TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2016. gada 16. jūnijā (*)
Apelācija – Konkurence – Aizliegtas vienošanās – EKL 81. pants – Kalcija karbīda pulvera un granulu, kā arī magnija granulu tirgi ievērojamā daļā Eiropas Ekonomikas zonas – Cenu noteikšana, tirgu sadale un informācijas apmaiņa – Regula (EK) Nr. 773/2004 – 12. un 14. pants – Tiesības tikt uzklausītam – Uzklausīšana slēgtā sēdē
Lieta C‑154/14 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, kas celta 2014. gada 2. aprīlī,
SKW Stahl-Metallurgie GmbH, Unterneikirhene [Unterneukirchen] (Vācija),
SKW Stahl-Metallurgie Holding AG, Unterneikirhene,
ko pārstāv A. Birnstiel un S. Janka, Rechtsanwälte,
apelācijas sūdzības iesniedzējas,
otra lietas dalībniece –
Eiropas Komisija, ko pārstāv G. Meessen un R. Sauer, pārstāvji, kuriem palīdz A. Böhlke, Rechtsanwalt,
atbildētāja pirmajā instancē
Gigaset AG, iepriekš Arques Industries AG, Minhene (Vācija),
persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē.
TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: ceturtās palātas priekšsēdētājs T. fon Danvics [T. von Danwitz], kas pilda piektās palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši D. Švābi [D. Šváby] (referents), A. Ross [A. Rosas], E. Juhāss [E. Juhász] un K. Vajda [C. Vajda],
ģenerāladvokāts N. Vāls [N. Wahl],
sekretārs I. Illēši [I. Illéssy], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2015. gada 13. maija tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2015. gada 3. septembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar savu apelācijas sūdzību SKW Stahl-Metallurgie GmbH (turpmāk tekstā – “SKW”) un SKW Stahl-Metallurgie Holding AG (turpmāk tekstā – “SKW Holding”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2014. gada 23. janvāra spriedumu SKW Stahl-Metallurgie Holding un SKW Stahl-Metallurgie/Komisija (T‑384/09, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2014:27), ar kuru tā noraidīja to prasību galvenokārt atcelt Komisijas 2009. gada 22. jūlija Lēmumu C(2009) 5791, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar EK līguma 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39.396 ‐ Tēraudrūpniecībā un gāzes ieguves rūpniecībā izmantojamais kalcija karbīds un reaģenti, kuru sastāvā ir magnijs) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ciktāl šis lēmums uz tām attiecas, kā arī pakārtoti atcelt vai samazināt naudas soda summu, kāda tām ir noteikta minētajā lēmumā.
Atbilstošās tiesību normas
Regula (EK) Nr. 1/2003
2 Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti EKL 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 23. panta 2. punkts ir formulēts šādi:
“Komisija ar lēmumu var uzlikt soda naudas [naudas sodus] uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām, ja tās tīši vai nolaidības dēļ:
a) pārkāpj [EKL] 81. vai 82. pantu vai
b) pārkāpj lēmumu, kas nosaka pagaidu pasākumus saskaņā ar 8. pantu; vai
c) tās nepilda saistības, kas uzliktas ar lēmumu saskaņā ar 9. pantu.
Attiecībā uz katru uzņēmumu un uzņēmumu apvienību, kas piedalās pārkāpumā, soda nauda [naudas sods] nepārsniedz 10 % no tās kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā.
Ja apvienības pārkāpums ir saistīts ar tās dalībnieku darbībām, naudas sods nepārsniedz 10 % no katra tā dalībnieka kopējā apgrozījuma, kas darbojas tirgū, kuru skāris apvienības pārkāpums.”
Regula (EK) Nr. 773/2004
3 Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regulas (EK) Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar EK Līguma 81. un 82. pantu, ko vada Komisija (OV 2004, L 123, 18. lpp.), kas grozīta ar Komisijas 2008. gada 30. jūnija Regulu (EK) Nr. 622/2008 (OV 2008, L 171, 3. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 773/2004”), 12. panta 1. punktā ir noteikts:
“Komisija dod iespēju pusēm, kurām tā adresē iebildumus, izteikties noklausīšanās laikā, ja šīs puses to lūdz savos rakstiskajos iesniegumos.”
4 Šīs regulas 14. panta 6.–8. punktā ir noteikts:
“6. Noklausīšanās nav atklāta. Katru personu var uzklausīt atsevišķi vai arī citu uzaicināto personu klātbūtnē, ņemot vērā uzņēmumu likumīgās intereses attiecībā uz to komercnoslēpumu un citas konfidenciālas informācijas aizsardzību.
7. Uzklausīšanas amatpersona var atļaut tiem dalībniekiem, kuriem adresēti iebildumi, kā arī sūdzību iesniedzējiem, citām personām, kas uzaicinātas uz noklausīšanos, Komisijas dienestiem un dalībvalstu institūcijām noklausīšanās laikā uzdot jautājumus.
8. Katras uzklausītās personas paziņojums tiek fiksēts. Pēc pieprasījuma noklausīšanās ierakstu dara pieejamu personām, kuras ieradās uz noklausīšanos. Ņem vērā pušu likumīgās intereses attiecībā uz to komercnoslēpumu un citas konfidenciālas informācijas aizsardzību.”
Vispārējās tiesas Reglaments
5 Redakcijā, kas ir piemērojama apelācijas sūdzības iesniedzēju iesniegtajai sūdzībai atcelt tiesību aktu, Vispārējās tiesas Reglamenta 48. panta 2. punktā ir noteikts:
“Tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā.
