VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2019. gada 12. jūlijā (*)
Valsts atbalsts – Atbalsta shēma, ko Francija nelikumīgi īstenojusi laikā no 1994. līdz 2008. gadam – STIF‑IDF piešķirtas subsīdijas investīcijām – Lēmums, ar kuru atbalsta shēma atzīta par saderīgu ar iekšējo tirgu – Priekšrocība – Ar sabiedrisko pakalpojumu saistību izpildi saistītu izmaksu kompensācija – LESD 107. panta 1. punkts – Pienākums norādīt pamatojumu
Lietā T‑738/17
Syndicat Transport Île de France (STIF-IDF), Parīze (Francija), ko pārstāv B. Le Bret un C. Rydzynski, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv L. Armati, C. Georgieva-Kecsmar un T. Maxian Rusche, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru tiek lūgts daļēji atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2017/1470 (2017. gada 2. februāris) par atbalsta shēmām SA.26763 2014/C (ex 2012/NN), kuras Francija ir īstenojusi attiecībā uz uzņēmumiem, kas veic pārvadājumus ar autobusiem Ildefransas reģionā (Région Île-de-France) (OV 2017, L 209, 24. lpp.),
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová], tiesneši V. Valančus [V. Valančius] un U. Ēbergs [U. Öberg] (referents),
sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītāja Syndicat des transports d’Île-de-France [Ildefransas Transporta apvienība] (“STIF‑IDF”) ir administratīva valsts iestāde, kas izveidota ar ordonnance n o 59‑151, du 7 janvier 1959, relative à l’organisation des transports de voyageurs dans la région parisienne ([1959. gada 7. janvāra Rīkojumu Nr. 59‑151 par pasažieru pārvadājumu organizēšanu Parīzes reģionā]; 1959. gada 10. janvāra JORF, 696. lpp.), ar tajā veiktajiem grozījumiem.
2 Kā iestāde, kas atbild par personu regulāro pārvadājumu pakalpojumu organizēšanu Ildefransas reģionā (Francija), prasītāja koordinē un finansē sabiedriskā transporta pakalpojumus, ko nodrošina Régie autonome des transports parisiens [Parīzes pārvadājumu autonomā aģentūra] (RATP), Société nationale des chemins de fer français [Francijas dzelzceļu valsts sabiedrība] (SNCF) un privāttiesiski uzņēmumi, kas ietilpst Organisation professionnelle des transports d’Île-de-France [Ildefransas transporta profesionālā organizācija] (Optile).
3 Ar 2006. gada 13. decembra Lēmumu 2006/1161 prasītāja ieviesa divu veidu secīgus līgumus, lai noteiktu jaunu līgumu organizāciju visām regulārā kolektīvā transporta līnijām Ildefransas reģiona teritorijā. 1. veida līgumi tika noslēgti uz maksimālo četru gadu laikposmu no 2007. līdz 2010. vai 2011. gadam un 2. tipa līgumi (turpmāk tekstā – “CT 2”) tika noslēgti uz atlikušo laikposmu līdz 2016. gada 31. decembrim.
4 CT 2 bija divpusēju sarunu starp prasītāju un privāttiesību uzņēmumiem, kas veic regulāra sabiedriskā transporta darbības Ildefransas reģiona teritorijā (turpmāk tekstā – “gala saņēmēji”), priekšmets. Starp prasītāju un vienu un to pašu uzņēmumu varēja tikt noslēgti vairāki CT 2. Katra CT 2 53‑3. pantā bija paredzēts, ka prasītāja sniedz finansiālu ieguldījumu uzņēmumam, kas paraksta līgumu, kā kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu saistību izpildi, kas noteiktas pēdējam minētajam saskaņā ar CT 2 5‑2. pantu.
5 Finansiālo ieguldījumu, ko prasītāja izmaksājusi gala saņēmējiem saskaņā ar CT 2, C 2. daļas mērķis bija segt visas investīciju izmaksas, kas pēdējiem minētajiem radušās, īstenojot prasītāja iepriekš apstiprinātu investīciju plānu.
