TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta)
2017. gada 21. septembrī (*)
Apelācija – Aizliegtas vienošanās – Itālijas betona stiegru ražotāji – Cenu noteikšana, kā arī ražošanas un pārdošanas ierobežošana un kontrole – EOTKL 65. panta pārkāpums – Sākotnējā lēmuma atcelšana Eiropas Savienības Vispārējā tiesā – Lēmums, kas atkārtoti pieņemts, pamatojoties uz Regulu (EK) Nr. 1/2003 – Jauna paziņojuma par iebildumiem neizdošana – Uzklausīšanas nerīkošana pēc sākotnējā lēmuma atcelšanas – Termiņi tiesvedībā Vispārējā tiesā
Lieta C‑89/15 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2015. gada 24. februārī iesniedza
Riva Fire SpA, likvidācijas procesā, reģistrēta Milānā (Itālija), ko pārstāv M. Merola, M. Pappalardo, T. Ubaldi un M. Toniolo, avvocati,
apelācijas sūdzības iesniedzēja,
otra lietas dalībniece –
Eiropas Komisija, ko pārstāv L. Malferrari un P. Rossi, pārstāvji, kuriem palīdz P. Manzini, avvocato, kas norādīja adresi Luksemburgā,
atbildētāja pirmajā instancē.
TIESA (devītā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs E. Juhāss [E. Juhász], tiesneši K. Vajda [C. Vajda] (referents) un K. Likurgs [C. Lycourgos],
ģenerāladvokāts N. Vāls [N. Wahl],
sekretāre V. Džakobo-Peironnela [V. Giacobbo-Peyronnel], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2016. gada 20. oktobra tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2016. gada 8. decembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar apelācijas sūdzību Riva Fire SpA (turpmāk tekstā – “Riva”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2014. gada 9. decembra spriedumu Riva Fire/Komisija (T‑83/10, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2014:1034), ar kuru šī tiesa noraidīja tās prasību atcelt Komisijas 2009. gada 30. septembra lēmumu C(2009) 7492, galīgā redakcija, par EOTKL 65. panta pārkāpumu (COMP/37.956 – Betona stiegras – atkārtota pieņemšana; turpmāk tekstā – “2009. gada 30. septembra lēmums”), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas 2009. gada 8. decembra lēmumu C(2009) 9912, galīgā redakcija (turpmāk tekstā – “lēmums par grozījumiem”), (2009. gada 30. septembra lēmums, kurā ar lēmumu par grozījumiem ir izdarīti grozījumi, turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
Tiesvedības priekšvēsture un apstrīdētais lēmums
2 Tiesvedības priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 16.–21. punktā.
“16 No 2000. gada oktobra līdz decembrim Komisija saskaņā ar EOTKL 47. pantu veica pārbaudes Itālijas uzņēmumos, kas ražo stiegrojuma apaļtēraudu, un Itālijas melnās metalurģijas uzņēmumu apvienībā. Tāpat tā saskaņā ar EOTKL 47. pantu tiem nosūtīja informācijas pieprasījumus.
17. 2002. gada 26. martā Komisija uzsāka administratīvo procesu un izvirzīja iebildumus saskaņā ar EOTKL 36. pantu (turpmāk tekstā – “paziņojums par iebildumiem”) [..]. [Riva] iesniedza rakstveida apsvērumus par paziņojumu par iebildumiem. 2002. gada 13. jūnijā notika uzklausīšana.
18. 2002. gada 12. augustā Komisija izvirzīja papildu iebildumus, kas bija adresēti sākotnējā paziņojuma par iebildumiem adresātēm (turpmāk tekstā – “paziņojums par papildu iebildumiem”). Paziņojumā par papildu iebildumiem, kas balstīts uz Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17, Pirmā Regula par [EKL 81. un 82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.), 19. panta 1. punktu, Komisija izskaidroja savu nostāju attiecībā uz procedūras turpināšanu pēc EOTK līguma darbības beigām. [Riva] atbildēja uz paziņojumu par papildu iebildumiem 2002. gada 20. septembrī. Otrā uzklausīšana, klātesot dalībvalstu pārstāvjiem, notika 2002. gada 30. septembrī.
19. Procesa beigās Komisija pieņēma 2002. gada 17. decembra Lēmumu C(2002) 5087, galīgā redakcija, par EOTKL 65. panta piemērošanas procedūru (COMP/37.956 – Betona stiegras) (turpmāk tekstā – “2002. gada lēmums”), kurā tā konstatēja, ka uzņēmumi, kuriem tas ir adresēts, ir īstenojuši vienotu, sarežģītu un ilgstošu tādu aizliegto vienošanos Itālijas betona stiegru stieņos vai ruļļos tirgū, kuras mērķis vai sekas bija cenu noteikšana un kuru dēļ tāpat notika saskaņota ražošanas vai pārdošanas ierobežošana vai kontrolēšana, kas ir pretrunā EOTKL 65. panta 1. punktam [..]. Komisija šajā lēmumā uzlika [Riva] naudas sodu 26,9 miljonu euro apmērā.
