Language of document :

Apelācijas sūdzība, ko 2021. gada 7. jūnijā Eiropas Savienības Padome iesniedza par Vispārējās tiesas (septītā palāta) 2021. gada 24. marta spriedumulietā T-374/20 KM/Eiropas Komisija

(Lieta C-357/21 P)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Savienības Padome (pārstāvji: M. Bauer un M. Alver)

Pārējie lietas dalībnieki: KM, Eiropas Komisija un Eiropas Parlaments

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz Tiesu:

apmierināt apelācijas sūdzību un atcelt Vispārējās tiesas (septītā palāta) 2021. gada 24. marta spriedumu lietā T-374/20 KM/Eiropas Komisija;

izskatīt lietu pēc būtības un pirmajā instancē celto prasību noraidīt kā nepamatotu;

piespriest prasītājiem pirmajā instancē atlīdzināt Padomei tiesāšanās izdevumus saistībā ar tiesvedību apelācijas instancē un pirmajā instancē.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības pamatošanai Padome izvirza četrus pamatus.

Ar pirmo pamatu Padome apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas attiecībā uz to, ka saistībā ar Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 18. un 20. pantā paredzētās pārdzīvojušā laulātā pensijas piešķiršanu attieksme pret tāda bijušā ierēdņa pārdzīvojušo laulāto‚ kurš apprecējies pirms dienesta attiecību izbeigšanās, un pret tāda bijušā ierēdņa pārdzīvojušo laulāto, kurš apprecējies pēc dienesta attiecību izbeigšanās, nav vienlīdzīga. Tomēr Vispārējā tiesa aplūkojamo faktisko apstākļu sastāvu salīdzināmību esot izvērtējusi ne pēc visām tiem raksturīgajām pazīmēm, piemēram, attiecīgā tiesiskā stāvokļa, ņemot vērā aplūkojamā Savienības pasākuma priekšmetu un mērķi. Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, atzīdama, ka laulības noslēgšanas diena ir vienīgais aspekts, pēc kura var konstatēt, vai ir piemērojams Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 18. vai 20. pants, lai gan nevienlīdzīgā attieksme, kuras iemesls ir fundamentālā faktiskā un juridiskā atšķirība starp ierēdņa, kuram ir kāds no Civildienesta noteikumu 35. pantā minētajiem administratīvajiem statusiem, tiesisko stāvokli un bijušā ierēdņa tiesisko stāvokli, esot attaisnojama.

Otro un trešo pamatu Padome izvirza pakārtoti.

Ar otro pamatu Padome apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas attiecībā uz to, kādā apjomā tiesa var pārbaudīt Savienības likumdevēja pieņemtus lēmumus. Vispārējā tiesa esot norādījusi uz to, ka Savienības likumdevējam ir “vienkārša” rīcības brīvība, no kuras izrietot arī pienākums pārbaudīt, vai nešķiet nesaprātīgi, ka Savienības likumdevējs izveidojušos nevienlīdzīgo attieksmi uzskata par lietderīgu un nepieciešamu, lai sasniegtu izvirzīto mērķi. Tā rīkojoties, Vispārējā tiesa esot nepareizi atzinusi, ka tiesa atvēl Savienības likumdevējam plašu rīcības brīvību saistībā ar tam piešķirtās kompetences īstenošanu jomās, kurās tā rīcībai ir nepieciešami gan politiski lēmumi, gan lēmumi saimnieciskajā vai sociālajā jomā un kurās tam esot jāveic sarežģītas aplēses un izvērtēšana, kā tas ir, piemēram, sociālā nodrošinājuma sistēmas pilnveidošanā. Līdz ar to runa neesot par to, vai šādā jomā apstiprināts pasākums ir bijis vienīgais iespējamais vai tomēr labākais iespējamais pasākums. Proti, prettiesisks tas esot vienīgi tad, ja tas acīmredzami nav lietderīgs kompetentajai ES iestādei izvirzītā mērķa sasniegšanai. Vispārējā tiesa, pārbaudot ne tikai jautājumu, vai aplūkojamais pasākums ir acīmredzami nelietderīgs, likumdevēja novērtējumu esot aizstājusi ar savu novērtējumu un līdz ar to esot pārsniegusi tiesiskuma pārbaudes tvērumu.

Ar trešo pamatu Padome apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, pārbaudot nevienlīdzīgas attieksmes attaisnojamību. Šajā Vispārējās tiesas pārbaudē vispirms esot pieļauta tiesību kļūda, nosakot, kādā apjomā tā pārbaudīs likumdevēja pieņemtos lēmumus. Turklāt Vispārējā tiesa esot arī nepareizi izpratusi judikatūru, saskaņā ar kuru prasītājai ir pienākums sniegt pierādījumus par kādas tiesību normas nesaderību ar primāro tiesību normām, bet aktu pieņēmušajai iestādei nav jāpierāda tā tiesiskums. Turklāt Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nevienlīdzīgās attieksmes attaisnojuma pārbaudē atsaukdamās uz judikatūru, saskaņā ar kuru vispārīga prezumpcija par krāpšanu neesot pietiekama, lai attaisnotu tādu pasākumu, kas ietekmē LESD izvirzīto mērķu sasniegšanu, un secinādama, ka ar Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 20. pantu tika ieviesta vispārēja un neatspēkojama prezumpcija par krāpšanu attiecībā uz ikvienu laulību, kuras ilgums ir mazāks par pieciem gadiem. Galu galā no tā izrietot, ka pārsūdzētajā spriedumā aplūkotajai iespējai sniegt objektīvus pierādījumus, lai atspēkotu prezumpciju par krāpšanu, ņemot vērā apstākli, ka Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 20. pantā nekāda ar laulību saistīta prezumpcija par krāpšanu vai prezumpcija par krāpšanas neesamību nav izvirzīta, šajā lietā neesot nozīmes.

Visbeidzot, ar ceturto pamatu Padome apgalvo, ka ir pieļautas tiesību kļūdas un neesot izpildīts pienākums norādīt pamatojumu Vispārējās tiesas secinājumiem par to, ka nav ievērots aizliegums diskriminēt vecuma dēļ. Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa alternatīvi norādot uz pārdzīvojušā laulātā vecumu, ierēdņa vecumu vai bijušā ierēdņa vecumu un šajā saistībā neievērojot pienākumu norādīt pamatojumu. Līdz ar to konstatējums par konkrēta vecuma vai konkrētas vecuma grupas personu īpaši nelabvēlīgu stāvokli lielā mērā esot atkarīgs no pierādījumiem par to, ka aplūkojamais regulējums nelabvēlīgi ietekmējot nozīmīgi lielāku konkrēta vecuma personu īpatsvaru – salīdzinājumā ar cita vecuma personām; taču šajā lietā šādi pierādījumi neesot sniegti. Pat, ja izdarītu pieņēmumu, ka pastāv šāda atšķirīga attieksme, kas netieši izriet no bijušā ierēdņa vecuma laulības noslēgšanas brīdī, Vispārējā tiesa galu galā neesot pārbaudījusi, vai šāda atšķirīga attieksme tomēr ir saderīga ar Pamattiesību hartas 1 21. panta 1. punktu un atbilst hartas 52. panta 1. punktā minētajiem kritērijiem.

____________

1 Eiropas Savienības Pamattiesību harta (OV 2012, C 326, 391. lpp.).