6 2008. gada 17. oktobrī Eiropas Komisijā tika iesniegta sūdzība par iespējami prettiesiskām valsts atbalsta shēmām, ko veido atbalsta pasākumi, kurus atsevišķu autobusa pārvadājumu uzņēmumu interesēs laikā no 1994. gada līdz 2008. gadam īstenoja Ildefransas reģions savā teritorijā un vēlāk, sākot no 2008. gada, prasītāja šajā pašā teritorijā, tostarp izmantojot C2 ieguldījumus, kas piešķirti saistībā ar CT 2.
7 Ar 2014. gada 11. marta vēstuli Komisija paziņoja Francijas Republikai par savu lēmumu sākt formālu izmeklēšanas procedūru, kas paredzēta LESD 108. panta 2. punktā. Publicējot šo lēmumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV 2014, C 141, 38. lpp.), Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt savus apsvērumus par aplūkoto pasākumu.
8 Francijas Republika savus apsvērumus Komisijai iesniedza 2014. gada 30. aprīlī. Visi ieinteresēto personu, tostarp prasītājas, iesniegtie apsvērumi tika paziņoti Francijas Republikai, kas tos nekādi nekomentēja.
9 Komisija 2016. gada 21. jūnijā saņēma kopīgu piezīmi no četrām no septiņām ieinteresētajām personām nolūkā precizēt to nostāju pēc tam, kad bija pasludināts 2015. gada 6. oktobra spriedums Komisija/Andersen (C‑303/13 P, EU:C:2015:647). 2016. gada 9. novembrī Ildefransas reģions papildināja savus apsvērumus.
10 2017. gada 2. februārī Komisija izbeidza LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru un pieņēma Lēmumu (ES) 2017/1470 par atbalsta shēmām SA.26763 2014/C (ex 2012/NN), kuras Francija ir īstenojusi attiecībā uz uzņēmumiem, kas veic pārvadājumus ar autobusiem Ildefransas reģionā (Région Île-de-France) (OV 2017, L 209, 24. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
11 Apstrīdētajā lēmumā Komisija tostarp uzskatīja, ka atbalsta shēma, ko veido C2 ieguldījumi, kurus prasītāja piešķīrusi, lai segtu investīciju izmaksas, kas radušās gala saņēmējiem, izpildot CT 2 (turpmāk tekstā – “strīdīgā atbalsta shēma”), ir saderīga ar iekšējo tirgu. Turpretī tā konstatēja, ka, ciktāl atbalsts, kas tika piešķirts saskaņā ar strīdīgo atbalsta shēmu, netika paziņots un ir jāuzskata par “jaunu atbalstu”, minētā shēma tika īstenota prettiesiski, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu.
12 Apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 3. un 4. pants ir šādi:
“3. pants
Atbalsta shēma, kuru [Francijas Republika] nelikumīgi ir īstenojusi kā C2 ieguldījumus, ko STIF piešķīra saskaņā ar CT 2, ir saderīga ar iekšējo tirgu.
4. pants
Šis lēmums ir adresēts Francijas Republikai.”
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
13 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 3. novembrī, prasītāja, pamatojoties uz LESD 263. pantu, cēla šo prasību, lūdzot daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu.
14 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu vienīgi tiktāl, ciktāl Komisija C2 ieguldījumus, kas piešķirti saskaņā ar CT 2, ir kvalificējusi kā “atbalsta shēmu, [..] [kura ir nelikumīgi īstenota]”;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
15 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– galvenokārt, atzīt prasību par nepieņemamu;
– pakārtoti, prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par pieņemamību
16 Komisija, neizvirzot iebildi par nepieņemamību kā atsevišķu dokumentu, pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 130. panta 1. punktu, lūdz atzīt prasību par nepieņemamu, pamatojoties uz to, ka prasītājai nav locus standi un intereses celt prasību.
17 Prasītāja apstrīd Komisijas argumentus. Tā norāda, ka, lai gan tā nav apstrīdētā lēmuma adresāte, tā ir tiesīga celt šo prasību.
18 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Eiropas Savienības tiesa ir tiesīga izvērtēt, ņemot vērā katras lietas apstākļus, vai pareiza tiesvedība pamato prasības noraidīšanu pēc būtības, nelemjot vispirms par tās pieņemamību (spriedumi, 2002. gada 26. februāris, Padome/Boehringer, C‑23/00 P, EU:C:2002:118, 51. un 52. punkts, un 2015. gada 14. septembris, Brouillard/Tiesa, T‑420/13, nav publicēts, EU:T:2015:633, 18. punkts).