20. 2003. gada 6. februārī [Riva] par 2002. gada lēmumu cēla prasību Vispārējā tiesā. Ar 2007. gada 25. oktobra spriedumu Riva Acciaio/Komisija (T‑45/03, [nav publicēts, EU:T:2007:318]) Vispārējā tiesa atcēla 2002. gada lēmumu. Vispārējā tiesa norādīja, ka, ņemot vērā tostarp to, ka 2002. gada lēmumā nebija nekādas atsauces uz Regulas Nr. 17 3. pantu un 15. panta 2. punktu, šis lēmums bija balstīts tikai uz EOTKL 65. panta 4. un 5. punktu [..]. Tā kā šīs tiesību normas zaudēja spēku 2002. gada 23. jūlijā, Komisija vairs nevarēja smelties kompetenci no tām, lai konstatētu EOTKL 65. panta 1. punkta pārkāpumu un uzliktu naudas sodu uzņēmumiem, kas piedalījušies minētajā pārkāpumā, jo tās nebija spēkā 2002. gada lēmuma pieņemšanas brīdī.
21. Ar 2008. gada 30. jūnija vēstuli Komisija informēja [Riva] un pārējos attiecīgos uzņēmumus par savu nodomu atkārtoti pieņemt lēmumu, grozot juridisko pamatu salīdzinājumā ar to, kuru tā bija izvēlējusies 2002. gada lēmumam. Komisija turklāt precizēja, ka, ņemot vērā [2007. gada 25. oktobra] sprieduma Riva Acciaio/Komisija [(T‑45/03, nav publicēts, EU:T:2007:318)] ierobežoto piemērojamību, atkārtoti pieņemtais lēmums tiks balstīts uz paziņojumā par iebildumiem un paziņojumā par papildu iebildumiem sniegtajiem pierādījumiem. Attiecīgajiem uzņēmumiem tika noteikts termiņš, lai iesniegtu savus apsvērumus.”
3 2009. gada 30. septembra lēmumā Komisija tostarp uzskatīja, ka Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā tai ir ļauts pēc 2002. gada 23. jūlija konstatēt un uzlikt sodu par aizliegto vienošanos īstenošanu nozarēs, kas ietilpst EOTK līguma piemērošanas jomā ratione materiae un ratione temporis. Tā norādīja, ka šis lēmums tika pieņemts atbilstoši EK līguma, kā arī minētās regulas procesuālajiem noteikumiem un ka materiāltiesiskās tiesību normas, kas vairs nebija spēkā akta pieņemšanas datumā, varēja tikt piemērotas atbilstoši principiem, kas reglamentē noteikumu pēctecību laikā, ar nosacījumu, ka tiek piemērots vispārējais lex mitior princips.
4 2009. gada 30. septembra lēmuma 1. pantā tostarp ir noteikts, ka, laikā no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gada 27. jūnijam piedaloties tāda turpināta nolīguma īstenošanā un/vai saskaņotās darbībās saistībā ar betona stiegrām stieņos vai ruļļos, kuru mērķis un/vai sekas bija cenu noteikšana un ražošanas vai pārdošanas kopējā tirgū ierobežošana un/vai kontrolēšana, Riva ir pārkāpusi EOTKL 65. panta 1. punktu. Komisija šā paša lēmuma 2. pantā uzlika Riva naudas sodu 26,9 miljonu euro apmērā.
5 Ar 2009. gada 20. un 23. novembrī nosūtītajām vēstulēm 8 no 11 sabiedrībām, kurām bija adresēts 2009. gada 30. septembra lēmums, tostarp Riva, norādīja Komisijai, ka šā lēmuma, kāds tas ticis paziņots adresātiem, pielikumā nebija iekļautas tabulas, kurās būtu atspoguļotas cenu izmaiņas.
6 2009. gada 8. decembrī Komisija pieņēma lēmumu par grozījumiem, kura pielikumā tika iekļautas trūkstošās tabulas un kurā bija labotas numurētās atsauces uz šīm tabulām 8 zemsvītras piezīmēs.
Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
7 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 19. februārī, Riva cēla prasību, ar kuru tā lūdza Vispārējo tiesu, galvenokārt, atcelt apstrīdēto lēmumu pilnībā vai daļā, kas uz to attiecas, un, pakārtoti, – samazināt tai uzliktā naudas soda summu. Tāpat tā lūdza Vispārējo tiesu veikt pierādījumu savākšanas pasākumus saistībā ar šā lēmuma pieņemšanas procedūru.
