ĢENERĀLADVOKĀTA PAOLO MENGOCI [PAOLO MENGOZZI]
PAPILDU SECINĀJUMI,
sniegti 2018. gada 22. februārī (1)
Lieta C‑181/16
Sadikou Gnandi
pret
État belge
(Conseil d’État (Valsts padome, Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2008/115/EK – To trešo valstu valstspiederīgo atgriešana, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi – Rīkojums atstāt valsts teritoriju – Izdošana brīdī, kad kompetentā administratīvā iestāde noraida patvēruma pieteikumu – Tiesvedības mutvārdu daļas atkārtota sākšana
1. Ar 2016. gada 8. marta spriedumu Conseil d’État (Valsts padome, Beļģija) iesniedza lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (2), 5. pantu un 13. panta 1. punktu.
2. Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Sadikou Gnandi, kurš ir Togo valstspiederīgais, un Beļģijas valsti par to, vai ir likumīgs rīkojums atstāt valsts teritoriju, kas izdots, pamatojoties uz loi du 15 décembre 1980 sur l’accès au territoire, l’établissement, le séjour et l’éloignement des étrangers (1980. gada 15. decembra Likums par ārvalstnieku ieceļošanu, uzturēšanos, apmešanos uz dzīvi un izraidīšanu; turpmāk tekstā – “1980. gada 15. decembra likums”) 52/3. panta 1. punkta pirmo daļu, un paziņots S. Gnandi 2014. gada 3. jūnijā pēc tam, kad Commissaire général aux réfugiés et aux apatrides (ģenerālkomisārs bēgļu un bezvalstnieku jautājumos, turpmāk tekstā – “CGRA”) 2014. gada 23. maijā bija noraidījis viņa patvēruma pieteikumu.
3. Atgādinu, ka 1980. gada 15. decembra likuma 52/3. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka argumentēts rīkojums atstāt valsts teritoriju ir jāizdod nekavējoties attiecībā uz ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas Beļģijas teritorijā, ja viņa vai viņas patvēruma pieteikumu CGRA ir noraidījis un ja ir atteikts alternatīvās aizsardzības statuss. Tomēr saskaņā ar tā paša likuma 39/70. panta pirmo daļu šāds rīkojums nevar tikt izpildīts piespiedu kārtā, CGRA lēmuma, ar kuru pirmajā instancē ticis noraidīts patvēruma pieteikums, pārsūdzības termiņa laikā un šīs apelācijas sūdzības izskatīšanas laikā (3). 2014. gada 23. jūnijā S. Gnandi iesniedza Conseil du contentieux des étrangers [Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padomē] prasību pret CGRA 2014. gada 23. maija lēmumu noraidīt viņa patvēruma pieteikumu. Tajā pašā datumā viņš tajā pašā iestādē lūdza atcelt, kā arī apturēt 2014. gada 3. jūnija rīkojuma atstāt valsts teritoriju izpildi. 2014. gada 11. jūlijā Beļģijas iestādes izsniedza S. Gnandi īpašo uzturēšanās dokumentu, kas minēts arrêté royal du 8 octobre 1981 concernant l’accès au territoire, le séjour, l’établissement et l’éloignement des étrangers [Karaļa 1981. gada 8. oktobra dekrēta par ārvalstnieku ieceļošanu, uzturēšanos, apmešanos un izraidīšanu] 35. pielikumā, atbilstoši šī dekrēta 111. pantam, jo viņš bija iesniedzis Conseil du contentieux des étrangers neierobežotas jurisdikcijas prasību. Šis dokuments, kas sākotnēji bija derīgs līdz 2014. gada 10. oktobrim, vēlāk tika pagarināts līdz 2014. gada 10. decembrim. Turklāt – neatkarīgi no patvēruma pieteikuma – S. Gnandi ar 2016. gada 8. februāra lēmumu saņēma pagaidu uzturēšanās atļauju Beļģijas teritorijā, derīgu līdz 2017. gada 1. martam.
4. Ar savu prejudiciālo jautājumu Conseil d’État [Valsts padome] Tiesai būtībā jautā, vai neizraidīšanas princips un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību pieļauj, ka tāds atgriešanas lēmums Direktīvas 2008/115 izpratnē kā S. Gnandi adresētais rīkojums atstāt valsts teritoriju attiecībā uz patvēruma meklētāju tiek pieņemts brīdī, kad viņa starptautiskās aizsardzības pieteikums ir noraidīts izskatīšanas pirmajā instancē un tātad, pirms ir izmantoti visi tiesību aizsardzības tiesā līdzekļi, kas ir viņa rīcībā pret šādu noraidījumu.
5. Rakstveida procesā Tiesā, kas noslēdzās 2016. gada 18. jūlijā, S. Gnandi, Beļģijas un Čehijas Republikas valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. panta otrajai daļai.
6. 2017. gada 10. janvārī Tiesa nolēma nodot lietu ceturtajai palātai.
7. 2017. gada 1. martā notika tiesas sēde ar šādu iztiesāšanas sastāvu. Šīs tiesas sēdes laikā savus mutvārdu paskaidrojumus sniedza S. Gnandi, Beļģijas valdība un Komisija. Tiesvedības mutvārdu daļa noslēdzās 2017. gada 15. jūnijā – dienā, kad es sniedzu savus pirmos secinājumus šajā lietā (4) (turpmāk tekstā – “mani 2017. gada 15. jūnija secinājumi”). Šajos secinājumos es piedāvāju Tiesai atbildēt Conseil d’État (Valsts padome) tādējādi, ka Direktīva 2008/115, it īpaši tās 2. panta 1. punkts un 5. pants, kā arī neizraidīšanas un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principi, kas ir paredzēti attiecīgi Hartas 19. panta 2. punktā un 47. panta pirmajā daļā, liedz pieņemt atgriešanas lēmumu atbilstoši šīs direktīvas 6. panta 1. punktam attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kurš ir iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu Padomes Direktīvas 2005/85/EK (2005. gada 1. decembris) par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu (5), izpratnē un kuram saskaņā ar Savienības un/vai valstu tiesībām ir atļauts palikt dalībvalstī, kurā viņš ir iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu, Direktīvas 2005/85 39. panta 1. punktā paredzētajā šī pieteikuma noraidījuma pārsūdzības termiņa laikā un, ja šī pārsūdzība ir iesniegta termiņā, tās izskatīšanas laikā. Es arī ierosināju Tiesai precizēt, ka Direktīva 2008/115, kā arī neizraidīšanas un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principi turpretim neliedz pieņemt šādu atgriešanas lēmumu attiecībā uz šādu valstspiederīgo pēc minētās pārsūdzības noraidījuma, ja vien saskaņā ar valsts tiesībām šim valstspiederīgajam nav atļauts palikt attiecīgajā dalībvalstī līdz patvēruma procedūras galīgajam iznākumam.
