi, nolēma uzsākt šo slēgšanu. Par Haniel iekšējai lietošanai paredzētajiem dokumentiem prasītāja apgalvo, ka, tā kā tai bija atļauts iepazīties ar šiem dokumentiem, tā var apliecināt, ka tie nepierāda ne kopīgas kontroles pastāvēšanu, ne nepastāvēšanu, lai būtu vajadzība piemērot Regulu Nr. 4064/89, bet atspoguļo subjektīvas Haniel intereses, kas uz šo lietu neattiecas.

33      Visbeidzot un treškārt, prasītāja uzskata, ka Komisija nav izpildījusi savu pienākumu pietiekami pamatot Apstrīdēto lēmumu trīs aspektos: vispirms attiecībā uz CVK koalīciju maiņām pirms RAG darījuma, īpaši, nepaskaidrojot iemeslus, kāpēc tā uzskata citādāk nekā NMa, otrkārt, – attiecībā uz Komisijas iemesliem uzskatīt, ka Haniel un tās piedāvātās garantijas NMa nav pietiekamas, lai izslēgtu kopīgas kontroles iespēju un, visbeidzot, attiecībā uz atzinumu, ka sadarbības līgums starp Haniel un prasītāju, dažu kalcija silikāta ķieģeļu ražošanas uzņēmumu slēgšana un Haniel iekšējai lietošanai paredzētie dokumenti apliecina kopīgo kontroli pār CVK.

34      Ievadā Komisija atgādina, ka Apstrīdētajā lēmumā tā RAG darījumu neuzskata par atsevišķu darbību. Pūlinga līgums, t.i., CVK kontroles pār tā dalībniekiem uzņēmumiem pārņemšana, un RAG darījums, ar kuru Haniel un prasītāja pārņem kontroli pār CVK, iegūstot daļas, kas agrāk piederēja RAGCVK dalībniekos uzņēmumos, ir uzskatāms par vienu un to pašu koncentrāciju.

35      Vispirms Komisija iebilst, ka ir vispārējs princips, ka, ja diviem dalībniekiem ir vienādi sadalītas balsstiesības vienā uzņēmumā, no šīs situācijas, kas ir aprakstīta iepriekš 27. punktā minētā Komisijas Paziņojuma par koncentrācijas jēdzienu 20. punktā, izriet to veto tiesības un tātad – kopīga uzņēmuma kontrole. Šajā gadījumā pirms koncentrācijas ne prasītājai, ne Haniel, ne RAG nebija veto tiesību. Turklāt Komisija uzsver, ka, kaut arī nevar izslēgt iespēju, ka īpašos izņēmuma apstākļos mazākuma dalībnieki, kam nepieder veto tiesības, var faktiski kopīgi kontrolēt uzņēmumu, prasītāja savā prasības pieteikumā nav pamatojusi, ka pirms koncentrācijas realizēšanas iepriekš minētajiem trim dalībniekiem bija spēcīgas kopīgas intereses. Šajā sakarā Komisija arī apgalvo, ka prasītājas argumentācijas mēģinājumā replikā, ka pastāvēja šādas kopīgas intereses, īpaši, pamatojoties uz pūlinga līgumu, nav ņemts vērā, ka tā ir koncentrācijas dabiska sastāvdaļa un tātad neattiecas uz laikposmu pirms 1999. gada 9. augusta. Komisija uzskata, ka šādos apstākļos ir jāatzīst, ka trim dalībniekiem bija dažādas intereses, un jādomā, ka pirms koncentrācijas bija iespējamas CVK vairākuma izmaiņas.

36      Turklāt attiecībā uz argumentu par NMa 1998. gada 20. oktobra lēmuma un prasītājas un Haniel Komisijai piedāvāto garantiju neņemšanu vērā Komisija uzsver, ka NMa pārbaudīja citu koncentrācijas darbību saistībā ar citām tiesību normām. Pirmkārt, NMa paziņotā koncentrācija nav vispār īstenota, un 1999. gada 9. augustā tika realizēta cita koncentrācija, ar to saprotot darījumu pirmo un otro grupu, par kuriem bija jāpaziņo saskaņā ar Regulu Nr. 4064/89. Otrkārt, NMa novērtēja paziņojumu par kontroli atbilstoši Nīderlandes konkurences tiesībām, bet Komisija to dara saskaņā ar Regulu Nr. 4064/89. Tā Komisija apgalvo, ka jautājums par vairākuma maiņu neattiecas uz NMa, bet Komisija turpretim, piemērojot Regulu Nr. 4064/89 citas koncentrācijas gadījumā, ir norādījusi uz šīs vairākuma maiņas nozīmīgumu, uzskatot, ka tas, ka tās kļuva iespējamas, pateicoties koncentrācijai, apliecina jebkādas iepriekšējas CVK kontroles neesamību. Prasītājas pieminētās garantijas neko nemaina šajā secinājumā, jo tās vienīgi samazina iespēju atrasties tās vadības institūcijās personām, kuras darbojas CVK “galīgajos dalībniekos”. Tomēr šo institūciju locekļus ieceļ CVK dalībnieku sapulcē pēc tā direktoru priekšlikuma, kurus savukārt ieceļ attiecīgie dalībnieki. Tādēļ Komisija uzsver, ka ir maz ticams, ka CVK vadības institūciju locekļi darbojas, neņemot vērā to intereses, kuru kompetencē ir pieņemt galīgo lēmumu par viņu iecelšanu vai atsaukšanu, proti, prasītājas un Haniel kā “galīgo dalībnieku” intereses.

37      Turklāt Komisija uzsver, ka Nīderlandes Civilkodeksa normas neietekmē secinājumu, ka prasītāja un Haniel iegūst kopīgu kontroli pār CVK. Komisija apgalvo, pirmkārt, ka, lai gan pēc Nīderlandes tiesībām uzņēmuma vadības institūciju lēmumi ir jāpieņem tā interesēs, dalībnieku intereses vienmēr ir apstāklis, kas jāņem vērā, lai vispār noteiktu, kas ir uzņēmuma interesēs. Otrkārt, Komisija norāda, ka attiecības starp CVK un prasītāju ir pielīdzināmas attiecībām, ko uztur meitas sabiedrība un mātes sabiedrība, jo Nīderlandes sabiedrību tiesības liek meitas sabiedrībām sekot mātes sabiedrības instrukcijām, tas pats notiktu arī tad, kad divi uzņēmumi – prasītāja un Haniel – kopīgi kontrolētu kopuzņēmumu.

38      Komisija tāpat arī apstrīd prasītājas iebildes par Apstrīdētā lēmuma 19. apsvērumu, saskaņā ar kuru sadarbības līgums, trīs CVK dalībnieku uzņēmumu slēgšana un Haniel iekšējie dokumenti raksturo prasītājas un Haniel veikto kopīgo kontroli pār CVK. Šajā sakarā Komisija apgalvo, ka šie elementi vienīgi ilustrē kopīgas kontroles pastāvēšanu, uz kuru ir norādīts Apstrīdētā lēmuma 13.–17. apsvērumā, kam prasītāja cita starpā piekrīt savā replikā. Tādēļ prasītājai un Haniel piederošās veto tiesības attiecībā uz CVK vadības institūciju izveidošanu pašas par sevi ir pietiekamas, lai konstatētu to kopīgo kontroli pār CVK. Katrā ziņā Komisija uzskata, ka divi pirmie elementi skaidri raksturo prasītājas un Haniel iespēju ietekmēt CVK darbību un stratēģiskos lēmumus. Par Haniel iekšējiem dokumentiem Komisija uzskata, ka tie apliecina apgalvojumu, ka Haniel un prasītājas nodoms bija kopīgi pārņemt kontroli pār CVK.

39      Visbeidzot, Komisija nepiekrīt arī prasītājas apgalvojumiem, ka Apstrīdētais lēmums nav pietiekami pamatots.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

–       Ievada piezīmes

40      Ievadā ir jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 4064/89 3. pantam ar nosaukumu “Koncentrācijas definīcija”:

“1. Koncentrācija uzskatāma par izveidojušos, ja:

a)      apvienojas viens vai vairāki iepriekš neatkarīgi uzņēmumi, vai

b)      –       viena vai vairākas personas, kas jau kontrolē vismaz vienu uzņēmumu vai

–        vienu vai vairākus uzņēmumus,

ar vērtspapīru vai aktīvu pirkšanu, ar līgumu vai kādu citu līdzekli iegūst tiešu vai netiešu kontroli pār vienu vai vairākiem uzņēmumiem vai to daļām.

2. [..] Tāda kopuzņēmuma veidošana, kas ilgstoši veic visas autonomas saimnieciskas vienības funkcijas [..] 1. panta b) apakšpunkta izpratnē.

3. Šīs regulas izpratnē kontroli veido tiesības, līgumi vai citi līdzekļi, kas vai nu atsevišķi vai visi kopā, ņemot vērā faktiskos vai juridiskos apsvērumus, piešķir iespēju realizēt izšķirošu ietekmi uz uzņēmumu, jo īpaši ar:

a)      īpašuma tiesībām vai tiesībām izmantot visus uzņēmuma aktīvus vai daļu no tiem;

b)      tiesībām vai līgumiem, kas piešķir izšķirošu ietekmi uz uzņēmuma institūciju sastāvu, balsošanu vai lēmumiem.

4. Kontroli iegūst personas vai uzņēmumi, kas:

a)      ir tiesību turētāji vai kam pienākas tiesības, pamatojoties uz attiecīgiem līgumiem, vai

b)      nebūdami šādu tiesību turētāji vai tādi, kam pienākas tiesības saskaņā ar šādiem līgumiem, tomēr ir tiesīgi izmantot tiesības, kas no tām izriet.

[..]”

41      Koncentrācijas rezultātā tiek iegūta cita starpā kontrole pār vienu vai vairākiem uzņēmumiem, vai nu ar tikai viena uzņēmuma, vai arī ar divu vai vairāku kopīgi darbojošos uzņēmumu starpniecību, pieņemot, ka, lai arī kādā formā būtu iegūta kontrole, tā, ņemot vērā faktiskos un juridiskos apstākļus katrā no gadījumiem un pamatojoties uz tiesību normām, līgumiem vai citiem līdzekļiem, rada iespēju noteiktā veidā ietekmēt iegūtā uzņēmuma darbību.

42      Kā Komisija ir precizējusi sava paziņojuma par koncentrācijas jēdzienu 19. punktā, kas minēts iepriekš 27. punktā, kurš būtībā ir atkārtots Apstrīdētā lēmuma 14. apsvērumā un kuru prasītāja nav apstrīdējusi, kopīga kontrole pastāv tad, ja divi vai vairāki uzņēmumi vai personas var izšķirošā veidā ietekmēt citu uzņēmumu, tas nozīmē, ka tās var bloķēt lēmumu, kas nosaka uzņēmuma komercstratēģiju, pieņemšanu. Tādējādi kopīga kontrole atļauj diviem vai vairākiem uzņēmumiem faktiski bloķēt stratēģisku lēmumu pieņemšanu. Tātad šie dalībnieki neapšaubāmi nosaka kopuzņēmuma komercpolitiku.

43      Šajā gadījumā Komisija Apstrīdētā lēmuma 15.–17. apsvērumā ir devusi šādu skaidrojumu:

“(15) Iegūstot RAG daļas, Haniel un Cementbouw ir ieguvušas kopīgu kontroli pār CVK. To netiešā līdzdalība 50 % apmērā dod Haniel un Cementbouw iespēju īstenot veto tiesības CVK dalībnieku sapulcē (ledenvergadering). Veto tiesības ir radušās pēc RAG izstāšanās, jo tās piedalīšanās dalībnieku sapulcē nodrošināja mainīgu vairākumu un attiecīgi liedza dalībniekiem iespēju pārņemt kontroli dalībnieku sapulcē.

(16) CVK dalībnieku sapulce lemj par CVK lēmējinstitūciju sastāvu, t.i., par valdi (Raad van Bestuur) un uzraudzības padomi (Raad van Commissarissen). Statūti un pūlinga līgums, izdarot izvēli, tam nosaka ierobežojumu, ka neviens valdes loceklis un tikai uzraudzības padomes locekļu mazākums var vienlaikus ieņemt amatus CVK dalībnieku sabiedrībās.

(17) Pilnvaras lemt par uzņēmumu lēmējinstitūciju sastāvu ir būtisks stratēģisks lēmums. Koncentrācijas regulas nozīmē veto tiesības šajā lēmumā rada to īpašniekam iespēju kontrolēt uzņēmumu, šajā gadījumā CVK. Tiešām, pieņemot savus lēmumus, šo lēmējinstitūciju locekļi ņem vērā veto tiesību īpašnieku viedokli.”

44      Arī Apstrīdētā lēmuma 19. apsvērumā Komisija norāda:

“(19) Haniel un Cementbouw kontroles pār CVK iegūšanu parāda arī sadarbības līgums, ko šie uzņēmumi ir noslēguši pūlinga līguma ietvaros. Haniel un Cementbouw tur noregulē noteiktus to sadarbības CVK ietvaros aspektus (11. apsvērums). Vēl pirms darījuma Haniel un Cementbouw bija precīzi apspriedušas dažus CVK vadības lēmumus, kas jāpieņem pēc šī darījuma īstenošanas, īpaši trīs no vienpadsmit rūpnīcu, kas ražo kalcija silikāta ķieģeļus, slēgšanu; tātad puses acīmredzami, noslēdzot pūlinga līgumu, balstījās uz šiem lēmumiem. Dokumentos, kas koncerna Haniel vadības iekšējā lēmuma pieņemšanai izstrādāti par šeit aplūkoto darījumu, ir vispārīgi norādīts, ka, vismaz pēc Haniel domām, pūlinga līguma noslēgšana dos pusēm iespēju kopīgi kontrolēt CVK.”

45      No iepriekš minētajiem Apstrīdētā lēmuma fragmentiem izriet, ka Komisija konstatēja, ka Haniel un prasītāja ir pārņēmušas kontroli pār CVK, neatkarīgi no šī pamata otrajā daļā izvirzītā jautājuma, vai šajā gadījumā ir notikusi viena vai vairākas koncentrācijas. Tādēļ, kaut arī Komisija dokumentos ir atzīmējusi, ka tā Apstrīdētajā lēmumā nav lēmusi tikai par RAG darījumu, bet gan par koncentrāciju, kas sastāv no 8. punktā minēto darījumu pirmās un otrās grupas, katrā gadījumā ir jāatzīst, ka, nosakot, ka Haniel un prasītāja ir kopīgi pārņēmušas kontroli pār CVK, Komisija ir balstījusies tikai uz otro darījumu grupu.

46      Ir jāprecizē, ka, pirmkārt, prasītāja būtībā norāda, ka pirms darījumu otrās grupas noslēgšanas, īpaši pirms RAG darījuma, CVK kopīgi kontrolēja trīs dalībnieki, prasītāja, Haniel un RAG – kā tā norāda, apgalvojot, ka pastāvēja “spēcīga CVK dalībnieku interešu kopība” (skat. iepriekš 27. punktu), kāda ir norādīta iepriekš minētā Komisijas Paziņojuma par koncentrācijas jēdzienu 30.–35. punktā – un iebilst, ka Komisija pirms atzinuma izdarīšanas, ka Haniel un prasītāja ir “ieguvušas kontroli” pār CVK, nav pierādījusi CVK dalībnieku “kopīgo interešu neesamību” pirms darījumu otrās grupas noslēgšanas. Otrkārt, prasītāja uzsver, ka garantijas, kas piedāvātas NMa, paziņojot par iepriekš 8. punktā minēto darījumu pirmās grupas projektu, attiecībā uz CVK valdes un uzraudzības padomes sastāvu izslēdz jebkādu kopīgu kontroli pār tām, jo Haniel un prasītājai nebūtu veto tiesību stratēģisku uzņēmuma lēmumu pieņemšanā.

47      Tātad, pirmkārt, ir jāpārbauda prasītājas apgalvojums, ka šie trīs dalībnieki kopīgi kontrolēja CVK pirms darījumu otrās grupas noslēgšanas. Ja atbilde ir negatīva, Pirmās instances tiesa, otrkārt, vērtēs, kā to apliecina Apstrīdētais lēmums, vai darījumu otrās grupas, īpaši RAG darījuma, rezultātā radās Haniel un prasītājas kopīga kontrole. Visbeidzot un treškārt, Pirmās instances tiesa pārbaudīs prasītājas celtos iebildumus par to, ka Apstrīdētajā lēmumā ir nepietiekami pamatots atzinums par kopīgas kontroles iegūšanu pār CVK.

–       Par prasītājas apgalvojumiem par kopīgas kontroles pār CVK pastāvēšanu pirms darījumu otrās grupas noslēgšanas

48      Ir jāatzīmē, ka atzinums, kas izdarīts Apstrīdētā lēmuma 15. apsvērumā, ka RAG piedalīšanās CVK dalībnieku sapulcē atļauj mainīt vairākumu un izslēdz iespēju, ka dalībnieki varētu pārņemt kontroli, izvirza nepieciešamību vēlreiz interpretēt datus, kas attiecas uz sabiedrības kapitāla un attiecīgo balsstiesību sadali, kuri ir atspoguļoti Apstrīdētā lēmuma 5. apsvērumā.

49      Šie dati parāda, kādu procentos izteiktu daļu no CVK kapitāla katrs no tā dalībniekiem ir ieguvis un kādas balsstiesības tiem pienākas saskaņā ar CVK statūtiem:

–      De Hazelaar                  [konfidenciāli] %

–      Loevestein                  [konfidenciāli] %

–      Boudewijn                  [konfidenciāli] %

–      Hoogdonk                  [konfidenciāli] %

–      Rijsbergen                  [konfidenciāli] %

–      Harderwijk                  [konfidenciāli] %

–      Roelfsema                  [konfidenciāli] %

–      Bergumermeer                  [konfidenciāli] %

–      Anker                           [konfidenciāli] %

–      Vogelenzang                  [konfidenciāli] %

–      Van      Herwaarden         [konfidenciāli] %.

50      Ir jāpiemin, ka pirms darījumu otrās grupas noslēgšanas Haniel piederēja pieci no iepriekš minētajiem uzņēmumiem, prasītāja bija Harderwijk, Roelfsema un Bergumermeer mātes uzņēmums un RAG piederēja Anker un Vogelenzang. Attiecībā uz uzņēmumu Van HerwaardenHaniel piederēja [konfidenciāli] % no tā sabiedrības kapitāla, prasītājai [konfidenciāli] % un RAG [konfidenciāli] %.

51      No tā izriet, ka pirms darījumu otrās grupas noslēgšanas Haniel netieši piederēja [40–45] (2) % CVK sabiedrības kapitāla ([konfidenciāli] %, kopā ņemot piecu pirmo uzņēmumu daļas + [konfidenciāli] % no līdzdalības ar [konfidenciāli] % Van Herwaarden), kā arī ka prasītāja un RAG ieguva attiecīgi [40–45] % ([konfidenciāli] %, kopā ņemot tās trīs meitas sabiedrību daļas + [konfidenciāli] % no līdzdalības ar [konfidenciāli] % Van Herwaarden) un [15–20] % ([konfidenciāli] %, kopā ņemot tā divu meitas sabiedrību daļas + [konfidenciāli] % no tā līdzdalības ar [konfidenciāli] % Van Herwaarden).

52      Ņemot vērā balsstiesību izmaiņas CVK dalībnieku sapulcē, būtībā jāsecina, ka, ja RAG saglabātu savu līdzdalību CVK, neviens no trim CVK dalībniekiem šajā sapulcē nevarētu bloķēt lēmumu, īpaši CVK stratēģisku lēmumu, pieņemšanu.

53      Šo atzinumu neatspēko prasītājas apgalvojums, ka dalībnieku starpā pastāv svarīgas kopīgas intereses, līdzīgas tām, uz kurām Komisija ir norādījusi iepriekš minētajā paziņojumā par koncentrācijas paziņojumu, proti, ka pirms šī darījuma faktiski pastāvēja trīs dalībnieku kopīga kontrole pār CVK.

54      Ir jāuzsver, ka iepriekš minētā paziņojuma 30. punktā Komisija ir izklāstījusi, ka pat tad, ja nepastāv specifiskas veto tiesības, divi vai vairāki uzņēmumi, kas ir ieguvuši mazākuma līdzdalību citā uzņēmumā, var iegūt kopīgu kontroli. No šī paziņojuma izriet, ka tas ir iespējams mazākuma daļu īpašnieku saskaņotas rīcības rezultātā, kura izriet vai nu no juridiski saistošas vienošanās, vai nu no faktiskajiem apstākļiem. Saskaņā ar paziņojumu kopīga balsstiesību izmantošana var tikt nodrošināta ar dažādiem juridiskiem līdzekļiem, kā holdings vai līgums, kurā dalībnieki apņemas rīkoties vienādi (pūlinga līgums). Attiecībā uz faktiskajiem apstākļiem, kas pierāda saskaņotu darbību, paziņojuma 32. punktā ir norādīts, ka kā rets izņēmums šāda mazākuma dalībnieku darbība var pastāvēt, ja šo dalībnieku kopīgās intereses ir tik spēcīgas, ka viņi, īstenojot savas tiesības kopuzņēmumā, neiebilst viens otram.

55      Paziņojums precizē, pirmkārt, ka gadījumā, kad tiek iegūta mazākuma līdzdalība jau pastāvošā kopīgā uzņēmumā, tas, ka iepriekš pastāvēja saiknes mazākuma daļu īpašnieku starpā vai līdzdalība tika iegūta ar saskaņotu darbību, var pamatot šāda veida kopīgu interešu pastāvēšanu. Otrkārt, gadījumā, ja tiek radīts jauns kopuzņēmums, varbūtība, ka dibinātājuzņēmumi apzināti īsteno kopīgu politiku, ir daudz lielāka nekā, ja tiek iegūta mazākuma līdzdalība jau iepriekš pastāvējušā uzņēmumā, īpaši ja katrs dibinātājuzņēmums finansiāli atbalsta kopuzņēmumu un tas ir vitāli svarīgi tā darbībai (īpašas tehnoloģijas, zinātības [know how], piegādes līgumi utt.). Visbeidzot, paziņojuma 35. punktā ir atzīmēts, ka, nepastāvot tādām svarīgām kopīgām interesēm, kā iepriekš aprakstītās, nepastāvīgas savienības mazākuma daļu īpašnieku starpā parasti nerada kopīgu kontroli. Tā kā nav stabila vairākuma lēmumu pieņemšanas procedūrā un vairākumu var panākt katrā atsevišķā gadījumā, veidojot iespējamās mazākuma daļu īpašnieku balsu kombinācijas, nevar prezumēt, ka mazākuma daļu īpašnieki kopīgi kontrolēs attiecīgo uzņēmumu.

56      Prasītāja neapstrīd vispārēju Komisijas vērtējumu paziņojumā par koncentrācijas jēdzienu attiecībā uz kopīgu interešu pastāvēšanu, bet uzsver, ka šajā gadījumā pirms darījumu otrās grupas noslēgšanas trim dalībniekiem jau bija šādas intereses šī paziņojuma izpratnē.

57      Tomēr ir jānorāda, ka dokumentos prasītāja neizvirza nevienu pierādījumu, kas konkrēti pamatotu tās apgalvojumus. Vēl jo vairāk tā norāda, ka šīs kopīgās intereses ir balstītas uz pūlinga līgumu, t.i., uz vienu no darījumu pirmajā grupā ietilpstošajiem darījumiem. Tomēr šajā sakarā ir svarīgi atzīmēt, ka ir skaidrs, ka pūlinga līgums ir noslēgts tikai 1999. gada 9. augustā, t.i., tajā pat dienā, kad darījumu otrā grupa. Tādēļ pretēji prasītājas apgalvotajam šis līgums nepierāda trīs dalībnieku kopīgu interešu pastāvēšanu pirms darījumu otrās grupas noslēgšanas un neļauj konstatēt, ka tiem būtu bijusi iespēja noteiktā veidā ietekmēt uzņēmuma CVK stratēģiskos lēmumus. Tas, ka par pūlinga līguma projektu ir paziņots NMa, neiespaido šo apgalvojumu, jo prasītājas un Haniel iespēja, kas izriet no minētā līguma, realizēt izšķirošu ietekmi uz stratēģiskiem CVK lēmumiem faktiski nepastāvēja pirms darījumu otrās grupas noslēgšanas.

58      Tiešām ir jāatzīmē, ka nav jārealizē izšķiroša ietekme Regulas Nr. 4064/89 3. panta 3. punkta nozīmē, lai apliecinātu tās pastāvēšanu, bet ir faktiski jāpastāv iespējai šo ietekmi realizēt. Tātad vienīgi fakts, ka par pūlinga līgumu ir paziņots NMa, nepierāda, ka trīs dalībnieki ar šīs paziņošanas faktu ieguva iespēju realizēt izšķirošu ietekmi CVK pirms darījumu otrās grupas noslēgšanas.

59      No minētā izriet, ka pretēji prasītājas apgalvotajam šajā gadījumā Komisijai nevar pārmest, ka tā nav pierādījusi svarīgu kopīgu interešu neesamību kopuzņēmuma CVK mazākuma daļu īpašnieku starpā pirms darījumu otrās grupas noslēgšanas, jo pat Pirmās instances tiesā prasītāja nevarēja iesniegt pierādījumus, kas atspēkotu iespējamo kopīgo interešu pastāvēšanu.

60      Turklāt nav nozīmes prasītājas iebildumiem, ka 1998. gada 23. aprīļa un 20. oktobra NMa lēmumos nav pieminēta dalībnieku koalīciju maiņu iespējamība un tajos CVK ir uzskatīts par autonomu saimniecisku vienību.

61      Pirmkārt, pat pieņemot, ka Komisija var iebilst pret NMa lēmumiem, ir jākonstatē, ka NMa šajos lēmumos ir lēmusi par to, vai plānotā darbība, kas ir pūlinga līguma priekšmets, ir koncentrācija Nīderlandes likumu nozīmē. NMa tātad nav aicināta lemt par darījumu otro grupu, par kuru tā nezināja, pieņemot iepriekš minētos lēmumus. Katrā ziņā NMa nepiemin ne tikai koalīcijas maiņas, 1998. gada 20. oktobra galīgajā lēmumā tā nenorāda arī, ka trīs dalībnieki īstenoja kopīgu kontroli pār CVK pirms darījumu otrās grupas noslēgšanas, ko prasītāja apgalvo šajā pamata daļā.