8 Savas prasības pamatojumam Riva izvirzīja astoņus pamatus par, pirmkārt, Komisijas kompetences neesamību pēc EOTK līguma darbības izbeigšanās un Regulas Nr. 1/2003 pārkāpumu, otrkārt, Regulas Nr. 17 10. panta 3. un 5. punkta un Regulas Nr. 1/2003 14. panta 1. un 3. punkta pārkāpumu, treškārt, EOTKL 36. panta pirmās daļas pārkāpumu, ceturtkārt, Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regulas (EK) Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar [LESD 101. un 102]. pantu, ko vada Komisija (OV 2004, L 123, 18. lpp.), 10. un 11. panta pārkāpumu, kā arī Riva tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, piektkārt, pamatojuma nesniegšanu un pretrunīgu pamatojumu attiecībā uz konkrētā ģeogrāfiskā tirgus noteikšanu un uz lex mitior principa piemērošanu, sestkārt, faktu sagrozīšanu un EOTKL 65. panta pārkāpumu attiecībā uz dažādiem Riva pārmestā pārkāpuma aspektiem, septītkārt, izmeklēšanas neveikšanu un pamatojuma nesniegšanu attiecībā uz Riva vainošanu pārkāpumā kopumā un tās konkrēto nostāju attiecībā pret tai pārmesto rīcību un, astotkārt, Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta pārkāpumu, Komisijas Paziņojuma par atbrīvojumu no sodanaudas un sodanaudas samazināšanu karteļu gadījumos (OV 1996, C 207, 4. lpp.) pārkāpumu, Pamatnostādņu sodanaudas noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.), pārkāpumu, pilnvaru nepareizu izmantošanu un samērīguma principa un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, nosakot naudas soda apmēru.
9 Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa samazināja Riva uzliktā naudas soda apmēru līdz 26 093 000 euro un pārējā daļā tās prasību noraidīja.
Lietas dalībnieku prasījumi Tiesā
10 Apelācijas sūdzībā Riva prasījumi Tiesai ir šādi:
– galvenokārt, atcelt pārsūdzēto spriedumu un līdz ar to atcelt apstrīdēto lēmumu;
– pakārtoti, atcelt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl tajā noteikts tai uzliktā naudas soda samazinājums par 3 %, un tādējādi samazināt šo naudas sodu par lielāku summu vai nosūtīt šo lietu Vispārējai tiesai;
– kā blakusprasību atzīt, ka tiesvedībā Vispārējā tiesā netika ievērots saprātīga procesa ilguma princips, un
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.
11 Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:
– noraidīt apelācijas sūdzību, un
– piespriest Riva atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Par lūgumu atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu
12 Tiesvedības mutvārdu daļa tika pabeigta 2016. gada 8. decembrī pēc ģenerāladvokāta secinājumu nolasīšanas. Ar 2017. gada 27. janvāra vēstuli, kas tajā pašā dienā iesniegta Tiesas kancelejā, Komisija lūdza Tiesu izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu un pievienot lietas materiāliem faktiskos apstākļus, kas izklāstīti tās lūgumā, kā arī tā pielikumā esošos dokumentus.
13 Šī lūguma pamatojumam Komisija būtībā apgalvoja, ka Tiesai nav pietiekami izskaidroti faktiskie apstākļi, kas attiecas uz uzklausīšanu 2002. gada 13. jūnijā un 30. septembrī, uz kuriem ģenerāladvokāts ir balstījis savus secinājumus, jo lietas dalībnieki neesot konkrēti apsprieduši šos apstākļus.
14 Tiesas Reglamenta 83. pantā Tiesai jebkurā brīdī ir atļauts pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu, tostarp, ja lieta ir jāizskata, pamatojoties uz kādu tiesību argumentu, kuru lietas dalībnieki nav apsprieduši.
15 Tomēr ir jāatgādina, ka apelācijas priekšmets principā ir noteikts ar lietas dalībnieku izvirzītajiem pamatiem un argumentiem. Šajā lietā lietas dalībniekiem ir bijusi iespēja pietiekami apspriest šos pamatus un argumentus savos procesuālajos rakstos un kopējā 2016. gada 20. oktobra tiesas sēdē lietās no C‑85/15 P līdz C‑89/15 P.
16 Līdz ar to Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, uzskata, ka nav pamata izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu.
Par apelācijas sūdzību
17 Savas apelācijas sūdzības pamatojumam Riva izvirza četrus pamatus, no kuriem pirmais ir izvirzīts galvenokārt un pārējie – pakārtoti. Šie pamati attiecas uz, pirmkārt, kļūdu tiesību piemērošanā, kā arī nepietiekamu un pretrunīgu pamatojumu pārsūdzētajā spriedumā attiecībā uz vērtējumu par Regulas Nr. 773/2004 un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, otrkārt, kļūdu tiesību piemērošanā, kā arī uz nepietiekamu un pretrunīgu pamatojumu attiecībā uz galīgā naudas soda apmēra noteikšanu, treškārt, pretrunu un kļūdu tiesību piemērošanā, ciktāl Vispārējā tiesa Riva ir kvalificējusi kā 1998. gada decembrī noslēgtās aizliegtās vienošanās par pārdošanas kvotām “dalībnieci” un līdz ar to ir ņēmusi vērā šo aizliegtās vienošanās daļu, nosakot naudas soda apmēru, kā arī, ceturtkārt, pamatojuma neesamību par Riva vadītāju iesaistīšanās ietekmi uz naudas soda sākumsummas palielināšanu. Tā iesniedz Tiesai arī lūgumu pieņemt blakuslēmumu par tiesvedības Vispārējā tiesā prettiesiskumu tiesību uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā pārkāpuma dēļ.
