VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2011. gada 18. oktobrī (*)
Noteikumi par Eiropas Parlamenta deputātu izdevumiem un piemaksām – Papildu pensiju shēma – Atteikums piešķirt papildu brīvprātīgo pensiju daļēji kapitāla formā – Iebilde par prettiesiskumu – Iegūtās tiesības – Tiesiskā paļāvība – Samērīgums
Lieta T‑439/09
John Robert Purvis, ar dzīvesvietu Sentendrūsā [Saint‑Andrews] (Apvienotā Karaliste), ko pārstāv S. Orlandi [S. Orlandi], A. Kūlens [A. Coolen], Ž. N. Luī [J.‑N. Louis] un E. Maršals [É. Marchal], advokāti,
prasītājs,
pret
Eiropas Parlamentu, ko sākotnēji pārstāvēja H. Krīks [H. Krück], A. Pospišilova Padovska [A. Pospíšilová Padowska] un G. Korstenss [G. Corstens], pēc tam N. Lorencs [N. Lorenz], A. Pospišilova Padovska un G. Korstenss, pārstāvji,
atbildētājs,
par prasību atcelt Eiropas Parlamenta 2009. gada 7. augusta lēmumu, ar kuru prasītājam tiek atteikts piešķirt viņa brīvprātīgo papildu pensiju daļēji kapitāla formā.
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová] (referente), tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimäe] un M. van der Vaude [M. van der Woude],
sekretāre K. Poheca [K. Pocheć], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 29. marta tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Atbilstošās tiesību normas
1 Eiropas Parlamenta Prezidijs (turpmāk tekstā – “Prezidijs”) ir Eiropas Parlamenta struktūrvienība. Saskaņā ar Parlamenta iekšējā reglamenta – redakcijā, kas piemērojama šajā lietā (OV 2005, L 44, 1. lpp.), – 22. panta 2. punktu ar nosaukumu “Prezidija funkcijas” Prezidijs citu starpā pieņem finansiālus, organizatoriskus un administratīvus lēmumus par Eiropas Parlamenta deputātiem (turpmāk tekstā – “deputātiem”).
2 Šajā ziņā Prezidijs pieņēma Noteikumus par Eiropas Parlamenta deputātu izdevumiem un piemaksām (turpmāk tekstā – “DIP noteikumi”).
3 1990. gada 12. jūnijā Prezidijs pieņēma Noteikumus par Parlamenta deputātu papildu (brīvprātīgo) pensiju shēmu (turpmāk tekstā – “1990. gada 12. jūnija noteikumi”), kuri ietverti DIP noteikumu VII pielikumā.
4 1990. gada 12. jūnija noteikumos, redakcijā, kas bija piemērojama 2009. gada martā, citu starpā bija paredzēts:
“1. pants
1. Gaidot, kad tiks pieņemts vienotais deputātu nolikums, un neatkarīgi no I un II pielikumā paredzētajām tiesībām uz pensiju, ikvienam Eiropas Parlamenta deputātam, kurš vismaz divus gadus ir veicis iemaksas brīvprātīgajā pensiju shēmā, pēc savu pilnvaru beigām ir tiesības uz mūža pensiju, sākot ar mēneša pirmo dienu pēc mēneša, kad viņš sasniedza 60 gadu vecumu.
[..]
2. pants
1. Par katru amatā nostrādātu pilnu gadu pensijas apjoms ir 3,5 % no 40 % Eiropas Kopienu Tiesas tiesneša pamatalgas un par katru pilnu mēnesi –1/12 no šīs summas.
2. Maksimālais pensijas apmērs ir 70 % (minimālais apmērs ir 10,5 %) no 40 % Eiropas Kopienu Tiesas tiesneša pamatalgas.
3. Pensija tiek aprēķināta un izmaksāta euro.
3. pants
Bijušie vai pirms 60 gadu vecuma atkāpušies locekļi, ja viņi ir sasnieguši 50 gadu vecumu, var prasīt, lai viņu vecuma pensiju viņiem izmaksā nekavējoties vai laikposmā no viņu atkāpšanās līdz 60 gadu vecuma sasniegšanai. Pēdējā gadījumā pensijas apmērs ir vienāds ar summu, kura aprēķināta saskaņā ar 2. panta 1. punktu, kas sareizināta ar koeficientu, kurš aprēķināts, ņemot vērā deputāta vecumu pensijas saņemšanas sākuma brīdī, atbilstoši šādai tabulai [..].
4. pants (pensijas daļas maksājums kapitāla formā)
1. Deputātiem, kuri ir vai ir bijuši brīvprātīgās pensiju shēmas dalībnieki, maksimums 25 % no pensiju tiesībām, kuras aprēķinātas saskaņā ar 2. panta 1. punktu, var izmaksāt kapitāla formā.
2. Šī iespēja ir jāizmanto pirms dienas, kad maksājumi tiek uzsākti, un tā nav atsaucama.
3. Ievērojot 1. punktā norādīto maksimālo apmēru, kapitāla maksājums neietekmē un nesamazina pārdzīvojušā laulātā vai pensiju shēmas dalībnieka apgādībā esošu bērnu pensiju tiesības.
4. Kapitāla maksājumu aprēķina, ņemot vērā deputāta vecumu pensijas piemērošanas dienā atbilstoši šādai tabulai [..].
5. Kapitālu aprēķina un izmaksā euro. Maksājumu veic pirms pirmā pensiju maksājuma.
[..]”
5 Papildu pensiju fonds tika radīts, Parlamenta kvestoriem izveidojot bezpeļņas organizāciju “Fonds de pension – Députés au Parlement européen” [“Pensiju fonds – Eiropas Parlamenta deputāti”] (turpmāk tekstā – “ASBL”), kura savukārt izveidoja saskaņā ar Luksemburgas tiesībām dibinātu ieguldījumu sabiedrību ar ieguldījumiem atvērtu kapitālu ar nosaukumu “Fonds de pension – Députés au Parlement européen, Société d’Investissement à Capital Variable” (turpmāk tekstā – “SICAV”), kas veica ieguldījumu tehnisko pārvaldību.
6 Eiropas Parlamenta deputātu nolikums tika pieņemts ar Eiropas Parlamenta 2005. gada 28. septembra Lēmumu 2005/684/EK, Euratom (OV L 262, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Deputātu nolikums”) un stājās spēkā 2009. gada 14. jūlijā, Parlamenta 7. sasaukuma pirmajā dienā.
7 Ar Deputātu nolikumu tika ieviesta deputātu galīgā pensiju shēma, saskaņā ar kuru viņiem, neveicot iemaksas, ir tiesības uz vecuma pensiju no 63 gadu vecuma.
8 Deputātu nolikumā ir paredzēti pārejas pasākumi, kuri ir piemērojami papildu pensiju shēmai. Šajā ziņā minētā nolikuma 27. pantā ir noteikts:
“1. Parlamenta izveidotais brīvprātīgais pensiju fonds pēc šā nolikuma stāšanās spēkā tiek saglabāts deputātiem vai bijušajiem deputātiem, kuri jau ir ieguvuši tiesības uz maksājumiem no šā fonda vai kuri šīs tiesības iegūst.
2. Iegūtās tiesības un iegūstamās tiesības saglabājas pilnā apjomā. Parlaments var noteikt priekšnoteikumus un nosacījumus jaunu tiesību iegūšanai.
3. Deputātiem, kas saņem algu [saskaņā ar nolikumu], nevar vairs piešķirt jaunas tiesības brīvprātīgajā pensiju fondā.
4. Pensiju fondam nevar pievienoties tie deputāti, kuri pēc šā nolikuma stāšanās spēkā pirmo reizi tiek ievēlēti Parlamentā.
[..]”
9 2008. gada 19. maijā un 9. jūlijā Prezidijs pieņēma lēmumu attiecībā uz Deputātu nolikuma īstenošanas pasākumiem (OV 2009, C 159, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “īstenošanas pasākumi”). Atbilstoši tā 73. pantam īstenošanas pasākumi stājās spēkā reizē ar Deputātu nolikumu, proti, 2009. gada 14. jūlijā.
10 Īstenošanas pasākumu 74. pantā ir noteikts, ka atbilstoši IV sadaļā paredzētajiem pārejas noteikumiem DIP noteikumi zaudē spēku dienā, kad stājas spēkā Deputātu nolikums.
11 Īstenošanas pasākumu 76. pantā ar nosaukumu “Papildu pensija” ir noteikts:
“1. Saskaņā ar DIP noteikumu VII pielikumu piešķirto papildu (brīvprātīgo) pensiju turpina izmaksāt, piemērojot minētā pielikuma noteikumus personām, kuras šo pensiju ir saņēmušas pirms [Deputātu] [n]olikuma stāšanās spēkā.
2. Līdz [Deputātu] [n]olikuma spēkā stāšanās brīdim saskaņā ar minēto VII pielikumu iegūtās pensijas tiesības paliek spēkā. Tās izmaksā saskaņā ar minētajā pielikumā paredzētajiem noteikumiem.
3. Jaunas pensijas tiesības saskaņā ar minētā VII pielikuma noteikumiem pēc [Deputātu] [n]olikuma stāšanās spēkā var turpināt iegūt tie 2009. gadā ievēlētie deputāti:
a) kuri bija deputāti iepriekšējā sasaukumā, un
b) kuri jau ir ieguvuši vai iegūst tiesības saskaņā ar papildu pensiju shēmu, un
c) attiecībā uz kuriem ievēlēšanas dalībvalsts ir pieņēmusi īpašus tiesību aktus saskaņā ar [Deputātu] [n]olikuma 29. pantu vai kuri saskaņā ar [minētā] [n]olikuma 25. pantu ir paši izvēlējušies valsts pensiju shēmu, un
d) kuriem nav tiesību uz valsts vai Eiropas pensiju saistībā ar savu Eiropas Parlamenta deputāta pilnvaru īstenošanu.
4. Iemaksas papildu pensijas fondā deputāti veic no saviem ienākumiem [līdzekļiem].”
12 Prezidijs 2009. gada 9. martā, konstatējis papildu pensiju fonda finansiālā stāvokļa pasliktināšanos, nolēma:
– “izveidot darba grupu [..], lai satiktu pensiju fonda valdes pārstāvjus un novērtētu situāciju;
– [..] nekavējoties drošības un piesardzības pasākumu ietvaros atcelt iespēju piemērot DIP noteikumu VII pielikuma 3. un 4. pantu;
– [..] ka Prezidijs nākamās sanāksmes laikā atkārtoti izvērtēs šos piesardzības pasākumus, ņemot vērā konstatētos faktus un darba grupas saskarsmes rezultātus un atzinumus.”
13 Prezidijs 2009. gada 1. aprīlī nolēma grozīt 1990. gada 12. jūnija noteikumus. Grozījumi citu starpā ietver šādus pasākumus:
– pensionēšanās vecuma paaugstināšana no 60 līdz 63 gadiem, sākot no Parlamenta septītā sasaukuma pirmās dienas, proti, 2009. gada 14. jūlija (1990. gada 12. jūnija noteikumu 1. pants);
– iespējas daļu pensiju tiesību izmaksāt kapitāla formā tūlītēja atcelšana (1990. gada 12. jūnija noteikumu 3. pants);
– iespējas priekšlaikus pensionēties no 50 gadu vecuma tūlītēja atcelšana (1990. gada 12. jūnija noteikumu 4. pants).