19 Šīs lietas apstākļos Vispārējā tiesa uzskata, ka procesuālās ekonomijas nolūkos vispirms ir jāizvērtē prasības pamatotība, sākotnēji nelemjot par tās pieņemamību.
Par lietas būtību
20 Savas prasības pamatojumam prasītāja būtībā izvirza divus pamatus. Pirmais pamats izriet no LESD 107. panta 1. punkta pārkāpuma, ciktāl Komisija apstrīdētajā lēmumā esot kļūdaini uzskatījusi, ka strīdīgā atbalsta shēma neatbilst ceturtajam kritērijam, kas noteikts 2003. gada 24. jūlija sprieduma Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415) 88.–93. punktā (turpmāk tekstā – “Altmark kritēriji”), un tādējādi tai ir piemērojama šī tiesību norma. Otrais pamats izriet no pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpuma, un tā pamatā ir apgalvojums, ka Komisija neesot pienācīgi izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā apstrīdētajā lēmumā uzskatīja, ka strīdīgā atbalsta shēma neatbilst ceturtajam Altmark kritērijam.
21 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pamata par pamatojuma neesamību vai nepietiekamību mērķis ir pierādīt būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu un tamdēļ tas kā tāds ir jāizskata nošķirti no apstrīdētā lēmuma pamatojuma precizitātes novērtējuma, kura kontrole ir veicama šī lēmuma pamatotības pārbaudes ietvaros (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink's France, C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 67. punkts, un 2005. gada 15. decembris, Itālija/Komisija, C‑66/02, EU:C:2005:768, 26. punkts).
22 No tā izriet, ka otrais pamats, kura mērķis ir konstatēt pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, ir jāizvērtē pirms pirmā pamata, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu pēc būtības.
Par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu
23 Ar otro pamatu prasītāja būtībā apgalvo, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav pienācīgi izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka strīdīgā atbalsta shēma neatbilst ceturtajam Altmark kritērijam.
24 Īpaši prasītāja apgalvo, ka Komisijas veiktā ceturtā Altmark kritērija analīze nesaskan ar konstatējumu par pārmērīgas kompensācijas neesamību, ko Komisija veica, izvērtējot trešo Altmark kritēriju. Tā uzskata, ka šāda pārmērīgas kompensācijas neesamība noteikti nozīmējot, ka C2 ieguldījumi atspoguļo sabiedrībai viszemāko cenu un ka ceturtais Altmark kritērijs ir izpildīts.
25 Prasītāja turklāt uzskata, ka Komisija nav izskaidrojusi, kādēļ uzņēmumi, kas tika izraudzīti par paraugu salīdzinošai cenu analīzei, neattēloja labi vadītus uzņēmumus judikatūras, kas izriet no 2003. gada 24. jūlija sprieduma Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415), izpratnē. Apstrīdētā lēmuma 220. apsvērumā tā, neraugoties uz apstākļiem, kas tai tika darīti zināmi, apstiprināja, ka “nekas neliecina, ka STIF izmantotais paraugs attēlotu labi vadītus uzņēmumus”.
26 Komisija apstrīd prasītājas argumentus. Tā atgādina, ka četri Altmark kritēriji viens no otra atšķiras. Tā turklāt uzskata, ka apstrīdētais lēmums un it īpaši analīze saistībā ar ceturto Altmark kritēriju ir pienācīgi pamatoti.
27 Jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 296. panta otro daļu tiesību akti ir jāpamato. Turklāt saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punktu tiesības uz labu pārvaldību ietver pārvaldes pienākumu pamatot savus lēmumus.
28 Turklāt, lai pasākumu kvalificētu par “valsts atbalstu”, ir jābūt izpildītiem visiem LESD 107. panta 1. punktā minētajiem nosacījumiem. Tādējādi, lai pasākumu kvalificētu par valsts atbalstu, šajā tiesību normā it īpaši tiek prezumēta uzņēmumam dotas priekšrocības esamība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 22. oktobris, EasyPay un Finance Engineering, C‑185/14, EU:C:2015:716, 35. un 36. punkts un tajos minētā judikatūra).
