PIRMĀS INSTANCES TIESAS RĪKOJUMS (pirmā palāta)

2008. gada 8. oktobrī

Lieta T‑23/05

Éric Gippini Fournier

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Prasība atcelt tiesību aktu – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Civildienests – Paaugstināšana amatā – Prioritātes punktu piešķiršana – Nepārsūdzami tiesību akti – Sagatavojoši tiesību akti – Nepieņemamība

Priekšmets Prasība, pirmkārt, atcelt Komisijas lēmumus, ar kuriem prasītājam 2003. gada paaugstināšanā amatā nav piešķirti ģenerāldirekcijas prioritātes punkti, noraidīta viņa par paaugstināšanu amatā atbildīgajai komitejai iesniegtā sūdzība, ar kuru prasīta prioritātes punktu, lai kā tie būtu apzīmēti, piešķiršana, un atteikts piešķirt prioritātes punktus par darbu iestādes interesēs, kā arī, otrkārt, atlīdzināt zaudējumus

Nolēmums Prasību noraidīt kā acīmredzami nepieņemamu. Katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Prasība – Nelabvēlīgs akts – Komisijas ieviestā paaugstināšanas amatā sistēma – Amatā paaugstināšanas procedūras noslēgumā pieņemts akts, kas ietver lēmumu, kurā paredzēts amatā paaugstināto ierēdņu saraksts, un lēmumu, kurā paredzēti ierēdņiem piešķirtie punkti – Patstāvīgi lēmumi, kurus var pārsūdzēt, iesniedzot divas atsevišķas vai vienu prasību

(Civildienesta noteikumu 45., 90. un 91. pants)

2.      Ierēdņi – Prasība – Priekšmets – Noteikšana ar prasības pieteikumu par lietas ierosināšanu, ievērojot sūdzībā noteiktos ietvarus

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

3.      Tiesvedība – Pieteikums par lietas ierosināšanu – Strīda priekšmets – Noteikšana – Tiesvedības laikā izdarīts grozījums – Aizliegums – Lēmums, ar kuru tiesvedības gaitā tiek aizstāts apstrīdētais lēmums – Jauns elements

(Pirmās instances tiesas Reglamenta 48. panta 2. punkts; Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

1.      Tādā ar Komisijas iekšējo tiesisko regulējumu izveidotā paaugstināšanas sistēmā, kas balstīta uz tādu nopelnu ņemšanu vērā, kuri izteikti gadu gaitā uzkrātu punktu izteiksmē, un kur paaugstināšana amatā notiek, pamatojoties uz kombinētu aktu tādā ziņā, ka to veido divi atsevišķi iecēlējinstitūcijas lēmumi – viens, ar kuru tiek pieņemts amatā paaugstināto ierēdņu saraksts, un otrs, ar kuru tiek noteikts kopējais ierēdņiem piešķirto punktu skaits, uz kuriem balstīts pirmais no minētajiem lēmumiem, – lēmums, ar kuru tiek noteikts kopējais punktu skaits, ir patstāvīgs akts, ko kā tādu ir iespējams apstrīdēt un vajadzības gadījumā pārsūdzēt tiesā, izmantojot kādu no Civildienesta noteikumos paredzētajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem.

Ierēdnis, kurš nav paaugstināts amatā un vēlas apstrīdēt nevis to, ka nav saņēmis paaugstinājumu attiecīgajā kārtā, bet tikai atteikumu piešķirt viņam noteiktu punktu skaitu, kas nebūtu pietiekams, lai sasniegtu paaugstināšanas slieksni, var iesniegt sūdzību un attiecīgā gadījumā celt prasību par atsevišķo tiesību aktu, ar kuru piešķirti punkti, kuram attiecībā pret viņu ir saistošas un galīgas juridiskās sekas.

Turpretim sagatavojošie tiesību akti, kuri ir izstrādāti iepriekš un ir nepieciešami galīgā lēmuma pieņemšanai, nevar būt autonomas prasības priekšmets, tomēr to tiesiskumu var apstrīdēt pret galīgo lēmumu vērstā prasībā.

Lēmumi par noteikta paaugstināšanas amatā punktu skaita piešķiršanu attiecīgajam ierēdnim vai atteikumu to darīt ir šādi sagatavojoši tiesību akti, kurus var apstrīdēt tikai ar prasību, kas vērsta pret iecēlējinstitūcijas galīgo lēmumu.

(skat. 60.–62., 64., 65. un 67. punktu)

Atsauce: Pirmās instances tiesa, 2006. gada 19. oktobris, T‑311/04 Buendía Sierra/Komisija, Krājums, II‑4137. lpp., 90.–92., 97. un 98. punkts.

2.      Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā paredzētā administratīvā sūdzība ir obligāti nepieciešama, lai vēlāk celtu prasību pret aktu, kas ir nelabvēlīgs Civildienesta noteikumos minētajai personai, tomēr tā ir no Civildienesta noteikumu 91. panta 2. punktā minētās prasības atšķirīgs dokuments un tās priekšmets un pamats ir vienīgi negatīvi, tādējādi kavējot ar prasību paplašināt sūdzības priekšmetu vai pamatu, tomēr nekavējot tos ierobežot. Tādēļ prasības priekšmets tiek definēts vienīgi pieteikumā par lietas ierosināšanu, ciktāl tajā tiek ievērots sūdzībā izklāstītais. No tā izriet, ka sūdzības saturu prasības pieteikumā var iekļaut tikai tad, ja tajā atsauce uz pirmo ir pilnīgi neapšaubāma.

(skat. 70. punktu)

Atsauce: Pirmās instances tiesa, 1990. gada 17. oktobris, T‑134/89 Hettrich u.c./Komisija, Recueil, II‑565. lpp., 16. punkts.

3.      Kaut arī Pirmās instances tiesas Reglamenta 48. panta 2. punktā tiek pieļauts zināmos apstākļos tiesvedības laikā izvirzīt jaunus pamatus, šo normu tomēr nekādā gadījumā nevar interpretēt tādējādi, ka ar to prasītājam tiek ļauts vērsties Pirmās instances tiesā ar jauniem prasījumiem un tādējādi grozīt prāvas priekšmetu.

Šajā ziņā, ņemot vērā procesuālās ekonomijas prasību, ja apstrīdētais akts tiesvedības laikā tiek aizstāts ar aktu ar identisku priekšmetu, pēdējais minētais ir uzskatāms par jaunu elementu, kā dēļ prasītāji var pielāgot savus prasījumus un pamatus.

Katrā ziņā amatā paaugstināšanas procedūrā, ja ar attiecīgo aktu ir aizstāts tikai pagaidu akts, kā, piemēram, lēmums par paaugstināšanas amatā punktu piešķiršanu, un ar to netiek grozīts lēmums, kurā noteikts kopējais prasītājam attiecīgajā amatā paaugstināšanas procedūrā piešķirto punktu skaits, kas ir vienīgais šajā gadījumā apstrīdamais akts, bet kuru prasītājs savos sākotnējos prasījumos nav apstrīdējis, ar šo aktu nevar tikt paplašināts prāvas priekšmets, attiecinot to arī uz aktu, pret kuru prasība nav bijusi vērsta, tādējādi nepieņemamu prasību padarot par pieņemamu.

(skat. 72.–76. punktu)

Atsauce: Pirmās instances tiesa, 2001. gada 12. jūlijs, T‑3/99 Banatrading/Padome, Recueil, II‑2123. lpp., 28. punkts un tajā minētā judikatūra.