Par pirmo pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
18 Ar pirmo pamatu Riva būtībā cenšas apstrīdēt Vispārējās tiesas secinājumus pārsūdzētā sprieduma 124. punktā, kurā tika noraidīts tās arguments, saskaņā ar kuru Komisijai pēc 2002. gada lēmuma atcelšanas un pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas tai bija jānosūta jauns paziņojums par iebildumiem un jāsarīko uzklausīšana dalībvalstu pārstāvju klātbūtnē.
19 Tā uzskata, ka Vispārējā tiesa pamatojumu pārsūdzētā sprieduma 115. un 120. punktā nevar balstīt uz tajos minēto judikatūru, jo tā attiecoties uz pieņēmumu, ka, pirmkārt, 2002. gada lēmuma prettiesiskums ir radies tikai tā pieņemšanas laikā un, otrkārt, ka iebildumi, uz ko ir balstīts šis lēmums un vēlāk pieņemtais lēmums, ir tie paši, jo abi lēmumi visos punktos ir identiski. Tomēr šajā gadījumā runa neesot par vienkāršu Komisijas pieļautu formas trūkumu. Tieši otrādi, šīs iestādes pieļautās kļūdas esot atspoguļojušās tās kopējā pieejā un pārsniegušas akta juridiskā pamata noteikšanu vien. Šīs kļūdas esot ietekmējušas pārkāpuma būtību, tostarp konkrētā ģeogrāfiskā tirgus noteikšanu, lex mitior principa piemērošanu, kā arī naudas soda apmēra aprēķināšanu. Turklāt Vispārējā tiesa esot atzinusi, ka 2002. gada lēmums un apstrīdētais lēmums nebija identiski nedz to pamatojumā, nedz noteiktu rīcību juridiskajā kvalifikācijā, nedz arī to rezolutīvajā daļā.
20 Šai ziņā Riva uzskata, ka konstatējums pārsūdzētā sprieduma 122. punktā par to, ka Riva veiktajam šo abu lēmumu salīdzinājumam nav nozīmes, jo 2002. gada lēmuma atcelšanas rezultātā šis lēmums ir zudis no Savienības tiesību sistēmas, ir kļūdains un pretrunīgs. Proti, pārsūdzētā sprieduma 120. punktā Vispārējā tiesa esot balstījusies uz minēto lēmumu saturu salīdzinājumu un esot atsaukusies uz Komisijas izvēli pēc 2002. gada lēmuma atcelšanas pieņemt identisku lēmumu, kas attiecas uz tiem pašiem iebildumiem, par kuriem uzņēmumi jau bija izteikušies.
21 Turklāt Riva apgalvo, ka, ņemot vērā principu, saskaņā ar kuru procesuālās tiesību normas ir jāpiemēro, tiklīdz tās stājas spēkā, pēc EOTK līguma darbības izbeigšanās atbilstoši procesuālajām tiesību normām, kas noteiktas Regulā Nr. 773/2004, attiecīgajiem uzņēmumiem bija jānosūta jauns paziņojums par iebildumiem un vēlāk jārīko uzklausīšana dalībvalstu pārstāvju klātbūtnē, kuru priekšā šiem uzņēmumiem nekad neesot bijusi iespēja izteikties par tiem izvirzītajiem iebildumiem pēc būtības.
22 Komisija uzskata, ka šis pamats ir jānoraida, jo tas esot balstīts uz kļūdainu un maldinošu pārsūdzētā sprieduma lasījumu.
23 Arguments par jauna paziņojuma par iebildumiem neizdošanu un uzklausīšanas dalībvalstu pārstāvju klātbūtnē nerīkošanu pēc EOTK līguma darbības izbeigšanās esot nepamatots, jo Komisija esot nosūtījusi Riva paziņojumu par papildu iebildumiem, kas pieņemts, piemērojot EK līguma procesuālos noteikumus, uz ko Riva esot atbildējusi rakstiski un 2002. gada 30. septembra tiesas sēdē dalībvalstu [pārstāvju] klātbūtnē.
Tiesas vērtējums
24 Ir jāatgādina, ka tās procedūras ietvaros, kuras beigās tika pieņemts 2002. gada lēmums, Komisija 2002. gada 26. martā attiecīgajiem uzņēmumiem, tostarp Riva, nosūtīja paziņojumu par iebildumiem atbilstoši EOTKL 36. pantam. Ar šo paziņojumu saistītā uzklausīšana notika 2002. gada 13. jūnijā. Nav strīda par to, ka dalībvalstu pārstāvji nebija aicināti piedalīties šajā uzklausīšanā, jo šāda dalība nebija paredzēta EOTK līguma noteikumos, kas tobrīd bija spēkā.