29 Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 107. panta 1. punkts neattiecas uz valsts pasākumu, kas tiek uzskatīts kā kompensācija par saņēmēju uzņēmumu sniegtajiem pakalpojumiem, pildot sabiedrisko pakalpojumu saistības, tādēļ, ka šie uzņēmumi patiesībā negūst finansiālas priekšrocības un minētā pasākuma sekas nav šiem uzņēmumiem labvēlīgāku konkurences apstākļu radīšana salīdzinājumā ar konkurējošiem uzņēmumiem (skat. spriedumu, 2015. gada 22. oktobris, EasyPay un Finance Engineering, C‑185/14, EU:C:2015:716, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).
30 Tomēr, lai šāda kompensācija konkrētajā gadījumā netiktu kvalificēta par valsts atbalstu, ir jāizpilda Altmark kritēriji.
31 Tādējādi, pirmkārt, saņēmušajam uzņēmumam faktiski ir jābūt patiešām uzticētai sabiedrisko pakalpojumu saistību izpildei un šīm saistībām ir jābūt skaidri definētām. Otrkārt, kompensācijas aprēķināšanas parametriem ir jābūt iepriekš objektīvi un pārskatāmi noteiktiem. Treškārt, kompensācija nedrīkst pārsniegt to, kas ir nepieciešams visu tādu izmaksu vai to daļas segšanai, kuras radušās saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu saistību izpildi. Ceturtkārt, nepieciešamās kompensācijas apmērs jānosaka, pamatojoties uz tādu izmaksu analīzi, kādas tipiskam, labi vadītam un pieprasīto sabiedrisko pakalpojumu prasību izpildei pienācīgi aprīkotam uzņēmumam rastos saistībā ar šo saistību izpildi.
32 No tā izriet, ka valsts pasākums, kas neatbilst vienam vai vairākiem no iepriekš 31. punktā uzskaitītajiem kritērijiem, var tikt uzskatīts par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 24. jūlijs, Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg, C‑280/00, EU:C:2003:415, 94. punkts).
33 Šajā gadījumā jākonstatē, ka, pretēji prasītājas norādītajam, Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pienācīgi norādījusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka strīdīgā atbalsta shēma neatbilst ceturtajam Altmark kritērijam. Konkrētāk, apstrīdētā lēmuma 220. apsvērumā Komisija norādīja, ka, lai gan izmaksu salīdzinošās analīzes, ko prasītāja veikusi pirms CT 2 noslēgšanas, pamatā ir precīzi cipari un tā atspoguļo izsmeļošas zināšanas par pasažieru pārvadājumu tirgu, minētās analīzes mērķis ir precizēt mainīgos rādītājus, kas ir lietderīgi, vienojoties par ekspluatācijas izmaksām, nevis pārliecināties, ka izmaksas par investīcijām, ko sedz C2 ieguldījums, atbilst tipiska, labi vadīta un pienācīgi aprīkota uzņēmuma izmaksām judikatūras, kas izriet no 2003. gada 24. jūlija sprieduma Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415), izpratnē.
34 Pretēji prasītājas apgalvotajam, šī Komisijas argumentācija skaidri atspoguļo motīvus, kas ir pamatā tās secinājumam, saskaņā ar kuru strīdīgā atbalsta shēma neatbilst ceturtajam Altmark kritērijam.
35 Turklāt ir jānoraida prasītājas arguments, kas izriet no tā, ka Komisija neesot izskaidrojusi, kādēļ uzņēmumi, kas tika izraudzīti par paraugu salīdzinošai cenu analīzei, neattēloja labi vadītus uzņēmumus judikatūras, kas izriet no 2003. gada 24. jūlija sprieduma Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415), izpratnē, jo Komisija būtībā apstrīdētā lēmuma 220. apsvērumā konstatēja, ka nav apstākļu lietā, kas tai ļautu secināt, ka šis paraugs atbilst šādam kritērijam, un prasītāja nav iesniegusi nevienu precizējumu par apstākļiem, uz kuriem tā esot norādījusi administratīvā procesa laikā.
36 Prasītāja savos apsvērumos, atbildot uz Komisijas lēmumu uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru saistībā ar strīdīgo atbalsta shēmu, vienīgi apgalvo, ka salīdzinošā izmaksu analīze esot veikta saistībā ar “tās provinces uzņēmumiem, kuros līgums tika noslēgts pēc uzaicinājuma procedūras”, tad kvalificē šos uzņēmumus par “tipiskiem, labi vadītiem un atbilstoši aprīkotiem”, neprecizējot apstākļus, kas varētu likt veikt šādu secinājumu.
