ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT]
SECINĀJUMI,
sniegti 2014. gada 18. novembrī (1)
Lieta C‑146/13
Spānijas Karaliste
pret
Eiropas Parlamentu,
Eiropas Savienības Padomi
Prasība atcelt tiesību aktu – Ciešākas sadarbības īstenošana – Vienotas patentaizsardzības izveide – Regula (ES) Nr. 1257/2012 – Efektīva pārbaude tiesā – Juridiskā pamata neesamība – Pilnvaru nepareiza izmantošana – Autonomijas un vienveidības principi – Likumības pārbaude – Savienības tiesību piemērošana
1. Savā prasībā Spānijas Karaliste lūdz atcelt Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1257/2012, ar ko īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz vienotas patentaizsardzības izveidi (2).
2. Šo regulu pieņēma, ņemot vērā Padomes 2011. gada 10. marta Lēmumu 2011/167/ES, ar ko atļauj ciešāku sadarbību attiecībā uz vienotas patentaizsardzības izveidi (3).
3. Tas veido “vienotā patenta paketi” kopā ar Padomes 2012. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1260/2012, ar ko īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz vienotas patentaizsardzības izveidi, ciktāl tas attiecas uz piemērojamo tulkošanas kārtību (4), un 2013. gada 19. februārī parakstīto Vienotās patentu tiesas izveides nolīgumu (5).
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Starptautiskās tiesības
1) Eiropas Patentu konvencija
4. Konvencijas par Eiropas patentu piešķiršanu (Eiropas Patentu konvencija), kas ir parakstīta Minhenē 1973. gada 5. oktobrī un stājusies spēkā 1977. gada 7. oktobrī (6), 2. pantā “Eiropas patents” ir noteikts:
“1) Patentus, kas piešķirti saskaņā ar šo Konvenciju, sauc par Eiropas patentiem.
2) Eiropas patentam katrā līgumslēdzējā dalībvalstī, attiecībā uz kuru tas piešķirts, ir tādas pašas tiesības, un tas ir pakļauts tādiem pašiem nosacījumiem kā dalībvalsts valsts patents, ja vien šajā konvencijā nav noteikts citādi.”
5. EPK 142. pantā “Vienots patents” ir noteikts:
“1) Ikviena līgumslēdzēju dalībvalstu grupa saskaņā ar īpašu nolīgumu, kas paredz, ka Eiropas patentam, kas piešķirts attiecībā uz šīm valstīm, ir vienots raksturs to teritorijās, var paredzēt, ka attiecībā uz šīm valstīm piešķir tikai vienoto Eiropas patentu.
2) Šīs daļas noteikumi ir piemērojami tad, ja līgumslēdzēju valstu grupa ir izmantojusi 1. punktā minēto iespēju.” [neoficiāls tulkojums]
2) VPT nolīgums
6. VPT nolīguma 23. pantā ir paredzēts:
“[Vienotā patentu tiesa (7)] prasības izskata tiešā saistībā ar katru līgumslēdzēju dalībvalsti atsevišķi, tostarp [LESD 258.–260. panta] piemērošanas nolūkā, un saistībā ar visām līgumslēdzējām dalībvalstīm kopā.”
7. VPT nolīguma 89. panta 1. punktā ir noteikts:
“Šis nolīgums stājas spēkā 2014. gada 1. janvārī vai tā ceturtā mēneša pirmajā dienā, kurš seko dienai, kad saskaņā ar 84. pantu ir deponēts trīspadsmitais ratifikācijas vai pievienošanās instruments, tostarp to trīs dalībvalstu instrumenti, kurās vislielākais Eiropas patentu skaits ir stājies spēkā gadā, kas ir pirms nolīguma parakstīšanas gada, vai arī tā ceturtā mēneša pirmajā dienā, kurš seko dienai, kad ir stājušies spēkā grozījumi [Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra] Regulā (ES) Nr. 1215/2012 [par jurisdikciju un spriedumu [nolēmumu] atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (8)], kuri attiecas uz regulas saistību ar šo nolīgumu, – atkarībā no tā, kurš datums ir visvēlāk.”
B – Savienības tiesības
8. Apstrīdētās regulas preambulas 24. un 25. apsvērums ir formulēti šādi:
“(24) Jurisdikcija attiecībā uz vienota spēka Eiropas patentiem [(9)] būtu jānosaka un jāreglamentē instrumentā, ar kuru izveido vienotu patentu tiesvedības sistēmu Eiropas patentiem un [VSEP].
(25) Lai nodrošinātu [VSEP] pareizu darbību, tiesu prakses konsekvenci un tādā veidā – juridisko noteiktību, kā arī izmaksu efektivitāti patentu īpašniekiem, ir būtiski izveidot [VPT] to lietu izskatīšanai, kas attiecas uz [VSEP]. Tādēļ ir ārkārtīgi svarīgi, lai iesaistītās dalībvalstis ratificētu nolīgumu par [VPT] saskaņā ar savu valstu konstitucionālajām un parlamentārajām procedūrām un veiktu attiecīgos pasākumus, lai minētā tiesa iespējami drīz spētu sākt darbu.”
9. Saskaņā ar apstrīdētās regulas 1. pantu ar to ir īstenota ciešāka sadarbība attiecībā uz vienotas patentaizsardzības izveidi un tā veido īpašu nolīgumu EPK 142. panta izpratnē.
10. Apstrīdētās regulas 2. panta a)–c) punktā ir paredzēts:
“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:
a) “iesaistītā dalībvalsts” ir dalībvalsts, kas ir iesaistījusies ciešākā sadarbībā attiecībā uz vienotas patentaizsardzības izveidi saskaņā ar [Lēmumu par ciešāku sadarbību] vai saskaņā ar lēmumu, kas pieņemts atbilstīgi [LESD] 331. panta 1. punkta otrajai vai trešajai daļai, brīdī, kad tiek iesniegts 9. pantā minētais vienota spēka pieprasījums;
b) “Eiropas patents” ir patents, ko piešķīrusi Eiropas Patentu iestāde [(10)] saskaņā ar EPK paredzētajiem noteikumiem un procedūrām;
c) “[VSEP]” ir Eiropas patents, kam ir vienots spēks iesaistītajās dalībvalstīs saskaņā ar šo regulu”.
11. Apstrīdētās regulas 3. panta 1. punktā ir noteikts:
“Eiropas patentam, kas piešķirts ar vienādu pretenziju kopumu attiecībā uz visām iesaistītajām dalībvalstīm, ir vienots spēks iesaistītajās dalībvalstīs, ja tā vienotais spēks ir reģistrēts Vienotās patentaizsardzības reģistrā.
Eiropas patentam, kas attiecībā uz dažādām iesaistītajām dalībvalstīm piešķirts ar atšķirīgu pretenziju kopumu, nav vienota spēka.”
12. Apstrīdētās regulas 5. panta 1. un 2. punktā:
“1. [VSEP] tā īpašniekam dod tiesības nepieļaut, ka kāda trešā persona veic darbības, pret kurām minētais patents nodrošina aizsardzību visā iesaistīto dalībvalstu teritorijā, kurā, ņemot vērā spēkā esošos ierobežojumus, tam ir vienots spēks.
2. Minēto tiesību apjoms un to ierobežojumi ir vienādi visās iesaistītajās dalībvalstīs, kurās patentam ir vienots spēks.”
13. Apstrīdētās regulas 9. pantā ir noteikts:
“1. Iesaistītās dalībvalstis EPK 143. panta nozīmē var uzticēt EPI šādus uzdevumus, kas tai ir veicami saskaņā ar EPI iekšējiem noteikumiem:
a) administrēt Eiropas patentu īpašnieku vienota spēka pieprasījumus;
b) iekļaut Vienotas patentaizsardzības reģistru Eiropas Patentu reģistrā un administrēt Vienotās patentaizsardzības reģistru;
c) saņemt un reģistrēt 8. pantā minētos paziņojumus par licences piešķiršanu, to atsaukšanu un licences piešķiršanas saistības, ko [VSEP] īpašnieks uzņēmies starptautiskajās standartizācijas organizācijās;
d) Regulas [..] Nr. 1260/2012 6. pantā minētajā pārejas periodā publicēt minētajā pantā norādītos tulkojumus;
e) iekasēt un administrēt maksas par [VSEP] uzturēšanu spēkā par gadiem, kas seko gadam, kad paziņojums par piešķiršanu publicēts Eiropas Patentu biļetenā; iekasēt un administrēt papildmaksas par spēkā uzturēšanas maksu nokavētu maksājumu, ja šāds nokavēts maksājums ir veikts sešos mēnešos pēc termiņa, kā arī sadalīt daļu no iekasētajām spēkā uzturēšanas maksām starp iesaistītajām dalībvalstīm;
f) administrēt kompensāciju shēmu, lai atlīdzinātu Regulas [..] Nr. 1260/2012 5. pantā minētās tulkošanas izmaksas;
g) nodrošināt, ka Eiropas patenta īpašnieka vienota spēka pieprasījums tiek iesniegts EPK 14. panta 3. punktā minētajā lietvedības valodā ne vēlāk kā viena mēneša laikā no paziņojuma par patenta piešķiršanu publicēšanu Eiropas Patentu biļetenā; un
h) nodrošināt, ka patenta vienotais spēks tiek norādīts Vienotās patentaizsardzības reģistrā, ja vienota spēka pieprasījums ir iesniegts un – pārejas periodā, kas paredzēts Regulas [..] Nr. 1260/2012 6. pantā – iesniegts kopā ar minētajā pantā norādītajiem tulkojumiem; iesaistītās dalībvalstis arī nodrošina, ka EPI tiek informēta par [VSEP] ierobežošanu, licences piešķiršanu, nodošanu citai personai vai atcelšanu.
2. Iesaistītās dalībvalstis, savstarpēji sadarbojoties, nodrošina atbilstību šai regulai, izpildot savas EPK noteiktās starptautiskās saistības. Iesaistītās dalībvalstis kā EPK līgumslēdzējas valstis nodrošina darbību, kas saistītas ar šā panta 1. punktā minētajiem uzdevumiem, pārvaldību un uzraudzību, un nodrošina, ka atbilstīgi šīs regulas 12. pantam tiek noteikts ikgadējo spēkā uzturēšanas maksu lielums un atbilstīgi šīs regulas 13. pantam – ikgadējo spēkā uzturēšanas maksu sadalījums.
Tālab tās izveido Eiropas Patentu organizācijas Administratīvās padomes izraudzīto komiteju (turpmāk “izraudzītā komiteja”) EPK 145. panta nozīmē.
Izraudzītajā komitejā ir iesaistīto dalībvalstu pārstāvji un viens Komisijas pārstāvis novērotāja statusā, kā arī viņu aizstājēji, kas viņus pārstāv prombūtnes laikā. Izraudzītās komitejas locekļiem var palīdzēt padomdevēji vai eksperti.
