Lieta C‑363/18
Organisation juive européenne
un
Vignoble Psagot Ltd
pret
Ministre de l’Économie et des Finances
(Conseil d État (Valsts padome, Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesas (virspalāta) 2019. gada 12. novembra spriedums
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Regula (ES) Nr. 1169/2011 – Pārtikas produktu informācijas sniegšana patērētājiem – Pārtikas produkta izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas obligāta norāde, ja tās nesniegšana var maldināt patērētājus – Pienākums uz Izraēlas valsts okupēto teritoriju izcelsmes produktiem sniegt norādi par to izcelsmes teritoriju, gadījumā, ja tie nāk no Izraēlas apmetnēm šajā teritorijā, pievienojot arī norādi par šādu izcelsmi
Tiesību aktu tuvināšana – Pārtikas produktu informācijas sniegšana patērētājiem – Regula Nr. 1169/2011 – Obligāta pārtikas produktu informācija – Obligāta pārtikas produkta izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norāde – Šādas norādes nesniegšana, kas var maldināt patērētājus – Pārtikas produkti no Izraēlas okupētajām teritorijām – Pienākums uz šiem produktiem sniegt to izcelsmes teritorijas norādi, gadījumā, ja tie nāk no Izraēlas apmetnēm šajā teritorijā, pievienojot arī norādi par šādu izcelsmi
(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 1169/2011 9. panta 1. punkta i) apakšpunkts un 26. panta 2. punkta a) apakšpunkts)
(skat. 25., 28., 32., 36.–38., 41., 43.–45., 48.–51., 53.–58. punktu)
Rezumējums
Uz pārtikas produktiem no Izraēlas valsts okupētajām teritorijām ir jāsniedz to izcelsmes norāde, gadījumā, ja šie produkti nāk no Izraēlas apmetnes šajā teritorijā, pievienojot arī norādi par šādu izcelsmi
Tiesa 2019. gada 12. novembrī pasludinātajā spriedumā Organisation juive européenne un Vignoble Psagot (C‑363/18), kurš attiecas uz Regulas (ES) Nr. 1169/2011 (1) interpretāciju, virspalātā nosprieda, ka uz pārtikas produktiem no Izraēlas valsts okupētajām teritorijām ir jāsniedz to izcelsmes norāde, gadījumā, ja tie nāk no vietas vai vairākām vietām, kas ir Izraēlas apmetne šajā teritorijā, pievienojot arī norādi par šādu izcelsmi.
Strīds pamatlietā ir starp Organisation juive européenne un Vignoble Psagot Ltd, no vienas puses, un ministre de Économie et des Finances français [Francijas ekonomikas un finanšu ministru], no otras puses, par atzinuma attiecībā uz tādu preču izcelsmes norādi, ko ieved no Izraēlas valsts kopš 1967. gada jūnija okupētajām teritorijām, kurā pieprasīts uz šādām precēm sniegt minēto norādi, likumību. Pēc šī atzinuma Eiropas Komisija publicēja skaidrojošu paziņojumu par tādu preču izcelsmes norādi, ko ieved no šī teritorijām (2).
Pirmkārt, Tiesa norādīja, ka atbilstoši Regulas Nr. 1169/2011 9. un 26. pantam pārtikas produkta izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norāde ir jāmin, ja tās nenorādīšana var maldināt patērētājus, ļaujot tiem domāt, ka šim pārtikas produktam ir cita izcelsmes valsts vai izcelsmes vieta, nevis tā patiesā izcelsmes valsts vai izcelsmes vieta. Turklāt tā piebilda, ka tad, ja uz attiecīgā pārtikas produkta ir minēta izcelsmes valsts vai izcelsmes vieta, šī norāde nedrīkst būt maldinoša.
Otrkārt, Tiesa precizēja gan jēdziena “izcelsmes valsts” (3) interpretāciju, gan terminus “valsts” un “teritorija” Regulas Nr. 1169/2011 izpratnē. Šajā ziņā tā norādīja, ka šis jēdziens minētās regulas 2. panta 3. punktā ir definēts, atsaucoties uz Savienības Muitas kodeksu (4), saskaņā ar kuru par precēm, kam izcelsme ir attiecīgajā “valstī” vai “teritorijā”, uzskata preces, kuras vai nu pilnībā iegūtas šajā valstī vai teritorijā, vai arī minētajā valstī vai teritorijā ir notikusi to pēdējā nozīmīgā pārstrāde vai apstrāde (5).
