TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta)
2017. gada 21. septembrī (*)
Apelācija – Aizliegtas vienošanās – Itālijas betona stiegru ražotāji – Cenu noteikšana, kā arī ražošanas un pārdošanas ierobežošana un kontrole – EOTKL 65. panta pārkāpums – Sākotnējā lēmuma atcelšana Eiropas Savienības Vispārējā tiesā – Lēmums, kas atkārtoti pieņemts, pamatojoties uz Regulu (EK) Nr. 1/2003 – Jauna paziņojuma par iebildumiem neizdošana – Uzklausīšanas nerīkošana pēc sākotnējā lēmuma atcelšanas – Termiņi tiesvedībā Vispārējā tiesā
Lieta C‑85/15 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2015. gada 19. februārī iesniedza
Feralpi Holding SpA, reģistrēta Brešā (Itālija), ko pārstāv G. M. Roberti un I. Perego, avvocati,
apelācijas sūdzības iesniedzēja,
otra lietas dalībniece –
Eiropas Komisija, ko pārstāv L. Malferrari un P. Rossi, pārstāvji, kuriem palīdz M. Moretto, avvocato, kas norādīja adresi Luksemburgā,
atbildētāja pirmajā instancē.
TIESA (devītā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs E. Juhāss [E. Juhász], tiesneši K. Vajda [C. Vajda] (referents) un K. Likurgs [C. Lycourgos],
ģenerāladvokāts N. Vāls [N. Wahl],
sekretāre V. Džakobo-Peironnela [V. Giacobbo-Peyronnel], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2016. gada 20. oktobra tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2016. gada 8. decembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar apelācijas sūdzību Feralpi Holding SpA (turpmāk tekstā – “Feralpi”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2014. gada 9. decembra spriedumu Feralpi/Komisija (T‑70/10, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2014:1031), ar kuru šī tiesa noraidīja tās prasību atcelt Komisijas 2009. gada 30. septembra lēmumu C(2009) 7492, galīgā redakcija, par EOTKL 65. panta pārkāpumu (COMP/37.956 – Betona stiegras – atkārtota pieņemšana; turpmāk tekstā – “2009. gada 30. septembra lēmums”), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas 2009. gada 8. decembra lēmumu C(2009) 9912, galīgā redakcija (turpmāk tekstā – “lēmums par grozījumiem”), (2009. gada 30. septembra lēmums, kurā ar lēmumu par grozījumiem ir izdarīti grozījumi, turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
Tiesvedības priekšvēsture un apstrīdētais lēmums
2 Tiesvedības priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 16.–21. punktā.
“16 No 2000. gada oktobra līdz decembrim Komisija saskaņā ar EOTKL 47. pantu veica pārbaudes Itālijas uzņēmumos, kas ražo betona stiegras, un Itālijas melnās metalurģijas uzņēmumu apvienībā [Federacciai]. Tāpat tā saskaņā ar EOTKL 47. pantu tiem nosūtīja informācijas pieprasījumus.
17. 2002. gada 26. martā Komisija uzsāka administratīvo procesu un izvirzīja iebildumus saskaņā ar EOTKL 36. pantu (turpmāk tekstā – “paziņojums par iebildumiem”). [Feralpi] iesniedza rakstveida apsvērumus par paziņojumu par iebildumiem. 2002. gada 13. jūnijā notika uzklausīšana.
18. 2002. gada 12. augustā Komisija izvirzīja papildu iebildumus, kas bija adresēti [..] paziņojuma par iebildumiem adresātēm (turpmāk tekstā – “paziņojums par papildu iebildumiem”). Paziņojumā par papildu iebildumiem, kas balstīts uz Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17, Pirmā Regula par [EKL 81. un 82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.), 19. panta 1. punktu, Komisija izskaidroja savu nostāju attiecībā uz procedūras turpināšanu pēc EOTK līguma darbības beigām. Attiecīgajiem uzņēmumiem tika piešķirts termiņš apsvērumu iesniegšanai, un otrā uzklausīšana, klātesot dalībvalstu pārstāvjiem, notika 2002. gada 30. septembrī. [Feralpi] atbildēja uz paziņojumu par papildu iebildumiem 2002. gada 13. septembrī.
19. Procesa beigās Komisija pieņēma 2002. gada 17. decembra Lēmumu C(2002) 5087, galīgā redakcija, par EOTKL 65. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/37.956 – Betona stiegras) (turpmāk tekstā – “2002. gada lēmums”), kurā tā konstatēja, ka uzņēmumi, kuriem tas ir adresēts, ir īstenojuši vienotu, sarežģītu un ilgstošu tādu aizliegto vienošanos Itālijas betona stiegru stieņos vai ruļļos tirgū, kuras mērķis vai sekas bija cenu noteikšana un kuru dēļ tāpat notika saskaņota ražošanas vai pārdošanas ierobežošana vai kontrolēšana, kas ir pretrunā EOTKL 65. panta 1. punktam. Komisija šajā lēmumā uzlika [Feralpi] naudas sodu 10,25 miljonu euro apmērā.