Izraudzītā komiteja lēmumus pieņem, pienācīgi ievērojot Komisijas nostāju un atbilstīgi EPK 35. panta 2. punktā izklāstītajiem noteikumiem.
3. Iesaistītās dalībvalstis nodrošina faktisku tiesisko aizsardzību vienas vai vairāku iesaistīto dalībvalstu kompetentajās tiesās pret EPI lēmumiem, kas pieņemti, veicot 1. punktā minētos uzdevumus.
14. Apstrīdētās regulas 18. pants ir lasāms šādi:
“1. Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
2. To piemēro no 2014. gada 1. janvāra vai no dienas, kad stājas spēkā [VPT] nolīgums (“nolīgums”), atkarībā no tā, kurš termiņš ir vēlāk.
Atkāpjoties no 3. panta 1. un 2. punkta un 4. panta 1. punkta, Eiropas patentam, kura vienotais spēks ir reģistrēts Vienotās patentaizsardzības reģistrā, ir vienots spēks tikai tajās iesaistītajās dalībvalstīs, kurās tā reģistrācijas dienā [VPT] ir ekskluzīva jurisdikcija attiecībā uz [VSEP].
3. Katra iesaistītā dalībvalsts paziņo Komisijai par nolīguma ratifikāciju dienā, kad tiek deponēts ratifikācijas instruments. Komisija publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī nolīguma spēkā stāšanās dienu un to dalībvalstu sarakstu, kuras ir ratificējušas nolīgumu tā spēkā stāšanās dienā. Pēc tam Komisija regulāri atjaunina to iesaistīto dalībvalstu sarakstu, kuras ir ratificējušas [VPT] nolīgumu, un šādu atjauninātu sarakstu publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
4. Iesaistītās dalībvalstis nodrošina, ka līdz šīs regulas piemērošanas dienai ir stājušies spēkā 9. pantā minētie pasākumi.
5. Katra iesaistītā dalībvalsts nodrošina, ka 4. panta 2. punktā minētie pasākumi ir stājušies spēkā līdz šīs Regulas piemērošanas dienai, vai – tās iesaistītās dalībvalsts gadījumā, kurā šīs regulas piemērošanas dienā [VPT] nav ekskluzīvas jurisdikcijas attiecībā uz [VSEP], – līdz dienai, no kuras šajā iesaistītajā dalībvalstī [VPT] ir šāda ekskluzīva jurisdikcija.
6. Vienotu patentaizsardzību var pieprasīt ikvienam Eiropas patentam, kas piešķirts šīs Regulas piemērošanas dienā vai pēc tam.”
II – Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
15. Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 22. martā, Spānijas Karaliste cēla šo prasību.
16. Ar Tiesas priekšsēdētāja 2013. gada 12. septembra lēmumiem Beļģijas Karalistei, Čehijas Republikai, Dānijas Karalistei, Vācijas Federatīvajai Republikai, Francijas Republikai, Luksemburgas Lielhercogistei, Ungārijai, Nīderlandes Karalistei, Zviedrijas Karalistei, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei un Eiropas Komisijai tika atļauts iestāties lietā Eiropas Parlamenta un Eiropas Savienības Padomes prasījumu atbalstam saskaņā ar Tiesas Reglamenta 131. panta 2. punktu.
17. Visas šīs personas, kas iestājušās lietā, izņemot Luksemburgas Lielhercogisti, ir iesniegušas rakstveida apsvērumus.
18. Spānijas Karaliste lūdz Tiesu:
– pasludināt apstrīdēto regulu par juridiski neesošu vai pakārtoti – pilnībā to atcelt;
– pakārtotāk – atcelt:
– apstrīdētās regulas 9. panta 1. punktu pilnībā un 2. punktu, ņemot vērā šīs prasības piektajā pamatā norādītos apsvērumus, un
– apstrīdētās regulas 18. panta 2. punktu pilnībā, kā arī visas šajā regulā ietvertās atsauces uz VPT kā uz VSEP tiesas sistēmu un kā tā tiesību avotu, un
– piespriest Parlamentam un Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
19. Parlaments un Padome lūdz Tiesu:
– noraidīt prasību un
– piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
III – Par prasību
20. Savas prasības atbalstam Spānijas Karaliste galvenokārt izvirza septiņus pamatus.
21. Pirmais pamats ir balstīts LES 2. pantā minēto tiesiskas valsts vērtību neievērošanā. Spānijas Karaliste apgalvo, ka apstrīdētajā regulā ir pielāgota uz Eiropas patentu balstīta aizsardzība, lai arī tāda patenta piešķiršanas administratīvā procedūra nav pakļauta pārbaudei tiesā, kas garantētu pareizu un vienveidīgu Savienības tiesību piemērošanu, kā arī pamattiesību aizsardzību.
22. Otrais pamats attiecas uz juridiskā pamata trūkumu. Spānijas Karaliste apgalvo, ka LESD 118. pants nav atbilstošs juridiskais pamats apstrīdētās regulas pieņemšanai, jo ar to netiek ieviesti pasākumi, kas garantē šajā tiesību normā paredzēto vienoto aizsardzību.
23. Trešais pamats ir balstīts pilnvaru nepareizā izmantošanā. Spānijas Karaliste uzskata, ka Parlaments un Padome ir pieļāvuši šādu nepareizu izmantošanu, ciktāl apstrīdētajā regulā nav ievērots ciešākas sadarbības mērķis, kas minēts LES 20. panta 1. punktā.
24. Ceturtais pamats attiecas uz LESD 291. panta 2. punkta pārkāpumu. Spānijas Karaliste galvenokārt apstrīd līgumslēdzējām dalībvalstīm, kuras darbojas izraudzītās komitejas sastāvā, piešķirtās pilnvaras noteikt spēkā uzturēšanas maksu lielumu un to sadalījumu. Šī dalībvalsts uzskata, ka LESD 291. pants neļauj Savienības likumdevējam deleģēt iesaistītajām dalībvalstīm tādas pilnvaras. Pakārtoti Spānijas Karaliste norāda, ka ir pārkāpti spriedumā lietā Meroni/Augstā iestāde (11) minētie principi, jo pilnvaru deleģēšana neatbilstot šajā spriedumā noteiktajiem nosacījumiem. Savukārt piektais pamats attiecas uz to pašu principu, kas nosaukti minētajā spriedumā, pārkāpumu, apstrīdētās regulas 9. panta 1. punktā deleģējot EPI dažus ar VSEP saistītus administratīvus uzdevumus. Spānijas Karaliste apgalvo, ka piešķirtās pilnvaras ietver plašu rīcības brīvību, turklāt EPI darbības neesot pakļautas pārbaudei tiesā.
25. Sestais un septītais pamats ir balstīti Savienības autonomijas un vienveidības principu pārkāpumā. Spānijas Karaliste apgalvo, ka Savienības un tās iestāžu pilnvaras ir sagrozītas, jo apstrīdētās regulas 18. panta 2. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka tās piemērojamība ir atkarīga no VPT nolīguma spēkā stāšanās dienas, ciktāl tās [piemērošanas] termiņš ir vēlāks par 2014. gada 1. janvāri, uzsverot, ka īpašs tiesiskās aizsardzības režīms VSEP ir paredzēts nevis apstrīdētajā regulā, bet šajā nolīgumā.
26. Pakārtoti Spānijas Karaliste lūdz daļēji atcelt apstrīdēto regulu, kā tas ir formulēts šo secinājumu 18. punktā.
A – Par pirmo pamatu, kas ir balstīts tiesiskas valsts vērtību neievērošanā
1) Lietas dalībnieku izvirzītie argumenti
27. Spānijas Karaliste uzskata, ka apstrīdētā regula, ciktāl ar to ir ieviests tiesiskais regulējums, pamatojoties uz EPI izdotu tiesību aktu, kas nav pakļauts nekādai pārbaudei tiesā, ir jāatceļ, jo ar to netiek ievērotas LES 2. pantā minētās tiesiskas valsts vērtības.
28. Šī dalībvalsts uzskata, ka administratīvo procedūru kopumu saistībā ar Eiropas patenta piešķiršanu nepārbauda neviena tiesa, garantējot pareizu un vienveidīgu Savienības tiesību piemērošanu, kā arī pamattiesību aizsardzību.
29. Minētā dalībvalsts apgalvo, ka nav pieļaujams, ka ar apstrīdēto regulu Savienības tiesību sistēmā tiek iekļauta tādas starptautiskas organizācijas izdoti akti, kurai nav jāievēro iepriekš minētie principi. Pirmkārt, apelāciju padomes un apelāciju virspadome esot izveidotas kā EPI struktūras, kurām neesot nekādas neatkarības no EPI, un, otrkārt, to lēmumus nevarot pārsūdzēt nevienā tiesā.
30. Parlaments un Padome apgalvo, ka privātpersonu tiesību aizsardzības līmenis, kas tiek nodrošināts ar ieviesto sistēmu, ir saderīgs ar tiesiskas valsts principiem.
31. Parlaments norāda, ka vienotā patenta derīgums, spēkā neesamība vai pārkāpums, piemērojot VPT nolīguma 32. pantu, ir pakļauti VPT pārbaudei; ka par EPI administratīvajiem lēmumiem saistībā ar VSEP piešķiršanu var iesniegt administratīvu sūdzību dažādās EPI instancēs; ka EPK nodrošināto aizsardzības līmeni privātpersonām visas dalībvalstis, kas ir šīs konvencijas dalībnieces, ir atzinušas par pieņemamu un ka EPI lēmumu pārbaude tiesā apstrīdētās regulas 9. pantā minēto administratīvo uzdevumu ietvaros ir paredzēta šīs tiesību normas 3. punktā.
32. Savukārt Padome apgalvo, ka ar EPK ieviestā sistēma ir saderīga ar pamattiesībām celt prasību tiesā. Protams, kaut arī Eiropas Patentu organizācijai (12) ir imunitāte attiecībā uz tiesvedību un izpildi, šādu imunitāti konkrētā gadījumā tomēr varētu atsaukt un šī organizācija varētu noslēgt papildu nolīgumus ar vienu vai vairākām līgumslēdzējām pusēm, lai īstenotu tiesību normas saistībā ar imunitāti. Turklāt nav nekādu šķēršļu tam, lai minētā organizācija ar starptautisku nolīgumu precizētu, ka tās lēmumi ir pakļauti kādas tiesu iestādes pārbaudei.