37 Šādos apstākļos Komisijai nevar tikt pārmests, ka tā ir veikusi vienīgi īsu analīzi jautājumā par to, vai uzņēmumi, kurus prasītāja izraudzījās kā paraugu, veicot salīdzinošo cenu analīzi, neatspoguļo labi vadītus uzņēmumus judikatūras, kas izriet no 2003. gada 24. jūlija sprieduma Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415), izpratnē.
38 Attiecībā uz prasītājas argumentiem saistībā ar apgalvotajām pretrunām Komisijas argumentācijā apstrīdētajā lēmumā jāatgādina, ka trešais un ceturtais Altmark kritērijs neapšaubāmi ir cieši saistīti, ciktāl katrs no tiem pieprasa, lai tiktu noteiktas izmaksas un ieņēmumi un peļņa saistībā ar sabiedrisko pienākumu saistību izpildi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 12. februāris, BUPA u.c./Komisija, T‑289/03, EU:T:2008:29, 246. punkts).
39 Tomēr šādas ciešas saiknes pastāvēšana neizslēdz to, ka četri Altmark kritēriji viens no otra atšķiras un ka tie ir kumulatīvi jāizpilda, lai kompensācijai netiktu piemērota valsts atbalsta kvalifikācija (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. decembris, Abertis Telecom Terrestre un Telecom Castilla-La Mancha/Komisija, T‑37/15 un T‑38/15, nav publicēts, EU:T:2016:743, 76. punkts).
40 Šajā gadījumā katrā ziņā jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija nav analizējusi strīdīgo atbalsta shēmu, ņemot vērā trešo Altmark kritēriju. Apstrīdētā lēmuma 218. apsvērumā Komisija vienīgi norādīja, ka, tā kā ir pierādīta C2 ieguldījumu atbilstība pirmajam Altmark kritērijam, tai vēl jāizvērtē to atbilstība otrajam, trešajam un ceturtajam Altmark kritērijam, un, tā kā šie kritēriji ir kumulatīvi, tā vienīgi pierādīja, ka ceturtais kritērijs nav izpildīts, lai secinātu, ka minētie ieguldījumi sniedz ekonomiskas priekšrocības, pirms tā faktiski nonāk pie šāda secinājuma apstrīdētā lēmuma 221. apsvērumā.
41 Ņemot vērā šos apstākļus, jākonstatē, ka prasītājas argumentu saistībā ar iespējami pretrunīgo vērtējumu, ko Komisija esot veikusi attiecībā uz, pirmkārt, trešo Altmark kritēriju un, otrkārt, ceturto Altmark kritēriju, pamatā ir kļūdaina apstrīdētā lēmuma interpretācija, tādējādi tos nevar atbalstīt.
42 Tādējādi jāsecina, ka Komisija nav pieļāvusi LESD 296. pantā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.
43 Otrais pamats ir jānoraida.
Par strīdīgās atbalsta shēmas vērtējumu saistībā ar ceturto Altmark kritēriju
44 Ar pirmo pamatu prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir pieļāvusi vairākas kļūdas tiesību piemērošanā un vērtējumā, izvērtējot strīdīgo atbalsta shēmu saistībā ar ceturto Altmark kritēriju.
45 Komisija apstrīd prasītājas argumentus.
46 Jāatgādina, ka saskaņā ar ceturto Altmark kritēriju, ja uzņēmums sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām konkrētajā gadījumā nav izvēlēts publiskā iepirkuma procedūras rezultātā, kas ļautu izvēlēties pretendentu, kurš spēj šos pakalpojumus piedāvāt par sabiedrībai viszemāko cenu, kompensācijas apjoms nosakāms, pamatojoties uz to izdevumu analīzi, kādi, pildot šīs saistības, rastos tipiskam uzņēmumam, kas ir labi vadīts un adekvāti nodrošināts, lai spētu izpildīt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, ņemot vērā atbilstošos rēķinus un paredzot saprātīgu peļņu par šo saistību izpildi (spriedums, 2003. gada 24. jūlijs, Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg, C‑280/00, EU:C:2003:415, 93. punkts).