25 Pēc šā līguma darbības izbeigšanās Komisija, pamatojoties uz Regulas Nr. 17 19. panta 1. punktu, 2002. gada 12. augustā minētajiem uzņēmumiem nosūtīja paziņojumu par papildu iebildumiem, kurā tā izskaidroja savu nostāju saistībā ar šo juridiskā pamata grozīšanu un aicināja šos uzņēmumus paziņot savus uzskatus par minētajiem papildu iebildumiem. Uzklausīšana notika 2002. gada 30. septembrī, piedaloties dalībvalstu pārstāvjiem atbilstoši Komisijas 1998. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 2842/98 par pušu uzklausīšanu dažu procedūru gaitā saskaņā ar [EK līguma 81. un 82.] pantu (OV 1998, L 354, 18. lpp.) 11. panta 2. punktam.
26 Pēc 2002. gada lēmuma atcelšanas Komisija ar 2008. gada 30. jūnija vēstuli informēja Riva un citus attiecīgos uzņēmumus par savu nodomu atkārtoti pieņemt šo lēmumu, pamatojoties uz Regulu Nr. 1/2003 kā juridisko pamatu, atbilstoši šajā regulā paredzētajiem procesuālajiem noteikumiem.
27 Ņemot vērā šo procesuālo norisi, ir jāpārbauda, vai, pretēji tam, ko tostarp pārsūdzētā sprieduma 124. punktā nospriedusi Vispārējā tiesa, Komisijai pēc 2002. gada lēmuma atcelšanas bija pienākums atkārtoti uzsākt procesu un izdot jaunu paziņojumu par iebildumiem, kā arī organizēt jaunu uzklausīšanu.
28 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru procesuālās tiesību normas parasti ir jāpiemēro kopš datuma, kad tās stājas spēkā (spriedumi, 2011. gada 29. marts, ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., C‑201/09 P un C‑216/09 P, EU:C:2011:190, 75. punkts un tajā minētā judikatūra; 2011. gada 29. marts, ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, C‑352/09 P, EU:C:2011:191, 88. punkts, kā arī 2012. gada 11. decembris, Komisija/Spānija, C‑610/10, EU:C:2012:781, 45. punkts), pat procesā, kas ir uzsākts pirms šī datuma, bet kas turpinās pēc tā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 11. decembris, Komisija/Spānija, C‑610/10, EU:C:2012:781, 47. punkts).
29 Šajā lietā, tā kā apstrīdētais lēmums tika pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punktu un 23. panta 2. punktu, process, kura beigās tika pieņemts šis lēmums, bija jāveic saskaņā ar šo regulu, kā arī Regulu Nr. 773/2004, kas ir Regulas Nr. 1/2003 juridiskais pamats (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 29. marts, ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, C‑352/09 P, EU:C:2011:191, 90. punkts), lai gan šis process tika uzsākts, pirms Regula Nr. 1/2003 stājās spēkā.
30 Regulas Nr. 773/2004 10. panta 1. un 2. punktā, lasot tos kopsakarā ar Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punktu, ar ko tas tiek īstenots, ir paredzēts, ka pirms lēmuma pieņemšanas, tostarp saskaņā ar šīs pēdējās minētās regulas 7. pantu, Komisijai ir jānosūta attiecīgajiem lietas dalībniekiem paziņojums par iebildumiem, lai tie varētu paziņot savu viedokli tās noteiktajā termiņā.
31 Tomēr, kā pārsūdzētā sprieduma 117. un 118. punktā būtībā ir norādījusi Vispārējā tiesa, šajā gadījumā Komisija jau bija nosūtījusi attiecīgajiem uzņēmumiem paziņojumu par iebildumiem un paziņojumu par papildu iebildumiem un attiecībā pret šiem paziņojumiem apstrīdētajā lēmumā pret Riva netika izvirzīti jauni fakti, ne arī būtiski mainīti pierādījumi par pārmestajiem pārkāpumiem.
32 Šajā kontekstā ir jānoraida apgalvojumi par Vispārējās tiesas pārsūdzētā sprieduma 122. punktā pieļautu kļūdu tiesību piemērošanā, kā arī par pretrunu attiecībā pret tā 120. punktu. Kā savā atbildes rakstā uz apelācijas sūdzību norāda Komisija, šajā 120. punktā iebildumi, uz kuriem tika balstīts 2002. gada lēmums, un tie, uz kuriem tika balstīts apstrīdētais lēmums, tika uzskatīti par identiskiem, bet minētais 122. punkts attiecās uz Riva veiktu šo lēmumu salīdzinājumu, kuru Vispārējā tiesa ir atzinusi par nenozīmīgu, jo tieši paziņojums par iebildumiem un piekļuve lietas materiāliem ir ļāvusi uzņēmumiem, uz kuriem attiecas izmeklēšana, iepazīties ar pierādījumiem, kas ir Komisijas rīcībā, un pilnībā īstenot savas tiesības uz aizstāvību. Pretēji tam, ko apgalvo Riva, iespējama atšķirība tekstā starp šiem lēmumiem pati par sevi noteikti nenozīmē, ka attiecīgajiem uzņēmumiem izvirzītie iebildumi ir mainījušies, un to Riva katrā ziņā nav pierādījusi.