33. Padome arī norāda, ka jautājums par starptautisko organizāciju imunitāti attiecībā uz tiesvedību saderīgumu ar tiesībām celt prasību tiesā ir ticis izskatīts valstu un starptautiskā līmenī. Eiropas Cilvēktiesību tiesa arī esot atzinusi, ka starptautisko organizāciju imunitāte pret tiesvedību ir saderīga ar pamattiesībām celt prasību tiesā ar nosacījumu, ka prasītājiem ir citi saprātīgi līdzekļi savu tiesību efektīvai aizstāvībai, kuri viņiem ir garantēti ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī (13). Tas esot attiecināms uz izskatāmo lietu. Apelāciju padomju un apelāciju virspadomes neatkarību un tiesas iedabu esot apstiprinājusi Eiropas Cilvēktiesību komisija (14), bet Eiropas Cilvēktiesību tiesa esot uzskatījusi, ka pamattiesību aizsardzība EPI ietvaros ir būtībā līdzvērtīga Vācijas Konstitūcijā garantētajām aizsardzības normām.
34. Lietas dalībnieki, kas ir iesaistījušies lietā, atbalsta Parlamenta un Padomes argumentus. Beļģijas Karaliste, Vācijas Federatīvā Republika, Francijas Republika un Zviedrijas Karaliste tomēr un vispirms uzskata, ka pirmais pamats ir neefektīvs, ciktāl apstrīdētās regulas mērķis nav reglamentēt Eiropas patenta izdošanas nosacījumus vai tā stāšanos spēkā. Tāpat arī tās mērķis vai sekas neesot iekļaut EPI izdotus aktus vai EPK sistēmu Savienības tiesību sistēmā. Novērtējot apstrīdētās regulas spēkā esamību, vienīgie vērā ņemamie EPI akti ir akti saistībā ar Eiropas patenta vienotā spēka atzīšanu, kas esot saderīgi ar Savienības tiesībām, ņemot vērā VPT pārbaudi tiesā. Katrā ziņā šīs dalībvalstis piekrīt Parlamenta un Padomes izklāstītajiem motīviem, kas pamato, ka pamattiesības EPK sistēmā ir pietiekami nodrošinātas.
2) Mans vērtējums
35. Sākumā norādīšu, ka Padome, Francijas Republika un Komisija ir norādījušas uz skaidrības trūkumu pirmajā pamatā, kas neesot balstīts uz atsevišķu pamattiesību pārkāpuma, bet uz iespējamu Savienības vērtību aizskārumu.
36. Atgādināšu, ka saskaņā ar LESD 263. panta otro daļu Tiesas jurisdikcijā, veicot leģislatīvo aktu likumīguma pārbaudi, ir izlemt lietas, it īpaši par jebkādas tiesību normas pārkāpumu saistībā ar Līgumu piemērošanu.
37. Kaut gan lietas dalībnieki nevar tieši balstīties uz tiesiskas valsts [vērtībām], kādas ir paredzētas LES 2. pantā, lai atceltu Savienības aktu, tomēr ir grūti neatzīt Tiesas spēju uzskatīt tiesisku valsti par tiesību normu, ko Tiesā var pieņemt izskatīšanai (15), turklāt Spānijas Karaliste savā prasības pieteikumā min patvaļas aizliegumu, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, kā arī Savienības standartu ievērošanu un vienveidību to piemērošanā (16).
38. Tiesa arī varētu izskatīt šāda veida pamatu, kas izvirzīts, pamatojoties uz tiesiskas valsts vērtību ievērošanas aizskārumu.
39. Tomēr tāpat kā Beļģijas Karaliste, Vācijas Federatīvā Republika, Francijas Republika un Zviedrijas Karaliste es uzskatu, ka šis pirmais pamats, kas ir balstīts patentu piešķiršanas sistēmas neatbilstībā LES 2. pantam, ir neefektīvs, jo tas neietekmē apstrīdētās regulas tiesiskumu.
40. Pirmkārt, Savienības likumdevējs izvēlējās pieņemt Eiropas patenta izdošanas noteikumus pirms apstrīdētās regulas [pieņemšanas] un ļoti konkrētos apstākļos un, otrkārt, apstrīdētās regulas mērķis ir stingri noteikts.
a) Savienības likumdevēja izvēle
41. EPK ar Eiropas patenta izdošanu saistīto tiesību normu atzīšana šeit ir saprotama ciešākas sadarbības kontekstā un Savienības likumdevēja izdarītajā saprātīgajā izvēlē.
42. Tiesa šim likumdevējam pastāvīgi ir atzinusi plašu novērtējuma brīvību jomās, kas ietver politisku, ekonomisku un sociālu izvēli un kurā viņam ir jāīsteno sarežģīta novērtēšana (17).
43. Intelektuālā īpašuma joma, un it īpaši patentu joma, ir [tādu izvēļu] sastāvdaļa.
44. Atgādināšu, ka no patentu tiesību saskaņošanas Eiropā procesa sākuma Savienības likumdevējam vienmēr ir bijis nodoms ieviest Savienības patentu uz EPK sistēmas un esošā patenta pamatiem (18).
45. Savienības likumdevējs arī nav vēlējies izslēgt iespēju atsaukties uz šo sistēmu, īstenojot ciešāku sadarbību. Šādas sistēmas priekšrocība ir, ka tā jau ir izveidota un savā darbībā ir pierādījusi visu savu efektivitāti ar tai raksturīgo kvalitāti un augsto tehniskuma un kompetences līmeni. Turklāt šīs tiesību normas ir saistošas visām Savienības dalībvalstīm kā EPK līgumslēdzējām valstīm, un, kā uzsver Padome, dalībvalstis nekad nav pieredzējušas savu konstitucionālo principu aizskārumu attiecībā uz sekām, kādas ir varējuši izraisīt EPI lēmumi par patentu piešķiršanu.
46. Tādējādi lēmumā par ciešāku sadarbību, par kura atcelšanu, atgādināšu, Spānijas Karaliste un Itālijas Republika bija cēlušas divas prasības, kas tika noraidītas, attiecībā uz tā preambulas 7. apsvērumā minēto mērķi ir atsauce uz vienota patenta izveidi, paskaidrojot, ka tas nodrošina vienveidīgu aizsardzību visu iesaistīto valstu teritorijā, “ko attiecībā uz visām minētajām dalībvalstīm piešķirtu [EPI]”.
47. Spānijas Karaliste pati atzīst dažādās iespējas, kādas bija Savienības likumdevēja rīcībā, īstenojot savas pilnvaras (19), un neapšauba likumdevēja izvēli pašu par sevi. Tomēr tā atzīst, ka, “integrējot” savā regulējumā starptautisku sistēmu, kurā nav ievēroti līgumu konstitucionālie principi, ar apstrīdēto regulu netiek ievērotas tiesiskas valsts vērtības.
48. Es uzskatu, ka tāda analīze ir kļūdaina, jau ņemot vērā apstrīdētās regulas priekšmetu.
b) Apstrīdētās regulas priekšmets
49. Atgādināšu, ka saskaņā ar apstrīdētās regulas 1. panta 2. punktu tā ir īpašs nolīgums EPK 142. panta izpratnē (20), saskaņā ar kuru “ikviena līgumslēdzēju dalībvalstu grupa saskaņā ar īpašu nolīgumu, kas paredz, ka Eiropas patentam, kas piešķirts attiecībā uz šīm valstīm, ir vienots raksturs to teritorijās, var paredzēt, ka attiecībā uz šīm valstīm piešķir tikai vienoto Eiropas patentu”.
50. Savienības likumdevējam ir bijis nodoms pirms apstrīdētās regulas [pieņemšanas] balstīties uz EPI īstenoto Eiropas patenta piešķiršanas sistēmu, tomēr neiekļaujot šo sistēmu apstrīdētajā regulā. Faktiski pats šīs regulas priekšmets ļauj noteikt, ka tajā nav runa par to, lai noteiktu Eiropas patenta izdošanas un spēkā esamības nosacījumus vai šim nolūkam paredzētu tādu sistēmu, kuru varēja izveidot EPI lēmumu pārbaudei saistībā ar uzdevumiem, kas tai ir jāpilda saskaņā ar apstrīdētās regulas 9. panta 2. punktu.
51. Jākonstatē arī, ka, ja apstrīdētā regula būtu jāatceļ, šī iespējamā atcelšana neietekmētu Eiropas patenta piešķiršanas nosacījumus vai tā spēkā esamību.
52. Manuprāt, apstrīdētās regulas vienīgais mērķis ir pārraudzīt atbilstoši EPK piešķirta Eiropas patenta vienotā spēka atzīšanu.
53. Kā norāda Beļģijas Karaliste, Vācijas Federatīvā Republika, Francijas Republika un Zviedrijas Karaliste, Savienības likumdevējs tikai ir norādījis vienotās aizsardzības iezīmes, īstenošanas nosacījumus un spēku. Turklāt Spānijas Karaliste pati to ir atzinusi sava prasības pieteikuma 20. punktā.
54. Šajā ziņā es pamatojos uz apstrīdētās regulas tekstu, kas ir nepārprotams.
55. Tādējādi šīs regulas nosaukuma formulējums nerada nekādas šaubas, ka tā ir [regula], “ar ko īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz vienotas patentaizsardzības izveidi” (21).
56. Turklāt apstrīdētās regulas 1. panta “Priekšmets” 1. punktā ir precizēts, ka šī regula “īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz vienotas patentaizsardzības izveidi, kas atļauta ar lēmumu [par ciešāku sadarbību]” (22).
57. Turklāt minētās regulas preambulas 7. apsvērumā ir norādīts brīdis, kad vienotais spēks iegūst spēku, precizējot, ka “vienota patentaizsardzība būtu jāsasniedz, ar šo regulu nosakot vienotu spēku Eiropas patentiem pēc to piešķiršanas” (23). Tas nozīmē, ka Savienības likumdevējs apstrīdētajā regulā ir vēlējies ietvert tikai šo vēlāko posmu pēc Eiropas patenta piešķiršanas. Viņa iesaistīšanās ciešākas sadarbības īstenošanā ir notikusi šajā vienotas aizsardzības īstenošanas konkrētajā brīdī.
58. Tātad ar apstrīdēto regulu paredzētā vienotā aizsardzība iegūst spēku tikai pēc tam, kad ir izdots Eiropas patents, un arī tikai tik ilgi, kamēr tas ir spēkā. Tādējādi ar šo regulu Eiropas patentam tikai ir piešķirta papildu vērtība, proti, vienots spēks, neietekmējot procedūru, ko reglamentē EPK (24), kas Savienības dalībvalstīm kā šīs konvencijas līgumslēdzējām valstīm ir jāievēro.
59. Saskaņā ar EPK 64. pantu piešķirto aizsardzību vairs nereglamentē dažādu dalībvalstu valsts tiesības, bet noteikumi par apstrīdētās regulas vienveidīgu piemērošanu.