62      Otrkārt, prasītāja kļūdās attiecībā uz autonomas saimnieciskas vienības jēdzienu. Fakts, ka kopuzņēmums var būt pilntiesīgs uzņēmums un tātad no funkcionālā viedokļa saimnieciski autonoms, nenozīmē, ka tam ir autonomija, pieņemot stratēģiskus lēmumus. Izdarot pretēju secinājumu, būtu jāatzīst, ka “kopuzņēmumos” nekad nepastāv kopīga kontrole, jo tie ir saimnieciski autonomi. Tas neattiecas uz šo gadījumu, ko pierāda Regulas Nr. 4064/89 3. panta 2. punktā noteiktais nosacījums, ka kopuzņēmuma, t.i., uzņēmuma, ko kontrolē divi vai vairāki uzņēmumi, izveidošana ir jāuzskata par koncentrāciju vienīgi tad, ja šis kopuzņēmums “ilgstoši darbojas kā autonoma saimnieciska vienība”.

63      Attiecībā uz datu bāzi, kas minēta Apstrīdētajā lēmumā, un tā pieņemšanas brīdī pieejamiem lietas materiāliem prasītāja nav pierādījusi, ka CVK atradās šo trīs dalībnieku kopīgā kontrolē pirms darījumu otrās grupas noslēgšanas, ko Komisija it kā nepamatoti ignorēja.

64      Tātad ir jāpārbauda, vai darījumu otrās grupas noslēgšana izraisīja Haniel un prasītājas kontroli pār CVK, piešķirot tām veto tiesības attiecībā uz stratēģiskiem CVK lēmumiem.

–       Par Haniel un prasītājas kopīgas kontroles pār CVK iegūšanu, noslēdzot darījumu otro grupu

65      Vispirms ir skaidrs, ka ar RAG darījumu Haniel un prasītāja ieguva kopīgu kontroli pār trim uzņēmumiem – Anker, Vogelenzang un Van Herwaarden, kas visi ir CVK dalībnieki. Šī darbība, kas notika, nopērkot RAG attiecīgi ekskluzīvu vai mazākuma līdzdalību šajos uzņēmumos, ir koncentrācija pati par sevi. Daļu nodošanas līgumā turklāt ietverti tādi ierobežojoši noteikumi, kas ir tipiski koncentrācijai, kā pienākums nekonkurēt, saskaņā ar kuru RAG to apņemas attiecībā uz visiem grupā ietilpstošajiem uzņēmumiem Nīderlandes nesošo sienu būvmateriālu tirgū.

66      Tālāk ir jānorāda, ka, ņemot vērā CVK kapitāla sadali tā dalībnieku starpā, kas redzama Apstrīdētā lēmuma 5. apsvērumā, Haniel un prasītājai pēc iegādes, pirmkārt, katrai pieder [konfidenciāli] % no Anker un Vogelenzang daļām un, otrkārt, vienojoties par to, ka prasītāja pārpērk [konfidenciāli] %, kas RAG piederēja Van Herwaarden sabiedrības kapitālā, katra ir netieši ieguvusi 50 % no CVK sabiedrības kapitāla.

67      Tātad vienāda skaita sabiedrības daļu un balsstiesību turēšana CVK būtībā ļauj ikvienam dalībniekam bloķēt tādus stratēģiskus kopuzņēmuma lēmumus kā kopuzņēmuma lēmējinstitūciju, t.i., valdes un uzraudzības padomes, iecelšana. Lai izvairītos no šādas bloķēšanas stratēģisku kopuzņēmuma lēmumu pieņemšanas brīdī, dalībnieki tātad cenšas veidot pastāvīgu sadarbību.

68      Šajā sakarā prasītāja uzsver, pirmkārt, ka garantijas, kas sniegtas NMa attiecībā uz CVK lēmējinstitūciju sastāvu, izslēdz jebkura dalībnieka veto tiesības, pieņemot lēmumus. Tā uzskata, otrkārt, ka Nīderlandes civilkodekss noteic, ka CVK lēmējinstitūcijām ir jāpieņem lēmumi tikai tā un nevis dalībnieku interesēs. Treškārt, tā apstrīd Komisijas atzinumu, ka ar Haniel noslēgtais sadarbības līgums un citi Apstrīdētā lēmuma 19. apsvērumā minētie argumenti norāda uz CVK kopīgas kontroles pastāvēšanu.

69      Šiem apgalvojumiem nevar piekrist.

70      Par pirmo apgalvojumu ir jāuzsver, ka saskaņā ar CVK statūtu 9. un 12. pantu ikvienu valdes un uzraudzības padomes locekli izvēlas dalībnieku kopsapulcē. Šie statūti atbilstoši garantijām, kas sniegtas NMa, paredz noteiktus ierobežojumus personām, kas var būt lēmējinstitūciju locekļi. Tā attiecībā uz valdi statūtu 9. panta 1. punktā ir noteikts, ka šo institūciju veido tikai CVK dalībnieku pārstāvji vai neatkarīgas personas un tā neietver sabiedrību, pie kurām pieder viena vai vairāku CVK dalībnieku mātes sabiedrība, grupu pārstāvjus. Par uzraudzības padomi statūtu 12. panta 2. punktā ir noteikts, ka šīs institūcijas locekļu vairākums, tajā skaitā tās priekšsēdētājs, tiek veidots no dalībnieku pārstāvjiem vai neatkarīgām personām, locekļu mazākumu var veidot sabiedrību, pie kurām pieder viena vai vairāku CVK dalībnieku mātes sabiedrība, grupu pārstāvji.

71      Tātad šāda veida ierobežojumi attiecas vienīgi uz personu, kuras veido CVK lēmējinstitūcijas, izvēli, tie neizslēdz visu CVK dalībnieku īpašnieku iespējas realizēt izšķirošu ietekmi tajā.

72      Protams, ir jāpieņem, ka CVK dalībnieku īpašniekiem tieši nepieder balsstiesības CVK kopsapulcē, bet tās izmato paši dalībnieki. Tomēr ir svarīgi atzīmēt, ka Regulas Nr. 4064/89 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir noteikts, ka kontroli viena vai vairākas personas var iegūt “tieši vai netieši”, kaut gan šīs regulas 3. panta 4. punkta b) apakšpunktā ir pieņemts, ka kontroles ieguvēji var būt arī personas, kas, nebūdamas šādu tiesību turētājas vai tādas, kam tās nepienākas saskaņā ar līgumiem, tomēr ir tiesīgas izmantot tiesības, kas no tām izriet. Tātad, tā kā, pirmkārt, komercsabiedrības jebkurā gadījumā pielāgojas savu ekskluzīvo vairākuma daļu īpašnieku vai to, kas realizē kopīgu kontroli pār sabiedrību, lēmumiem un tā kā, otrkārt, šajā gadījumā visas CVK esošās sabiedrības ir meitas sabiedrības, kas vai nu ekskluzīvi pieder prasītājai, vai arī tai un Haniel kopīgi, ir viennozīmīgi jāsecina, ka iecelšanai CVK lēmējinstitūcijās ir nepieciešama šo divu dalībnieku piekrišana. Pretējā gadījumā dalībnieki nevarētu piedalīties CVK lēmējinstitūciju izveidē un kopuzņēmums nespētu funkcionēt.

73      Apstāklis, ka mātes sabiedrību pārstāvji nevar būt CVK valdes locekļi vai ka viņi var pārstāvēt tikai mazākumu šī uzņēmuma uzraudzības padomē, neietekmē to, ka CVK dalībnieki un ar to starpniecību abi daļu īpašnieki nosaka lēmējinstitūciju sastāvu.

74      Turklāt attiecībā uz abu CVK lēmējinstitūciju sastāvu ir jāatzīmē, ka ir iespējams, ka visas to sastāvā esošās personas darbojas arī CVK dalībnieku uzņēmumu lēmējinstitūcijās, ko pieļauj CVK statūtu 9. un 12. panta alternatīvais variants, saskaņā ar kuru CVK lēmējinstitūcijas “veido tikai CVK dalībnieki vai neatkarīgas personas”. Tātad šādā gadījumā šos pārstāvjus viņu amatos CVK dalībnieku uzņēmumos noteikti ieceļ CVK dalībnieku daļu īpašnieki un šiem pārstāvjiem obligāti, darbojoties CVK lēmējinstitūcijās, ir jāņem vērā šo daļu īpašnieku viedoklis.

75      Ņemot vērā minēto, prasītāja nav iesniegusi nevienu pierādījumu, kas liktu apšaubīt Komisijas secinājumu, ka tomēr pastāv iespēja Haniel un prasītājai realizēt izšķirošu ietekmi CVK pēc darījumu otrās grupas noslēgšanas.

76      Cita starpā prasītāja nevar arī Komisijai apgalvot, ka NMa kontroles jēdziena interpretācija, pamatojoties uz Nīderlandes konkurences tiesībām, ir tai radījusi tiesisku paļāvību.

77      Šajā sakarā ir jāatzīmē, ka tiesības atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzību rodas, pastāvot trim nosacījumiem. Pirmkārt, Kopienu administrācija atļautā un drošā veidā ir devusi ieinteresētajai personai precīzas, beznosacījumu un saskaņotas garantijas. Otrkārt, šīs garantijas var radīt leģitīmas cerības personai, kam tās ir adresētas. Treškārt, dotās garantijas ir saderīgas ar piemērojamām tiesību normām (skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 30. jūnija spriedumu lietā T‑347/03 Branco/Komisija, Krājums, II‑2555. lpp., 102. punkts un tajā minētā judikatūra).

78      Šajā gadījumā pietiek atzīmēt, ka prasītāja no Kopienu administrācijas nav saņēmusi nekādas precīzas garantijas, saskaņā ar kurām Komisija, pieņemot, ka tas ir tiesiski pamatots, apņemas kontroles jēdzienu saskaņā ar Regulu Nr. 4064/89 interpretēt tāpat kā NMa 1998. gada 20. oktobra lēmumā, piemērojot Nīderlandes konkurences tiesības. Turklāt prasītāja nav arī saņēmusi precīzas garantijas no NMa, it īpaši iepriekš 7. punktā minētajā 1999. gada 26. marta vēstulē, kurām Komisija būtu piekritusi un saskaņā ar kurām Komisija pēc darījumu otrās grupas noslēgšanas turpinātu ieņemt vēstulē norādīto pozīciju. Katrā ziņā, pat pieņemot, ka prasītāja saņēma šādas garantijas, tās pēc būtības nevarēja radīt pamatotas cerības, jo atbilstoši iepriekš izklāstītajiem argumentiem šādas garantijas nerodas no Regulas Nr. 4064/89 3. panta interpretācijas.

79      Otrs arguments, kas izriet no Nīderlandes civilkodeksa piemērošanas, nav pārliecinošs. Tiešām, kā prasītāja uzsver, Nīderlandes civilkodekss paredz, ka kooperatīvas sabiedrības lēmumi ir jāpieņem šīs sabiedrības interesēs, tomēr to faktiskā lēmumu pieņemšanas vara atrodas to personu rokās, kam tieši vai netieši pieder balsstiesības šajā sabiedrībā. Tādēļ prasītājas argumenti, pamatojoties uz Nīderlandes civilkodeksa normām, nespēj apšaubīt Haniel un prasītājas izšķirošās ietekmes esamību CVK pēc darījumu otrās grupas noslēgšanas.

80      Visbeidzot, attiecībā uz trešo apgalvojumu prasītāja replikā piebilst, ka sadarbības līgums, ko tā noslēdza ar Haniel, trīs CVK dalībnieku uzņēmumu slēgšana un noteikti Haniel iekšējie dokumenti, kas ir minēti Apstrīdētā lēmuma 19. apsvērumā, nav uzskatāmi par pamatu Apstrīdētā lēmuma juridiskajam pamatojumam par kopīgu kontroli pār CVK – kas koncentrējas uz Haniel un prasītājas veto tiesību pastāvēšanu – bet to vienīgi ilustrē. Sekojoši, pat pieņemot, ka šie piemēri, kā apgalvo prasītāja, nepierāda izšķirošas ietekmes pastāvēšanu CVK, kuras iespēja izriet no veto tiesībām, kas ir iepriekš konstatētas Apstrīdētā lēmuma 13.–17. apsvērumā un iepriekš veiktajā analīzē, un ka tātad vērtējuma kļūda šajos jautājumos, kas minēti kā piemēri, lēmumā ir pieļauta, tas gan nebūtu pamats Apstrīdētā lēmuma atcelšanai, jo katrā ziņā nav atspēkots pieņēmums, ka izšķiroša ietekme CVK ir principā iespējama.

81      Papildus Pirmās instances tiesa apgalvo, ka trīs uzņēmumu – CVK dalībnieku (Boudewijn, Bergumermeer un Vogelenzang) slēgšana, kas ir uzskatāma par stratēģisku lēmumu, kuru prasītāja nopietni neapstrīd, ļauj pietiekami ilustrēt, ka Haniel un prasītāja ir pārņēmušas kontroli pār CVK.

82      Īpaši attiecībā uz uzņēmumu Vogelenzang, kas pirms RAG darījuma bija tā meitas sabiedrība, – pēc darījumu otrās grupas noslēgšanas ne Haniel, ne prasītāja nevarēja viena pati izlemt slēgt šo uzņēmumu, kura daļas vienādi piederēja šiem diviem dalībniekiem. Turklāt procesa Pirmās instances tiesā laikā prasītāja nevienu brīdi nevarēja pamatot apgalvojumu, ka šo uzņēmumu nolēma slēgt CVK, pamatojoties uz savu saimniecisko politiku. No tā izriet, ka tikai Haniel un prasītāja varēja nolemt slēgt uzņēmumu Vogelenzang.

83      Pamatojoties uz iepriekš minēto, ir jāatzīst, ka Komisija pareizi uzskatīja, ka, noslēdzot darījumu otro grupu, Haniel un prasītāja ieguva kopīgu kontroli pār CVK Regulas Nr. 4064/89 3. panta izpratnē.

–       Par iespējamo pamatojuma nepietiekamību

84      Prasītāja ir iesniegusi trīs iebildumus par Apstrīdētā lēmuma pamatojuma par Haniel un prasītājas kopīgas kontroles iegūšanu pār CVK nepietiekamību (skat. iepriekš 33. punktu).

85      Ir jāatzīmē, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamatošanas pienākuma saturs ir atkarīgs no attiecīgā akta rakstura un konteksta, kurā tas ir pieņemts. Pamatojumam ir skaidri un viennozīmīgi jānorāda iestādes argumentācija, lai, pirmkārt, ieinteresētajām personām sniegtu pietiekamu informāciju par to, vai akts ir pamatots vai arī tam piemīt trūkumi, kas ļauj apstrīdēt tā derīgumu, un, otrkārt, lai Kopienu tiesai ļautu veikt likumības pārbaudi (skat. 2002. gada 20. novembra Pirmās instances tiesas spriedumu lietā T‑251/00 Lagardère un Canal+/Komisija, Recueil, II‑4825. lpp., 155. punkts un tajā minētā judikatūra).

86      Šajā gadījumā, neskatoties uz to, ka Apstrīdētajā lēmumā trīs dalībnieku kopīga kontrole pār CVK pirms darījumu otrās grupas, īpaši RAG darījuma, noslēgšanas ir pamatota netieši, Apstrīdētais lēmums ir saprotams tā pieņemšanas kontekstā, īpaši pamatojoties uz datiem, kas minēti Apstrīdētā lēmuma 5. apsvērumā, CVK statūtiem un 1999. gada 9. augustā noslēgtajiem līgumiem. Iepriekš veiktā analīze parāda, ka Apstrīdētā lēmuma pamatojums nekavē Pirmās instances tiesu veikt likumības pārbaudi.

87      Prasītāja nevar arī iebilst, ka Komisija nav pietiekami paskaidrojusi iemeslus, kāpēc tā uzskata, ka garantijas, kas piedāvātas NMa, nebija pietiekamas. No Apstrīdētā lēmuma 25. un 27. apsvēruma izriet, ka Komisija ir norādījusi argumentus, kāpēc tā nevar pieņemt NMa cita starpā 1998. gada 20. oktobra lēmumā, pamatojoties uz Nīderlandes konkurences tiesību normām, izdarīto kontroles jēdziena interpretāciju, interpretējot Regulas Nr. 4064/89 3. panta 3. punktu, kas ir Komisijas kompetencē, Kopienu tiesai veicot kontroli. Šie paskaidrojumi paši par sevi nebija pietiekami. Turklāt likumības pārbaudei šajā jautājumā vairs nebija nekādu šķēršļu, kā to pierāda iepriekšējais izklāsts.

88      Identisks secinājums skaidri izriet attiecībā uz piemēriem par kopīgas kontroles pastāvēšanu, kas minēti Apstrīdētā lēmuma 19. apsvērumā. Lai gan Apstrīdētā lēmuma pamatojums šajā jautājumā ir īss, tomēr tas prasītājai ļauj saprast iemeslus, kāpēc Komisija domā, ka šie elementi var izskaidrot prasītājas un Haniel kopīgas kontroles pār CVK pastāvēšanu, un nekavē arī tiesas pārbaudi.

89      Šādos apstākļos ir jānoraida iebildumi, kas pamatoti ar Apstrīdētā lēmuma pamatojuma nepietiekamību.

90      Tātad arī pirmā pamata pirmā daļa ir noraidāma.

 Par pirmā pamata otro daļu par Komisijas nekompetenci kvalificēt divus darījumus kā vienu koncentrāciju un koncentrācijas neesamību šajā gadījumā Regulas Nr. 4064/89 3. panta izpratnē

 Lietas dalībnieku argumenti

91      Pirmkārt, prasītāja iebilst, ka Komisija Apstrīdētajā lēmumā nolēma, ka CVK iegūtā kontrole tā dalībnieku uzņēmumos, noslēdzot pūlinga līgumu un RAG darījumu, ir viena un tā pati koncentrācija darījumu savstarpējās atkarības laika un saimnieciskā ziņā dēļ. Tātad atbilstoši prasītājas rakstveida dokumentiem Regula Nr. 4064/89 nepiešķir Komisijai vispārīgu kompetenci lemt, ka divi atsevišķi darījumi ir jāuzskata par vienu koncentrāciju.

92      Šajā sakarā prasītāja apgalvo, ka Regulas Nr. 4064/89 5. panta 2. punkta otrajā daļā ir gan atļauts Komisijai noteiktos apstākļos lemt, ka divi vai vairāki darījumi attiecīgo uzņēmumu, kas iegādājušies viena vai vairāku uzņēmumu daļas, apgrozījuma aprēķināšanai ir uzskatāmi par vienu koncentrāciju, norādot uz šādu situāciju. Tomēr prasītāja uzsver, ka šī tiesību norma nav piemērojama šajā gadījumā. Pirmkārt, Regulas Nr. 4064/89 5. panta 2. punkta otrās daļas mērķis ir novērst, ka uzņēmumi izvairās piemērot minēto regulu, mākslīgi sadalot vienu darījumu vairākos, lai šie darījumi nesasniegtu šajā regulā paredzēto apgrozījuma apjomu. Tomēr šajā gadījumā Apstrīdētajā lēmumā nav neviena pierādījuma, kas norādītu, ka prasītāja vai Haniel būtu mēģinājušas izvairīties no Regulas Nr. 4064/89 piemērošanas. Otrkārt, prasītāja atzīmē, ka Apstrīdētā lēmuma 23. apsvērumā Komisija ir nolēmusi, ka Regulas Nr. 4064/89 5. panta 2. punkta otrā daļa nav tieši piemērojama šajā gadījumā. Katrā ziņā prasītāja uzsver, ka Regulas Nr. 4064/89 pašreizējās piemērošanas jomas robežas Komisija pati ir atzinusi Zaļajā grāmatā attiecībā uz Regulas Nr. 4064/89 [COM (2001) 745, galīgā redakcija] pārbaudi un Padomes regulas projektā par uzņēmumu koncentrācijas kontroli (OV 2003, C 20, 4. lpp.), kuru iesniedza Komisija un kura mērķis ir grozīt minēto regulu.

93      Otrkārt, prasītāja uzsver, ka, pat uzskatot, ka Regula Nr. 4064/89 piešķir Komisijai kompetenci kvalificēt vairākas darbības kā vienu koncentrāciju, Komisija nav pietiekami pamatojusi savu vērtējumu, ka šajā gadījumā pastāv savstarpēja saistība starp attiecīgajām divām darījumu grupām, atzīstot tās par vienu vienīgu koncentrāciju.

94      Prasītāja apgalvo, ka faktam, ka darījumu pirmā un otrā grupa ir noslēgta vienā un tajā pašā dienā – 1999. gada 9. augustā – pie tā paša notāra, nav īpašas nozīmes attiecībā uz to savstarpējo saistību. Prasītāja šajā sakarā uzsver, ka tā jau ir paziņojusi Komisijai, ka gan CVK ienākumu un zaudējumu apvienošana, paredzot liela apmēra tehniskus un saimnieciskus darījumus, gan ekoloģiskus pētījumus, bija šķērslis, lai noslēgtu pūlinga līgumu pirms 1999. gada 9. augusta.

95      Turklāt prasītāja apstrīd Komisijas vērtējumu, ka pūlinga līguma noslēgšana ir pakārtota darījumu otrās grupas realizēšanai, īpaši RAG darījumam. Par šo jautājumu prasītāja vispirms apgalvo, ka par pūlinga līgumu ir paziņots NMa 1998. gada 26. februārī, kas nozīmē, ka nodoms noslēgt šo līgumu bija pietiekami skaidrs, nezinot par RAG sabiedrības daļu CVK dalībnieku uzņēmumos pārdošanu un, sekojoši, abu darījumu neatkarības jautājums uz to neattiecās. Turklāt prasītāja uzsver, ka nepastāv saistošs līgums vai cita vienošanās, kas saistītu abus darījumus. Visbeidzot, prasītāja apgalvo, ka Haniel viedoklis, ka pastāv savstarpēja saistība starp darījumiem, ir jāuzskata par nesvarīgu, jo, lai konstatētu šādu savstarpēju saistību, Komisijai ir jābalstās uz faktiem, nevis uz subjektīvu vienas no pusēm vērtējumu, un, ņemot vērā šīs lietas rašanās kontekstu, Haniel varēja būt ieinteresēts CVK darbības pārtraukšanā, ko pieprasa Apstrīdētais lēmums. Prasītāja uzskata, ka tātad pastāv divas atsevišķas koncentrācijas.

96      Pirmkārt, par argumentu par Komisijas vispārīgo kompetenci uzskatīt vairākus darījumus par vienu vienīgu koncentrāciju Komisija iebilst, ka Regulas Nr. 4064/89 3. pants, kas definē koncentrācijas jēdzienu, neizslēdz iespēju, ka koncentrācija var rasties vairāk nekā viena darījuma rezultātā. Tiešām koncentrācija atkarībā no saimnieciskās situācijas var sastāvēt no viena vai vairākiem darījumiem. Komisija norāda, ka tās lēmumu praksē ir bijuši vairāki šādi piemēri.

97      Turklāt Komisija apgalvo, ka prasītājas atsauce uz Regulas Nr. 4064/89 5. panta 2. punkta otro daļu nav nozīmīga. Šī norma attiecas vienīgi uz apgrozījuma aprēķināšanu, lai noteiktu, vai koncentrācijai piemīt vai nepiemīt Kopienas apmērs, un tās mērķis ir nepieļaut, ka uzņēmumi izvairās no Regulas Nr. 4064/89 piemērošanas, sadalot savus darījumus vairākās atsevišķās koncentrācijās, kas notiek divu gadu laikā, kad katra no tām atsevišķi nesasniedz noteikto apgrozījuma apjomu. Uz koncentrācijas jēdzienu attiecas Regulas Nr. 4064/89 3. pants.

98      Komisija apstrīd arī prasītājas izdarīto atsauci uz iepriekš minēto Zaļo grāmatu un Komisijas priekšlikumu grozīt Regulu Nr. 4064/89. Komisija uzskata, ka Zaļā grāmata, kaut arī tā iesaka pakļaut Komisijas kompetencei noteiktu īpašu veidu darījumus, tā apstiprina vispārīgu un plašu koncentrācijas jēdziena definīciju, savukārt Komisijas priekšlikuma mērķis ir vienīgi izskaidrot pastāvošo lēmumu pieņemšanas praksi.

99      Otrkārt, Komisija noraida prasītājas iebildumu, ka tā nav pietiekami pamatojusi abu galveno darījumu savstarpējo saistību.

100    Komisija uzskata, ka ir trīs faktori, kas kopā ļauj secināt šādas savstarpējas saistības pastāvēšanu, kā tas ir pierādīts Apstrīdētā lēmuma 20.–22. apsvērumā.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

101    Iepriekšējās pamata daļas ietvaros prasītāja, pirmkārt, noliedz, savu viedokli vēlāk viņa precizēja tiesas sēdē, ka Komisija ir kompetenta atbilstoši Regulas Nr. 4064/89 3. pantam uzskatīt vairākus darījumus par vienu koncentrāciju. Otrkārt, viņa uzskata par kļūdainu Komisijas atzinumu, ka 1999. gada 9. augustā noslēgtie darījumi ir savstarpēji atkarīgi un ekonomiski veido vienu veselumu.

–       Par Komisijas iespēju atbilstoši Regulas Nr. 4064/89 3. pantam vairākus darījumus uzskatīt par vienu koncentrāciju

102    Atbilstoši Regulas Nr. 4064/89 3. panta 1. punktam koncentrācija ir izveidojusies, ja vai nu apvienojas viens vai vairāki iepriekš neatkarīgi uzņēmumi [Regulas Nr. 4064/89 3. panta 1. punkta a) apakšpunkts], vai arī ja viena vai vairākas personas jau kontrolē vismaz vienu vai vairākus uzņēmumus, iegūstot ar līdzdalības vai aktīvu iegādi ar līgumu vai kādu citu līdzekli tiešu vai netiešu kontroli pār vienu vai vairākiem uzņēmumiem vai to daļām [Regulas Nr. 4064/89 3. panta 1. punkta b) apakšpunkts].

103    Kaut gan Regulas Nr. 4064/89 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā koncentrācija ir raksturota kā salīdzinoši vienkārša un atpazīstama parādība, kā viena vai vairāku iepriekš neatkarīgu uzņēmumu apvienošanās, šīs normas b) apakšpunkts aptver visas pārējas situācijas, kurās viens vai vairāki uzņēmumi iegūst kontroli pār vienu vai vairākiem uzņēmumiem vai to daļām.

104    Šī vispārīgā un teleoloģiskā koncentrācijas definīcija, saskaņā ar kuru tās rezultāts ir viena vai vairāku uzņēmumu kontrole, norāda, ka nav svarīgi, ka šīs kontroles tieša vai netieša iegūšana ir notikusi vienā, divos vai vairākos posmos ar viena, divu vai vairāku darījumu palīdzību, ja vien rezultātā ir notikusi viena koncentrācija.

