Lieta C‑72/15
PJSC Rosneft Oil Company
pret
Her Majesty’s Treasury u.c.
(High Court of Justice (England & Wales), Queen’s Bench Division (Divisional Court) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Kopējā ārpolitika un drošības politika (KĀDP) – Ierobežojoši pasākumi saistībā ar Krievijas darbībām, kas destabilizē situāciju Ukrainā – Lēmuma 2014/512/KĀDP un Regulas (ES) Nr. 833/2014 normas – Spēkā esamība – Tiesas kompetence – ES un Krievijas partnerības nolīgums – Pienākums norādīt pamatojumu – Tiesiskās noteiktības un piemērojamo tiesību aktu precizitātes principi – Piekļuve kapitāla tirgum – Finansiālā palīdzība – Globālie depozitārie sertifikāti (Global Depositary Receipts) – Naftas nozare – Lūgums interpretēt jēdzienus “slāneklis” un “ūdeņi, kas dziļāki par 150 metriem” – Nepieņemamība
Kopsavilkums – Tiesas (virspalāta) 2017. gada 28. marta spriedums
1. Prejudiciāli jautājumi – Spēkā esamības novērtējums – Pieņemamība – Ierobežojumi – Acīmredzami neatbilstoši jautājumi un hipotētiski jautājumi, kas uzdoti kontekstā, kas neļauj sniegt noderīgu atbildi – Jautājumi, kuriem nav sakara ar pamatlietas priekšmetu
(LESD 267. pants; Padomes Lēmums 2015/512/KĀDP; Padomes Regula Nr. 833/2014)
2. Prejudiciāli jautājumi – Spēkā esamības novērtējums – Tiesas kompetence – Akts, kurš pieņemts, pamatojoties uz normām par KĀDP – Ierobežojoši pasākumi saistībā ar situāciju Ukrainā – Pārbaude tiesā, kas aprobežojas ar pārbaudi par LES 40. panta ievērošanu un ierobežojošo pasākumu attiecībā uz fiziskām vai juridiskām personām tiesiskuma pārbaudi
(LES 19. panta 1. punkts, LES 24. panta 1. punkts un LES 40. pants; LESD 267. pants un LESD 275. panta otrā daļa; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants; Padomes Lēmums 2014/512/KĀDP un Padomes Lēmums 2014/872/KĀDP)
3. Pamattiesības – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Savienības tiesību aktu tiesiskuma pārbaude – Noteikumi – Šo tiesību aizsardzība Savienības tiesā vai valsts tiesās atbilstoši apstrīdētā tiesību akta juridiskajai būtībai – Tiesības spēkā esamības izvērtēšanai izmantot prasību atcelt tiesību aktu vai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu – Lēmumu, ar ko saistībā ar KĀDP paredzēts pieņemt ierobežojošus pasākumus attiecībā uz fiziskām vai juridiskām personām, tiesiskuma pārbaude
(LES 19. panta 1. punkts, LES 24. panta 1. punkta otrā daļa un LES 29. pants; LESD 263. panta ceturtā daļa, LESD 267. pants un LESD 277. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants)
4. Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi saistībā ar situāciju Ukrainā – Konkrētu personu un vienību līdzekļu iesaldēšana saistībā ar situāciju Ukrainā – Lēmumā 2014/512/KĀDP un Regulā Nr. 833/2014 paredzēto ierobežojošo pasākumu attiecībā uz fiziskām vai juridiskām personām spēkā esamība – Kriminālsodu, kas ir piemērojami Regulas Nr. 833/2014 normu pārkāpuma gadījumā, noteikšana no dalībvalsts puses – Tiesiskās noteiktības un piemērojamo tiesību aktu precizitātes principu pārkāpums – Neesamība – Nosacījumi
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. pants; Padomes Lēmuma 2014/512/KĀDP 1. panta 2. punkta b) līdz d) apakšpunkts un 3. punkts, 7. pants un III pielikums un Lēmums 2014/872/KĀDP; Padomes Regulas Nr. 833/2014 3. pants, 3.a pants, 4. panta 3. un 4. punkts, 5. panta 2. punkta b) līdz d) apakšpunkts un 3. punkts, 8. panta 1. punkts, 11. pants un II un VI pielikums, un Padomes Regula Nr. 1290/2014)
5. Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi saistībā ar situāciju Ukrainā – Konkrētu personu un vienību līdzekļu iesaldēšana saistībā ar situāciju Ukrainā – Finansiālās palīdzības jēdziens – Maksājuma apstrāde, ko veic banka vai cita finanšu iestāde – Izslēgšana
(Padomes Regulas Nr. 833/2014 4. panta 3. punkta b) apakšpunkts un Padomes Regula Nr. 1290/2014)
6. Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi saistībā ar situāciju Ukrainā – Konkrētu personu un vienību līdzekļu iesaldēšana saistībā ar situāciju Ukrainā – Globālo depozitāro sertifikātu (Global Depositary Receipts) emisija kopš 2014. gada 12. septembra – Nepieļaujamība
(Padomes Regulas Nr. 833/2014 5. panta 2. punkts un Padomes Regula Nr. 1290/2014)