47 Šajā gadījumā Komisija uzskatīja, ka ceturtais Altmark kritērijs nav izpildīts. Konkrētāk, apstrīdētajā lēmumā tā uzskatīja, ka C2 ieguldījumu apmērs, kas izmaksāts saskaņā ar strīdīgo atbalsta shēmu, netika aprēķināts, pamatojoties uz salīdzinošu izmaksu analīzi, kas labi vadītam uzņēmumam 2003. gada 24. jūlija sprieduma Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415) izpratnē rastos par identisku pakalpojumu veikšanu.
48 Prasītāja, pirmkārt, apgalvo, ka, pretēji Komisijas secinātajam apstrīdētajā lēmumā, uzņēmumi, kas tika izraudzīti par paraugu salīdzinošai cenu analīzei, attēloja labi vadītus uzņēmumus 2003. gada 24. jūlija sprieduma Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415) izpratnē. Tā uzskata, ka šajā paraugā papildus pārvadājumu pakalpojuma sniedzējiem, ar kuriem bija noslēgti 1. tipa līgumi, bija iekļauti arī sabiedriskā transporta uzņēmumi, kuriem bija uzticēti uzdevumi, kas ir salīdzināmi ar sabiedrisko pakalpojumu uzdevumiem ārpus Ildefransas reģiona, kas tika piešķirti saistībā ar atvērtu, pārskatāmu un nediskriminējošu uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu.
49 Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisijai esot bijis jāuzskata, ka tās salīdzinošā izmaksu analīze ļāva nodrošināt to, ka izmaksas saistībā ar investīcijām, kas radušās gala saņēmējiem, atbilst tipiska labi vadīta un adekvāti aprīkota uzņēmuma izmaksām 2003. gada 24. jūlija sprieduma Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415) izpratnē.
50 Treškārt, prasītāja uzskata, ka Komisija nav ņēmusi vērā līdzekļus un metodes, ko tā ir izmantojusi pirms C2 ieguldījumu apmēra noteikšanas, lai pārbaudītu, ka šī summa nepārsniedz izmaksas, kas rodas tipiskam, labi vadītam un pienācīgi aprīkotam uzņēmumam 2003. gada 24. jūlija sprieduma Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415) izpratnē.
51 Ceturtkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija nav piešķīrusi pienācīgu nozīmi ex post pārbaudēm, ko tā veica gala saņēmējiem. Šajā ziņā tā precizē, ka CT 2 paredzēja pastāvīgu gala saņēmējiem radušos izmaksu pārbaudes sistēmu, kas ļāva pārbaudīt transportlīdzekļu, kuru iegāde tika finansēta ar C2 ieguldījumiem, kas izmaksāti saskaņā ar CT 2, esamību, daudzveidību un atbilstību.
52 Piektkārt, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā nav ņēmusi vērā tirgus izpēti, kas tika veikta administratīvās procedūras laikā (prasības pieteikuma A 7 pielikums), no kuras izrietot, ka vidējās gala saņēmēju izmaksas par kilometru ir salīdzināmas ar izmaksām, kas rodas uzņēmumiem, kas īsteno savu darbību ārpus Ildefransas reģiona teritorijas.
53 Komisija apgalvo, ka tā esot pienācīgi ņēmusi vērā salīdzinošo cenu analīzi, ko prasītāja veica pirms CT 2 noslēgšanas. Tomēr tā uzskata, ka nav informācijas lietas materiālos, kas tai ļautu secināt, ka prasītājas izmantotais paraugs attēlotu tipiskus, labi vadītus un pienācīgi aprīkotus uzņēmumus 2003. gada 24. jūlija sprieduma Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415) izpratnē. Turklāt tā uzskata, ka vidējā izpildījuma vērtība, kas izmantota šajā analīzē, neļāva nošķirt ar aprīkojuma ekspluatāciju saistītās izmaksas no izmaksām, kas saistītas ar investīcijām attiecībā uz šo pašu aprīkojumu.
54 Šajā ziņā, pirmkārt, jānorāda, ka metodoloģiskajiem līdzekļiem, ko prasītāja izmantoja pirms C2 ieguldījumu summas noteikšanas, lai veiksmīgi vadītu pārrunas par CT 2, kā arī dažādajām ex post pārbaudēm, lai pārbaudītu gala saņēmēju veiktās investīcijas, nav nozīmes vai arī katrā ziņā tie nav pietiekami, lai saskaņā ar ceturto Altmark kritēriju noteiktu, vai kompensācijas apmērs ir noteikts, balstoties uz izmaksām, kas radušās tipiskam uzņēmumam, kas ir labi vadīts un pienācīgi nodrošināts, lai spētu izpildīt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības.
