VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2018. gada 21. novembrī (*)
Civildienests – Ierēdņi – Pieņemšana darbā – Paziņojums par konkursu EPSO/AST‑SC/03/15 – Nepielaišana piedalīties novērtējuma pārbaudījumos – Pārskatīšanas lūgums – Atteikums šo lūgumu nosūtīt atklātā konkursa atlases komisijai novēlošanās dēļ – Kompetences sadalījums starp EPSO un konkursa atlases komisiju
Lieta T‑587/16
HM, ko pārstāv H. Tettenborn, advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv T. Bohr un G. Gattinara, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību, kura ir pamatota ar LESD 270. pantu un ar kuru tiek lūgts atcelt, pirmkārt, Eiropas Personāla atlases biroja (EPSO) 2015. gada 17. augusta lēmumu neņemt vērā lūgumu pārskatīt atlases komisijas lēmumu nepielaist prasītāju konkursa EPSO/AST‑SC/03/15‑3 nākamajam posmam un, otrkārt, atlases komisijas “netieši izteikto lēmumu” neapmierināt šo lūgumu.
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kanninens [H. Kanninen], tiesneši J. Švarcs [J. Schwarcz] (referents) un K. Iliopulu [C. Iliopoulos],
sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 2015. gada 8. janvārī Eiropas Personāla atlases birojs (EPSO) Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja paziņojumu par atklāto konkursu EPSO/AST‑SC/03/15‑3, kas balstīts uz pārbaudījumiem, lai izveidotu dažādu jomu sekretāru un administratīvo darbinieku (SC 1 un SC 2 pakāpē) rezerves sarakstu (turpmāk tekstā – “atklātais konkurss”) (OV 2015, C 3A, 1. lpp.).
2 2015. gada 12. februārī prasītāja – HM – pieteica savu kandidatūru atklātajā konkursā. Viņa izvēlējās nozari “sekretariāts” un SC 2 pakāpi, bet piekrita, ka viņas kandidatūra, iespējams, tiek pārlikta uz SC 1 pakāpi.
3 Paziņojuma par atklāto konkursu III pielikuma 2. punktā attiecībā uz īpašiem pielaišanas nosacījumiem par diplomiem ir paredzēti trīs atsevišķi nosacījumi, no kuriem tikai pēdējam ir nozīme šajā lietā. Šis nosacījums ir formulēts šādi:
“Profesionālā izglītība (kas līdzvērtīga Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūras 4. līmenim), kuras ilgums ir vismaz viens gads, pēc kuras iegūta vismaz trīs gadus ilga profesionālā pieredze. Šai izglītībai un profesionālajai pieredzei galvenokārt ir jābūt saistītai ar amata veidu.”
4 Prasītāja piedalījās priekšatlases testos 2015. gada 25. martā. Ar 2015. gada 11. jūnija vēstuli EPSO viņu informēja, ka viņa šos testus ir nokārtojusi sekmīgi, jo katrā no tiem ir sasniegusi nepieciešamo minimumu. Tajā pašā vēstulē EPSO norādīja, ka nākamajā posmā atklātā konkursa atlases komisija (turpmāk tekstā – “atlases komisija”) iepazīsies ar elektroniskajiem pretendentu pieteikumiem, lai pārbaudītu pretendentu atbilstību.
5 Lietas dalībnieces nav vienisprātis par to, vai prasītāja ir tikusi informēta 2015. gada 30. jūlijā vai vēlāk, viņas EPSO kontā ievietojot elektronisku paziņojumu, ka atlases komisija, izskatījusi viņas tiešsaistē iesniegto pretendenta pieteikumu, ir nolēmusi nepielaist viņu atklātā konkursa nākamajam posmam. Savā lēmumā (turpmāk tekstā – “lēmums par kandidatūras noraidīšanu”) atlases komisija ir pamatojusies uz faktu, ka prasītājai nebija vajadzīgo prasmju, proti, lai gan viņa pierādīja, ka viņai ir vienu gadu ilga profesionālā izglītība, tā nav galvenokārt saistīta ar amata veidu, uz kuru attiecas atklātais konkurss.
6 Lietas dalībnieces nav vienisprātis arī par to, kurās dienās prasītāja ieskatījās savā EPSO kontā. Lai gan prasītāja apgalvo, ka ir regulāri ieskatījusies savā kontā un pēdējoreiz tajā ieskatījusies 2015. gada 29. jūlijā un 4. augustā, bet nav tur atradusi nevienu jaunu ziņu vai paziņojumu, Eiropas Komisija norāda, ka IT sistēmas elektroniskajā žurnālā attiecībā uz EPSO kontiem ir redzams, ka prasītāja tikai 2015. gada 8. augustā pulksten 20.41 ir ieskatījusies savā kontā, kur deviņas dienas iepriekš bija darīts pieejams atlases komisijas lēmums.
7 2015. gada 7. augustā prasītāja saņēma no EPSO automātisku elektronisko ziņu ar šādu saturu:
“Nosūtīšanas datums: piektdiena, 2015. gada 7. augusts, plkst. 15.26 [..]
Temats: Jūsu EPSO kontā ir publicēta jauna ziņa. [..]
Šī ir automātiska elektroniskā ziņa. Lūdzam neatbildēt.
Cienījamais pretendent, cienījamā pretendente,
Šis paziņojums attiecas uz Jūsu kandidatūru [EPSO] rīkotajā konkursā vai ES Karjeru atlases procedūrā.
Jūsu EPSO kontā ir publicēta jauna ziņa.
Jūs varat piekļūt savam kontam, apmeklējot šādu saiti: [..].