1. Skat. nolēmuma tekstu.
(skat. 49.–56. punktu)
2. LES 19., 24. un 40. pants, LESD 275. pants, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka Eiropas Savienības Tiesas kompetencē ir prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā atbilstoši LESD 267. pantam lemt par tāda akta spēkā esamību, kurš pieņemts, pamatojoties uz normām par kopējo ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP) – kāds ir Padomes 2014. gada 31. jūlija Lēmums 2014/512/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar Krievijas darbībām, kuras destabilizē situāciju Ukrainā, ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 2014. gada 4. decembra Lēmumu 2014/872/KĀDP, – ja lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas vai nu uz pārbaudi par to, vai ar šo lēmumu ir ievērots LES 40. pants, vai arī uz ierobežojošo pasākumu attiecībā uz fiziskām vai juridiskām personām tiesiskuma pārbaudi.
Šajā ziņā pirmām kārtām attiecībā uz Tiesas kompetenci pārbaudīt LES 40. panta ievērošanu ir jānorāda, ka Līgumos nav paredzēts neviens īpašs noteikums šādas pārbaudes tiesā veikšanai. Šādos apstākļos šī pārbaude ietilpst vispārējā kompetencē, kas ar LES 19. pantu Tiesai ir piešķirta, lai tā nodrošinātu tiesību ievērošanu Līgumu interpretēšanā un piemērošanā. Paredzot šo vispārējo kompetenci, LES 19. panta trešās daļas b) punktā turklāt ir norādīts, ka Tiesa pēc dalībvalstu tiesu pieprasījuma tostarp sniedz prejudiciālus nolēmumus par Savienības iestāžu pieņemto aktu spēkā esamību.
Otrām kārtām ir jāšaubās par Tiesas kompetenci prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā pieņemt nolēmumu, izvērtējot spēkā esamību lēmumiem, kas pieņemti KĀDP jomā, kāds ir Lēmums 2014/512, ja tajos ir paredzēti ierobežojoši pasākumi attiecībā uz fiziskām vai juridiskām personām. Lai arī Hartas 47. pants, protams, nevar Tiesai radīt kompetenci, ja Līgumos tā ir izslēgta, tomēr efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips nozīmē, ka Tiesas kompetences KĀDP jomā izslēgšana tiek interpretēta šauri. Tā kā tiesvedības, kas ļauj Tiesai sniegt prejudiciālus nolēmumus, mērķis ir nodrošināt tiesību ievērošanu Līgumu interpretēšanā un piemērošanā saskaņā ar uzdevumu, kas šai iestādei uzticēts atbilstoši LES 19. panta 1. punktam tad kompetences, kas Tiesai piešķirta ar LESD 275. panta otro daļu, uz kuru norādīts LES 24. panta 1. punktā, šaura interpretācija būtu pretrunā LES 19. panta 1. punktam, kā arī efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa mērķiem (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2007. gada 27. februāris, Gestoras Pro Amnistía u.c./Padome, C‑354/04 P, EU:C:2007:115, 53. punkts; 2007. gada 27. februāris, Segi u.c./Padome, C‑355/04 P, EU:C:2007:116, 53. punkts; 2014. gada 24. jūnijs, Parlaments/Padome, C‑658/11, EU:C:2014:2025, 70. punkts; 2015. gada 12. novembris, Elitaliana/Eulex Kosovo, C‑439/13 P, EU:C:2015:753, 42. punkts, kā arī 2016. gada 19. jūlijs, H/Padome un Komisija, C‑455/14 P, EU:C:2016:569, 40. punkts).