8. Uzskatot, ka lietā rodas jautājums par saistību starp 2013. gada 30. maija spriedumu Arslan (C‑534/11, EU:C:2013:343) un Direktīvas 2008/115 6. panta 6. punktu, ceturtā palāta 2017. gada 5. oktobrī nolēma nodot lietu Tiesai, lai tā tiktu atkārtoti nodota izskatīšanai plašākam iztiesāšanas sastāvam, piemērojot Tiesas Reglamenta 60. panta 3. punktu. Attiecīgi lieta tika nodota izskatīšanai virspalātā.
9. Ar 2017. gada 25. oktobra rīkojumu Gnandi (C‑181/16, nav publicēts, EU:C:2017:830) Tiesa atkārtoti sāka tiesvedības mutvārdu daļu un aicināja Tiesas statūtu 23. pantā minētās ieinteresētās personas rakstveidā atbildēt uz trim minētā rīkojuma pielikumā iekļautiem jautājumiem. Pirmais jautājums bija par to, kāds juridiskais raksturs un mērķis ir Direktīvas 2005/85 7. panta 1. punktā un 39. panta 3. punktā aplūkotajai atļaujai palikt attiecīgās dalībvalsts teritorijā. Otrais jautājums attiecās, pirmkārt, uz Direktīvas 2008/115 6. panta 6. punkta piemērojamību un, otrkārt, uz to, vai minētā tiesību norma var ietilpt 2013. gada 30. maija sprieduma Arslan (C‑534/11, EU:C:2013:343) “binārajā loģikā”, atbilstīgi kurai trešās valsts valstspiederīgais minētās direktīvas piemērošanas nolūkā [dalībvalstī] uzturas vai nu likumīgi, vai nelikumīgi. Trešais jautājums savukārt bija par to, kā Direktīvas 2008/115 6. panta 6. punkta interpretāciju iespējami ietekmē Direktīvas 2013/32/ES (6) stāšanās spēkā un it īpaši tās 46. pants, kura 5. punktā dalībvalstīm ir uzlikts pienākums ļaut starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem, kuru pieteikums ir noraidīts, palikt attiecīgās dalībvalsts teritorijā līdz termiņam, kurā viņš vai viņa drīkst iesniegt pārsūdzību pret šādu lēmumu, un, ja pārsūdzība ir celta, – līdz tās iznākumam. S. Gnandi, Beļģijas, Čehijas Republikas, Francijas un Nīderlandes valdības, kā arī Komisija atbildēja uz šiem jautājumiem. Minēto ieinteresēto pušu, kā arī Vācijas valdības mutvārdu apsvērumus Tiesas virspalāta uzklausīja 2017. gada 11. decembra tiesas sēdē.
10. Šajos secinājumos es aplūkošu tikai tās problēmas, ko ir radījuši problēmjautājumi, kurus Tiesa ir formulējusi 2017. gada 25. oktobra rīkojuma Gnandi (C‑181/16, nav publicēts, EU:C:2017:830) pielikumā, un kas, kā turpmāk redzēsim, galvenokārt attiecas uz Direktīvas 2008/115 6. panta 6. punkta piemērošanas jomu. Tāpēc šie secinājumi ir jāuzskata par secinājumiem, kuri papildina manus 2017. gada 15. jūnijā sniegtos secinājumus, uz kuriem norādu, lai iepazītos gan ar plašāku pamatlietas faktu izklāstu, gan par jebkuru aspektu, kas nav tieši aplūkots šajos secinājumos.
I. Atbilstošās tiesību normas
11. Direktīvas 2008/115 2. panta 1. punktā ir precizēts, ka šī direktīva attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā.
12. Atbilstoši šīs direktīvas 3. panta 2. punktam:
“Šajā direktīvā piemēro turpmāk minētās definīcijas:
[..]
2) “nelikumīga uzturēšanās” ir tāda trešās valsts valstspiederīgā atrašanās dalībvalsts teritorijā, kurš neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas nosacījumiem, kas noteikti Šengenas Robežu kodeksa 5. pantā, vai arī citiem ieceļošanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās nosacījumiem šajā dalībvalstī;
[..].”
13. Minētās direktīvas 6. panta “Atgriešanas lēmums” 1. un 6. punktā ir noteikts:
“1. Neskarot šā panta 2. līdz 5. punktā minētos izņēmumus, dalībvalstis pieņem atgriešanas lēmumu par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā.
[..]
6. Šī direktīva neaizliedz dalībvalstīm ar vienu administratīvu vai tiesas lēmumu vai tiesas aktu, kā tas noteikts attiecīgās valsts tiesību aktos, pieņemt lēmumu par likumīgas uzturēšanās izbeigšanu kopā ar atgriešanas lēmumu [..], neskarot procesuālās garantijas, kas paredzētas III nodaļā, kā arī saskaņā ar citiem attiecīgiem Kopienas un valstu tiesību aktu noteikumiem.”
II. Analīze
14. Tiesas uzdotie jautājumi, kas ir izklāstīti pielikumā 2017. gada 25. oktobra rīkojumam Gnandi (C‑181/16, nav publicēts, EU:C:2017:830), ar ko atkārtoti tika sākta tiesvedības mutvārdu daļa, kā arī diskusija starp ieinteresētajām personām 2017. gada 11. decembra tiesas sēdē, būtībā rada jautājumu, vai Direktīvas 2008/115 6. panta 6. punktā dalībvalstīm piešķirtās tiesības ar vienu un to pašu aktu pieņemt lēmumu par likumīgas uzturēšanās izbeigšanu kopā ar atgriešanas lēmumu var tikt īstenotas attiecībā pret starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju, kura pieteikumu – tāpat kā S. Gnandi pieteikumu – par tā izskatīšanu atbildīgā kompetentā iestāde ir noraidījusi, bet kuram ir atļauts palikt attiecīgās dalībvalsts teritorijā līdz pārsūdzības pret šīs iestādes noraidošo lēmumu galīgajam iznākumam.
