Lieta C‑270/16

Carlos Enrique Ruiz Conejero

pret

Ferroser Servicios Auxiliares SA
un
Ministerio Fiscal

(Juzgado de lo Social no 1 de Cuenca
lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālā politika – Direktīva 2000/78/EK – Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jomā – 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punkts – Aizliegums diskriminēt invaliditātes dēļ – Valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka ar zināmiem nosacījumiem darbinieku var atlaist no darba epizodiskas prombūtnes dēļ, pat ja tā ir pamatota – Darbinieka prombūtne, kas ir radusies no slimības saistībā ar viņa invaliditāti – Atšķirīga attieksme invaliditātes dēļ – Netieša diskriminācija – Pamatojums – Cīņa pret neierašanos darbā – Atbilstošs raksturs – Samērīgums

Kopsavilkums – Tiesas spriedums (trešā palāta) 2018. gada 18. janvārī

1.        Sociālā politika – Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jomā – Direktīva 2000/78 – Aizliegums diskriminēt invaliditātes dēļ – Invaliditātes jēdziens – Darba ņēmēja, kurš nevar vai var tikai ierobežotā apmērā veikt savu darbu ilgā laika posmā, aptaukošanās – Iekļaušana

(Padomes Direktīva 2000/78)

2.        Sociālā politika – Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jomā – Direktīva 2000/78 – Aizliegums diskriminēt invaliditātes dēļ – Valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka ar zināmiem nosacījumiem darbinieku var atlaist no darba epizodiskas prombūtnes dēļ, pat ja tā ir pamatota – Darbinieka prombūtne, kas ir radusies no slimības saistībā ar viņa invaliditāti – Nepieļaujamība – Izņēmums – Mērķa sasniegšana cīņā pret prombūtni no darba – Samērīguma principa ievērošana – Valsts tiesas vērtējums

(Padomes Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punkts)

1.      Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 28.–30. punktu)

2.      Padomes Direktīvas 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to ir aizliegts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka darba devējs var atlaist no darba darbinieku epizodiskas prombūtnes no darba, pat ja tā ir attaisnota, dēļ situācijā, kad šī prombūtne ir radusies ar invaliditāti saistītu saslimšanu dēļ, no kurām cieš šis darbinieks, ja vien šis tiesiskais regulējums, lai gan tas ir paredzēts leģitīma mērķa sasniegšanai cīņā pret prombūtni no darba, nepārsniedz nepieciešamo, lai sasniegtu šo mērķi, bet tas ir jāizvērtē iesniedzējtiesai.

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka darba ņēmējs ar invaliditāti principā ir vairāk pakļauts riskam, ka viņam tiks piemērots Darba likuma 52. panta d) apakšpunkts, nekā darba ņēmējs bez invaliditātes. Salīdzinājumā ar darba ņēmēju bez invaliditātes darba ņēmējs ar invaliditāti papildus ir pakļauts ar viņa invaliditāti saistītas slimības riskam. Tātad viņam pastāv palielināts risks uzkrāt prombūtnes slimības dēļ dienas un tātad sasniegt maksimālo robežu, kas paredzēta Darba likuma 52. panta d) apakšpunktā. Tātad šķiet, ka šajā normā paredzētais noteikums var radīt nelabvēlīgāku situāciju darba ņēmējiem ar invaliditāti un līdz ar to radīt atšķirīgu attieksmi, kas netieši balstīta uz invaliditāti, Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 11. aprīlis, HK Danmark, C‑335/11 un C‑337/11, EU:C:2013:222, 76. punkts).

Šajā lietā ir jāuzskata, ka cīņa pret prombūtni no darba var atzīt par leģitīmu mērķi Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punkta izpratnē, jo runa ir par pasākumu, kurš pieder pie nodarbinātības politikas (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 11. aprīlis, HK Danmark, C‑335/11 un C‑337/11, EU:C:2013:222, 82. punkts).

Tomēr ir svarīgi pārbaudīt, vai valsts tiesiskajā regulējumā ieviestie līdzekļi šī mērķa sasniegšanai ir atbilstoši un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams mērķa sasniegšanai.

(skat. 39., 44., 45. un 57. punktu un rezolutīvo daļu)