20. 2003. gada 4. martā [Feralpi] par 2002. gada lēmumu cēla prasību Vispārējā tiesā. Ar 2007. gada 25. oktobra spriedumu Feralpi Siderurgica/Komisija (T‑77/03, [nav publicēts, EU:T:2007:319]) Vispārējā tiesa atcēla 2002. gada lēmumu. Vispārējā tiesa norādīja, ka, ņemot vērā tostarp to, ka 2002. gada lēmumā nebija nekādas atsauces uz Regulas Nr. 17 3. pantu un 15. panta 2. punktu, šis lēmums bija balstīts tikai uz EOTKL 65. panta 4. un 5. punktu [..]. Tā kā šīs tiesību normas zaudēja spēku 2002. gada 23. jūlijā, Komisija vairs nevarēja smelties kompetenci no tām, lai konstatētu EOTKL 65. panta 1. punkta pārkāpumu un uzliktu naudas sodu uzņēmumiem, kas piedalījušies minētajā pārkāpumā, jo tās nebija spēkā 2002. gada lēmuma pieņemšanas brīdī.
21. Ar 2008. gada 30. jūnija vēstuli Komisija informēja [Feralpi] un pārējos attiecīgos uzņēmumus par savu nodomu atkārtoti pieņemt lēmumu, grozot juridisko pamatu salīdzinājumā ar to, kuru tā bija izvēlējusies 2002. gada lēmumam. Komisija turklāt precizēja, ka, ņemot vērā [2007. gada 25. oktobra] sprieduma Feralpi Siderurgica/Komisija [(T‑77/03, nav publicēts, EU:T:2007:319)] ierobežoto piemērojamību, atkārtoti pieņemtais lēmums tiks balstīts uz paziņojumā par iebildumiem un paziņojumā par papildu iebildumiem sniegtajiem pierādījumiem. Attiecīgajiem uzņēmumiem tika noteikts termiņš, lai iesniegtu savus apsvērumus [..]. Feralpi uz šo vēstuli atbildēja 2008. gada 31. jūlijā. Pēc 2008. gada 30. jūnija vēstules tika nosūtīti vairāki lūgumi sniegt informāciju, kurus [Feralpi] izpildīja.”
3 2009. gada 30. septembra lēmumā Komisija tostarp uzskatīja, ka Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā tai ir ļauts pēc 2002. gada 23. jūlija konstatēt un uzlikt sodu par aizliegto vienošanos īstenošanu nozarēs, kas ietilpst EOTK līguma piemērošanas jomā ratione materiae un ratione temporis. Tā norādīja, ka šis lēmums tika pieņemts atbilstoši EK līguma, kā arī minētās regulas procesuālajiem noteikumiem un ka materiāltiesiskās tiesību normas, kas vairs nebija spēkā akta pieņemšanas datumā, varēja tikt piemērotas atbilstoši principiem, kas reglamentē noteikumu pēctecību laikā, ar nosacījumu, ka tiek piemērots vispārējais lex mitior princips.
4 Minētā lēmuma 1. pantā tostarp ir noteikts, ka, laikā no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gada 27. jūnijam piedaloties tāda turpināta nolīguma īstenošanā un/vai saskaņotās darbībās saistībā ar betona stiegrām stieņos vai ruļļos, kuru mērķis un/vai sekas bija cenu noteikšana un ražošanas vai pārdošanas kopējā tirgū ierobežošana un/vai kontrolēšana, Feralpi ir pārkāpusi EOTKL 65. panta 1. punktu. Komisija šā paša lēmuma 2. pantā uzlika Feralpi naudas sodu 10,25 miljonu euro apmērā.
5 Ar 2009. gada 20. un 23. novembrī nosūtītajām vēstulēm 8 no 11 sabiedrībām, kurām bija adresēts 2009. gada 30. septembra lēmums, tostarp Feralpi, norādīja Komisijai, ka šā lēmuma, kāds tas ticis paziņots adresātiem, pielikumā nebija iekļautas tabulas, kurās būtu atspoguļotas cenu izmaiņas.
6 2009. gada 8. decembrī Komisija pieņēma lēmumu par grozījumiem, kura pielikumā tika iekļautas trūkstošās tabulas un kurā bija labotas numurētās atsauces uz šīm tabulām 8 zemsvītras piezīmēs.
Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
7 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 19. februārī, Feralpi cēla prasību, kas vērsta uz to, lai, pirmkārt, Vispārējā tiesa uzdotu veikt vajadzīgos pasākumus, lai pārbaudītu koleģialitātes principa ievērošanu apstrīdētā lēmuma pieņemšanas procedūrā, un, otrkārt, šis lēmums tiktu atcelts.