105    Nav nozīmes tam, vai lietas dalībnieki, kas Komisijai paziņo par koncentrāciju, plāno noslēgt divus vai vairākus darījumus, vai arī tie tos ir noslēguši jau pirms paziņošanas. Jebkurā gadījumā Komisijai ir jānovērtē, vai šiem darījumiem ir vienots raksturs, tādējādi tiem veidojot vienu koncentrāciju Regulas Nr. 4064/89 3. panta izpratnē.

106    Šī procesa mērķis ir konstatēt lietas dalībnieku ekonomisko mērķi atkarībā no katrai lietai piemītošajiem faktiskajiem un juridiskajiem apstākļiem, izpētīt darījumiem pamatā esošo saimniecisko situāciju gadījumā, ja pastāv vairāki juridiski atsevišķi darījumi, pārbaudot, vai attiecīgie uzņēmumi varēja noslēgt katru no veiktajiem darījumiem atsevišķi vai turpretim katrs darījums ir tikai kompleksa procesa sastāvdaļa, un lietas dalībnieki to slēdz tikai šī iemesla dēļ.

107    Citiem vārdiem sakot, lai konstatētu, vai attiecīgajiem darījumiem ir vienots raksturs, katrā no gadījumiem ir jāizvērtē, vai šie darījumi ir tā savstarpēji saistīti, ka tie nevar tikt īstenoti viens bez otra.

108    Šādā veidā, pirmkārt, uzņēmumiem, kas paziņo par koncentrāciju, jānodrošina tiesiska drošība attiecībā uz visiem darījumiem, ar ko ir īstenota šī koncentrācija, un, otrkārt, jāļauj Komisijai efektīvi kontrolēt koncentrācijas, kas var traucēt efektīvu konkurenci Kopienu tirgū vai tā būtiskā daļā. Šie ir divi galvenie Regulas Nr. 4064/89 mērķi (Pirmās instances tiesas 1997. gada 27. novembra spriedums lietā T‑290/94 Kaysersberg/Komisija, Recueil, II‑2137. lpp., 109. punkts; Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 1994. gada 2. decembra rīkojums lietā T‑322/94 R Union Carbide/Komisija, Recueil, II‑1159. lpp., 36. punkts; šajā sakarā skat. arī Pirmās instances tiesas 1994. gada 24. marta spriedumu lietā T‑3/93 Air France/Komisija, Recueil, II‑121. lpp., 48. punkts).

109    No minētā izriet, ka koncentrācija saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 3. panta 1. punktu var izveidoties pat liela skaita juridiski atsevišķu darījumu rezultātā, kad šie darījumi ir savstarpēji saistīti tādējādi, ka tie nevar tikt īstenoti viens bez otra un ka to rezultātā vienam vai vairākiem uzņēmumiem tiek piešķirta saimnieciska tieša vai netieša kontrole pār viena vai vairāku citu uzņēmumu darbību.

110    Šo vērtējumu neietekmē prasītājas iesniegti argumenti.

111    Pirmkārt, kā nepamatots ir jānoraida apgalvojums, kas balstās uz Regulas Nr. 4064/89 5. panta 2. punkta otro daļu, kura, tā kā tā ir vienīgā, kas skaidri regulē saliktus darījumus un tā kā Komisija neuzskata šo normu par tieši piemērojamu šajā gadījumā, liedz Komisijai tiesības kvalificēt kā vienu koncentrāciju Regulas Nr. 4064/89 izpratnē divus vai vairākus darījumus.

112    Ir svarīgi atzīmēt, ka Regulas Nr. 4064/89 5. pants “Apgrozījuma aprēķināšana” nosaka:

“1. Kopējais apgrozījums 1. panta 2. punkta izpratnē sastāv no summas, ko attiecīgie uzņēmumi iepriekšējā finanšu gadā ieguvuši no ražojumu pārdošanas un pakalpojumu sniegšanas, kas ir uzņēmumu pamatdarbība, pēc tirdzniecības atlaižu, pievienotās vērtības nodokļa un citu tieši ar apgrozījumu saistītu nodokļu atskaitīšanas. Attiecīgā uzņēmuma kopējā apgrozījumā neietilpst ražojumu pārdošana vai pakalpojumu sniegšana tiem uzņēmumiem, kas minēti 4. punktā.

[..]

2. Atkāpjoties no 1. punkta, ja koncentrācija ir viena vai vairāku uzņēmumu daļu iegūšana, neatkarīgi no tā, vai tām ir vai nav juridiskas personas statuss, attiecībā uz pārdevēju vai pārdevējiem ņem vērā tikai to apgrozījumu, kas attiecas uz daļām, kas ir darījuma priekšmets.

Tomēr viens vai vairāki darījumi pirmā apakšpunkta izpratnē, kas notiek divu gadu laikā starp vienām un tām pašām personām vai uzņēmumiem, tiek uzskatīti par vienu un to pašu koncentrāciju, kas radusies ar pēdējā darījuma datumu.

[..]”

113    No šīs normas redakcijas izriet, ka tā regulē citu jautājumu nekā Regulas Nr. 4064/89 3. pants.

114    Kaut gan Regulas Nr. 4064/89 3. pantā ir definēti nosacījumi, kad ir izveidojusies “koncentrācija”, un definēta “koncentrācija” tikai vispārīgā un materiālā veidā, šī tiesību norma neregulē Komisijas kompetenci koncentrācijas jautājumā (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 1999. gada 15. decembra spriedumu lietā T‑22/97 Kesko/Komisija, Recueil, II‑3775. lpp., 138. punkts). No darbībām, kas atbilst Regulas Nr. 4064/89 3. pantā minētajai definīcijai, tikai nosauktās “Kopienu mēroga” darbības, kā, piemēram, šīs regulas 1. pantā definētās, atrodas ekskluzīvā Komisijas kompetencē, ja vien minētajā regulā nav noteikts citādi. Tātad darbības obligāti neietilpst Komisijas ekskluzīvā kompetencē, tāpēc ka tās atbilst Regulas Nr. 4064/89 3. pantā noteiktajai definīcijai; svarīgi ir, lai šim darījumam piemistu arī “Kopienu mērogs”.

115    No Regulas Nr. 4064/89 1. panta izriet, ka Kopienu likumdevējs ir nolēmis, ka Komisija sāk pildīt tai uzticētos uzdevumus koncentrāciju jomā ietvaros tikai tad, ja plānotā vai jau realizētā koncentrācija ir ekonomiski apjomīga vai attiecas uz lielu ģeogrāfisko platību, t.i., tai ir “Kopienu mērogs”. Turklāt no Regulas Nr. 4064/89 5. panta sistēmas izriet, ka Kopienu likumdevējs ir vēlējies precizēt šīs regulas piemērošanas jomu, īpaši nosakot vienas koncentrācijas dalībnieku apgrozījumu, kas ir jāņem vērā, lai noteiktu tā “Kopienu mērogu” Regulas Nr. 4064/89 1. panta nozīmē.

116    Tā no Regulas Nr. 4064/89 5. panta 2. punkta izriet, ka attiecībā uz uzņēmuma daļu iegādi, lai novērtētu attiecīgā darījuma mērogu, ir jāņem vērā tikai faktiski iegūtajām uzņēmuma daļām atbilstošais apgrozījums (šī sprieduma 108. punktā minētais spriedums lietā Air France/Komisija, 103. punkts).

117    Šis vērtējums attiecas arī uz Regulas Nr. 4064/89 5. panta 2. punkta otrās daļas interpretāciju tādējādi, ka, ja viena vai vairāku uzņēmumu daļu iegāde notiek, izmantojot vairākus darījumus divu gadu laikā starp tām pašām personām vai uzņēmumiem, apgrozījumam ir jāattiecas uz šīm iegūtajām daļām, skatot tās kopā.

118    Iemesls 5. panta 2. punkta otrās daļas iekļaušanai Regulā Nr. 4064/89, kuru, starp citu, šīs lietas dalībnieki interpretē vienādi, ir izvairīties no tā, ka tie paši uzņēmumi vai tās pašas personas mākslīgi sadala vienu kapitāla daļu pāreju vairākās, kas ir sadalītas laikā, lai nesasniegtu Regulā Nr. 4064/89 noteikto apjomu, ar kuru saskaņā ar šo regulu ir paredzēta Komisijas kompetence.

119    Tādēļ tas, ka Regulas Nr. 4064/89 5. panta 2. punkta otrajā daļā Komisijai ir atļauts uzskatīt divus vai vairākus darījumus par tādiem, kas veido vienu koncentrāciju, lai aprēķinātu attiecīgo uzņēmumu apgrozījumu ar mērķi izvairīties no regulā piešķirtās kompetences apiešanas, nenozīmē, ka šī tiesību norma pretēji prasītājas apgalvotajam nedod Komisijai tiesības sākotnēji, piemērojot minētās regulas 3. pantu, noteikt, vai ar vairākiem tai paziņotiem darījumiem tiek īstenota viena koncentrācija, vai arī tieši otrādi – šie darījumi ir jāuzskata par tādiem, ar kuriem ir realizētas vairākas koncentrācijas.

120    Ja no Komisijas veiktās pārbaudes izriet, ka divas Komisijai paziņotās darbības nav savstarpēji saistītas, šie darījumi ir jāvērtē atsevišķi. Ja vienam un/vai otram nepiemīt Kopienu mērogs, Komisija atzīst, ka tā nav kompetenta, lai novērtētu vienu un/vai otru. Ja no šīs pārbaudes izriet, ka darījumiem ir vienots raksturs, kas atļauj tos uzskatīt par vienu koncentrāciju saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 3. pantu, tad Komisija pārbaudīs, vai paziņotajai darbībai piemīt Kopienu mērogs, lai noteiktu savu kompetenci un novērtētu darbības ietekmi uz konkurenci.

121    Katrā ziņā ne Regulas Nr. 4064/89 3. panta piemērošanas priekšmets, ne arī sekas neattiecas uz jautājumu, vai Komisijas kompetencē ir pārbaudīt paziņotās koncentrācijas, bet gan – pārliecināties, vai darījumi, par kuriem ir paziņots, ir viena vai vairākas koncentrācijas.

122    Šādos apstākļos prasītājas arguments, kas balstīts uz Regulas Nr. 4064/89 5. panta 2. punkta otro daļu, neietekmē Regulas Nr. 4064/89 3. panta interpretāciju, saskaņā ar kuru Komisijai ir atļauts pārbaudīt, vai attiecīgie darījumi ietilpst šīs normas piemērošanas jomā to vienotā rakstura dēļ.

123    Otrkārt, attiecībā uz prasītājas apgalvojumu, ka Komisija, pārskatot Regulu Nr. 4064/89, ir atzinusi, ka tā nav kompetenta uzskatīt par vienu koncentrāciju Regulas Nr. 4064/89 3. panta nozīmē divus vai vairākus darījumus, tātad pietiek atzīmēt, ka pat tad, ja tas atbilst patiesībai, šāds Komisijas viedoklis neietekmē iepriekš minēto Pirmās instances tiesas veikto Regulas Nr. 4064/89 3. panta interpretāciju.

124    No tā izriet, ka prasītājas celtais iebildums, ka Komisija nav kompetenta uzskatīt vairākus darījumus par vienu koncentrāciju saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 3. pantu, ir noraidāms.

–       Par 1999. gada 9. augustā noslēgto darījumu savstarpējo saistību

125    Prasītāja norāda, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka šajā lietā 1999. gada 9. augustā noslēgto darījumu pirmā un otrā grupa, kas pieminētas iepriekš šī sprieduma 8. punktā, ir savstarpēji saistītas un veido vienu veselu no ekonomiskā viedokļa.

126    Vispirms ir jāatzīmē, ka Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir izdarījusi šādus labojumus:

“(20) [..] Šīs dažādās darbības ir cieši saistītas laika un saimnieciskā ziņā. Gan juridiskie dokumenti, ar ko Haniel un Cementbouw ieguva kontroli pār CVK, gan arī tie, kuru rezultātā CVK ieguva kontroli pār vienpadsmit ķieģeļu ražotnēm, ir izstrādāti vienā dienā – 1999. gada 9. augustā – un notārs tos protokolējis vienā dokumentā. Lietas dalībnieki arī gribēja saistīt šo divreizējo kontroles pārņemšanu tādā veidā, ka viena nav iespējama bez otras. NMa iesniegto līgumu noslēgšana tika atlikta līdz pārrunu par RAG daļu nodošanu beigām. Šis lēmums tika pieņemts, ņemot vērā RAG tajā laikā izteikto vēlēšanos izbeigt līdzdalību CVK, jo RAG tiešām vairs negatavojās piedalīties jaunajā iecerētajā CVK struktūrā. No saimnieciskā viedokļa arī šīs divas kontroles pārņemšanas tātad ir jāuzskata par vienu un to pašu darbību. Pat vadoties no principa, ka ir notikušas divas atsevišķas darbības, starp kurām ir “loģisks īss starplaiks”, tās ir savstarpēji tik cieši saistītas, ka tās ir jāuzskata par vienu un to pašu koncentrāciju.

(21) Haniel šo pozīciju aizstāvēja savos apsvērumos par paziņojumu par iebildumiem un noklausīšanās laikā. Pretēji tam Cementbouw uzsvēra, ka, ja RAG izstāšanās ir kvalificējama kā Haniel un Cementbouw kopīgas kontroles iegūšana pār CVK – ko apstrīd Cementbouw − jebkurā gadījumā Komisijas kompetence attiecas vienīgi uz šo kontroles iegūšanu. Tā uzskata, ka turpretim CVK kontroles iegūšana tā dalībnieku uzņēmumos ir juridiski atsevišķa koncentrācija. Tā uzskata, ka pūlinga līguma un [RAG darījuma] noslēgšana vienā dienā neļauj secināt, ka tas juridiski un ekonomiski ir noticis vienas procedūras laikā; drīzāk sīkāk nepaskaidrotas praktiskas problēmas kavēja pūlinga līgumu noslēgt nekavējoties pēc atļaujas saņemšanas ar NMa 1998. gada 20. oktobra lēmumu. Katrā ziņā NMa 1998. gada 20. oktobrī pieņemtais lēmums legalizē kontroles pārņemšanu CVK dalībnieku uzņēmumos, līdz ar to Komisijas veiktā pārbaude nekādā gadījumā nevar attiekties uz šo darbību.

(22) Komisija nepiekrīt Cementbouw izteikumiem. 1999. gada 9. augustā noslēgto līgumu kopums ir viena un tā pati saimnieciskā darbība, jo to rezultātā kopīga tirdzniecības organizācija, ko veidoja vienpadsmit kalcija silikāta ķieģeļu ražotāji, kas līdz tam bija juridiski autonomi un kopā piederēja trim dažādām dibinātājām sabiedrībām, tika pārveidota par vienu uzņēmumu, kurā kopīgu kontroli pilnībā realizē Haniel un Cementbouw. Haniel vairākkārt apstiprināja, ka 1999. gada 9. augusta darbību puses – Haniel, Cementbouw un RAG – visus šos līgumus uzskatīja par savstarpēji saistītiem un tādiem, kas saimnieciski veido vienu veselu. Iztaujāšanas par šo jautājumu laikā Cementbouw vairs pārliecinoši neizskaidroja iemeslus, kāpēc NMa atļautā lēmuma īstenošana tika atlikta par vairāk nekā deviņiem mēnešiem un faktiski notika tikai pēc RAG izstāšanās. Komisija tātad uzskata, ka RAG kā netiešs CVK dalībnieks negatavojās piedalīties pūlinga līguma pildīšanā.

(23) Protams, skatoties formāli, RAG parakstīja pūlinga līgumu, vēl pirms bija notikusi tā daļu nodošana Haniel un Cementbouw. Tomēr no tā, ka pūlinga līgums un statūtu grozījumi neapšaubāmi ir veikti tieši pirms RAG daļu nodošanas rakstiskas nostiprināšanas tajā pat laikā pie tā paša notāra, kas par to ir sastādījis vienu un to pašu protokolu, skaidri izriet, ka, raugoties virspusēji formāli, var uzskatīt, ka RAG piedalījās jaunas CVK struktūras radīšanā, ko bija atļāvusi NMa. Šāds tīri formāls situācijas vērtējums nevar būt noteicošs, saskaņā ar Regulu par koncentrācijām lemjot par jautājumu, vai viena vai vairākas saimnieciskas iegādes veido vienu koncentrāciju, kas ir pakļauta Kopienu kontrolei. Tāpat arī Koncentrāciju regulas 5. panta 2. punkts [otrā daļa], kas šajā gadījumā nav tieši piemērojams, parāda, ka jautājums jāaplūko no saimnieciskā viedokļa. Tātad jāpamatojas uz principu, ka 1999. gada 9. augustā parakstītie līgumi veido vienu koncentrāciju, ar kuru CVK ieguva kontroli pār saviem dalībnieku uzņēmumiem, bet Haniel un Cementbouw tajā pat laikā pārņēma kontroli pār CVK.” [Neoficiāls tulkojums]

127    No iepriekš minētā Apstrīdētā lēmuma pamatojuma izriet, ka Komisija uzskata, ka darījumi ir savstarpēji saistīti trīs faktoru dēļ: savstarpējā saimnieciskā saistība, vienlaicīga darījumu noslēgšana pie tās pašas valsts amatpersonas un Haniel apstiprinājums darījumu savstarpēji saistītajam raksturam.

128    Ir skaidrs, ka prasītāja neapstrīd, ka darījumu otrā grupa (RAG darījums un sadarbības līgums starp Haniel un prasītāju) ir pakārtoti pirmās realizācijai. Tādēļ ir jāatzīst, ka darījumu otrā grupa nebūtu noslēgta, ja nepastāvētu pirmā grupa.

129    Turpretim prasītāja iebilst pret Komisijas it kā kļūdaino uzskatu, ka darījumu pirmā grupa ir atkarīga no otrās. Prasītāja atgādina, ka laikā, kad 1998. gada februārī NMa tika paziņots par CVK un tās dalībnieku uzņēmumu pūlinga līguma projektu, RAG bija līdzdalība trīs dalībnieku uzņēmumos. Prasītāja balstās uz šo apstākli, lai apgalvotu, ka tajā brīdī tā nezināja, ka RAG gribēja izbeigt līdzdalību šajos uzņēmumos, kas pierāda, ka darījumu pirmā grupa, kura ietver pūlinga līgumu, ir atsevišķa koncentrācija. Turklāt prasītāja uzsver, ka darījumu kopuma noslēgšanas brīdī 1999. gada 9. augustā RAG darījuma līgumā tika precizēts, ka līgumslēdzējas puses to paraksta pēc CVK un dalībnieku uzņēmumu pūlinga līguma noslēgšanas, lai to, vismaz formāli, saskaņotu ar NMa 1999. gada 26. marta vēstulē izteikto viedokli, ka RAG darījums saskaņā ar Nīderlandes konkurences tiesībām nav uzskatāms par koncentrāciju, ja pūlinga līgums starp CVK un tā dalībnieku uzņēmumiem tiek noslēgts vēlākais līdz RAG darījumam.

130    Šiem argumentiem nevar piekrist.

131    Pirmkārt, pieņemot, ka neviens no lietas materiāliem neatspēko prasītājas apgalvojumu, ka paziņojuma NMa par darījumu pirmās grupas projektu laikā 1998. gada februārī tai nebija zināms, ka RAG gatavojas nodot savu līdzdalību trīs CVK dalībnieku uzņēmumos, tomēr šis darījums ir noslēgts tikai 1999. gada 9. augustā – tajā pat dienā, kad tika noslēgta darījumu otrā grupa. Tā šajā datumā bija skaidrs ne tikai, ka RAG ir nolēmis nodot savu līdzdalību CVK dalībnieku uzņēmumos Haniel un prasītājai, bet arī bija ievērojami grozīta darījumu pirmā grupa, jo tajā pat dienā tika noslēgta darījumu otrā grupa, tajā skaitā īpaši RAG darījums, ar kuru Haniel un prasītāja ieguva kopīgu kontroli pār CVK.

132    Ņemot vērā šo situāciju, Komisija pamatoti jautāja administratīvās procedūras laikā un vēlāk atkal no jauna pēc apmierinošas atbildes no pusēm nesaņemšanas iepriekš minētajos Apstrīdētā lēmuma pamatos, kāpēc darījumu pirmā grupa netika noslēgta pirms 1999. gada 9. augusta.

133    Vispārīgi vairāku darījumu noslēgšana vienlaicīgi obligāti neliek secināt to savstarpējo saistību, turpretim šajā gadījumā darījumu pirmās grupas noslēgšanas atlikšana līdz otrās noslēgšanai ir nozīmīgs apstāklis, jo tas var norādīt uz to, ka RAG negatavojās piedalīties pirmajā grupā un ka, tā kā šī darījumu grupa tomēr varēja tikt noslēgta, tā katrā ziņā tika pakārtota RAG līdzdalības izbeigšanai CVK sabiedrībā jeb, citiem vārdiem sakot, darījumu otrās grupas noslēgšanai.

134    Lai izskaidrotu darījumu pirmās grupas noslēgšanas atlikšanu līdz otrās noslēgšanas brīdim, prasītāja savos dokumentos norāda tehniskas un komerciālas grūtības, kas saistītas ar dalībnieku uzņēmumu izdevumu un ienākumu apvienošanu. Savā replikā prasītāja piemin arī, ka tika veikti dažādi ekoloģiski pētījumi un ka vasaras brīvdienas būvniecības jomā arī aizkavēja šo noslēgšanu.

135    Katrā ziņā šis pamatojums nav pietiekams, lai izskaidrotu svarīga lēmuma, kura mērķis ir apvienot visu CVK dalībnieku uzņēmumu darbību kopīgā struktūrā, aizkavēšanos par vairāk nekā deviņiem mēnešiem, ņemot vērā, ka NMa to bija atļāvusi.

136    Pirmkārt, attiecībā uz apgalvojumiem, ka ekoloģiskie pētījumi un vasaras brīvdienas aizkavēja darījumu pirmās grupas noslēgšanu, šie pamatojumi, ko prasītāja kā pierādījumu iesniedza vienīgi replikas stadijā, nav pamatoti.

137    Otrkārt, attiecībā uz apgalvojumu par tehniskām un komerciālām grūtībām, apvienojot CVK dalībnieku uzņēmumu izdevumus un ienākumus, ir jānorāda, ka šis apgalvojums ir ne tikai nepamatots, bet tā nozīmi nepārprotami mazina lietas materiāli. Tiešām ir jāatzīmē, ka, sniedzot liecības par šo jautājumu Pirmās instances tiesas sēdē, prasītāja nav apstrīdējusi, ka vēl darījumu kopuma noslēgšanas brīdī 1999. gada 9. augustā Haniel un prasītājas sadarbības līgumā bija noteikts, ka CVK dalībnieku uzņēmumu rēķinu un to pašu kapitāla apvienošana nav pilnībā noregulēta, īpaši attiecībā uz uzņēmumiem, kuru agrākais īpašnieks bija RAG. Tomēr, ja šis jautājums bija tik nozīmīgs, ka izraisīja darījumu pirmās grupas noslēgšanas atlikšanu, tai, protams, būtu jāpamato šo darījumu grupas noslēgšanas atlikšana līdz pat 1999. gada 9. augustam. Tas noteikti tā nebija, jo šāda atlikšana pēc darījumu otrās grupas noslēgšanas datuma arī būtu svarīgs pierādījums darījumu pirmās grupas atkarībai no otrās.

138    Tā kā prasītāja nav iesniegusi citu pamatojumu, ir jāatzīst, ka darījumu pirmās grupas noslēgšana ir faktors, kas ietekmēja darījumu otrās grupas noslēgšanu, t.i., RAG izstāšanos no CVK sabiedrības kapitāla.

139    Otrkārt, tas, ka līgumā, ar kuru ir noslēgts RAG darījums, ir pieminēta iepriekšējā pūlinga līguma noslēgšana, nepamato darījumu pirmās grupas neatkarību no otrās un līdz ar to nepierāda Komisijas kļūdu vērtējumā.

140    Ir gan jāatzīmē, ka pretēji Komisijas Apstrīdētā lēmuma 23. apsvērumā apgalvotajam notārs, pie kura līgumi tika noslēgti, nav tos ierakstījis vienā protokolā.

141    Tomēr šī kļūda nevar būt pamats Apstrīdētā lēmuma atcelšanai.

142    Tiešām šajā gadījumā kļūda neietekmē pamatapgalvojumu, ka līgumi tika noslēgti vienā dienā, nozīmīgumu, jo RAG nebija gatava dot savu piekrišanu darījumu pirmās grupas noslēgšanai neatkarīgi no otrās noslēgšanas, kas izbeidza tās līdzdalību pirmajā. No darījumu savstarpējās saimnieciskās saistības viedokļa skatoties, tam, vai darījumu pirmā grupa tika noslēgta dažas minūtes vai dažas stundas pirms otrās, nav nozīmes.

143    Šajā sakarā prasītāja nevar Komisijai apgalvot, ka NMa 1999. gada 26. marta vēstule, ar kuru tā ierosināja NMa abas darījumu grupu īstenot šādā veidā, lai darījumu otrā grupa, ietverot RAG darījumu, neveidotu koncentrāciju saskaņā ar Nīderlandes konkurences tiesībām, tai radīja tiesisku paļāvību.

144    Tā kā nav jāņem vērā NMa šajā vēstulē sniegtais pamatojums, ir jāatzīst, ka prasītāja nekad nav saņēmusi noteiktas garantijas par to, ka darbība, kas ietver abas darījumu grupas, neatrodas Regulas Nr. 4064/89 piemērošanas jomā un Komisijas kompetencē. Tā kā Komisijas kompetence neattiecas vienīgi uz iepriekš paziņotām darbībām (Pirmās instances tiesas 2004. gada 28. septembra spriedums lietā T‑310/00 MCI/Komisija, Krājums, II‑3253. lpp., 93. punkts), pušu kompetencē ir paziņot Komisijai par savu nodomu veikt koncentrāciju 1999. gada 9. augustā, lai varētu baudīt tiesisko drošību, ko rada Komisijas labvēlīgie lēmumi. Tomēr šajā gadījumā tas nav ticis izdarīts.

145    Treškārt, kaut arī prasītāja uzsver, ka darījumu pirmā grupa ir atsevišķa koncentrācija, tā nav paskaidrojusi, ar kādu mērķi trīs daļu īpašnieki piekrita CVK dalībnieku uzņēmumu apvienošanai ekonomiskā vienībā CVK vadībā un kāda ir to saimnieciskā loģika, ja daļu īpašniekiem nav iespējams iegūt šī uzņēmuma kontroli. Savukārt darījumu pirmās grupas noslēgšanas visa saimnieciskā jēga ir tā, ka, RAG izstājoties no CVK sabiedrības kapitāla, Haniel un prasītāja iegūst kopīgu kontroli pār CVK.