14 Lai attaisnotu šos pasākumus, Prezidijs 2009. gada 1. aprīļa lēmuma pirmajos divos apsvērumos ir norādījis uz skaidru pensijas fonda situācijas pasliktināšanos esošās finansiālās un ekonomiskās krīzes radīto seku dēļ, kā arī iespējamību, ka pēc Deputātu nolikuma stāšanās spēkā 2009. gada jūlijā fondā pieejamie skaidras naudas līdzekļi, sākot no 2010. gada, varētu nebūt pietiekami, lai izpildītu pensiju izmaksu pienākumu, jo personas pārtrauktu veikt iemaksas un ieguldījumi netiktu veikti pietiekamā apmērā. Prezidijs uzskata, ka līdz ar to pastāv iespēja, ka pensiju fondam būtu jāiztērē aktīvi, un tāpēc ir jāveic pasākumi, lai maksimāli saglabātu fonda likviditāti.
15 Šo lēmumu Parlamenta administrācija visiem deputātiem paziņoja ar 2009. gada 18. maija elektroniskā pasta ziņu.
Strīda priekšvēsture
16 Prasītājs Džons Roberts Purviss [John Robert Purvis] bija Parlamenta loceklis no 1979. gada līdz 1984. gada jūlijam un no 1999. gada jūlija līdz 2009. gada jūlijam. Viņš pievienojās papildu pensiju shēmai un fondā veica iemaksas 10 gadus, no 1999. gada augusta līdz 2009. gada jūlijam.
17 2009. gada 8. janvārī Parlamenta nodaļa “Deputātu atalgojums un sociālās tiesības” prasītājam nosūtīja divus provizoriskus aprēķinus, saskaņā ar kuriem viņam, sākot ar 2009. gada 1. augustu, ir tiesības saņemt vai nu ikmēneša pensiju EUR 2 706,20 apmērā, vai arī 25 % no savas pensijas kapitāla formā, proti, EUR 81 429,56, kā arī ikmēneša pensiju EUR 2 029,65 apmērā.
18 2009. gada 24. aprīlī prasītājs lūdza, lai viņam, sākot no sestā sasaukuma beigām, saskaņā ar iepriekš minēto aprēķinu izmaksā viņa papildu pensiju daļēji kapitāla formā un daļēji naudas izteiksmē.
19 Ar 2009. gada 7. augusta vēstuli prasītājs tika informēts par viņa lūguma noraidījumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Šajā vēstulē Parlamenta nodaļas “Deputātu atalgojums un sociālās tiesības” vadītājs tostarp atgādināja, ka iespēja daļu pensijas izmaksāt kapitāla formā tika atcelta ar Prezidija 2009. gada 1. aprīļa lēmumu. Viņš secināja, ka, “ņemot vērā, ka spēkā esošie noteikumi vairs neļāva daļu pensijas izmaksāt kapitāla formā, Jūsu tiesības uz pensiju tika aprēķinātas, sākot ar 2009. gada 1. augustu, neņemot vērā Jūsu lūgumu 25 % izmaksāt kapitāla formā”.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
20 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 23. oktobrī, prasītājs cēla šo prasību.
21 Tā kā prasītājs 2011. gada 29. marta tiesas sēdē bija iesniedzis jaunus pierādījumus, Parlamentam tika noteikts divu nedēļu termiņš, lai šajā ziņā sniegtu savus apsvērumus. Parlaments savus apsvērumus iesniedza 2011. gada 8. aprīlī. Ar 2011. gada 25. maija vēstuli pēc Vispārējās tiesas aicinājuma prasītājs sniedza savus apsvērumus par Parlamenta 2011. gada 8. aprīļa apsvērumiem.
22 Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atzīt par prettiesiskiem Prezidija 2009. gada 9. marta un 1. aprīļa lēmumus tiktāl, ciktāl ar tiem ir grozīta papildu pensijas shēma un atcelti īpašie papildu pensijas izmaksu veidi;
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
23 Parlamenta prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
1. Par šī sprieduma sekām
24 Prasītājs apgalvo, ka Prezidijs ar 2009. gada 17. jūnija lēmumu tostarp nolēma, ka šajā lietā pasludināmais spriedums tiktu piemērots uz visiem papildu pensijas fonda dalībniekiem.
25 Parlaments uzskata, ka par šo prasību tam tika paziņots vienīgi 2009. gada 19. novembrī un ka līdz ar to Parlaments nevarēja uzņemties šādas saistības 2009. gada 17. jūnijā.
26 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Eiropas Savienības tiesai, pārbaudot likumību, nav jādod rīkojumi iestādēm vai tās jāaizstāj, bet attiecīgajai pārvaldes iestādei ir jāveic pasākumi, lai izpildītu spriedumu, kas taisīts, pamatojoties uz prasību atcelt tiesību aktu (Vispārējās tiesas 1998. gada 27. janvāra spriedums lietā T‑67/94 Ladbroke Racing/Komisija, Recueil, II‑1. lpp., 200. punkts; 1998. gada 15. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑374/94, T‑375/94, T‑384/94 un T‑388/94 European Night Services u.c./Komisija, Recueil, II‑3141. lpp., 53. punkts, un 2006. gada 12. decembra spriedums lietā T‑155/04 SELEX Sistemi Integrati/Komisija, Krājums, II‑4797. lpp., 28. punkts).
27 Tādējādi tiktāl, ciktāl prasītājs lūdz Vispārējo tiesu lemt par šī sprieduma sekām, šāds prasījums ir noraidāms kā nepieņemams.
2. Par lietas būtību
28 Savas prasības atbalstam prasītājs izvirza četrus pamatus par, pirmkārt, iegūto tiesību un tiesiskās drošības principa pārkāpumu, otrkārt, vienlīdzīgas attieksmes principa un samērīguma principa pārkāpumu, treškārt, DIP noteikumu 29. panta pārkāpumu un, ceturtkārt, līgumu izpildes labā ticībā principa pārkāpumu. Turklāt prasītājs izvirza iebildi par prettiesiskumu tostarp attiecībā uz Prezidija 2009. gada 1. aprīļa lēmumu.
Par pamatu un iebildes par prettiesiksumu sakritību
29 Vispirms ir jānorāda, ka lietas dalībnieki vienprātīgi uzskata, ka šī prasība ir celta par apstrīdēto lēmumu tikai tiktāl, ciktāl prasītājam ir atteikts viņa pensiju 25 % apmērā saņemt kapitāla formā. Šajā ziņā apstrīdētais lēmums ir saistīts lēmums. Tā kā 1990. gada 12. jūnija noteikumu 4. pants, kurā paredzētas Parlamenta deputāta tiesības daļu (līdz 25 %) savas pensijas saņemt kapitāla formā, ar Prezidija 2009. gada 1. aprīļa lēmumu tika atcelts, Parlamenta finanšu ģenerāldirekcijai vispār nebija rīcības brīvības un nebija citas iespējas kā noraidīt prasītāja lūgumu, kurš pamatots ar šo tiesību normu.
30 Turklāt, kā Parlaments pareizi norāda, prasītājs nav izvirzījis nevienu konkrētu pamatu attiecībā uz apstrīdēto lēmumu, bet, izvirzot četrus pamatus pēc būtības, vienīgi apstrīd minētā lēmuma saturu tiktāl, ciktāl prasītājam ir atteikts viņa pensiju 25 % apmērā saņemt kapitāla formā. Kā tikko tika norādīts, šo saturu noteica Prezidija 2009. gada 1. aprīļa lēmums. Tādējādi prasību varētu apmierināt vienīgi gadījumā, ja būtu pamatota iebilde par prettiesiskumu. Savukārt, ja attiecīgajā lēmumā nevar tikt konstatētas nekādas nelikumības, prasība ir jānoraida.
31 Šajos apstākļos pirmie četri prasītāja izvirzītie pamati ir jāinterpretē tādējādi, ka tie ir izvirzīti vienīgi iebildes par prettiesiskumu, kuru formāli viņš izvirzīja atsevišķi, atbalstam.
Par iebildes par prettiesiskumu apjomu
32 Prasītājs norāda, ka apstrīdētais lēmums ir pamatots ar Prezidija 2009. gada 9. marta un 1. aprīļa lēmumiem. Šie abi lēmumi esot prettiesiski tiktāl, ciktāl ar tiem ir atceltas deputāta tiesības daļu pensijas saņemt kapitāla formā.
33 Parlaments uzskata, ka iebilde par prettiesiskumu attiecas vienīgi uz Prezidija 2009. gada 1. aprīļa lēmumu. Kā norāda Parlaments, tas ir galīgs lēmums un tādējādi “iekļauj” Prezidija 2009. gada 9. marta pagaidu lēmumu.
34 Turklāt abi lietas dalībnieki vienprātīgi uzskata, ka iebilde par prettiesiskumu attiecas tikai uz to, ka tika atcelta iepriekš spēkā esošajā 1990. gada 12. jūnija noteikumu 4. pantā paredzētā iespēja daļu pensijas deputātam izmaksāt kapitāla formā. Savukārt Prezidija 2009. gada 1. aprīļa lēmumā paredzētā pensijas vecuma palielināšana, kā arī iespēja saņemt priekšlaikus pensiju no 50 gadu vecuma nav šī strīda priekšmets.
35 Vispirms ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai iebilde par prettiesiskumu ir jāierobežo, lai tā nepārsniegtu to, kas nepieciešams strīda atrisināšanai. EKL 241. panta mērķis nav atļaut lietas dalībniekam apstrīdēt ikviena vispārpiemērojama akta piemērojamību, lai pamatotu jebkuru prasību. Ir jāpastāv tiešai juridiskai saiknei starp apstrīdēto individuālo lēmumu un attiecīgo vispārpiemērojamo tiesību aktu (skat. Vispārējās tiesas 2001. gada 2. oktobra spriedumu apvienotajās lietās T‑222/99, T‑327/99 un T‑329/99 Martinez u.c./Parlaments, Recueil, II‑2823. lpp., 136. punkts un tajā minētā judikatūra).
36 Jautājums ir par to, kurš ir atbilstošais datums, lai noteiktu piemērojamās tiesības, un līdz ar to kuri ir tie lēmumi, uz kuriem attiecas iebilde par prettiesiskumu. Šajā ziņā var tikt minēti trīs datumi: 2009. gada 24. aprīlis – datums, kad prasītājs iesniedza lūgumu saņemt papildu pensiju, 2009. gada 14. jūlijs – datums, kad beidzās viņa pilnvaru laiks, tādējādi rodoties tiesībām uz papildu pensiju, un 2009. gada 7. augusts – datums, kad tika pieņemts apstrīdētais lēmums.
37 Vispārējā tiesa uzskata, ka atbilstošais datums ir 2009. gada 14. jūlijs. Tiesību uz papildu pensiju rašanās pamatā esošais notikums 1990. gada 12. jūnija noteikumu 1. panta 1. punktā ir definēts kā diena, kad beidzas deputāta pilnvaras (skat. iepriekš 4. punktu), ko lietas dalībnieki nav apstrīdējuši. Turklāt prasītājs deputāta pilnvaras beidza pildīt šajā dienā. Tāpat ir jānorāda, ka 2009. gada 24. aprīlī pārliecinoši nevarēja noteikt viņa tiesības uz pensiju, jo šajā pēdējā minētajā datumā viņa deputāta pilnvaru beigas un kopējais veikto iemaksu ilgums vēl nebija skaidrs, jo prasītājs varēja tikt vēlreiz ievēlēts Parlamentā vai pat izbeigt deputāta pilnvaras pirms viņa pilnvaru beigām pēc demisijas vai nāves. No tā izriet, ka līdz 2009. gada 14. jūlijam jebkuram prasītāja tiesību uz pensiju aprēķinam nenoliedzami būtu pagaidu raksturs. Līdz ar to kā atbilstošais datums piemērojamo tiesību noteikšanai šajā lietā ir jāizmanto datums, kad prasītājs ieguva tiesības uz pensiju, proti, 2009. gada 14. jūlijs.