8 Savas prasības pamatojumam Feralpi izvirzīja septiņus pamatus par, pirmkārt, pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un koleģialitātes principa pārkāpumu, kā arī kļūdu 2002. gada lēmuma atkārtotas pieņemšanas procedūrā, otrkārt, apstrīdētā lēmuma juridiskā pamata nepiemērotību, treškārt, tiesību uz aizstāvību un labas pārvaldības, samērīguma un pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principa pārkāpumu, ceturtkārt, kritēriju atzīšanai par vainojamu neievērošanu, faktu kļūdainu vērtējumu un izmeklēšanas un pamatojuma neesamību, piektkārt, konkrētā tirgus kļūdainu noteikšanu, sestkārt, faktu kļūdainu vērtējumu, EOTKL 65. panta pārkāpumu, nediskriminācijas principa un LESD 296. panta pārkāpumu un, septītkārt, kļūdainu naudas soda apmēra noteikšanu.
9 Vispārējā tiesa ar pārsūdzēto spriedumu noraidīja Feralpi prasību.
Lietas dalībnieku prasījumi Tiesā
10 Apelācijas sūdzībā Feralpi prasījumi Tiesai ir šādi:
– pilnībā vai daļēji atcelt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl tajā ir noraidīta Feralpi lietā T‑70/10 celtā prasība, un līdz ar to:
– pilnībā vai daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu;
– un/vai atcelt vai vismaz samazināt Feralpi apstrīdētajā lēmumā uzlikto naudas sodu;
– pakārtoti, pilnībā vai daļēji atcelt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl tajā ir noraidīta Feralpi lietā T‑70/10 celtā prasība, un nodot lietu atkārtotai izskatīšanai Vispārējā tiesā, lai tā lemtu par lietu pēc būtības, ņemot vērā Tiesas sniegtos norādījumus;
– katrā ziņā tiesvedības Vispārējā tiesā pārmērīgā ilguma dēļ samazināt apstrīdētajā lēmumā Feralpi uzliktā naudas soda apmēru, un
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.
11 Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:
– noraidīt apelācijas sūdzību, un
– piespriest Feralpi atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Par lūgumu atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu
12 Tiesvedības mutvārdu daļa tika pabeigta 2016. gada 8. decembrī pēc ģenerāladvokāta secinājumu nolasīšanas. Ar 2017. gada 27. janvāra vēstuli, kas tajā pašā dienā iesniegta Tiesas kancelejā, Komisija lūdza Tiesu izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu un pievienot lietas materiāliem faktiskos apstākļus, kas izklāstīti tās lūgumā, kā arī tā pielikumā esošos dokumentus.
13 Šī lūguma pamatojumam Komisija būtībā apgalvoja, ka Tiesai nav pietiekami izskaidroti faktiskie apstākļi, kas attiecas uz uzklausīšanu 2002. gada 13. jūnijā un 30. septembrī, uz kuriem ģenerāladvokāts ir balstījis savus secinājumus, jo lietas dalībnieki neesot konkrēti apsprieduši šos apstākļus.
14 Tiesas Reglamenta 83. pantā Tiesai jebkurā brīdī ir atļauts pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu, tostarp, ja lieta ir jāizskata, pamatojoties uz kādu tiesību argumentu, kuru lietas dalībnieki nav apsprieduši.
15 Tomēr ir jāatgādina, ka apelācijas priekšmets principā ir noteikts ar lietas dalībnieku izvirzītajiem pamatiem un argumentiem. Šajā lietā lietas dalībniekiem ir bijusi iespēja pietiekami apspriest šos pamatus un argumentus savos procesuālajos rakstos un kopējā 2016. gada 20. oktobra tiesas sēdē lietās no C‑85/15 P līdz C‑89/15 P.
16 Līdz ar to Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, uzskata, ka nav pamata izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu.
Par apelācijas sūdzību
17 Savas apelācijas sūdzības pamatojumam Feralpi izvirza sešus pamatus par, pirmkārt, koleģialitātes principa pārkāpumu, otrkārt, tiesību uz aizstāvību, 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta, Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regulas (EK) Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar [LESD 101. un 102]. pantu, ko vada Komisija (OV 2004, L 123, 18. lpp.), 10. panta pārkāpumu, kā arī par pamatojuma neesamību, treškārt, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. panta pārkāpumu pārmērīga administratīvā procesa ilguma dēļ, kā arī pamatojuma neesamību, ceturtkārt, EOTKL 65. panta 1. punkta, pierādīšanas pienākumu noteikšanas principa, nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu, kā arī faktu sagrozīšanu un pamatojuma neesamību, piektkārt, Regulas Nr. 1/2003 23. un 31. panta pārkāpumu, Pamatnostādņu sodanaudas noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.), vienlīdzīgas attieksmes principa un samērīguma principa pārkāpumu, kā arī pamatojuma neesamību, un, sestkārt, pārmērīgu tiesvedības ilgumu Vispārējā tiesā.