60. Apstrīdētajā regulā ir sniegta VSEP definīcija, precizēta tā spēkā stāšanās diena, tiesības, ko tas piešķir, un tā darbības apjoms. Tajā arī ir paredzēti finanšu noteikumi par maksu saistībā ar VSEP, kā arī institucionālie noteikumi par tā pārvaldīšanu, kas ietver administratīvos uzdevumus EPI, kuras lēmumi šajā gadījumā varētu būt vienīgie, ko varētu apstrīdēt, novērtējot apstrīdētās regulas tiesiskumu.
61. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai Spānijas Karalistes pirmo pamatu noraidīt kā neefektīvu tāpēc, ka tas neietekmē apstrīdētās regulas tiesiskumu, jo tā nav atkarīga no EPI lēmumu par Eiropas patenta piešķiršanu saderīguma ar Savienības tiesībām.
B – Par otro pamatu, kurš ir balstīts uz apstrīdētās regulas neesamību juridiskā pamata trūkuma dēļ
1) Lietas dalībnieku izvirzītie argumenti
62. Savā otrajā pamatā Spānijas Karaliste apgalvo, ka LESD 118. pants nav atbilstošs juridiskais pamats apstrīdētās regulas pieņemšanai un ka tā būtu jāatzīst par neesošu.
63. Tā apgalvo, ka apstrīdētajai regulai nav faktiska satura, it īpaši tāpēc, ka tajā nav noteikti tiesību akti, pret kuriem VSEP nodrošina aizsardzību. Tāpēc apstrīdētās regulas priekšmets un mērķis neatbilstot juridiskajam pamatam, uz kuru tā ir balstīta.
64. Spānijas Karaliste uzskata, ka atsauce uz iesaistīto dalībvalstu valsts tiesību aktiem, pamatojoties uz apstrīdētās regulas 5. panta 3. punktu, negarantē Savienības intelektuālā un rūpnieciskā īpašuma tiesību vienveidīgu aizsardzību un ka šajā ziņā ar šo regulu nav īstenota dalībvalstu tiesību aktu tuvināšana.
65. Parlaments un Padome apgalvo, ka LESD 118. pants ir atbilstošs juridiskais pamats. Šī tiesību norma ļaujot noteikt pasākumus, ar ko ieviest Eiropas intelektuālā īpašuma tiesību apliecinošus dokumentus, kuri nodrošinātu vienotu intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību visā Savienībā, un centralizētas atļauju piešķiršanas, koordinācijas un uzraudzības kārtības izveidei visā Savienībā, nenosakot valstu tiesību aktu pilnīgu saskaņošanu, ar nosacījumu, ka tiek ieviests intelektuālā un rūpnieciskā īpašuma tiesības apliecinošs dokuments, kurš sniedz vienotu aizsardzību visās iesaistītajās dalībvalstīs.
66. Ņemot vērā tās priekšmetu un saturu, apstrīdētā regula atbilstot iepriekš minētajām prasībām, jo tā nosaka VSEP, kurš nodrošina vienotu aizsardzību visu dalībvalstu teritorijā, un nosaka tā iezīmes, kā arī tā piemērojamību un spēku.
67. Visi lietas dalībnieki, kas ir iesaistījušies lietā, piekrīt Parlamenta un Padomes apsvērumiem, turklāt Nīderlandes Karaliste uzsver, ka Tiesa spriedumā Spānija un Itālija/Padome (25) jau ir nospriedusi, ka LESD 118. pants ir atbilstošs juridiskais pamats Eiropas patenta vienota spēka īstenošanai.
2) Mans vērtējums
68. Spānijas Karaliste uzskata, ka ar LESD 118. pantu sniegtais juridiskais pamats nav atbilstošs, lai pieņemtu apstrīdēto regulu, ciktāl tā uzskata šo regulu par tiesību noteikumu bez jebkāda satura, kura vienīgais mērķis ir, lai pilnvaras, kuras Līgums ir piešķīris Savienībai, pildītu starptautiska organizācija, un ka atsauce uz valstu tiesību aktiem negarantē vienotu aizsardzību Savienībā.
69. Es nepiekrītu šai analīzei šādu iemeslu dēļ.
70. Jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “Savienības akta juridiskā pamata izvēlei ir jābalstās uz objektīviem elementiem, kurus Tiesa var pārbaudīt, tostarp it īpaši uz šā tiesību akta mērķi un saturu” (26).
71. Kas attiecas uz apstrīdētās regulas mērķi, atgādināšu, tas ir nodrošināt vienotu aizsardzību visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā (27).
72. Tādējādi ir skaidrojama apstrīdētās regulas 3. panta 2. punkta pirmā daļa, kurā ir noteikts, ka “[VSEP] ir vienots raksturs[. Tas] nodrošina vienotu aizsardzību, un [tam] ir vienāds spēks visās iesaistītajās dalībvalstīs”.
73. Šāda aizsardzība sniedz patiesu ieguvumu vienveidīguma – un tātad arī integrācijas – ziņā tādā situācijā, kad tiek īstenotas EPK paredzētās tiesību normas, kas katrā no tās līgumslēdzējām valstīm nodrošina aizsardzību, kuras piemērojamība ir noteikta valstu tiesībās (28).
74. Faktiski saskaņā ar EPK 64. panta 1. punktu Eiropas patenta spēks ir noteikts “katras valsts, attiecībā uz kuru tas ir izdots”, tiesību aktos. Tātad Eiropas patenta īpašniekam būtu pienākums lūgt reģistrēt savu Eiropas patentu katrā EPK dalībvalstī, kurā viņš vēlētos iegūt aizsardzību.
75. Tas nozīmētu, ka par vienu pārkāpumu, kas izdarīts vairākās dalībvalstīs, viņam būtu tikpat daudz procedūru un piemērojamo tiesību aktu strīda atrisināšanai, kas izraisītu būtisku tiesisko nenoteiktību.
76. Attiecībā uz apstrīdētās regulas saturu, es nevaru piekrist Spānijas Karalistes analīzei, kura apgalvo, ka šī regula ir “tukša čaula”, jo tajā paredzētās tiesību normas ir pietiekamas un ņemot vērā to, ka Savienības likumdevējam ir dalīta kompetence ar dalībvalstīm.
77. Pirmkārt, apstrīdētās regulas 3. panta 1. punktā ir paredzēti vienota spēka piešķiršanas nosacījumi, precizējot, ka tas tiks piešķirts tikai tad, ja Eiropas patents ir ticis piešķirts ar vienādu pretenziju kopumu attiecībā uz visām iesaistītajām dalībvalstīm un ja tā vienotais spēks ir reģistrēts Vienotās patentaizsardzības reģistrā.
78. Apstrīdētās regulas 4. pants attiecas VSEP spēka iegūšanu, proti, uz dienu, kad EPI ir publicējusi paziņojumu par patenta piešķiršanu Eiropas Patentu biļetenā tā, lai šajā dienā iesaistīto dalībvalstu teritorijā tas netiek uzskatīts par spēkā stājušos valsts patentu.
79. Kas attiecas uz apstrīdētās regulas 5. pantu par vienādu aizsardzību, tas nosaka vienotu spēku un veidu, kādā nodrošināt vienādu aizsardzību visās iesaistītajās dalībvalstīs.
80. Tā 1. punktā ir noteikts, ka VSEP tā īpašniekam dod tiesības nepieļaut, ka kāda trešā persona veic darbības, pret kurām minētais patents nodrošina aizsardzību visā iesaistīto dalībvalstu teritorijā, kurā, ņemot vērā spēkā esošos ierobežojumus, tam ir vienots spēks.
81. Tā 2. punktā ir paredzēts, ka minēto tiesību apjoms un to ierobežojumi ir vienādi visās iesaistītajās dalībvalstīs, kurās patentam ir vienots spēks.
82. Otrkārt, atgādināšu, ka saskaņā ar Lisabonas līgumu LESD 118. pants sniedz atbilstošu juridisko pamatu, lai ieviestu Eiropas intelektuālā īpašuma tiesības apliecinošus dokumentus, un nepārprotami attiecas uz iekšējā tirgus izveidi un darbību – uz jomu, kurā Savienībai un dalībvalstīm ir dalītā kompetence LESD 4. panta 2. punkta izpratnē (29).
83. Ja kādā konkrētā jomā Līgumos Savienībai ir piešķirta kompetence, kas ir kopīga ar dalībvalstīm, Savienība un dalībvalstis drīkst veikt likumdošanas funkciju un pieņemt juridiski saistošus aktus šajā jomā. Tas ir paredzēts LESD 2. panta 2. punktā, kurā ir piebilsts, ka “dalībvalstis atkal īsteno savu kompetenci tiktāl, ciktāl Savienība ir pārtraukusi īstenot savu kompetenci”.
84. Turklāt LESD 118. pantā ir paredzēts, ka Savienības likumdevējs “[nosaka] pasākumus, ar ko ieviest Eiropas intelektuālā īpašuma apliecinošus dokumentus, kuri nodrošinātu vienotu intelektuālā īpašuma aizsardzību visā Savienībā, un centralizētas atļauju piešķiršanas, koordinācijas un uzraudzības kārtības izveidei visā Savienībā” (30).
85. Nevar atstāt bez ievērības arī to, ka LESD 118. pantā piešķirtā kompetence izskatāmajā lietā tiek pildīta kā ciešākas sadarbības īstenošana un ka Savienības likumdevējs savā plašajā rīcības brīvībā ir izdarījis izvēli izmantot vairākus juridiskos instrumentus, kas cēlušies no starptautiskajām tiesībām, no Savienības tiesībām un valstu tiesībām minētās īstenošanas nolūkā, ko Spānijas Karaliste nav apstrīdējusi.
86. No tā izriet, ka Savienības likumdevējs, manuprāt, varēja atsaukties uz valsts tiesībām, apstrīdētās regulas 5. panta 3. punktā kopā ar tās pašas regulas 7. pantu paredzot, ka darbības, pret kurām patents nodrošina aizsardzību, un piemērojamie ierobežojumi ir izklāstīti tiesību aktos, ko VSEP piemēro tajā iesaistītajā dalībvalstī, kuras tiesību akti ir piemērojami attiecībā uz VSEP kā īpašumtiesību objektu.
87. Šajā ziņā apstrīdētās regulas preambulas 9. apsvērums ļauj interpretēt šo tiesību normu, izklāstot, ka “jautājumos, uz kuriem neattiecas šī regula [..], būtu jāpiemēro EPK noteikumi, Nolīgums [par VTP], tostarp tā noteikumi, kuros tiek definēts minēto tiesību apjoms [un to ierobežojumi, lai nepieļautu, ka kāda trešā persona veic darbības, pret kurām patents nodrošina aizsardzību], un valstu tiesību akti, ietverot starptautisko privāttiesību noteikumus”.
