Apelācijas sūdzība, ko 2020. gada 6. novembrī Eiropas Komisija iesniedza par Vispārējās tiesas (astotā palāta paplašinātā sastāvā) 2020. gada 23. septembra spriedumu lietā T-411/17 Landesbank Baden-Württemberg/Vienotā noregulējuma valde

(Lieta C-584/20 P)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Komisija (pārstāvji: D. Triantafyllou, A. Nijenhuis, A. Steiblytė, V. Di Bucci)

Pārējās lietas dalībnieces: Landesbank Baden-Württemberg un Vienotā noregulējuma valde

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi ir šādi:

atcelt Vispārējās tiesas spriedumu;

piespriest atbildētājai apelācijas tiesvedībā segt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka pārsūdzētais spriedums, ar ko Vispārējā tiesa atcēlusi Vienotās noregulējuma valdes (VNV) 2017. gada 11. aprīļa izpildsesijā pieņemto lēmumu attiecībā uz ex ante iemaksas Vienotajā noregulējuma fondā aprēķinu par 2017. gadu (SRB/ES/SRF/2017/05), ciktāl tas attiecas uz Landesbank Baden-Württemberg (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”), ir jāatceļ šādu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, strīdīgā lēmuma pielikuma kvalifikācija, proti, Vispārējās tiesas pieņēmums, ka šis pielikums “nav nesaraujami saistīts” ar šo lēmumu, ir kļūdaina. Tas liecinot par faktu sagrozīšanu. Turklāt Vispārējā tiesa šajā ziņā neesot ievērojusi sacīkstes principu un Vienotās noregulējuma valdes tiesības uz aizstāvību. Strīdīgā lēmuma pielikums esot uzskatāms par šā lēmuma neatņemamu sastāvdaļu. Šis pielikums kopā ar lēmuma tekstu esot elektroniski iesniegts VNV izpildsesijai, kas to apstiprināja. Pavadvēstulē, kas pievienota ar roku parakstāmajam lēmumam, minētais pielikums ir norādīts ar to pašu koda numuru. Vispārējā tiesa to neesot konstatējusi un neesot devusi Vienotajai noregulējuma valdei iespēju pierādīt saikni starp šiem diviem dokumentiem, lai gan runa bija par juridisku nepilnību, kurai Vispārējā tiesa pievērsusies pēc savas ierosmes.

Otrkārt, Vispārējā tiesa pirmajā instancē pret Deleģēto regulu (ES) 2015/63 ¹ izvirzīto iebildi par prettiesiskumu esot juridiski kļūdaini un bez pamatojuma atzinusi par pieļaujamu. Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā, ka šīs deleģētās regulas apgalvotais prettiesiskums izriet no Regulas (ES) Nr. 806/2014 ² un Direktīvas 2014/59 ³ . Tā kā nav bijis strīda par abu pēdējo minēto tiesību aktu tiesiskumu, Vispārējā tiesa neesot bijusi tiesīga pārbaudīt, vai prettiesiska ir šī deleģētā regula, kas galu galā ir pieņemta, pamatojoties uz vienu no šiem diviem augstāka ranga tiesību aktiem. Vispārējā tiesa arī nepaskaidrojot, ciktāl saistībā ar šo deleģēto regulu konstatētās juridiskās kļūdas izriet no augstāka ranga tiesību normām.

Treškārt, Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punktu un 70. panta 2. punktu attiecībā uz mērķapjomu un gada pamata iemaksu. Vispārējā tiesa esot izdarījusi pieņēmumu, ka mērķapjomu un gada pamata iemaksu drīkst attiecīgi pārsniegt vai nesasniegt. Tomēr Vispārējā tiesa šajā ziņā neesot ņēmusi vērā, ka tādai aģentūrai kā Vienotā noregulējuma valde nevar būt kompetence noteikt minēto summu apmēru. No nemainīgā atsauces apmēra izrietot nepieciešamība slogu samērīgi sadalīt starp visiem iemaksu veicējiem.

Ceturtkārt, Vispārējā tiesa šo deleģēto regulu, proti, tās 4.–7. pantu, 9. pantu, kā arī I pielikumu esot juridiski kļūdaini atzinusi par “savstarpēji atkarīgiem”, un šajā ziņā tā esot juridiski kļūdaini kvalificējusi iemaksu pielāgošanu atkarībā no riska profila. Vispārējā tiesa savu tēzi par iemaksu “savstarpēju atkarību” balstot uz atsevišķo iemaksu pielāgošanu kredītiestāžu, kurām ir jāveic iemaksas, attiecīgajam riska profilam. Tomēr šī pielāgošana izrietot no atsevišķu kredītiestāžu salīdzināšanas ar to konkurentiem, ko nedrīkstot sajaukt ar “savstarpēju atkarību”.

Piektkārt, Vispārējā tiesa esot juridiski kļūdaini paplašinājusi Eiropas Komisijas pienākumu norādīt pamatojumu, kas paredzēts LESD 296. pantā. Vispārējā tiesa – atbilstoši savai vispārīgajai kritikai attiecībā uz vairākām kopsakarā aplūkotām šīs deleģētās regulas normām – iemaksas aprēķina metodi esot kritizējusi kā nepārredzamu, lai gan tā esot atzinusi konkurējošo kredītiestāžu datu konfidencialitāti. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka esot pietiekami, ja attiecīgajā lēmumā ir izskaidrota izmantotā metode, tās jēga un tvērums, lai ikvienam subjektam, kam ir jāveic iemaksas, būtu iespējams tos sasaistīt ar tam nozīmīgajiem datiem. Tās daudzo konkurentu dati šajā ziņā esot nenozīmīgi. Judikatūrā esot zināmi vairāki piemēri, kuros saglabāta konkurējošu personu datu konfidencialitāte, tomēr attiecīgais regulējums neesot ticis atcelts. Visbeidzot – Vispārējā tiesa neesot piemērojusi sava Reglamenta noteikumus par piekļuvi konfidenciālai informācijai.

____________

¹ Komisijas Deleģētā regula (ES) 2015/63 (2014. gada 21. oktobris), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/59/ES papildina attiecībā uz ex ante iemaksām noregulējuma finansēšanas mehānismos (OV 2015, L 11, 44. lpp.).

² Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 806/2014 (2014. gada 15. jūlijs), ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV 2014, L 225, 1. lpp).

³ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/59/ES (2014. gada 15. maijs), ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012 (OV 2014, L 173, 190. lpp).