Ar cieņu,
NB! Atgādinām, ka Jums ir jāpārbauda savs EPSO konts vismaz divreiz nedēļā, kā norādīts Atklāto konkursu rokasgrāmatā vai uzaicinājumā izteikt ieinteresētību. Visi oficiālie paziņojumi tiek nosūtīti uz EPSO kontu, un juridiskais spēks ir tikai datumiem, kas norādīti šajās publicētajās vēstulēs.
Šis paziņojums pa e-pastu ir EPSO papildu pakalpojums bez juridiska spēka.
Paziņojums pa elektronisko pastu tiek nosūtīts tajā pašā laikā, kad jaunā ziņa tiek publicēta Jūsu EPSO kontā. No mums neatkarīgu iemeslu dēļ paziņojumu piegāde pa e-pastu atsevišķos gadījumos varētu būt novēlota. Nekādas sūdzības par šo novēlošanos netiks ņemtas vērā.
EPSO grupa.”
8 2015. gada 13. augustā prasītāja, pamatojoties uz Vispārīgo noteikumu par atklātajiem konkursiem (OV 2014, C 60 A, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Vispārīgie noteikumi”) 3.4.3. punktu, iesniedza lūgumu pārskatīt atlases komisijas lēmumu par kandidatūras noraidīšanu (turpmāk tekstā – “pārskatīšanas lūgums”). Prasītāja būtībā apgalvoja, ka elektroniskais paziņojums viņas EPSO kontā attiecībā uz lēmumu par kandidatūras noraidīšanu nav pietiekami pamatots, jo tajā ir vienkārši atkārtots paziņojuma par atklāto konkursu formulējums. Bez tam, pirmkārt, viņa ir norādījusi, ka iepriekšējā konkursa atlases komisija viņai bija atļāvusi piedalīties šī konkursa novērtējuma pārbaudījumos, kas, viņasprāt, bija saistīta arī ar sekretariāta darbu un kas paredzēja augstāku prasmju līmeni, nekā paredzēts saistībā ar atklāto konkursu. Otrkārt, prasītāja apgalvoja, ka šādā gadījumā fakts, ka atlases komisija nav piekritusi vērtējumam, kas sniegts saistībā ar iepriekšējo konkursu, bija īpaši jāpamato.
9 Ar 2015. gada 17. augusta e-pasta vēstuli EPSO ar N. H. starpniecību, viņai rīkojoties grupas vadītājas statusā attiecībās ar pretendentiem, darīja prasītājai zināmu, ka nevar ņemt vērā viņas pārskatīšanas lūgumu, jo tas nav iesniegts Vispārīgajos noteikumos paredzētajā desmit kalendāro dienu termiņā (turpmāk tekstā – “EPSO 2015. gada 17. augusta lēmums”). EPSO prasītājai norādīja, ka šī termiņa ritējums sākās 2015. gada 30. jūlijā, pēc elektroniskā paziņojuma EPSO kontā.
10 2015. gada 1. septembrī prasītāja e-pasta vēstulē lūdza EPSO nekavējoties nosūtīt viņas pārskatīšanas lūgumu atlases komisijai. Šajā ziņā viņa pamatojās uz Vispārīgo noteikumu 3.4.3. punktu, saskaņā ar kuru pārskatīšanas lūgumi tiek “nodoti izskatīšanai struktūrai, kura pieņēmusi apstrīdēto lēmumu (vai nu atlases komisijai, vai EPSO)”. Prasītāja norādīja, ka, tā kā pārskatīšanas lūgums ir vērsts pret lēmumu par kandidatūras noraidīšanu, ko pieņēmusi atlases komisija, tas katrā ziņā bija jānodod atlases komisijai.
11 2015. gada 16. septembrī EPSO informēja prasītāju, ka viņas pārskatīšanas lūgums, kas minēts šī sprieduma 10. punktā, netiks ņemts vērā novēlošanās dēļ. Prasītāja 2015. gada 20. septembra e-pasta vēstulē vēlreiz jautāja, vai viņas pārskatīšanas lūgums ir nosūtīts atlases komisijai.
12 2015. gada 25. septembrī prasītāja saņēma no EPSO šādu atbildi:
“Kā jau tika paskaidrots iepriekšējās vēstulēs, mēs (EPSO) savas kompetences jomā nosūtām atlases komisijai tikai sūdzības [Beschwerden], kuras ir iesniegtas paredzētajos termiņos. Tā kā Jūsu sūdzība [Beschwerde] nav iesniegta paredzētajā termiņā, tā netika nosūtīta.”
13 2015. gada 4. novembrī prasītāja rakstveidā iesniedza sūdzību par 2015. gada 17. augusta un 16. un 25. septembra “lēmumiem”, ar kuriem EPSO viņai esot paziņojis, ka viņas pārskatīšanas lūgums netiks ņemts vērā.
14 Ar 2016. gada 17. marta lēmumu prasītājas sūdzība tika noraidīta. Šī lēmuma tulkojums vācu valodā viņai tika nosūtīts 2016. gada 18. aprīlī.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
15 Ar prasības pieteikumu, kas Eiropas Savienības Civildienesta tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 23. martā, prasītāja cēla šo prasību. Lieta tika reģistrēta ar numuru F‑17/16.
16 Ar vēstuli, kas Civildienesta tiesas kancelejā iesniegta 2016. gada 6. aprīlī, prasītāja lūdza nodrošināt anonimitāti atbilstoši Civildienesta tiesas Reglamenta 48. panta 1. punktam. Ar 2016. gada 28. aprīļa vēstuli Civildienesta tiesas kanceleja informēja prasītāju, ka šis lūgums ir apmierināts.