88. VPT nolīguma 25.–27. pantā ir noteiktas darbības, pret kurām VSEP nodrošina aizsardzību, un tāda patenta spēka ierobežojumi. Iesaistītajām dalībvalstīm ir jātransponē šo pantu noteikumi savās valsts tiesībās.
89. Turklāt ar LESD 118. pantu, kas ir iekļauts LESD VII sadaļas 3. nodaļā “Tiesību aktu tuvināšana”, nav noteikti pieprasīts, lai Savienības likumdevējs pilnībā saskaņotu visus intelektuālā īpašuma tiesību aspektus, ieviešot izsmeļošu tiesību normu kopumu par tā darbību un saturu. Spānijas Karaliste pati to ir atzinusi savā replikas rakstā (31).
90. Līdz ar to uzskatu, ka LESD 118. panta formulējums nekādi neizslēdz, ka Savienības aktā, ar ko apliecinošais dokuments ir izveidots, būtu atsauce uz valsts tiesībām tāpēc, ka ar šo aktu ir garantēts, ka apliecinošais dokuments nodrošina vienotu aizsardzību visu dalībvalstu teritorijās.
91. Šādas aizsardzības garantiju Spānijas Karaliste šeit arī apšauba.
92. Tomēr, ja Savienības likumdevējs atsaucas uz valstu tiesībām, tas tomēr nenozīmē, ka LESD 118. pantā minētā vienotā aizsardzība netiks garantēta.
93. Lasot kopā apstrīdētās regulas 5. panta 3. punktu un 7. pantu, kā arī tās preambulas 9. apsvērumu, no tiem izriet, ka tikai valsts tiesību aktos tiks noteiktas darbības, pret kurām VSEP nodrošina aizsardzību. Citiem vārdiem sakot, katrs VSEP būs pakļauts vienas dalībvalsts valsts likumiem un šie tiesību akti tiks piemēroti visu iesaistīto dalībvalstu teritorijās kopumā.
94. Atsaucoties uz valstu likumiem, kas ir piemērojami ikvienā gadījumā, ar apstrīdēto regulu ir garantēta arī vienota aizsardzība, ciktāl šī atsaukšanās ietvers arī visus starptautiskos nolīgumus, kuros dalībvalstis ir iesaistījušās, tostarp arī VPT nolīgumu, kas dalībvalstīm ir jāratificē saskaņā ar LES 4. panta 3. punktā minēto lojālas sadarbības principu (32).
95. Ņemot vērā iepriekš minēto, es ierosinu Tiesai Spānijas Karalistes otro pamatu noraidīt kā nepamatotu.
C – Trešais pamats, kas ir balstīts pilnvaru nepareizā izmantošanā
1) Lietas dalībnieku izvirzītie argumenti
96. Spānijas Karaliste apgalvo, ka Parlaments un Padome ir pieļāvuši pilnvaru nepareizu izmantošanu, jo ar apstrīdēto regulu netiek ievērots LES 20. panta 1. punktā minētais ciešākas sadarbības mērķis. No brīža, kad VSEP spēks tiktu precizēts VPT nolīgumā, apstrīdētās regulas vienīgais mērķis būtu izveidot Savienībai raksturīga jēdziena un tiesiskā regulējuma šķietamību, kaut gan faktiski tas izraisītu attālināšanos no Savienības tiesībām un pārbaudēm, kas tai ir raksturīgas. Pretēji tam, ko apgalvo Parlaments, Tiesa nav lēmusi par šo jautājumu savā spriedumā lietā Spānija un Itālija/Padome (33).
97. Parlaments un Padome prasa noraidīt šo pamatu.
98. Parlaments uzsver, ka Tiesa šajā spriedumā ir noraidījusi apgalvojumus par pilnvaru nepareizu izmantošanu, ieviešot vienotu patentaizsardzību. Padome piebilst, ka apstrīdētā regula un VSEP izveide sekmē Savienības mērķu īstenošanu tāpēc, ka Eiropas patenta īpašniekam, kurš vēlas saņemt aizsardzību 25 iesaistītajās dalībvalstīs, ja šādam patentam nepiemistu vienots spēks, būtu jāpanāk šī patenta spēkā esamība atsevišķi katrā no 25 dalībvalstīm, un minētais patents būtu jāapstiprina un strīda gadījumā jāaizstāv atsevišķi katrā no 25 dalībvalstīm.
99. Lietas dalībnieki, kas ir iesaistījušies lietā, atbalsta Parlamenta un Padomes argumentus.
2) Mans vērtējums
100. Savā trešajā pamatā Spānijas Karaliste apgalvo, ka apstrīdētajā regulā ir pieļauta pilnvaru nepareiza izmantošana, ciktāl tā izmanto ciešāku sadarbību citiem mērķiem, nekā tie, kādi tai ir noteikti Līgumos.
101. Tā uzskata, ka apstrīdētā regula ir “tukša čaula” un tātad negarantē vienotu aizsardzību, kas ir lēmuma par ciešāku sadarbību mērķis.
102. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību akts ir spēkā neesošs pilnvaru nepareizas izmantošanas dēļ, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstīgām un saskanīgām pazīmēm, izrādās, ka tas ir pieņemts tikai vai vismaz galvenokārt, lai sasniegtu citus mērķus, nevis tos, uz kuriem iepriekš norādīts, vai lai izvairītos no Līgumos īpaši paredzētas procedūras, lai nodrošinātos pret attiecīgā gadījuma apstākļiem (34).
103. Lai arī Spānijas Karaliste apgalvo, ka šis pamats ir izvirzīts saistībā ar ciešāku sadarbību, nevis no apstrīdētās regulas pašas par sevi viedokļa, tomēr otrā pamata priekšmets tik un tā attiecas uz to pašu argumentu, saskaņā ar kuru apstrīdētās regulas saturs ir tukšs tajā nozīmē, ka tas nesatur nekādu tiesisko režīmu, kas garantētu vienotu aizsardzību.
104. Tā kā šis arguments tika noraidīts, pārbaudot otro pamatu, netiešie pierādījumi, uz kuriem balstās Spānijas Karaliste, nav atbilstīgi pierādījumi. Tātad es uzskatu, ka trešais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
D – Par ceturto un piekto pamatu, kas ir balstīti uz LESD 291. panta 2. punkta un spriedumā lietā Meroni/Augstā iestāde minēto principu pārkāpumu
1) Lietas dalībnieku izvirzītie argumenti
105. Savā ceturtajā pamatā Spānijas Karaliste apstrīd apstrīdētās regulas 9. panta 2. punktā iesaistītajām dalībvalstīm, kuras darbojas izraudzītās komitejas sastāvā, piešķirtās pilnvaras noteikt ikgadējo uzturēšanas maksu lielumu un to sadalījumu. Tādu īstenošanas pilnvaru piešķiršana iesaistītajām dalībvalstīm esot, pirmkārt, LESD 291. panta 2. punkta pārkāpums un otrkārt, ja Tiesa konstatētu, ka šī tiesību norma nav bijusi pārkāpta, sprieduma lietā Meroni/Augstā iestāde (35) minēto pilnvaru deleģēšanas principu neievērošana.
106. Parlaments apgalvo, ka konkrētu pilnvaru piešķiršana aģentūrām vienmēr ir bijis izņēmums Līguma noteikumos attiecībā uz Savienības tiesību piemērošanu, kas esot juridiski pieņemams ar noteiktiem nosacījumiem. Turklāt tas apšauba šī sprieduma atbilstību gadījumam saistībā ar pilnvaru piešķiršanu tādai starptautiskai organizācijai kā izraudzītā komiteja.
107. Padome saskaņā ar LESD 291. panta 1. punktu uzskata, ka tad, kad Savienības iestādes pieņem juridiski saistošus aktus, par atbilstošu izpildes pasākumu noteikšanu ir atbildīgas dalībvalstis. Tikai gadījumos, kad minēto aktu piemērošanai ir jāparedz vienoti nosacījumi, Komisija vai – vajadzības gadījumā – Padome var pieņemt izpildes pasākumus saskaņā arī šī panta 2. punktu. Šajā ziņā Spānijas Karaliste neesot pierādījusi, kāpēc ikgadējās [spēkā uzturēšanas] maksas un to sadalījuma noteikšana būtu jāveic vienotā veidā Savienības līmenī. No tā izrietot, ka spriedums lietā Meroni/Augstā iestāde (36) neatbilst šim gadījumam.
108. Katrā ziņā Parlaments un Padome uzskata, ka šajā spriedumā noteiktie nosacījumi ir izpildīti, Parlamentam precizējot, ka šī judikatūra ir jāpārbauda, ņemot vērā LESD 118. pantu, ar kuru ir paredzēta prasība izveidot “centralizētu” režīmu VSEP.
109. Lietas dalībnieki, kas ir iesaistījušies lietā, atbalsta Parlamenta un Padomes apsvērumus. Vairāki no viņiem uzskata, ka šajā spriedumā minētie principi nav piemērojami. Katrā ziņā tie esot ievēroti.
110. Savā piektajā pamatā Spānijas Karaliste apgalvo, ka ar apstrīdētās regulas 9. panta 1. punktu, ar kuru EPI tiek deleģēti konkrēti administratīvie uzdevumi, ir pārkāpti spriedumā Meroni/Augstā iestāde minētie principi (37). Runa esot nevis par dalībvalstu pilnvarām, bet Savienības pilnvarām.
111. Parlaments un Padome apgalvo, ka šī judikatūra nav piemērojama.
112. Lietas dalībnieki, kas ir iesaistījušies lietā, atbalsta Parlamenta un Padomes apsvērumus.
2) Mans vērtējums
113. Lietas dalībnieki neapstrīd to, ka, pamatojoties uz apstrīdētās regulas 9. panta 2. punktu, iesaistītajām dalībvalstīm ir pienākums izraudzītās komitejas ietvaros, ko tās veido, noteikt ikgadējās uzturēšanas maksas lielumu un to sadalījumu.
114. Tomēr Spānijas Karaliste apgalvo, ka izskatāmajā lietā ir jāparedz vienoti īstenošanas nosacījumi; ka, ņemot to vērā, saskaņā ar LESD 291. panta 2. punktu īstenošanas pilnvaras ir jāpiešķir Komisijai vai arī īpašos gadījumos – Padomei, tālab šis noteikums ir ticis pārkāpts.
115. Es nevaru piekrist šādai argumentācijai.
116. Faktiski Spānijas Karaliste balstās uz tiesību normu, kura, manuprāt, nav piemērojama šim gadījumam.
117. Saskaņā ar LESD 291. panta 2. punktu, “ja ir nepieciešami vienādi nosacījumi juridiski saistošo Savienības aktu īstenošanai, šie akti piešķir Komisijai vai īpašos, attiecīgi pamatotos gadījumos un LES 24. un 26. pantā paredzētajos gadījumos, Padomei īstenošanas pilnvaras”.