146    Ceturtkārt, ir jāatzīmē, ka no Haniel un prasītājas noslēgtā sadarbības līguma izriet, ka abi šie uzņēmumi uzskata, ka dalībnieku uzņēmumu un CVK juridiska apvienošanās vienā uzņēmumā ir vēlama un ka tie rūpīgi pārbaudīšot šādas apvienošanās iespēju, pārveidojot CVK par vienu uzņēmumu, kurš kopīgi piederētu Haniel un prasītājai. Šis apstāklis apstiprina Komisijas izteikumu, ka darījumu pirmā grupa ir tikai plašāka procesa posms un faktiski nav patstāvīgs.

147    Visbeidzot, Komisijas analīzi apstiprina arī apstāklis, ka Haniel administratīvās procedūras laikā apgalvoja, ka darījumi ir savstarpēji saistīti, un prasītāja nav apstrīdējusi šo Apstrīdētajā lēmumā ietverto apgalvojumu būtību. Protams, ir jāpieļauj, ka, kā to apgalvo prasītāja, katras paziņojuma puses aizstāvētā pozīcija ir pēc būtības subjektīva un ka tā noteikti atspoguļo tās personīgās intereses. Tomēr šis apstāklis nenozīmē, ka Komisijai, mēģinot izpētīt koncentrācijas saimniecisko fonu, ir jāatmet pušu paskaidrojumi, kas tai ļautu noteikt, kāds attiecīgo darījumu noslēgšanas brīdī faktiski bija to saimnieciskais mērķis. Kaut arī paskaidrojumi, ko nav apstrīdējusi neviena no paziņojuma pusēm, paši par sevi nebija izšķiroši, Komisijai tomēr bija tiesības balstīties uz šiem paskaidrojumiem, kuri apstiprināja tās analīzes pamatā esošo vērtējumu.

148    No minētā izriet, ka prasītāja nav pierādījusi, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, Apstrīdētajā lēmumā uzskatot, ka abas attiecīgās darījumu grupas ir savstarpēji saistītas un kopīgi veido vienu koncentrāciju saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 3. pantu.

149    Tātad pirmā pamata otrā daļa ir noraidāma.

 Par pirmā pamata trešo daļu par Komisijas nekompetenci pārbaudīt NMa atļautu CVK kontroles pār saviem dalībnieku uzņēmumiem iegūšanu

 Lietas dalībnieku argumenti

150    Šajā daļā prasītāja uzskata, ka, pirmkārt, pat pieņemot, ka Komisija ir kompetenta pārbaudīt saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 3. pantu RAG darījumu, tā nevar pārbaudīt CVK kontroles iegūšanu pār saviem dalībnieku uzņēmumiem ar pūlinga līgumu, jo šo darbību jau bija atļāvusi NMa.

151    Šīs tēzes pamatojumam prasītāja vispirms norāda, ka pretēji Komisijas apgalvotajam Apstrīdētajā lēmumā nav starpības starp NMa 1998. gada 20. oktobrī paziņoto koncentrāciju, kas vēlāk ir apstiprināta, un noslēgumā 1999. gada 9. augustā realizēto koncentrāciju. Turklāt prasītāja piezīmē, ka Komisija atzina, ka darbībai nepiemīt Kopienu mērogs, un tā saskaņā ar EKL 226. pantu un EKL 228. pantu nav oficiāli apstrīdējusi NMa lēmumu, kas prasītājai radīja tiesisku paļāvību. Turklāt prasītāja uzskata par ne visai pārliecinošu Komisijas argumentu, ka NMa lēmums nav atbilstošs, jo tas ir pamatots ar valsts tiesību normām. Tiešām, pēc prasītājas domām, ir aizmirsts, ka Nīderlandes konkurences tiesību normas ir atvasinātas no Kopienu tiesībām un ir jāinterpretē saskaņā ar tām. Visbeidzot, prasītāja apstrīd Komisijas netiešu norādījumu Apstrīdētā lēmuma 30. apsvērumā, ka attiecīgie lietas dalībnieki nav pildījuši garantijas, kas dotas NMa, kuru dēļ tā atļāva attiecīgās darbības. Pēc prasītājas domām, šādai norādei nav pamata.

152    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija nav izpildījusi savu pienākumu pamatot, kāpēc tā NMa lēmumu uzskata par kļūdainu.

153    Komisija noraida visus argumentus un uzskata, ka tā ir ievērojusi Regulas Nr. 4064/89 3. pantu un izpildījusi savu pienākumu pamatot Apstrīdēto lēmumu.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

154    Pirmkārt, kā ir atzīts iepriekš pārbaudītajā pirmā pamata otrajā daļā, prasītāja nav pierādījusi, ka Komisija, uzskatot, ka darījumu pirmā un otrā grupa, kas minētas iepriekš šī sprieduma 8. punktā, veido vienu un to pašu koncentrāciju atbilstoši Regulai Nr. 4064/89, ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā.

155    Tātad NMa dotā atļauja veikt darījumu pirmo grupu nedod skaidru atļauju pusēm īstenot 1999. gada 9. augustā noslēgto koncentrāciju. Tā kā ar 1999. gada 9. augustā noslēgtajiem darījumiem realizētajai koncentrācijai piemīt Kopienu mērogs, kas ir konstatēts Apstrīdētā lēmuma 33. apsvērumā un ko prasītāja nav apstrīdējusi, Komisija ir vienīgā kompetentā iestāde, kas var pārbaudīt un šajā gadījumā atļaut šo koncentrāciju.

156    Otrkārt, prasītāja nevar balstīties uz tiesisku paļāvību tādēļ, ka Komisija nav apstrīdējusi NMa doto atļauju veikt darījumu pirmo grupu.

157    NMa dotā atļauja veikt darījumu pirmo grupu, pamatojoties uz Nīderlandes konkurences tiesību normu interpretāciju, nerada tiesības prasīt tiesiskas paļāvības aizsardzību Komisijā, jo šo atļauju nav devusi Kopienu administrācija saskaņā ar šajā gadījumā piemērojamām tiesību normām, īpaši ar Regulas Nr. 4064/89 3. pantu (šajā sakarā skat. iepriekš šī sprieduma 77. punktā minēto spriedumu lietā Branco/Komisija, 102. punkts). Katrā ziņā darījumu pirmās grupas noslēgšanas laikā apstākļi pēc paziņošanas NMa bija mainījušies. Noslēgšanas atlikšana līdz dienai, kad tika noslēgta darījumu otrā grupa, izraisīja ievērojamas izmaiņas faktiskajos un juridiskajos apstākļos, uz kuriem NMa balstījās, atļaujot plānoto darījumu pirmo grupu. Komisija pamatoti aizstāv uzskatu, ka ar 1999. gada 9. augustā noslēgto koncentrāciju lietas dalībnieki ne tikai īstenoja faktisku CVK un tās dalībnieku saplūšanu, bet arī izveidoja kopuzņēmumu, kuru pilnībā kontrolē Haniel un prasītāja. Apsverot visu, NMa atļāva īstenot darījumu grupu, kas faktiski tādā formā netika realizēta.

158    Tā kā darījumu abas grupas nevar tikt nodalītas to vienotā rakstura dēļ, Komisija var izteikties vienīgi par koncentrāciju kopumā, jo tai piemīt Kopienu mērogs.

159    Ir jāpiebilst, ka šādas norises nenozīmē, ka netiek ievērota Regulā Nr. 4064/89 paredzētā kompetences sadale starp valsts konkurences iestādēm un Komisiju.

160    Jāatzīst, ka Komisijas rīcības sekas atsevišķās situācijās varētu būt, ka darījums, kas neatbilst Kopienu mēroga pazīmēm atbilstoši Regulai Nr. 4064/89, tomēr var nonākt tās piemērošanas jomā viena vai vairāku darījumu savstarpējas saistības dēļ.

161    Tomēr šajā gadījumā nebūtu pareizi uzskatīt, ka pirmais darījums no saimnieciskā viedokļa ir patstāvīgs.

162    Treškārt, prasītājas arguments, ka Komisijai ir pienākums, pamatojoties uz EKL 226. pantu, uzsākt saistību neizpildes procedūru, ir nepamatots. Pirmkārt, no lietas materiāliem neizriet, ka Komisija apstrīd NMa kompetenci lemt 1998. gada 20. oktobra lēmumā, kas pieņemts, pamatojoties uz valsts tiesību normām, par darījumu pirmo grupu, tādējādi šis lēmums, iespējams, nevarētu tikt uzskatīts par Nīderlandes Kralistes izdarītu Kopienu tiesību pārkāpumu. Gluži otrādi – Komisija apstiprina šādu kompetenci un ir vairākkārt uzsvērusi, ka Apstrīdētais lēmums neattiecas uz to pašu koncentrāciju, jo darījumu pirmās grupas noslēgšana tika atlikta līdz darījumu otrās grupas noslēgšanas dienai 1999. gada 9. augustā. Otrkārt, ņemot vērā Komisijas diskrecionāro varu, izmantojot rīcībā esošos līdzekļus un funkcijas, Komisijai nav pienākuma uzsākt EKL 226. panta piemērošanas procedūru pret dalībvalsti pirms lēmuma par to, ka ir realizēta Kopienu mēroga koncentrācija.

163    Visbeidzot, ceturtkārt, citas iepriekš šī sprieduma 151. punktā izklāstītās prasītājas piezīmes, kas ir noraidītas pirmā pamata pirmās daļas ietvaros (skat. iepriekš šī sprieduma 70.–78. punktu) un kas attiecas pirmām kārtām uz Nīderlandes konkurences tiesību normu un Regulas Nr. 4064/89 normu līdzību un otrām kārtām uz garantijām, ko lietas dalībnieki, kas ir paziņojuši par koncentrāciju, ir piedāvājuši NMa, katrā ziņā nevar būt pamats Apstrīdētā lēmuma atcelšanai. Turklāt prasītājas apgalvojums, ka Apstrīdētais lēmums ir nepietiekami pamatots, arī ir noraidāms. Tiešām, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, Komisijai nebija pienākuma paskaidrot iemeslus, kāpēc NMa lēmums, kas pieņemts uz valsts tiesību normu pamata, iespējams, ir bijis kļūdains.

164    Tātad pirmā pamata trešā daļa un šis pamats ir pilnībā noraidāmi.

2.     Par otro pamatu par kļūdām Komisijas vērtējumā par dominējošā stāvokļa radīšanu koncentrācijas rezultātā, pārkāpjot Regulas Nr. 4064/89 2. pantu

165    Šis pamats iedalās divās daļās. Pirmā daļa attiecas uz Komisijas kļūdām vērtējumā attiecībā uz CVK dominējošo stāvokli. Otrā daļa attiecas uz to, ka nav pierādīta cēloņsakarība starp koncentrāciju un Komisijas apgalvoto dominējošā stāvokļa radīšanu.

 Par otrā pamata pirmo daļu attiecībā uz kļūdām Komisijas vērtējumā attiecībā uz CVK dominējošo stāvokli

 Lietas dalībnieku argumenti

166    Prasītāja apstrīd Komisijas minēto piecu faktoru vērtējumu, kas pierāda CVK dominējošo stāvokli Nīderlandes nesošo sienu būvmateriālu tirgū (turpmāk tekstā – “Attiecīgais tirgus”).

167    Pirmkārt, prasītāja iebilst, ka Komisija ir kļūdaini novērtējusi konkurējošo kalcija silikāta ķieģeļu ražotāju nesošu sienu būvniecībai jomā lomu.

168    Pirmkārt, prasītāja uzskata, ka Komisijas atzinumā, kas izklāstīts Apstrīdētā lēmuma 96. apsvērumā, ka CVK ir vienīgais kalcija silikāta ķieģeļu ražotājs un piegādātājs Nīderlandē, nav ņemts vērā, ka kalcija silikāta produkti tiek importēti no Vācijas un ka tāds kalcija silikāta ķieģeļus tirgus, kā tas ir minēts Apstrīdētajā lēmumā, nepastāv.

169    Otrkārt, prasītāja apstrīd Komisijas secinājumu, kas izteikts Apstrīdētā lēmuma 97. apsvērumā, ka nevar uzskatīt, ka betona nozare izdara konkurences spiedienu uz CVK. Prasītāja apgalvo, ka trešo personu sniegtā informācija par betona tirgus daļas stabilitāti sienu būvniecības materiālu tirgū nevar pati par sevi novest pie šāda secinājuma. Prasītāja uzskata, ka Komisija nav veikusi progresīvo tirgus daļu attīstības pārbaudi, lai tieši noteiktu uz CVK izdarīto konkurences spiedienu, kā arī nav ņēmusi vērā betona tirgus apmēru un nozīmīgu šajā tirgū aktīvo tirgus dalībnieku finansiālo un saimniecisko kapacitāti. Prasītāja uzskata, ka šie apstākļi CVK liek ņemt vērā betona nozari, nosakot savu uzvedību Attiecīgajā tirgū. Visbeidzot, prasītāja apgalvo savā replikā, ka, lai novērtētu uz vietas izlejamā betona nozares izdarīto konkurences spiedienu, jāņem vērā uz vietas izlejamā betona tirgus daļa Attiecīgajā tirgū ([10–15] %), nevis tikai daļa, kas pieder nozīmīgākajam konkurējošajam uz vietas izlejamā betona ražotājam ([2–5] %).

170    Otrkārt, prasītāja apstrīd Komisijas vērtējumu, kas ietverts Apstrīdētā lēmuma 99.–101. apsvērumā, ka ieiešanai Attiecīgajā tirgū pastāv būtiski šķēršļi. Prasītāja apgalvo, ka šajā analīzē Komisijai bija pienākums pārbaudīt visas izmaksas un citus apstākļus, kas varētu attiekties uz visām ar kalcija silikāta ķieģeļiem konkurējošo ražotāju precēm. Gluži otrādi – prasītāja apgalvo, ka Komisija būtībā ir analizējusi tikai investīciju izmaksas, kalcija silikāta ķieģeļu ražošanas rūpnīcu celtniecības izmaksas un lielo laika patēriņu, kas nepieciešams, lai iekārtotu un uzsāktu kalcija silikāta ķieģeļu ražošanu. Cita starpā prasītāja apstrīd arī, ka laika patēriņš un nepieciešamais aprīkojums var būt reāls šķērslis ieiešanai tirgū atbilstoši Regulai Nr. 4064/89, īpaši ja kapitāla tirgus darbojas produktīvi. Turklāt prasītāja iebilst, ka Komisija nav viennozīmīgi pārbaudījusi, kādas būtu citu būvmateriālu ražotāju izmaksas, ja tās produkcijas daļu aizstātu ar materiāliem, kas konkurē ar kalcija silikāta ķieģeļiem, kaut arī tā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem norādīja, ka betons, tāpat kā tādi materiāli kā ķieģeļi, ģipsis un koksne, var tikt ražoti dažādiem izmantošanas mērķiem, tajā skaitā sienu celtniecībai. Visbeidzot, prasītāja apgalvo, ka apstāklis, ka tā, kā norādīts Apstrīdētā lēmuma 101. apsvērumā, spēj saražot vairāk kalcija silikāta ķieģeļus nekā nepieciešams, padarot ieiešanu tirgū ne tik interesantu, nav pietiekams, lai uzskatītu, ka spēja saražot vairāk nekā nepieciešams rada šķēršļus ieiešanai Attiecīgajā tirgū.

171    Treškārt, prasītāja apstrīd vairākas Komisijas vērtējuma Apstrīdētajā lēmumā sastāvdaļas, saskaņā ar kurām ne būvmateriālu izplatītājiem, ne būvuzņēmējiem nav tādas nozīmīgas pirktspējas, kas kompensētu CVK dominējošo stāvokli piedāvājuma jomā.

172    Attiecībā uz tirgotāju pirktspēju prasītāja apgalvo, ka tie pieder starptautiskiem koncerniem vai ir organizējušies pirkšanas kooperatīvu formā, kas tos nostāda spēka pozīcijā attiecībā pret CVK. Prasītāja piebilst, ka Apstrīdētā lēmuma 102. apsvērumā minētais fakts, ka pieci galvenie būvmateriālu vairumtirgotāji Nīderlandē iepērk gandrīz [60–80] % no CVK pārdošanas apjoma, no kuriem [20–30] % attiecas uz nozīmīgāko no tiem, pierāda, ka vairumtirgotājiem ir nozīmīga pirktspēja un, izņemot uz vietas izlejamo betonu, tie var pāriet uz precēm, kas aizstāj kalcija silikāta ķieģeļus. Prasītāja turklāt apgalvo, ka tas, ka vairumtirgotājiem nav iespējams pārdot uz vietas izlejamo betonu, tos mudina prasīt no CVK tādas cenas un nosacījumus, kas tiem ļautu konkurēt ar betona ražotājiem. Visbeidzot, prasītāja piemin, ka vairumtirgotāji var arī importēt kalcija silikāta materiālus no Vācijas.

173    Saistībā ar attiecībām starp CVK vairumtirgotājiem un ražotājiem, prasītāja apstrīd vairākus Apstrīdētā lēmuma 75. un 103. apsvērumā izdarītos atzinumus. Prasītāja iebilst arī pret Komisijas apgalvojumu, ka CVK ir visumā labi informēta par savu preču lietotājiem un galamērķiem, īpaši tāpēc, ka, piegādājot būvmateriālus, kas veido pusi no tās apgrozījuma, tai ir pieejami arhitektu plāni. Turklāt, lai gan prasītāja piebilst, ka CVK tieši apgādā dažus būvuzņēmumus, tā nepiekrīt, ka CVK var zināt, kādai lietošanai ir paredzēti piegādātie produkti, arī tad, ja tā zina piegādāto kalcija silikāta produktu biezumu. Turklāt prasītāja norāda, ka CVK vairumtirgotājiem noteiktās atlaides, rīkojot pārdošanas noteiktiem projektiem vai noteiktiem būvuzņēmumiem, parādās tikai reti un atsevišķos gadījumos. Tā piebilst, ka šis apstāklis katrā ziņā nerada šaubas par vairumtirgotāju pirktspēju.

174    Ceturtkārt, prasītāja turpina apgalvot, ka Komisijas veiktā analīze attiecībā uz to, ka nepastāv radniecīgā nenesošo sienu būvmateriālu tirgus ietekme, kurā CVK pozīcijas ir vājākas, ir kļūdaina. No vienas puses, prasītāja uzsver, ka CVK nav iespējams uzzināt, vai tās piegādātie būvmateriāli ir paredzēti nesošo vai nenesošo sienu būvniecībai. Prasītāja apgalvo, ka CVK tātad, nosakot savu uzvedību Attiecīgajā tirgū, bija jāņem vērā konkurences apstākļi nenesošo sienu tirgū, neatkarīgi no tā, ka CVK [60–80] % no saviem kalcija silikāta ķieģeļiem realizē Attiecīgajā tirgū. No otras puses, prasītāja apgalvo, ka nenesošo sienu būvmateriālu tirgus “disciplinējošs efekts” uz Attiecīgo tirgu izriet no Komisijai iesniegtā profesoru Fon Vīzcekera [von Wieszäcker] un Elberfelda [Elberfeld] ziņojumā veiktās ekonomiskās analīzes, kura nav minēta Apstrīdētajā lēmumā.

175    Piektkārt, prasītāja apstrīd Komisijas atzinumu, ka CVK dominējošo stāvokli pastiprina starp šo sabiedrību un prasītāju esošās strukturālās saiknes. Vispirms prasītāja atsaucas uz to, ka tā nekontrolē CVK, kas darbojas pilnībā neatkarīgi. Turklāt prasītāja apgalvo, ka Komisija kļūdaini uzskata, ka tai ir spēka pozīcijas Nīderlandes sienu būvmateriālu piegādes tirgū, jo tās tirgus daļa [2–5] % apmērā ir līdzīga vairāku citu uzņēmēju daļai un nerada tai šādu stāvokli. Arī attiecībā uz prasītājas darbību būvmateriālu vairumtirdzniecības tirgū Komisija vienkārši izsaka apgalvojumus un pieņēmumus, īpaši tas attiecas uz atsauci uz koncerna, pie kura pieder prasītāja, NBM Amstelland gada ziņojumu, lai gan tā tirgus daļa ir tikai [2–5] %. Visbeidzot, prasītāja noliedz, ka CVK pretēji Apstrīdētajā lēmumā ietvertajiem trešo personu apgalvojumiem būvmateriālu vairumtirdzniecības procesā piešķir tai privilēģijas. Katrā ziņā, pat pieņemot, ka pastāv šāda privileģēta attieksme, prasītāja apgalvo, ka trešo personu iesniegtie pierādījumi paši par sevi nav piemēroti, lai pieņemtu, ka atbilstoši Regulas Nr. 4064/89 normām pastāv dominējošais stāvoklis.

176    Visbeidzot un sestkārt, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā nav Apstrīdētajā lēmumā pietiekami pamatojusi, kāpēc tā nepievienojas NMa 1998. gada 20. oktobra lēmumam, uzskatot, ka CVK nav dominējoša stāvokļa, neskatoties uz to, ka šis lēmums un NMa tirgus izpēte ir notikusi mazāk kā trīs gadus pirms Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

177    Ievadā Komisija atzīmē, ka prasītāja neapstrīd Apstrīdētā lēmuma 90.–95. apsvērumā pārbaudītā tirgus struktūras faktoru. Komisija apgalvo, ka prasītājas un Haniel apstiprinātie fakti attiecībā uz CVK tirgus daļām jau paši par sevi skaidri liecina par dominējošo stāvokli.

178    Ar šo piezīmi Komisija noraida visus prasītājas iebildumu pret pārējiem faktoriem vērtējumu, uz kuru balstās secinājums, ka CVK Attiecīgajā tirgū ieņem dominējošo stāvokli.

179    Pirmkārt, no vienas puses – attiecībā uz dažādu sienu būvmateriālu jomu Komisija apgalvo, ka prasītāja neapstrīd ne to, ka ģeogrāfiski tirgū ietilpst tikai Nīderlande, ka kalcija silikāta ķieģeļu importam no Vācijas ir tikai otršķirīga nozīme, ne arī to, ka CVK ir vienīgais kalcija silikāta ķieģeļu, Nīderlandē populārākā būvmateriāla, ražotājs šajā valstī, kā tas ir norādīts Apstrīdētā lēmuma 98. apsvērumā. Komisija uzskata, ka šī situācija pastiprina CVK stāvokli Attiecīgajā tirgū; ja pieņemam, ka uz vietas izlejamais betons pieder pie šī paša tirgus, tas lielo investīciju izdevumu dēļ var konkurēt ar kalcija silikāta produktiem tikai lielos būvprojektos.

180    No otras puses, Komisija atspēko prasītājas apgalvojumu, ka Apstrīdētajā lēmumā nebija pietiekami pamatots, ka betona nozare neizdara spiedienu uz CVK. Šajā sakarā Komisija atzīmē, ka Apstrīdētā lēmuma 97. apsvēruma redakcijā ir tikai izdarīta atsauce uz nozīmīga konkurences spiediena neesamību no uz vietas izlejamā betona ražotāju puses un nevis uz betona nozari vispār. Komisija precizē arī, ka šis secinājums nav izdarīts, ņemot vērā visu uz vietas izlejamā betona nozari. Lai pārbaudītu uz vietas izlejamā betona ražotāju konkurences spiedienu, Komisija atkārtoja Apstrīdētā lēmuma pamatojumā pausto viedokli, ka ir jāņem vērā konkurējošo uz vietas izlejamā betona ražotāju tirgus daļas, kurā neviens neaizņem vairāk nekā [2–5] % no Attiecīgā tirgus, un nevis uz vietas izlejamā betona kā produkta daļa tirgū ([10–15] %). Komisija uzskata, ka šādu pieeju pamato tas, ka Attiecīgais tirgus ir specifisks produktu tirgus un “tirgus daļa” [10–15] % apmērā liek pārvērtēt konkurences spiedienu uz CVK, jo tā ietver prasītājas turēto tirgus daļu uz vietas izlejamā betona nozarē. Komisija apgalvo, ka trīs gadu pirms Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā neviens betona piegādātājs nevarēja iegūt lielāku tirgus daļu par [2–5] %, tajā pat laikā CVK tirgus daļa palika [50–60] % no Attiecīgā tirgus. Komisija apstrīd arī prasītājas argumentu, ka betona nozares un šīs nozares uzņēmēju nozīmīgums var ietekmēt CVK kalcija silikāta ķieģeļu ražotājus un to stāvokli Attiecīgajā tirgū.

181    Otrkārt, Komisija noraida prasītājas apgalvojumus, ka tā nav pareizi novērtējusi Apstrīdētajā lēmumā minētos šķēršļus ienākšanai tirgū.

182    Vispirms Komisija atgādina, ka pretēji prasītājas apgalvotajam Apstrīdētajā lēmumā ir atsauces uz šķēršļiem visu nesošo sienu būvmateriālu ražošanā, nevis tikai attiecībā uz kalcija silikāta produktiem.

183    Turklāt Komisija noraida prasītājas apgalvojumu, ka investīciju izmaksas un laika patēriņš ieiešanai tirgū nav patiesie šķēršļi, piemērojot Regulu Nr. 4064/89. Komisija uzskata, kā ir precizēts Apstrīdētajā lēmumā, ka šīs izmaksas un termiņi ir nozīmīgi. Atbildē uz repliku Komisija atgādina, ka ieiešana tirgū ir notikusi reti un vienīgi betona nozarē; šo konstatējumu prasītāja nav apstrīdējusi. Turklāt Komisija uzskata, ka prasītājas pārmetums, ka tā nav veikusi to iespējamo izmaksu analīzi, kas rastos citiem būvmateriālu ražotājiem, lai to produkcijas (ķieģelis, ģipsis, koksne) daļas vietā sāktu ražot produktus, kas var konkurēt ar tādiem kalcija silikāta produktiem kā, piemēram, betons. Komisija apgalvo, ka šāda analīze nav nepieciešama, jo citu būvmateriālu, tādu kā betons, ražotāji Nīderlandes būvniecības sektora struktūras un īpašību dēļ nevar vienkārši pāriet uz citu produktu ražošanu, tiem, lai ražotu materiālus, kas konkurē ar kalcija silikāta produktiem, ražošana būtu jāsāk no nulles.

184    Visbeidzot, atšķirībā no prasītājas Komisija uzskata, ka spēja saražot vairāk nekā nepieciešams konkrētajā tirgū raksturo to, vai ir iespējams ienākt šajā tirgū, proti, vai tas ir pietiekami rentabli. Tā šajā lietā Komisija uzskata, ka būtiskā CVK spēja saražot vairāk nekā nepieciešams padara šādu ieiešanu Attiecīgajā tirgū ne visai pievilcīgu.