Ja tiesvedības laikā kāda no pusēm 1. daļā minētā iemesla dēļ izvirza jaunu pamatu, priekšsēdētājs, rīkojoties pēc tiesneša referenta ziņojuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas, pat pēc parasto procesuālo termiņu beigām var noteikt termiņu, kurā otra puse var atbildēt uz šādu pamatu.
Lēmumu par to, vai šāds pamats ir pieņemams, ietver galīgajā nolēmumā.”
Tiesvedības priekšvēsture
6 Atbilstošā tiesvedības priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 2.–4., 24.–33., 43. un 63. punktā un īsumā to var izklāstīt šādi.
7 Procedūra, kurā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, tika uzsākta pēc pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda saskaņā ar Komisijas paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.), ko 2006. gada 20. novembrī iesniedza Akzo Nobel NV.
8 Pēc pārbaudēm, kas tika veiktas 2007. gada 16. janvārī, kā arī lūgumiem sniegt informāciju, kuri tika izteikti sākot no 2007. gada 11. jūlija procedūrā iesaistītajām sabiedrībām, Komisija 2008. gada 24. jūnijā šīm sabiedrībām darīja zināmu paziņojumu par iebildumiem. Komisija tajā īpaši pārmeta SKW, ka tā ir piedalījusies aizliegtā vienošanās par cenām, kas ir pretrunā EKL 81. pantam, tēraudrūpniecībā un gāzes ieguves rūpniecībā Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ) izmantojama kalcija karbīda un magnija tirgū, izņemot Īriju, Spāniju, Portugāli un Apvienoto Karalisti, laikposmā no 2004. gada 22. aprīļa līdz 2007. gada 16. janvārim. Turklāt tāpēc, ka Evonik Degussa GmbH (turpmāk tekstā – “Degussa”) un SKW Holding tieši vai netieši secīgi bija piederējis viss SKW kapitāls, Komisija tajā arī norādīja, ka par SKW darbībām pie atbildības vēlas saukt, pirmkārt, Degussa attiecībā uz laikposmu no 2004. gada 22. aprīļa līdz 2004. gada 30. augustam, kad SKW tika nodota SKW Holding, un, otrkārt, SKW Holding attiecībā uz laikposmu no 2004. gada 30. augusta līdz 2007. gada 16. janvārim.
9 Savos 2008. gada 6. oktobra rakstveida apsvērumos Komisijai, atbildot uz paziņojumu par iebildumiem, apelācijas sūdzības iesniedzējas lūdza iespēju uzklausīšanas laikā paust savus argumentus, kas attiecas uz to, ka SKW Holding faktiski neīstenoja nekādu izšķirošu ietekmi pār SKW laikposmā, kad tika īstenots pārkāpums, ņemot vērā, ka Degussa turpināja īstenot izšķirošu ietekmi pār SKW pat pēc tam, kad pēdējo minēto pārpirka SKW Holding.
10 Ar 2008. gada 31. oktobra vēstuli apelācijas sūdzības iesniedzējas lūdza padomdevēju revidentu sniegt iespēju slēgtā sēdē paust savus argumentus, kas attiecas uz ietekmi, kuru Degussa iespējami īstenoja pār SKW. Šī lūguma pamatojumam tās norāda, ka SKW no saimnieciskās izdzīvošanas viedokļa bija atkarīga no Degussa, jo tā tai piegādāja gandrīz visu kalcija karbīdu, ko tā pārdeva, un šīs abas sabiedrības risināja sarunas par jaunu piegādes līgumu. Tās piebilda, ka šīs argumentācijas izklāstīšana Degussa klātbūtnē būtiski apdraudētu šīs sabiedrības un SKW komercattiecības un varētu izraisīt represijas no Degussa puses.
11 2008. gada 5. novembrī apelācijas sūdzības iesniedzējas nosūtīja Komisijai jaunu vēstuli, kurā tās norādīja, ka “praktisks risinājums” varētu būt, ja dotu Degussa piekļuvi to slēgtā sēdē paustajiem apsvērumiem pēc 2008. gada beigām vai pēc piegādes līguma noslēgšanas abu šo uzņēmumu starpā. 2008. gada 6. novembrī apelācijas sūdzības iesniedzējas sniedza precizējumus par iemesliem, kas attaisno to lūgumu sniegt iespēju daļu no to argumentiem uzklausīšanas laikā sniegt slēgtā sēdē, kā arī par šo argumentu saturu, un tās atkārtoti pauda savu alternatīvo risinājuma priekšlikumu.
12 Ar 2008. gada 6. novembra vēstuli padomdevējs revidents to lūgumu noraidīja. Vispirms tas norādīja, ka šis līgums stricto sensu nebija pamatots ar leģitīmām interesēm aizsargāt komercnoslēpumus un citu konfidenciālu informāciju. Tādējādi tas norādīja, ka to izskatīs, ņemot vērā to tiesības tikt uzklausītām. Šajā ziņā tas norādīja, ka attiecīgā apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentācija attiecās uz Degussa rīcību un, lai Komisija to varētu ņemt vērā kā atbildību mīkstinošu apstākli, tās pierādījumu spēks ir jāpārbauda, salīdzinot to ar Degussa sniedzamo paziņojumu. Turklāt uzklausīšana slēgtā sēdē liegtu Degussa tiesības mutiski atbildēt uz apelācijas sūdzību iesniedzēju apgalvojumiem, ar kuriem tā tiek apsūdzēta vismaz netieši. Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju piedāvāto alternatīvo risinājumu tas piebilda, ka tas nav īstenojams, jo ne brīdis, kad sarunas apelācijas sūdzības iesniedzēju un Degussa starpā beigsies, ne to iznākums nav zināms.