15. Kā jau izklāstīju savu 2017. gada 15. jūnija secinājumu 83.–88. punktā, atbildei uz šo jautājumu, manuprāt, ir jābūt noliedzošai. To valdību sniegtā informācija, kuras atbildēja uz Tiesas 2017. gada 25. oktobra rīkojumā Gnandi (C‑181/16, nav publicēts, EU:C:2017:830) uzdotajiem jautājumiem, un to pušu sniegtā informācija, kuras sniedza mutvārdu paskaidrojumus 2017. gada 11. decembra tiesas sēdē, manuprāt, nav tāda, lai varētu tikt apšaubīts minētais secinājums.
16. Šo secinājumu turpinājumā es savu analīzi sadalīšu divās daļās. Pirmajā daļā, ņemot vērā Direktīvas 2008/115 tekstu un sagatavošanas darbus, es analizēšu, vai starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs, kuram, kā S. Gnandi pamatlietā, ir atļauts palikt dalībvalsts teritorijā līdz pārsūdzības, ko viņš cēlis par tā pieteikumu noraidošo lēmumu pirmajā instancē, galīgajam iznākumam, ietilpst Direktīvas 2008/115 piemērošanas jomā. Otrā daļa tiks veltīta šīs direktīvas 6. panta 6. punkta piemērošanas jomas izskatīšanai.
Par Direktīvas 2008/115 piemērošanu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem, kuriem ir tiesības palikt attiecīgās dalībvalsts teritorijā procedūras nolūkos
17. Kā atgādināju savu 2017. gada 15. jūnija secinājumu 50. un nākamajos punktos, atbilstoši Direktīvas 2008/115 2. panta 1. punktam tā ir piemērojama attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kas nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā. “Nelikumīgas uzturēšanās” jēdziens, kas ir jāņem vērā Direktīvas 2008/115 piemērošanas nolūkā, ir definēts tās 3. panta 2. punktā, saskaņā ar kuru šis jēdziens ir jāsaprot kā “tāda trešās valsts valstspiederīgā atrašanās dalībvalsts teritorijā, kurš neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas nosacījumiem, kas noteikti Šengenas Robežu kodeksa 5. pantā, vai arī citiem ieceļošanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās nosacījumiem šajā dalībvalstī”.
18. Tā kā nav tiešas norādes uz valsts tiesībām, iepriekšējā punktā definētais “nelikumīgas uzturēšanās” jēdziens atbilstoši principiem, kurus Tiesa ir noteikusi attiecībā uz Savienības tiesību normās iekļauto jēdzienu interpretāciju (7), ir jāinterpretē, pamatojoties vienīgi uz Savienības tiesībām, lai gan konkrēta izvērtēšana, vai trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās dalībvalstī ir likumīga vai nav, katrā atsevišķā gadījumā var būt atkarīga arī no šīs dalībvalsts tiesību normu piemērošanas (8).
19. No Direktīvas 2008/115 3. panta 2. punktā sniegtās definīcijas izriet, ka nelikumīga ir jebkura tāda trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās, kurš atrodas dalībvalsts teritorijā, kaut gan neatbilst ieceļošanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās nosacījumiem šajā dalībvalstī (9). Lai trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanos varētu uzskatīt par nelikumīgu Direktīvas 2008/115 nolūkos, tātad ir jābūt izpildītiem diviem nosacījumiem, proti, attiecīgā persona fiziski atrodas kādas dalībvalsts teritorijā, arī ierobežotu laiku un bez nodoma tajā palikt (10), un nav juridiska dokumenta, kas pamato šādu atrašanos attiecīgajā dalībvalstī.
20. Vēl pirms 2005. gada 1. septembra Priekšlikuma Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu pilsoņu atgriešanos, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (11) (turpmāk tekstā – “priekšlikums atgriešanas direktīvai”), kura rezultātā pēc ilgām pārrunām tika pieņemta Direktīva 2008/115, 2002. gada 10. aprīlī tika publicēta Zaļā grāmata par Kopienu politiku to personu atgriešanas jomā, kuras dalībvalstīs uzturas nelikumīgi (turpmāk tekstā – “Zaļā grāmata”) (12), pēc minētās zaļās grāmatas publicēšanas 2002. gada 14. oktobrī tika sniegts Komisijas paziņojums (turpmāk tekstā – “2002. gada 14. oktobra paziņojums”) (13) un tika atkārtota Padomes 2002. gada 28. novembra rīcības programma atgriešanas jomā (14). Minētie akti, kā arī dokumenti, kas saistīti ar Direktīvas 2008/115 likumdošanas procedūru, sniedz vairākas norādes par jēdziena “nelikumīga uzturēšanās” tvērumu saskaņā ar minētās direktīvas 2. panta 1. punktu un 3. panta 2. punktu.
21. Attiecībā uz turpmāko kopīgo tiesību normu materiālās piemērošanas jomas noteikšanu Zaļās grāmatas 2.1. punktā bija precizēts, ka Kopienu rīcībai atgriešanas jomā galvenokārt ir jābūt vērstai uz personām, “kurām nav specifisku aizsardzības vajadzību” un kuras uzturas Savienībā nelikumīgi, proti, kuras “neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās nosacījumiem šajā dalībvalstī”. Šādas personas, kā paskaidrots Zaļās grāmatas 2.2. punktā, bija “trešo valstu valstspiederīgie bez tāda juridiska statusa, kas viņiem ļautu pastāvīgi vai uz laiku palikt [dalībvalstī], un kuru atrašanos šajā dalībvalstī attiecīgajai dalībvalstij nav juridiska pienākuma pieņemt” (15). Zaļajā grāmatā atgriešanas procedūru piemērošana starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzējiem bija paredzēta tikai tad, ja viņu pieteikums bija galīgi noraidīts. Šajā nozīmē 2.3. punktā “Patvērums un atgriešana” bija precizēts, ka, “ja persona, kas lūdz aizsardzību, ir izmantojusi taisnīgu, kvalitatīvu un pilnīgu procedūru, kad ir izskatītas visas aizsardzības vajadzības un nepastāv citi iemesli, lai persona likumīgi uzturētos dalībvalstī, attiecīgajai personai ir jāatstāj minētā teritorija un jāatgriežas savā izcelsmes valstī vai, iespējams, tranzītvalstī” (16).