185    Treškārt, Komisija piemin, ka ir pareiza Apstrīdētajā lēmumā veiktā analīze, saskaņā ar kuru CVK dominējošo stāvokli nekompensē būvmateriālu vairumtirgotāju pirktspēja.

186    Vispārīgi Komisija uzskata, ka vispār Regulas Nr. 4064/89 kontekstā pirktspēja ir jāuzskata par lielo klientu – šajā gadījumā būvmateriālu vairumtirgotāju – spēju saprātīgā termiņā atrast iespējamās alternatīvas, ja piegādātājs nolemj paaugstināt cenas vai pasliktināt piegādes nosacījumus. Šajā gadījumā Komisija uzsver, ka pat tad, ja būvmateriālu vairumtirgotājus varēja interesēt, lai CVK piedāvātu cenas, kuras var konkurēt ar betona ražotāju piedāvātajām cenām, tomēr šo tirgotāju rīcībā nav nevienas alternatīvas, jo tie netirgo uz vietas izlejamo betonu, kas veido [10–15] % no Attiecīgā tirgus, un tātad viņiem nav nepieciešamās pirktspējas attiecībā uz CVK.

187    Turklāt attiecībā uz prasītājas argumentu, ka kalcija silikāta produktus var importēt no Vācijas, Komisija atgādina, ka prasītāja nav apstrīdējusi šī importa mazsvarīgumu un ka tiesas sēdē viens no tirgotājiem ir apgalvojis, ka Haniel vai CVK traucēja šim importam.

188    Visbeidzot, Komisija atkārto apgalvojumu, ka pretēji prasītājas nedaudz pretrunīgajiem un neprecīzajiem apgalvojumiem visumā CVK ir informēta par tās produktu lietotājiem un šo produktu galamērķi. Šādā situācijā Komisija uzsver, ka atlaides, ko CVK piešķir vairumtirgotājiem piegādēm būvprojektu ietvaros vai īpašiem būvuzņēmumiem, parāda, ka CVK var ietekmēt tirgotāju cenu politiku pret pircējiem uzņēmumiem noteiktos projektos, kas ierobežo vai pat izslēdz tās spēju izmantot savu pirkšanas apjomu, lai izdarītu vispārēju spiedienu uz CVK cenu politiku.

189    Ceturtkārt, attiecībā uz prasītājas iebildi par konkurences ietekmi uz radniecīgo nesošo sienu būvmateriālu tirgu Komisija uzskata, ka tā ir pietiekami pierādījusi, ka, no vienas puses, CVK varēja konstatēt vai paredzēt, vai tās produkti tiks izmantoti nesošajām sienām vai nenesošajām sienām, un ka, no otras puses, katrā ziņā CVK pamatā balstīja savu cenu stratēģiju uz Attiecīgo tirgu. Par profesoru fon Vīzcekera un Elberfelda ziņojumu, kurš, kā apgalvo prasītāja, pierāda, ka CVK stāvoklis nenesošo sienu būvmateriālu tirgū iedarbojas disciplinējoši uz tās stāvokli Attiecīgajā tirgū, Komisija, pieļaujot, ka Apstrīdētajā lēmumā šis ziņojums nav īpaši pārbaudīts, izsaka trīs apsvērumus. Vispirms tā uzsver, ka šajā ziņojumā aprakstītais cenu novērtēšanas modelis pietiekami neatspoguļo Attiecīgo tirgu, īpaši tāpēc, ka tas ir balstīts uz pieņēmumu, ka CVK ir jāpiedāvā vienādas cenas gan Attiecīgajā tirgū, gan nenesošo sienu būvmateriālu tirgū. Turklāt Komisija norāda, ka ziņojumā ir pārbaudīts pēc tās uzskata nenozīmīgs jautājums, proti, kādos apstākļos CVK savas cenas fiksētu tik augstā līmenī, ka nenesošo sienu būvmateriālu tirgū tā nevarētu vairāk neko pārdot. Visbeidzot, Komisija uzsver, ka, pat pieļaujot, ka abos tirgos ir praktizētas vienādas cenas, ziņojums pilnībā atbilst Apstrīdētajā lēmumā izdarītajiem secinājumiem, ka CVK savas cenas būtībā nosaka atkarībā no tā stāvokļa Attiecīgajā tirgū. Komisija uzskata, ka šo iemeslu dēļ Apstrīdētajā lēmumā nebija īpaši jāpārbauda šis ziņojums.

190    Piektkārt, Komisija apstiprina Apstrīdētajā lēmumā veikto analīzi, saskaņā ar kuru CVK un prasītājas starpā esošās strukturālās saiknes pastiprina CVK dominējošo stāvokli.

191    Sestkārt, Komisija apstrīd arī prasītājas argumentu, ka Apstrīdētais lēmums nav pietiekami pamatots.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

–       Ievada piezīmes

192    Pirms tiek pārbaudīts, vai CVK ir dominējošs stāvoklis, vispirms ir jānorāda, ka prasītāja neapstrīd Apstrīdētajā lēmumā noteiktās Attiecīgā tirgus robežas, proti, būvmateriālu nesošo sienu tirgum Nīderlandē. Šajā sakarā ir jāprecizē, ka Apstrīdētajā lēmumā nav pilnībā skaidrs jautājums, vai uz vietas izlejamais betons – īpaši paaugstināto investīciju izmaksu tā izmantošanai dēļ (skat. Apstrīdētā lēmuma 77. apsvērumu), kuru rezultātā tas konkurē ar kalcija silikāta ķieģeļiem tikai dažos īpaši nozīmīgos projektos − pieder pie Attiecīgā tirgus, jo Komisija uzskatīja, ka šis jautājums nevar ietekmēt koncentrācijas vērtējumu (skat. Apstrīdētā lēmuma 81. apsvērumu).

193    Ir svarīgi atzīmēt arī, ka no Apstrīdētā lēmuma izriet – un prasītāja nav atspēkojusi šo konstatējumu, ka Attiecīgajā tirgū visplašāk izmantotie materiāli dilstošā secībā ir šādi: kalcija silikāta ķieģeļi ([50–60] % no visām nesošajām sienām ir celti no šī materiāla), uz vietas izlejamais betons ([10–15] %), betona izstrādājumi ([5–10] %), ķieģeļi ([2–5] %) un šūnu betons ([0–2] %).

194    Turklāt ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 4064/89 2. pantā, kura nosaukums ir “Koncentrāciju novērtēšana”, ir noteikts:

“1. Koncentrācijas, uz kurām attiecas šī regula, vērtē saskaņā ar šādiem noteikumiem, lai noteiktu, vai tās ir vai nav saderīgas ar kopīgo [kopējo] tirgu.

Veicot novērtējumu, Komisija ņem vērā:

a) nepieciešamību saglabāt un attīstīt efektīvu konkurenci kopīgā [kopējā] tirgū, ņemot vērā cita starpā arī visu iesaistīto tirgu struktūru un faktisko vai potenciālo konkurenci no uzņēmumiem, kas atrodas vai nu Kopienā vai ārpus tās;

b) iesaistīto uzņēmumu tirgus pozīciju un to ekonomisko un finansiālo potenciālu, piegādātājiem un lietotājiem pieejamās alternatīvas, viņu piekļūšanu piegādātājiem vai tirgiem, juridiskus vai citus šķēršļus iekļūšanai tirgū, attiecīgo preču un pakalpojumu piedāvājuma un pieprasījuma tendences, starpnieku un gala patērētāju intereses un tehniskā un ekonomiskā progresa attīstību, ar noteikumu, ka tā ir patērētāju labā un nerada šķēršļus konkurencei.

2. Koncentrācija, kas nerada vai nenostiprina dominējošo stāvokli, kura rezultātā kopīgā [kopējā] tirgū vai ievērojamā tā daļā tiktu būtiski traucēta efektīva konkurence, ir atzīstama par saderīgu ar kopīgo [kopējo] tirgu.

3. Koncentrācija, kas rada vai nostiprina dominējošo stāvokli, kura rezultātā kopīgā [kopējā] tirgū vai ievērojamā tā daļā tiktu būtiski traucēta efektīva konkurence, ir atzīstama par nesaderīgu ar kopīgo [kopējo] tirgu.”

195    Regulas Nr. 4064/89 2. pantā regulētais dominējošais stāvoklis ir situācija, kad saimnieciskā vara atrodas viena vai vairāku uzņēmumu rokās, kas tiem dod iespēju likt šķēršļus efektīvas konkurences uzturēšanai Attiecīgajā tirgū un dod iespēju ievērojamā mērā rīkoties neatkarīgi no konkurentiem, klientiem un, visbeidzot, patērētājiem (Pirmās instances tiesas 1999. gada 25. marta spriedums lietā T‑102/96 Gencor/Komisija, Recueil, II‑753. lpp., 200. punkts; šajā sakarā skat. arī Tiesas 1979. gada 13. februāra spriedumu lietā 85/76 Hoffmann‑La Roche/Komisija, Recueil, 461. lpp., 38. punkts).

196    No pastāvīgās judikatūras izriet, ka Regulā Nr. 4064/89, īpaši tās 2. pantā, noteiktās materiālās normas piešķir Komisijai noteiktu diskrecionāro varu, īpaši attiecībā uz ekonomiskas dabas novērtējumu. Rezultātā Kopienu tiesai, kontrolējot šādas, piemērojot koncentrāciju tiesību normas, būtiskas varas izmantošanu, ir jāņem vērā diskrecionārās varas robežas, kas ir noteiktas koncentrāciju tiesībās ietilpstošās ekonomiska rakstura tiesību normās (Tiesas 1998. gada 31. marta spriedums apvienotajās lietās C‑68/94 un C‑30/95 Francija u.c./Komisija (Kali un Salz), Recueil, I‑1375. lpp., 223. un 224. punkts, un 2005. gada 15. februāra spriedums lietā C‑12/03 P Komisija/Tetra Laval, Krājums, I‑987. lpp., 38. punkts; iepriekš šī sprieduma 195. punktā minētais Pirmās instances tiesas spriedums lietā Gencor/Komisija, 164. un 165. punkts, un Pirmās instances tiesas 2002. gada 6. jūnija spriedums lietā T‑342/99 Airtours/Komisija, Recueil, II‑2585. lpp., 64. punkts).

197    No minētā izriet, ka Kopienu tiesai attiecībā uz Komisijas izdarītajiem kompleksajiem ekonomiskas dabas vērtējumiem, īstenojot tai Regulā Nr. 4064/89 piešķirto diskrecionāro varu, ir jāpārbauda vienīgi, vai ir ievērotas procesuālās normas un norādīts pamatojums, kā arī faktu pareizība un vai nav pieļautas būtiskas novērtējuma kļūdas vai nepareizi izmantotas pilnvaras. Pirmās instances tiesa nav tiesīga aizstāt ekonomiskas dabas vērtējumu ar savu vērtējumu (Pirmās instances tiesas 2003. gada 3. aprīļa spriedums lietā T‑342/00 Petrolessence un SG2R/Komisija, Recueil, II‑1161. lpp., 101. punkts).

198    Visbeidzot, ir jāpiebilst, ka Apstrīdētā lēmuma 90.–108. apsvērumā Komisija ir pamatojusi CVK dominējošā stāvokļa pastāvēšanu ar sešiem faktoriem. Šie faktori ir: pirmkārt, tirgus struktūra; otrkārt, būtiska konkurences spiediena uz CVK no uz vietas izlejamā betona ražotājiem neesamība, jo CVK ir vienīgais kalcija silikāta ķieģeļu, kas tradicionāli Nīderlandē tiek izmantoti sienu celtniecībai, ražotājs un piegādātājs; treškārt, nozīmīgu šķēršļu ieiešanai tirgū pastāvēšana; ceturtkārt, CVK klientu pirktspējas trūkums; piektkārt, tas, ka CVK darbības Attiecīgajā tirgū neierobežo konkurences apstākļi radniecīgajā nenesošo sienu būvmateriālu tirgū, un, sestkārt, strukturālas saiknes starp CVK un prasītāju pastāvēšana, kas tām ļauj gan piedāvājuma, gan nesošo sienu būvmateriālu izplatīšanas līmenī izmantot ievērojami plašāku rīcības brīvību nekā viņu konkurentiem.

199    Šajā sakarā ir konstatēts, ka prasītāja neapstrīd nevienu no Apstrīdētā lēmuma 90.–95. apsvērumā izklāstītajiem apgalvojumiem attiecībā uz tirgus struktūru, t.i., attiecībā uz CVK, lietas dalībnieku, kuri iesniedza paziņojumu, un viņu konkurentu tirgus daļām.

200    Ir jāprecizē, ka no iepriekš minētajiem Apstrīdētā lēmuma motīviem izriet, ka CVK pieder vairāk nekā [50–60] % no Attiecīgā tirgus daļām, ja šis tirgus ietver arī uz vietas izlejamo betonu, bet šādi noteiktajā tirgū otrs nozīmīgākais uzņēmums ir prasītāja ar apmēram [2–5] % tirgus daļu, galvenajam lietas dalībnieku, kas iesniedza paziņojumu, konkurentam pieder tikai apmēram [2–5] % liela tirgus daļa un pārējiem tirgus dalībniekiem pieder tikai mazas daļas [0–2] %. No Apstrīdētā lēmuma 91. apsvērumā minētajiem faktiem izriet, ka šī situācija ir labvēlīga lietas dalībniekiem, kas iesniedza paziņojumu, jo, pieņemot, ka uz vietas izlejamais betons būtu pilnībā izslēgts no Attiecīgā tirgus, CVK tirgus daļa būtu vairāk nekā [60–70] %, tajā pat laikā visiem CVK konkurentiem, kopā ņemot, pieder vairāk nekā [0–2] % no tirgus. Ir skaidrs arī, ka Attiecīgā tirgus konfigurācija nav būtiski mainījusies pēdējo gadu laikā.

201    Tomēr būtiskas tirgus daļas esamība ir ārkārtīgi nozīmīga, un attiecības starp uzņēmuma vai uzņēmumu, kuri piedalījās koncentrācijā, iegūtajām un to konkurentu tirgus daļām, īpaši nākamo mazāko, ir apstāklis, kas ticami pierāda dominējošā stāvokļa pastāvēšanu. Patiešām, šis faktors ļauj novērtēt attiecīgā uzņēmuma konkurentu konkurētspēju (iepriekš šī sprieduma 195. punktā minētais spriedums lietā Hoffmann-La Roche/Komisija, 39., 40. un 48. punkts, un iepriekš šī sprieduma 195. punktā minētais spriedums lietā Gencor/Komisija, 201. un 202. punkts). Turklāt īpaši liela tirgus daļa pati par sevi var būt pierādījums dominējošajam stāvoklim, īpaši, ja citiem tirgus dalībniekiem pieder ievērojamāki mazāka tirgus daļa (Pirmās instances tiesas 1999. gada 28. aprīļa spriedums lietā T‑221/95 Endemol/Komisija, Recueil, II‑1299. lpp., 134. punkts).

202    Visu šo iemeslu dēļ tas, ka CVK pieder vismaz četrpadsmit reizes lielāka tirgus daļa nekā tās nozīmīgākajiem konkurentiem, ko prasītāja neapstrīd, ir droša zīme, ka CVK ieņem dominējošu stāvokli Attiecīgajā tirgū.

203    Ir jāpārbauda, vai prasītāja tomēr varēja pierādīt, ka Komisija ir pielaidusi būtisku kļūdu pārējo piecu Apstrīdētajā lēmumā analizēto faktoru novērtējumā, kas var būt iemesls tā atcelšanai.

–       Par faktoru par nozīmīga konkurences spiediena uz CVK neesamību no uz vietas izlejamā betona ražotāju puses

204    Ir jāatgādina, ka Apstrīdētā lēmuma 96.–98. apsvērumā Komisija apgalvo, ka ne uz vietas izlejamā betona nozare, ne šī materiāla ražotāji nevar izdarīt nozīmīgu konkurences spiedienu uz CVK, kas ir vienīgais kalcija silikāta ķieģeļu – tradicionāla sienu celtniecības materiāla, kas masveidā tiek izmantots nesošo sienu celtniecībā – ražotājs Nīderlandē. Šis apgalvojums pamatojas cita starpā uz CVK konkurentu tirgus daļām un uz Attiecīgā tirgus produktu atšķirīgo raksturu, ļaujot tādam uzņēmumam kā CVK iegūt ietekmi, kas pārsniedz redzamo tirgus daļu, jo tā vienīgā piedāvā produktu, kurš ir īpaši iecienīts no patērētāju puses vai noteiktam pielietojumam.

205    Būtībā, neapstrīdot Komisijas minēto faktoru atbilstību, prasītāja uzskata, ka, pirmkārt, Apstrīdētā lēmuma 97. apsvērumā, atzīstot, ka CVK ir vienīgais kalcija silikāta ķieģeļu ražotājs, ir ignorēts, ka kalcija silikāta ķieģeļus importē no Vācijas un ka nepastāv tāds kalcija silikāta ķieģeļu tirgus. Otrkārt, prasītāja atspēko Apstrīdētā lēmuma 97. apsvērumā izteikto Komisijas secinājumu, ka betona nozare neizdara konkurences spiedienu uz CVK. Prasītāja uzskata, ka Komisijai bija jāpārbauda tirgus daļu attīstība un īpaši jāņem vērā šīs nozares uzņēmumu finanšu un saimnieciskā kapacitāte. Turklāt prasītāja uzskata, ka nevar ņemt vērā vienīgi nozīmīgākā konkurenta, kas ražo uz vietas izlejamo betonu, tirgus daļu (2–5 %).

206    Šie apgalvojumi ir noraidāmi.

207    Pirmkārt, par apgalvojumu, ka Komisija neņem vērā, ka kalcija silikāta produkti Nīderlandē tiek ievesti no Vācijas, ir jākonstatē, ka Apstrīdētā lēmuma 84. apsvērumā Komisija, nosakot tirgus ģeogrāfiskās robežas, ir paskaidrojusi, ka:

“Ir zināms, ka sienu būvmateriāli tiek importēti [..] no Vācijas Nīderlandes pierobežā, bet šis imports ir nenozīmīgs, jo tas nav pamats, lai importu no Vācijas teritorijas [..] pieskaitītu pie attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus. Tirgus izpētē ir konstatēti šķēršļi ieiešanai tirgū, kas īpaši izriet no atšķirībām tiesību aktos, kas attiecas uz būvniecību un darba drošību [..] Vācijā, piemēram, salīdzināmo sienu biezums saskaņā ar būvnoteikumiem ir lielāks, un līdz ar to sienu izmaksas ir augstākas nekā Nīderlandē, jo ir jāizmanto lielāks materiāla daudzums [..].”

208    Tomēr ir jāatgādina arī, ka prasītāja neapstrīd ne atbilstošā tirgus definīciju, ne atzinumu, ka CVK ir vienīgais kalcija silikāta ķieģeļu ražotājs Nīderlandē. Turklāt prasītāja tikai norāda, ka būvmateriālu vairumtirgotāji Nīderlandes tirgū pārdod kalcija silikāta produktus, neprecizējot ziņas par šī importa apjomu un vērtību, jo savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, uz kuru prasītāja ir atsaukusies dokumentos, tā ir tikai paskaidrojusi, ka viena no šiem vairumtirgotājiem vai importētājiem kalcija silikāta produktu piedāvājums un CVK piedāvājums bija ļoti līdzīgi.

209    Otrkārt, prasītāja nepareizi izprot Apstrīdēto lēmumu, ja tā uzskata, ka tajā ir konstatēts, ka betona nozare neizdara konkurences spiedienu. Ir jāatzīmē, ka Apstrīdētā lēmuma 97. apsvērumā ir gan precīzāk norādīts, ka uz vietas izlejamā betona un tā ražotāju nozare, nevis betona nozare neizdara būtisku konkurences spiedienu. Tātad Apstrīdētā lēmuma atbilstošajos motīvos Komisija nenoliedz uz vietas izlejamā betona konkurences spiedienu, tomēr salīdzinājumā ar CVK stāvokli uzskata to par nepietiekamu. Šajā sakarā ir svarīgi atzīmēt, ka Komisijas analīzi, kuras centrā ir uz vietas izlejamais betons, pamato apstāklis, ka vismaz divi tiešie CVK konkurenti Attiecīgajā tirgū ražo vienīgi uz vietas izlejamo betonu, kas Komisijai ļāva pārbaudīt, vai CVK stāvoklim, kāds tas atspoguļojas tā tirgus daļās, var radīt pretsvaru to konkurentu klātbūtne, kuri piedāvā Attiecīgajā tirgū šāda veida materiālu.

210    Komisija pamatoti nav pievērsusies vienīgi daļai, ko kopumā uz vietas izlejamā betona nozare ieņem ([10–15] %) nesošo sienu celtniecībā Nīderlandē, bet gan ir ņēmusi vērā arī nākamā CVK konkurenta tirgus daļu ([2–5] %). Tā kā tiešām pirmais rādītājs ([10–15] %) ietver arī prasītājas tirgus daļu, tas, pamatojoties uz iepriekš konstatēto kontroli, kāda tam ir pār prasītāju, nevar tikt uzskatīts par uzņēmumu, kurš konkurē ar CVK; šis procentu rādītājs bija jāizvērtē, ņemot vērā arī tiešo CVK konkurentu tirgus daļu, lai nepārvērtētu iespējamo CVK konkurences spiedienu.

211    Turklāt attiecībā uz apgalvojumu, ka Komisijai bija jāņem vērā betona nozares tirgus daļu attīstība, tiktāl, ciktāl šis arguments ietver uz vietas izlejamo betonu, pietiek ar to, ka Komisija paskaidro, ka uz vietas izlejamā betona tirgus daļa saglabājas stabila pēc Nīderlandes nozaru asociācijas datiem vai pat ir nedaudz samazinājusies saskaņā ar dažu uzņēmēju viedokli, kā ir norādīts Apstrīdētā lēmuma 97. apsvērumā, neļaujot secināt, ka šīs tirgus daļas izdarītais konkurences spiediens uz CVK ir būtisks. Attiecībā uz uzņēmumu tirgus daļām neapstrīdami iepriekš atainotais CVK un tā konkurentu stāvoklis tirgū no 2000. gada līdz Apstrīdētā lēmuma pieņemšanai, kā uzsvērts tā 95. apsvērumā, praktiski palika nemainīgs. Tātad šis apsvērums obligāti ietver uz vietas izlejamā betona nozari, kurā darbojas abi nozīmīgākie CVK konkurenti, kā tas izriet no tabulas Apstrīdētā lēmuma 91. apsvērumā, no kuriem tomēr vienam piederēja tirgus daļa mazāk nekā [2–5] % apmērā un otram – tirgus daļa mazāk kā [0–2] % apmērā.

212    Šajā sakarā ir jānorāda, ka konkurentu klātbūtne vispārīgi var pasliktināt vai izbeigt attiecīgās juridiskās personas dominējošo stāvokli tikai tad, ja šie konkurenti ieņem spēcīgu pozīciju, kas var tai radīt faktisku pretsvaru (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2003. gada 3. aprīļa spriedumu lietā T‑114/02 BaByliss/Komisija, Recueil, II‑1279. lpp., 329. punkts). Tātad prasītāja nav iesniegusi pierādījumus, kas apgāž no Apstrīdētā lēmuma 97. apsvēruma izrietošo secinājumu, ka uz vietas izlejamā betona ražotāji, tajā skaitā CVK tiešie konkurenti Attiecīgajā tirgū, nespēj radīt atbilstošu pretsvaru.

213    Visbeidzot, ir jāatzīst, ka būtiska konkurences spiediena neesamību no uz vietas izlejamā betona nozares daļēji var secināt no Attiecīgā tirgus produktu atšķirīgā rakstura, kā Komisija to ir secinājusi Apstrīdētā lēmuma 98. apsvērumā. Patiešām, produktu atšķirīgais raksturs parāda, ka jebkurš produkts nevar pilnīgi aizstāt citu un ka cenas paaugstināšana vienam produktam obligāti nenozīmē, ka uzņēmums, kurš ir paaugstinājis cenas, zaudē savas tirgus daļas par labu konkurentiem, kas ražo citu produktu, kā tas notiktu ar pilnībā savstarpēji aizstājamiem produktiem. Uz vietas izlejamais betons nevar pilnībā ieņemt kalcija silikāta ķieģeļu vietu, īpaši tāpēc, ka uz vietas izlejamā betona izmantošana, kā ir norādīts Apstrīdētā lēmuma 58. un 77. apsvērumā, ko prasītāja nav apstrīdējusi, ir saistīta ar augstām izmaksām un tas ļauj relativizēt konkurences spiedienu, ko šī materiāla ražotāji izdara uz CVK.

214    Turklāt, pat pieņemot, ka Komisijas vērtējums attiecas uz betona nozari vispārīgi, prasītājai tomēr nav izdevies ar precīziem un saskanīgiem līdzekļiem pierādīt, ka šī Attiecīgā tirgus segmenta ražotāji varēja radīt vērā ņemamu pretsvaru CVK stāvoklim.

215    No minētā izriet, ka Komisijas Apstrīdētajā lēmumā otrā nosauktā faktora vērtējums nav acīmredzami kļūdains.

–       Par nozīmīgu šķēršļu ienākt tirgū esamības faktoru

216    Apstrīdētā lēmuma 99.–101. apsvērumā Komisija ir noteikusi:

“(99) Par spīti lietas dalībnieku un CVK izteiktajiem apsvērumiem par paziņojumu par iebildumiem un tiesas sēdes laikā sniegtajiem paskaidrojumiem Komisija uzskata, ka pastāv nozīmīgi šķēršļi ienākt tirgū. CVK kontrolē visas kalcija silikāta ķieģeļu ražotnes Nīderlandē un tātad faktiski svarīgākā Attiecīgajā tirgū sienu būvmateriāla ražošanu. Turklāt Komisijas veiktā tirgus izpēte parādīja, ka citu sienu būvmateriālu ražotāji var uzsākt kalcija silikāta ķieģeļu ražošanu tikai pēc ilgāka laika un ar ļoti lielām investīcijām. Tas attiecas arī uz citiem sienu būvmateriāliem, kā piemēram, šūnu betons. Ražošanas norise un tātad arī ražotnes katram sienu būvmateriālam ir atšķirīgas.