13 Uzklausīšana notika 2008. gada 10. un 11. novembrī.
14 Ar 2008. gada 28. janvāra vēstuli apelācijas sūdzības iesniedzējas, atkārtoti paudušas savu lūgumu, kas tika noraidīts ar padomdevēja revidenta vēstuli, kura ir minēta šī sprieduma 12. punktā, norādīja, ka pa to laiku SKW un Degussa sarunas bija beigušās ar jauna piegādes līguma noslēgšanu, līdz ar to tām vairs nebija nekādu grūtību mutiski Degussa klātbūtnē paust daļu savas argumentācijas par pēdējās minētās lomu. Tādējādi tās lūdza padomdevēju revidentu organizēt jaunu uzklausīšanu, lai tām dotu iespēju mutiski paust šo savas argumentācijas daļu, kas netika pausta 2008. gada 10. un 11. novembra uzklausīšanas laikā.
15 Ar 2009. gada 3. februāra vēstuli padomdevējs revidents šo jauno lūgumu noraidīja, jo tiesību tikt uzklausītam pamatā bija paziņojums par iebildumiem un tās bija piešķirtas tikai vienreiz. Padomdevējs revidents tomēr ļāva apelācijas sūdzības iesniedzējām tā noteiktajā termiņā rakstveidā papildināt savu argumentāciju, kas attiecas uz Degussa lomu.
16 Apstrīdētā lēmuma 1. panta f) punktā Komisija konstatēja, ka SKW Holding piedalījās pārkāpumā no 2004. gada 30. augusta līdz 2007. gada 16. janvārim un ka SKW pārkāpumā piedalījās no 2004. gada 22. aprīļa līdz 2007. gada 16. janvārim. Runājot par SKW, no šī lēmuma preambulas 226. apsvēruma izriet, ka Komisija uzskatīja, ka šajā pēdējā laikposmā šīs sabiedrības darbinieki bija tieši iesaistīti strīdīgās aizliegtās vienošanās nolīgumos un/vai saskaņotās darbībās. Runājot par SKW Holding, no minētā sprieduma preambulas 245. apsvēruma izriet, ka no 2004. gada 30. augusta līdz 2007. gada 16. janvārim tai piederēja viss SKW kapitāls pilnā apmērā un šī paša lēmuma preambulas 245.–250. apsvērumā minēto iemeslu dēļ Komisija uzskatīja, ka tā ietilpa tajā pašā ekonomiskajā vienībā, kurā ietilpa SKW, un tādējādi varēja tikt saukta pie atbildības par konkurences noteikumu pārkāpumu, ko bija pieļāvusi pēdējā minētā.
17 Apstrīdētā lēmuma 2. panta f) punktā Komisija apelācijas sūdzības iesniedzējām, kā arī Arques Industries AG, kas kļuvusi par Gigaset AG, par to dalību strīdīgajā pārkāpumā laikposmā no 2004. gada 30. augusta līdz 2007. gada 16. janvārim noteica naudas sodu EUR 13,3 miljonu apmērā, nosakot, ka tās ir solidāri atbildīgas par šī naudas soda samaksu. Turklāt ar šī lēmuma 2. panta g) punktu tā attiecībā uz laikposmu no 2004. gada 22. aprīļa līdz 2004. gada 30. augustam Degussa, AlzChem Hart GmbH un SKW, kas tika atzītas par solidāri atbildīgām, noteica naudas sodu EUR 1,04 miljonu apmērā.
Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
18 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2009. gada 1. oktobrī, SKW Holding un SKW lūdza atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas uz tām attiecas, vai pakārtoti atcelt vai samazināt šajā lēmumā noteikto naudas sodu summu.
19 Savas prasības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīja sešus pamatus, kas attiecas, pirmkārt, uz to tiesību tikt uzklausītām pārkāpumu, otrkārt, nepareizu EKL 81. panta piemērošanu, treškārt, pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, ceturtkārt, vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, piektkārt, Regulas Nr. 1/2003 7. un 23. panta, kā arī samērīguma un sodu likumības principu pārkāpumu un, sestkārt, Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta pārkāpumu.
20 Vispārējā tiesa prasību noraidīja pilnībā.
Apelācijas lietas dalībnieku prasījumi
21 SKW un SKW Holding lūdz Tiesu:
– galvenokārt pilnībā atcelt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl ar to ir noraidīti apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi, un pilnībā apmierināt pirmajā instancē izvirzītos prasījumus;
– pakārtoti daļēji atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– pakārtoti iepriekšējam ex aequo et bono samazināt naudas sodus, kas apelācijas sūdzības iesniedzējām ir uzlikti apstrīdētā lēmuma 2. panta f) un g) punktā;
– vēl pakārtoti iepriekšējam atcelt pārsūdzēto spriedumu un nosūtīt lietu atpakaļ Vispārējai tiesai un
– piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
22 Komisija lūdz Tiesu:
– apelācijas sūdzību noraidīt un
– piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Par apelācijas sūdzību
23 Savas apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējas ir izvirzījušas četrus pamatus.
24 Pirmais pamats attiecas uz tiesību tikt uzklausītam, kā arī samērīguma principa un “iepriekšējas pierādījumu vērtēšanas aizlieguma” principa pārkāpumu. Otrais pamats attiecas uz LESD 101. un 296. panta pārkāpumu. Trešais pamats attiecas uz to, ka Komisija naudas soda daļas nav sadalījusi par to solidāri atbildīgajiem parādniekiem. Ceturtais pamats būtībā attiecas uz Vispārējās tiesas Reglamenta 48. panta 2. punkta pirmās daļās pārkāpumu.