Šajos apstākļos, tā kā atbilstoši LES 24. panta 1. punktam un LESD 275. panta otrajai daļai Tiesai ir materiāltiesiskā kompetence lemt par Savienības tiesību aktu spēkā esamību, proti, tostarp, ja jautājums ir par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz fiziskām vai juridiskām personām, tāda pēdējās minētās tiesību normas interpretācija, kas nepieļautu iespēju dalībvalstu tiesām uzdot Tiesai jautājumus par Padomes lēmumu, kuros paredzēta šādu pasākumu noteikšana, spēkā esamību, būtu pretrunā ar Līgumiem ieviestās efektīvas tiesību aizsardzības tiesā sistēmas loģikai. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai nepieciešamā tiesību aizsardzības tiesā sistēmas saskaņotība nozīmē, ka pilnvaras konstatēt Savienības iestāžu aktu spēkā neesamību, kas izvirzīta valsts tiesā, ir tikai Tiesai saskaņā ar LESD 267. pantu (šajā ziņā skat. spriedumus, 1987. gada 22. oktobris, Foto‑Frost, 314/85, EU:C:1987:452, 17. punkts, un 2015. gada 6. oktobris, Schrems, C‑362/14, EU:C:2015:650, 62. punkts). Tas pats jākonstatē attiecībā uz lēmumiem KĀDP jomā, attiecībā uz kuriem Tiesai Līgumos ir piešķirta kompetence pārbaudīt tiesiskumu.
(skat. 62., 64., 74.–76. un 78. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)
3. Tādējādi lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu spēkā esamības izvērtēšanai, tāpat kā prasība atcelt tiesību aktu, ir Savienības tiesību aktu tiesiskuma pārbaudes līdzeklis (skat. spriedumus, 1987. gada 22. oktobris, Foto‑Frost, 314/85, EU:C:1987:452, 16. punkts; 1991. gada 21. februāris, Zuckerfabrik Süderdithmarschen un Zuckerfabrik Soest, C‑143/88 un C‑92/89, EU:C:1991:65, 18. punkts; 2005. gada 6. decembris, ABNA u.c., C‑453/03, C‑11/04, C‑12/04 un C‑194/04, EU:C:2005:741, 103. punkts, kā arī 2013. gada 3. oktobris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 95. punkts).
Šī būtiskā Savienības tiesību aizsardzību tiesā sistēmas īpašība attiecas uz lēmumu, kuros paredzēts pieņemt ierobežojošus pasākumus attiecībā uz fiziskām vai juridiskām personām saistībā ar KĀDP, tiesiskuma pārbaudi. Nedz no LES, nedz no LESD neizriet, ka prasība atcelt tiesību aktu, kas celta Vispārējā tiesā saskaņā ar LESD 256. pantu kopsakarā ar 263. pantu, būtu vienīgais lēmumu, kuros paredzēti ierobežojoši pasākumi attiecībā uz fiziskām vai juridiskām personām, tiesiskuma pārbaudes līdzeklis, izņemot, konkrēti, lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu spēkā esamības izvērtēšanai. Šajā ziņā LES 24. panta 1. punkta otrās daļas pēdējā teikumā uz LESD 275. panta otro daļu ir norādīts, lai noteiktu nevis tiesvedības veidu, kurā Tiesa var pārbaudīt atsevišķu lēmumu tiesiskumu, bet gan lēmumu veidu, kuru tiesiskumu Tiesa var pārbaudīt jebkādā tiesvedībā, kuras priekšmets ir šāda tiesiskuma pārbaude. Ņemot vērā, ka par lēmuma, kurā paredzēti ierobežojoši pasākumi attiecībā uz fiziskām vai juridiskām personām, īstenošanu daļēji ir atbildīgas dalībvalstis, lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu spēkā esamības izvērtēšanai ir būtiska funkcija, lai nodrošinātu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, tostarp, ja – kā pamatlietā – gan valsts īstenošanas pasākumu tiesiskums, gan to pamatā esošā KĀDP jomā pieņemtā lēmuma tiesiskums pats tiek apstrīdēts valsts tiesvedībā. Ņemot vērā, ka dalībvalstīm ir jānodrošina savas valsts politikas atbilstība Savienības nostājām, kas ieņemtas ar Padomes lēmumiem, kuri pieņemti atbilstoši LES 29. pantam, piekļuve tiesai, lai pārbaudītu minētos lēmumus, ir nepieciešama, ja šajos lēmumos ir paredzēts noteikt ierobežojošus pasākumus attiecībā uz fiziskām vai juridiskām personām.