38 Šajā kontekstā ir jāprecizē, ka lēmums, ar kuru noteiktas deputātu, kuri veic iemaksas papildu pensijas shēmā, tiesības uz pensiju, nav tikai saistītais lēmums tādējādi, ka Parlamenta administrācijai, nosakot tiesības uz pensiju, vispār nav rīcības brīvības, bet tam pat ir tikai deklaratīvs raksturs, ja runā par šo tiesību saturu. 1990. gada 12. jūnija noteikumu 1. panta 1. punkta formulējums, saskaņā ar kuru “[..] ikvienam Parlamenta deputātam, kurš vismaz divus gadus ir veicis iemaksas [papildu] pensiju shēmā, pēc savu pilnvaru beigām ir tiesības uz mūža pensiju, sākot ar mēneša pirmo dienu pēc mēneša, kad viņš sasniedza 60 gadu vecumu”, nevar tikt interpretēts tādējādi, ka deputātu tiesības uz pensiju viņiem ir piešķiramas, piemērojot tikai 1990. gada 12. jūnija noteikumus, ja ir izpildīti tajos minētie noteikumi. Šādos apstākļos ar lēmumu, ar kuru Parlaments nosaka deputāta, kurš ir veicis iemaksas papildu pensijas shēmā, tiesības uz pensiju, attiecīgajam deputātam tiek darīts zināms viņa tiesību uz pensiju apjoms, tādējādi strīda par precīzu šo tiesību saturu gadījumā sniedzot viņam iespēju vērsties Savienības tiesās, lai tās pārbaudītu 1990. gada 12. jūnija noteikumu piemērošanu, un iestādes iekšienē pamatot saistībā ar šīm tiesībām veicamos maksājumus.
39 Savukārt, ja par atbilstošo datumu uzskatītu datumu, kad tika iesniegts lūgums piešķirt papildu pensiju, tā rezultātā personām, kuru tiesības uz pensiju tomēr rodas vienā un tajā pašā brīdī, varētu tikt piemērotas atšķirīgas tiesības. Ja divi deputāti, kuru pilnvaras ir beigušās 2009. gada 14. jūlijā, ir iesnieguši šādus lūgumus – viens 2009. gada 9. martā un otrs – pēc šī datuma, tad pirmajam minētajam būtu tiesības saņemt daļu kapitāla formā, bet otrajam šādu tiesību nebūtu. Atbilstoši judikatūrai dažādas attieksmes piemērošana pret divu personu kategorijām, kuru faktiskais un tiesiskais stāvoklis būtiski neatšķiras, pārkāpj vienlīdzīgas attieksmes principu (skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 29. novembra spriedumu lietā T‑135/05 Campoli/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2-297. un II‑A‑2‑1527. lpp., 95. punkts un tajā minētā judikatūra).
40 Ar tādu pašu argumentu var noraidīt datumu, kurā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, proti, 2009. gada 7. augusts. Datuma, kad tika pieņemts lēmums par lūgumu piešķirt papildu pensiju, izvēle radītu situāciju, ka piemērojamās tiesības ir atkarīgas no ātruma, kādā administrācija izskata deputātu pieteikumus, tādējādi ieviešot patvaļību un pat radot mahinācijas vai ļaunprātīgas izmantošanas iespējas. It īpaši varētu būt tā, ka diviem deputātiem, kuru pilnvaras beidzas vienā dienā un kuri savus pieteikumus pensijas saņemšanai ir iesnieguši vienā dienā, tiek piemērotas dažādas tiesības tikai tāpēc vien, ka Parlaments par šiem pieteikumiem ir lēmis dažādos datumos.
41 Ņemot vērā iepriekš minēto analīzi, līdz ar to par atbilstošo datumu piemērojamo tiesību noteikšanai ir jāuzskata 2009. gada 14. jūlijs. Tā kā Prezidija 2009. gada 9. marta lēmumam šajā dienā vairs nebija nekādas juridiskas iedarbības, tas nevarēja būt apstrīdētā lēmuma pamatojums, un līdz ar to, lai izvērtētu iebildi par prettiesiskumu, ir jāanalizē vienīgi Prezidija 2009. gada 1. aprīļa lēmuma tiesiskums.
Par pirmo pamatu
42 Prasītāja izvirzītais pirmais pamats iedalās divās daļās attiecīgi par iegūto tiesību pārkāpumu, kā arī tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpumu.
Par pirmo daļu – iegūto tiesību pārkāpumu
43 Prasītājs atsaucas uz judikatūru, saskaņā ar kuru principā nevar apšaubīt iegūtās tiesības. Viņš norāda, ka tieši saskaņā ar tiesisko regulējumu, kas ir spēkā brīdī, kad deputāts beidz pildīt savus amata pienākumus, ir jānosaka viņa tiesības uz pensiju. Viņš uzskata, ka iespējas daļēji pensiju izmaksāt kapitāla formā atcelšana pārkāpj Deputātu nolikuma 27. panta 2. punktu un iegūto tiesību uz pensiju izmaksas veidus, kuri nevar tikt nošķirti no iegūtajām tiesībām uz pensiju. Viņš uzsver īpašu deputātiem radīta riska iespējamību, faktiski nošķirot viņu sistēmu no Eiropas Kopienas ierēdņu (turpmāk tekstā – “Eiropas ierēdņi”) sistēmas un uzskatot, ka pensijas daļēja izmaksa kapitāla formā ir būtiska pensijas daļa.
44 Tomēr no judikatūras izriet, ka prasītājs var atsaukties uz iegūtajām tiesībām tikai tad, ja šo tiesību rašanās pamatā ir tiesiskais regulējums pirms grozījuma, kurš tika izdarīts attiecībā uz šo sistēmu un kuru viņš apstrīd, ceļot šo prasību (šajā ziņā skat. Tiesas 1975. gada 19. marta spriedumu lietā 28/74 Gillet/Komisija, Recueil, 463. lpp., 5. punkts, un iepriekš 39. punktā minēto spriedumu lietā Campoli/Komisija, 78. punkts). Lai arī šo judikatūru piemēro Eiropas ierēdņiem, tajā minētais princips ir piemērojams vispārīgi un it īpaši šajā lietā. Turklāt ar šo judikatūru iedibinātā principa piemērošanu arī ir ieteikuši lietas dalībnieki.
45 Tāpat deputātu papildu pensijas shēmai un Eiropas ierēdņu pensiju shēmai ir viena un tā pati galvenā iezīme. Šo ierēdņu pensiju shēma principā izmanto kapitalizācijas modeli, kuru var nosaukt par “virtuālā” fonda shēmu, jo, lai arī faktiski šo ierēdņu veiktās iemaksas tiek ieskaitītas Savienības budžetā, darba devēji iemaksas faktiski neveic un izdevumus par šo pensiju maksājumiem saskaņā ar šo shēmu sedz no minētā budžeta, shēmas aktuārais līdzsvars tiek aprēķināts tā, it kā pastāvētu pensiju fonds. Tas it īpaši nozīmē, ka Eiropas ierēdņa un hipotētiski darba devēja gadā veiktajam kopējam iemaksu apjomam ir jāatbilst Eiropas ierēdņa iegūto tiesību uz pensiju aktuārajai vērtībai tajā pašā gadā, kas ir būtiska pensiju “fonda” shēmas iezīme. Tādējādi Eiropas ierēdņu pensijas shēmas iezīmes ir ļoti līdzīgas deputātu papildu pensijas shēmas iezīmēm, jo abās sistēmās ir noteikts aktuārais aprēķins, kurā ikgadējai iemaksai ir jāatbilst trešajai daļai no šajā pašā gadā iegūtajām tiesībām uz pensiju (darba devēja iemaksas, proti, šajā gadījumā Parlamenta iemaksas, kuras sedz atlikušās divas trešdaļas).
46 Visbeidzot, kā norādīts iepriekš 37. punktā, tiesību uz papildu pensiju rašanās brīdis ir noteikts 1990. gada 12. jūnija noteikumu 1. panta 1. punktā kā diena, kad beidzas deputāta pilnvaras. Prasītāja deputāta pilnvaras beidzās 2009. gada 14. jūlijā. No tā izriet, ka brīdī, kad spēkā stājās Prezidija 2009. gada 1. aprīļa lēmums, par kuru visiem deputātiem tika paziņots 2009. gada 18. maijā un ar kuru tostarp tika atcelta iespēja daļu pensijas izmaksāt kapitāla formā, prasītājs vēl nebija ieguvis savas tiesības uz pensiju. Līdz ar to šajā ziņā nevar uzskatīt, ka ir pārkāptas viņa iegūtās tiesības.
47 Ar citiem prasītāja iesniegtajiem argumentiem nevar apšaubīt šo secinājumu.
48 Vispirms vairāku iemeslu dēļ ir jānoraida prasītāja arguments par to, ka deputāta amats rada īpašu risku salīdzinājumā ar Eiropas ierēdņa amatu, proti, nepieciešamību atsākt profesionālo darbību pēc deputāta pilnvaru izbeigšanās, un ka daļēja [pensijas] izmaksa kapitāla formā ļautu novērst šo risku.
49 Pirmkārt, DIP noteikumu V pielikumā jau bija paredzēts pārejas pabalsts pilnvaru izbeigšanās gadījumā, kuru nākamajā sasaukumā neievēlētajiem deputātiem maksā vai nu viņu izcelsmes dalībvalsts, vai arī pats Parlaments. Jāpiekrīt, ka no DIP noteikumiem expressis verbis neizriet, ka šī pabalsta mērķis ir atvieglot profesionālās darbības atsākšanu pēc pilnvaru izbeigšanās. Tomēr Deputātu nolikumā, kurš ir spēkā no 2009. gada 14. jūlija un ar kuru tika atcelti DIP noteikumi, joprojām ir paredzēts maksāt pārējas pabalstu. Šajā ziņā Parlamenta lēmuma, ar ko pieņem Eiropas Parlamenta deputātu nolikumu, preambulas 13. apsvērumā ir izklāstīts, ka “[nolikuma] 9. panta 2. punktā un 13. pantā paredzētajam pārejas pabalstam jāpalīdz pārvarēt laika posmu starp deputāta pilnvaru izbeigšanos un profesionālās darbības atsākšanu”. Var pieņemt, ka pārejas pabalsta mērķis nav mainījies ar Deputātu nolikuma pieņemšanu un ka jau pirms šī nolikuma stāšanās spēkā šī pabalsta mērķis tādējādi bija atvieglot profesionālās darbības atsākšanu. Ņemot vērā šī pabalsta esamību, līdz ar to īpašu papildu pensijas izmaksu veidu pamatošana ar profesionālās darbības atsākšanas risku nav atbilstoša, pat ja arī ir iespējams, ka konkrētos gadījumos šīs pensijas daļēja izmaksa kapitāla formā pagātnē patiešām varēja īstenot šādus mērķus.
50 Otrkārt, atbilstoši 1990. gada 12. jūnija noteikumu 1. pantam deputāti tiesības uz papildu pensiju iegūst, sasniedzot pensijas vecumu, kas ir noteikts 60 gadi. Līdz ar to daļēja pensijas izmaksa kapitāla formā profesionālās darbības atsākšanas mērķiem nešķiet vajadzīga, jo pensionējušam deputātam principā nav jāatsāk jauna profesionālā darbība.