Par otro pamatu, kas attiecas uz LESD 101. un 296. panta pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
25 Ar sava otrā pamata pirmo daļu, kas ir jāizskata vispirms, apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pārkāpusi LESD 101. pantu, neizpildot savu pienākumu, kas izriet no 2009. gada 10. septembra sprieduma Akzo Nobel u.c./Komisija (C‑97/08 P, EU:C:2009:536) 74. punkta, ņemt vērā visus atbilstošos pierādījumus, kuri attiecas uz ekonomiskajām, organizatoriskajām un juridiskajām saitēm, kas vieno SKW Holding un SKW, lai pirmajai uzliktu atbildību par otrās rīcību.
26 Konkrētāk, Vispārējai tiesai tiek pārmests, ka tā nav pietiekami ņēmusi vērā būtiskos lietas ekonomiskos apstākļus, proti, SKW Holding ekonomiskās ieinteresētības aizliegtā vienošanās neesamību, apelācijas sūdzības iesniedzēju un Degussa attiecību raksturu vai arī to, ka pat pēc SKW pārdošanas SKW Holding, Degussa saglabāja ekonomiskās intereses un kontroles līdzekļus pār SKW, kas esot galvenā norāde, ka Degussa bija spējīga īstenot izšķirošu ietekmi pār SKW.
27 Ar sava otrā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi LESD 296. pantu, pārsūdzētā sprieduma 117.–119. un 140. punktā konstatējot, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, neatbildot uz argumentāciju, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas bija paudušas, lai apstrīdētu to, ka par SKW rīcību tiek vainota SKW Holding, tomēr neatceļot apstrīdēto lēmumu, jo attiecīgais apstrīdētā lēmuma pamatojums bija pārmērīgs.
28 Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka šo pamatojumu nevar uzskatīt par pārmērīgu, jo tajā ir norādīts uz būtisku apstākli, lai vispārīgi novērtētu ietekmi, kādu mātesuzņēmums īstenoja pār meitasuzņēmumu.
29 Turklāt tas, kā tika aplūkota minētā argumentācija, norāda, ka Vispārējā tiesa nepiešķir pietiekamu nozīmi uzņēmumu pamattiesībām uz to, lai Komisija pievērstu pietiekamu uzmanību to attaisnojošajiem apstākļiem, uz kuriem tās atsaucas, lai atspēkotu prezumpciju par izšķirošu ietekmi. Faktiski esot būtiski, lai visus šos attaisnojošos apstākļus Komisija novērtētu izsmeļoši, kā Tiesa to ir atgādinājusi 2011. gada 20. janvāra spriedumā General Química u.c./Komisija (C‑90/09 P, EU:C:2011:21).
30 Šajā gadījumā Vispārējai tiesai esot bijis jākonstatē, ka Komisija, tikai īsi apgalvojot, ka SKW Holding īstenoja izšķirošu ietekmi pār SKW laikposmā no 2004. gada 30. augusta līdz 2007. gada 16. janvārim, neesot ņēmusi vērā un neesot izsmeļoši novērtējusi visus atbilstošos apstākļus, kas attiecas uz ekonomiskajām, organizatoriskajām un juridiskajām saitēm, kuras vieno SKW un tās agrāko mātesuzņēmumu Degussa.
31 Komisija norāda, ka otrais pamats ir nepieņemams, jo ar to apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd Vispārējās tiesas veikto tai iesniegto pierādījumu vērtējumu. Komisija piebilst, ka šis pamats katrā ziņā ir nepamatots.
Tiesas vērtējums
32 Ar otrā pamata pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav pietiekami ņēmusi vērā atsevišķus faktiskos apstākļus, novērtējot, vai SKW Holding īstenoja izšķirošu ietekmi pār SKW, un it īpaši ekonomisko ieinteresētību, ko Degussa saglabāja attiecībā uz tās agrākā meitasuzņēmuma SKW pārvaldību.
33 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru vienīgi Vispārējās tiesas kompetencē ir konstatēt un novērtēt faktus un principā pārbaudīt pierādījumus, ar kuriem tā ir pamatojusi šos faktus. Proti, ja šie pierādījumi ir atbilstoši iegūti un ir ievēroti vispārējie tiesību principi, kā arī piemērojamie procesuālie noteikumi attiecībā uz pierādīšanas pienākumu un pierādījumu sniegšanu, iesniegto pierādījumu vērtējums Vispārējai tiesai ir jāveic vienīgi pašai. Tādēļ šis izvērtējums, ja vien nav sagrozīti šie pierādījumi, nav tiesību jautājums, kas ir jāpārbauda Tiesai (spriedums, 2015. gada 9. jūlijs, InnoLux/Komisija, C‑231/14 P, EU:C:2015:451, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).
34 Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas tikai apstrīd Vispārējās tiesas veikto faktu vērtējumu attiecībā uz SKW Holding īstenoto izšķirošo ietekmi pār SKW, nepārmetot tai, ka tā būtu sagrozījusi šos faktus.
35 Šādos apstākļos otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepieņemama.
36 Ar otrā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pārkāpusi LESD 296. pantu, jo nav atcēlusi apstrīdēto lēmumu, lai gan Komisija tajā nebija izklāstījusi iemeslus, kādēļ tā uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju iesniegtie pierādījumi nebija pietiekami, lai atspēkotu prezumpciju, ka SKW Holding īsteno izšķirošu ietekmi pār SKW.
37 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tas, vai Vispārējā tiesa pamatoti varēja secināt, ka Komisija ir izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, ir tiesību jautājums, kas Tiesai ir jāpārbauda apelācijas tiesvedības ietvaros (šajā ziņā skat. spriedumus, 2008. gada 6. novembris, Nīderlande/Komisija, C‑405/07 P, EU:C:2008:613, 44. punkts; 2009. gada 3. septembris, Moser Baer India/Padome, C‑535/06 P, EU:C:2009:498, 34. punkts, kā arī 2012. gada 16. februāris, Padome un Komisija/Interpipe Niko Tube un Interpipe NTRP, C‑191/09 P un C‑200/09 P, EU:C:2012:78, 108. punkts).