22. Savā 2002. gada 14. oktobra paziņojumā Komisija precizēja, ka vārdkopa “persona, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi” nav jāsaprot tādējādi, ka ar to šīm personām ir piešķirts nelikumīgi uzturošos personu statuss, bet gan tādējādi, ka tiek uzsvērts fakts, ka to statuss “neatbilst tiesību aktiem par ieceļošanu un/vai uzturēšanos”. Nelikumīgas uzturēšanās situācija bija aprakstīta tāpat kā iepriekš minētās Zaļās grāmatas 2.1. punktā (17). Salīdzinot ar Zaļo grāmatu, Komisija paziņojuma priekšmetu attiecināja arī uz “dažām likumīgi uzturošos pastāvīgo iedzīvotāju grupām, kurām ir pagaidu statuss vai kuru izraidīšana ir šajā brīdī apturēta”, it īpaši uz “personām, uz kurām attiecas kāda starptautiskās aizsardzības forma, kam pārsvarā ir pagaidu raksturs” (18). Šāda attiecināšana tomēr bija paredzēta tikai tādēļ, lai īstenotu brīvprātīgas atgriešanās programmas (19).
23. Priekšlikuma atgriešanas direktīvai pamatojumā, konsekventi ar savu agrāko nostāju, Komisija apstiprināja nodomu ierobežot tās direktīvas piemērošanas jomu, kas ir jāpieņem attiecībā uz jēdzienu “nelikumīga uzturēšanās”. Tāpēc jaunās tiesību normas bija paredzēts piemērot “neatkarīgi no [attiecīgās personas] nelikumīgās uzturēšanās iemesla”, “piemēram, vīzas derīguma termiņa beigas, uzturēšanās atļaujas derīguma termiņa beigas, uzturēšanās atļaujas anulēšana vai atcelšana [..], bēgļa statusa atcelšana, nelikumīga ieceļošana”. Runājot par patvēruma meklētāju situāciju, viņu uzturēšanās “nelikumība” bija konkrēti saistīta ar “galīgu lēmumu” par pieteikuma noraidīšanu (20). Attiecībā uz jēdziena “nelikumīga uzturēšanās” definīciju Komisijas priekšlikumā gandrīz burtiski bija iekļauta visai plašā definīcija, kas sniegta Zaļajā grāmatā un Komisijas 2002. gada 14. oktobra paziņojumā. Šī definīcija, ar dažiem Padomes prasītiem formāliem grozījumiem, tika iekļauta Direktīvas 2008/115 galīgajā redakcijā (21).
24. No šo secinājumu 21.–23. punkta izriet, ka nedz no pārdomām pirms likumdošanas procedūras sākšanas, kuras rezultātā tika pieņemta Direktīva 2008/115, nedz pašas procedūras laikā nav runāts par to, ka turpmākās kopīgās tiesību normas trešo valstu valstspiederīgo piespiedu atgriešanas jomā būtu piemērojamas patvēruma meklētājiem, kuru pieteikums vēl nav galīgi noraidīts vai kuru atrašanās attiecīgās dalībvalsts teritorijā tiek pieļauta saskaņā ar tiesību aktos paredzētajiem pienākumiem, kas šajā valstī ir jāievēro. Tas skaidri atspoguļojas Direktīvas 2008/115 preambulas 9. apsvērumā, saskaņā ar kuru trešās valsts valstspiederīgais, kas ir pieprasījis patvērumu dalībvalstī, nebūtu jāuzskata par personu, kura nelikumīgi uzturas attiecīgās dalībvalsts teritorijā, “kamēr nav stājies spēkā negatīvs lēmums par minēto pieprasījumu vai lēmums, ar ko tiek pārtrauktas viņa vai viņas tiesības uz patvēruma meklētāja statusu” (22).
25. Šāda izslēgšana no Direktīvas 2008/115 piemērošanas jomas turklāt ir saskanīga ar Savienības tiesību noteikumiem, kuri regulē to patvēruma meklētāju (un vispārīgāk – starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju) juridisko situāciju, kuriem – tāpat kā atzītiem bēgļiem – ir īpašs starptautiskajās tiesībās noteikts statuss (23) un kuri tāpēc atšķiras no parastajiem migrantiem.
26. Tāpēc Savienības tiesības uzliek dalībvalstīm saistības ievērot starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju uzņemšanas obligātos standartus, konkrēti – uzturēšanās un pārvietošanās brīvības jomā, saistībā ar piekļuvi valsts izglītības sistēmai, darba tirgum, veselības aprūpei un uzņemšanas materiālajiem nosacījumiem, kuri nodrošina viņiem pienācīgu dzīves līmeni, kas garantē viņiem iztiku un aizsargā viņu psihisko un fizisko veselību (24). No šo tiesību normu piemērošanas izrietošo labumu kopums tiek nodrošināts starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem tik ilgi,kamēr viņiem ir atļauts palikt šādā statusā kādas dalībvalsts teritorijā.
27. Turklāt Savienības tiesības atzīst patvēruma meklētājiem (un, vispārīgāk, starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem) tiesības palikt attiecīgās dalībvalsts teritorijā viņu pieteikuma izskatīšanas laikā. Kaut arī, kamēr bija spēkā Direktīva 2005/85, kas ir piemērojama pamatlietas faktiem, šādas tiesības bija paredzētas tikai tik ilgi, kamēr viņa patvēruma pieteikums nav noraidīts pirmajā instancē (25), Ar Direktīvu 2013/32, ar ko tika aizstāta Direktīva 2005/85, šis tvērums tika paplašināts līdz pārsūdzības pret pirmajā instancē pieņemto lēmumu posmam (26).
28. Attiecīgajai dalībvalstij ir jānodrošina, lai īsā termiņā patvēruma meklētājam tiktu izsniegts dokuments, kas liecina, ka viņam ir atļauts uzturēties dalībvalsts teritorijā “līdz viņa pieteikuma izskatīšanai” (27).