17 Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) 2016/1192 (2016. gada 6. jūlijs) par to, lai Vispārējai tiesai nodotu kompetenci pirmajā instancē izskatīt domstarpības starp Eiropas Savienību un tās darbiniekiem (OV 2016, L 200, 137. lpp.), 3. pantu šī lieta tika nodota Vispārējai tiesai tādā stāvoklī, kādā tā bija 2016. gada 31. augustā. Tādējādi šī lieta tika reģistrēta ar numuru T‑587/16 un nodota ceturtajai palātai.
18 Tā kā lietas dalībnieki nelūdza rīkot tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 106. panta 1. punktam, Vispārējā tiesa (ceturtā palāta), uzskatīdama, ka ir guvusi pietiekamu informāciju no lietas materiāliem, saskaņā ar Reglamenta 106. panta 3. punktu nolēma pieņemt nolēmumu bez tiesvedības mutvārdu daļas.
19 2018. gada 5. februārī Vispārējā tiesa uzdeva Komisijai rakstveida jautājumus. Tās atbildes Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegtas noteiktajā termiņā. 2018. gada 13. martā prasītāja par to iesniedza apsvērumus.
20 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt EPSO 2015. gada 17. augusta lēmumu;
– atcelt atlases komisijas “netieši izteikto lēmumu” neapmierināt pārskatīšanas lūgumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
21 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītajai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par prasības pieņemamību
22 Komisija būtībā norāda, ka prasība, kas vērsta pret EPSO 2015. gada 17. augusta lēmumu, nav pieņemama, jo jautājums nav nedz par lēmumu par kandidatūras noraidīšanu, nedz par atlases komisijas atbildi uz pārskatīšanas lūgumu. Pēc tās domām, tikai lēmums par kandidatūras noraidīšanu ir prasītājai nelabvēlīgs, jo tas ir grozījis viņas tiesisko stāvokli un ir tieši un nekavējoties aizskāris viņas intereses. EPSO 2015. gada 17. augusta lēmums nekādi nemainot šo konstatējumu, jo formālu novēlošanās iemeslu dēļ jautājums esot vienīgi par atteikšanos ņemt vērā pārskatīšanas lūgumu. Komisija apgalvo, ka šis EPSO lēmums ir “tikai apstiprinošs”, ka tam nav autonoma satura un ka ar to netiek aizstāts lēmums par kandidatūras noraidīšanu. Tādējādi, pēc Komisijas domām, par šo lēmumu nevar nedz iesniegt sūdzību, nedz celt prasību Vispārējā tiesā.
23 Komisija apgalvo, ka prasītājai acīmredzami bija iespēja saņemt tiesību aizsardzību tiesā. Komisija uzskata, ka prasītājai bija iespēja vai nu apstrīdēt lēmumu par kandidatūras noraidīšanu tieši Eiropas Savienības tiesā saskaņā ar LESD 270. pantu, bez nepieciešamības iepriekš iesniegt sūdzību, vai arī iesniegt par to sūdzību. Saskaņā ar tās viedokli prasītāja tomēr nedrīkstēja izvēlēties “trešo ceļu” un celt prasību par tiesību aktu, kas nav viņai nelabvēlīgs. Komisija uzskata, ka prasītājai arī bija juridiska iespēja panākt, ka atlases komisija pārskata lēmumu par kandidatūras noraidīšanu.
24 Komisija apgalvo, ka, pat ja EPSO 2015. gada 17. augusta lēmums bija nelabvēlīgs akts, prasītājai šajā lietā katrā ziņā nebija radušās un pastāvošas intereses celt prasību. Esot acīmredzams, ka EPSO 2015. gada 17. augusta lēmuma iespējamā atcelšana prasītājai nesniegtu nekādu labumu, jo viņa nav apstrīdējusi lēmumu par kandidatūras noraidīšanu. Tādēļ pat EPSO 2015. gada 17. augusta lēmuma atcelšanas gadījumā, pēc Komisijas domām, atlases komisija varētu paust viedokli par lēmuma par kandidatūras noraidīšanu saturu. Jāpiebilst, ka norāde uz 2001. gada 3. aprīļa rīkojumu Zaur‑Gora un Dubigh/Komisija (T‑95/00 un T‑96/00, EU:T:2001:114) nav atbilstīga, jo šajā lietā nebija jauna atlases komisijas lēmuma, kas būtu pamatots ar pārskatīšanas lūgumu, tādēļ nevarēja sākties jauna termiņa ritējums.
25 Visbeidzot Komisija apgalvo, ka prasītājas lūgums atcelt varbūtējo atlases komisijas “netieši izteikto lēmumu” nav pieņemams, jo ir pārkāpts sūdzības un prasības pieteikuma saskanības princips. Katrā ziņā šis prasītājas lūgums esot jānoraida, jo Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 90. panta 1. punktā nav paredzēts, ka lūgums pārskatīt atlases komisijas lēmumu varētu tikt noraidīts netieši. Tā kā atlases komisija neietilpst administrācijā un ir neatkarīga no tās, tad tās klusēšana nevar tikt interpretēta kā “netieši izteikts negatīvs lēmums”. Tas, kādas sekas rastos, ja atlases komisija uz pārskatīšanas lūgumu nereaģētu, pēc Komisijas domām, ir vienīgi hipotētisks jautājums.
26 Prasītāja apstrīd Komisijas argumentus.
27 Vispārējā tiesa uzskata, ka ir jāpārbauda, pirmkārt, otrā prasījuma pieņemamība un, otrkārt, pirmā prasījuma pieņemamība.
Par otrā prasījuma pieņemamību
28 Iesākumā ir jānorāda, ka prasītāja vērš savu prasību, pirmkārt, pret EPSO 2015. gada 17. augusta lēmumu un, otrkārt, pret varbūtējo atlases komisijas “netieši izteikto lēmumu” neapmierināt pārskatīšanas lūgumu.