Par otro pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
18 Ar otro pamatu, kas ir jāizskata vispirms, Feralpi apgalvo, ka, uzskatot, ka nebija jāizdod jauns paziņojums par iebildumiem pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību, kas garantētas Regulas Nr. 773/2004 10. pantā. Tā kā ieinteresētajiem uzņēmumiem bija tiesības tikt uzklausītiem, kā ir apstiprināts Komisijas 2008. gada 30. jūnija vēstulē, kurā tie aicināti iesniegt savus apsvērumus, Komisijai esot bijuši jāīsteno visi Regulā Nr. 773/2004 paredzētie procesuālie posmi, proti, jauna paziņojuma par iebildumiem izsniegšana un iespējas šiem uzņēmumiem īstenot savas tiesības piekļūt lietas materiāliem nodrošināšana, kā arī pēc pieprasījuma saņemšanas – to tiesības tikt uzklausītiem nodrošināšana.
19 Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa pamatoti ir nospriedusi, ka, tā kā 2002. gada lēmuma tiesiskumu apdraudošais trūkums ir pieļauts šā lēmuma pieņemšanas datumā, sagatavojošo tiesību aktu spēkā esamība netika skarta un tādēļ saistībā ar šā lēmuma atcelšanu pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas nebija jāizdod jauns paziņojums par iebildumiem. Šī iestāde norāda, ka juridiskā pamata maiņa saistībā ar tās kompetenci uzlikt naudas sodus nekādi neesot ietekmējusi Feralpi nostāju un ka pēdējai minētajai esot bijusi iespēja, atbildot uz paziņojumu par papildu iebildumiem, norādīt savus apsvērumus gan par naudas soda augstāko apmēru, kuru Komisija varēja uzlikt, gan par juridisko pamatu, kas Komisijai to ļauj darīt.
20 Attiecībā uz 2008. gada 30. jūnija vēstuli Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 140. punktā esot atzinusi, ka šajā vēstulē ir precizēts, ka Komisija uzskata, ka jauns paziņojums par iebildumiem nav jāizdod. Turpretī tā neesot uzskatījusi, ka ar šo vēstuli tiek aizstāts paziņojums par iebildumiem pats par sevi. Vispārējā tiesa esot pamatoti uzskatījusi, ka, tā kā 2002. gada lēmuma atcelšana neskar paziņojuma par iebildumiem un paziņojuma par papildu iebildumiem, par kuriem attiecīgie uzņēmumi jau ir varējuši izteikties, spēkā esamību, Komisija minētajā vēstulē varēja vien informēt tos par savu nodomu atkārtoti pieņemt šo lēmumu ar jaunu juridisko pamatu.
21 Turklāt 2002. gada 15. oktobra spriedumam Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija (C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582), ko ir minējusi Vispārējā tiesa, esot nozīme šajā lietā, jo lieta, kurā ticis pasludināts šis spriedums, attiecās uz procesuāla trūkuma atklāšanu, kas pieļauts attiecīgā lēmuma pieņemšanas posmā, un tā dēļ procesuālie akti netika atzīti par spēkā neesošiem.
22 Komisija arī apgalvo, ka paziņojums par papildu iebildumiem ir spēkā. Kā pārsūdzētā sprieduma 135. punktā esot nospriedusi Vispārējā tiesa, paziņojums par papildu iebildumiem esot balstīts uz atbilstošajiem EK līguma procesuālajiem noteikumiem, kas tolaik bija spēkā, un tādēļ tā spēkā esamību neesot ietekmējusi 2002. gada lēmuma atcelšana.
Tiesas vērtējums
23 Feralpi būtībā pārmet Vispārējai tiesai to, ka tā nav nospriedusi, ka Komisija nebija izpildījusi savu pienākumu ievērot visus Regulā Nr. 773/2004 paredzētos procesuālos posmus, tostarp jauna paziņojuma par iebildumiem izsniegšanu attiecīgajiem uzņēmumiem saskaņā ar šīs regulas 10. pantu, kā arī iespējas nesniegšanu Feralpi īstenot savas tiesības tikt uzklausītai, piedaloties dalībvalstu konkurences iestādēm, pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.
24 Šajā saistībā ir jāatgādina, ka tās procedūras ietvaros, kuras beigās tika pieņemts 2002. gada lēmums, Komisija 2002. gada 26. martā attiecīgajiem uzņēmumiem, tostarp Feralpi, nosūtīja paziņojumu par iebildumiem atbilstoši EOTKL 36. pantam. Ar šo paziņojumu saistītā uzklausīšana notika 2002. gada 13. jūnijā. Pēc EOTK līguma darbības izbeigšanās Komisija, pamatojoties uz Regulas Nr. 17 19. panta 1. punktu, 2002. gada 12. augustā minētajiem uzņēmumiem nosūtīja paziņojumu par papildu iebildumiem, kurā tā izskaidroja savu nostāju saistībā ar šo juridiskā pamata grozīšanu un aicināja šos uzņēmumus paziņot savus uzskatus par minētajiem papildu iebildumiem. Uzklausīšana notika 2002. gada 30. septembrī, piedaloties dalībvalstu pārstāvjiem.