(skat. 68.–71. punktu)
4. Izskatot otro jautājumu, nav atklāts neviens apstāklis, kas varētu ietekmēt Lēmuma 2014/512 – ar grozījumiem, kuri izdarīti ar Lēmumu 2014/872, – 1. panta 2. punkta b)–d) apakšpunkta un 3. punkta, 7. panta un III pielikuma vai Padomes 2014. gada 31. jūlija Regulas (ES) Nr. 833/2014 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar Krievijas darbībām, kas destabilizē situāciju Ukrainā – ar grozījumiem, kuri izdarīti ar Padomes 2014. gada 4. decembra Regulu (ES) Nr. 1290/2014, – 3. un 3.a panta, 4. panta 3. un 4. punkta, 5. panta 2. punkta b)–d) apakšpunkta un 3. punkta, 11. panta, kā arī II un VI pielikuma spēkā esamību. Tiesiskās noteiktības un piemērojamo tiesību aktu precizitātes (nulla poena sine lege certa) principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie neliedz dalībvalstij noteikt kriminālsodus, kuri ir jāpiemēro Regulas Nr. 833/2014 – ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu Nr. 1290/2014, – normu pārkāpuma gadījumā saskaņā ar tās 8. panta 1. punktu, pirms Eiropas Savienības Tiesa ir precizējusi minēto normu tvērumu un tātad ar tiem saistīto kriminālsodu apmēru.
Pirmām kārtām, attiecībā uz vispārējo tiesiskās noteiktības principu ir jāatgādina, ka šis Savienības tiesību pamatprincips tostarp prasa, lai tiesiskais regulējums būtu skaidrs un precīzs, lai attiecīgās personas varētu nepārprotami zināt savas tiesības un pienākumus un attiecīgi rīkoties (spriedums, 2006. gada 10. janvāris, IATA un ELFAA, C‑344/04, EU:C:2006:10, 68. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Otrām kārtām attiecībā uz piemērojamo tiesību aktu precizitātes principu (nulla poena sine lege certa), ko minējusi iesniedzējtiesa, ir jākonstatē, ka šis princips, uz ko attiecas Hartas 49. pants “Noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības un samērīguma principi” un kas saskaņā ar Tiesas judikatūru ir vispārējā tiesiskās noteiktības principa īpaša izpausme (skat. spriedumu, 2008. gada 3. jūnijs, Intertanko u.c., C‑308/06, EU:C:2008:312, 70. punkts), tostarp nozīmē, ka likumā ir skaidri jādefinē pārkāpumi un par tiem paredzētie sodi. Šis nosacījums ir izpildīts tad, ja attiecīgā persona no atbilstošās normas formulējuma, vajadzības gadījumā izmantojot tiesu sniegto normas interpretāciju, var uzzināt, par kādām darbībām vai bezdarbību tai iestāsies kriminālatbildība (spriedums, 2007. gada 3. maijs, Advocaten voor de Wereld, C‑303/05, EU:C:2007:261, 50. punkts). Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka piemērojamo tiesību aktu precizitātes princips nevar tikt interpretēts tādējādi, ka tas aizliegtu to normu saturu, kurās paredzēta kriminālatbildība, noskaidrot pakāpeniski, tiesām sniedzot interpretāciju, ja vien šī interpretācija ir saprātīgi paredzama (šajā ziņā skat. 2005. gada 28. jūnijs, Dansk Rørindustri u.c./Komisija, C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P, EU:C:2005:408, 217. un 218. punkts).