29 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja konkursa pretendents lūdz pārskatīt atlases komisijas lēmumu, tad nelabvēlīgais akts Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta vai attiecīgā gadījumā 91. panta 1. punkta izpratnē ir lēmums, ko atlases komisija pieņēmusi pēc pretendenta situācijas pārskatīšanas (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2001. gada 3. aprīlis, Zaur‑Gora un Dubigh/Komisija, T‑95/00 un T‑96/00, EU:T:2001:114, 26. punkts, un spriedumu, 2006. gada 13. decembris, Heus/Komisija, T‑173/05, EU:T:2006:392, 19. punkts).
30 Šajā lietā nav strīda par to, ka 2015. gada 17. augusta lēmumu pieņēma EPSO. No Komisijas procesuālajiem dokumentiem un tās atbildēm uz Vispārējās tiesas jautājumiem izriet, ka atlases komisija nezināja par prasītājas pārskatīšanas lūguma esamību. Šajā ziņā Komisija ir skaidri atzinusi, ka prasītājas iesniegtais pārskatīšanas lūgums nebija starp pārskatīšanas lūgumiem, kuri tika nosūtīti atlases komisijai. Tāpat nav strīda par to, ka atlases komisija netika konkrēti a posteriori informēta par EPSO 2015. gada 17. augusta lēmumu neņemt to vērā. Tā tikai “vispārīgi” tika informēta par EPSO noraidījumu attiecībā uz novēlotajiem pārskatīšanas lūgumiem.
31 Šajos apstākļos ir jāsecina, ka, tā kā atlases komisija nezināja par prasītājas pārskatīšanas lūguma esamību, nevar uzskatīt, ka tā attiecībā uz viņu būtu pieņēmusi kādu “netieši izteiktu lēmumu” par noraidīšanu.
32 Tādējādi otrajam prasījumam nav priekšmeta, un tātad tas ir jānoraida kā nepieņemams.
Par pirmā prasījuma pieņemamību
33 Attiecībā uz Komisijas apgalvojumiem, ka EPSO 2015. gada 17. augusta lēmums nebija prasītājai nelabvēlīgs akts, ka tas bija tikai apstiprinošs, ka tam nebija autonoma satura un ka ar to netika aizstāts lēmums par kandidatūras noraidīšanu, ir jākonstatē, ka ar 2015. gada 17. augusta lēmumu EPSO noraidīja prasītājas pārskatīšanas lūgumu. No šī sprieduma 29. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka lēmums, ar ko tādējādi ir noraidīts pārskatīšanas lūgums, būtu prasītājai nelabvēlīgs un tādējādi būtu bijis pārsūdzams, ja šo lēmumu būtu pieņēmusi atlases komisija.
34 Ja, kā šajā lietā, pretendenta iesniegtu pārskatīšanas lūgumu EPSO noraida novēlošanās dēļ, šim pretendentam ir visas intereses attiecībā uz to, lai Savienības tiesa pārbaudītu šī noraidījuma tiesiskumu. Šāds noraidījums liedz atlases komisijai pašai izskatīt šo pārskatīšanas lūgumu, bet, ja Vispārējā tiesa noraidījumu atceļ, tad tiek pieņemts jauns lēmums attiecībā uz minēto lūgumu.
35 Proti, ir jāatgādina, ka Vispārīgo noteikumu 3.4.3. punktā ir skaidri paredzēts – ja uz pārskatīšanas lūgumu tiek sniegta labvēlīga atbilde, tad attiecīgā persona tiek atjaunota konkursā tajā posmā, no kura tā ir izslēgta, neatkarīgi no konkursa gaitas. Apstāklis, ka atklātā konkursa procedūra tikmēr ir pabeigta, šo secinājumu nemaina, katrā ziņā prasītāja saglabā interesi tajā, ka tiek pieņemts lēmums par attiecīgās atlases procedūras tiesiskumu, lai varbūtējais prettiesiskums neatkārtotos nākotnē procedūrā, kas līdzīga šajā lietā aplūkotajai procedūrai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 7. jūnijs, Wunenburger/Komisija, C‑362/05 P, EU:C:2007:322, 50. punkts). Proti, nav izslēgts, ka EPSO varētu līdzīgi rīkoties vēlākā un analogā atlases procedūrā. Šajos apstākļos Komisija nevar atsaukties uz prasības nepieņemamību, pamatojoties uz to, ka atklātā konkursa procedūra tikmēr ir pabeigta.
36 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ir jāsecina, ka EPSO 2015. gada 17. augusta lēmums ir prasītājai nelabvēlīgs akts un ka viņai ir radusies un pastāvoša, kā arī pietiekami būtiska interese, lai šis lēmums tiktu atcelts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 18. septembris, Angé Serrano u.c./Parlaments, T‑47/05, EU:T:2008:384, 65. punkts).
Par lietas būtību
37 Prasības pamatojumam prasītāja izvirza četrus pamatus – pirmais ir par EPSO kompetences neesamību 2015. gada 17. augusta lēmuma pieņemšanā, otrais ir par tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu, trešais ir par kļūdu pārskatīšanas lūguma kvalifikācijā un ceturtais ir par kļūdu vērtējumā par to, vai ir ievērots termiņš, kurā varēja tikt iesniegts pārskatīšanas lūgums.