33 Turklāt, kā secinājumu 53. punktā ir uzsvēris ģenerāladvokāts, nav nekādas lielas atšķirības satura ziņā starp paziņojumu par iebildumiem, kas izdots atbilstoši EOTK līguma sistēmai, un paziņojumu par iebildumiem, kas izdots saskaņā ar Regulām Nr. 17 un Nr. 1/2003. Līdz ar to nebija jānosūta jauns paziņojums par iebildumiem.
34 Šajā saistībā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 73. punktā pamatoti ir atsaukusies uz 2002. gada 15. oktobra spriedumu Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija (C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582), kurā ir atgādināts, ka Savienības tiesību akta atcelšana obligāti neietekmē sagatavošanas aktus un atceltā akta aizstāšanai paredzētā procedūra principā var tikt atsākta tieši tajā posmā, kad ir pieļauts pārkāpums.
35 Proti, kā pārsūdzētā sprieduma 115. punktā ir konstatējusi Vispārējā tiesa, 2002. gada lēmums tika atcelts tādēļ, ka Komisijas kompetencē nebija tā pieņemšana, pamatojoties uz EOTK līguma noteikumiem, kas vairs nebija spēkā šā lēmuma pieņemšanas datumā, un tādēļ pārkāpums ir noticis tieši šajā datumā. Līdz ar to šī atcelšana neietekmē paziņojumu par iebildumiem, ne arī paziņojumu par papildu iebildumiem.
36 Pretēji Riva apgalvotajam – šā sprieduma 34. punktā minētā judikatūra nav kļuvusi nepiemērojama tādēļ, ka Komisijas 2002. gada lēmumā pieļautās kļūdas būtu ietekmējušas pārkāpuma būtību, tostarp konkrētā ģeogrāfiskā tirgus noteikšanu, lex mitior principa piemērošanu, kā arī naudas soda apmēra aprēķināšanu. Proti, lai gan Komisija šo lēmumu balstīja uz nepareizu juridisko pamatu, proti, EOTKL 65. panta 4. un 5. punktu, tomēr šī iestāde – kā ir konstatējusi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 18. un 119. punktā – paziņojumā par papildu iebildumiem, kas balstīts uz Regulas Nr. 17 19. panta 1. punktu, ir informējusi Riva par sekām, kādas tā sagaida, beidzoties EOTK līguma darbībai, un Riva bija iespēja norādīt savus apsvērumus šajā jautājumā.
37 Turklāt nav apstrīdēts, ka minētās sekas nekādi nav mainījušās tādēļ, ka tika atcelta Regula Nr. 17 un stājās spēkā Regula Nr. 1/2003, kuras noteiktas normas ir apstrīdētā lēmuma juridiskais pamats. Katrā ziņā, kā secinājumu 50. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, Regulas Nr. 1/2003 34. panta 2. punktā un Regulas Nr. 773/2004 19. pantā – kā pārejas noteikumos – ir paredzēts, ka procesuāli akti un pasākumi, kas ir īstenoti attiecīgi saskaņā ar Regulu Nr. 17 un Regulu Nr. 2842/98, saglabā savas sekas pirmo minēto regulu piemērošanas vajadzībām.
38 Līdz ar to Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 124. punktā nospriežot, ka Komisijai nebija pienākuma izdot jaunu paziņojumu par iebildumiem, nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
39 Tomēr, kā secinājumu 55. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, saskaņā ar Regulas Nr. 773/2004 12. pantu Komisijai tiem lietas dalībniekiem, kuriem tā ir adresējusi paziņojumu par iebildumiem, ir jādod iespēja sīkāk izklāstīt savus argumentus uzklausīšanas laikā, ja tie to lūdz savos rakstveida apsvērumos. Līdz ar to, tā kā 2002. gada lēmuma atcelšana – kā izriet no šā sprieduma 35. punkta – nav ietekmējusi paziņojumu par iebildumiem un paziņojumu par papildu iebildumiem, ir jāizvērtē, vai Komisija ir devusi attiecīgajiem lietas dalībniekiem iespēju sīkāk izklāstīt savus argumentus uzklausīšanas laikā, kas būtu sarīkota atbilstoši Regulu Nr. 1/2003 un Nr. 773/2004 procesuālajām prasībām, kā tas tai bija jādara.
40 Šajā saistībā ir jāatgādina, ka atbilstoši procesuālajai sistēmai, kas izveidota ar Regulu Nr. 1/2003 un kas paskaidrota Regulā Nr. 773/2004, pēdējās minētās regulas 14. panta 3. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstu konkurences iestādes tiek aicinātas piedalīties uzklausīšanā, kas notiek pēc paziņojuma par iebildumiem izsniegšanas pēc tā adresātu pieprasījuma.