51 Treškārt, īpašais daļējas pensijas kapitāla formā izmaksas veids tika ieviests tikai 1999. gada martā, proti, vairākus gadus pēc šīs shēmas izveidošanas 1990. gada 12. jūnijā. Tā kā šāds izmaksu veids sākotnēji nebija paredzēts papildu pensijas shēmā, šis īpašais izmaksu veids nevar tikt uzskatīts par būtisku šīs shēmas iezīmi.
52 Kā otro argumentu prasītājs min Parlamenta ģenerālsekretāra 2005. gada 24. novembra notu, kurā tika atgādināts aizliegums pārkāpt iegūtās tiesības. Atbilstošie šīs notas punkti ir šādi:
“21. Kopš Deputātu nolikuma spēkā stāšanās brīža šī nolikuma 27. pants tiks uzskatīts par pensiju fonda juridisko pamatu. Saskaņā ar tā 2. punktu “iegūtās tiesības vai iegūstamās tiesības ir saglabājamas. Parlaments var noteikt priekšnosacījumus un nosacījumus jaunu tiesību iegūšanai”.
22. Šādā skatījumā un uz noteiktu pagaidu laiku Prezidijs, ievērojot EKL 199. panta juridisko pamatu, nākotnē var grozīt pensiju shēmu, bet tam ir jāsaglabā tostarp tādu bijušo deputātu iegūtās tiesības, kuri jau saņem pensiju vai kuri ir veikuši iemaksas fondā un vēl gaida pensiju izmaksu. Kā izriet no [iegūto tiesību ievērošanas principa apjoma analīzes], šis princips neliedz, ka attiecībā uz deputātiem, kuru pilnvaru laiks nav beidzies, kritēriju maiņa varētu ietekmēt viņu tiesības uz pensiju, sākot no grozījumu spēkā stāšanās brīža.”
53 Šajā ziņā ir jānorāda, ka Parlamenta ģenerālsekretāra 2005. gada 24. novembra nota drīzāk apstiprina Parlamenta nekā prasītāja nostāju. Kā pats prasītājs ir norādījis prasības pieteikuma 29. punktā, tika nošķirtas trīs personu kategorijas: bijušie deputāti, kuri jau saņem pensiju, bijušie deputāti, kuri fondā ir veikuši iemaksas un kuri vēl gaida pensijas izmaksu, un deputāti, kuru pilnvaru laiks nav beidzies un kuri šobrīd fondā veic iemaksas. 2005. gada 24. novembrī – šīs notas publicēšanas brīdī, tāpat kā 2009. gada 1. aprīlī – prasītājs piederēja pie trešās kategorijas – deputātiem, kuru pilnvaru laiks nav beidzies. Attiecīgajā notā nepārprotami ir precizēts, ka, lai arī attiecībā uz abām pirmajām personu kategorijām ir piemērots iegūto tiesību aizsardzības princips, šim principam nav pretrunā tas, ka pensijas shēmas grozījumi nākotnē var ietekmēt trešajā kategorijā ietilpstošo deputātu tiesības uz pensiju, sākot no Prezidija pieņemto grozījumu spēkā stāšanās brīža.
54 Saistībā ar trešo argumentu prasītājs norāda uz Deputātu nolikuma 27. panta 2. punktu par iegūto tiesību aizsardzību. Tomēr, tā kā minētais nolikums stājās spēkā tikai 2009. gada 14. jūlijā, kā pats prasītājs uz to norāda prasības pieteikuma 26. punktā, šis pants nebija piemērojams attiecībā uz Prezidija 2009. gada 1. aprīļa lēmumu, kurš ir stājies spēkā agrāk, lai gan, kā konstatēts iepriekš 46. punktā, prasītājs nevarēja pamatot nekādas aizsargājamas iegūtās tiesības pirms deputāta pilnvaru izbeigšanās 2009. gada 14. jūlijā. Līdz ar to prasītājs nevar norādīt uz argumentu par Deputātu nolikuma 27. panta 2. punktu.
55 Kā ceturto argumentu prasītājs norāda uz pārejas pasākumu ļaunprātīgas izmantošanas neesamību. Šajā ziņā šajā posmā pietiek norādīt, ka šis arguments nav atbilstošs, izskatot pamatu par iegūto tiesību pārkāpumu. Līdz ar to šis arguments tiks izskatīts, izvērtējot otro pamatu.
56 Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmā pamata pirmā daļa par iegūto tiesību pārkāpumu ir jānoraida.
Par otro daļu – tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpumu
– Par iebildumu – tiesiskās drošības principa pārkāpumu
57 Saistībā ar tiesiskās drošības principa pārkāpumu prasītājs izvirza divus galvenos argumentus. Pirmkārt, prasītājs apgalvo, ka Prezidijs, pieņemot 2009. gada 1. aprīļa lēmumu, ir pārkāpis ar “papildu pensijas līgumu” saistīto tiesisko drošību, kā arī līgumu turpinātības principu. Otrkārt, prasītājs uzskata, ka Prezidija kompetencē nebija izdarīt grozījumus 1990. gada 12. jūnija noteikumos. Treškārt, apstrīdētajam lēmumam esot atpakaļejoša spēka iedarbība.
58 Vispirms ir jākonstatē, ka uz papildu pensijas shēmu ekskluzīvi attiecas publiskās varas prerogatīvas, kuras ir piešķirtas Parlamentam, lai tas varētu veikt tam ar Līgumiem noteikto uzdevumu.
59 Ikvienā parlamentārā sistēmā viena no galvenajām problēmām ir nodrošināt deputātu kā tautas pārstāvju un kā personu, kuras savus pienākumus veic tautas vispārējās interesēs, neatkarību, tostarp finansiālo neatkarību. Kā norādīts Deputātu nolikuma preambulas 4. apsvērumā, primāro tiesību dokumentos nav minēta deputāta brīvība un viņa neatkarība. Tomēr Parlamenta iekšējā reglamenta 2. pantā ir paredzēts, ka “deputāti [..] savas pilnvaras veic neatkarīgi”. Tāpat Deputātu nolikuma 2. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “deputāti ir brīvi un neatkarīgi”, un minētā nolikuma 9. panta 1. punktā ir noteikts, ka “deputātiem ir tiesības pieprasīt atbilstošu algu, kas nodrošina viņu neatkarību”. Lai arī šis nolikums stājās spēkā tikai 2009. gada 14. jūlijā un līdz ar to nav piemērojams šajā lietā, šie noteikumi un it īpaši pēdējais minētais noteikums izriet no vispārīga principa, kurš ir neatņemama jebkuras demokrātiskas parlamentārās pārstāvniecības sistēmas sastāvdaļa. Šajā ziņā ir jāuzsver, ka atbilstoša finansiālā maksājuma garantija, kas nodrošina deputāta neatkarību, nevar tikt ierobežota tikai ar pilnvaru laiku, bet tai atbilstošā apmērā ir jāattiecas arī uz pārejas laiku pēc šī pilnvaru laika beigām un ir jāparedz pensija atkarībā no laika ilguma, kurā deputāts bija daļa no Parlamenta. Šādu deputātu finansiālās neatkarības garantijas koncepciju turklāt apstiprina noteikumi attiecībā uz Komisijas locekļiem un Savienības tiesu locekļiem, kuriem ir jānodrošina līdzīgas vajadzības, lai viņi pilnīgi neatkarīgi no personiskajām interesēm varētu veikt savus pienākumus.
60 No tā izriet, ka papildu pensijas shēma, kas ir šī strīda priekšmets, ir daļa no tiesību noteikumiem, kuru mērķis vispārējās interesēs ir nodrošināt deputātu finansiālo neatkarību. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pirms Deputātu nolikuma stāšanās spēkā attiecībā uz deputātiem tostarp jautājumā par viņu atalgojumu tika piemēroti valsts tiesību noteikumi (šajā ziņā skat. Tiesas 1981. gada 15. septembra spriedumu lietā 208/80 Bruce of Donington, Recueil, 2205. lpp., 12. un 21. punkts), kuri ļoti atšķīrās it īpaši attiecībā uz amata algām un pensiju shēmām. Tieši šādos apstākļos pārejas veidā tika ieviesta papildu pensijas shēma, gaidot vienota deputātu nolikuma stāšanos spēkā, lai nodrošinātu minimālo atlīdzību it īpaši tiem deputātiem, kas ir no dalībvalstīm, kurās deputātiem paredzētā pensijas shēma nebija pietiekama. Šis pārejas raksturs turklāt tieši izriet no 1990. gada 12. jūnija noteikumu 1. panta 1. punkta, ar kuru ir ieviesta papildu pensijas shēma, “gaidot, kad tiks pieņemts vienotais deputātu nolikums”.
61 Tādējādi papildu pensijas shēmas izveide, kā arī vajadzības gadījumā tās grozīšana ir uzskatāmi par iekšējiem organizatoriskiem pasākumiem, kuru mērķis ir nodrošināt atbilstošu Parlamenta darbību, un uz tiem šajā ziņā ir attiecināmas publiskās varas prerogatīvas, kuras Parlamentam ir piešķirtas, lai tas varētu veikt tam ar Līgumiem noteikto uzdevumu. Līdz ar to uz no šīs shēmas izrietošajām Parlamenta un deputātu tiesībām un pienākumiem ir attiecināma tos vienojoša civildienesta saikne un tie tādējādi nav noteikti ar līgumu, bet izriet no publiskajām tiesībām. Turklāt, ņemot vērā, ka atbilstošās tiesību normas un it īpaši tiesības un pienākumus, kas var izrietēt no prasītāja pievienošanās papildu pensijas shēmai, vienpusēji ir noteicis Parlaments, tas, ka prasītājs šai shēmai ir pievienojies brīvprātīgi, nemaina viņa attiecības ar Parlamentu, kuras regulē publiskās tiesības.
62 Līdz ar to ir jānoraida prasītāja argumenti par tiesiskās drošības principa, “kas ir saistīts ar papildu pensijas līgumu”, un līgumu turpinātības principa pārkāpumu.
63 Tāpat ir jānoraida prasītāja pirmā pamata pirmajā daļā izvirzītais arguments par to, ka Prezidija kompetencē nebija grozīt 1990. gada 12. jūnija noteikumus.
64 Saskaņā ar judikatūru, ja tiesiskais regulējums ir uzskatāms par Parlamenta iekšējiem organizatoriskajiem pasākumiem, šāda regulējuma pieņemšana ietilpst Parlamenta kompetencē un tā pieņemšana izriet no pasākumiem, kuri tam ir jāveic saskaņā ar EKL 199. panta pirmo daļu (šajā ziņā skat. iepriekš 60. punktā minēto spriedumu lietā Bruce of Donington, 15. punkts). Kā tikko minēts, papildu pensijas shēmas ieviešana un vajadzības gadījumā tās grozīšana ir jāuzskata par iekšējiem organizatoriskajiem pasākumiem, lai nodrošinātu atbilstošu Parlamenta darbību. Šajā ziņā ir jāuzsver, ka 1990. gada 12. jūnija noteikumi ir daļa no DIP noteikumiem, kurus Prezidijs bija pieņēmis, pamatojoties uz Parlamenta iekšējā reglamenta 22. panta 2. punktu – redakcijā, kas bija piemērojama šīs lietas faktiem, – un ar kuriem Prezidijs tika pilnvarots tostarp noregulēt ar deputātiem saistītus finansiālos, organizatoriskos un administratīvos jautājumus (skat. iepriekš 1.–3. punktu). Savukārt iekšējais reglaments tika pieņemts, pamatojoties uz EKL 199. panta pirmo daļu, saskaņā ar kuru Parlaments pieņem savu iekšējo reglamentu. Tādējādi prasītāja arguments par to, ka 2009. gada 1. aprīļa lēmuma pieņemšana nebija Prezidija kompetencē, nav atbalstāms.