55 Prasītājas izmantoto metodoloģisko līdzekļu mērķis bija vienīgi nodrošināt veiksmīgas pārrunas par CT 2 un pārbaudīt izmaksas, kas faktiski radušās gala saņēmējiem. Konkrētāk, prasītāja procesuālajos rakstos precizē, ka metodoloģiskie līdzekļi, kas izmantoti pirms izmaksāto ieguldījumu C2 daļas summas noteikšanas, ļaujot veikt izmaksu analīzi par katru no subsidētajiem tīkliem, veicot pārrunas ar uzņēmumiem CT 2 ietvaros. Tomēr tā nepierāda, ka šie paši līdzekļi tai būtu ļāvuši nodrošināt, ka minētajiem saņēmējiem izmaksātās kompensācijas apmērs atbilst ceturtajā Altmark kritērijā paredzētajām prasībām. Attiecībā uz ex post pārbaudes sistēmu, ko prasītāja ieviesusi, lai nodrošinātu produktivitāti un gala saņēmēju sniegto pakalpojumu kvalitāti, jākonstatē, ka tai nav nozīmes, pārbaudot, ka pirms šīs pārbaudes izmaksāto ieguldījumu C2 daļas apmērs tika noteikts, pamatojoties uz izmaksām, kas radušās tipiskam uzņēmumam, kas ir labi vadīts un pienācīgi nodrošināts, lai spētu izpildīt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības.
56 Otrkārt, jākonstatē, ka prasītāja nav iesniegusi citus pierādījumus, kas būtu pietiekami precīzi, lai varētu pierādīt, ka tā ir veikusi nepieciešamās pārbaudes, lai pārliecinātos, ka atsauces uzņēmumi, kas izmantoti tās salīdzinošajā cenu analīzē, var tikt uzskatīti par tādiem, kas ir labi vadīti un pienācīgi nodrošināti 2003. gada 24. jūlija sprieduma Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415) izpratnē.
57 Kā pamatoti norāda Komisija, prasītāja būtībā norāda, ka, ciktāl uzņēmumi, kas ir reģistrēti ārpus Ildefransas reģiona un kurus tā izvēlējās savas salīdzinošās cenu analīzes veikšanai, bija pakļauti konkursa procedūrai atbilstoši loi n o 93‑122, du 29 janvier 1993, relative à la prévention de la corruption et à la transparence de la vie économique et des procédures publiques ([1993. gada 29. janvāra Likums Nr. 93‑122 par korupcijas novēršanu un saimnieciskās dzīves un publisko procedūru pārskatāmību]; 1993. gada 30. janvāra JORF, 1588. lpp.; turpmāk tekstā – “Sapēna likums”), tie uzreiz bija jāuzskata par labi vadītiem uzņēmumiem 2003. gada 24. jūlija sprieduma Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415) izpratnē.
58 Tomēr no judikatūras izriet, ka, izņemot gadījumu, kad saņēmēja uzņēmuma izvēle ir tikusi veikta, izmantojot publiskā iepirkuma procedūru, ceturtais Altmark nosacījums paredz, ka šiem parametriem ir jābūt balstītiem uz tipiska, labi pārvaldīta uzņēmuma, kuram ir pienācīgs aprīkojums, piemēru, lai varētu izpildīt sabiedriskajam pakalpojumam izvirzītās prasības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 24. septembris, Viasat Broadcasting UK/Komisija, T‑125/12, EU:T:2015:687, 82. punkts).
59 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka šāda uzņēmuma atrašanas mērķis ir optimizēt kompensācijas apmēru, kas tiek uzskatīts par nepieciešamu, lai īstenotu piešķirtā sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu un izvairītos no tā, ka par atsauci, aprēķinot šīs kompensācijas apmēru, tiek izmantotas neefektīva uzņēmuma paaugstinātas izmaksas.