38 Līdz ar to šī pamata otrā daļa ir pieņemama.
39 Jāatgādina, ka LESD 296. panta otrajā daļā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu ir būtiska formalitāte, kura ir jānošķir no jautājuma par pamatojuma pamatotību, kas attiecas uz strīdīgā akta tiesiskumu pēc būtības. Lēmuma pamatojumu veido formāla to pamatu izklāstīšana, uz kuriem šis lēmums ir balstīts. Ja šajos pamatos ir pieļautas kļūdas, tie skar lēmuma likumību pēc būtības, nevis tā pamatojumu, kas var būt pietiekams, pat izklāstot kļūdainus pamatus. No tā izriet, ka iebildumi un argumenti, kuru mērķis ir apstrīdēt tiesību akta pamatotību, ir neefektīvi saistībā ar pamatu par LESD 296. panta pārkāpumu (spriedums, 2015. gada 18. jūnijs, Ipatau/Padome, C‑535/14 P, EU:C:2015:407, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).
40 Jāatgādina arī, ka, lai gan LESD 296. panta otrajā daļā prasītajā Savienības tiesību akta pamatojumā skaidri un nepārprotami ir jāatspoguļo tiesību akta autora argumentācija, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un lai Tiesa varētu veikt pārbaudi, attiecīgā akta autoram tomēr netiek prasīts, lai tajā tiktu norādīti visi atbilstošie tiesiskie vai faktiskie elementi. Pienākuma norādīt pamatojumu izpilde turklāt ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tiesību akta tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas reglamentē attiecīgo jomu (spriedums, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c., C‑62/14, EU:C:2015:400, 70. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
41 Šajā gadījumā ir jāuzskata, ka, pārsūdzētā sprieduma 139.–144. punktā konstatējot, ka Komisija ir izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, kas tai bija noteikts, Vispārējā tiesa ir pareizi piemērojusi principus, par kuriem ir atgādināts šī sprieduma 39. un 40. punktā.
42 No apstrīdētā lēmuma faktiski izriet, ka Komisija tā preambulas 245. apsvērumā SKW Holding uzlika atbildību par SKW rīcību, pamatojoties uz to, ka pirmajai piederēja viss otrās kapitāls, šī paša lēmuma preambulas 246. apsvērumā tomēr norādot, ka prezumpciju, saskaņā ar kuru šīs kapitāla piederības dēļ SKW Holding faktiski īstenoja izšķirošu ietekmi pār SKW, apstiprināja vairāki citi apstākļi.
43 Pēc tam apstrīdētā lēmuma preambulas 247.–250. apsvērumā Komisija noraidīja visus argumentus, ko, lai atspēkotu prezumpciju par SKW Holding izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu pār SKW, apelācijas sūdzības iesniedzējas bija izvirzījušas savos rakstveida apsvērumos, atbildot uz paziņojumu par iebildumiem. Tādējādi saistībā ar argumentu, ka SKW Holding nezināja par pārkāpumu, Komisija šī lēmuma preambulas 247. apsvērumā atsaucās uz pamatojumu, kas minētā lēmuma preambulas 224. apsvērumā jau sīki bija izklāstīts un saskaņā ar kuru atsauce uz izšķirošu ietekmi, ko, kā tika prezumēts, SKW Holding bija īstenojusi pār SKW, nebija jāsaprot tādējādi, ka tai tika pārmests, ka tā savu ietekmi ir īstenojusi, lai savu meitasuzņēmumu mudinātu piedalīties pārkāpumā, vai vismaz tā šo ietekmi nav izmantojusi, lai novērstu šādu dalību. Runājot par argumentu, ka SKW Holding nebija nekādas ekonomiskas ieinteresētības attiecīgās aizliegtās vienošanās darbībā, jo tā īstenoja Degussa komercpārstāvja lomu, Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 248. apsvērumā šo argumentu noraidīja, pamatojoties uz to šī lēmuma preambulas 28. un 31. apsvērumā paredzētā piegādes un pakalpojumu līguma redakciju, saskaņā ar kuru neviena no pusēm nebija risinājusi sarunas otras vārdā. Runājot par argumentu, ka SKW Holding loma SKW iekšienē bija tikai vienkārša finanšu investora lomu, Komisija minētā lēmuma preambulas 250. apsvērumā uzskatīja, ka, ņemot vērā Tiesas judikatūru, kas ir paredzēta šajā pašā lēmumā, šis arguments nevarēja atspēkot prezumpciju par SKW Holding izšķirošas ietekmes pār SKW faktisku īstenošanu.
44 Tādējādi, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 145. punktā konstatēja, ka Komisija ir izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu.
45 Šādu secinājumu nevar atspēkot apstāklis, uz kuru norāda apelācijas sūdzības iesniedzējas, ka, pieņemot apstrīdēto lēmumu, Komisija neesot ņēmusi vērā to apsvērumus, kas attiecas uz vēstuli, kuru bija sagatavojis kāds SKW personāla loceklis un uz kuru Komisija bija atsaukusies paziņojumā par iebildumiem, lai apgalvotu, ka SKW Holding personāls zināja par attiecīgo aizliegto vienošanos.