29. Šāds dokuments – kam jābūt derīgam visu laikposmu, kurā pieteikuma iesniedzējam ir atļauts uzturēties attiecīgās dalībvalsts teritorijā (28) ‐ lai gan tā nav uzturēšanās atļauja (29) Regulas Nr. 1030/2002 1. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē (30), tomēr, kā to ir uzsvērusi Komisija atbildē uz pirmo rakstveida jautājumu, kas bija pievienots 2017. gada 25. oktobra rīkojumam Gnandi (C‑181/16, nav publicēts, EU:C:2017:830), ir dalībvalsts iestādes izdota atļauja, kas ļauj trešās valsts valstspiederīgajam likumīgi uzturēties tās teritorijā (31), kaut arī uz laiku un tikai procedūras nolūkos.
30. Ja vien patvēruma meklētājs attiecīgās dalībvalsts teritorijā uzturas likumīgi, proti, veidā, kas nav nelikumīgs, un kamēr vien ilgst šāda likumīga uzturēšanās, patvēruma meklētājs, kuram ir atļauts palikt minētajā teritorijā līdz viņa pieteikuma izskatīšanai (pirmajā instancē vai pēc pārsūdzības celšanas par tās iestādes lēmumu, kura spriedusi pirmajā instancē), ir izslēgts no Direktīvas 2008/115 2. panta 1. punktā un 3. panta 2. punktā noteiktās darbības jomas. Šajā ziņā nav svarīgi, vai šī atļauja ir izsniegta, piemērojot Savienības tiesības vai tikai valsts tiesības, – svarīgi ir tas, ka attiecīgās personas uzturēšanās ir likumīga.
31. Kā jau norādīju savu 2017. gada 15. jūnija secinājumu 54. un 55. punktā, šādu secinājumu apstiprina 2013. gada 30. maija spriedums Arslan (C‑534/11, EU:C:2013:343), kurā Tiesa paziņoja, ka “[..] Direktīvas 2008/115 [..] 2. panta 1. punkts, ko lasa kopā ar tās preambulas 9. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka šī direktīva nav piemērojama trešo valstu valstspiederīgajam, kurš ir iesniedzis starptautiskas aizsardzības pieteikumu [..] Direktīvas 2005/85 [..] izpratnē, laikposmā no minētā pieteikuma iesniegšanas brīža līdz lēmuma par šo pieteikumu pieņemšanas pirmajā instancē brīdim vai – attiecīgajā gadījumā – līdz prasības, kas celta par minēto lēmumu, izskatīšanas pabeigšanas brīdim” (32).
32. Argumentācija, kas lika Tiesai izdarīt šādu secinājumu, ir ļoti pārskatāma. Ja starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam ir tiesības palikt attiecīgās dalībvalsts teritorijā – neatkarīgi no tā, vai viņam ir uzturēšanās atļauja vai tās nav –, viņš neietilpst Direktīvas 2008/115 piemērošanas jomā, jo nav “nelikumīgas uzturēšanās” situācijā šīs direktīvas 2. panta 1. punkta izpratnē (33).
33. Ir taisnība, ka “binārā loģika” – atbilstīgi kurai trešās valsts valstspiederīgais, ņemot vērā Direktīvu 2008/115, ir vai nu “likumīgas” uzturēšanās (rectius “kas nav nelikumīga”) situācijā vai “nelikumīgas” uzturēšanās situācijā ‐ ir pamatā 2013. gada 30. maija spriedumam Arslan (C‑534/11, EU:C:2013:343). Tomēr ir jāuzsver, ka Tiesa savā argumentācijā balstījās ne jau uz šo loģiku, bet gan uz tiešu konstatējumu, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs attiecīgajā dalībvalstī uzturas likumīgi, jo viņam ir atļauts tur uzturēties līdz procedūras, kurā tiek izskatīts viņa pieteikums, iznākumam.
34. Šādam konstatējumam un Tiesas nospriestajam 2013. gada 30. maija sprieduma Arslan (C‑534/11, EU:C:2013:343) rezolutīvās daļas 1) punktā citstarp ir vispārējs tvērums, kas nav atkarīgs no pamatlietas apstākļiem lietā, kurā tika pasludināts minētais spriedums. No tā izriet, ka, tikai atspēkojot minēto spriedumu, Tiesa varētu apgalvot, ka Direktīva 2008/115 attiecas uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju, kuram ir atļauts palikt attiecīgajā dalībvalstī, līdz noslēgsies ar viņa pieteikumu saistītā procedūra.
35. Turklāt, kā es to jau apgalvoju savu 2017. gada 15. jūnija secinājumu 55.–57. punktā, Tiesas pieņemtais risinājums 2013. gada 30. maija spriedumā Arslan (C‑534/11, EU:C:2013:343) attiecībā uz tāda patvēruma meklētāja situāciju, kuram ir atļauts palikt attiecīgās dalībvalsts teritorijā saskaņā ar Direktīvas 2005/85 7. panta 1. punktu, ir tieši transponējams uz tāda pieteikuma iesniedzēja situāciju, kura pieteikums pirmajā instancē ir noraidīts un kurš atbilstoši valsts tiesībām izmanto tiesības palikt minētajā valstī, līdz viņa prasības, kas celta pret noraidošo lēmumu, izskatīšanas pabeigšanas brīdim.
36. No vienas puses, pretēji Beļģijas valdības apgalvotajam, nepastāv nekāda “kvalitātes” atšķirība starp “tiesībām palikt”, kas paredzētas Direktīvas 2005/85 7. panta 1. punktā, un tām, kas aplūkotas šīs direktīvas 39. pantā un kuru piešķiršana ir uzticēta attiecīgajai dalībvalstij tās rīcības brīvības ietvaros. Abos gadījumos runa ir par tiesībām, kas tiek atzītas tikai uz laiku un tikai procedūras vajadzībām. Abos gadījumos šo tiesību galvenais mērķis ir pasargāt pieteikuma iesniedzēju no iespējamas izraidīšanas – kas var notikt pirms viņa pieteikuma izskatīšanas vai, pirms viņš ir varējis izmantot tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību – sekām. Abos gadījumos, izmantodams šādas tiesības, pieteikuma iesniedzējs var saņemt uzņemšanas jomas obligātajos standartos paredzētos labumus. Vienīgā atšķirība, kas pastāvēja Direktīvas 2005/85 spēkā esamības laikā un attiecās uz šādu tiesību piešķiršanas obligāto vai fakultatīvo raksturu, tika likvidēta ar Direktīvas 2013/32 46. panta 5. punktu, kurā, kā jau atgādināts, neskarot dažus izņēmumus, dalībvalstīm ir paredzēts pienākums atļaut starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzējiem uzturēties savā teritorijā līdz termiņam, kurā viņš drīkst celt prasību pret tā pieteikumu noraidošo lēmumu, un šīs prasības izskatīšanas laikā.