(100) Haniel novērtēja vienas kalcija silikāta ķieģeļu ražotnes investīciju izmaksas tikai EUR [konfidenciāli] apmērā. Haniel uzskata, ka jaunas lietošanai gatavas betona ražotnes būvniecības izmaksas ir EUR [konfidenciāli]; Cementbouw tomēr uzskata, ka šīs investīciju izmaksas ir ievērojami augstākas. Turklāt tirgus izpētes ietvaros apjautātie konkurenti apgalvo, ka vispār viņi savu pašreizējo ražošanas kapacitāti var paaugstināt vai pat uzsākt jauna sienu būvmateriāla ražošanu tikai ar lielām grūtībām. Viens no aptaujātajiem uzņēmumiem precizēja, ka jaunas kalcija silikāta ražotnes ierīkošanai ir nepieciešamas investīcijas no EUR [konfidenciāli] [līdz] EUR [konfidenciāli], ka tam ir vajadzīga grūti iegūstama iestāžu atļauja un tikai rūpnīcas būvniecība ilgtu divus gadus. Pretēji lietas dalībnieku paustajam viedoklim, ka minētie šķēršļi ienākt tirgū ir nenozīmīgi, Komisija šajos apstākļos uzskata, ka iespējamā ieiešana tirgū nerada konkurences spiedienu, kas būtu pietiekams, lai ierobežotu CVK rīcības brīvību Attiecīgajā tirgū. Pēdējā laikā var konstatēt tikai dažus ienākšanas tirgū gadījumus un vienīgi betona nozarē.

(101) Kalcija silikāta ķieģeļus ir iespējams saražot vairāk nekā nepieciešams, tāpēc ieiešana šajā tirgū nav pievilcīga, arī pēc tam, kad CVK slēdza trīs no sākotnēji vienpadsmit kalcija silikāta ķieģeļu ražotnēm. Atlikušās CVK ražotnes turklāt ir vienmērīgi izvietotas Nīderlandes teritorijā, tādējādi CVK var veikt piegādes jebkuram klientam no tuvumā esošas ražotnes. Komisijas veiktā tirgus izpēte parādīja, ka arī šis apstāklis pastiprina CVK stāvokli.”

217    Prasītāja pārmet Komisijai, ka tā savā iepriekš minētajā pētījumā būtībā ir pievērsusies vienīgi investīciju izmaksām un lielajam laika patēriņam, kas nepieciešams, lai ierīkotu kalcija silikāta ķieģeļu ražotnes, lai gan izmaksas kopumā un citi iespējamie šķēršļi bija jāpārbauda attiecībā uz visiem ar kalcija silikāta ķieģeļiem konkurējošiem produktiem. Prasītāja apstrīd arī apgalvojumus, ka Apstrīdētajā lēmumā atspoguļotais laika patēriņš un izmaksas varētu būt patiesi šķēršļi ieiešanai tirgū, īpaši, ja kapitāla tirgus darbojas efektīvi. Tā arī iebilst, ka Komisija nav pārbaudījusi pārējo būvmateriālu ražotāju izmaksas, ja tiem būtu jāaizstāj daļa no savas produkcijas ar būvmateriāliem, kas konkurē ar kalcija silikāta ķieģeļiem, lai gan prasītāja atbildē uz paziņojumu par iebildumiem norādīja, ka betons var tikt ražots dažādiem mērķiem, tajā skaitā sienu celtniecībai. Visbeidzot, prasītāja apstrīd, ka kalcija silikāta ķieģeļu segmentā pastāvošā spēja saražot vairāk nekā nepieciešams var būt patiess šķērslis ienākt Attiecīgajā tirgū.

218    Vispirms, prasītājas iebildums, ka Komisija ir pārbaudījusi tikai laika patēriņu un izmaksas, kas nepieciešamas, lai uzsāktu darbību kalcija silikāta ķieģeļu tirgū, ir noraidāms. Iepriekš minētais Komisijas pētījums attiecas arī uz citiem sienu būvmateriāliem, kā, piemēram, uz vietas izlejamo betonu, kā tas cita starpā izriet no Apstrīdētā lēmuma 100. apsvēruma. Turklāt Komisija Apstrīdētā lēmuma 99. apsvērumā ir precizējusi, ka lielais laika un investīciju patēriņš attiecas ne tikai uz ieiešanu kalcija silikāta ķieģeļu tirgū, bet arī uz citu Attiecīgā tirgus būvmateriālu, tādu kā šūnu betons, ražošanas uzsākšanu. No minētā izriet, ka pretēji prasītājas apgalvotajam Komisija nav koncentrējusi savu vērtējumu vienīgi uz šķēršļiem ieiešanai kalcija silikāta ķieģeļu segmentā Attiecīgajā tirgū.

219    Turklāt attiecībā uz jautājumu, vai investīciju izmaksas un lielais laika patēriņš, kas ir minēti Apstrīdētajā lēmumā, ir uzskatāmi par “šķēršļiem ienākt tirgū”, Pirmās instances tiesa uzskata, ka, pirmkārt un vispārīgi, šādus šķēršļus veido dažādi faktori, it īpaši saimnieciski, komerciāli vai finanšu faktori, kuri tajā darbojošos uzņēmumu iespējamiem konkurentiem var radīt risku un izmaksas, kas ir tik augstas, ka attur tos no ieiešanas tirgū noteiktā laikposmā, vai kas īpaši sarežģī šo ieiešanu un tādējādi tiem atņem iespēju ar konkurences starpniecību ietekmēt tirgū darbojošos uzņēmumu uzvedību.

220    Otrkārt, principiāli nevar izslēgt iespēju, ka nozarēs ar ļoti intensīvu kapitāla kustību nepieciešamie finanšu līdzekļi var tikt iegūti kapitāla tirgū, tomēr ir jākonstatē, ka šajā gadījumā, ņemot vērā visas Apstrīdētā lēmuma pamatojuma sastāvdaļas, prasītājai nav izdevies pierādīt, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, konstatējot, ka pastāv nozīmīgi šķēršļi ieiešanai Attiecīgajā tirgū.

221    Attiecībā uz ieiešanu kalcija silikāta segmentā ir jāatzīmē, ka Komisija balstījās uz tiesisku un saimniecisku elementu kopumu, ņemot vērā nepieciešamību saņemt valsts pārvaldes iestādes atļauju, divu gadu laikposmu, kas nepieciešams, lai uzceltu ražotni, un investīciju izmaksu apmēru, un turklāt ievēroja faktu, ka pat pēc trīs no vienpadsmit ražotājiem uzņēmumiem CVK dalībniekiem (Boudewijn, Bergumermeer un Vogelenzang) slēgšanas tas spēj saražot vairāk nekā nepieciešams Attiecīgajā tirgū, kas padara ieiešanu tirgū ne visai pievilcīgu, jo CVK var veikt piegādes jebkuram klientam Nīderlandē no atlikušajiem astoņiem citiem uzņēmumiem.

222    Šie elementi kopā ar prasītājas neapstrīdēto faktu, ka uzņēmumi, kas darbojas citos tirgus segmentos, var uzsākt cita sienu būvmateriāla ražošanu tikai ar lielām grūtībām, pietiekami pamato, ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu saistībā ar iespējamo CVK konkurentu ieiešanu šajā segmentā. Turklāt prasītāja atbildē uz Pirmās instances tiesas rakstiskajiem jautājumiem ir apgalvojusi, ka darbam gatavas rūpnīcas ierīkošanai ir nepieciešamas investīcijas EUR [konfidenciāli] miljonu apmērā, tas ir aprēķins, kas precīzi iekļaujas Apstrīdētā lēmuma 100. apsvērumā minētajā diapazonā, nepaskaidrojot, kāpēc ieiešanai Attiecīgajā tirgū pietiktu ar mazāka apjoma investīcijām, ko tā arī ir nosaukusi atbildē.

223    Attiecībā uz citiem Attiecīgā tirgus segmentiem ir jāatzīst, ka, pirmkārt, prasītāja nav apstrīdējusi Apstrīdētā lēmuma 100. apsvērumā izdarīto atzinumu, ka ir konstatētas tikai dažas ieiešanas minētajā tirgū un vienīgi betona nozarē. Šajā sakarā no Komisijas atbildēm uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem jautājumiem, kuras prasītāja neapstrīdēja, izriet, ka šie jaunienācēji, kas darbojas uz vietas izlejamā betona ražošanas nozarē, var iegūt ne vairāk kā [0–2] % tirgus daļu, lai gan koncentrācija notika vairāk nekā divus gadus pirms Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Otrkārt, prasītāja, lai gan no lietas materiāliem izriet, ka tā faktiski uzskatīja, ka investīciju izmaksas uz vietas izlejamā betona rūpnīcas ierīkošanai apmēram EUR [konfidenciāli] miljonu apmērā ir ievērojami augstākas nekā Haniel nosauktais un Apstrīdētajā lēmumā minētais skaitlis (EUR [konfidenciāli]* miljoni), tomēr nav apstrīdējusi, ka pat pašreizējiem CVK konkurentiem, īpaši pamatojoties uz pastāvošo spēju saražot vairāk nekā nepieciešams, bija lielas grūtības paaugstināt savu ražošanas kapacitāti vai uzsākt cita sienu būvmateriāla ražošanu, tie ir apstākļi, kurus Komisija ir tuvāk paskaidrojusi atbildēs uz Pirmās instances tiesas rakstiskajiem jautājumiem. Šo apstākļu kopums ļauj secināt, ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka pastāv nozīmīgi šķēršļi arī ieiešanai citos Attiecīgā tirgus segmentos, kas traucē jebkādai efektīvai konkurencei ar CVK šajā tirgū.

224    Turklāt ir jāatzīmē, ka vispārīgi, lai gan prasītāja atteicās atzīt, ka spēja saražot vairāk nekā nepieciešams ir šķērslis ieiešanai tirgū, tā tomēr tiesas sēdē, atbildot uz vienu no Pirmās instances tiesas jautājumiem, atzina, ka šādas pārmērīgas kapacitātes “sekas bija ierobežojumi ienākšanai tirgū”.

225    Treškārt, nav pamatots prasītājas apgalvojums, ka Komisija nav pārbaudījusi ķieģeļu, ģipša un koksnes, kas netiek izmantoti sienu celtniecībā, ražotāju spēju ienākt nesošo sienu būvmateriālu tirgū. Tiešām, ņemot vērā produktu tirgus struktūru, ir konstatēts, ka ķieģeļus nesošo sienu celtniecībā izmanto katrā ziņā vienīgi otršķirīgi (skat. Apstrīdētā lēmuma 61. un 66. apsvērumu) un ka ne ģipsis, ne koksne netiek izmantoti nesošo sienu celtniecībā (skat. Apstrīdētā lēmuma 53. un 60. apsvērumu). No minētā izriet, ka ķieģeļu, ģipša un koksnes ražotāju spēja izmantot šos materiālus nesošo sienu celtniecībā nevarētu acīmredzami grozīt Apstrīdētajā lēmumā izdarīto vērtējumu, ka pastāv nozīmīgi šķēršļi ienākt Attiecīgajā tirgū.

226    Minēto iemeslu dēļ ir jānoraida prasītājas izteiktie iebildumi par Komisijas vērtējuma trešo faktoru attiecībā uz nozīmīgu šķēršļu ienākt tirgū pastāvēšanu.

–       Par faktoru par CVK klientu pirktspējas neesamību

227    Saskaņā ar Apstrīdētā lēmuma 102. un 103. apsvērumu:

“(102) Ņemot vērā lietas dalībnieku un CVK izteiktos apsvērumus par paziņojumu par iebildumiem un tiesas sēdes laikā sniegtos paskaidrojumus, Komisija uzskata, ka CVK klientiem nepiemīt pirktspēja. Neviens klients neveido būtisku CVK apgrozījuma daļu. Pieci galvenie būvmateriālu tirgotāji gan pārstāv apmēram [60–80] % no CVK noieta un nozīmīgākos pircējus [20–30] %. Tomēr pat šāda kopīgā noieta daļa nedod nozīmīgākajiem pircējiem pirktspēju, jo to eksistenci pietiekami nodrošina citi būvmateriālu tirgotāji. Daži no tiem ir turklāt pirkšanas apvienību dalībnieki (“inkoopcombinaties” holandiešu valodā). Izšķiroša nozīme ir tam, ka būvmateriālu tirgotāji ir atkarīgi no CVK produktiem. Kalcija silikāta ķieģeļi tiešām ir galvenais sienu būvmateriāls Nīderlandē. Kā nākamais seko betons. Tomēr būvmateriālu tirgotājiem nav alternatīvas, jo ar to starpniecību ne uz vietas izlejamais betons, ne betona izstrādājumi netiek izplatīti būtiskā apmērā. Tātad būvmateriālu tirgotājiem neviens cits būvmateriāls nevar aizstāt kalcija silikāta ķieģeļu tirdzniecību. To tiesas sēdē apstiprināja arī Rābs Karhers [Raab Karcher]. Haniel paskaidroja, ka ir iespējams, ka būvmateriālu tirgotāji zaudē savus klientus par labu betonam, ja viņu piedāvātās kalcija silikāta ķieģeļu cenas nespēj ieinteresēt. Tomēr tas tikai apliecina, ka tirgotājs ar savu kalcija silikāta ķieģeļu piedāvājumu – un netieši arī CVK – konkurē ar betona piedāvātājiem, bet tirgotājs nevar izmantot savu pirktspēju attiecībā pret CVK.

(103) Turklāt CVK var būtiski ietekmēt, kā uzņēmēji veido cenu. Patiesībā būvmateriālu tirgotāji uzņemas finansiālu pārdošanas risku. Tomēr būvmateriālus neizvēlas viņi, bet gan būvuzņēmēji. Kā Komisija jau precīzi paskaidroja, CVK visumā ir labi informēta par savu produktu lietotājiem un to galamērķiem. Piegādes veic tieši no kalcija silikāta ķieģeļu ražotnes, kas atrodas vistuvāk attiecīgajam būvobjektam. Saskaņā ar CVK iesniegto informāciju atlaides tiek piešķirtas būvmateriālu tirgotājiem un var būt saistītas ar piegādēm noteiktiem būvuzņēmējiem vai noteiktiem būvobjektiem. Tomēr būvuzņēmēji ir pārāk izkliedēti un nespēj paši demonstrēt pirktspēju. Arī katra no lielajiem Nīderlandes būvniecības koncerniem, tādu kā Bam Groep, Koninklijke Volker Wessels Stevin, Heijmans, Ballast Nedam un HBG, pieprasījums ir pārāk mazs, lai varētu nodrošināt pirktspēju, kas kompensētu CVK dominējošo stāvokli attiecībā uz piedāvājumu.”

228    Prasītāja apgalvo, ka Komisijas iesniegtie skaitļi pierāda, ka tirgotājiem ir pirktspēja attiecībā pret CVK, vēl vairāk tāpēc, ka tie pieder pie starptautiskiem koncerniem vai veido pirkšanas kooperatīvus. Prasītāja uzskata, ka tirgotāji tātad var pievērsties produktiem, kas konkurē ar kalcija silikāta ķieģeļiem, izņemot uz vietas izlejamo betonu. Tas, ka tirgotāji nepārdod uz vietas izlejamo betonu, ir papildu stimuls prasīt no CVK labvēlīgas cenas un nosacījumus, lai konkurētu ar betona ražotājiem. Prasītāja atkārto savus apgalvojumus, ka tirgotāji piegādā kalcija silikāta materiālus arī no Vācijas. Visbeidzot, tā apstrīd Komisijas apgalvojumus, ka CVK ir labi informēts par savu produktu lietotājiem un galamērķiem un noliedz arī tirgotājiem piešķirto atlaižu nozīmīgumu un biežumu, šis apstāklis, pēc prasītājas domām, katrā gadījumā neko nemaina faktā, ka tirgotājiem ir pirktspēja attiecībā pret CVK.

229    Šiem apgalvojumiem nevar piekrist.

230    Vispirms ir svarīgi atzīmēt, ka piegādātāja klientu pirktspēja, kā Komisija to apgalvo dokumentos un ko prasītāja nav apstrīdējusi, var kompensēt tā ietekmi tirgū, ja klientiem ir iespēja saprātīgā termiņā izmantot piegādes alternatīvas, ja piegādātājs nolemj paaugstināt cenas vai pasliktināt piegādes nosacījumus.

231    Šajā gadījumā Komisija, noliedzot būvmateriālu tirgotāju pirktspējas pastāvēšanu, kas kompensētu CVK ietekmi, kas izriet cita starpā no tā tirgus daļas un iepriekš pārbaudītās piedāvājuma struktūras, balstās, pirmkārt, uz tirgus dalībnieku izkaisītību, t.i., uz nesošo sienu būvmateriālu tirdzniecības tirgus zemo koncentrāciju Nīderlandē un, otrkārt, uz ticamas apgādes alternatīvas šiem tirgus dalībniekiem neesamību, t.i., uz šo tirgus dalībnieku atkarību no CVK kopumā.

232    Ir jāatzīmē, ka šie divi nosacījumi nav izšķiroši, lai apliecinātu vai noliegtu klientu pirktspēju, kas varētu atsvērt piegādātāja saimniecisko ietekmi, bet tomēr ir nozīmīgi. Tiešām, no vienas puses, pircēju tirgus koncentrācijas kritērijs nozīmē, ka to ierobežotais skaits tiem var ļaut pastiprināt savu rīcības brīvību attiecībā pret piegādātāju. No otras puses, ticamu apgādes alternatīvu pastāvēšanas kritērijs ļauj noteikt, cik lielā mērā ir iespējams, ka piegādātājs būtu spiests ierobežot cenu pieaugumu vai pat tās samazināt.

233    Runājot šajā gadījumā par tirgotāju izkaisītību, lai gan ir pilnīgi skaidrs, ka pieci galvenie būvmateriālu tirgotāji Nīderlandē pārstāv gandrīz [60–80] % no CVK noieta, no kuriem [20–30] % veido nozīmīgākais no tiem, Pirmās instances tiesa uzskata, ka pretēji prasītājas apgalvotajam šie dati nevar paši par sevi pierādīt CVK tirgotāju pirktspēju. No vienas puses, ir gan skaidrs, ka neviens klients nepārstāv būtisku CVK apgrozījuma daļu. No otras puses, prasītāja neapstrīd, ka ir citi tirgotāji, kas veido pirkšanas apvienības un tātad spēj iepirkt ievērojamos daudzumos, uz kuriem CVK šādā gadījumā varētu pārorientēt savu produkciju, un tā turklāt nav atspēkojusi, ka CVK noteiktiem būvuzņēmējiem piegādā preci nepastarpināti (galīgie patērētāji), kas dabiski palielina to uzņēmumu skaitu, kuriem tā var piedāvāt kalcija silikāta ķieģeļus.

234    Turklāt ir jāatzīmē, ka atbilstoši CVK norādēm, kas ir pievienotas atbildei uz repliku, prasītāja pati pieder pie viena no Apstrīdētajā lēmumā minētajiem pieciem galvenajiem tirgotājiem. Prasītājas kontroles pār CVK dēļ ir katrā ziņā maz iespējams, ka prasītāja piedalītos iespējamā tādas CVK klientu pirktspējas izveidē, kas varētu radīt pretsvaru tās saimnieciskajai ietekmei.

235    Attiecībā uz alternatīvu apgādes avotu neesamību prasītāja piekrīt, ka būvmateriālu tirgotāji nepārdeva uz vietas izlejamo betonu vērā ņemamā apjomā un neizteica viedokli par to, ka tie vispār nepārdeva betona izstrādājumus. Šādos apstākļos uz vietas izlejamā betona piedāvātāji, neskatoties uz to, ka viņi ir galvenie CVK konkurenti Attiecīgajā tirgū, nevar būt ticama alternatīva tirgotājiem. Tas pats attiecas uz piegādēm no betona, kurš ir materiāls, kas tiek izmantots [5–10] % no visām nesošajām sienām Nīderlandē, izstrādājumu ražotājiem.

236    Šo vērtējumu neatspēko prasītājas arguments, ka tirgotāji varēja iegādāties kalcija silikāta ķieģeļus no Vācijas. Patiešām, pietiek konstatēt, ka kalcija silikāta materiālu importam no šīs valsts ir pakārtota nozīme un ka prasītāja nav iesniegusi konkrētu informāciju, kas pamatotu tās apgalvojumus.

237    Turklāt ir jāatzīmē, ka viens no galvenajiem nesošo sienu būvmateriālu tirgotājiem Nīderlandē Rāvs Karhers 2002. gada 16. maijā noklausīšanās laikā Komisijā apgalvoja, ka CVK ir neatkarīga no jebkuras pirktspējas, un prasītāja pret šo apgalvojumu neiebilda; Rābs Karhers precizēja, ka viņa mēģinājumi atrast vismaz nelielas alternatīvas beidzās bez panākumiem kalcija silikāta ķieģeļu nozīmīguma dēļ Attiecīgajā tirgū.

238    Turklāt attiecībā uz Komisijas apgalvojumu, ka CVK visumā ir labi informēta par tās produktu lietotājiem un galamērķiem, kas tai ļauj būtiski ietekmēt cenu, kādas tiek noteiktas būvuzņēmējiem (galīgajiem patērētājiem), veidošanos, šī iespēja nekādi neietekmē CVK tirgotāju iespējamo pirktspēju. Tātad, tā kā, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, Komisija varēja nonākt pie secinājuma, ka nepastāv šāda tirgotāju pirktspēja, pietiek konstatēt, ka prasītājas arguments nav ņemams vērā, turklāt paši uzņēmēji nepiemin šādas iespējamās pirktspējas ietekmi uz CVK.

239    No minētā izriet, ka prasītājas iebildumi pret Apstrīdētajā lēmumā minēto ceturto faktoru par CVK klientu pirktspējas neesamību ir noraidāmi.

–       Par faktoru, ka CVK rīcības brīvību nesošo sienu būvmateriālu tirgū neierobežo konkurences nosacījumi radniecīgajā nenesošo sienu būvmateriālu tirgū

240    Apstrīdētā lēmuma 104. apsvērumā Komisija norāda:

“(104) CVK rīcības brīvību [Attiecīgajā] tirgū neierobežo arī konkurences nosacījumi radniecīgajā nenesošo sienu būvmateriālu tirgū, kurā CVK stāvoklis ir vājāks. Komisijas atzinumu paziņojumā par iebildumiem, ka CVK, nosakot cenas, var ņemt vērā, ka šie produkti tiek izmantoti nesošajām sienām vai nenesošajām, un noteikt cenas, ievērojot vispirms konkurences nosacījumus nesošo sienu tirgū, kurš CVK ir nozīmīgāks, lietas dalībnieki un CVK nav apstrīdējuši. Šajā sakarā Komisija atsaucas uz 75. un 76. apsvērumā sniegtajiem paskaidrojumiem.”

241    Atbilstoši minētajiem apsvērumiem:

“(75) Nosakot cenas produktiem, kas paredzēti nesošajām sienām, CVK, kas ir vienīgais kalcija silikāta ķieģeļu ražotājs Nīderlandē, ievēro ne tikai cenas, kādas ir noteiktas nenesošo sienu materiālu tirgū. Komisijas veiktā tirgus izpēte parāda, ka CVK bieži zināja tās produktu konkrēto pielietojumu. Pirmkārt, CVK daudzos gadījumos zina savu produktu galamērķi, jo tā pati bieži ir atbildīga par šo produktu piegādi uz attiecīgo būvobjektu. Otrkārt, CVK ir pieeja arhitektu plāniem, piegādājot izstrādājumus, kas veido pusi no tās apgrozījuma. Haniel arī apgalvo, ka lielas daļas kalcija silikāta ķieģeļu biezums ļauj secināt, vai tie tiks izlietoti nesošajās vai nenesošajās sienās. To tiesas sēdē apstiprināja arī Rābs Karhers. Komisija tāpēc uzskata, ka par spīti paziņojumā par iebildumiem lietas dalībnieku un CVK izteiktajiem apsvērumiem un noklausīšanās laikā par šo jautājumu sniegtajiem paskaidrojumiem CVK var diferencēt savas cenas atbilstoši attiecīgajam konkurences stāvoklim. Šajā sakarā tam ir iespējams netieši noteikt atšķirīgas cenas lieliem un maziem projektiem, piešķirot atlaides pircējiem vairumā un nosakot vienotas transporta pakalpojumu cenas. CVK cita starpā norāda, ka tas piešķīra atlaides būvmateriālu tirgotājiem atkarībā no projekta un būvuzņēmēja.

(76) Pat tad, ja CVK nebūtu varējis noteikt atšķirīgas cenas kalcija silikāta ķieģeļiem, kas paredzēti nesošajām sienām, un tiem, kas paredzēti nenesošajām sienām, CVK cenu stratēģija ir acīmredzot orientēta galvenokārt uz [Attiecīgā] tirgus prasībām, jo tas pārdod šajā tirgū [60–80] % no saviem produktiem.”

242    Prasītāja, pirmkārt, atsaucas uz to, ka CVK ir jāņem vērā tā konkurences stāvoklis nenesošo sienu būvmateriālu tirgū neatkarīgi no tā, ka CVK Attiecīgajā tirgū pārdod [60–80] % no kalcija silikāta ķieģeļiem. Otrkārt, tā apgalvo, ka no profesoru fon Vīzcekera un Elberfelda ziņojuma, kurš ir iesniegts Komisijai, bet nav ņemts vērā Apstrīdētajā lēmumā, izriet, ka radniecīgajam nenesošo sienu būvmateriālu tirgum ir “disciplinējoša iedarbība” uz Attiecīgo tirgu.

243    Attiecībā uz pirmo argumentu ir svarīgi atzīmēt, ka neatkarīgi no tā, vai CVK zināja vai nezināja savu produktu galamērķi, un, pat pieņemot, ka CVK, kā to apgalvo prasītāja, nezina savu produktu galamērķi, tomēr tas neliecina, ka CVK, nosakot cenas Attiecīgajā tirgū, ierobežo konkurences stāvoklis radniecīgajā nenesošo sienu būvmateriālu tirgū, jo CVK neapstrīdami pārdod [60–80] % no savas kalcija silikāta ķieģeļu produkcijas pirmajā no minētajiem tirgiem. Tātad Komisijas konstatējums Apstrīdētā lēmuma 104. apsvērumā, atsaucoties uz minētā lēmuma 76. apsvērumu, ka “CVK galvenokārt nosaka savas cenas atkarībā no konkurences nosacījumiem CVK nozīmīgākajā nesošo sienu tirgū”, nav acīmredzami kļūdains.

244    Attiecībā uz prasītājas apgalvojumu, kas izriet no nenesošo sienu būvmateriālu tirgus Nīderlandē “disciplinējošās iedarbības” uz Attiecīgo tirgu, kas ir konstatēta profesoru fon Vīzcekera un Elberfelda pētījumā, ir jāatzīst, ka šis pētījums tiešām nav minēts Apstrīdētajā lēmumā. Tomēr šis apstāklis nevar mainīt Apstrīdētā lēmuma 76. un 104. apsvērumā izteikto vērtējumu. Tiešām ir jāatzīmē, ka šī pētījuma analīze skar Apstrīdētajā lēmumā izteikto vērtējumu, ka CVK principā nosaka cenas atbilstoši Attiecīgajam tirgum. No šī pētījuma izriet īpaši, ka, ņemot vērā pieprasījuma nosacījumus “perifērijas segmentā”, proti, nenesošo sienu būvmateriālu tirgū, “galvenajā segmentā” jeb Attiecīgajā tirgū ir jānosaka cenas zemākā līmenī, nekā tas notiktu, ja būtu ņemts vērā vienīgi galvenais segments, tomēr pat pie šādiem nosacījumiem tik un tā CVK principā nosaka cenas atbilstoši savam stāvoklim galvenajā segmentā jeb Attiecīgajā tirgū.