41 Runājot par uzklausīšanas sēdēm, kas notikušas 2002. gadā, dalībvalstu pārstāvji nav piedalījušies 2002. gada 13. jūnijā rīkotajā uzklausīšanā, jo šāda dalība nebija paredzēta tobrīd spēkā esošajā EOTK līgumā. Nav strīda par to, ka šī uzklausīšana attiecās uz lietas būtību, proti, rīcību, ko Komisija pārmeta paziņojuma par iebildumiem adresātiem uzņēmumiem. Tas tostarp izriet no apstrīdētā lēmuma 379.–382. punkta un ir apstiprināts Vispārējās tiesas 2014. gada 9. decembra sprieduma Alfa Acciai/Komisija (T‑85/10, nav publicēts, EU:T:2014:1037), kā arī 2014. gada 9. decembra sprieduma Ferriera Valsabbia un Valsabbia Investimenti/Komisija (T‑92/10, nav publicēts, EU:T:2014:1032) 148. punktā.
42 Turpretī 2002. gada 30. septembra uzklausīšana, uz kuru dalībvalstu pārstāvji tika uzaicināti atbilstoši tolaik piemērojamajiem EK līguma noteikumiem, it īpaši saskaņā ar Regulas Nr. 2842/98 11. panta 2. punktu, attiecās uz paziņojuma par papildu iebildumiem priekšmetu, proti, uz EOTK līguma darbības beigu tiesiskajām sekām saistībā ar procesa turpināšanu. Tas izriet, pirmkārt, no šī paziņojuma, kurā tā adresāti ir skaidri aicināti paziņot savu viedokli par minētajiem papildu iebildumiem. Otrkārt, Komisija apstrīdētā lēmuma 382. punktā ir norādījusi, ka tā neuzskata par vajadzīgu atkārtoti rīkot 2002. gada 13. jūnija uzklausīšanu, piemērojot Regulu Nr. 17 un Nr. 1/2003 noteikumus, jo šī uzklausīšana, kurā dalībvalstu pārstāvji nebija piedalījušies, tika veikta atbilstoši šajā datumā spēkā esošajiem EOTK līguma noteikumiem. Turklāt lietām no C‑85/15 P līdz C‑89/15 P kopīgajā tiesas sēdē Komisija, atbildot uz Tiesas jautājumu, apstiprināja, ka paziņojums par papildu iebildumiem neattiecās ne uz faktiem, ne uz pierādījumiem, kas ir procesa priekšmets.
43 No minētā izriet, ka šajā lietā dalībvalstu pārstāvji nav piedalījušies uzklausīšanā par lietu būtību, bet ir piedalījušies tikai uzklausīšanā par EOTK līguma darbības izbeigšanās tiesiskajām sekām.
44 Saskaņā ar judikatūru, kas atgādināta šā sprieduma 28. un 29. punktā, ja lēmums ir pieņemts, pamatojoties uz Regulu Nr. 1/2003, procesam, kura beigās tiek pieņemts šis lēmums, ir jāatbilst šajā regulā paredzētajiem procesuālajiem noteikumiem, pat ja tas ir sācies pirms tās stāšanās spēkā.
45 Līdz ar to, pirms pieņemt apstrīdēto lēmumu, Komisijai, piemērojot Regulas Nr. 773/2004 12. un 14. pantu, bija jādod lietas dalībniekiem iespēja sīki izklāstīt savus argumentus uzklausīšanas laikā, uz kuru tā būtu uzaicinājusi dalībvalstu konkurences iestādes. Tādēļ nevar tikt uzskatīts, ka 2002. gada 13. jūnija uzklausīšana par lietas būtību ir atbildusi procesuālajām prasībām, kas attiecas uz lēmuma pieņemšanu, pamatojoties uz Regulu Nr. 1/2003.
46 Līdz ar to Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 124. punktā nospriežot, ka Komisijai nebija pienākuma pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas rīkot jaunu uzklausīšanu, jo attiecīgajiem uzņēmumiem jau ir bijusi iespēja sniegt mutvārdu apsvērumus 2002. gada 13. jūnija un 30. septembra uzklausīšanu laikā, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
47 Kā secinājumu 56. un 57. punktā ir uzsvēris ģenerāladvokāts, ņemot vērā pēc attiecīgo lietas dalībnieku pieprasījuma sarīkotās uzklausīšanas, uz kuru saskaņā ar Regulas Nr. 773/2004 14. panta 3. punktu tiek uzaicinātas dalībvalstu konkurences iestādes, satura nozīmi procedūrās, kas paredzētas Regulās Nr. 1/2003 un Nr. 773/2004, šādas uzklausīšanas nerīkošana ir būtisku procedūras noteikumu pārkāpums.
48 Tā kā Regulā Nr. 773/2004 paredzētās tiesības uz šādu uzklausīšanu nav tikušas ievērotas, uzņēmumam, kura tiesības tādējādi ir tikušas pārkāptas, nav jāpierāda, ka šis pārkāpums tam nelabvēlīgi varēja ietekmēt procedūras norisi un apstrīdētā lēmuma saturu.
49 Tādējādi minētajā procedūrā noteikti ir pieļauts pārkāpums, neatkarīgi no iespējamām Riva nelabvēlīgajām sekām, kas būtu varējušas izrietēt no šāda pārkāpuma (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 6. novembris, Komisija/Éditions Odile Jacob, C‑553/10 P un C‑554/10 P, EU:C:2012:682, 46.–52. punkts, kā arī 2016. gada 9. jūnijs, CEPSA/Komisija, C‑608/13 P, EU:C:2016:414, 36. punkts).