37. No otras puses, Direktīvas 2008/115 piemērošanas nolūkos svarīgs ir starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja uzturēšanās likumīgums, nevis pamatojums, kas attaisnojis uzturēšanās tiesību piešķiršanu vai to paredzamo ilgumu.
38. Ir jāprecizē, kā esmu to darījis savu 2017. gada 15. jūnija secinājumu 72.–82. punktā un kā izriet no 2013. gada 30. maija sprieduma Arslan (C‑534/11, EU:C:2013:343, 60. punkts) un 2016. gada 15. februāra sprieduma N. (C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84, 75. un 76. punkts), ka Direktīvas 2008/115 nepiemērojamība starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem, kuriem ir atļauts palikt attiecīgās dalībvalsts teritorijā līdz procedūras, kurā tiek izskatīts viņu pieteikums, iznākumam, un, vispārīgāk, trešo valstu valstspiederīgajiem, kuru uzturēšanās nav nelikumīga šīs direktīvas 2. panta 1. punkta izpratnē, ir jāsaprot tādējādi, ka atgriešanas procedūra minētās direktīvas izpratnē nevar tikt lietderīgi sākta attiecībā uz šādu patvēruma meklētāju vai šādu valstspiederīgo, nevis tādējādi, ka jau sākta procedūra katrā ziņā ir jāpārtrauc, ja tās laikā attiecīgā persona iesniedz starptautiskās aizsardzības pieteikumu vai citu iemeslu dēļ saņem pagaidu uzturēšanās tiesības (34). Tādos gadījumos procedūra attiecīgā gadījumā varēs tikt apturēta tikai uz tik ilgu laiku, kurā ir derīgs dokuments, ar ko ir piešķirtas minētās uzturēšanās tiesības (35).
39. Noslēgumā šai savas analīzes pirmajai daļai es vēlētos vispārīgāk atgādināt, ka tikai tad, kad bēgļa (vai personas, kam nepieciešama alternatīva aizsardzība) statusa piešķiršana tiek galīgi izslēgta ar lēmumu, kas noslēdz procedūru, attiecīgā persona zaudē patvēruma meklētāja statusu (vai, vispārīgāk, starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja statusu) (36). Manuprāt, tikai šajā brīdī minētajai personai kļūst piemērojama Direktīva 2008/115 (37), ar nosacījumu, ka tās uzturēšanās attiecīgajā dalībvalstī ir nelikumīga.
Par Direktīvas 2008/115 6. panta 6. punkta interpretāciju un tvērumu
40. Savas analīzes pirmajā daļā, tāpat kā savos 2017. gada 15. jūnija secinājumos, es apgalvoju, ka ir jāuzskata, ka tāds patvēruma meklētājs (un, vispārīgāk, starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs), kāds ir prasītājs pamatlietā, kura pieteikums pirmajā instancē ir noraidīts, bet kuram, piemērojot attiecīgās dalībvalsts tiesības, ir atļauts palikt minētās valsts teritorijā līdz prasības, ko viņš cēlis pret tā pieteikumu noraidošo lēmumu, izskatīšanas galīgajam iznākumam, saskaņā ar minēto atļauju likumīgi uzturas attiecīgajā teritorijā un tāpēc ir izslēgts no Direktīvas 2008/115 2. panta 1. punktā noteiktās piemērošanas jomas, un tas neļauj dalībvalstīm attiecībā uz viņu sākt atgriešanas procedūru.
41. To iemeslu dēļ, kurus esmu jau izklāstījis savos 2017. gada 15. jūnija secinājumos un kurus atspoguļošu sīkāk šeit turpinājumā, es uzskatu, ka Direktīvas 2008/115 6. panta 6. punkts nesniedz tādus argumentus, kas varētu likt apšaubīt minēto nostāju, un ka – pretēji tam, ko apgalvoja dalībvalstis, kuras piedalījās 2017. gada 11. decembra tiesas sēdē, – ar šo tiesību normu valstu iestādēm nav piešķirtas pilnvaras tādā situācijā, kāda ir aplūkojamajā pamatlietā, pieņemt atgriešanas lēmumu šīs direktīvas izpratnē.
42. Atšķirīgu secinājumu varētu izdarīt, tikai atzīstot, ka Direktīvas 2008/115 6. panta 6. punkta piemērošanas joma pieļauj atkāpi no šīs direktīvas 2. panta 1. punkta. Tomēr neviens elements – nedz formulējumā, nedz sistēmiskais, nedz arī tāds, kas būtu pamatots ar Savienības likumdevēja vēlmes interpretāciju, – neļauj izdarīt šādu secinājumu.
43. Pirmkārt, Direktīvas 2008/115 2. pantā nav paredzēts neviens izņēmums no šīs direktīvas piemērošanas jomas, kas definēta tā 1. punktā. Šīs direktīvas 2. panta 2. punktā ir uzskaitīti gadījumi, kuros dalībvalstis drīkst neievērot procedūras, kas tajā paredzētas attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuru uzturēšanās [attiecīgajā dalībvalstī] ir nelikumīga saskaņā ar šī panta 1. punktu. Savukārt minētajā pantā nav paredzēta neviena atkāpe no 1. punktā paredzētā noteikuma, saskaņā ar kuru Direktīva 2008/115 attiecas tikai uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri [dalībvalsts teritorijā] uzturas nelikumīgi.