46 Faktiski, kā to pārsūdzētā sprieduma 118., 119. un 140. punktā pamatoti ir norādījusi Vispārējā tiesa, šāds apstāklis nevarot raksturot šīs iestādes pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, jo, lai secinātu, ka SKW Holding faktiski īstenoja izšķirošu ietekmi pār SKW rīcību tirgū, Komisija pamatojās, pirmkārt, uz to, ka pirmajai piederēja viss otrās kapitāls pilnā apmērā, un, otrkārt, uz to, ka šī iestāde apstrīdētā lēmuma preambulas 246. apsvērumā bija minējusi vairākus citus apstākļus, kas izrādījās pareizi un paši par sevi pietiekami, lai pamatotu secinājumu, ka SKW Holding īstenoja izšķirošu ietekmi pār SKW.
47 Ņemot vērā iepriekš minēto, otrais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.
Par trešo un ceturto pamatu, kas attiecīgi ir saistīti ar to, ka Komisija nesadalīja ar apstrīdēto lēmumu noteiktā naudas soda daļas par tā solidāru samaksu atbildīgo parādnieku starpā, un ar Vispārējās tiesas Reglamenta 48. panta 2. punkta pirmās daļas pārkāpumu
48 Ar savu trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi sodu skaidrības, kā arī sodu individuālas noteikšanas principus, neatceļot apstrīdēto lēmumu, lai gan Komisija nebija noteikusi solidārā naudas soda daļu, kas ir jāsedz katrai no attiecīgajām sabiedrībām attiecībās ar solidārajiem parādniekiem, pārkāpjot principus, kuri ir izstrādāti 2011. gada 3. marta sprieduma Siemens un VA Tech Transmission & Distribution/Komisija (no T‑122/07 līdz T‑124/07, EU:T:2011:70) 153. un 164. punktā.
49 Ar ceturto pamatu, kas ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 126.–130. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā uzskatīja, ka šajā jautājumā paustā argumentācija Vispārējā tiesā bija jauna un tādējādi nepieņemama saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 48. panta 2. punkta pirmo daļu redakcijā, kas bija spēkā līdz 2015. gada 1. jūlijam.
50 Šajā ziņā, runājot par trešo pamatu, Tiesa apelācijas tiesvedībā par 2011. gada 3. marta spriedumu Siemens un VA Tech Transmission & Distribution/Komisija (no T‑122/07 līdz T‑124/07, EU:T:2011:70), uz kuru atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzējas, jau atzina, ka Komisijas soda noteikšanas pilnvaras neietver pilnvaras noteikt naudas soda daļas, kas attiecas uz katru no solidārajiem parādniekiem to savstarpējās attiecībās, bet ka tas, ievērojot Savienības tiesības, ir jādara valstu tiesām, piemērojot valsts tiesības (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 10. aprīlis, Komisija u.c./Siemens Österreich u.c., no C‑231/11 P līdz C‑233/11 P, EU:C:2014:256, 58. un 67. punkts).
51 Tādējādi Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā nav atcēlusi apstrīdēto lēmumu tāpēc, ka Komisija nebija noteikusi naudas soda daļas, kas attiecās uz katru no solidārajiem parādniekiem to savstarpējās attiecībās.
52 Trešais apelācijas pamats tādēļ ir jānoraida kā nepamatots.
53 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ceturtais apelācijas sūdzības pamats, ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā kā nepieņemamu, pamatojoties uz Reglamenta 48. panta 2. punkta pirmo daļu, ir noraidījusi to argumentāciju, kas attiecas uz to, ka apstrīdētajā lēmumā nav noteiktas minētās daļas, katrā ziņā nevar izraisīt pārsūdzētā sprieduma atcelšanu, un tādējādi tas ir jānoraida kā neefektīvs.
Par pirmo pamatu, kas attiecas uz tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu, kā arī uz samērīguma un “iepriekšējas pierādījumu vērtēšanas aizlieguma” principu pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
54 Ar pirmo pamatu, kas ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 35.–63. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atzīstot, ka ar padomdevēja revidenta atteikumu organizēt uzklausīšanu slēgtā sēdē administratīvā procesa laikā nav pārkāptas to tiesības tikt uzklausītām.
55 Tās apgalvo, ka šāds atteikums ir procesuālo tiesību pienācīgi un izsmeļoši darīt zināmu savu viedokli par faktiem gan rakstveidā, gan mutvārdos uzklausīšanas laikā pārkāpums, proti, tiesību, kas pastāv kopš administratīvā procesa stadijas, pārkāpums. Komisijai esot jāapmierina pieteikums par uzklausīšanu slēgtā sēdē it īpaši tad, ja, kā tas ir šajā gadījumā, pirmkārt, attiecīgā sabiedrība cenšas apstrīdēt konstatējumu par tās izšķirošas ietekmes īstenošanu pār savu meitasuzņēmumu un ja, otrkārt, pašu šīs sabiedrības pastāvēšanu apdraud uzklausīšana, klātesot citām sabiedrībām, kam arī ir izvirzītas apsūdzības.
56 Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka, lai gan Vispārējā tiesa tāpat kā Komisija pamatoti līdzsvaroja pastāvošās intereses, proti, pirmkārt, uzņēmumu intereses, kuru konfidenciālā informācija nedrīkst tikt izpausta, un, otrkārt, citu uzņēmumu intereses spēt sevi aizstāvēt pret iespējamām apsūdzībām, tā tomēr šajā gadījumā veica pilnībā nesamērīgu šo interešu vērtējumu, kas tām kaitēja.
57 Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka, tā kā administratīvais process būtu varējis izraisīt atšķirīgu rezultātu, ja tās būtu varējušas uzklausīšanā slēgtā sēdē iesniegt savus argumentus, kas attiecas uz Degussa lomu, Vispārējai tiesai apstrīdētais lēmums būtu bijis jāatceļ.