25 Pēc 2002. gada lēmuma atcelšanas Komisija ar 2008. gada 30. jūnija vēstuli informēja Feralpi un citus attiecīgos uzņēmumus par savu nodomu atkārtoti pieņemt šo lēmumu, pamatojoties uz Regulu Nr. 1/2003 kā juridisko pamatu, atbilstoši šajā regulā paredzētajiem procesuālajiem noteikumiem.
26 Ņemot vērā šo procesuālo norisi, ir jāpārbauda, vai, pretēji tam, ko pārsūdzētā sprieduma 142. punktā ir nospriedusi Vispārējā tiesa, Komisijai pēc 2002. gada lēmuma atcelšanas bija pienākums atkārtoti uzsākt procesu un izdot jaunu paziņojumu par iebildumiem, kā arī organizēt jaunu uzklausīšanu.
27 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru procesuālās tiesību normas parasti ir jāpiemēro kopš datuma, kad tās stājas spēkā (spriedumi, 2011. gada 29. marts, ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., C‑201/09 P un C‑216/09 P, EU:C:2011:190, 75. punkts un tajā minētā judikatūra; 2011. gada 29. marts, ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, C‑352/09 P, EU:C:2011:191, 88. punkts, kā arī 2012. gada 11. decembris, Komisija/Spānija, C‑610/10, EU:C:2012:781, 45. punkts), pat procesā, kas ir uzsākts pirms šī datuma, bet kas turpinās pēc tā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 11. decembris, Komisija/Spānija, C‑610/10, EU:C:2012:781, 47. punkts).
28 Šajā lietā, tā kā apstrīdētais lēmums tika pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punktu un 23. panta 2. punktu, process, kura beigās tika pieņemts šis lēmums, bija jāveic saskaņā ar šo regulu, kā arī Regulu Nr. 773/2004, kas ir Regulas Nr. 1/2003 juridiskais pamats (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 29. marts, ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, C‑352/09 P, EU:C:2011:191, 90. punkts), lai gan šis process tika uzsākts, pirms Regula Nr. 1/2003 stājās spēkā.
29 Regulas Nr. 773/2004 10. panta 1. un 2. punktā, lasot tos kopsakarā ar Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punktu, ar ko tas tiek īstenots, ir paredzēts, ka pirms lēmuma pieņemšanas, tostarp saskaņā ar šīs pēdējās minētās regulas 7. pantu, Komisijai ir jānosūta attiecīgajiem lietas dalībniekiem paziņojums par iebildumiem, lai tie varētu paziņot savu viedokli tās noteiktajā termiņā.
30 Tomēr, kā pārsūdzētā sprieduma 136. un 137. punktā būtībā ir norādījusi Vispārējā tiesa, šajā gadījumā Komisija jau bija nosūtījusi attiecīgajiem uzņēmumiem paziņojumu par iebildumiem un paziņojumu par papildu iebildumiem un attiecībā pret šiem paziņojumiem apstrīdētajā lēmumā pret Feralpi netika izvirzīti jauni fakti, ne arī būtiski mainīti pierādījumi par pārmestajiem pārkāpumiem. Turklāt, kā secinājumu 53. punktā ir uzsvēris ģenerāladvokāts, nav nekādas lielas atšķirības satura ziņā starp paziņojumu par iebildumiem, kas izdots atbilstoši EOTK līguma sistēmai, un paziņojumu par iebildumiem, kas izdots saskaņā ar Regulām Nr. 17 un Nr. 1/2003. Līdz ar to nebija jānosūta jauns paziņojums par iebildumiem.
31 Šajā saistībā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 73. punktā pamatoti ir atsaukusies uz 2002. gada 15. oktobra spriedumu Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija (C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582), kurā ir atgādināts, ka Savienības tiesību akta atcelšana obligāti neietekmē sagatavošanas aktus un atceltā akta aizstāšanai paredzētā procedūra principā var tikt atsākta tieši tajā posmā, kad ir pieļauts pārkāpums.
32 Proti, kā pārsūdzētā sprieduma 134. punktā ir konstatējusi Vispārējā tiesa, 2002. gada lēmums tika atcelts tādēļ, ka Komisijas kompetencē nebija tā pieņemšana, pamatojoties uz EOTK līguma noteikumiem, kas vairs nebija spēkā šā lēmuma pieņemšanas datumā, un tādēļ pārkāpums ir noticis tieši šajā datumā. Līdz ar to šī atcelšana neietekmē paziņojumu par iebildumiem, ne arī paziņojumu par papildu iebildumiem.
33 Pretēji Feralpi apgalvotajam – šā sprieduma 31. punktā minētā judikatūra nav kļuvusi nepiemērojama šajā lietā tā juridiskā pamata maiņas dēļ, ar kuru tika pieņemti grozījumi, jo šīs juridiskā pamata maiņas sekas jau tika paredzētas sagatavošanas tiesību normās. Proti, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 18. un 138. punkta, Komisija, pamatojoties uz Regulas Nr. 17 19. panta 1. punktu, paziņojumā par papildu iebildumiem informēja Feralpi par sekām, kādas tā sagaida, beidzoties EOTK līguma darbībai, un Feralpi bija iespēja norādīt savus apsvērumus šajā jautājumā.