118. Saskaņā ar Tiesas judikatūru LESD 291. pantā nav sniegta nekāda īstenošanas akta definīcija, tā 2. punktā ir vienīgi minēta vajadzība Komisijai, vai noteiktos gadījumos Padomei, pieņemt šādu aktu, lai nodrošinātu, ka juridiski saistošs Savienības tiesību akts Savienībā noteiktos gadījumos tiek izpildīts ar vienādiem nosacījumiem (38).
119. Turklāt Tiesa ir precizējusi, ka no LESD 291. panta 2. punkta izriet, ka tikai tad, “ja ir nepieciešami vienādi nosacījumi juridiski saistošo Savienības aktu īstenošanai, šie akti piešķir Komisijai vai, īpašos, attiecīgi pamatotos gadījumos un [LES] 24. un [LES] 26. pantā paredzētajos gadījumos, Padomei īstenošanas pilnvaras” (39).
120. Tiesa piebilst, ka īstenošanas aktā ir jāprecizē leģislatīvā akta saturs, lai nodrošinātu tā vienveidīgas īstenošanas nosacījumus visās dalībvalstīs” (40).
121. Tātad šajā gadījumā es uzskatu, ka to pilnvaru īstenošana, kuras iesaistītajām valstīm ir piešķirtas ar apstrīdētās regulas 9. panta 2. punktu, iekļaujas Savienības likumdevēja noteiktajā un norādītajā tiesiskajā regulējumā, kas nekādā gadījumā nav jāievieš saskaņā ar vienotiem nosacījumiem visās dalībvalstīs.
122. Faktiski vispirms Savienības likumdevējs apstrīdētās regulas 11. pantā nosaka ikgadējas VSEP spēkā uzturēšanas maksas, kas jāmaksā par gadiem, kas seko gadam, kurā paziņojums par tāda Eiropas patenta piešķiršanu, kam ir vienots spēks, tiek publicēts Eiropas Patentu biļetenā, un padara VSEP uzturēšanu atkarīgu no maksas samaksāšanas.
123. Tālāk apstrīdētās regulas 12. pantā Savienības likumdevējs nosaka šo maksu lielumu; tām vienotās patentaizsardzības termiņa laikā pakāpeniski ir jāpieaug, jābūt pietiekamām, lai segtu izmaksas, kas saistītas ar Eiropas patenta piešķiršanu un vienotās patentaizsardzības administrēšanu, un pietiekamām, lai nodrošinātu līdzsvarotu Eiropas Patentu organizācijas budžetu. Turklāt, nosakot šo maksu lielumu, ir jāņem vērā mazo un vidējo uzņēmumu atšķirīgie parametri. Tādējādi Savienības likumdevējs ar šo vērā ņemšanu uzskaita sasniedzamos mērķus, proti, sekmēt inovāciju un Eiropas uzņēmumu konkurētspēju, atspoguļot patenta aptvertā tirgus lielumu un līdzināties tādām valstī noteiktām spēkā uzturēšanas maksām par vidēju Eiropas patentu, kādas ir noteiktas iesaistītajās dalībvalstīs brīdī, kad pirmo reizi nosaka spēkā uzturēšanas maksu.
124. Visbeidzot apstrīdētās regulas 13. pantā ir uzskaitīti taisnīgi, vienlīdzīgi un būtiski kritēriji, kādi ir jāievēro, nosakot ikgadējo spēkā uzturēšanas maksu sadalījumu iesaistīto dalībvalstu starpā.
125. Turklāt nepārprotams ir apstrīdētās regulas 9. panta 2. punkts tā redakcijā, ar ko dalībvalstīm ir piešķirtas pilnvaras nodrošināt, lai tiek noteikts ikgadējo spēkā uzturēšanas maksu lielums “atbilstīgi šīs regulas 12. pantam” (41) un ikgadējo spēkā uzturēšanas maksu sadalījums “atbilstīgi šīs regulas 13. pantam” (42).
126. Savienības likumdevējs šajā ziņā neatstāj iesaistītājam dalībvalstīm nekādu rīcības brīvību.
127. Turklāt regula ir vispārpiemērojama, tā uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs. Šis noteikums, kas ir paredzēts LESD 288. panta otrajā daļā, ir lasāms arī apstrīdētās regulas beigās, kur ir nepārprotami norādīts uz iesaistītajām dalībvalstīm.
128. Es uzskatu, ka apstrīdētās regulas 9. panta 2. punkts savukārt ir saistīts ar LESD 291. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru dalībvalstis veic visus nepieciešamos pasākumus valsts tiesībās, lai īstenotu juridiski saistošos Savienības aktus.
129. Manuprāt, to neatspēko tas, ka iesaistītās dalībvalstis, būdamas EPK dalībvalstis, nodrošina, lai tiek noteikts ikgadējo spēkā uzturēšanas maksu lielums saskaņā ar šīs regulas 12. pantu un to sadalījums saskaņā ar tās 13. pantu.
130. Tomēr šis statuss neatbrīvo dalībvalstis no pienākuma īstenot visus vajadzīgos vispārējos un īpašos pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no Līgumiem vai Savienības iestāžu aktiem (43).
131. Kā ir norādīts apstrīdētās regulas 9. panta 2. punkta pirmajā daļā, “[i]esaistītās dalībvalstis, savstarpēji sadarbojoties, nodrošina atbilstību [šai regulai], izpildot savas EPK noteiktās starptautiskās saistības” (44).
132. No iepriekš minētā izriet, ka nav jāpārbauda argumenti saistībā ar judikatūru, kas izriet no sprieduma lietā Meroni/Augstā iestāde (45) un kas nav piemērojama šim gadījumam, ne arī no sprieduma lietā Apvienotā Karaliste/Parlaments un Padome (46), kurā ir precizēti pirmajā spriedumā minētie principi.
133. Šī judikatūra ietver tikai iespēju Savienības iestādei deleģēt savu pilnvaru daļu kādai Savienības struktūrai vai ārpus Savienības esošai struktūrai, kā arī iespēju Savienības likumdevējam uzticēt īstenošanas pasākumu īstenošanu kādai Savienības struktūrai vai ārpus Savienības esošai struktūrai tā vietā, lai uzticētu šīs pilnvaras Komisijai vai Padomei.
134. Lietā, kurā ir pasludināts spriedums lietā Meroni/Augstā iestāde (47), Augstā iestāde bija uzticējusi privāttiesību subjektiem pilnvaras, kādas tai ir piešķirtas saskaņā ar Līgumiem, un lietā, kurā ir pasludināts spriedums lietā Apvienotā Karaliste/Parlaments un Padome (48), Savienības likumdevējs bija paredzējis, ka izveidotā Savienības struktūra darbojas saskaņā ar pilnvarām, kādas tai tika piešķirtas ar attiecīgo regulu, un jebkura Savienības tiesiski saistoša akta piemērošanas jomā, uzticot uzdevumus šai struktūrai.
135. Ņemot vērā iepriekš minēto, ceturtais pamats, ciktāl tas ir balstīts uz LESD 291. panta 2. punkta pārkāpumu, ir jānoraida kā nepamatots.
136. Attiecībā uz piekto pamatu, saistībā ar kuru rodas jautājums, vai, piešķirot dažus administratīvus uzdevumus EPI, spriedumā lietā Meroni/Augstā iestāde (49) izvirzītie nosacījumi par pilnvaru deleģēšanu ārpus Savienības esošām struktūrām ir izpildīti, ir jānorāda, ka izskatāmajā lietā nevis Savienības likumdevējs, bet iesaistītās dalībvalstis uztic administratīvus uzdevumus starptautisko tiesību subjektam, kas ir EPI.
137. Atgādināšu, ka apstrīdētā regula ir īpašs nolīgums EPK 142. panta izpratnē un ka iesaistītās dalībvalstis, pamatojoties uz EPK 143. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru līgumslēdzēju valstu grupa var uzticēt papildu uzdevumus EPI, ir uzticējušas EPI apstrīdētās regulas 9. panta 1. punktā minētos administratīvos uzdevumus.
138. Tādā gadījumā sprieduma lietā Meroni/Augstā iestāde (50) piemērojamība arī nav atbalstāma.
139. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, arī piektais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
E – Par sesto un septīto pamatu, kas ir balstīti Savienības autonomijas un tiesību vienveidīguma principu pārkāpumā
1) Lietas dalībnieku izvirzītie argumenti
140. Savā sestajā pamatā Spānijas Karaliste apgalvo, ka, lai tiktu saglabāta Savienības tiesību sistēmas autonomija, Savienības un tās iestāžu pilnvaras nedrīkst sagrozīt ne ar vienu starptautisku līgumu. Tāds esot šis gadījums, jo apstrīdētās regulas 18. panta 2. punkta pirmajā daļā esot paredzēts, ka to piemēro no 2014. gada 1. janvāra vai no dienas, kad stājas spēkā VPT nolīgums, atkarībā no tā, kurš termiņš ir vēlāk. Turklāt apstrīdētajā regulā ir definēts VSEP īpašs tiesu režīms, kas esot izklāstīts nevis minētajā regulā, bet VPT nolīgumā. Spānijas Karaliste apgalvo, ka šī nolīguma saturs apdraud Savienības pilnvaras un ka ar minēto nolīgumu trešajām pusēm ir uzticētas pilnvaras vienpusēji noteikt apstrīdētās regulas piemērošanu.
141. Parlaments norāda, ka saikne starp apstrīdēto regulu un VPT nolīgumu ir būtisks nosacījums vienotas patentaizsardzības sistēmas darbībai, pateicoties vienota spēka patentam, un neapdraud Savienības tiesības. VPT nolīgumā esot ievēroti divi būtiski nosacījumi, kas ir jāizpilda, lai respektētu Savienības tiesību sistēmas autonomiju, tāpēc, ka, pirmkārt, Savienības un tās iestāžu pilnvaru iedaba paliekot nemainīga un, otrkārt, ar minēto nolīgumu Savienībai un tās iestādēm, kad tās īsteno savas iekšējās pilnvaras, netiek uzspiesta nekāda Savienības juridisko tiesību normu, kuras izklāstītas nolīgumā, īpaša interpretācija.