245    Ir jāpiebilst, ka prasītāja replikā, kurā tā atkārto jau prasības pieteikumā nosauktos vispārējos apsvērumus, nav nopietni apstrīdējusi Komisijas dokumentos nosauktos un šī sprieduma 189. punktā apkopotos iemeslus, ar kuriem Komisija pamatoja, kāpēc tā Apstrīdētā lēmuma motīvu daļā neatsaucās uz profesoru fon Vīzcekera un Elberfelda pētījumu.

246    No minētā izriet, ka prasītāja nav pierādījusi, ka piektā faktora, ka CVK rīcības brīvību Attiecīgajā tirgū neierobežo konkurences nosacījumi radniecīgajā nenesošo sienu būvmateriālu tirgū, analīzē būtu pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.

–       Par faktoru par strukturālas saiknes starp CVK un prasītāju esamību, kas tiem dod ievērojami plašāku rīcības brīvību nekā konkurentiem piedāvājuma un nesošo sienu būvmateriālu tirdzniecības jomā

247    Ir svarīgi atgādināt, ka Apstrīdētā lēmuma 105. apsvērumā Komisija pauda viedokli, ka CVK dominējošo stāvokli raksturo strukturāla saikne ar prasītāju – to kontrolējošu mātes uzņēmumu. Pirmkārt, attiecībā uz Attiecīgo tirgu Apstrīdētā lēmuma 106. apsvērumā ir teikts, ka, ņemot vērā, ka prasītāja piegādāja uz vietas izlejamo betonu un betona izstrādājumus, tā kopā ar CVK varēja piedāvāt divus vai trīs galvenos nesošo sienu būvmateriālus atkarībā no tā, kā tiek definēts Attiecīgais tirgus. Komisija apgalvoja, ka šādā situācijā šiem uzņēmumiem salīdzinājumā ar to konkurentiem ir plašāka rīcības brīvība. Otrkārt, attiecībā uz radniecīgo būvmateriālu tirdzniecības tirgu Komisija Apstrīdētā lēmuma 107. apsvērumā precizēja, ka prasītāja ir viens no lielākajiem vairumtirdzniecības uzņēmumiem Nīderlandē un ka CVK, kā apgalvo vairāki tirgotāji, dod tai priekšroku salīdzinājumā ar neatkarīgiem tirgotājiem.

248    Ir jāatgādina arī, ka prasītāja apstrīd, ka tā kontrolē CVK, un apgalvo, ka tās stāvoklis Attiecīgajā tirgū nav spēcīgs, jo tās tirgus daļas esot tikai [2–5] %. Tā paskaidro arī, ka attiecībā uz tās darbību būvmateriālu tirdzniecības jomā tās tirgus daļa ir tikai [0–2] %, ka CVK nepiešķir tai nekādas privilēģijas un ka, pat ja tās tiktu piešķirtas, pamatojoties uz trešo personu apgalvojumiem, nevar tikt prezumēta dominējošā stāvokļa pastāvēšana Regulas Nr. 4064/89 nozīmē.

249    Šie apgalvojumi ir noraidāmi.

250    Vispirms, pamatojoties uz pirmā pamata pirmās daļas vērtējumā minētajiem iemesliem, ir jānoraida prasītājas arguments, ka tā nekontrolē CVK. Turklāt jāpiebilst, ka sekas neiestājas pret to, lai Komisija varētu ņemt vērā strukturālo saikni starp prasītāju un CVK kā elementu, kas raksturo CVK saimniecisko ietekmi vai var zināmā mērā to pastiprināt. Tā kā prasītāja darbojas gan kopuzņēmuma tirgū, gan pakārtotajā vairumtirdzniecības tirgū, tas, ka tā kontrolē kopuzņēmumu, var CVK dot papildu saimniecisku ietekmi, kas ir koordinācijas starp diviem uzņēmumiem un tirgu obligātas sekas. Regula Nr. 4064/89, pamatojoties uz tās normām, neaizliedz pārbaudīt iespējamos vertikālas koordinācijas starp kopuzņēmumu un vienu vai otru no tā mātes uzņēmumiem aspektus, kas rodas koncentrācijas rezultātā, tomēr nelemjot par kopuzņēmuma autonomiju.

251    Turklāt attiecībā uz iespējamo prasītājas ietekmi uz Attiecīgo tirgu, kas izriet no Apstrīdētā lēmuma, prasītāja ir nepareizi izpratusi Apstrīdētā lēmuma 106. apsvērumu. Apstrīdētajā lēmumā ir vienīgi konstatēta prasītājas spēcīgā ietekme uz mazāku elementu segmentu, kas principā tiek izmantoti dzīvokļu celtniecībā, un nevis uz Attiecīgo tirgu kopumā. Katrā ziņā tas, ka prasītājai pieder Attiecīgā tirgus daļa [2–5] % apmērā, pateicoties tās betona izstrādājumu un uz vietas izlejamā betona piedāvājumam, bet tiešajiem CVK konkurentiem ir tirgus daļa tikai [2–5] % apmērā, ļauj Komisijai, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secināt, ka CVK un prasītāja – atkarībā no Attiecīgā tirgus definīcijas – varēja piedāvāt tādu produktu gammu, kādu neviens no tās konkurentiem nevarēja piegādāt.

252    Visbeidzot, attiecībā uz prasītājas darbību būvmateriālu vairumtirdzniecības tirgū, kuru tā neapstrīd, tā kā nav pierādīts pretējais, var secināt, ka šī klātbūtne ļauj CVK gūt labumu no tās mātes uzņēmuma tirdzniecības tīkla, un turklāt – neatkarīgi no šī tīkla plašuma un stāvokļa tirgū, it īpaši tāpēc, ka pušu konkurenti paši nebauda vertikālas integrācijas priekšrocības. Uz Pirmās instances tiesas jautājumiem par pēdējo minēto punktu Komisija tiesas sēdē apgalvoja un prasītāja pret to neiebilda, ka, pamatojoties uz lietas materiāliem, šādas priekšrocības bija tikai vienam ķieģeļu ražotājam. Tomēr ir jāprecizē, ka šim apstāklim no konkurences viedokļa nav faktiskas nozīmes, jo, īpaši ņemot vērā tirgus struktūru, ķieģeļi, kas ir tikai apmēram [2–5] % no visiem nesošo sienu celtniecībā izmantojamiem materiāliem Nīderlandē, katrā ziņā ir otršķirīgs materiāls Attiecīgajā tirgū. Tātad Komisijas vērtējums attiecībā uz prasītājas tirdzniecības tīkla ietekmi un priekšrocību attieksmi, kura tai ir, pateicoties CVK, ar to nevar tikt atspēkots. Katrā gadījumā, pat pieņemot, ka šis vērtējums ir kļūdains, tas nevar būt iemesls Apstrīdētā lēmuma atcelšanai, jo šis vērtējums ir dots vienīgi papildu kārtā.

253    Turklāt attiecībā uz prasītājas iebildumiem par Apstrīdētā lēmuma nepietiekamu pamatojumu, tādēļ ka tas atšķiras no NMa secinājumiem (skat. iepriekš šī sprieduma 176. punktu), pietiek atgādināt, pirmkārt, ka no atbildes uz pirmo pamatu izriet, ka 1999. gada 9. augustā noslēgtie darījumi ir viena koncentrācija, kas atrodas Komisijas ekskluzīvā kompetencē, un, otrkārt, ka veiktā Apstrīdētajā lēmumā nosaukto faktoru pārbaude ļāva pārliecināties, ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, konstatējot, ka CVK ieņem dominējošu stāvokli Attiecīgajā tirgū. No minētā izriet, ka pretēji prasītājas apgalvotajam Komisijai nebija īpaši jānorāda iemesli, kāpēc tā šajā gadījumā nepievienojas NMa atšķirīgajam vērtējumam.

254    Pamatojoties uz visiem šiem apsvērumiem, ir jāatzīst, ka Komisija ir pamatoti nolēmusi, ka CVK ir dominējošs stāvoklis Attiecīgajā tirgū.

255    Līdz ar to otrā prasības pamata pirmā daļa ir noraidāma.

 Par otrā pamata otro daļu par cēloņsakarības starp koncentrāciju un dominējošā stāvokļa rašanos neesamību

 Lietas dalībnieku argumenti

256    Prasītāja apgalvo, pirmkārt, ka, pat pieņemot, ka RAG darījums, kā apgalvo Komisija, ir viena koncentrācija, tomēr šī darbība atšķiras no pūlinga līguma, par kuru ir paziņots NMa un ar kuru CVK ieguva kontroli pār tās dalībnieku uzņēmumiem, un kas acīmredzami nerada dominējošu stāvokli. Prasītāja uzskata, ka RAG darījuma rezultātā tika vienīgi mainīta CVK kontroles struktūra, neietekmējot tā stāvokli tirgū.

257    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi cēloņsakarību starp attiecīgo koncentrāciju un dominējošā stāvokļa rašanos vai nostiprināšanu, lai gan to prasa Regulas Nr. 4064/89 2. panta 2. punkts. Prasītāja uzskata, ka pat pirms RAG darījuma CVK kā kooperatīvs saskaņā ar Nīderlandes tiesībām darbojās kā vienota saimnieciska vienība un pieņēma stratēģiskus lēmumus, kas skāra apvienotos dalībnieku uzņēmumus un kas attiecās ne tikai uz kalcija silikāta produktu tirdzniecību, bet arī uz cenu noteikšanu, pārdošanas nosacījumiem, produkciju un pirkumiem.

258    Pretēji Apstrīdētajā lēmumā apgalvotajam prasītāja uzskata, ka ar to, ka saimnieciskās saiknes kopīgas tirdzniecības struktūras ietvaros ir vieglāk izbeidzamas nekā tās, kas pastāv daudzfunkcionālā kopuzņēmumā, nepietiek, lai atbildētu uz jautājumu, vai koncentrācijas rezultātā ir izveidojies dominējošais stāvoklis. Pēc prasītājas domām, Komisijai ir turpretim jāpierāda cēloņsakarība starp koncentrāciju un dominējošā stāvokļa izveidošanos. Šajā gadījumā prasītāja apgalvo, ka Apstrīdētajā lēmumā nav veikta CVK tirgus daļu analīze ne pirms, ne pēc RAG darījuma. Prasītāja uzskata, ka, ja Komisija veiktu šādu analīzi, tā pierādītu, ka šī koncentrācija nekādi neietekmēja CVK tirgus daļas, kā to parāda NMa 1998. gada 20. oktobra lēmuma un Apstrīdētā lēmuma salīdzinājums.

259    Visbeidzot, prasītāja uzskata, ka nav skaidri Apstrīdētajā lēmumā norādītie iemesli, kuru dēļ RAG darījuma rezultātā prasītājas sienu būvmateriālu vairumtirdzniecības tirgus daļa pāriet CVK. Pēc prasītājas domām, šādu secinājumu tikpat labi varēja izdarīt arī pirms sabiedrības daļu nodošanas. Katrā ziņā prasītāja uzskata, ka prasītājas sienu būvmateriālu materiālu vairumtirdzniecības tirgus daļu pāreja CVK nevarēja radīt dominējošo stāvokli.

260    Treškārt, prasītāja uzskata, ka Komisija nav iesniegusi papildu pierādījumus par to, ka RAG darījuma rezultātā izveidojās dominējošais stāvoklis.

261    Vispirms prasītāja apstrīd, ka Apstrīdētā lēmuma 117. apsvērumā aprakstītais kalcija silikāta ķieģeļu cenu kāpums atspoguļo dominējošā stāvokļa izveidošanos. Saskaņā ar CVK 2002. gada 16. maijā tiesas sēdē izteikto viedokli prasītāja apgalvo, ka šo cenu kāpumu izraisīja izmaksu pieaugums un vispārējās cenu svārstības, nevis tirgus struktūras izmaiņas RAG darījuma rezultātā. Turklāt prasītāja apgalvo, ka Apstrīdētajā lēmumā apskatītie laika periodi visi ir pēc RAG darījuma, Komisija nav mēģinājusi salīdzināt cenas pirms un pēc šī darījuma, lai konstatētu, kā patiesībā koncentrācija ietekmēja CVK noteiktās cenas. Prasītāja replikā piebilst, ka Apstrīdētajā lēmumā minētie konkurentu un pircēju paziņojumi, saskaņā ar kuriem CVK produktu cenas kopš 1999. gada ir ārkārtīgi pieaugušas, nav nekādā gadījumā izšķiroši, jo Komisijas dokumentos, kuriem prasītājai bija iespēja piekļūt, ir norādīti daudzi tirgus dalībnieki, kas apgalvoja pretējo.

262    Turklāt prasītāja apgalvo, ka no Apstrīdētā lēmuma 119.–121. apsvērumā minētajiem uzņēmēju un klientu paziņojumiem par CVK uzvedību neizriet, ka RAG darījuma rezultātā ir izveidojies dominējošais stāvoklis. Tikpat nenozīmīgi, pēc prasītājas domām, ir Apstrīdētā lēmuma 120. apsvērumā minētie uzņēmēju paziņojumi par Haniel uzvedību, jo, kaut gan tie attiecas uz vienu no daudzo CVK dalībnieku sabiedrību īpašniekiem, tā ir persona, kas nav iesaistīta dominējošā stāvoklī. Turklāt, tā kā RAG darījuma rezultātā nepalielinājās CVK tirgus daļa, prasītāja iebilst pret Komisijas secinājumu, ka pēc koncentrācijas CVK bija lielāka brīvība rīkoties neatkarīgi no tās konkurentiem un klientiem.

263    Visbeidzot, prasītāja uzskata, ka arī atsaucei uz karteļa procedūru NMa Apstrīdētā lēmuma 125. apsvērumā nav nozīmes, lai noteiktu, vai RAG darījuma rezultātā ir radies dominējošais stāvoklis. Prasītāja apgalvo, ka šī atsauce ir turklāt grūti savienojama ar Komisijas vispār pārstāvēto viedokli, ka to nesaista citu iestāžu lēmumi, kas pieņemti, piemērojot citas tiesību normas.

264    Komisija, atgādinot Apstrīdētā lēmuma atbilstošo pamatojumu, apstrīd prasītājas argumentus kopumā.

265    Pirmkārt, Komisija uzskata, ka, ja prasītājas apgalvojums, ka CVK jau darbojās Attiecīgajā tirgū kā vienota saimnieciska vienība pirms koncentrācijas, būtu patiess, tas koncentrācijas vēlākai pārbaudei atņemtu praktisku nozīmi. Patiešām, pēc Komisijas domām, tas nozīmētu, ka, ja neatkarīgi uzņēmumi, kas ir kopīgas tirdzniecības struktūras daļa, apvieno savu darbību kopīga pilntiesīga uzņēmuma ietvaros, tādējādi netiek radīts dominējošs stāvoklis. Komisija uzskata, ka tirdzniecības struktūras pārveidošana par pilntiesīgu uzņēmumu ir strukturālas izmaiņas tirgū, kā rezultātā var rasties dominējošs stāvoklis, un tāpēc principā tā ir pakļauta koncentrācijām paredzētajai kontrolei.

266    Šajā gadījumā Komisija atgādina, ka pēc koncentrācijas CVK realizē vienotu vienpadsmit dalībnieku uzņēmumu vadību, kontrolējot visu Nīderlandes kalcija silikāta produktu nozari, kas tam dod iespēju centralizēti pārveidot konkurences nosacījumus, lai maksimāli palielinātu kopuzņēmuma ieņēmumus, papildus produktu tirdzniecībai iekļaujot daudzas funkcijas, kas bija CVK kompetencē pirms koncentrācijas. Komisija atzīmē arī, ka prasītājas apgalvojumi, ka pirms koncentrācijas CVK apvienoja ražošanas un iepirkšanas funkcijas, ir neprecīzi un nav tikuši izvirzīti administratīvās procedūras laikā. Turklāt Komisija piebilst, ka prasītāja nepaskaidro, kāpēc, ja jau pirms koncentrācijas CVK bija “vienota saimnieciska vienība”, kā tā apgalvo, prasītājai bija jānoslēdz sadarbības līgums ar Haniel un pusēm jāuzsāk paziņošanas procedūra NMa. Komisija apgalvo, ka atšķirības kopuzņēmuma un tirdzniecības struktūras stabilitātē ir faktors, kas liecina, ka tirgū notiek ilglaicīgas strukturālas izmaiņas.

267    Otrkārt, attiecībā uz cēloņsakarību Komisija noraida prasītājas argumentu, ka tā nav analizējusi tirgus daļas pirms un pēc RAG darījuma. Komisija atgādina, ka šis darījums nav nodalāms no koncentrācijas un ka pirms koncentrācijas CVK nebija tirgus daļu. Šajā sakarā Komisija uzsver, ka 1998. gada 20. oktobra lēmumā NMa aprēķinātā tirgus daļa, uz kuru atsaucas prasītāja, ataino visas neatkarīgo uzņēmumu tirgus daļas pirms koncentrācijas. Turklāt, pēc Komisijas domām, tas, ka prasītājas tirgus daļa būvmateriālu vairumtirdzniecības tirgū ir pieskaitāma CVK, ir izskaidrojams ar to, ka, pamatojoties uz prasītājas un Haniel kopīgo kontroli pār CVK, to nevar uzskatīt par uzņēmumu, kas konkurē ar CVK.

268    Treškārt, attiecībā uz “papildu pierādījumiem”, lai konstatētu cēloņsakarību starp koncentrāciju un dominējošā stāvokļa rašanos, Komisija vispārīgi atgādina, ka Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdi koncentrācija jau bija īstenota, kas izskaidro to, ka tā Apstrīdētā lēmuma 117.–121. apsvērumā varēja izdarīt ex post analīzi, kurā apstiprinājās, ka koncentrācijas rezultātā izveidojās dominējošais stāvoklis. Tālāk Komisija noraida pārējos prasītājas argumentus.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

269    Vispirms ir svarīgi atzīmēt, ka no Regulas Nr. 4064/89 2. panta 2. punkta izriet, ka koncentrācija, kas nerada vai nenostiprina dominējošo stāvokli, kura rezultātā Attiecīgajā tirgū tiktu būtiski ietekmēta konkurence, ir atzīstama par saderīgu ar kopējo tirgu (iepriekš šī sprieduma 196. punktā minētais spriedums lietā Kali un Salz, 109. un 110. punkts).

270    Šajā gadījumā tātad ir jāpārbauda, vai 1999. gada 9. augustā noslēgtā koncentrācija ir cēlonis pirmā pamata pirmajā daļā pārbaudītajam dominējošajam stāvoklim. Patiešām, pretēji prasītājas apgalvotajam Pirmās instances tiesas kontrole neattiecas vienīgi uz saikni starp CVK dominējošo stāvokli un RAG darījumu, jo, kā ir konstatēts, pārbaudot pirmā pamata otro daļu, iepriekš šī sprieduma 8. punktā, minēto darījumu pirmajai un otrajai grupai ir vienots raksturs to savstarpējās saistības dēļ un tās veido vienu koncentrāciju. Turklāt ir jāatzīmē, ka, tā kā, pārbaudot šī pamata pirmo daļu, Pirmās instances tiesa ir konstatējusi CVK dominējošo stāvokli Attiecīgajā tirgū, noliegt cēloņsakarību starp šī dominējošā stāvokļa rašanos un koncentrāciju, kā to iesaka prasītāja, saprātīgi spriežot, ir iespējams vienīgi tad, ja iespējamais dominējošais stāvoklis pastāvētu jau pirms koncentrācijas 1999. gada 9. augustā.

271    Turklāt ir jāatgādina, ka Apstrīdētā lēmuma 110.–115. apsvērumā Komisija ir noliegusi gan CVK vienpersonīga dominējošā stāvokļa pastāvēšanu, gan arī trīs kalcija silikāta ķieģeļu ražotāju kopīgo dominējošo stāvokli – t.i., ražotāju, kurus kontrolē prasītāja, ražotāju, ko kontrolē tikai Haniel, un to, kuru sabiedrību daļas pieder RAG – pirms koncentrācijas 1999. gada 9. augustā, precizējot šo trīs grupu tirgus daļas Attiecīgajā tirgū. Turklāt ir jāatzīmē arī, ka Apstrīdētā lēmuma 116.–125. apsvērumā Komisija ir norādījusi vairākus pierādījumus cēloņsakarībai starp koncentrāciju un CVK dominējošo stāvokli.

272    Pirmkārt, runājot par prasītājas apgalvojumiem par iespējamo CVK vienpersonīgo dominējošo stāvokli pirms koncentrācijas, ir jānoraida apgalvojumi, kas izriet, pirmkārt, no CVK tirgus daļas pirms koncentrācijas analīzes trūkuma Apstrīdētajā lēmumā un, otrkārt, no Komisijas atteikšanās uzskatīt CVK par neatkarīgu saimniecisku vienību pirms koncentrācijas, kā tas ir īpaši paskaidrots Apstrīdētā lēmuma 113. un 114. apsvērumā.

273    Par pirmo punktu pietiek atzīmēt, ka iepriekš minētais analīzes trūkums ir izskaidrojams ar apstākli, ka tirgus daļu noteikšana CVK ir atkarīga no otrajā punktā uzdotā jautājuma, vai pirms koncentrācijas šī saimnieciskā vienība ir uzskatāma par pilntiesīgu kopuzņēmumu atbilstoši Regulai Nr. 4064/89, nevis tikai par sadarbības līdzekli starp dalībniekiem kalcija silikāta ķieģeļu pārdošanas jomā Nīderlandē, un tādā gadījumā tirgus daļas būtu jāpieskaita tām grupām, pie kurām pieder CVK dalībnieki.

274    Par otro punktu ir svarīgi atgādināt, kā ir precizēts 1999. gada 9. augustā noslēgtajā pūlinga līgumā, ka “līgumslēdzējas puses veido saimniecisku vienību CVK vadībā, kuras mērķis ir ražot un pārdot kalcija silikāta ķieģeļus un veikt citas darbības, kas to veicina plašā nozīmē” (pūlinga līguma B apsvērums). Saskaņā ar pūlinga līguma 1. punktu vadība ir centralizēta CVK līmenī valdes līmenī, kas ir atbildīga par CVK un rūpnīcu administrāciju, tādējādi, ka “attiecībā uz visu kalcija silikāta ķieģeļu ražošanu un pārdošanu un visu, kas to veicina plašā nozīmē, valde veic CVK un rūpnīcu centrālo vadību pēc pašas uzskatiem, ņemot vērā CVK un tā dalībnieku intereses”. Saskaņā ar minēto normu valdes pienākumos ietilpst norādījumu sniegšana CVK dalībniekiem, īpaši attiecībā uz produktu attīstību, tirdzniecību un pārdošanu, kā arī iepirkumiem, investīcijām un investīciju pārtraukšanu, uzdevumiem, kas attiecas uz smilšu ieguvi un personālu. Atbilstoši 5. un 6. punktam dalībnieku ienākumi un zaudējumi tiek apvienoti.

275    Turpretim no lietas materiāliem neizriet, ka šāda saimnieciska vienība būtu pastāvējusi pirms 1999. gada 9. augusta koncentrācijas. Patiešām, pirms koncentrācijas CVK gan pastāvēja kā kopīga CVK dalībnieku uzņēmumu kalcija silikāta ķieģeļu tirdzniecības struktūra Nīderlandē, kas turklāt neveica citas saimnieciskas funkcijas. Tātad pirms koncentrācijas Komisija to varēja uzskatīt par tās dalībniekiem peļņu nesošu tirgotavu. Prasītāja gan savā replikā apgalvo, ka CVK arī tajā laikā īstenoja funkcijas, kas saistītas kalcija silikāta ķieģeļu ražošanu, tomēr tā nav pierādījusi šo apgalvojumu patiesumu.

276    Protams, principā kopīga tirdzniecības struktūra, iespējams, var kļūt par pilntiesīgu sabiedrību, ja tās līmenī pārdotās preces vai pakalpojumi iegūst augstu pievienoto vērtību vai ja tā darbojas kā īsts tirgus dalībnieks, iepērkot preces ievērojamā apjomā no citiem piedāvātājiem, kuri ir tās dalībnieku uzņēmumu konkurenti.

277    Tomēr prasītāja to šajā gadījumā nav apgalvojusi.

278    Prasītāja apstrīd tikai to, ka šī kopīgas tirdzniecības struktūra, kas minēta Apstrīdētā lēmuma 114. apsvērumā, esot mazāk ilglaicīga nekā tā dēvētais “pilntiesīgais” kopuzņēmums. Šajā sakarā ir pietiekami konstatēt, ka iepriekš minētais 114. apsvērumā aprakstītais vērtējums, kas sākas ar apstākļa vārdu “turklāt”, bija formulēts tikai pakārtoti. Attiecībā uz pārējo prasītāja nav atspēkojusi Komisijas atzinumu, ka kopumā var secināt, ka CVK ir kļuvis par pilntiesīgu uzņēmumu, kas ir atbildīgs par iepriekš minēto uzņēmumu dažādām funkcijām, kā rezultātā šī jaunā vienība iegūst tirgus daļas un tātad iespējami dominējošo stāvokli Attiecīgajā tirgū.

279    Otrkārt, runājot par to, ka nepastāv trīs kalcija silikāta ķieģeļu ražotāju grupu kopīgs dominējošais stāvoklis, pietiek konstatēt, ka prasītāja nav apgalvojusi, ka trim grupām būtu šāds stāvoklis. Ir jāpiebilst, ka lietas materiāli, it īpaši trim grupām pirms koncentrācijas piederošās tirgus daļas, t.i., attiecīgi [20–30] % Haniel un prasītājai un [5–10] % RAG, paši par sevi neļauj secināt, ka pirms 1999. gada 9. augusta koncentrācijas jau pastāvēja kopīgs dominējošais stāvoklis.

280    Treškārt, runājot par apgalvojumiem attiecībā uz cēloņsakarību starp 1999. gada 9. augusta koncentrāciju un CVK dominējošo stāvokli, Pirmās instances tiesa uzskata, ka, lai arī Komisija ir tiesīga ņemt vērā šos apgalvojumus šajā gadījumā, kad koncentrācija ir jau notikusi Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī, tie tomēr pēc definīcijas nav obligāti nepieciešami, lai konstatētu, ka CVK dominējošais stāvoklis izriet no 1999. gada 9. augusta koncentrācijas, ko apstrīd prasītāja. No minētā izriet, ka, pat pieņemot, ka prasītājas argumenti ir pamatoti, tas nevar atspēkot iepriekš minētajos punktos izdarīto vērtējumu.