65 Turklāt tiktāl, ciktāl prasītājs ir vēlējies izvirzīt iebildumu par tiesiskās drošības principa pārkāpumu arī ārpus līgumiskā konteksta, jāatgādina, ka tiesiskās drošības pamatprasības tās dažādajās izpausmēs mērķis ir nodrošināt, ka ir iespējams paredzēt tos gadījumus un juridiskās attiecības, kas ir saistīti ar Kopienu tiesībām (Tiesas 1996. gada 15. februāra spriedums lietā C‑63/93 Duff u.c., Recueil, I‑569. lpp., 20. punkts; Vispārējās tiesas 1997. gada 19. marta spriedums lietā T‑73/95 Oliveira/Komisija, Recueil, II‑381. lpp., 29. punkts, un 2008. gada 24. septembra spriedums lietā T‑20/03 Kahla/Thüringen Porzellan/Komisija, Krājums, II‑2305. lpp., 136. punkts). Tiesiskās drošības principam pretrunā tostarp ir tas, ka Kopienu tiesību akta spēkā stāšanās ir noteikta pirms tā publicēšanas datuma (Tiesas 1979. gada 25. janvāra spriedums lietā 98/78 Racke, Recueil, 69. lpp., 88. punkts, un 1983. gada 14. jūlija spriedums lietā 224/82 Meiko‑Konservenfabrik, Recueil, 2539. lpp., 12. punkts; Vispārējās tiesas 2007. gada 3. maija spriedums lietā T‑357/02 Freistaat Sachsen/Komisija, Krājums, II‑1261. lpp., 95. punkts). Šajā lietā no lietas materiāliem neizriet, ka Prezidija 2009. gada 1. aprīļa lēmums pirms tā paziņošanas 2009. gada 18. maijā ir ietekmējis visus deputātus. Iespējas daļu pensijas izmaksāt kapitāla formā atcelšana bija piemērojama, tikai sākot no šī datuma. Tādējādi minētais lēmums neietekmēja tos deputātus, kuru pilnvaru laiks bija beidzies līdz šim datumam un kuri līdz ar to bija ieguvuši tiesības uz papildu pensiju.
66 Līdz ar to pretēji prasītāja apgalvojumiem apstrīdētajam lēmumam nav atpakaļejoša spēka.
67 Tādējādi pilnībā kā nepamatots ir noraidāms iebildums par tiesiskās drošības principa pārkāpumu.
– Par iebildumu – tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu
68 Prasītājs vispirms uzsver, ka viņš papildu pensijas shēmā iemaksas ir veicis 10 gadus, pamatojoties uz skaidriem un iepriekš paredzētiem noteikumiem, kas viņam ļāva leģitīmi ticēt, ka viņš daļu savas pensijas varēs saņemt kapitāla formā. Līdz ar to Prezidija sasniegtais mērķis nevar prevalēt pār prasītāja interesi saglabāt viņa iegūtās tiesības. Turklāt šo leģitīmo uzticēšanos pastiprina provizoriskie viņa pensijas aprēķini, kurus 2009. gada janvārī veica Parlamenta administrācija, un ASBL 2001. gada 27. aprīlī piemēra veidā veiktie aprēķini. Visos šajos aprēķinos bija minēta iespēja daļu pensijas saņemt kapitāla formā. Visbeidzot, Parlaments Prezidija 2009. gada 1. aprīļa lēmumā esot atzinis, ka tam attiecībā uz personām, kuras pievienojušās papildu pensijas shēmai, ir jānodrošina uzņemto saistību ievērošana neatkarīgi no fonda stāvokļa.
69 Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, lai persona varētu prasīt tiesiskās paļāvības aizsardzību, administrācijai attiecībā uz šo personu ir bijis jāsniedz precīzi solījumi un jādod šai personai pamatotas cerības. Šādi solījumi ir precīza, beznosacījuma un saskaņota informācija, kuru sniedz kompetenti un uzticami avoti (skat. Vispārējās tiesas 1998. gada 21. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T‑66/96 un T‑221/97 Mellett/Tiesa, Recueil FP, I‑A‑449. un II‑1305. lpp., 104. un 107. punkts un tajos minētā judikatūra; Vispārējās tiesas 2003. gada 19. marta spriedumu lietā T‑273/01 Innova Privat‑Akademie/Komisija, Recueil, II‑1093. lpp., 26. punkts).
70 Pirmkārt, tas, ka iespēja daļu papildu pensijas saņemt kapitāla formā pastāvēja brīdī, kad prasītājs 1999. gada jūlijā pievienojās papildu pensijas shēmai, nevar tikt uzskatīts par Parlamenta solījumu, ka šīs shēmas noteikumi nākotnē netiks mainīti.
71 Otrkārt, attiecībā uz ASBL 2001. gada 27. aprīlī sniegtajiem aprēķiniem vispirms ir jānorāda, ka tos nav sniedzis Parlaments. Līdz ar to tas nav administratīvi kompetents un uzticams avots judikatūras izpratnē, kas nozīmē, ka minētie aprēķini nevar pamatot prasītāja tiesisko paļāvību. Turklāt šie aprēķini, kas iekļauti ar virsrakstu “Orientējošā piezīme C”, katrā ziņā bija nosūtīti visiem deputātiem vai bijušajiem deputātiem, kuri bija pievienojušies papildu pensijas shēmai, kā izriet no dokumenta ievadā minētā. Tāpat minētajā dokumentā ir ietverti vienīgi aprēķinu piemēri un ASBL nepārprotami ir precizējusi, ka šie aprēķini neattiecās uz deputātiem, kuru pilnvaru laiks vēl nav beidzies. Visbeidzot, neviens no šo aprēķinu elementiem nebija personisks, precīzs vai beznosacījuma. Tādējādi tā bija tikai un vienīgi norādoša orientējoša vispārpiemērojama un piemēra veidā uzrakstīta piezīme, kas līdz ar to nevar pamatot prasītāja tiesisko paļāvību attiecībā uz papildu pensijas izmaksu veidu.
72 Treškārt, attiecībā uz administrācijas 2009. gada 8. janvārī sniegtajiem aprēķiniem nosūtītā dokumenta virsrakstā expressis verbis bija minēts, ka minētie aprēķini bija tikai provizoriski aprēķini. Šie aprēķini tika iesniegti gadījumā, ja prasītājs dotos pensijā likumdevēja sestā sasaukuma beigās, jo 2009. gada 1. augusts tika norādīts kā datums, kurā ir iegūtas tiesības uz pensiju, un ir ņemtas vērā prasītāja veiktās iemaksas līdz 2009. gada jūlijam. No tā izriet, ka šie aprēķini bija hipotētiski, jo Parlaments nevarēja uzņemties saistības nedz attiecībā uz prasītāja pilnvaru laika beigu datumu, nedz 1990. gada 12. jūnija noteikumos ietverto normu, tostarp īpašo izmaksu veidu, saglabāšanu. Tādējādi administrācijas 2009. gada 8. janvārī veiktie aprēķini nevarēja tikt uzskatīti par solījumiem iepriekš 69. punktā minētās judikatūras izpratnē. Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka jau ir ticis nolemts, ka Eiropas ierēdņiem iecēlējinstitūcijas atbildīgo dienestu informācijas nolūkā sniegtie detalizētie aprēķini par viņu tiesībām uz pensiju nav uzskatāmi par tiesību aktiem, kuri to adresātiem rada tiesības (Tiesas 1970. gada 28. maija spriedums apvienotajās lietās 19/69, 20/69, 25/69 un 30/69 Richez‑Parise u.c./Komisija, Recueil, 325. lpp., 18.–20. punkts). Šo judikatūru mutatis mutandis var piemērot šajā lietā.
73 Ceturtkārt, taisnība, ka 2009. gada 1. aprīļa sanāksmes laikā Prezidijs šajā pašā dienā ne vien pieņēma lēmumu, bet arī Parlamenta vārdā uzņēmās nodrošināt “deputātu, kuri ir pievienojušies pensiju shēmai, tiesības saņemt papildu pensiju, kura paliks iegūta fondā pēc tās izsmelšanas, un nodrošināt, ka viss fondā palikušais kapitāls pēc visu tiesību uz pensiju izmaksas tiks nodots Eiropas Parlamentam”. Tomēr ar šo saistību uzņemšanos attiecībā uz iespējamību, ka pensiju fonds tiks izlietots līdz visu locekļu akumulēto tiesību uz pensiju izmaksai, nepārprotami ir nodrošinātas vien deputātu iegūtās tiesības uz pensiju. Kā izklāstīts iepriekš 46.–51. punktā, īpašie izmaksu veidi nav daļā no šīm iegūtajām tiesībām, kas nozīmē, ka Parlamenta 2009. gada 1. aprīlī uzņemtās saistības nevarēja šajā ziņā radīt prasītāja tiesisko paļāvību.
74 Visbeidzot, iepriekš 52. punktā minētās Parlamenta ģenerālsekretāra 2005. gada 24. novembra notas, uz kuru atsaucās pats prasītājs, daļā tieši ir minēta iespējamība, ka tiesiskā regulējuma par papildu pensijas shēmu grozījumi var ietekmēt deputātu, kuru pilnvaru laiks vēl nav beidzies un kuru vidū ir prasītājs, tiesības uz papildu pensiju. No tā izriet, ka informācija, kuru prasītājs bija saņēmis no administrācijas, katrā ziņā nevarēja būt saskaņota tādējādi, ka viņam būtu iegūtas tiesības uz īpašiem izmaksu veidiem.
75 No visa iepriekš minētā izriet, ka prasītāja minētā informācija nebija precīza, beznosacījuma un saskaņota iepriekš 69. punktā minētās judikatūras izpratnē un tādējādi ar to nevar pierādīt, ka šajā lietā ir pārkāpts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips.
76 Līdz ar to ir jānoraida iebildums par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu un tādējādi pirmais pamats pilnībā.
Par otro pamatu – vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu pārkāpumu
Par iebildumu – vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu
77 Prasītājs norāda, ka Prezidija 2009. gada 9. marta pagaidu lēmums ir diskriminējošs, jo ar to ir atcelta iespēja daļu pensijas saņemt kapitāla formā, neparedzot pārejas pasākumus. Šajā ziņā prasītājs min divus piemērus par izmaiņām Kopienas pensijas shēmās, attiecībā uz kurām Padome bija paredzējusi pārejas pasākumus ne tikai saistībā ar jaunu tiesību iegūšanu, bet arī nosacījumiem, kuri ir jāizpilda, lai tiktu piešķirtas tiesības uz pensiju.
78 Parlaments šos argumentus apstrīd.
79 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzības princips tiek pārkāpts, ja divu kategoriju personām, kuru faktiskajā un juridiskajā situācijā nav būtisku atšķirību, tiek piemērota atšķirīga attieksme vai ja atšķirīgām situācijām tiek piemērota vienāda attieksme (Vispārējās tiesas 1994. gada 15. marta spriedums lietā T‑100/92 La Pietra/Komisija, Recueil FP, I‑A‑83. un II‑275. lpp., 50. punkts, un 1997. gada 16. aprīļa spriedums lietā T‑66/95 Kuchlenz‑Winter/Komisija, Recueil, II‑637. lpp., 55. punkts; šajā ziņā skat. arī Vispārējās tiesas 2004. gada 13. decembra spriedumu lietā T‑251/02 E/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑359. un II‑1643. lpp., 123. punkts).