58 Pārsūdzētā sprieduma 53. punktā atzīstot, ka šī argumentācija nevarēja apelācijas sūdzības iesniedzējas atbrīvot no atbildības, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi “iepriekšējas pierādījumu vērtēšanas aizlieguma principu” un esot pamatojusies uz kļūdainiem pierādījumiem, kas tai lika pieļaut kļūdu vērtējumā saistībā ar minētās argumentācijas pierādījumu spēku.
59 Komisija apgalvo, ka šis pamats ir jānoraida vai nu kā nepieņemams, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzējas ar to vēlējās apstrīdēt Vispārējās tiesas faktu konstatāciju, kā arī tās veikto pierādījumu vērtējumu, vai arī katrā ziņā kā nepamatots, jo apelācijas sūdzības iesniedzējām administratīvā procesa laikā bija pietiekama iespēja paust savu viedokli saistībā ar Degussa lomu aizliegtās vienošanās darbībā. Šajā ziņā Komisija arī norāda, ka tai ir jāļauj ikvienam uzņēmumam, kuram uzklausīšanas gadījumā varētu tikt izvirzītas apsūdzības, tajā piedalīties, lai tas varētu, pirmkārt, uzzināt par apstākļiem, kas var likt Komisijai tam izvirzīt papildu iebildumus, un, otrkārt, aizstāvēties.
Tiesas vērtējums
60 Ar pirmo apelācijas sūdzības pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 63. punktā ir secinājusi, ka Komisija un padomdevējs revidents ir pietiekami ņēmuši vērā vajadzību ievērot to tiesības tikt uzklausītām, kad tie atteicās apmierināt to lūgumu organizēt uzklausīšanu slēgtā sēdē, ņemot vērā apstākļus, ko pēdējās minētās tajā ir paredzējušas izklāstīt saistībā ar SKW situāciju attiecībās ar Degussa.
61 Vispirms, kā tas izriet no šī sprieduma 56. punkta, ir jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nepastrīd, kā Vispārējā tiesa to ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 39. punktā, ka padomdevējam revidentam, kad tam ir jānovērtē, vai ir lietderīgi organizēt uzklausīšanu slēgtā sēdē, ir jāsaskaņo tā uzņēmuma tiesību uz aizstāvību aizsardzība, pret kuriem ir uzsākta vajāšana par Savienības konkurences noteikumu iespējamu pārkāpumu, ar trešo personu, personu vai uzņēmumu, kas ir snieguši informāciju vai dokumentus, kuri ir saistīti ar šo iespējamo pārkāpumu, leģitīmajām interesēm uz to komercnoslēpumu un citas konfidenciālas informācijas aizsardzību.
62 Tādējādi šajā pamatā tiek kritizēta tikai kārtība, atbilstoši kādai Vispārējā tiesa līdzsvaroja pastāvošās intereses.
63 Šajā ziņā pārsūdzētā sprieduma 62. punkts ir formulēts šādi:
“Nobeigumā ir jānorāda, ka prasītājas, šķiet, neņem vērā, ka to argumentācija, kas attiecas uz Degussa lomu aizliegtā vienošanās pēc visa SKW kapitāla nodošanas, kā arī to lūgums šo argumentāciju nedarīt zināmu Degussa prasa to prasību saskaņošanu, kas izriet no prasītāju un Degussa tiesībām uz aizstāvību, kā arī attiecīgo šo uzņēmumu interešu līdzsvarošanu. Fakti, kas ir izklāstīti [pārsūdzētā sprieduma] 24.–32. punktā, norāda, ka padomdevējs revidents šādu līdzsvarošanu veica tikai pēc tam, kad bija uzklausījis apelācijas sūdzības iesniedzēju paskaidrojumus par šīs argumentācijas saturu un par tās iespējamo nozīmīgumu to aizstāvībai. Turklāt no iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka padomdevējs revidents pamatoti secināja, ka nebija pamata prioritāti piešķirt prasītāju tiesību uz aizstāvību aizsardzībai un tādējādi atzīt iespējamu analogu Degussa tiesību pārkāpumu. [..]”
64 No šī pārsūdzētā sprieduma 62. punkta izriet, ka, līdzsvarojot pastāvošās intereses, Vispārējā tiesa būtībā uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesības uz aizstāvību nevar prevalēt pār Degussa tiesībām uz aizstāvību. Šajā ziņā šī sprieduma 58. un 59. punktā tā uzskatīja, ka Degussa tiesību uz aizstāvību ievērošana nozīmēja, ka uzklausīšanas laikā šai pēdējai tika dota iespēja nekavējoties uzzināt par apsūdzībām, kas uz to attiecas un ko var izvirzīt apelācijas sūdzības iesniedzējas, un uz tām mutiski atbildēt.
65 No pārsūdzētā sprieduma 55. punkta, kā arī no šī sprieduma 9. un 10. punkta izriet, ka argumentācija, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas vēlas paust slēgtā sēdē, attiecas uz Degussa lomu laikposmā pēc tam, kad tā SKW nodeva SKW Holding. Ne uzklausīšanas dienā, ne arī vēlāk Komisija nav izvirzījusi Degussa par šo laikposmu nekādas apsūdzības.
66 Tādējādi ir jākonstatē, ka, lai atteiktos apmierināt apelācijas sūdzības iesniedzēju pieteikumu organizēt uzklausīšanu slēgtā sēdē, padomdevējs revidents ņēma vērā Degussa tiesības uz aizstāvību, lai gan tā nevarēja uz tām atsaukties tāpēc, ka bija trešā persona procedūrā saistībā ar minēto laikposmu.