38 Ar pirmo pamatu prasītāja būtībā apgalvo, ka, tā kā viņas pārskatīšanas lūgums ir vērsts pret lēmumu par kandidatūras noraidīšanu, tas bija jāiesniedz atlases komisijā, kura šo lēmumu bija pieņēmusi, saskaņā ar skaidro formulējumu Vispārīgajos noteikumos. Konkrētāk – viņa uzskata, ka EPSO kompetencē nav vērtēt pārskatīšanas lūguma novēlošanos, jo tā vienīgais uzdevums esot sniegt “administratīvu atbalstu” atklāto konkursu atlases komisijām. Tas esot pilnvarots tikai darīt atlases komisijai zināmu termiņu pārsniegšanu. Pēc prasītājas domām, nevienā tiesību aktā EPSO nav atļauts pieņemt attiecīgo lēmumu atlases komisijas vietā. Šāda pieeja neizrietot arī no administrācijas agrākās prakses. Citāda interpretācija neatbilstu EPSO uzdevumam atklātajos konkursos. Prasītāja norāda, ka no administratīvo tiesību vispārējā principa izriet, ka par prasībām, kuras celtas attiecībā pret šīs iestādes lēmumiem, ir jālemj pašai iestādei vai augstākai institūcijai. Visbeidzot prasītāja apgalvo, ka EPSO nav spējis pamatot 2015. gada 17. augusta lēmumu. No tā izrietot, ka tas nebija spējīgs šajā ziņa uzņemties atlases komisijas uzdevumu.
39 Komisija būtībā apliecina, ka EPSO un atlases komisijai ir saistošs attiecīgā paziņojuma par atklāto konkursu teksts un Vispārīgie noteikumi. Tā arī uzsver, ka tie nevar atkāpties no šīm normām, neapdraudot konkursa tiesiskumu un tostarp vienlīdzīgas attieksmes pret pretendentiem principa ievērošanu. Komisija uzskata, ka Vispārīgo noteikumu formulējumā ir skaidri paredzēts, ka saskaņā ar kompetences sadalījumu par procedūru attiecībā uz iekšējās pārskatīšanas lūgumu ir jālemj vai nu atlases komisijai, vai EPSO. No tā izrietot, ka arī EPSO kompetencē ir pieņemt lēmumu attiecībā uz pārskatīšanas lūgumu.
40 Komisija saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes, Komisijas, Tiesas, Revīzijas palātas, Ekonomikas un sociālo lietu komitejas, Reģionu komitejas un Eiropas ombuda Lēmuma 2002/620/EK (2002. gada 25. jūlijs) par [EPSO] izveidi (OV 2002, L 197, 53. lpp.) III pielikuma 7. panta 1. punktu un Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas ģenerālsekretāru, Tiesas sekretāra, Revīzijas palātas, Ekonomikas un sociālo lietu komitejas un Reģionu komitejas ģenerālsekretāru un Eiropas ombuda pārstāvja Lēmuma 2002/621/EK (2002. gada 25. jūlijs) par [EPSO] uzbūvi un darbību (OV 2002, L 197, 56. lpp.) EPSO ir jāorganizē konkursi, lai apmierinātu Savienības iestāžu vajadzības attiecībā uz personālu un nodrošinātu šajos konkursos vienotu standartu piemērošanu.
41 Komisija šajā ziņā uzsver, ka EPSO uzdevums ir sniegt administratīvu atbalstu atlases komisijai, kas ietverot uzraudzību pār to, vai pretendenti ievēro termiņus saistībā ar pārskatīšanas procedūru. 2011. gada 14. decembra spriedumā Komisija/Pachtitis (T‑361/10 P, EU:T:2011:742) esot apstiprināts šis kompetences sadalījums. Tādējādi EPSO esot pilnvarots noraidīt iekšējās pārskatīšanas lūgumus, kuros nav ievēroti termiņi. Šāds uzdevums atbilstot gan iepriekš minēto standartu būtībai, gan mērķim, jo tas ļaujot mazināt atlases komisijas darba slodzi. Pēc Komisijas domām, Vispārīgo noteikumu 3.4.3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā “ir norādīts, ka par pārskatāmā lēmuma saturu (proti, par pārskatīšanas lūgumu pieņemamību pēc būtības) ir jālemj vienai un tai pašai struktūrai”. Šajā lietā jautājums nekādi nav par lēmuma attiecībā uz kandidatūras noraidīšanu satura “pārskatīšanu”, bet vienīgi par formāliem aspektiem. Neesot nekāda iemesla uzskatīt, ka šis princips attiektos arī uz formālajiem aspektiem, piemēram, termiņu ievērošanu. Visbeidzot, pēc Komisijas domām, EPSO kompetence nevarot būt atkarīga no veida, kādā tiek pamatoti tās lēmumi.
42 Atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem, kas minēti šī sprieduma 19. punktā, Komisija būtībā vēl norādīja, ka atlases komisija ir tikusi “vispārīgi” informēta par EPSO noraidījumu attiecībā uz novēlotajiem pārskatīšanas lūgumiem. Kā norāda Komisija, parastajā EPSO procedūrā bija paredzēts, ka konkursa atlases komisija netiek individuāli informēta par lūgumiem, kas nav iesniegti noteiktajos termiņos. Tas tostarp esot tādēļ, ka šie lūgumi dažkārt tiek saņemti krietni pēc sanāksmes, kuras laikā konkursa atlases komisija lemj par noteiktajos termiņos iesniegtajiem lūgumiem. Turklāt Komisija ir atsaukusies uz juridiskajiem pamatiem un apgalvojumiem, kas jau ir atgādināti šī sprieduma 40. punktā, attiecībā uz kompetences sadalījumu starp EPSO un atlases komisiju. Tas esot īstenots Vispārīgo noteikumu 3.4.3. punktā, jo EPSO ir pilnvarots pārskatīšanas lūgumus, kas nav iesniegti noteiktajos termiņos, atzīt par nepieņemamiem, nenosūtot tos atlases komisijai. Visbeidzot, Komisija atsaucas uz labas pārvaldības principu, uz dienesta interesēm un uz pienākumu ievērot saprātīgu termiņu.