142. Citiem vārdiem runājot, ar VPT nolīgumu nav tikušas apdraudētas nekādas Savienības pilnvaras. Vispirms pilnvaras izveidot kopīgu tiesu patentu jomā un noteikt tās pilnvaru piemērojamību vienmēr esot bijušas dalībvalstīm un nekad neesot bijušas uzticētas ekskluzīvi Savienībai. Apstrīdētajā regulā esot tieši prasīts dalībvalstīm, lai tās piešķir VPT ekskluzīvas pilnvaras. Ar apstrīdēto regulu, kas ir balstīta uz LESD 118. pantu, dalībvalstīm ir skaidri ļauts pieņemt tiesību normas patentu jomā, paredzot atkāpes no Briseles I regulas. Savienības likumdevējs esot noteicis, ka VPT nolīguma stāšanās spēkā ir pakārtota nepieciešamajiem grozījumiem, kurus Savienības likumdevējs ir izdarījis Briseles I regulā, ciktāl tie attiecas uz saikni starp regulu un minēto nolīgumu. Visbeidzot vairākās LESD tiesību normās esot paredzēts, ka no Savienības tiesībām atvasināta tiesību akta stāšanās spēkā ir atkarīga no tā, ka dalībvalstis to apstiprina.
143. Padome apgalvo, ka šī pamata atbalstam izvirzītie argumenti ir nepieņemami, ciktāl tie ir vērsti pret VPT nolīgumu. Katrā ziņā tā norāda, ka Savienības likumdevēja politiskā izvēle bija saistīt VSEP ar atsevišķas tiesas darbību – VPT, garantējot judikatūras konsekvenci un tiesisko noteiktību. Neesot nekādu juridisku šķēršļu, lai izveidotu saikni starp VSEP un VPT, kas esot izklāstīts apstrīdētās regulas preambulas 24. un 25. apsvērumā. Turklāt likumdošanas praksē esot vairāki tādu gadījumu piemēri, kuros Savienības tiesību akta piemērojamību esot ietekmējis šim tiesību aktam ārējs notikums.
144. Lietas dalībnieki, kas ir iesaistījušies lietā, atbalsta Parlamenta un Padomes nostāju.
145. Savā septītajā pamatā Spānijas Karaliste apgalvo, ka apstrīdētās regulas 18. panta 2. punkta otrajā daļā dalībvalstīm ir piešķirtas tiesības vienpusēji izlemt, vai tā būs tām piemērojama. Tādējādi, ja kāda dalībvalsts izlemtu neratificēt VPT nolīgumu, tai nebūtu piemērojama apstrīdētā regula un VPT nebūtu izņēmuma jurisdikcijas tās teritorijā, lai spriestu par VSEP, tāpēc VSEP nebūtu vienota spēka attiecībā uz minēto dalībvalsti. No tā izrietētu Savienības tiesību autonomijas un vienveidīguma principu pārkāpums.
146. Parlaments uzskata, ka vienas dalībvalsts atteikums ratificēt VPT nolīgumu, kas faktiski izraisītu apstrīdētās regulas nepiemērojamību tās teritorijā, būtu LES 4. panta 3. punkta neizpilde. Pat pieņemot, ka pastāvētu risks attiecībā uz apstrīdētās regulas vienveidīgu piemērošanu, tāds risks būtu pamatots, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību un ievērot tiesiskās noteiktības principu.
147. Padome atgādina, ka apstrīdētās regulas 18. panta 2. punktā ir paredzēta tikai viena atkāpe attiecībā uz šīs regulas 3. panta 1. un 2. punktu un 4. panta 1. punktu, tādējādi Eiropas patenta vienotais spēks attiecas tikai uz dalībvalstīm, kuras ir ratificējušas VPT nolīgumu, pārējie minētās regulas noteikumi ir piemērojami visām iesaistītajām dalībvalstīm. Ņemot vērā saiknes starp apstrīdēto regulu un VPT nolīgumu nozīmīgumu, esot ticis uzskatīts, ka tā esot bijusi papildu garantija, lai šī saikne darbotos optimāli. No Tiesas judikatūras izrietot, ka juridiski iespējams piešķirt izņēmumu attiecībā uz Savienības akta piemērojamību tikai tiktāl, ciktāl atkāpes pasākums ir objektīvi pamatots un tam ir ierobežots piemērošanas termiņš. Tā tas esot šajā gadījumā.
148. Lietas dalībnieki, kas iesaistījušies lietā, atbalsta Parlamenta un Padomes nostāju.
2) Mans vērtējums
149. Es analizēšu Spānijas Karalistes izvirzīto sesto un septīto pamatu kopā, ciktāl tajos ir aplūkota saikne starp apstrīdēto regulu un VPT nolīgumu.
150. Sākumā es iztirzāšu sestā pamata pirmo un otro daļu, pēc tam, otrajā posmā, es analizēšu sestā pamata pēdējo daļu un septīto pamatu.
151. Uzreiz norādīšu, ka Spānijas Karaliste neapšauba to, ka var pastāvēt atšķirīga tiesu sistēma. Šajā ziņā Tiesa atzinumā 1/09 (51) ir atgādinājusi, ka LESD 262. pantā ir paredzēta “iespēja” paplašināt Savienības tiesu jurisdikciju, iekļaujot tajā strīdus saistībā ar to Savienības tiesību aktu piemērošanu, ar kuriem ir radītas Eiropas intelektuālā īpašuma tiesības, un ka līdz ar to tajā nav noteikts Tiesas monopols aplūkotajā jomā un nav iepriekš izdarīta izvēle attiecībā uz tiesu ietvaru, ko var izveidot strīdiem starp privātpersonām par intelektuālā īpašuma tiesībām (52).
a) Sestā pamata pirmā un otrā daļa
152. Spānijas Karaliste sava sestā pamata pirmajā daļā apgalvo, ka nav būtiskas atšķirības starp VPT nolīgumu un plānoto nolīgumu, ar kuru izveido vienotu sistēmu strīdu izskatīšanai Eiropas patenta un Kopienas patenta jomā, kuru Tiesa ir atzinusi par nesaderīgu ar Līguma tiesību normām (53).
153. Šī dalībvalsts uzskata, ka, pirmkārt, VPT nav Savienības institucionālās un tiesu sistēmas sastāvdaļa un, otrkārt, VPT nolīgumā nav paredzētas garantijas Savienības tiesību saglabāšanai. VPT nolīguma 23. pantā paredzētā tiešā, individuālā un kolektīvā attiecināšana uz iesaistītājam dalībvalstīm, tostarp LESD 258.–260. pantā minētajiem mērķiem, pat pieņemot, ka tā ir saderīga ar Līgumiem, šajā ziņā esot nepietiekama.
154. Savukārt sestā pamata otrajā daļā Spānijas Karaliste cenšas pierādīt, ka dalībvalstis nevar ratificēt VPT nolīgumu, nepārkāpjot savus pienākumus, kas tām ir noteikti Savienības tiesībās.
155. Tā apgalvo, ka Savienībai esot bijis jānoslēdz VPT nolīgums atbilstoši LESD 3. panta 2. punktam, ciktāl tas ietekmē kopīgos noteikumus, proti, Briseles I regulas noteikumus. Pieņemot Briseles I regulu, Savienībai esot bijis jābūt izņēmuma jurisdikcijai jomā, uz kuru tā attiecas (54).
156. Šajā ziņā Spānijas Karaliste ir analizējusi VPT nolīguma saturu, kā arī noteikumus par jurisdikciju, kas saistīti ar VPT piešķirtajām darbībām, lai secinātu, ka VPT nolīgumā iesaistītās dalībvalstis ir pildījušas pilnvaras, kuras tām vairs nepienācās, un, ņemot to vērā, tas bija Savienības tiesību autonomijas principa pārkāpums.
157. Abas šīs sestā pamata daļas ir radniecīgas, kas atklājas grūtībās noteikt, kuru tiesību aktu Spānijas Karaliste patiesībā apstrīd, uzdodot Tiesai jautājumu, vai, padarot atkarīgu apstrīdētās regulas piemērošanu no VPT nolīguma stāšanās spēkā, ar šīs regulas 18. panta 2. punktu netiek sagrozītas Savienības un tās iestāžu pilnvaras.
158. Kā uz to ir norādījuši lietas dalībnieki, es uzskatu, ka, šķiet, Spānijas Karaliste ar minēto daļu palīdzību īstenībā cenšas apstrīdēt VPT nolīguma tiesiskumu, ņemot vērā Savienības tiesības, un parādīt, ka ar šo nolīgumu netiek ievērots atzinums 1/09 (55).
159. Šeit rodas jautājums, vai Tiesas kompetencē ir pārbaudīt VPT nolīguma saturu, ko Spānijas Karaliste min savā prasībā atcelt apstrīdēto regulu, ņemot vērā saikni, kas pastāv starp šiem diviem juridiskajiem instrumentiem ciešākas sadarbības izveides kontekstā.
160. Es uzskatu, ka uz šo jautājumu ir jāatbild noliedzoši.
161. Protams, Spānijas Karaliste nevarēja izmantot atzinuma saņemšanas procedūru, kas ir paredzēta LESD 218. panta 11. punktā tajā, kas attiecas uz plānoto VPT nolīgumu. Faktiski tāda procedūra nevarēja tikt piemērota šādam nolīgumam starp dalībvalstīm, ciktāl Tiesas atzinumu var saņemt tikai par Līgumu saderīgumu ar plānotu nolīgumu, kurā Savienība iesaistās.
162. Turklāt Spānijas Karaliste nevar prasīt tieši Savienības tiesai atcelt VPT nolīgumu, pamatojoties uz LESD 263. panta pirmo daļu, saskaņā ar kuru Tiesa “izskata jautājumus par to, cik likumīgi ir leģislatīvie akti, kā arī Padomes, Komisijas un Eiropas Centrālās bankas pieņemtie tiesību akti, izņemot ieteikumus un atzinumus, kā arī tādi Eiropas Parlamenta un Eiropadomes tiesību akti, kas pieņemti, lai radītu tiesiskas sekas attiecībā uz trešām personām. Tā pārbauda arī to Savienības struktūru aktu likumību, kuri rada tiesiskas sekas trešām personām”.
163. Faktiski VPT nolīgums neietilpst nevienā aktu kategorijā, kas ir minēti LESD. Tas ir starpvaldību nolīgums, kuru apspriedušas un parakstījušas atsevišķas dalībvalstis, pamatojoties uz starptautiskajām tiesībām.
164. Turklāt, manuprāt, saikne, kas pastāv starp apstrīdēto regulu un VPT nolīgumu, nevar būt pamatojums Spānijas Karalistes argumentam, saskaņā ar kuru, lai analizētu apstrīdēto regulu, ir jāveic VPT nolīguma saturiskā analīze.
165. Argumenti, kurus Spānijas Karaliste min savā replikas rakstā, lai pierādītu, ka Tiesai ir kompetence pārbaudīt VPT nolīguma saturu, neļauj apšaubīt manu atbildi.