Attiecībā uz terminu “pays” [valsts], kas LES un LESD vairākkārt ir lietots kā sinonīms terminam “État” [valsts], Tiesa norādīja, ka, lai nodrošinātu konsekventu Savienības tiesību interpretāciju, šim terminam Savienības Muitas kodeksā un tātad arī Regulā Nr. 1169/2011 ir jāpiešķir vienāda nozīme. “État” nozīmē suverēnu vienību, kas savu ģeogrāfisko robežu ietvaros īsteno visas savas starptautiskajās tiesībās atzītās pilnvaras. Runājot par terminu “teritorija”, Tiesa precizēja, ka no paša Savienības Muitas kodeksa formulējuma (6) izriet, ka tas apzīmē vienības, kas nav “pays” un tātad arī “États”. Šādā kontekstā Tiesa piepilda, ka, sniedzot uz pārtikas produktiem norādi, ka Izraēlas valsts ir to “izcelsmes valsts”, lai gan šo produktu izcelsme patiesībā ir no teritorijām, kurām katrai ir pašām savs starptautisks statuss, kas atšķiras no šīs valsts statusa, tāpēc ka tās minētā valsts ir okupējusi un kā okupētājvara starptautisko humanitāro tiesību izpratnē ir pakļāvusi tās ierobežotai jurisdikcijai, tiktu maldināti patērētāji. Līdz ar to Tiesa nosprieda, ka pārtikas produktu izcelsmes teritorijas norāde Regulas Nr. 1169/2011 izpratnē ir obligāta, lai izvairītos no patērētāju maldināšanas saistībā ar to, ka Izraēlas valsts attiecīgajās teritorijās darbojas kā okupētājvara, nevis suverēna vienība.
Treškārt un visbeidzot, runājot par jēdzienu “izcelsmes vieta” (7), Tiesa norādīja, ka tas ir jāsaprot kā tāds, kas attiecas uz jebkuru noteiktu ģeogrāfisku telpu, kura atrodas pārtikas produkta izcelsmes valstī vai teritorijā, izņemot ražotāja adresi. Tādējādi norāde, ka pārtikas produkts ir no “Izraēlas apmetnes”, kas atrodas kādā no “Izraēlas valsts okupētajām teritorijām”, var tikt uzskatīta par “izcelsmes vietas” norādi, jo termins “apmetne” attiecas uz ģeogrāfiski noteiktu vietu.
Turklāt attiecībā uz jautājumu, vai norāde “Izraēlas apmetne” ir obligāta, Tiesa vispirms uzsvēra, ka apmetnēm, kas izveidotas dažās Izraēlas valsts okupētajās teritorijās, ir raksturīgs apstāklis, ka tajās izpaužas šīs valsts īstenota iedzīvotāju pārvietošanas politika ārpus viņu apdzīvotās teritorijas, un tas ir pretrunā vispārējām humanitāro tiesību normām (8). Tiesa turklāt nosprieda, ka šādas norādes nesniegšana, kas nozīmē, ka tiktu minēta tikai izcelsmes teritorija, var maldināt patērētājus. Patērētāji, iztrūkstot jebkādai informācijai, kas tiem varētu radīt skaidrību šajā jautājumā, nevar zināt, ka pārtikas produkts ir no vietas vai vairākām vietām, kuras veido apmetni, kas, pārkāpjot starptautisko humanitāro tiesību normas, izveidota kādā no minētajām teritorijām. Tiesa norādīja, ka atbilstoši Regulas Nr. 1169/2011 tiesību normām (9) patērētājiem sniegtās informācijas mērķis ir ļaut tiem veikt apzinātu izvēli, ne tikai ņemot vērā veselības, ekonomiskos, vides un sociālos apsvērumus, bet arī ētikas un ar starptautisko tiesību ievērošanu saistītus apsvērumus. Šajā ziņā Tiesa uzsvēra, ka šādi apsvērumi var ietekmēt patērētāju iepirkšanās lēmumus.