50 No iepriekš minētā izriet, ka pirmais Riva izvirzītais pamats ir jāpieņem un tādēļ jāatceļ pārsūdzētais spriedums, un pārējie apelācijas pamati nav jāizvērtē.
Par lūgumu pieņemt blakuslēmumu
Lietas dalībnieku argumenti
51 Ar lūgumu pieņemt blakuslēmumu Riva lūdz Tiesu atzīt, ka Vispārējā tiesa savā tiesvedībā ir pārkāpusi Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta otro daļu un Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 1. punktu, jo šajā tiesvedībā neesot ievērots saprātīga tiesvedības ilguma princips, kas esot tādas tiesību normas pietiekami būtisks pārkāpums, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām.
52 Šajā saistībā Riva norāda, ka tiesvedība Vispārējā tiesā ir ilgusi piecus gadus, no kuriem trīs gadi un divi mēneši ir pagājuši no rakstveida procesa līdz tiesvedības mutvārdu daļas sākšanai. Šis ilgums neesot attaisnots ar lietas apstākļiem. Proti, Riva izvirzītie pamati neesot bijuši pārmērīgi sarežģīti un neesot traucējuši tiesnesim referentam paveikt savu darbu īsākā laika sprīdī. Vispārējās tiesas inerce neesot izskaidrojama ar organizatorisko vai pierādījumu savākšanas pasākumu veikšanu, nedz arī ar kādiem pēkšņiem procesuāliem pavērsieniem. Riva ar savu rīcību neesot palēninājusi lietas izskatīšanu.
53 Komisija lūdz noraidīt Riva lūgumu.
Tiesas vērtējums
54 Runājot par Riva lūgumu, lai Tiesa konstatētu Pamattiesību hartas 47. panta otrās daļas pārkāpumu, ir jāatgādina, ka sankcija par to, ka Eiropas Savienības tiesa nav pildījusi savu no šīs tiesību normas izrietošo pienākumu izskatīt tai iesniegtās lietas saprātīgā termiņā, ir jānosaka prasības par zaudējumu atlīdzību Vispārējā tiesā ietvaros, jo tas ir efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis. Tādējādi prasība atlīdzināt kaitējumu, kas radies tādēļ, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi saprātīgu lietas izskatīšanas termiņu, nevar tikt celta tieši Tiesā apelācijas ietvaros, bet tā ir jāceļ pašā Vispārējā tiesā. Vispārējai tiesai, kurai ir attiecīgā kompetence atbilstoši LESD 256. panta 1. punktam un kurā ir celta šāda prasība, par šādu prasību ir jālemj iztiesāšanas sastāvā, kas ir atšķirīgs no tā, kādā tika izskatīta lieta, kuras izskatīšanas ilgums tiek kritizēts (spriedums, 2016. gada 9. jūnijs, Repsol Lubricantes y Especialidades u.c./Komisija, C‑617/13 P, EU:C:2016:416, 98. un 99. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
55 Līdz ar to Riva lūgums pieņemt blakuslēmumu ir jānoraida.
Par prasību Vispārējā tiesa
56 Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu, ja apelācijas sūdzība ir pamatota, Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu. Tā var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja strīds ir izskatāmā stāvoklī.
57 Šajā gadījumā Tiesas rīcībā ir nepieciešamie elementi, lai pieņemtu galīgo lēmumu attiecībā uz Vispārējā tiesā iesniegto Riva prasību atcelt apstrīdēto lēmumu.
58 Šajā ziņā pietiek norādīt, ka šī sprieduma 24.–49. punktā izklāstīto iemeslu dēļ apstrīdētais lēmums, ciktāl tas attiecas uz Riva, ir jāatceļ būtisku procedūras noteikumu pārkāpuma dēļ.
Par tiesāšanās izdevumiem
59 Atbilstoši Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.
60 Atbilstoši šā reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā saskaņā ar minētā reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Riva spriedums apelācijas tiesvedībā ir labvēlīgs un Vispārējā tiesā celtā prasība tika apmierināta, tad saskaņā ar Riva prasījumiem Komisijai ir jāpiespriež segt savus un atlīdzināt Riva tiesāšanās izdevumus gan pirmajā instancē, gan apelācijas tiesvedībā.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež:
1) atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2014. gada 9. decembra spriedumu lietā Riva Fire/Komisija (T‑83/10, nav publicēts, EU:T:2014:1034);
2) atcelt Komisijas 2009. gada 30. septembra lēmumu C(2009) 7492, galīgā redakcija, par EOTKL 65. panta pārkāpumu (COMP/37.956 – Betona stiegras – atkārtota pieņemšana), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas 2009. gada 8. decembra lēmumu C(2009) 9912, galīgā redakcija, ciktāl tas attiecas uz Riva Fire SpA;
3) Eiropas Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina Riva Fire SpA tiesāšanās izdevumus, kuri radušies gan tiesvedībā pirmajā instancē, gan šajā apelācijas tiesvedībā.
[Paraksti]