80 Šajā ziņā ir jānorāda, ka Prezidija 2009. gada 1. aprīļa lēmums vienādi ir piemērojams visiem deputātiem vai bijušajiem deputātiem, kuri ir veikuši iemaksas papildu pensijas shēmā. Visu deputātu, kuri devās pensijā pēc minētā lēmuma stāšanās spēkā, faktiskajā un juridiskajā situācijā nav būtisku atšķirību un attiecībā uz viņiem tiek piemērota vienāda attieksme.
81 Tomēr prasītājs izmaiņas papildu pensijas shēmā salīdzina ar izmaiņām Eiropas ierēdņu pensijas shēmā, kuras tika izdarītas pēc Padomes 2004. gada 22. marta Regulas (EK, Euratom) Nr. 723/2004, ar ko groza Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus un Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (OV L 124, 1. lpp.), stāšanās spēkā, un ar izmaiņām Eiropas Komisijas locekļu un Kopienu tiesu locekļu pensiju shēmā, kuras tika izdarītas pēc Padomes 2004. gada 30. aprīļa Regulas (EK, Euratom) Nr. 1292/2004, ar kuru groza Regulu Nr. 422/67/EEK un Nr. 5/67/Euratom, ar ko nosaka Komisijas priekšsēdētāja un tās locekļu, Tiesas priekšsēdētāja, tiesnešu, ģenerāladvokātu un sekretāra un Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja, locekļu un sekretāra atalgojumu (OV L 243, 23. lpp.), stāšanās spēkā. Tādējādi viņš cenšas pierādīt, ka viņam – tāpat kā personām, uz kurām attiecas šīs regulas, – bija jābūt tiesībām izmantot pārejas pasākumus.
82 Taču prasītāja situācija nav salīdzināma ar to personu situāciju, uz kurām attiecas prasītāja minētās regulas. Pirmkārt, attiecībā uz izmaiņām Eiropas ierēdņu pensijas shēmā prasītājs atsaucas vienīgi uz viņu pensijas vecuma palielināšanu, kas tika ieviesta ar Regulu Nr. 723/2004. Šajā ziņā jāatgādina, kā izriet no iepriekš 34. punktā minētā, ka šis strīds nav nedz par Prezidija 2009. gada 1. aprīļa lēmumā paredzēto pensijas vecuma palielināšanu, nedz šajā pašā lēmumā paredzēto iespējas priekšlaikus saņemt pensiju atcelšanu. Līdz ar to prasītājs atrodas atšķirīgā situācijā nekā prasītāja minētā Eiropas ierēdņu situācija un tādējādi viņš nevar izvirzīt argumentu par to, ka pret viņiem ir piemērota atšķirīga attieksme.
83 Otrkārt, kā izriet no prasības pieteikumā minētā Regulas Nr. 1292/2004 1. panta 5. punkta, izdarīto izmaiņu Komisijas un Savienības tiesu locekļu pensiju shēmā dēļ samazinātos tiesību uz pensiju uzkrājuma likmes un tādējādi samazinātos pats pensijas apmērs, uz kuru šīm personām būtu tiesības. Šajā ziņā noteiktie pārejas pasākumi saglabāja attiecīgo iestāžu locekļu tiesību uz pensiju uzkrājuma likmi nemainīgu uz 2004. gada 1. aprīli. Savukārt šajā lietā nedz prasītāja pensijas apmērs, nedz tiesību uz pensiju uzkrājuma likme netika mainītas ar Prezidija 2009. gada 1. aprīļa lēmumu. Ar iespējas daļu pensijas saņemt kapitāla formā atcelšanu ir atcelts vienīgi viens pensijas izmaksas veids, nekādi neietekmējot tādas pensijas aktuāro vērtību, uz kuru ir tiesības deputātiem, kas ir veikuši iemaksas papildu pensijas shēmā.
84 Šajā ziņā Parlaments norādīja – un prasītājs to nav apstrīdējis –, ka iespēja daļu pensijas saņemt kapitāla formā sākotnēji bija paredzēta kā in abstracto finansiāli neitrāla iespēja salīdzinājumā ar pensijas izmaksāšanu pilnā apmērā katru mēnesi. Turklāt šī īpašā izmaksas veida aktuārā neitralitāte ir arī uzsvērta paša prasītāja iesniegtajā ASBL 2001. gada 27. aprīlī sagatavotajā informācijā ar virsrakstu “Orientējoša piezīme C” (skat. iepriekš 71. punktu), kura ir adresēta personām, kas ir veikušas iemaksas papildu pensijas shēmā. Attiecīgā rindkopa ir izteikta šādi:
“Turklāt ir jāņem vērā, ka gan priekšlaicīgi izmaksāta pensija, gan vienreizējais maksājums tiek aprēķināti tādējādi, lai tas finansiāli neietekmētu fondu. Citiem vārdiem, lai arī šīs opcijas var uzrādīt “peļņu” atsevišķām iemaksas veikušajām personām, kuras, piemēram, ir izmantojušas “priekšlaicīgi izmaksātas pensijas” vai “vienreizēja maksājuma” opcijas un pēc tam priekšlaicīgi nomirušas, kāda no šīm opcijām vai abas opcijas var radīt “zaudējumus” citām iemaksas veikušajām personām, kuras dzīvo īpaši ilgi.”
85 Tādējādi šī informācija ir jāuzskata par tādu, kuru lietas dalībnieki nav apstrīdējuši un kura Vispārējai tiesai nav jāpārbauda. Līdz ar to jāievēro prezumpcija, saskaņā ar kuru pensijas ikgadējā apmēra samazināšanās gadījumā, kad daļēja izmaksa ir veikta kapitāla formā, kā izriet no 1990. gada 12. jūnija noteikumu 4. panta 4. punktā ietvertās tabulas, raksturo patieso izmaksas kapitāla formā aktuāro vērtību. Šajā ziņā ir jāprecizē, ka šī prezumpcija ir spēkā neatkarīgi no deputāta vecuma, jo minētajā tabulā ir variēta izmaksas kapitāla formā vērtība atkarībā no deputāta vecuma brīdī, kad viņš sāk izmantot savas tiesības uz pensiju, tādējādi ņemot vērā viņa cerības uz individuālu dzīvi.
86 No tā izriet, ka pretēji ar Regulu Nr. 1292/2004 izdarītajām izmaiņām Komisijas un Savienības tiesu locekļu pensijas shēmā izmaiņas deputātu papildu pensijas shēmā, kuras bija izdarītas pēc Prezidija 2009. gada 1. aprīļa lēmuma stāšanās spēkā, neietekmēja pensijas, kuru šajā pēdējā minētajā shēmā iemaksas veikušās personas cerēja saņemt, aktuāro vērtību.
87 Tādējādi, tā kā deputātu, no vienas puses, un Komisijas un Savienības tiesu locekļu, no otras puses, faktiskā un juridiskā situācija būtiski atšķiras saistībā ar notikušo izmaiņu ietekmi uz viņu tiesību uz pensiju aktuāro vērtību, attiecībā uz viņiem varēja tikt piemērota atšķirīga attieksme saistībā ar pārejas pasākumu noteikšanu.
88 Šajā kontekstā ir arī jānoraida prasītāja pirmā pamata ietvaros izvirzītais arguments par to, ka Parlamenta rīcības brīvības izmantošana – pieņemot, ka tā būtu pierādīta, – ir ļaunprātīga, ņemot vērā pārejas pasākumu neesamību. Kā izriet no iepriekš veiktās analīzes, pirmkārt, prasītājs nevarēja atsaukties uz iegūtajām tiesībām Prezidija 2009. gada 1. aprīļa lēmuma spēkā stāšanās brīdī (skat. iepriekš 46. punktu) un, otrkārt, iespējas daļu pensijas izmaksāt kapitāla formā atcelšana neietekmēja pensijas, kuru viņš cerēja saņemt, aktuāro vērtību (skat. iepriekš 86. punktu).
89 Tādējādi iebildums par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu ir jānoraida.
Par iebildumu – samērīguma principa pārkāpumu
90 Prasītājs norāda, ka ar apstrīdēto lēmumu ir nesamērīgi nodarīts kaitējums viņa interesēm. Viņš uzskata, ka daļēja viņa tiesību uz pensiju izmaksa kapitāla formā varēja tikt samazināta, bet ne atcelta, tādējādi fondam neradot finansiālas problēmas. Turklāt viņš lūdz Parlamentu sniegt precīzu informāciju par to Parlamenta locekļu, bijušo locekļu un viņu tiesību pārņēmēju skaitu, kurus ietekmējuši Prezidija 2009. gada 9. marta un 1. aprīļa lēmumi.
91 Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar samērīguma principu Kopienu tiesiskā regulējuma tiesiskums ir pakļauts nosacījumam, ka pasākumi, kas ar to tiek īstenoti, ir piemēroti attiecīgajā tiesiskajā regulējumā leģitīmi noteikto mērķu īstenošanai un nepārsniedz to, kas vajadzīgs to sasniegšanai, ņemot vērā, ka, ja ir jāizvēlas starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, principā ir jāizmanto mazāk ierobežojošais (Vispārējās tiesas 1996. gada 5. jūnija spriedums lietā T‑162/94 NMB France u.c./Komisija, Recueil, II‑427. lpp., 69. punkts).
92 Turklāt saskaņā ar vispārējo Kopienu tiesību principu tiesību akta likumība ir jānovērtē, ņemot vērā tiesiskos un faktiskos apstākļus, kas pastāvēja brīdī, kad šis tiesību akts tika pieņemts (skat. Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2003. gada 30. oktobra rīkojumu apvienotajās lietās T‑125/03 R un T‑253/03 R Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija, Recueil, II‑4771. lpp., 69. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā ziņā skat. Tiesas 2001. gada 17. maija spriedumu lietā C‑449/98 P IECC/Komisija, Recueil, I‑3875. lpp., 87. punkts, un Vispārējās tiesas 2000. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑296/97 Alitalia/Komisija, Recueil, II‑3871. lpp., 86. punkts). Tādējādi pretēji tam, ko prasītājs norādīja tiesas sēdē, iespējamā papildu pensijas fonda aktīvu pozitīvā attīstība nākotnē nevar tikt ņemta vērā, lai izvērtētu to pasākumu samērīgumu, kuri noteikti Prezidija 2009. gada 1. aprīļa lēmumā.
– Par sasniedzamā mērķa leģitimitāti
93 Attiecībā uz sasniedzamā mērķa leģitimitāti Prezidijs, pieņemot 2009. gada 1. aprīļa lēmumu, izvirzīja četrus sasniedzamus mērķus, proti:
– nodrošināt, lai deputāti, kas ir veikuši iemaksas brīvprātīgajā papildu pensijas shēmā, saņem pensiju saskaņā ar šo shēmu;
– cik vien iespējams novērst jebkādu finansiālu ietekmi uz Eiropas nodokļu maksātājiem;
– nodrošināt, lai visas izmaksas tiktu sadalītas vienlīdzīgi un pienācīgi ņemot vērā nepieciešamību lēmumus izskaidrot sabiedrībai;
– cik vien iespējams saglabāt pensijas fonda likviditāti.
94 Jāuzskata, ka Parlaments, īstenojot savu kompetenci reglamentēt papildu pensijas shēmu (skat. iepriekš 64. punktu), varēja leģitīmi sasniegt šos mērķus.