34 Turklāt nav apstrīdēts, ka šīs sekas nekādi nav mainījušās tādēļ, ka tika atcelta Regula Nr. 17 un stājās spēkā Regula Nr. 1/2003, kuras noteiktas normas ir apstrīdētā lēmuma juridiskais pamats. Katrā ziņā, kā secinājumu 50. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, Regulas Nr. 1/2003 34. panta 2. punktā un Regulas Nr. 773/2004 19. pantā – kā pārejas noteikumos – ir paredzēts, ka procesuāli akti un pasākumi, kas ir īstenoti attiecīgi saskaņā ar Regulu Nr. 17 un Komisijas 1998. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 2842/98 par pušu uzklausīšanu dažu procedūru gaitā saskaņā ar [EK līguma 81. un 82.] pantu (OV 1998, L 354, 18. lpp.), saglabā savas sekas pirmo minēto regulu piemērošanas vajadzībām.
35 Tāpat ir jānoraida Feralpi arguments, saskaņā ar kuru 2002. gada lēmuma atcelšana tā juridiskā pamata dēļ, uz ko tas ir balstīts, noteikti ir ietekmējusi tā juridiskā pamata izklāstu, ar kādu Komisija plānoja pieņemt šo lēmumu un kas tika norādīts paziņojumā par papildu iebildumiem. Proti, pietiek atgādināt, ka 2002. gada lēmums tika balstīts tikai uz EOTKL 65. panta 4. un 5. punktu, bet minētais paziņojums – uz Regulu Nr. 17.
36 Līdz ar to Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 142. punktā nospriežot, ka Komisijai nebija pienākuma izdot jaunu paziņojumu par iebildumiem, nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
37 Tomēr, kā secinājumu 55. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, saskaņā ar Regulas Nr. 773/2004 12. pantu Komisijai tiem lietas dalībniekiem, kuriem tā ir adresējusi paziņojumu par iebildumiem, ir jādod iespēja sīkāk izklāstīt savus argumentus uzklausīšanas laikā, ja tie to lūdz savos rakstveida apsvērumos. Līdz ar to, tā kā 2002. gada lēmuma atcelšana – kā izriet no šā sprieduma 32. punkta – nav ietekmējusi paziņojumu par iebildumiem un paziņojumu par papildu iebildumiem, ir jāizvērtē, vai Komisija ir devusi attiecīgajiem lietas dalībniekiem iespēju sīkāk izklāstīt savus argumentus uzklausīšanas laikā, kas būtu sarīkota atbilstoši Regulu Nr. 1/2003 un Nr. 773/2004 procesuālajām prasībām, kā tai tas bija jādara.
38 Šajā saistībā ir jāatgādina, ka atbilstoši procesuālajai sistēmai, kas izveidota ar Regulu Nr. 1/2003 un kas paskaidrota Regulā Nr. 773/2004, pēdējās minētās regulas 14. panta 3. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstu konkurences iestādes tiek aicinātas piedalīties uzklausīšanā, kas notiek pēc paziņojuma par iebildumiem izsniegšanas pēc tā adresātu pieprasījuma.
39 Runājot par uzklausīšanas sēdēm, kas notikušas 2002. gadā, dalībvalstu pārstāvji nav piedalījušies 2002. gada 13. jūnijā rīkotajā uzklausīšanā, jo šāda dalība nebija paredzēta tobrīd spēkā esošajā EOTK līgumā. Nav strīda par to, ka šī uzklausīšana attiecās uz lietas būtību, proti, rīcību, ko Komisija pārmeta paziņojuma par iebildumiem adresātiem uzņēmumiem. Tas tostarp izriet no apstrīdētā lēmuma 379.–382. punkta un ir apstiprināts Vispārējās tiesas 2014. gada 9. decembra sprieduma Alfa Acciai/Komisija (T‑85/10, nav publicēts, EU:T:2014:1037), kā arī 2014. gada 9. decembra sprieduma Ferriera Valsabbia un Valsabbia Investimenti/Komisija (T‑92/10, nav publicēts, EU:T:2014:1032) 148. punktā.
40 Turpretī 2002. gada 30. septembra uzklausīšana, uz kuru dalībvalstu pārstāvji tika uzaicināti atbilstoši tolaik piemērojamajiem EK līguma noteikumiem, it īpaši saskaņā ar Regulas Nr. 2842/98 11. panta 2. punktu, attiecās uz paziņojuma par papildu iebildumiem priekšmetu, proti, uz EOTK līguma darbības beigu tiesiskajām sekām saistībā ar procesa turpināšanu. Tas izriet, pirmkārt, no šī paziņojuma, kurā tā adresāti ir skaidri aicināti paziņot savu viedokli par minētajiem papildu iebildumiem. Otrkārt, Komisija apstrīdētā lēmuma 382. punktā ir norādījusi, ka tā neuzskata par vajadzīgu atkārtoti rīkot 2002. gada 13. jūnija uzklausīšanu, piemērojot Regulu Nr. 17 un Nr. 1/2003 noteikumus, jo šī uzklausīšana, kurā dalībvalstu pārstāvji nebija piedalījušies, tika veikta atbilstoši šajā datumā spēkā esošajiem EOTK līguma noteikumiem. Turklāt lietām no C‑85/15 P līdz C‑89/15 P kopīgajā tiesas sēdē Komisija, atbildot uz Tiesas jautājumu, apstiprināja, ka paziņojums par papildu iebildumiem neattiecās ne uz faktiem, ne uz pierādījumiem, kas bija procesa priekšmets.