44. Otrkārt, no Direktīvas 2008/115 6. panta 6. punkta formulējuma (38), kā arī no tā atrašanās vietas minētās direktīvas II nodaļā “Nelikumīgas uzturēšanās izbeigšana” skaidri izriet, ka ar minēto tiesību normu dalībvalstīm ir tikai atļauts apvienot vairākus aktus, lai nekavējoties sāktu atgriešanas procedūru, tiklīdz ir pieņemts lēmums, ar kuru tiek izbeigta attiecīgās personas likumīgā uzturēšanās, un no šā brīža personas uzturēšanās ir nelikumīga (39). Taču šāds formulējums nepieļauj interpretāciju, atbilstīgi kurai dalībvalstīm ir atļauts pieņemt atgriešanas lēmumu attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri neietilpst minētās direktīvas 2. panta 1. punktā noteiktajā piemērošanas jomā, proti, attiecībā uz tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuru uzturēšanās nav nelikumīga. Šāda interpretācija būtu pretrunā ne tikai Direktīvas 2008/115 6. panta 6. punkta formulējumam un šīs direktīvas 2. panta 1. punkta formulējumam, bet arī pašai jēdziena “atgriešanas lēmums” definīcijai, kas saskaņā ar minētās direktīvas 3. panta 4. punktu ir “administratīvs vai tiesas lēmums vai akts, kurā norādīts vai konstatēts, ka trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās ir nelikumīga, un noteikts vai konstatēts atgriešanās pienākums” (40).
45. Treškārt, norādu, kā jau to izdarīju savu 2017. gada 15. jūnija secinājumu 87. punktā, ka saskaņā ar Direktīvas 2008/115 6. panta 6. punkta formulējumu to piemēro, “neskarot [..] attiecīg[os] [Savienības] un valstu tiesību aktu noteikum[us]”. Kā Komisija uzsvēra mutvārdu paskaidrojumu sniegšanas laikā 2017. gada 1. marta tiesas sēdē, minēto noteikumu vidū ir arī Direktīvas 2005/85 7. panta 1. punkts un 39. panta 3. punkts un pašlaik Direktīvas 2013/32 9. panta 1. punkts un 46. panta 5. punkts, kā arī dalībvalstu tiesību normas, ar kurām starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam ir piešķirtas tiesības uzturēties attiecīgās dalībvalsts teritorijā viņa pieteikuma izskatīšanas procedūras laikā. Tāpēc Direktīvas 2008/115 6. panta 6. punktā dalībvalstīm atzītā rīcības brīvība nevar tikt īstenota, pārkāpjot minētos noteikumus un minētās tiesību normas.
46. Ceturtkārt, no Direktīvas 2008/115 sagatavošanas darbiem izriet, ka šīs direktīvas 6. panta 6. punkta pirmajā redakcijā, kas ir iekļauta priekšlikuma atgriešanas direktīvai 6. panta 3. punktā, bija tikai paredzēts, ka “atgriešanās lēmumu izdod kā atsevišķu aktu vai lēmumu vai kopā ar izraidīšanas rīkojumu”. Šā priekšlikuma pamatojumā bija paskaidrots, ka minētais precizējums tika ieviests, lai atbildētu uz iepriekšējās apspriedēs daudzu dalībvalstu paustajām bažām, ka Komisijas ierosinātā divu posmu procedūra (atgriešanas lēmums un lēmums par izraidīšanu [izraidīšanas rīkojums]) izraisīs kavēšanos (41). Pēc kāda Padomes iesniegta grozījuma – kura mērķis bija konkrēti atzīt dalībvalstīm ne tikai iespēju apvienot atgriešanas lēmumu un lēmumu par izraidīšanu, bet arī tiesības apvienot šādus aktus ar lēmumu, ar kuru tiek izbeigta attiecīgās personas likumīgā uzturēšanās, – Savienības likumdevējs galu galā nonāca pie pašreizējās Direktīvas 2008/115 6. panta 6. punkta redakcijas (42). Neraugoties uz šo teksta grozījumu, šīs tiesību normas mērķis palika tas pats, proti, atzīt dalībvalstīm zināmu rīcības brīvību attiecībā uz procedūrām, kuras jāievēro, lai atgrieztu trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi. Savukārt nekas neļauj uzskatīt, ka jebkurā Direktīvas 2008/115 pieņemšanas posmā tai būtu dotas tiesības piešķirt dalībvalstīm iespēju atkāpties no šīs direktīvas 1. pantā un 2. panta 1. punktā skaidri noteiktā satvara, kurā ir noteikts direktīvas priekšmets un piemērošanas joma, un atļaut dalībvalstīm pieņemt atgriešanas lēmumu attiecībā uz tiem trešo valsts valstspiederīgajiem, kuru uzturēšanās to teritorijā nav nelikumīga (43). Ja tāds būtu bijis likumdevēja nodoms, tas katrā ziņā būtu skaidrāk pausts un reglamentēts, nemaskējot to aiz procesuāla rakstura noteikuma.
47. Piektkārt, attiecībā uz teleoloģiskiem argumentiem, uz kuriem dažas dalībvalstis ir balstījušās, atbildot uz jautājumiem, kurus Tiesa bija uzdevusi 2017. gada 25. oktobra rīkojumā Gnandi (C‑181/16, nav publicēts, EU:C:2017:830) un 2017. gada 11. decembra tiesas sēdē, bez šaubām, ir tiesa, ka Direktīvas 2008/115 6. panta 6. punkta mērķis ir paātrināt atgriešanas procedūras. Vienlaikus pieņemot lēmumu par likumīgas uzturēšanās izbeigšanu un atgriešanas lēmumu, tā kā tie ir saistīti un savstarpēji atkarīgi akti, ir vieglāk motivēt šo pēdējo lēmumu per relationem, un, pats galvenais, tas ļauj paralēli un, iespējams, kumulatīvi norisināties pārsūdzības procedūrām pret minētajiem aktiem. Vispārīgāk, kā izriet no Direktīvas 2008/115 preambulas 4. apsvēruma un kā to vairākkārt atzinusi Tiesa, efektīvas trešo valstu valstspiederīgo, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, izraidīšanas un atgriešanas politikas izveide ir viens no šajā Direktīvā 2008/115 izvirzītajiem mērķiem (44).