(skat. 161., 162. un 167. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)
5. Frāze “finansiāla palīdzība”, kas ietverta Regulas Nr. 833/2014 – ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu Nr. 1290/2014, – 4. panta 3. punkta b) apakšpunktā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā pati par sevi neiekļauj maksājuma apstrādi, ko veic banka vai cita finanšu iestāde.
Regulas Nr. 833/2014 4. panta 3. punkta b) apakšpunkta sistēmiskā interpretācija drīzāk parāda, kā tostarp norāda Vācijas valdība savos rakstveida apsvērumos, ka, lietodams frāzi “finansiāla palīdzība”, Savienības likumdevējs ir domājis darbības, kas pielīdzināmas subsīdijām, aizdevumiem un eksportkredīta apdrošināšanai. Ja šīm darbībām ir nepieciešama attiecīgās finanšu iestādes pašu resursu izmantošana, tad maksājumu pakalpojumus savukārt šī iestāde sniedz starpnieces statusā, nodrošinot, ka maksātāja, kas ir trešā persona, līdzekļi sasniedz konkrētu saņēmēju, neiesaistot minētās iestādes pašas līdzekļus. Šajos apstākļos Regulas Nr. 833/2014 4. panta 3. punkts nevar tikt interpretēts tādējādi, ka tas uzliktu finanšu iestādēm pienākumu jebkura maksājuma – kas saistīts ar šīs regulas II pielikumā minēto produktu pārdošanas, piegādes, nodošanas vai eksporta uz Krieviju darījumiem – apstrādei saņemt atļauju papildus tai, kas šim darījumam ir prasīta atbilstoši Regulas Nr. 833/2014 3. pantam, ja šīs iestādes konstatē, ka maksājums, kuru prasīts apstrādāt, ir pilnīga vai daļēja atlīdzība par šādu darījumu. Ņemot vērā tostarp to, ka minētās regulas 4. panta 3. punkta b) apakšpunkta mērķis nav nedz noteikt aktīvu iesaldēšanu, nedz ierobežojumus līdzekļu pārskaitījumu jomā, ir uzskatāms, ka tad, ja Savienības likumdevējs būtu vēlējies jebkura bankas pārskaitījuma – kas saistīts ar Regulas Nr. 833/2014 II pielikumā minētajiem produktiem – apstrādei prasīt papildu atļauju līdzās tai, kas atbilstoši Regulas Nr. 833/2014 3. pantam ir prasīta tādam darījumam kā šī sprieduma iepriekšējā punktā minētais, tas būtu lietojis citus terminus, nevis terminu “finansiāla palīdzība”, lai noteiktu šādu pienākumu un tā robežas. Visbeidzot, ja Regulas Nr. 833/2014 mērķis tostarp ir likt Krievijas Federācijai vēl dārgāk maksāt par darbībām attiecībā uz Ukrainu, tad ir jākonstatē, ka šīs regulas 4. panta 3. punkta b) apakšpunkts ir saskanīgi vērsts uz šo mērķi, nosakot ierobežojumus finansiālai palīdzībai naftas nozarei paredzēto produktu eksportam uz Krieviju, vienlaikus pašai maksājumu apstrādei neizvirzot iepriekšējas atļaujas prasību. Iepriekš sniegtā interpretācija neskar aizliegumu, kas attiecas uz jebkuru tādu maksājumu apstrādi, kuri saistīti ar komercdarījumu, kas pats ir aizliegts saskaņā ar Regulas Nr. 833/2014 3. panta 5. punktu.
(skat. 179.–183. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)
6. Regulas Nr. 833/2014 – ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu Nr. 1290/2014, – 5. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā kopš 2014. gada 12. septembra ir aizliegts emitēt globālos depozitāros sertifikātus (Global Depositary Receipts) atbilstoši noguldījuma līgumam, kurš noslēgts ar kādu no vienībām, kuras uzskaitītas Regulas Nr. 833/2014 – ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu Nr. 1290/2014, – VI pielikumā, tostarp, ja šie sertifikāti attiecas uz akcijām, ko kāda no šīm vienībām emitējusi pirms minētās dienas.
(skat. rezolutīvās daļas 3) punktu)