– Par paredzētā mērķa īstenošanai noteikto pasākumu piemērotību
95 Attiecībā uz paredzētā mērķa īstenošanai noteikto pasākumu piemērotību ir jāatgādina pensiju fonda ekonomiskais stāvoklis 2009. gada sākumā, kā tas ir izklāstīts Prezidija locekļiem adresētās Parlamenta ģenerālsekretāra 2009. gada 1. aprīļa notas tostarp 4.–6. punktā, kā arī Prezidija 2009. gada 1. aprīļa lēmuma pirmajā un otrajā apsvērumā. Šo stāvokli raksturoja ievērojama pasliktināšanās esošās finansiālās un ekonomiskās krīzes seku dēļ un perspektīva, ka pēc Deputātu nolikuma stāšanās spēkā 2009. gada jūlijā pieejamie līdzekļi varētu būt nepietiekami, lai varētu izpildīt pienākumu izmaksāt pensijas, jo personas pārtrauktu veikt iemaksas un ieguldījumi netiktu veikti pietiekamā apmērā.
96 It īpaši jānorāda, ka fonda aktīvu vērtības attīstība no 2006. gada beigām līdz 2009. gada sākumam ir samazinājusies par 28,3 %, kā izriet no šīs tabulas:
| | 31/12/2006 | 30/06/2007 | 30/06/2008 | 30/09/2008 | 31/12/2008 | 28/02/2009 |
Aktīvu vērtība (EUR) | 202 153 585 | 218 083 135 | 189 406 299 | 180 628 488 | 159 047 636 | 144 973 916 |
97 Tāpat maksājamo pensiju seguma likme, kura bija 92 % 2007. gada 30. jūnijā, 2008. gada 31. decembrī nesasniedz vairāk par 63 %.
98 Turklāt saskaņā ar Parlamenta ģenerālsekretāra 2009. gada 1. aprīļa notu maksājamo pensiju ikmēneša izmaksas tika vērtētas EUR 1 000 000 apmērā, sākot no 2009. gada augusta. Parlaments, atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem, precizēja, ka tika uzskatīts, ka 2009. gada 1. aprīlī 105 deputāti, kas bija veikuši iemaksas papildu pensijas shēmā, 2009. gada otrajā pusē lūgs, lai viņiem tiktu piešķirta pensija. Šis skaitlis tika noteikts, ņemot vērā vienīgi tās iemaksas veikušās personas, kurām bija jāsasniedz 60 gadu vecums 2009. gada otrajā pusgadā, un ņemot vērā vidējo deputātu atkārtotas ievēlēšanas likmi, kas bija 50 %. Ja visi šie 105 deputāti lūgtu saņemt 25 % no viņu papildu pensijas kapitāla formā, tas nozīmētu, ka fondam rastos papildu izmaksas aptuveni EUR 7 900 000 apmērā, kas savukārt nozīmētu, ka fondam ir jāatsavina daļa savu aktīvu par cenu, kas ekonomiskās krīzes dēļ būtu ļoti zema, ņemot vērā pieejamos līdzekļus ierobežotā apmērā. Šajā ziņā no Parlamenta iesniegtajiem ziņojumiem par pensijas fonda skaidras naudas līdzekļiem uz 2009. gada 28. februāri izriet, ka no ASBL un SICAV kopā esošajiem skaidras naudas līdzekļiem, proti, nekavējoties pieejamās vērtības bez papildu maksas, lai izpildītu kārtējās saistības, uz šo dienu bija EUR 5 000 000 apmērā.
99 Jāuzskata, ka Parlamenta izklāstītie aprēķini un prognozes ir ticamas. It īpaši par reālistisku ir uzskatāma Parlamenta norādītā kopējā summa EUR 7 900 000 apmērā, ja visi 105 deputāti, kuriem ir tiesības lūgt piešķirt pensiju 2009. gada otrajā pusē, lūgtu viņiem izmaksāt 25 % no viņu pensijas kapitāla formā. No šīs informācijas izriet, ka vidēji EUR 75 250 ir paredzēti vienai iemaksas veikušajai personai, un šī summa ir tikpat liela, cik kapitāls mazliet vairāk nekā EUR 81 400 apmērā, uz kuru būtu varējis pretendēt prasītājs, pamatojoties uz 1990. gada 12. jūnija noteikumu 4. pantu, kas atcelts ar Prezidija 2009. gada 1. aprīļa lēmumu.
100 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka ar Prezidija 2009. gada 1. aprīļa lēmumu un tostarp iespējas daļu pensijas saņemt kapitāla formā atcelšanu tūlītēji varēja izvairīties no pensijas fonda likviditātes krīzes, vērtspapīru izpārdošanas ar neizdevīgiem nosacījumiem un ievērojamas negūtās peļņas. Tādējādi ar minēto lēmumu varēja īstenot ceturto no iepriekš 93. punktā minētajiem mērķiem. Turklāt ar šo lēmumu vismaz varēja sekmēt trīs pārējos mērķus, kaut arī ar šo lēmumu noteikti nebija pietiekami, lai šos mērķus sasniegtu. Katrā ziņā šis lēmums nepārsniedz to, kas bija nepieciešams, lai sasniegtu minētos mērķus, kā prasīts iepriekš 91. punktā minētajā judikatūrā.
101 Prasītājs vispārīgi nav apstrīdējis iepriekš 95.–98. punktā aprakstīto pensijas fonda ekonomisko stāvokli, bet ir izvirzījis trīs argumentus, lai apstrīdētu saskaņā ar Prezidija 2009. gada 1. aprīļa lēmumu noteikto pasākumu nepieciešamību.
102 Pirmkārt, prasītājs atsaucas uz atzinumu, kuru snieguši no Parlamenta neatkarīgi aktuārie eksperti un kurš ir iesniegts saistībā ar kādas aktuāro padomdevēju sabiedrības veiktu pētījumu. Šajā Parlamenta pasūtītajā pētījumā, kurš datēts ar 2007. gada novembri, ir analizēts pensiju fonda finansiālais stāvoklis saistībā ar sekām, kuras izriet no Deputātu nolikuma stāšanās spēkā, sākot no 2009. gada. Šī ziņojuma kopsavilkuma 4. punktā ir noteikts:
“Konversijas faktori, kuri tiek izmantoti, lai izmaksu veiktu kapitāla formā, salīdzinājumā ar attiecīgajiem konversijas faktoriem, kuri ir minēti tabulās attiecībā uz Apvienoto Karalisti, kas sadalīti ar četri, ir gandrīz neitrāli. Ja loceklis pensijas vecumā izvēlas saņemt izmaksu kapitāla formā, finansējumā tas nerada nekādu deficītu un neietekmē Eiropas Parlamenta un tā locekļu maksāto iemaksu likmi.”
103 Šajā ziņā ir jānorāda, ka šis pētījums tika pabeigts 2007. gada novembrī, pamatojoties uz 2007. gada 30. jūnijā atjaunoto informāciju. Kā šajā pētījumā expressis verbis ir precizēts, tas pamatojas uz pieņēmumiem, kuri ļoti iespējams atšķiras no faktiskās attīstības nākotnē. Piemēram, pētījuma autori vadās no pieņēmuma, kurš pamatots uz attīstības prognozi nākotnē pirms 2007. gada 30. jūnija un saskaņā ar kuru fonda aktīvu rezultativitāte būs 6,99 % gadā. Kā izriet no iepriekš 96. punktā attēlotās tabulas, kopš 2007. gada 30. jūnija un līdz 2009. gada 28. februārim aktīvu vērtības attīstība visu laiku bija negatīva, kas nozīmē, ka pieņēmumu par rezultativitāti mainīja faktiskā attīstība.
104 Tādējādi aktuārā pētījuma secinājumi, kuri pamatoti ar acīmredzami novecojušu informāciju un pieņēmumiem, kuri 2009. gada 1. aprīlī izrādījās kļūdaini, vispār nav attiecināmi uz papildu pensijas fonda finansiālo stāvokli brīdī, kad šajā pašā dienā tika pieņemts Prezidija lēmums. It īpaši šie secinājumi nevar ietekmēt 2009. gada februārī veiktos provizoriskos aprēķinus attiecībā uz tajā brīdī esošo finansiālo stāvokli.
105 Līdz ar to ir jānoraida arguments, kurš izvirzīts saistībā ar aktuārā pētījuma autoru sniegto atzinumu.
106 Otrkārt, prasītājs tiesas sēdē iesniedza SICAV direktoru padomes 2008. gada 3. decembra sanāksmes protokolu. Šī protokola 10. punktā ar virsrakstu “Ieguldījumu komitejas ziņojums” ir norādīts:
“Tika ziņots un pierakstīts, ka pēc 2009. gada jūnijā notikušajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām fondam tiks lūgts jaunajiem shēmas pensionāriem izmaksāt aptuveni 6–7 miljonus euro kapitāla formā. Līdz ar to [fondu pārvaldošajai bankai] būs vajadzīgi pietiekamā apmērā šajā fondā pieejami skaidras naudas līdzekļi, lai izpildītu šos lūgumus par izmaksu kapitāla formā 2009. gada augustā.”
107 Prasītājs uzskata, ka no šīs rindkopas izriet, ka kopš šī brīža tika pieņemti tiesību noteikumi, lai nodrošinātu, ka 2009. gada augustā pietiekamā apmērā ir pieejami skaidras naudas līdzekļi, lai izpildītu lūgumus veikt izmaksu kapitāla formā, kurus varēja sagaidīt no jaunajiem pensionāriem, kas ir veikuši iemaksas papildu pensijas shēmā.
108 Kā Parlaments pareizi ir norādījis tiesas sēdē, kā arī savos 2011. gada 8. aprīļa apsvērumos, iepriekš 106. punktā citētā rindkopa tikai pierāda, ka bija nepieciešami papildu skaidras naudas līdzekļi, lai pensiju fonds varētu izpildīt iespējamos lūgumus par izmaksu kapitāla formā 2009. gada augustā, un ka šajā ziņā būtu jāatsavina vērtspapīri. Citādi nebūtu vajadzības uzsvērt nepieciešamību šajā ziņā pieņemt tiesību noteikumus. Savukārt šī rindkopa nepierāda, ka ar iespējas lūgt daļu pensijas izmaksāt kapitāla formā atcelšanu nevarēja iztērēt pensiju fondu, lai 2009. gadā būtu jāatsavina vērtspapīri ar neizdevīgiem nosacījumiem.
109 Līdz ar to ir jānoraida arguments, kurš ir izvirzīts saistībā ar SICAV direktoru padomes 2008. gada 3. decembra sanāksmes protokolu, un nav jāizvērtē jautājums par šī pierādījuma pieņemamību.
110 Treškārt, prasītājs norāda, ka 2009. gada 28. februārī pensiju fonda skaidras naudas līdzekļu vērtība bija aptuveni EUR 8 000 000, nevis aptuveni EUR 5 000 000, kā apgalvo Parlaments (skat. iepriekš 97. punktu). Šajā ziņā, pirmkārt, viņš tiesas sēdē iesniedza 2009. gada 28. februāra ziņojuma par pensiju fonda aktīvu vērtību (turpmāk tekstā – “Ziņojums 02/2009”) pilnu versiju, kurā ietilpst Parlamenta iesniegtie ziņojumi par skaidras naudas līdzekļiem (skat. iepriekš 97. punktu). Prasītājs uzskata, ka Ziņojumā 02/2009 ir konstatēts, ka SICAV skaidras naudas aktīvi ir EUR 6 921 988 apmērā, nevis EUR 3 869 848,69, kas minēti Parlamenta iesniegtajā ziņojumā. Otrkārt, prasītājs saviem 2011. gada 25. maija apsvērumiem ir pievienojis saraksti ar 2011. gada martā datētām elektroniskā pasta ziņām. Pirmo elektroniskā pasta ziņu pensiju fonda ieguldījumu komitejas loceklis 2011. gada 30. martā bija nosūtījis pensiju fonda administratoram un tajā tostarp ir ietverta šāda rindkopa:
“Kopējais skaidras naudas līdzekļu līmenis 2009. gada februāra beigās bija aptuveni EUR 8 miljoni:
Sicav skaidras naudas līdzekļi EUR 6 885 045 (iekļaujot EUR 3 869 848 (paketes 2009 02 27 NAV 11. lpp.))