48. Tomēr ir jāuzsver, ka Direktīvas 2008/115 mērķis ir izveidot uz skaidriem, pārskatāmiem un taisnīgiem noteikumiem balstītu sistēmu (45) nolūkā tādā sensitīvā jomā kā trešo valstu valstspiederīgo piespiedu atgriešana veicināt tiesisko noteiktību un vienlaikus garantēt atgriešanas procedūru iedarbīgumu un attiecīgo personu pamattiesību ievērošanu (46).
49. Lai sasniegtu šādu rezultātu, Direktīva 2008/115 ir guvusi iedvesmu no tās pašas “binārās loģikas”, ar ko ir pamatots 2013. gada 30. maija spriedums Arslan (C‑534/11, EU:C:2013:343), kas tādējādi izrādās konsekvents ar šīs direktīvas būtību. Lai, cik vien iespējams, ierobežotu neskaidrības šajā direktīvā paredzēto tiesību normu piemērošanā, tās 6. panta 1. punktā ir noteikts pienākums dalībvalstīm veikt to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kuri to teritorijā uzturas nelikumīgi, un vienlaikus 6. panta 2.–5. punktā ir paredzēti skaidri izņēmumi no šāda pienākuma. Ja šo izņēmumu gadījuma nav, par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kura uzturēšanās attiecīgajā dalībvalstī saskaņā ar Direktīvas 2008/115 2. panta 1. punktu ir nelikumīga, ir jāpieņem atgriešanas lēmums (47). Turpretim trešo valstu valstspiederīgie, kuru uzturēšanās nav nelikumīga vai uz kuriem attiecas minētie izņēmumi, principā tiks izslēgti no šajā direktīvā paredzētajām procedūrām, kamēr vien būs spēkā šādas izslēgšanas iemesli.
50. Tā kā ar dalībvalstu, kas piedalījās 2017. gada 11. decembra tiesas sēdē, piedāvāto Direktīvas 2008/115 6. panta 6. punkta interpretāciju ir domāts atļaut sākt atgriešanas procedūru attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo kategoriju, kuri neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā (48), tā ne tikai, kā jau sacīju iepriekš, ir pretrunā direktīvas tekstam un būtībai, bet ar to tiek apdraudēts arī tajā noteiktais tiesiskās noteiktības mērķis, veicinot pelēko zonu rašanos un atšķirīgu prakšu izplatīšanos dalībvalstīs (49), kas, citstarp, ir pretrunā pašam minētās direktīvas uzdevumam, proti, izveidot kopīgu normu un prakšu kopumu.
51. Apstāklis, ka attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju, kuram ir tiesības uzturēties kādas dalībvalsts teritorijā, vienlaikus tiek pieņemts atgriešanas lēmums, ar kuru, lai gan tas nav tūlīt piespiedu kārtā izpildāms, viņam tomēr tiek uzlikts pienākums atstāt minētās valsts teritoriju, galu galā rada neskaidrības situāciju vai pat dažreiz juridiskas neskaidrības situāciju, kas var kaitēt ne tikai atgriešanas procedūru pārskatāmībai, bet arī efektivitātei (50), kā arī ietekmēt to, kā attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes ievēro iepriekš minētās tiesību normas starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju uzņemšanas jomā (51). Tas viss notiek procedūras paātrināšanas nolūkā, kas ne vienmēr ir acīmredzami. Ir taisnība, ka lēmuma par starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanu pirmajā instancē un atgriešanas lēmuma vienlaicīga pieņemšana principā ļauj paralēli norisināties iespējamām pārsūdzības procedūrām pret abiem minētajiem aktiem. Tomēr ir jāuzsver, ka, tā kā atgriešanas lēmums ir pamatots ar lēmuma par [pieteikuma] noraidīšanu pieņemšanu, pārsūdzība par pirmo lēmumu, kas celta pēc tam, kad ir noraidīta pārsūdzība par otro lēmumu, varēs savukārt ātri tikt noraidīta. Turklāt, piemērojot Direktīvas 2008/115 6. panta 6. punktu, un ja valsts tiesību akti to atļauj, atgriešanas rīkojumu, iespējams, varētu izdot tiesa, kura izskata pārsūdzību pret pirmajā instancē pieņemto lēmumu par viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanu, vienlaikus ar spriedumu, ar ko tiek noraidīta šī pārsūdzība. Tā kā saskaņā ar Direktīvas 2008/115 13. panta 2. punktu pārsūdzība pret atgriešanas lēmumu nenozīmē, ka tai katrā ziņā būs apturošas sekas (kā tas notiek, piemēram, Beļģijas tiesībās), šāds rīkojums attiecīgā gadījumā var tikt izpildīts, lai gan pret to ir iesniegta pārsūdzība.
III. Secinājumi
52. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, kā arī analīzi, ko esmu veicis savos 2017. gada 15. jūnija secinājumos, apstiprinu savu sākotnējo priekšlikumu atbildei uz Conseil d’État (Valsts padome, Beļģija) uzdoto prejudiciālo jautājumu, kas minētajos secinājumos bija formulēta šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, un it īpaši tās 2. panta 1. punkts un 5. pants, kā arī neizraidīšanas un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principi, kas ir paredzēti attiecīgi Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 19. panta 2. punktā un 47. panta pirmajā daļā, liedz pieņemt atgriešanas lēmumu atbilstoši šīs direktīvas 6. panta 1. punktam attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kurš ir iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu Padomes Direktīvas 2005/85/EK (2005. gada 1. decembris) par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu, izpratnē un kuram saskaņā ar Savienības un/vai valstu tiesībām ir atļauts palikt dalībvalstī, kurā viņš ir iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu, Direktīvas 2005/85 39. panta 1. punktā paredzētajā šī pieteikuma noraidījuma pārsūdzības termiņa laikā un, ja šī pārsūdzība iesniegta termiņā, tās izskatīšanas laikā. Direktīva 2008/115, kā arī neizraidīšanas un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principi turpretim neliedz pieņemt šādu atgriešanas lēmumu attiecībā uz šādu valstspiederīgo pēc minētās pārsūdzības noraidījuma, ja vien saskaņā ar valsts tiesībām šim valstspiederīgajam nav atļauts palikt attiecīgajā dalībvalstī līdz patvēruma procedūras galīgajam iznākumam.