41 No minētā izriet, ka šajā lietā dalībvalstu pārstāvji nav piedalījušies uzklausīšanā par lietas būtību, bet ir piedalījušies tikai uzklausīšanā par EOTK līguma darbības izbeigšanās tiesiskajām sekām.
42 Saskaņā ar judikatūru, kas atgādināta šā sprieduma 27. un 28. punktā, ja lēmums ir pieņemts, pamatojoties uz Regulu Nr. 1/2003, procesam, kura beigās tiek pieņemts šis lēmums, ir jāatbilst šajā regulā paredzētajiem procesuālajiem noteikumiem, pat ja tas ir sācies pirms tās stāšanās spēkā.
43 Līdz ar to, pirms pieņemt apstrīdēto lēmumu, Komisijai, piemērojot Regulas Nr. 773/2004 12. un 14. pantu, bija jādod lietas dalībniekiem iespēja izklāstīt savus argumentus uzklausīšanas laikā, uz kuru tā būtu uzaicinājusi dalībvalstu konkurences iestādes. Tādēļ nevar tikt uzskatīts, ka 2002. gada 13. jūnija uzklausīšana par lietas būtību ir atbildusi procesuālajām prasībām, kas attiecas uz lēmuma pieņemšanu, pamatojoties uz Regulu Nr. 1/2003.
44 Līdz ar to Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 142. punktā nospriežot, ka Komisijai nebija pienākuma pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas rīkot jaunu uzklausīšanu, jo attiecīgajiem uzņēmumiem jau ir bijusi iespēja sniegt mutvārdu apsvērumus 2002. gada 13. jūnija un 30. septembra uzklausīšanu laikā, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
45 Kā secinājumu 56. un 57. punktā ir uzsvēris ģenerāladvokāts, ņemot vērā pēc attiecīgo lietas dalībnieku pieprasījuma sarīkotās uzklausīšanas, uz kuru saskaņā ar Regulas Nr. 773/2004 14. panta 3. punktu tiek uzaicinātas dalībvalstu konkurences iestādes, satura nozīmi procedūrās, kas paredzētas Regulās Nr. 1/2003 un Nr. 773/2004, šādas uzklausīšanas nerīkošana ir būtisku procedūras noteikumu pārkāpums.
46 Tā kā Regulā Nr. 773/2004 paredzētās tiesības uz šādu uzklausīšanu nav tikušas ievērotas, uzņēmumam, kura tiesības tādējādi ir tikušas pārkāptas, nav jāpierāda, ka šis pārkāpums tam nelabvēlīgi varēja ietekmēt procedūras norisi un apstrīdētā lēmuma saturu.
47 Tādējādi minētajā procedūrā noteikti ir pieļauts pārkāpums, neatkarīgi no iespējamām Feralpi nelabvēlīgajām sekām, kas būtu varējušas izrietēt no šāda pārkāpuma (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 6. novembris, Komisija/Éditions Odile Jacob, C‑553/10 P un C‑554/10 P, EU:C:2012:682, 46.–52. punkts, kā arī 2016. gada 9. jūnijs, CEPSA/Komisija, C‑608/13 P, EU:C:2016:414, 36. punkts).
48 No iepriekš minētā izriet, ka otrais Feralpi izvirzītais pamats ir jāpieņem un tādēļ jāatceļ pārsūdzētais spriedums, un pirmais un trešais līdz piektais apelācijas pamats nav jāizvērtē.
Par sesto pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
49 Ar sesto pamatu Feralpi apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Hartas 47. pantā paredzētās tiesības tikt uzklausītai saprātīgā termiņā, jo tiesvedības ilgums Vispārējā tiesā ir bijis četri gadi un desmit mēneši, no kuriem laikposms no rakstveida procesa beigām līdz tiesas sēdei ir bijis trīs gadi un četri mēneši.
50 Runājot par lietas sarežģītību, Feralpi uzskata, ka Vispārējai tiesai, ņemot vērā it īpaši to, ka tiesnesis referents bija tas pats kas lietā, kurā pasludināts 2007. gada 25. oktobra spriedums Feralpi Siderurgica/Komisija (T‑77/03, nav publicēts, EU:T:2007:319), jau bija zināmi jautājumi, kas uzdoti lietā, kurā pasludināts pārsūdzētais spriedums, ka Feralpi izvirzītie pamati nebija īpaši sarežģītas pakāpes, ka deviņas prasības par apstrīdēto lēmumu bija balstītas uz pamatiem, kas sakrīt, un ka Vispārējā tiesa bija veikusi vienu vienīgu procesa organizatorisko pasākumu, uzdodot Komisijai jautājumu par kādu strīda aspektu.