43 Savos apsvērumos prasītāja apstrīd Komisijas apgalvojumus.
44 Vispārējā tiesa norāda, ka Vispārīgo noteikumu 3.4.3. punkts “Iekšējās pārskatīšanas procedūra” ir formulēts šādi:
“Jūs varat lūgt pārskatīt jebkuru atlases komisijas vai EPSO lēmumu, kas tieši un nekavējoties skar Jūsu tiesisko statusu konkursā (proti, kas veido Jūsu rezultātus un/vai nosaka to, vai Jūs varat piedalīties nākamajā konkursa posmā, vai arī esat no tā izslēgts).
Pārskatīšanas lūgumi var būt pamatoti ar kādu no šiem iemesliem:
– ar materiāltiesisku pārkāpumu konkursa procesā,
– ar to, ka atlases komisija vai EPSO nav ievērojis noteikumus, kas reglamentē konkursa procedūru, piemēram, noteikumus, kas paredzēti Civildienesta noteikumos, paziņojumā par konkursu, šajos Vispārīgajos noteikumos un judikatūrā.
Vēršam Jūsu uzmanību uz to, ka Jūs nedrīkstat apstrīdēt atlases komisijas veiktās Jūsu snieguma testā kvalitātes pārbaudes spēkā esamību. [..]
Noteikumi
Jums ir jāiesniedz [pārskatīšanas] lūgums desmit [kalendāro] dienu termiņā, skaitot no dienas, kad Jūsu EPSO kontā tika augšuplādēts lēmums, kuru Jūs vēlaties apstrīdēt:
– vai nu izmantojot kontaktu veidlapu EPSO interneta vietnē,
– vai arī nosūtot e‑pastu [EPSO].
[..]
Jums ir skaidri jānorāda lēmums, ko Jūs vēlaties apstrīdēt, un jāizklāsta pamati, uz kuriem Jūsu lūgums ir balstīts.
Iekšējās pārskatīšanas procedūru vada EPSO juridiskā grupa.
Tiklīdz Jūsu lūgums būs saņemts, mēs Jums piecpadsmit darbdienu termiņā nosūtīsim saņemšanas apstiprinājumu.
Tad Jūsu lūgums tiks analizēts un nodots izskatīšanai struktūrai, kura ir pieņēmusi apstrīdēto lēmumu (vai nu atlases komisijai, vai EPSO). Pēc tam atlases komisija vai EPSO pieņems lēmumu attiecībā uz Jūsu lūgumu. Tiklīdz lēmums būs pieņemts, juridiskā grupa sagatavos pamatotu atbildi, atbildot uz Jūsu argumentiem.
Jūsu lūgums tiks izskatīts padziļināti, taisnīgi un objektīvi. Šī procedūra var ilgt vairākas nedēļas. Mēs Jums cik drīz vien iespējams paziņosim pamatotu lēmumu, izmantojot Jūsu EPSO kontu.
Ja uz Jūsu pārskatīšanas lūgumu tiks sniegta labvēlīga atbilde, Jūs tiksiet atjaunots konkursā tajā posmā, kurā Jūs tikāt izslēgts, – neatkarīgi no tā, kāda kopš tā laika būs bijusi konkursa gaita –, lai varētu tikt saglabātas Jūsu tiesības.”
45 Norādei, ka “lūgums tiks analizēts un nodots izskatīšanai struktūrai, kura ir pieņēmusi apstrīdēto lēmumu (vai nu atlases komisijai, vai EPSO),” ir pievienota zemsvītras piezīme, kas ir formulēta šādi: “Civildienesta noteikumos paredzētā kompetences sadalījuma dēļ”.
46 Šajā ziņā nav strīda par to, ka struktūra, kura pieņēmusi “apstrīdēto lēmumu” atbilstoši iepriekš minētajai normai, proti, lēmumu par kandidatūras noraidīšanu, bija atlases komisija, nevis EPSO. Tātad saskaņā ar Vispārīgo noteikumu 3.4.3. punktu par prasītājas pārskatīšanas lūgumu bija jālemj atlases komisijai, nevis EPSO.
47 Šajā ziņā apstāklim, ka prasītājas pārskatīšanas lūgums tika noraidīts vienīgi formālu iemeslu dēļ, nav nozīmes. Proti, Vispārīgajos noteikumos nav nošķirts tas, vai noraidījums ir pamatots ar iemesliem pēc būtības vai formāliem iemesliem. Gluži pretēji, no Vispārīgo noteikumu 3.4.3. punkta izriet, ka EPSO juridiskās grupas kompetences joma ir ierobežota līdz iekšējās pārskatīšanas procedūras vadīšanai. Šajā saistībā vienīgi minētajai grupai bija “piecpadsmit darbdienu termiņā”, skaitot no pārskatīšanas lūguma saņemšanas, jānosūta prasītājai “saņemšanas apstiprinājums”.
48 Tādējādi ir jāsecina, ka prasītājas iesniegto pārskatīšanas lūgumu EPSO ar N. H. starpniecību noraidīja bez nekāda attiecīga juridiskā pamata.
49 Šo secinājumu neatspēko pārējie Komisijas argumenti.
50 Pirmkārt, Komisija pati apliecina, ka EPSO un atlases komisijai ir saistošs attiecīgā paziņojuma par atklāto konkursu teksts un Vispārīgie noteikumi. Kā norādīts šī sprieduma 44.–48. punktā, no Vispārīgajiem noteikumiem izriet, ka atlases komisija bija vienīgā struktūra, kuras kompetencē bija pieņemt lēmumu attiecībā uz prasītājas pārskatīšanas lūgumu. Tādējādi pretēji Komisijas apgalvojumiem (skat. šī sprieduma 39. punktu) šajā lietā jautājums nekādi nav nedz par atkāpšanos no Vispārīgajiem noteikumiem, nedz tātad par konkursa tiesiskuma apdraudējumu un tostarp vienlīdzīgas attieksmes pret pretendentiem principa neievērošanu.