166. Faktiski Spānijas Karaliste atsaucas uz Tiesas judikatūru, kura, manuprāt, nav piemērojama izskatāmās lietas kontekstā.
167. Tādējādi lietā, kurā tika pasludināts spriedums Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija (56), tiesiskuma pārbaude, kas bija jānodrošina Savienības tiesai, attiecās uz Savienības aktu, kura mērķis bija īstenot attiecīgo starptautisko nolīgumu, proti, Apvienoto Nāciju Drošības Organizācijas padomes rezolūciju, nevis uz minēto rezolūciju pašu par sevi.
168. Tiesa ir balstījusies uz savu judikatūru, ar kuru bija atcelts Padomes lēmums par starptautiska nolīguma apstiprināšanu, pēc tam, ka bija pārbaudījusi tā iekšējo tiesiskumu, ņemot vērā attiecīgo starptautisko nolīgumu (57).
169. Tomēr izskatāmās lietas konteksts ir pilnīgi atšķirīgs tāpēc, ka ar apstrīdēto regulu netiek ne apstiprināts, ne arī īstenots starptautisks nolīgums, bet tās mērķis ir īstenot ciešāku sadarbību attiecībā uz vienotas patentaizsardzības izveidi.
170. Citiem vārdiem sakot, ir jākonstatē, ka, ja apstrīdētā regula tiktu atcelta, ar to nekādā veidā netiktu apšaubīta VPT nolīguma spēkā esamība.
171. Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka sestā pamata pirmā un otrā daļa ir jāatzīst par nepieņemamām.
b) Sestā pamata pēdējā daļa un septītais pamats
172. Sestā pamata pēdējā daļā Spānijas Karaliste apgalvo, ka no apstrīdētās regulas 18. panta 2. punkta pirmās daļas izriet, ka tās piemērošana ir pilnīgi atkarīga no VPT nolīguma stāšanās spēkā. No tā izrietot, ka Savienības īstenoto pilnvaru efektivitāte ar apstrīdētās regulas starpniecību ir atkarīga no VPT nolīgumā iesaistīto dalībvalstu gribas.
173. Ar septīto pamatu Spānijas Karaliste iebilst, ka ar apstrīdētās regulas 18. panta 2. punktu dalībvalstīm ir piešķirtas tiesības vienpusēji izlemt, vai tā būs tajās piemērojama.
174. Es nevaru piekrist Spānijas Karalistes veiktajai analīzei.
175. Savienības likumdevējs ir norādījis, ka jurisdikcija attiecībā uz VSEP būtu jānosaka un jāreglamentē instrumentā, ar kuru izveido vienotu patentu tiesvedības sistēmu Eiropas patentiem un VSEP (58).
176. Likumdevējs ir piebildis, ka šī izveide ir būtiska, lai nodrošinātu VSEP pareizu darbību, judikatūras konsekvenci un tādējādi tiesisko noteiktību (59).
177. Apstrīdētās regulas mērķis ir nodrošināt šo pareizo darbību. Būtu pretrunā šiem principiem piemērot apstrīdēto regulu tad, kad VPT vēl nav ticis ieviests.
178. Es nevaru būt vienisprātis ar Spānijas Karalisti, kad tā apgalvo, ka dalībvalstis lemj par apstrīdētās regulas stāšanos spēkā.
179. Es uzskatu, ka, piemērojot LES 4. panta 3. punktā paredzēto lojālas sadarbības principu, iesaistītajām dalībvalstīm ir pienākums veikt visus pasākumus, ar ko īsteno ciešāku sadarbību, tostarp VPT nolīguma ratifikāciju tāpēc, ka tas ir nepieciešams nosacījums šādai īstenošanai. Faktiski saskaņā ar šo tiesību normu dalībvalstīm ir jāveic visi vajadzīgie vispārējie un īpašie pasākumi, lai nodrošinātu pienākumu izpildi, kas izriet no Līgumiem vai no Savienības iestāžu aktiem.
180. Iesaistītās dalībvalstis, atturoties no VPT nolīguma ratifikācijas, nonāktu pretrunā lojālas sadarbības principam, ciktāl tās apdraudētu Savienības mērķu attiecībā uz saskaņošanu un vienveidīgumu īstenošanu (60).
181. Šī iemesla dēļ Savienības likumdevējs apstrīdētās regulas preambulas 25. apsvērumā ir norādījis, ka “tādēļ ir ārkārtīgi svarīgi, lai iesaistītās dalībvalstis ratificētu [VPT] nolīgumu saskaņā ar valstu konstitucionālajām un parlamentārajām procedūrām un veiktu attiecīgos pasākumus, lai minētā tiesa iespējami drīz spētu sākt darbu” (61).
182. 25. apsvērumā ir izskaidrots, kāpēc Savienības likumdevējs apstrīdētās regulas 18. panta 2. punktā padara šīs regulas piemērošanu atkarīgu no VPT nolīguma stāšanās spēkā dienas, ja tas bija vēlāk par 2014. gada 1. janvāri.
183. Lai arī tika atzīts, ka dažas valstu tiesas var saglabāt savas pilnvaras dažās iesaistītajās dalībvalstīs, kurās ir atzīts Eiropas patenta vienotais spēks, tieši šie saskaņošanas un vienveidīguma ieviešanas mērķi, kas nodrošina Eiropas patentiem vienotu spēku, ir tie, kas tiktu apdraudēti.
184. Saikne starp apstrīdēto regulu un VPT nolīgumu ir tāda, ka Savienības likumdevējs, rūpējoties par tiesisko noteiktību, būtu rīkojies nekonsekventi, ja apstrīdētās regulas piemērošanu nepadarītu atkarīgu no šī nolīguma stāšanās spēkā.
185. Ņemot vērā iepriekš minēto, es ierosinu Tiesai sestā pamata pēdējo daļu un septīto pamatu noraidīt kā nepamatotus.
F – Par lūgumu daļēji atcelt apstrīdēto regulu, kas formulēts pakārtoti
1) Lietas dalībnieku izvirzītie argumenti
186. Parlaments, Padome, Vācijas Federatīvā Republika un Ungārija uzskata, ka lūgumu daļēji atcelt apstrīdēto regulu, kas izvirzīts pakārtoti, nevar pieņemt, jo noteikumi, kuru atcelšana tiek lūgta, ir būtiska tā tiesiskā regulējuma daļa, kas ir ieviests ar regulu, un, ņemot to vērā, tās nevar nodalīt no tās, nepārveidojot tās būtību.
187. Spānijas Karaliste apgalvo, ka apstrīdētās regulas 9. pants ir pilnīgi nodalāms no pārējiem šīs regulas noteikumiem (62). Attiecībā uz minētās regulas 18. panta 2. punktu tā uzskata, ka, ņemot vērā LESD 297. panta 1. punkta pēdējo daļu (63), apstrīdētajā regulā neesot jāietver noteikums par tās piemērojamību.
2) Mans vērtējums
188. Atgādināšu, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību aktu var daļēji atcelt tikai tad, ja no pārējās akta daļas ir iespējams nodalīt noteikumus, kurus prasa atcelt. Tiesa vairākkārt ir atzinusi, ka šis nodalīšanas nosacījums nav izpildīts, ja ar daļēju tiesību akta atcelšanu tiek grozīta tā būtība (64).
189. Izskatāmajā lietā ir jāatgādina, ka apstrīdētās regulas mērķis ir izveidot vienotu patentaizsardzību. Šī mērķa sasniegšanai Savienības likumdevējs ir ieviesis reglamentējošus noteikumus.
190. Šajā ziņā apstrīdētās regulas 3. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “Eiropas patentam, kas piešķirts ar vienādu pretenziju kopumu attiecībā uz visām iesaistītajām dalībvalstīm, ir vienots spēks iesaistītajās dalībvalstīs, ja tā vienotais spēks ir reģistrēts Vienotās patentaizsardzības reģistrā” (65).
191. Lai izpildītu šo nosacījumu, Savienības likumdevējam ir jāņem vērā vairāki administratīvi pasākumi, kas ir jāīsteno pirms un pēc šīs reģistrēšanas un kas ir jāveic, lai patentu padarītu efektīvu.
192. Šādus pasākumus likumdevējs ir paredzējis apstrīdētās regulas 9. panta 1. punktā, kura virsraksts ir “Eiropas Patentu organizācijā veicamie administratīvie uzdevumi”.
193. Šajā tiesību normā ir sniegts izsmeļošs to uzdevumu saraksts, kuri ir jāveic EPI.
194. Nav iedomājams, ka, neveicot šos uzdevumus, kuri acīmredzami ir priekšnosacījums sistēmas, ar kuru izveidots VSEP, pareizai darbībai, Savienības likumdevējs sasniegtu apstrīdētajā regulā izvirzītos mērķus.
195. Tādējādi es neredzu, kā apstrīdētās regulas būtība paliktu neskarta, ja tiktu svītrots tās 9. panta 1. punkts.
196. Kas attiecas uz apstrīdētās regulas 9. panta 2. punktu, ciktāl šis noteikums attiecas uz ikgadējo spēkā uzturēšanas maksu lieluma un to sadalījuma noteikšanu, kas ir Spānijas Karalistes piektā pamata priekšmets, man šķiet neiedomājami paredzēt finanšu noteikumu, kas ir precizēts apstrīdētās regulas V nodaļā, neparedzot to, kādām personām vai iestādēm būs jānodrošina šādas noteikšanas pārraudzība.
197. No tā, manuprāt, izriet, ka apstrīdētās regulas 9. panta 1. punkts pilnībā un 2. punkts attiecībā uz noteikumiem, kas minēti šīs prasības piektajā pamatā, nav uzskatāms par nodalāmu no reglamentējošiem noteikumiem, kas ir ieviesti ar šo regulu, un ka, ņemot to vērā, tā iespējamā atcelšana skartu minētās regulas būtību.
198. Saistībā ar apstrīdētās regulas 18. panta 2. punktu, kurš attiecas uz tās piemērošanu un ar kuru tā piemērošana ir padarīta atkarīga no VPT nolīguma stāšanās spēkā to iemeslu dēļ, kurus izklāstīju, analizējot sestā pamata pēdējo daļu un septīto pamatu, es uzskatu, ka šis noteikums nav nodalāms no pārējās apstrīdētās regulas.
199. Tādējādi es uzskatu, ka prasība daļēji atcelt apstrīdēto regulu, ko Spānijas Karaliste ir formulējusi pakārtoti, ir nepieņemama.
200. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, neviens no Spānijas Karalistes izvirzītajiem pamatiem savas prasības atbalstam nav uzskatāms par pieņemamu un tie ir jānoraida.
IV – Secinājumi
201. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai:
– noraidīt prasību un
– piespriest Spānijas Karalistei segt savus tiesāšanās izdevumus; Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Padome un personas, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.