60 Šajā gadījumā, lai arī prasītāja precizē, ka tā savu salīdzinošo izmaksu analīzi balsta uz tādu uzņēmumu vidējām vērtībām vai rādītājiem, kuri ne tikai ir vienkārši piedalījušies Sapēna likumā paredzētajā uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu procedūrā, bet arī ir noslēguši līgumus šīs procedūras rezultātā, tā nesniedz precīzu informāciju par šīs procedūras noteikumiem un vienīgi norāda, ka pēdējā minētā savas ietekmes un mērķa dēļ esot pielīdzināma publisku līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrai.
61 Konkrētāk, prasītāja apgalvo, ka Sapēna likumā paredzētajai uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu procedūrai esot bijusi “pierādīta pozitīva ietekme uz cenu pazemināšanos un [sabiedrisko pakalpojumu deleģēšanas] attiecīgajās nozarēs izmaksu pārvaldību”. Tomēr tā precīzi nepierāda, kā šī procedūra un it īpaši šajā kontekstā izmantotie selekcijas kritēriji pieļāva tādu uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu līmeni, kas ir salīdzināms ar līmeni, kas raksturīgs konkursa procedūrai publisku līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras mērķiem. Tā turklāt nesniedz nekādus precizējumus attiecībā uz apgalvoto cenas samazinājumu un neizskaidro, kā šāds samazinājums tai esot ļāvis nodrošināt, ka līgumus, kas piešķirti saskaņā ar Sapēna likumā paredzēto procedūru, īstenoja uzņēmumi, kas bija noslēguši šos līgumus par sabiedrībai viszemāko cenu.
62 Tas jāpapildina ar faktu, ka dati, kurus prasītāja ir ņēmusi vērā, īpaši tie, kas ir saistīti ar vidējo izmaksu par kilometru (prasības pieteikuma A 7 pielikums), neļauj nošķirt ar investīcijām saistītās izmaksas, kam vienīgajām ir nozīme, veicot salīdzinājumu ar apmēru, kas tika piešķirts saskaņā ar C2 ieguldījumu, no citām izmaksām, kas radušās izraudzītajiem uzņēmumiem, nolūkā veikt salīdzinošu cenu analīzi. Prasītāja turklāt šajā ziņā precizē, ka uzņēmumu, kas savas darbības veic ārpus Ildefransas reģiona teritorijas, līgumos, kurus tā ir analizējusi, “neapšaubāmi” neietilpstot visas ar investīcijām un, konkrētāk, ritošā sastāva iegādi saistītās izmaksas.
63 Šādos apstākļos Komisija apstrīdētā lēmuma 220. apsvērumā ir pamatoti uzskatījusi, ka prasītājas salīdzinošo izmaksu analīzi interesēja galvenokārt ekspluatācijas mainīgie rādītāji, piemēram, autobusu komerciālais ātrums vai ar transportlīdzekli nobraukto stundu skaits, kas nenoliedzami ir lietderīgi, pārrunājot ekspluatācijas izmaksas un nosakot C1 ieguldījumu definīciju (kas tika piešķirta arī saistībā ar CT 2 un kuras mērķis tieši bija kompensēt radušās ekspluatācijas izmaksas), bet kas neļāva nodrošināt, ka investīciju izmaksas, ko sedz C2 ieguldījumi, atbilst izmaksām, kas radušās tipiskam uzņēmumam, kas ir labi vadīts un pienācīgi aprīkots 2003. gada 24. jūlija sprieduma Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415) izpratnē.
64 Tādējādi ir jāsecina, ka prasītājas iesniegtie pierādījumi neļauj pierādīt, ka strīdīgās atbalsta shēmas vērtējumā, ko Komisija veic apstrīdētajā lēmumā saistībā ar ceturto Altmark kritēriju, ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā vai vērtējumā.
65 Tā kā 2003. gada 24. jūlija spriedumā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415) noteiktie kritēriji ir kumulatīvi, Komisijai vienīgi bija jāpierāda, ka nav izpildīts viens no šiem kritērijiem, lai secinātu, ka ar strīdīgo atbalsta shēmu gala saņēmējiem tika sniegta ekonomiska priekšrocība un ka tā tādējādi ir uzskatāma par valsts atbalsta shēmu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.
66 Tādējādi pirmais pamats, kā arī visa šī prasība kopumā ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
67 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
68 Tā kā šajā gadījumā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus atbilstoši tās prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
nospriež:
1) Prasību noraidīt.
2) Syndicat Transport Île de France (STIF-IDF) papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 12. jūlijā.
[Paraksti]
Satura rādītājs