51 Otrkārt, attiecībā uz Komisijas apgalvojumiem, kas atgādināti šī sprieduma 40.–42. punktā, saskaņā ar kuriem EPSO bija jāorganizē konkursi, lai apmierinātu iestāžu vajadzības attiecībā uz personālu, piemēram, nodrošinātu šajos konkursos vienotu standartu piemērošanu, un šajā saistībā sniegt administratīvu atbalstu atlases komisijai, ir jākonstatē, ka no tā nevar secināt, ka EPSO varēja pats izlemt atteikties ņemt vērā prasītājas pārskatīšanas lūgumu, neraugoties uz Vispārīgo noteikumu skaidro formulējumu, saskaņā ar kuru šī kompetence ir piešķirta atlases komisijai.
52 Vispirms – nekas Civildienesta noteikumu III pielikuma 7. panta 1. punkta – kas reglamentē konkursa procedūras – formulējumā neļauj uzskatīt, ka EPSO būtu šāda kompetence gadījumā, ja lēmumu, uz kuru attiecas pārskatīšanas lūgums, ir pieņēmusi atlases komisija. Lai gan no šīs normas tiešām izriet, ka Savienības iestādes uztic EPSO atbildību veikt pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu Savienības ierēdņu atlases procedūrās un atsevišķās novērtējuma un pārbaudes procedūrās vienotu standartu piemērošanu, no tā nav iespējams secināt, ka EPSO šajā ziņā varēja piesavināties kompetenci lemt par lūgumu pārskatīt atlases komisijas lēmumu.
53 Tāpat ir jānorāda, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu III pielikuma 7. panta 2. punktu, lasot to kopsakarā ar Komisijas minētajiem lēmumiem (skat. šī sprieduma 40. punktu), atbildība, kas uzticēta EPSO, ir saistīta ar atklāto konkursu organizēšanas jomu, ar uzdevumu sniegt tehnisku atbalstu iestādei saistībā ar iekšējo konkursu, ar iestāžu rīkoto pārbaudījumu satura noteikšanu, kā arī ar valodas prasmju definēšanu un novērtēšanas organizēšanu. Pretēji Komisijas apgalvojumam EPSO pieņemtais lēmums par atteikšanos ņemt vērā pārskatīšanas lūgumu attiecībā uz atlases komisijas pieņemtu lēmumu nevar tikt uzskatīts par vienkāršu situāciju, kurā būtu sniegts tehniskais atbalsts vai palīdzība atlases komisijai, tāpat nevar uzskatīt, ka tas ietilptu kādā no citām EPSO dienestu atbildības jomām, kas minētas iepriekš.
54 Šajā ziņā arī ir jāuzsver – kā pamatoti apgalvo prasītāja – ka šis gadījums būtiski atšķiras no situācijas, kurā, piemēram, EPSO būtu vienīgi informējis atlases komisiju par pārskatīšanas lūguma iesniegšanai paredzētā termiņa pārsniegšanu, atstājot minētās atlases komisijas ziņā izvēli attiecībā uz pieeju, kādu izraudzīties katrā no gadījumiem, kuri nodoti tās izskatīšanā. Papildus jākonstatē, ka jautājums, vai situācijā, kāda aplūkota pamatlietā, pārskatīšanas lūgums ir novēlots, ne vienmēr ir vienkāršs procesuāls lēmums, kā Komisija, šķiet, liek saprast, bet gan tas var būt sarežģīts lēmums, jo tas var būt atkarīgs no tehnisko elementu vērtējuma, piemēram, to tehnisko elementu vērtējuma, kuru mērķis ir pierādīt precīzo dienu, kurā attiecīgajam pretendentam ir paziņots atlases komisijas lēmums.
55 Turpinājumā – attiecībā uz 2011. gada 14. decembra spriedumu Komisija/Pachtitis (T‑361/10 P, EU:T:2011:742, 52. un nākamie punkti), uz kuru balstās Komisija, ir jākonstatē, ka arī tas neļauj pamatot tēzi, ka EPSO pats varēja atteikties ņemt vērā prasītājas pārskatīšanas lūgumu. Šajā ziņā, pirmkārt, ir svarīgi uzsvērt, ka faktiskā situācija, attiecībā uz kuru tika pieņemts minētais spriedums, atšķīrās no šajā lietā aplūkotās situācijas, jo jautājums bija nevis par reakciju uz pārskatīšanas lūgumu, kas iesniegts saskaņā ar Vispārīgajiem noteikumiem, bet gan par to, lai tiktu noteikts, kura kompetencē ir noteikt priekšatlases testu saturu atklātā konkursā.
56 Otrkārt, no 2011. gada 14. decembra sprieduma Komisija/Pachtitis (T‑361/10 P, EU:T:2011:742) izriet, ka EPSO nebija iepriekš minētās iespējamās kompetences. Gluži pretēji, minētā sprieduma 52. punktā būtībā ir konstatēts, ka EPSO kompetencē nav nedz uzdoto jautājumu tēmas izvēle, nedz novērtēšana konkursa ietvaros, un minētā sprieduma 54. punktā – ka ar attiecīgajām normām EPSO drīzāk ir uzticēta atlases komisijas palīga loma konkursa norisē, uzdodot tam attīstīt atlases metodes un tehniku.