ASBL skaidras naudas līdzekļi EUR 1 172 163.”
111 Šajā ziņā, pirmkārt, attiecībā uz prasītāja argumentu par to, ka naudas summa EUR 6 921 988 apmērā, kura ir minēta Ziņojumā 02/2009 ietvertās tabulas ar virsrakstu “Asset distribution” (aktīvu pārdale) līnijas “CASH amount” (skaidrā nauda) beigās, bija jāņem vērā, aprēķinot SICAV līdzekļus skaidrā naudā, jākonstatē, kā Parlaments bija norādījis tiesas sēdē, ka šis skaitlis acīmredzami neattiecas uz SICAV tūlītēji pieejamiem līdzekļiem, bet uz naudas summām, kuras SICAV rīcībā bija dažādās valūtās ieguldījumu kontos un kuras līdz ar to bez papildu izdevumiem nebija pilnībā tūlītēji pieejamas. Pretējā gadījumā šīm naudas summām būtu jābūt minētām ziņojumā par SICAV skaidras naudas līdzekļiem, kurš ir ietverts Ziņojumā 02/2009. Tādējādi – tieši pretēji – ir jāuzskata, ka ziņojumā par SICAV skaidras naudas līdzekļiem norādītā naudas summa EUR 3 869 848,69 apmērā ir daļa no naudas summas EUR 6 921 988 apmērā, kas norādīta tabulas ar virsrakstu “Asset distribution” līnijas “CASH amount” beigās.
112 Otrkārt, ja iepriekš 110. punktā minētā 2011. gada 30. marta elektroniskā pasta ziņā norādītā ASBL līdzekļu skaidrā naudā vērtība EUR 1 172 163 apmērā atbilst Ziņojumā 02/2009 norādītajai vērtībai, naudas summa EUR 6 885 045 apmērā, kas ir norādīta attiecībā uz SICAV līdzekļiem skaidrā naudā, neatbilst nevienai Ziņojumā 02/2009 minētajai informācijai. Ņemot vērā, ka lietas dalībnieki nav apstrīdējuši prasītāja tiesas sēdē iesniegtajā Ziņojumā 02/2009 norādīto skaitļu pareizību, un tā kā prasītājs nav sniedzis naudas summas EUR 6 885 045 apmērā aprēķina pamatojumu un iemeslus, kādēļ ir jāņem vērā šis skaitlis, nevis Ziņojumā 02/2009 ietvertā informācija, minētajā elektroniskā pasta ziņā ietvertā informācija nevar apšaubīt iepriekš 98. punktā konstatēto attiecībā uz pensiju fonda skaidras naudas līdzekļu vērtību 2009. gada 28. februārī.
113 Treškārt, jākonstatē, ka pretēji prasītāja apgalvojumiem viņa 2011. gada 25. maija apsvērumos Parlamenta samaksātā iemaksu summa par 2009. gada februāri, kā arī pensiju fonda locekļu iemaksu summa par šo pašu mēnesi ir minēta Ziņojumā 02/2009 ietvertā ziņojuma par ASBL skaidras naudas līdzekļiem sadaļā “Iemaksas”.
114 Līdz ar to ir jānoraida argumenti, kuri izvirzīti saistībā ar Ziņojumu 02/2009 un prasītāja 2011. gada 25. maija apsvērumu pielikumā sniegto informāciju, un nav jāizskata jautājums par šo argumentu kā pierādījumu pieņemamību.
– Par mazāk ierobežojoša pasākuma izvēli
115 Visbeidzot, attiecībā uz jautājumu par mazāk ierobežojoša pasākuma izvēli prasītājs norāda, ka jebkādas iespējas personām, kuras ir veikušas iemaksas papildu pensijas shēmā, daļu pensijas saņemt kapitāla formā atcelšana ir nesamērīga, jo, iespējams, varēja ierobežot pensijas daļu, kuru iepriekš vai kā vienu veselumu varētu kapitalizēt.
116 Šajā ziņā jānorāda, ka ar iepriekš 98. punktā minētajiem aptuvenajiem aprēķiniem tiek pieņemts, ka visi 105 bijušie deputāti, kuri bija veikuši iemaksas papildu pensijas shēmā un kuri varēja lūgt piešķirt viņu pensiju 2009. gada otrajā pusē, izvēlētos saņemt maksimālo likmi, proti, 25 %, no viņu pensijas kapitāla formā. Līdz ar to taisnība, ka šie skaitļi atbilst sliktākajam gadījumam un ka bija iespējams, ka fonda faktiskie izdevumi 2009. gada otrajā pusgadā būtu mazāki. Tomēr šis gadījums katrā ziņā nevar tikt izslēgts. Turklāt iepriekš aprakstītajā pensijas fonda ekonomiskajā stāvoklī ir jārīkojas piesardzīgi, maksimāli saglabājot fonda skaidrās naudas līdzekļus īstermiņam. Vēl jo vairāk tā tam jābūt tad, ja ņem vērā iepriekš 100. punktā minēto faktu, ka noteiktie pasākumi faktiski nebija pietiekami, lai sasniegtu trīs no četriem ar šiem pasākumiem paredzētiem mērķiem un it īpaši otro mērķi – novērst jebkādu finansiālu ietekmi uz Eiropas nodokļu maksātājiem. Šajā kontekstā jāatgādina, ka izmaksas kapitāla formā atcelšana bija neitrāla, raugoties no uzkrājuma viedokļa. Savukārt citi pasākumi, kuri varēja tikt paredzēti, kā, piemēram, pensiju samazināšana vai iemaksu palielināšana, kurus īstenojot noteikti lielākā mērā varētu sekmēt vai pat sasniegt visus pārējos trīs mērķus, samazinātu pensiju, kuru varēja cerēt saņemt iemaksas veikušās personas, aktuāro vērtību. Tādējādi īpašu izmaksu veidu atcelšana, tostarp iespējas daļu pensijas izmaksāt kapitāla formā atcelšana, bija vismazāk ierobežojošs pasākums attiecībā uz personām, kuras veikušas iemaksas papildu pensijas shēmā.
117 No iepriekš minētā izriet, ka ar iespējas daļu pensijas izmaksāt kapitāla formā atcelšanu ir ievērots samērīguma princips.
118 Tādējādi otrais pamats ir jānoraida.
Par trešo pamatu – DIP noteikumu 29. panta pārkāpumu
119 Prasītājs apgalvo, ka Prezidijs ir pārkāpis DIP noteikumu 29. pantu, jo tas pirms 2009. gada 1. aprīļa lēmuma pieņemšanas nav apspriedies ar Parlamenta ģenerālsekretāru un Parlamenta kvestoru kolēģiju.
120 Vispirms ir jāatgādina DIP noteikumu 29. pants, kurā ir precizēts, ka “saskaņā ar priekšsēdētāja izdotajām instrukcijām kvestori un ģenerālsekretārs nodrošina [DIP noteikumu] interpretēšanu un šauru piemērošanu”.
121 No šī formulējuma nepārprotami izriet, ka 29. pants attiecas tikai uz DIP noteikumu interpretēšanu un piemērošanu, nevis to grozīšanu. Turklāt, kā uzsvērts iepriekš 64. punktā, Prezidija kompetencē bija grozīt DIP noteikumus.
122 Turklāt jānorāda, kā izriet no Parlamenta ģenerālsekretāra 2009. gada 1. aprīļa lēmuma, ka 2009. gada 1. aprīļa lēmumu Prezidijs bija pieņēmis, pamatojoties uz ģenerālsekretāra priekšlikumu, un ka atbilstoši Parlamenta iekšējā reglamenta 21. panta 2. punktam – redakcijā, kas piemērojama šīs lietas faktiem, – kvestori Prezidija sanāksmēs piedalās ar konsultatīvu balsojumu.
123 Tādējādi ir jānoraida prasītāja izvirzītais trešais pamats.
Par ceturto pamatu – līgumu izpildes labā ticībā principa pārkāpumu
124 Prasītājs, pamatojoties uz līgumattiecību starp viņu un Parlamentu esamību, norāda, ka Prezidija 2009. gada 9. marta un 1. aprīļa lēmumi ir ne vien tuvi, bet arī līdzvērtīgi līguma laušanai. Viņš piebilst, ka, neraugoties uz viņa tiesību līgumisko izcelsmi, Vispārējās tiesas kompetencē būtu izvērtēt apstrīdētā lēmuma, kurš ir nošķirams no līguma, kas viņu saista ar Parlamentu, tiesiskumu.
125 Šis pamats ir balstīts uz apgalvojumu, ka starp prasītāju un Parlamentu esošās attiecības ir līgumattiecības. Taču, kā minēts iepriekš 58.–61. punktā, uz šīm attiecībām ir attiecināma civildienesta saikne, kas prasītāju saista ar Parlamentu, un līdz ar to uz tām attiecas publiskās varas prerogatīvas, kuras ir Parlamentam, lai tas varētu izpildīt tam ar Līgumiem uzticēto uzdevumu.
126 Tādējādi ceturtais pamats ir jānoraida.
127 Tā kā ir noraidīti visi prasītāja izvirzītie pamati, lai atbalstītu viņa izvirzīto iebildi par Prezidija 2009. gada 1. aprīļa lēmuma prettiesiskumu, minētais iebildums ir jānoraida. No tā izriet, ka 2009. gada 1. aprīļa lēmums ir tiesisks apstrīdētā lēmuma pamats. Līdz ar to saskaņā ar iepriekš 30. punktā minēto prasība ir jānoraida kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
128 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs, viņam ir jāatlīdzina tiesāšanās izdevumi saskaņā ar Parlamenta prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Džons Roberts Purviss atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Pelikánová | Jürimäe | Van der Woude |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2011. gada 18. oktobrī.
Satura rādītājs
Atbilstošās tiesību normas
Strīda priekšvēsture
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
1. Par šī sprieduma sekām
2. Par lietas būtību
Par pamatu un iebildes par prettiesiksumu sakritību
Par iebildes par prettiesiskumu apjomu
Par pirmo pamatu
Par pirmo daļu – iegūto tiesību pārkāpumu
Par otro daļu – tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpumu
– Par iebildumu – tiesiskās drošības principa pārkāpumu
– Par iebildumu – tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu
Par otro pamatu – vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu pārkāpumu
Par iebildumu – vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu
Par iebildumu – samērīguma principa pārkāpumu
– Par sasniedzamā mērķa leģitimitāti
– Par paredzētā mērķa īstenošanai noteikto pasākumu piemērotību
– Par mazāk ierobežojoša pasākuma izvēli
Par trešo pamatu – DIP noteikumu 29. panta pārkāpumu
Par ceturto pamatu – līgumu izpildes labā ticībā principa pārkāpumu
Par tiesāšanās izdevumiem