67 Šajā ziņā tam, ka daži Komisijai paziņotie apstākļi gadījumā, ja tā būtu apmierinājusi pieteikumu par uzklausīšanu slēgtā sēdē, būtu varējuši tai ļaut atzīt Degussa par atbildīgu par attiecīgo pārkāpumu par ilgāku laikposmu nekā sākotnēji noteiktais, nav nozīmes, jo katrā ziņā, kā ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 60. punktā, Komisijai šādā gadījumā būtu bijis pēdējai minētajai jānosūta papildu paziņojums par iebildumiem, lai minētā sabiedrība varētu iesniegt savus apsvērumus par šiem apstākļiem.
68 Tādējādi Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un pārkāpusi apelācijas sūdzību iesniedzēju tiesības tikt uzklausītām, uzskatot, ka padomdevējs revidents varēja atteikties rīkot uzklausīšanu slēgtā sēdē tāpēc, ka šāda uzklausīšana būtu apdraudējusi Degussa tiesības uz aizstāvību.
69 Tomēr saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, lai tiesību uz aizstāvību pārkāpums izraisītu apstrīdētā tiesību akta atcelšanu, šī pārkāpuma neesamības gadījumā procedūrai būtu bijis jāizraisa atšķirīgs rezultāts (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 3. jūlijs, Kamino International Logistics un Datema Hellmann Worldwide Logistics, C‑129/13 un C‑130/13, EU:C:2014:2041, 79. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra), kas ir jāpierāda attiecīgajam uzņēmumam (šajā ziņā skat. spriedumu, 2006. gada 29. jūnijs, SGL Carbon/Komisija, C‑308/04 P, EU:C:2006:433, 98. punkts).
70 Šajā ziņā ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 53. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumiem par Degussa ietekmi uz SKW rīcību, pat ja pieņem, ka tie ir pareizi, nebija nozīmes saistībā ar jautājumu par to atbildību par strīdīgo pārkāpumu.
71 Apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd šo secinājumu, norādot, ka pierādījums par Degussa pastāvīgu kontroli pār SKW pēc tam, kad tā tika pārdota SKW Holding, noteikti var atspēkot to, ka pēdējā minētā īstenoja izšķirošu ietekmi pār SKW, īpaši ņemot vērā, ka SKW Holding bija tikai finanšu investors ārpus nozares, kuru bija ieguvis komercuzņēmums, kas ir specializējies ķīmijas jomā.
72 Šai argumentācijai nevar piekrist. Kā tas būtībā izriet no pārsūdzētā sprieduma 43., 119. un 120. punkta, Vispārējā tiesa faktu vērtējuma ietvaros konstatēja, ka atbildības par strīdīgo pārkāpumu uzlikšana SKW Holding katrā ziņā varēja tikt pamatota ar vairākiem apstākļiem, kas, kā uzskata Vispārējā tiesa, paši par sevi bija pietiekami, lai pamatotu secinājumu, ka SKW Holding īstenoja izšķirošu ietekmi pār SKW. Ņemot vērā šo konstatējumu, Vispārējā tiesa, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā pārsūdzētā sprieduma 48., 49. un 52. punktā, uz kuriem ir atsauce tā 53. punktā, varēja secināt, ka, lai apstrīdētu šo atbildības uzlikšanu, SKW Holding bija jāpierāda, ka tā pati neīstenoja šādu ietekmi, līdz ar to apstāklim, vai cits uzņēmums, piemēram, Degussa, īstenoja izšķirošu ietekmi, nebija nozīmes.
73 Ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai arī, ka tā ir pārkāpusi “iepriekšējas pierādījumu vērtēšanas aizlieguma principu”, to argumentācijai arī nevar piekrist. Konstatējot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumi par Degussa ietekmi uz SKW rīcību, pat ja pieņem, ka tie ir pareizi, nebija atbilstoši saistībā ar jautājumu par to atbildību par strīdīgo pārkāpumu, Vispārējā tiesa nav veikusi iepriekšēju pierādījumu vērtējumu, bet tikai ir noraidījusi argumentāciju, kas attiecas uz Degussa ietekmi uz SKW rīcību, par labu apelācijas sūdzības iesniedzējām pieņemot, ka šī ietekme bija pierādīta.
74 Turklāt ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 214.–228. punktā, uz kuriem ir atsauce šī paša sprieduma 56. punktā, Vispārējā tiesa atteicās apmierināt apelācijas sūdzības iesniedzēju pamatu, kas attiecas uz iespējami nelikumīgu Komisijas atteikumu attiecībā uz tām atzīt atbildību mīkstinošus apstākļus, kurus tās, kā izriet no minētā sprieduma 53. punkta, vēlējās apspriest slēgtā sēdē.
75 Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzējas nav pierādījušas, ka pret tām ierosinātā tiesvedība, ja nebūtu bijis pieļauts pārkāpums, būtu varējusi beigties ar citādu rezultātu.
76 Turklāt no pārsūdzētā sprieduma 31., 33. un 62. punkta, kuru saturs ir izklāstīts šī sprieduma 15. punktā, izriet, ka pēc jauna iegādes līguma noslēgšanas starp SKW un Degussa, proti, brīdī, kad apelācijas sūdzības iesniedzējām vairs nebija grūtību paust savu argumentāciju par Degussa lomu, tām bija dota iespēja Komisijai iesniegt rakstveida apsvērumus.
77 No tā izriet, ka pirmais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida.
78 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apelācijas sūdzība ir jānoraida pilnībā.
Par tiesāšanās izdevumiem
79 Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.
80 Atbilstoši minētā reglamenta 138. panta 1. punktam, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
81 Tā kā Komisija ir lūgusi piespriest SKW un SKW Holding atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tām spriedums ir nelabvēlīgs, tām ir jāpiespriež segt savus un atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:
1) apelācijas sūdzību noraidīt;
2) SKW Stahl-Metallurgie GmbH un SKW Stahl-Metallurgie Holding AG sedz savus un atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.
[Paraksti]