57 Visbeidzot, pilnības labad ir jānorāda, ka Komisija šajā lietā nav minējusi konkrētas normas lēmumos, uz kuriem tā atsaucas, pamatodama savus apgalvojumus par EPSO kompetenci atteikties ņemt vērā prasītājas pārskatīšanas lūgumu (skat. šī sprieduma 40. punktu). Katrā ziņā ir jākonstatē, ka šie paši lēmumi ieņem zemāku vietu tiesību normu hierarhijā nekā Civildienesta noteikumu normas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 14. decembris, Komisija/Pachtitis, T‑361/10 P, EU:T:2011:742, 53. punkts). Tādējādi arī šīs Komisijas vispārīgās norādes neļauj grozīt secinājumu, ka EPSO nebija iepriekš minētās kompetences.
58 Šajos apstākļos Komisijai nav izdevies pierādīt, ka EPSO bija pilnvarots pats noraidīt prasītājas pārskatīšanas lūgumu tādēļ, ka šis lūgums, pēc tā domām, nebija iesniegts noteiktajos termiņos. Nevar uzskatīt, ka EPSO lēmums atbilda Komisijas minēto standartu būtībai un mērķim, jo saskaņā ar Komisijas izteikumiem tas “ļaujot mazināt atlases komisijas darba slodzi”. Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka šādi apsvērumi nevar būt pārāki pār skaidro formulējumu, kāds ir tiesību normā, ar ko ir piešķirta kompetence, proti, šajā lietā – Vispārīgo noteikumu 3.4.3. punktā.
59 Turklāt kā neiedarbīgi šajā lietā ir jānoraida arī dažādi citi Komisijas apgalvojumi, kuros ir norādīts uz tādiem faktoriem kā nepieciešamība ievērot saprātīgu termiņu un rīkoties dienesta interesēs vai – plašāk – saskaņā ar labas pārvaldības principu, kas paredzēts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punktā.
60 Proti, vispirms, kā savos apsvērumos par Komisijas atbildēm uz Vispārējās tiesas jautājumiem apgalvo prasītāja, Komisija nav apliecinājusi un, vēl jo mazāk, pierādījusi, ka šajā lietā prasītājas pārskatīšanas lūgums tika paziņots EPSO krietni pēc atlases komisijas sanāksmes, kuras laikā tā izvērtēja pārskatīšanas lūgumus, kas iesniegti noteiktajos termiņos. Saistībā ar Komisijas apgalvojumu par atlases komisijas darba slodzi gadījumā, ja tā būtu jāsasauc uz papildu sanāksmēm, lai pārskatītu acīmredzami novēlotus lūgumus, pirmkārt, ir jākonstatē, ka dažiem no šiem lūgumiem izskatīšana nevarētu būt sevišķi laikietilpīga. Otrkārt, katrā ziņā atlases komisijas nostājas paušana šajā jautājumā ietilpst labā pārvaldībā.
61 Turklāt no Vispārīgo noteikumu 3.4.3. punkta formulējuma skaidri izriet, ka bija paredzēts, ka pārskatīšanas lūgumi ir jāizskata padziļināti, taisnīgi un objektīvi un ka šī procedūra “var ilgt vairākas nedēļas”. Tāpat bija skaidri norādīts, ka, ja uz pārskatīšanas lūgumu tiks sniegta labvēlīga atbilde, tad attiecīgā persona tiks atjaunota konkursā tajā posmā, no kura tā ir izslēgta, “neatkarīgi no tā, kāda kopš tā laika būs bijusi konkursa gaita”. Šis apsvērums ir saistīts ar nepieciešamību saglabāt attiecīgo personu tiesības. Visa šī informācija liek uzskatīt, ka šajā gadījumā Pamattiesību hartas 41. panta 1. punkts nevar tikt interpretēts tādējādi, ka ar to labas pārvaldības nolūkā būtu prasīts atkāpties no vispārīgajām normām attiecībā uz atlases komisijas kompetenci, lai ieņemtu nostāju attiecībā uz pārskatīšanas lūgumu.
62 Visbeidzot, attiecībā uz Komisijas apgalvojumu, ka atlases komisija tika “vispārīgi” informēta par EPSO atteikumu attiecībā uz novēlotajiem pārskatīšanas lūgumiem, ir jākonstatē – kā prasītāja apgalvo savos apsvērumos par Komisijas atbildēm uz Vispārējās tiesas jautājumiem –, ka šis apgalvojums nav pamatots ne ar kādiem tiešiem vai netiešiem pierādījumiem. Katrā ziņā, pat pieņemot, ka atlases komisija patiešām tika vispārīgi informēta par to, ka EPSO šādi rīkosies, vispārīga informācija tik un tā nevarēja ļaut atlases komisijai īstenot kompetenci, kāda tai šajā ziņā ir piešķirta Vispārīgo noteikumu 3.4.3. punktā.
63 Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, prasītājas pirmais pamats ir jāpieņem. Tādējādi, bez nepieciešamības lemt par pārējiem prasītājas izvirzītajiem pamatiem, tāpat par to dokumentu pieņemamību, kuri neattiecas uz EPSO kompetenci un kurus Komisija pirmoreiz ir iesniegusi atbildes uz repliku pielikumā vai atbilžu uz Vispārējās tiesas jautājumiem stadijā, kompetences neesamības dēļ ir jāatceļ EPSO 2015. gada 17. augusta lēmums.
Par tiesāšanās izdevumiem
64 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai nolēmums galvenokārt ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītājas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) Atcelt Eiropas Personāla atlases biroja (EPSO) 2015. gada 17. augusta lēmumu neņemt vērā lūgumu pārskatīt atlases komisijas lēmumu nepielaist HM konkursa EPSO/AST‑SC/03/15‑3 nākamajam posmam.
2) Prasību pārējā daļā noraidīt.
3) Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Kanninen | Schwarcz | Iliopoulos |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2018. gada 21. novembrī.
[Paraksti]