51 Lietas dalībnieku rīcība nekādi neesot ietekmējusi tiesvedības ilgumu, jo Feralpi un Komisija saņēma tikai attiecīgi viena mēneša un 15 dienu pagarinājumu savu procesuālo rakstu iesniegšanai.
52 Ņemot vērā, ka starp Komisijas 2000. gadā veiktajām pārbaudēm un pārsūdzētā sprieduma pasludināšanu ir pagājuši vairāk nekā četrpadsmit gadi, Feralpi procesuālās ekonomijas iemeslu dēļ un neraugoties uz pieeju, ko Tiesa izmantojusi 2013. gada 26. novembra spriedumā Gascogne Sack Deutschland/Komisija (C‑40/12 P, EU:C:2013:768), lūdz tai piešķirt atlīdzību par kaitējumu, kas tai esot nodarīts, pārkāpjot saprātīgu tiesvedības termiņu, par laikposmu kopš Tiesas sprieduma pasludināšanas posma. Pakārtoti Feralpi aicina Tiesu atzīt, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Hartas 47. panta otro daļu, kas esot pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām.
53 Komisija lūdz šo pamatu noraidīt.
Tiesas vērtējums
54 Runājot par Feralpi prasību, lai Tiesa vai nu tai piešķirtu atlīdzību par kaitējumu, kas tai esot nodarīts tādēļ, ka Vispārējā tiesa – kā apgalvots – ir pārkāpusi Hartas 47. panta otro daļu, vai arī atzītu, ka šāds pārkāpums ir izdarīts, ir jāatgādina, ka sankcija par to, ka Eiropas Savienības tiesa nav pildījusi savu no šīs tiesību normas izrietošo pienākumu izskatīt tai iesniegtās lietas saprātīgā termiņā, ir jānosaka prasības par zaudējumu atlīdzību Vispārējā tiesā ietvaros, jo tas ir efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis. Tādējādi prasība atlīdzināt kaitējumu, kas radies tādēļ, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi saprātīgu lietas izskatīšanas termiņu, nevar tikt celta tieši Tiesā apelācijas ietvaros, bet tā ir jāceļ pašā Vispārējā tiesā. Vispārējai tiesai, kurai ir attiecīgā kompetence atbilstoši LESD 256. panta 1. punktam un kurā ir celta šāda prasība, par šādu prasību ir jālemj iztiesāšanas sastāvā, kas ir atšķirīgs no tā, kādā tika izskatīta lieta, kuras izskatīšanas ilgums tiek kritizēts (spriedums, 2016. gada 9. jūnijs, Repsol Lubricantes y Especialidades u.c./Komisija, C‑617/13 P, EU:C:2016:416, 98. un 99. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
55 Līdz ar to Feralpi izvirzītais sestais pamats ir jānoraida.
Par prasību Vispārējā tiesā
56 Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu, ja apelācijas sūdzība ir pamatota, Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu. Tā var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja strīds ir izskatāmā stāvoklī.
57 Šajā gadījumā Tiesas rīcībā ir nepieciešamie elementi, lai pieņemtu galīgo lēmumu attiecībā uz Vispārējā tiesā iesniegto Feralpi prasību atcelt apstrīdēto lēmumu.
58 Šajā ziņā pietiek norādīt, ka šī sprieduma 23.–47. punktā izklāstīto iemeslu dēļ apstrīdētais lēmums, ciktāl tas attiecas uz Feralpi, ir jāatceļ būtisku procedūras noteikumu pārkāpuma dēļ.
Par tiesāšanās izdevumiem
59 Saskaņā ar Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.
60 Atbilstoši šā reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā saskaņā ar minētā reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Feralpi spriedums apelācijas tiesvedībā ir labvēlīgs un Vispārējā tiesā celtā prasība tika apmierināta, tad saskaņā ar Feralpi prasījumiem Komisijai ir jāpiespriež segt savus un atlīdzināt Feralpi tiesāšanās izdevumus gan pirmajā instancē, gan apelācijas tiesvedībā.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež:
1) atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2014. gada 9. decembra spriedumu lietā Feralpi/Komisija (T‑70/10, nav publicēts, EU:T:2014:1031);
2) atcelt Komisijas 2009. gada 30. septembra lēmumu C(2009) 7492, galīgā redakcija, par EOTKL 65. panta pārkāpumu (COMP/37.956 – Betona stiegras – atkārtota pieņemšana), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas 2009. gada 8. decembra lēmumu C(2009) 9912, galīgā redakcija, ciktāl tas attiecas uz Feralpi Holding SpA;
3) Eiropas Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina Feralpi Holding SpA tiesāšanās izdevumus, kuri radušies gan tiesvedībā pirmajā instancē, gan šajā apelācijas tiesvedībā.
[Paraksti]