281    Katrā gadījumā ir jāatzīst, ka prasītāja ar tiešiem un saskaņotiem līdzekļiem nav pierādījusi, ka īpaši Apstrīdētā lēmuma 117. apsvērumā veiktā CVK politikas pēc koncentrācijas analīze ir acīmredzami kļūdaina.

282    Precīzāk, prasītāja, pirmkārt, nav apstrīdējusi ne CVK izdarīto cenu paaugstinājumu pēc koncentrācijas realizēšanas ([5–10] % 2001. gadā un [5–10] % 2002. gadā), ne Komisijas dokumentos izteiktos precizējumus, ka šī informācija par cenu attīstību kopš 1997. gada balstās uz metodoloģisku visu sienu būvmateriālu ražotāju un 18 tirgotāju izpēti, kas tādēļ izskaidro, ka cenu pieauguma līmenis 1999. un 2000. gadā (0–5 %) ir piemēri, kas atspoguļo laikposmu, pirms tirgū kļuva manāmas koncentrācijas konkrētās sekas. Prasītāja nav apstrīdējusi arī, ka kalcija silikāta ķieģeļu segmentā tiek saražots vairāk nekā nepieciešams, un vēl, ka sienu būvmateriālu pieprasījums drīzāk ir samazinājies Komisijas izpētītajā laikposmā. Šādos apstākļos prasītājas nepamatotais apgalvojums, ka cenas ir pieaugušas tikai ražošanas izmaksu pieauguma dēļ un vispārējā cenu līmeņa attīstības dēļ, nešķiet patiesībai atbilstošs, ticamāk šķiet, ka kalcija silikāta ķieģeļu cenas pēc koncentrācijas ir samazinājušās vai vismaz nostabilizējušās pieprasījuma samazināšanās un spējas saražot vairāk nekā nepieciešams rezultātā.

283    Šajā sakarā prasītājas iebildumi par paziņojumu, kurus Komisija ir ieguvusi no tirgus dalībniekiem attiecībā uz citu būvmateriālu cenu līmeni – stabilu vai krītošu – no 1999. gada līdz 2002. gadam, neatbilstību ir noraidāmi. Patiešām, īpaši no tirgotāja Stenncentrum Utrecht 2002. gada februāra paziņojuma, kas ir iekļauts Komisijas lietā un uz kuru prasītāja atsaucas savos dokumentos, pamatojot apgalvojumu, ka CVK praktizētā kalcija silikāta ķieģeļu cena nav tikusi paaugstināta vai ka tieši otrādi – citu būvmateriālu cenas tika paaugstinātas, izriet, ka “dažu kalcija silikāta ķieģeļu ražotāju cenas samazinājās par [20–30] % tirgus mehānisma dēļ”, ka “tas pats notika lietošanai gatava betona sektorā”, bet “CVK, vienīgajam kalcija silikāta ķieģeļu piedāvātājam, nepastāvēja šī problēma un tas būtiski paaugstināja cenas 2001. un 2002. gadā”. Tātad ar šo paziņojumu katrā ziņā netiek atbalstīti prasītājas apgalvojumi.

284    Turklāt prasītāja nekādā gadījumā nav paskaidrojusi iemeslus, kāpēc ir kļūdaini Rāba Karhera paskaidrojumi, kas sniegti 2002. gada 16. maijā noklausīšanās laikā Komisijā, saskaņā ar kuriem pirms koncentrācijas vēl dažos gadījumos bija iespējamas sarunas par cenām ar atsevišķiem kalcija silikāta ķieģeļu ražotājiem, bet pēc koncentrācijas šie uzņēmumi atteicās no jebkādām personīgām sarunām ar klientiem un lika tiem vērstiem pie CVK.

285    No minētā izriet, ka Komisijas apgalvojums par CVK cenu politiku pēc koncentrācijas realizācijas juridiski pietiekami apliecina, ka ar attiecīgo koncentrāciju ir radīts dominējošais stāvoklis, kas ļauj šim uzņēmumam lielā mērogā darboties neatkarīgi no saviem konkurentiem un klientiem. Tādēļ nav jāpārbauda citi prasītājas iebildumi.

286    Tātad Komisija, nepārkāpjot Regulas Nr. 4064/89 2. pantu, Apstrīdētā lēmuma 126. apsvērumā ir nolēmusi, ka attiecīgā koncentrācija CVK rada dominējošo stāvokli Attiecīgajā tirgū, kā rezultātā tiek būtiski traucēta efektīva konkurence kopējā tirgū vai ievērojamā tā daļā.

287    Tātad otrā pamata otrā daļa un šis pamats kopumā ir noraidāmi.

3.     Par trešo pamatu par Regulas Nr. 4064/89 3. panta un 8. panta 2. punkta, kā arī samērīguma principa pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

288    Prasītāja apgalvo, pirmkārt, ka saskaņā ar Regulu Nr. 4064/89 Komisija nav kompetenta pieprasīt, lai Haniel un prasītāja piedāvātu tādas papildu saistības pēc piedāvātā saistību projekta, kuras izbeigtu kopīgu kontroli, kāda šiem uzņēmumiem ir pār CVK, atjaunojot mainīgu vairākumu CVK, jo ar šo projektu koncentrācija, par kuru bija jāpaziņo saskaņā ar Regulu Nr. 4064/89, pārtrauc eksistēt. Pēc prasītājas domām, pēc saistību piedāvājuma projekta Komisija vairs nevarēja pieprasīt papildu saistību piedāvājumus, kuru rezultātā CVK tiktu sadalīts, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma, jo vairāk nepastāvēs koncentrācija Regulas Nr. 4064/89 nozīmē. Prasītāja replikā paskaidro, ka šis princips attiecas arī uz gadījumu, kad koncentrācija ir jau realizēta, kā tas ir šajā lietā. Tālāk prasītāja atzīmē, ka pretēji Komisijas uzskatam tam, ka, neraugoties uz sākotnējiem saistību piedāvājumiem, CVK arī turpmāk Attiecīgajā tirgū būs dominējošs stāvoklis, nav nozīmes. Prasītāja uzskata, ka atbilstoši Regulai Nr. 4064/89 juridiski saistoši lēmumi ir jāpieņem vienīgi par Kopienu mēroga koncentrācijām un Komisija nav pilnvarota veikt pasākumus, lai sadalītu uzņēmumus, kuriem ir dominējošs stāvoklis. Prasītāja uzskata, ka Komisija ir pārkāpusi savas pilnvaras un Regulas Nr. 4064/89 3. pantu un 8. panta 2. punktu, pieprasot saistības papildus sākotnējam saistību piedāvājuma projektam.

289    Otrkārt, prasītāja uzskata, ka Komisija, pieprasot saistības, kuru rezultātā CVK tiktu sadalīts, kas ir vairāk nekā nepieciešams, lai atjaunotu stāvokli pirms koncentrācijas, ir pārkāpusi arī samērīguma principu. Pēc prasītājas domām, tā kā saistību piedāvājumi atbilst Regulā Nr. 4064/89 paredzētajiem nosacījumiem, Komisijai ir jāapstiprina mazāk ierobežojošu saistību grupa, kas šajā gadījumā nav izdarīts.

290    Komisija par jautājumu par tās kompetenci piebilst vispirms, ka, ja lietas dalībnieki, kas tai paziņoja par koncentrāciju, nolemj koncentrāciju neturpināt un atsauc paziņojumu, tā nevar uzstāt, lai tiktu izpildītas saistības.

291    Tomēr šajā gadījumā Komisija uzskata, ka situācija atšķiras, jo attiecīgā koncentrācija ir jau realizēta. Šādā gadījumā Komisija uzskata, ka tai jārīkojas saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 8. panta 4. punktu, lai izbeigtu koncentrāciju un atjaunotu efektīvu konkurenci ar citu piemērotu darbību palīdzību. Komisija atgādina arī, ka šajā gadījumā koncentrācija sastāv no diviem darījumiem. Pēc Komisijas domām, lai atjaunotu efektīvas konkurences apstākļus, nepietiek ar to, ka Haniel un prasītāja atsakās kopīgi pārņemt kontroli pār CVK, jo CVK turpina atrasties dominējošā stāvoklī attiecīgajā tirgū. Tātad, ja lietas dalībnieki apņemas izbeigt kopīgu kontroli, Komisija uzskata, ka tā nezaudē tiesības pārbaudīt koncentrāciju saskaņā ar Regulu Nr. 4064/89. Pēc Komisijas domām, tās kompetence ir noteikta vienīgi atkarībā no paziņošanas pienākumam pamatā esošās procedūras un nevis atkarībā no piedāvātajām saistībām. Komisijai jāpasludina koncentrācija par saderīgu ar kopējo tirgu atbilstoši Regulas Nr. 4064/89 8. panta 2. punktam, ja tiek izpildītas Apstrīdētajam lēmumam pievienotās piedāvātās saistības.

292    Par iespējamo samērīguma principa pārkāpumu Komisija uzskata, ka tā pilnībā ir ievērojusi minēto principu. Komisija uzskata, ka pirmā saistību piedāvājumu grupa tai vienkārši nedeva iespēju nodrošināt efektīvu konkurenci kopējā tirgū, jo CVK vēl joprojām būtu dominējošs stāvoklis Attiecīgajā tirgū. Tikai otrā piedāvāto saistību grupa to mainīja.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

293    Ievadam vispirms ir svarīgi atgādināt, ka Regulas Nr. 4064/89 8. panta 2. punktā ir noteikts:

“2. Ja Komisija atklāj, ka pēc attiecīgo uzņēmumu pārveidošanas, ja nepieciešams, paziņotā koncentrācija atbilst 2. panta 2. punktā uzskaitītajiem kritērijiem, tā pieņem lēmumu, kurā koncentrāciju atzīst par saderīgu ar kopējo tirgu.

Savam lēmumam Komisija drīkst pievienot nosacījumus un pienākumus, lai nodrošinātu to, ka attiecīgie uzņēmumi pilda saistības, ko tie ir uzņēmušies attiecībā pret Komisiju ar nolūku pārveidot sākotnējo koncentrācijas plānu atbilstoši kopīgajam [kopējam] tirgum.”

294    Ir jāuzsver arī, ka Regula Nr. 4064/89 pilnvaro Komisiju apstiprināt tikai tādus saistību piedāvājumus, kuru rezultātā koncentrācija var kļūt saderīga ar kopējo tirgu. Citiem vārdiem sakot, attiecīgo uzņēmumu piedāvātajām saistībām jāļauj Komisijai konstatēt, ka koncentrācija Regulas 2. panta 2. punkta nozīmē neradīs vai nepastiprinās dominējošo stāvokli (iepriekš šī sprieduma 195. punktā minētais spriedums lietā Gencor/Komisija, 318. punkts).

295    Turklāt šajā gadījumā no Apstrīdētā lēmuma 127. apsvēruma un tā pielikuma 13. punkta izriet, ka Komisija pirmām kārtām noraida saistību piedāvājumu projektu, kas paredz, ka Haniel un prasītāja pārtrauc to noslēgtā sadarbības līguma darbību, ka tās atsavina savas RAG darījuma rezultātā iegūtās uzņēmumu Anker, Vogelenzang un Van Herwaarden daļas neatkarīgam trešajam ieguvējam un ka pūlinga līgums un CVK statūti paliek spēkā.

296    Apstrīdētā lēmuma 132. apsvērumā Komisija ir pamatojusi savu atteikumu šādi:

“Komisija uzskata, ka lietas dalībnieku sākotnējais saistību piedāvājuma projekts nav pietiekams, lai izbeigtu jebkādas šaubas par konkurenci [Attiecīgajā] tirgū. Saistību piedāvājuma projekts gan tiešām izbeidz Haniel un Cementbouw kopīgo kontroli pār CVK, bet nepārtrauc CVK dominējošo stāvokli, kas izveidojies koncentrācijas rezultātā. Saistību piedāvājuma projekts ir pamatots ar šī lēmuma II daļā atspēkoto pieņēmumu, ka šajā lietā Komisija ir tiesīga pārbaudīt tikai to, kā Haniel un Cementbouw ieguva kopīgu kontroli pār CVK, bet vienlaikus notikusī CVK kontroles iegūšana tās dalībniekos uzņēmumos neietilpst tās kompetencē, pamatojoties uz NMa 1998. gada 20. oktobra lēmumu.”

297    Komisija tomēr apstiprināja Apstrīdētā lēmuma 129.–131. apsvērumā aprakstītās saistības, jo tās bija pietiekamas, lai atzītu koncentrāciju par saderīgu ar kopējo tirgu.

298    Šo saistību saturs ir šāds:

–        [konfidenciāli] termiņā pēc Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas izbeigt pūlinga līguma darbību, atcelt grozījumus CVK statūtos un izbeigt tā darbību;

–        nekavējoties izbeigt sadarbības līgumu;

–        prasītājas un Haniel saistības – vienlaikus ar pūlinga līguma darbības izbeigšanu izbeigt kopīgu kontroli pār uzņēmumiem Anker un Van Herwaarden saskaņā ar Apstrīdētā lēmuma 129. apsvērumā aprakstītajiem noteikumiem;

–        prasītājas un Haniel saistības – ja Vogelenzang atsāk savu darbību, izbeigt kopīgu kontroli pār Vogelenzang atbilstoši noteikumiem, kas attiecas uz Anker un Van Herwaarden;

–        prasītājas un Haniel saistību piedāvājums [piedāvājums attiecas uz CVK iekšējo organizāciju] (3);

–        atbildīgas pilnvarotās personas iecelšana, kas kontrolētu, kā lietas dalībnieki ievēro saistību piedāvājumus.

299    Neapstrīdot, ka lietas dalībnieki varēja piedāvāt piemērotus labojoša rakstura pasākumus, lai izbeigtu Komisijas paziņojumā par iebildumiem konstatētās “konkurences problēmas”, prasītāja tomēr būtībā apgalvo, ka, tā kā atbilstoši Regulai Nr. 4064/89 Komisijai ir paziņots tikai par darījumu otro grupu, pirmais saistību piedāvājuma projekts, kurā ir piedāvāts atcelt darījumu otro grupu un atjaunot stāvokli, kāds bija pirms koncentrācijas, pēc prasītājas domām, maina koncentrāciju tā, ka tā tiek izbeigta. Šādos apstākļos prasītāja uzskata, ka Komisija līdz ar to vairs nebija kompetenta prasīt no lietas dalībniekiem papildu saistību piedāvājumus, it īpaši CVK darbības izbeigšanu, jo tās kompetencei, piemērojot Regulu Nr. 4064/89, vairs nebija pamata. Komisijai tādēļ bija jāapstiprina pirmais saistību piedāvājums, jo tas bija pietiekams un mazāk ierobežojošs nekā galīgais piedāvājums. Prasītāja uzskata, ka Komisija tādējādi ir pārkāpusi samērīguma principu.

300    Šī argumentācija tomēr ir jānoraida.

301    Pirmkārt, ir jāatzīst, ka prasītājas apgalvojumi arī šajā jautājumā pamatojas uz kļūdainu premisu, kuru Pirmās instances tiesa ir noraidījusi, pārbaudot pirmā prasības pamata otro daļu. Proti, ir notikusi tikai viena vienīga koncentrācija, kas noslēgta 1999. gada 9. augustā un sastāv no darījumu pirmās un otrās grupas, un atbilstoši Regulai Nr. 4064/89 atrodas Komisijas kompetencē. Tādējādi pretēji prasītājas apgalvotajam pirmais saistību piedāvājuma projekts negroza koncentrāciju tā, ka tā tiek izbeigta.

302    Tātad arguments par Komisijas nekompetenci ir noraidāms.

303    Otrkārt, minētais secinājums attiecas arī uz iebildumu, ka pirmais saistību piedāvājums ir samērīgs, bet nesamērīgas ir Komisijas apstiprinātās galīgās saistības, it īpaši CVK darbības izbeigšana [konfidenciāli] termiņā pēc Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, ar kuru ir saistīta saderības ar kopējo tirgu konstatēšana.

304    No vienas puses, ir svarīgi atzīmēt, ka prasītāja nav paskaidrojusi, kā no šī sprieduma 295. punktā aprakstītā pirmā saistību piedāvājuma Komisija varēja secināt koncentrācijas saderību ar kopējo tirgu, lai gan ir skaidrs, ka šī saistību piedāvājuma ietvaros CVK dominējošais stāvoklis paliek nemainīgs atbilstoši 1999. gada 9. augustā noslēgtajai koncentrācijai. Faktiski CVK arī turpmāk, neraugoties uz kopīgās kontroles izbeigšanu, piederētu vismaz 50–60 % no Attiecīgā tirgus un tā galveno konkurentu tirgus daļas nepalielinātos.

305    Tādēļ pretēji prasītājas apgalvotajam Komisijai nebija jāapstiprina pirmais saistību piedāvājuma projekts, piemērojot Regulas Nr 4064/89 8. panta 2. punktu, jo tā no šī projekta nevar secināt, ka 1999. gada 9. augusta koncentrācijas rezultātā neizveidojas dominējošs stāvoklis šīs regulas 2. panta 2. punkta izpratnē.

306    Šo vērtējumu apstiprina arī prasītājas dokumentos minētais Regulas Nr. 1310/97 astotais apsvērums, saskaņā ar kuru “Komisija procedūras otrajā stadijā var atzīt, ka koncentrācija ir saderīga ar kopējo tirgu, [ja] sekojošas pušu atbilstošas saistības varētu pilnīgi novērst konkurences problēmas [..]”.

307    Līdz ar to lietas dalībnieku saistību piedāvājumiem, lai Komisija tos varētu apstiprināt un pieņemt lēmumu atbilstoši Regulas Nr. 4064/89 8. panta 2. punktam, ir jābūt ne tikai atbilstošiem Komisijas lēmumā konstatētajām konkurences problēmām, bet arī tās pilnībā jānovērš, tas ir mērķis, ko lietas dalībnieki, kas iesniedza paziņojumu, šajā lietā acīmredzami nav sasnieguši ar pirmo saistību piedāvājuma projektu.

308    No otras puses, attiecībā uz lietas dalībnieku galīgo saistību piedāvājumu izbeigt CVK darbību [konfidenciāli] termiņā pēc Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas – vienīgais piedāvājums, par kuru šī procesa dalībnieki faktiski diskutē – kaut arī šis piedāvājums tiešām pārsniedz stāvokļa pirms koncentrācijas atjaunošanu, jo CVK pēc šī termiņa beigām nepastāvētu pat tā agrākajā formā kā peļņu nesoša tirgotava, tomēr, lai Komisija varētu atzīt šo koncentrāciju par saderīgu ar kopējo tirgu, lietas dalībnieki, kas iesniedza paziņojumu, nav spiesti piedāvāt tikai tādas saistības, kas precīzi atjauno konkurences stāvokli pirms koncentrācijas. Atbilstoši Regulas Nr. 4064/89 8. panta 2. punktam Komisija var apstiprināt visus lietas dalībnieku saistību piedāvājumus, kas tai ļauj pieņemt lēmumu par koncentrācijas atzīšanu par saderīgu ar kopējo tirgu.

309    Visbeidzot, ir jāpiezīmē, ka, neraugoties uz to, Komisija nebija tiesīga noraidīt iepriekš šī sprieduma 298. punktā minēto lietas dalībnieku, kas iesniedza paziņojumu, galīgo saistību piedāvājumu un vai nu saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 8. panta 3. punktu pieņemt lēmumu par koncentrācijas atzīšanu par nesaderīgu ar kopējo tirgu vai saskaņā ar šīs regulas 8. panta 2. punktu pieņemt lēmumu par koncentrācijas atzīšanu par saderīgu ar kopējo tirgu, nosakot vienpusējus nosacījumus saistībā ar stāvokļa pirms koncentrācijas atjaunošanu.

310    Patiešām, pirmajā gadījumā – pieņemot negatīvu lēmumu – Komisija pārkāptu Regulas Nr. 4064/89 8. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru lēmums par koncentrācijas saderību ar kopējo tirgu ir jāpieņem, ja tā konstatē, ka koncentrācija – šajā gadījumā pēc attiecīgo uzņēmumu izdarītajiem grozījumiem – neatbilst Regulas Nr. 4064/89 2. panta 2. punktā noteiktajiem kritērijiem.

311    Otrajā gadījumā – pieņemot pozitīvu lēmumu, kas ir saistīts ar precīziem nosacījumiem attiecībā uz iepriekšējā stāvokļa atjaunošanu – Komisija būtu rīkojusies pretēji Regulas Nr. 4064/89 8. panta 2. punkta otrās daļas tekstam, kas neparedz, ka Komisija koncentrācijas saderīguma ar kopēju tirgu atzinumam drīkst vienpusēji pievienot nosacījumus neatkarīgi no lietas dalībnieku, kas iesniedza paziņojumu, piedāvātajām saistībām.

312    Šādos apstākļos nav piemērots prasītājas apgalvojums, ka nav ievērots samērīguma princips. Ievērojot šīs lietas apstākļus, vienīgi galīgais saistību piedāvājums, ko parakstīja lietas dalībnieki, kas iesniedza paziņojumu, varēja ļaut Komisijai atzīt attiecīgo koncentrāciju par saderīgu ar kopējo tirgu atbilstoši Regulas Nr. 4064/89 8. panta 2. punktam.

313    Šo secinājumu neatspēko prasītājas apgalvojums, ka Komisija patvaļīgi piespieda lietas dalībniekus, kas iesniedza paziņojumu, piedāvāt saistības izbeigt CVK darbību [konfidenciāli] termiņā no Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

314    Protams, ņemot vērā paziņojumu par iebildumiem un prasītājas atbildi uz to, ir jāatzīst, ka Komisija varēja zināmā mērā ietekmēt saistību piedāvājuma saturu un ka tā to galīgi apstiprināja Apstrīdētajā lēmumā. Tiešām paziņojumā par iebildumiem ir noteikts, ka, ja lietas dalībnieki nepiedāvās citus koriģējošus pasākumus, Komisija var, piemērojot Regulas Nr. 4064/89 8. panta 4. punktu, pieņemt lēmumu par piemērotu darbību, kas atjaunotu efektīvas konkurences apstākļus, tostarp paredzēt CVK darbības izbeigšanu.

315    Tālāk ir taisnība arī, ka attiecībā uz Haniel piedāvājums izbeigt CVK darbību varēja būt pamatots ar to, ka tas ļautu Haniel iegūt uzņēmuma Ytong Netherlands, kas darbojas šūnu betona ražošanas jomā, daļas, kā tas izriet no Komisijas 2002. gada 9. aprīļa Lēmuma 2003/292/EK 141., 142. un 151. apsvēruma, kuros koncentrācija ir atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu un Līgumu par EEZ (lieta COMP/M.2568 – Haniel/Ytong) (OV 2003, L 111, 1. lpp.).

316    Tomēr ir skaidrs, ka lietas dalībnieki, kā tas ir paskaidrots Apstrīdētā lēmuma 138. apsvērumā, ir parakstījuši apņemšanos izbeigt CVK darbību iepriekš minētajā termiņā, “jo tie uzskat[īja], ka pūlinga līguma izbeigšanas gadījumā nebūtu iedomājams, ka CVK turpinātu pastāvēt kā kopīgas tirdzniecības struktūra”.

317    Turklāt attiecībā uz Komisijas 2002. gada 9. aprīļa lēmumu (skat. šī sprieduma 315. punktu), kas attiecas vienīgi uz Haniel, šis lēmums neparedz, ka Haniel daļu nodošana Ytong Netherlands būtu saistīta ar prasībām pēc īpašām izmaiņām CVK nākotnes struktūrā. Šis lēmums paredz, ka Haniel parakstītajam atsavināšanas līgumam nebūtu priekšmeta, ja tiktu likvidēts CVK vai CVK dalībnieki vairs nebūtu uzņēmumi, kuru tiešs vai netiešs līdzdalībnieks ir Haniel (142. apsvērums). 2002. gada 9. aprīļa lēmuma 151. apsvērumā ir papildināts, ka minētajam saistību piedāvājumam nebūtu priekšmeta arī tad, ja CVK darbība tiktu izbeigta. Katrā ziņā no šī lēmuma pamatojuma neizriet, ka tas varētu piespiest prasītāju piedāvāt minētās galīgās saistības šajā lietā, jo 2002. gada 9. aprīļa lēmums neattiecas uz prasītāju.

318    Visbeidzot, prasītāja nepaskaidro, kāpēc [konfidenciāli] termiņš pēc Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas CVK darbības izbeigšanai, ko ir pieņēmusi Komisija, ņemot vērā šī gadījuma īpašos apstākļus, ir Komisijas patvaļīgi ierosināts un nesamērīgs.

319    Tādēļ ir jākonstatē, ka nav pierādīts, ka Komisija patvaļīgi piespieda lietas dalībniekus, kas iesniedza paziņojumu, piedāvāt pasākumus stāvokļa labošanai, proti, CVK darbības izbeigšanu [konfidenciāli] termiņā pēc Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. No lietas materiāliem tāpat arī neizriet, ka minētie lietas dalībnieki tika patvaļīgi piespiesti piedāvāt citus koriģējošus pasākumus, kas ietverti to galīgajā saistību piedāvājumā, attiecībā uz efektīvas konkurences atjaunošanu.

320    Šādos apstākļos un, tā kā prasītāja neapgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nolemjot, ka pušu piedāvātās galīgās saistības, tajā skaitā CVK darbības izbeigšana [konfidenciāli] termiņā pēc Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, kas ļautu atjaunot efektīvu konkurenci, ir jālemj, ka Komisija ir pamatoti nolēmusi, ka šis saistību piedāvājums ļauj attiecīgo koncentrāciju atzīt par saderīgu ar kopējo tirgu un EEZ līguma darbību, ja lietas dalībnieki to ievēro.

321    No minētā izriet, ka trešais prasības pamats un prasība kopumā ir noraidāmi.

 Par tiesāšanās izdevumiem

322    Atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tā kā prasītājai spriedums nav labvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA

(ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      prasītāja atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Legal Lindh Mengozzi

Wiszniewska-Białecka       Vadapalas

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2006. gada 23. februārī.

Sekretārs       Priekšsēdētājs

E. Coulon       H. Legal

Satura rādītājs

* Tiesvedības valoda – angļu.

1 – Konfidenciāla informācija nav uzrādīta.

2 – Konfidenciāla informācija nav uzrādīta.

3 – Konfidenciāla informācija nav uzrādīta.